2.10.1954.

Cienījamais Kalniņa kungs,

Nezinu, kādēļ šodien viss ir tik grūts! Pat uzruna ar ko griežos pie Jums šķiet ačgārna. Ir jādomā par to visu, cik grūti ir cilvēku ceļi. Neiziet no prāta arī Tamužas kundze. Kādu dienu te citi lasīja avīzē, ka būšot svētku loterija ar lielāko vinnestu 30 tūkstoš mārciņas. Es gribētu lai man to izdotos laimēt. Tad es uzceltu lielu, vienkāršu un skaistu māju. Ļoti lielu (‘ar lielu ābeļdārzu…’). Un tad tur sanāktu un dzīvotu visi tie, kam ir par grūtu. Katram būtu savs kaktiņš un tas būtu viņa, un cits citu neaiztiktu… Nē, tomēr no tā nekas neiznāktu, man būtu jāceļ daudzas mājas, ar daudziem ābeļdārziem un tam arī 30 tūkstošu mārciņas būtu par maz.

Kāds studiju biedrs, kāds tukumietis, reiz teica, ka esot vienalga ar ko cilvēks dzīvē cīnoties, ar badu, ar darbu vai mīlestību. Cīņa esot pats galvenais, jo cīnīties nozīmējot dzīvot. Kamēr cilvēks cīnoties, viņš dzīvojot. – Varbūt. Tad man piešķirta diezgan liela laime, es cīnos zobus sakodis, tikai tik ļoti maza ir cerība, ka es uzvarēšu, ka cīņa kādreiz rims un būs saulaina, gaiša taka ejama.

Rakstīju tikko kādu mazliet neparastu notikumu no savām jaunām dienām, kad mēs Ķikuros katru vasaru dzīvojām četras, piecas meitenes. Es, mana māsa, mana draudzene, kalpone (zem 20 gadiem, kas auga reizē ar mums ilgus gadus) un dažreiz vēl kāda draudzene.

Kad es atceros mūsu četru likteņus vēlākos gados, tad ir baigi, ko liktenis priekš mums ir glabājis, varbūt jau toreiz, kad mēs vadījām tik gaišas dienas, cik vien kāds gaišas var vēlēties.

Mana māsa – Sibīrijā. Viņas trīs sīkie bērni, kuŗus aizveda līdz ar viņu, tagad atsūtīti Latvijā. Viņa viena pati tur. Vīrs Kanādā. Aprecējies otrreiz. (Viņš bija vislabākais vīrs un mūsu māte viņa otrreiz precēšanos atzina kā soli, kas viņam jādara, ja viņš vēl ir dzīvs cilvēks. Tomēr no manas māsas viedokļa tas viss ir un paliek tā, kā tas skan pirmā teikumā).

Alise, mana draudzene, beidza juridisko fakultāti, spēlēja klavieres, cīnījās lai arī vēl tur ko nobeigtu, strādāja vietā, dzīvoja jumta dzīvoklīšos un mira ar tuberkulozi, tikko apprecējusies.

Vilma, mūsu trešā meitene – kalpone, apprecēja slimīgu vīru un viņas pirmais bērns bija sakropļots, nespēja iet. Nezinu vai tā bija bērnu trieka vai cits kas. Viņa tad vairs pie mums nedzīvoja un es viņas tālāko likteni neizsekoju.

Ceturtā – es. Esmu strupceļā. Tomēr salīdzinot ar trim pirmām, varbūt man atstāta lielāka sprauga, pa kuŗu izlīst gaismā. Tikai ir grūti. Es nīkstu un maz kas no manis iznāk. Bet ar labo likteni man arī nepietiktu. Cīņas man vajag un piespiest pie zemes mani arī vajag, citādi nekas labs no manis arī nenāktu ārā, izņemot protams labu, priecīgu sievišķi, kas ar to vien varētu savu vietu dzīvē aizpildīt, ka nedara nekā ļauna. Es ļoti labi protu neko nedarīt – dzīvot tikai, darīt tikai to visu ko citi dara. Bet ar to nepietiek tai cerībai kas manī man liekas likta un tādēļ, mani vajag mocīt lai es radu ko vairāk. Bet – grūti ir. Es varētu arī citādos apstākļos radīt, daudz vairāk un labāk varbūt.

Biju, apdarīju savus darbus. Tagad būtu stunda laika man pašai. Bet šoreiz esmu iekritusi ar šo vēstuli. Man tā nedod mieru un vēlas lai to nobeidzu. Jūtu arī, ka izteikšu šo to ļoti personīgu, bet ceru neiegūšu paģiras.

Man nāk prātā, tagad rakstot, ka mana māte arī dažreiz pārcilāja savas atmiņas par savām jaunības draudzenēm un nopūtās un skuma, cik drūmi viņu likteņi. Varbūt tas tā ir, tā tam jābūt, ka dzīve nāk un izmēģina, cik cilvēks spēj panest un kā viņš to spēj.

Mūsu skaistās jaunības dienas īstenībā noritēja mājās, kur lielāko mūsu laimi, saulainību un brīvību deva māte, un viņa pati bija tik izpostīta, ka nevienu skaistāku puķi viņa nespēja uzlūkot bez tā, ka asaras saskrēja tai acīs, bet mēs to neapjēdzām, jutām tik laimi apkārt un domājām, ka viņai ir tikpat labi, kā mums…

54. 9. oktobrī.

Cienītā E. Dzelmes kundze.

Paldies par ‘trejmeitiņām’ – taču tas rets apciemojums! Parasti jau māte ar meitām neiet kopīgos ciemos… Bet ir jauki, ja tas kādreiz izgadās.

Es domāju, ka esmu nupat nobeidzis rakstīt savu romānu, kaut gan vēl negribētos beigt. Gribētos vēl kaut ko teikt. Šī neziņas stāvokļa dēļ esmu drusku it kā izjucis – nezinu, vai domāt par romānu, vai atļaut sev kādas mazas brīvdienas? Bet ko īsti lai brīvdienās dara? Vai lai kaut kur eju? Bet nav pie kā iet! Es ņemos kārtot savas vēstules, kuŗas šais trijos gados biju tikai krāvis čupā. Nav jau tik daudz, bet ir liela dažādība, liels raibums. No visdziļākās nopietnības, līdz humoram. Tā arī vajag būt, jo tāda tak ir dzīve un kas tad labāk apgaismo dzīvi nekā vēstules? Vajadzētu rakstīt daudz vairāk, daudz biežāk, nekā mēs to darām, vajadzētu rakstīt tā, lai katra cilvēka dzīve būtu ietverta viņa vēstulēs. Vai esiet lasījusi Ģētes vēstules fon Steina kundzei? Es nezinu nekā vienkāršāka nekā šīs īsās zīmītes un tomēr tās lasot man jādomā: cik laimīgi ir kādreiz varējuši būt cilvēki, kam patiesībā nebija nekādas tiesības būt laimīgiem!

Man ir Jūsu vēstules ar divdesmit sešiem datumiem. Tagad tās kārtojot reģistratorā, es no jauna ieskatos vienā un otrā un man ir tā it kā es ar Jums runātu. Par ko? To nevar pateikt – ir tikai runāšana. Dažubrīd ir nevaldāma vēlēšanās runāt, runāt ne par ko un tomēr runāt. Ir ērmoti, ka šāda kāre uznāk dažreiz kādā sanāksmē, kur jārunā par aroda lietām, jālasa kāds referāts. Tad ir slikti, jo tad es arvienu iemaisu aroda lietās domas, ko labāk vajadzētu paturēt pie sevis. Otrā dienā man tad arvien ir paģiras – esmu izrunājies par daudz. Es nezinu, vai citi to saprot vai nē?

Dažreiz liekas tā, cik labi būtu, ja es varētu šādā reizā, kad ir pārņēmis runāšanas prieks, aiziet pie Jums. Var jau būt, ka nekas nekļūtu pateikts, vai arī pateikti nedaudzi vārdi, bet tomēr kas būtu – izteikts. Vienā vārdā dažreiz var izteikt to, ko nevar uzrakstīt veselā vēstulē. Un tas varbūt atspirdzinātu, varbūt mainītos visa dienas seja. Tagad šādās reizās ir jāraksta kāda dzeja, jāiespiež doma formā, jāsaka tā pašam sev. Tā ir māksla, bet tā nav tas, kas ir vārds, ko otrs klausās no mutes teiktu… Dažreiz tas, ka nav cilvēka, kam teikt savus vārdus, var mani nospiest pie zemes, salauzt. Tikai ar grūtībām es spēju piecelties – pagaidām.

Es nepazīstu Jūsu meitenes, es vispār nezinu kā īsti no meitenes izaug sieviete? Zēni kļūst par vīriešiem ļoti drīzi un tad vecāki viņiem vairs nav vajadzīgi. Varbūt ar meitenēm tas ir citādi? Bet ja ne, tad Jums no viņām drīzi būs jāšķiŗas, tā būs cita pasaule, kuŗā viņas gribēs dzīvot. Jums būs jāmēģina šo pasauli saprast, bet tas nav viegli un var gadīties, ka Jūs paliekat ārpus tās. Varbūt ir labāk, ja ir daudz bērnu, jo tad daži paliek vecāku pasaulē, tas ir vecāki nomirst, kamēr tie vēl nav no viņiem aizgājuši. Bet labāk ir, ja nezīmē velnu uz sienas.

Jā, tas ir mans vecākais dēls – Vitauts Kalve. Viņš ir vēsturnieks, Latvijas universitātes Mag. hist. Tibingenā viņš studēja filozofiju. Tagad dzīvo Ņujorkā, ir žurnāla Vārti redaktors un dažreiz raksta arī pa dzejai. Kā kritiķi es viņu ļoti respektēju, literatūras lietās mūsu uzskati dažreiz gan stipri nesaskan. Viņš man bieži raksta un pēc dabas ir man tuvāks nekā jaunākais dēls, kuŗš vairāk mantojis no mātes.

Ceļa Zīmju 19. nr. ir ļoti labs Kalves raksts par stāstniecību. To der izlasīt visiem un jo īpaši jaunajiem rakstniekiem, jo tur ir tieši praktiski aizrādījumi literārās lietās, kuŗus arī es varu parakstīt bez kādiem iebildumiem.

Es nezinu, cik tas Jums nāks par labu, bet pastāstīšu mazliet par apstākļiem, kādos dzīvo viena no mūsu kollēgām, kuŗu es turu par krietnu cilvēku. Tā ir mūsu avīzes kritiķe Austra Tamužas kundze. Mēs iepazināmies uz kuģa šurpbraucot. Vācijā viņa bija šķīrusies no pirmā vīra un pēc tam pārcietusi gadus trīs ilgu smagu slimību. Viņas meita, kuŗa ir apmēram Jūsu vecākās meitas vecumā, pa to laiku pamesta vācu bērnu patversmēs. Šeit T. kundze apprecējās otro reizi, bet jau pēc pusgada šī jaunā laulība viņai bija izvērsusies tāda, ka es to varu saukt tikai par baigu, neskatoties uz to, ka abi partneri ir ar universitātes izglītību. Pēc gada kopdzīves T. kundze no vīra aizgāja un sāka strādāt pirms kā kalpone, tad fabrikā. Bet darbs laikam bija par grūtu un viņas vecā slimība atkārtojās un nu viņa ir jau vairāk kā pusgadu bez darba, tas ir – bez maizes. Mūsu Preses kopa un arī viena otra cita organizācija viņu mazliet atbalsta, bet, protams, ar grašiem, tāpēc ir dienas, kad viņām abām ar meiteni jāiztiek ar kādiem šiliņiem nedēļā. To, man šķiet, sauc par badošanos. Cik ilgi tas tā var iet, es nespēju iedomāties. Viņa varētu saņemt valsts atbalstu, bet tad ir jānodod iestādēm vīrs, kuŗam pienākas par sievu gādāt. Mūsu juristi ir tai pārliecībā, ka tiesa viņai šo pabalstu piespriedīs, bet T. kundze negrib pie iestādēm griezties… Ne mana, ne citu pazīstamo pierunāšana neatstāj nekādu panākumu. Tai pašā laikā viņa raksta un lasa referātus, nezinu cik organizācijās, no kurām par to nesaņem ne graša atlīdzības, ir visiem palīdzīga un atsaucīga uz visiem kulturālās dabas jautājumiem un no viņas izturēšanās neviens nespētu spriest, kāda ir viņas dzīve. Kad es par to kādreiz vakaros sāku domāt, tad nevaru aizmigt visu nakti. Es ceru, ka atstāstīdams šīs kollēgas likteni, nebūšu nogrēkojies pret ētiku, jo šī posta dzīve te ir zināma daudziem. Un es jau Jums to nestāstu kā sensāciju, bet tikai tāpēc, lai atslogotu sevi no smaguma, kas mācas virsū, kad par to jādomā. Allaž rodas arī jautājumi: kāpēc sievietei, ja tā grib būt garīgi darbīga ir par to jāmaksā tik dārga cena? Kāpēc viņai ir jāpacieš nevien nesaprašana, bet pat brutāla un necilvēcīga pretdarbība? Vai tas ir liktenis? Vai tas ir kāds trūkums sievietes dabā, kas viņai liedz iepriekš nesaprast to vīrieti, kam tā uztic savu dzīvi un tā beidzot nonāk strupceļā, no kuŗa nav izejas?

Pa savu logu es varu pārredzēt mūsu upītes krastus un tur tagad pašlaik sāk ziedēt mīklenāju krūmi. Tie ir taisni tādi pat, kādus es tos redzēju pavasaŗos Lielupes krastos pie Bauskas. Tie ziedēja toreiz taisni pārbaudījuma laikā un es, zem tiem nometies, atkārtoju Puškina un Ļermontova pantus veselām lappusēm, bet uz grāmatas bira baltie mīkleņu ziedi. Dažreiz mēs tur gulējām abi ar Virzu un viņš, klausīdamies kā ūdens šalc, veldamies pāri sēkļa akmeņiem, kliedza:

Gvadalkvivīra šņāc un krāc…

Pašlaik lasu Kārkliņa romānu Dieva zemi, ko daži negrib pieņemt par labu romānu. Es tā nedomāju, jo to lasīdams jūtu, ka esmu Zemgalē un dzirdu, ka runā tie cilvēki, ar kuŗiem arī es esmu kādreiz runājis, kopā staigājis un smējies par to pašu, par ko viņi smejas. Vidzemniekiem tas gan nebūs tik tuvs, jo Zemgalei ir citāda dvēsele nekā Vidzemē.

Ziemsvētkos būs Sidnejā Preses ļaužu pulcēšanās, kur arī es tapu aicināts, solot ļoti patīkamas izredzes. Bet man nav dūšas braukt. Esmu Zemgales saimniekdēls un pieradis braukt tikai savos tamborratos. Ja man jābrauc uz kādas organizācijas rēķina, tad arvien nāk prātā vecu laiku pagasta nabagi, kuŗus katru nedēļu veda uz cita saimnieka mājām uzturēšanai. Ko lai dara! Suns met spalvu, bet ne tikumu. Ar cilvēkiem ir tāpat. Savā būdā var dzīvot arī tad, ja tai nav skursteņa, kā tas ir ar manējo, bet braukt ļaudīs ar svešas kabatas palīdzību…

Esiet sveicināta un nododiet no manis labdienas pārējām trejmeitiņām
Jūsu J. Kalniņš

14.10.1954.

Cienījamais Kalniņa kungs.

…Jūs atzīstaties, cik ļoti dažreiz gribās runāt. Tā tas ir arī man. Kad atceros aizgājušo, nodzīvoto, redzu – ir runāts, runāts, klīstot mežā, Aiviekstes krasta pļavās, ejot pēc pasta uz Jaunkalsnavu, tad Rīgā – Brāļu kapos, Iekšrīgā, Juglas pļavās, Meža parkā… Kas ir izrunāts, kā to varētu atcerēties? Bet ar katru cilvēku ir bijusi cita valoda, vienmēr jauna. Varbūt tagad tā trūkst. Ļoti trūkst, to zinu. Ir labi, ja var pārmainīt kaut kādu vēstuli. Ģētes vēstules Steina kundzei esmu lasījusi tikai pa daļai, viņas nav bijušas pie manis ilgu laiku; kā tas ir vajadzīgs, lai kaut kas būtu patiesi lasīts. Akadēmijā literatūras vēsturi lasīja T. Zeiferts. Es apmeklēju visus trīs kursus. Par Ģēti viņš daudz runāja, liekas tad arī šīs minētās vēstules lasīju. Bet tad vēl tas bija man par agru, lai es tās pilnīgi izprastu.

Jūs sakāt, ka neziniet, kā no meitenes izaug sieviete? Es domāju – viņa aug visu mūžu. Mazākais, man šķiet, ka es vēl neesmu īsti pieaugusi sieviete. Un tā nemaz nav tik peļama lieta. Es arī domāju, ka māte meitenei tad visvairāk vajadzīga, kad tā sāk augt par sievieti. Mana draudzība ar māmiņu sākās ģimnāzijas pēdējos gados. Mēs rakstījām vēstules visu laiku, kad biju prom no viņas. Bet tāda draudzība, tik tuvu cilvēku vidū, var būt arī mazliet bīstama. Ir lietas kas cilvēkam jāspriež vienam.

Nezinu, vai man izdosies iegūt savu meiteņu draudzību un vai spēšu tām dzīvot līdz. Ja man atļaus augt garīgi un veidoties līdz šim laikmetam, tad – varbūt varēšu. Jo ir arī bīstami dot bērniem par daudz no vecā, aizgājušā laika. Bērniem jāaug ar viņu, jauno dienu patiesību, ne ar veco. Tādēļ es nedrīkstu vilkt viņas atpakaļ mana laika vidē, izpratnē, paražās, man jāmēģina iet viņu pasaulē, – cik tas ir atļauts. Patreiz esmu viņām ļoti vajadzīga un viņas man ir vajadzīgas. Bet – viņas ir tikai bērni.

Tamužas kundzi saprotu ļoti labi. Ja vēl tas būtu pirmais vīrs, no kā viņa varētu prasīt pabalstu, no otrā, kuŗš nav viņas bērna tēvs, viņa to nespēs darīt. Skumji ir tas, ka mūsu sabiedrība pieņem ‘kultūras produktus’ bez maksas. Kādēļ par referātiem Tamužas kundze nevarētu saņemt honorāru? – Tādēļ ka sabiedrība ir par lepnu lai dotu maz un par skopu lai dotu daudz. Zobārstam katrs samaksā, lai arī pēc tam nosūkstas, cik tas dārgi bijis. Garīgas dabas pakalpojumu pieņem kā dāvanu un paslēpjas aiz tādas diženības ‘ka tas nav ar naudu samaksājams.’ Paldies Jums, ka Jūs par Tamužas kundzi man pastāstījāt. Tā tas ir – visi ceļi ciet. Arī man ir. Tomēr es nebaidos trūkuma, es baidos tikai vajāšanas. Brīvību es nevaru iegūt. Tamužas kundzei tā ir. Gan viņa izturēs, tikai samaksāt vajaga par viņas darbu. Baigi tomēr, ja viņa slima…

Kādēļ sievietes izvēlas nepareizo partneri? Jūs prasiet. Ne vienmēr tas tā ir. Daudz vietās kur ‘nepareizais’ ierodas ir tādēļ, ka vīrietis negrib saprast, ka sieviete ar garīgām interesēm nav atturama no savas veidošanās viņa ērtības dēļ. Un vēl reiz Jūs jautājiet – kādēļ tik akli izvēlas partneri? Es nevaru gudras atbildes atrast. Varbūt tādēļ ‘lai koki neieaugtu debesīs’. Lai jaunā ligatūra būtu spēcīgs maisījums, ne vienpusīgs. Un beigās ir varbūt arī tā – ‘ko Dievs grib piemeklēt, tam Viņš atņem prātu’. Par sevi es tā domāju un – Āmen!

Jūsu E. Dzelme