Marts 1957 (Ķikure/Kikure)

2.3.1957.

Laiks iet milzīgi ātri. Nenotiek nekas. Strādāju mazliet. Tikai atzīmes. Jūsu padoms 2 gadus ziedot grāmatai, ir labs. Grūts, jā. Bet es tomēr tam pieķeŗos. Pārrakstu kādu Vācijā uzrakstītu stāstu, to ko H. Rudzītis gribēja iespiest žurnālā Laiks. Izlasot to pēc gadiem, redzēju, ka tas ir citā toņkārtā, kā es tagad rakstītu, bet no jauna to celt un veidot negribēju. Tagad pārrakstot labojumi rodas paši no sevis un stāsts iznāk labāks. Bet viņā nav daudz fabulas, tikai nometnes dzīves dažas ainas no pirmā bēgļu gada. Nosūtīšu to Jums pēc dažām dienām. Ko Jūs rakstiet? Kā iet ar Bībeles pētīšanu, kas ar iecerēto Dāvida dēla romānu? Lūdzu rakstiet par sevi, par savu apkārtni, par cilvēkiem ko satiekat un visu, daudz! Esmu ļoti vientuļa. Jūs esiet cilvēkos cik Jums patīk un variet izvēlēties arī tuvus sev no tiem.

Jūsu E. Dz.

————————–

[not included in book]

4.3.1957.

Šovakar saņēmu Jūsu vēstuli. Lakatiņu nosūtīšu. Domāju, ka viņš ir tomēr par niekkalbīgu, tādēļ kavējos.

Nosūtu pārrakstīto nometnes dzīves tēlojumu. Man ir apmēram 6 tādi tēlojumi, vēl tikai daži uzrakstīti un pavirši, kas ietver bēgļu gaitas – sieviešu un bērnu bēgļu gaitas. Ja visus tos uzrakstītu un sakārtotu pareizi, būtu kāda laikmeta dokumenti. Pamatā tā pati mana nelaimīgā īpašība, ka rakstu par sevi – un tomēr, ne tikai par sevi, mani tur varētu aizvietot simtiem citas.

…Lai vairāk pateiktu, nav jārunā par visu uz reizi. Par karu mēs varētu gūt diezgan skaidru jēgu, noklausoties vienas sievas stāstu. Šinī tēlojuma rindā varētu būt arī tas raksts par zirgu, ko Jums reiz nosūtīju, tikai arī tas būs jāpārstrādā.

Gaidu ar lielu interesi Neboises stāstu. Ar beigām kaut kas nav kārtībā – Jūs sakāt. Mēģināšu Jums uzrakstīt, kad būšu izlasījusi, kāds šis stāsts man liekas.

Kādas ir manu stāstu beigas? Ingei man liekas sākums un beigas nav neko slavējami. Patiesi man vajadzēja vairāk pievērsties tai domai, kas man tur bija – ka jaunība ir mūžam tāda pat – tīra un spējīga skaistai dzīvei. Ja viņa tāda nav, bieži meklējama vaina vecā pasaulē, kura to nomāc.

Ingi protams būšu priecīga redzēt iespiestu, es neceru ka īsā laikā uzrakstītu ko labāku. Nekas neiet uz priekšu. Galvenais iemesls tam laika trūkums – tomāti. Pupas stādītas. Mani arī attur no rakstīšanas kādas bailes, ka nebūs nekas labs tikai, kad sāku rakstīt rodas prieks strādāt. Tā, itkā uzdevuma sajūta, ka īsa laika brīdis jāizmanto lieti – jāuzraksta kas labs – tas liek klāt jaunu smagumu vielas pārvarēšanas darbam. Bet ir brīži, kad meklēju zīmuli jo ātri, un tie ir labi. Bet tie nav katru dienu.

Jūsu E. Dz.

——————

1957. 5. III

Ļaudis ir pret mani ļoti laipni. Kāpēc, es nezinu, jo es jau pats tāds neesmu. Svētdienas rītā, kāds klauvēja pie manām durvīm un kad es (Ādama kostīmā un jo īpaši frizūrā) atvēru durvis, tur stāvēja Meilerta kundzes kungs un teica, ka vēloties mani sev līdzi, jo kundze pieteikusi bez manis māja nerādīties. Kāpēc tāds bargums, es jautāju? Nu, tāpēc, ka nodomāts braukt uz Ballaratas begoniju svētkiem un arī man tur vajagot būt. Es apdomāju, ka saulaina svētdiena no tā, ja kaut kur jābrauc, sliktāka nekļūst un aizbraucu Meilerta kungam līdz uz viņu māju, kur paēdu brokastis, jo mājā jau man nebija laika ēst. Viņiem ir laba ķieģeļu māja un visa pilna ar M. kundzes bildēm. Tā kā tās ir stipri lielas, tad kailu sienu tikpat kā neredz. Kad piebraucām, M. kundze spēlēja klavieres un gandrīz jādomā, ka visas latviešu grafiķes un gleznotājas prot spēlēt?

Ballarata laikam ir pus Rīgas lielumā un ceļš turp ir patīkams, jo iet pa uzkalniem un gravām. Ja uzbrauc uzkalnā, tad redz, ka ielejā pa šoseju velkas mašīnu rindas kā vaboles šurp un turp. Līdz Ballaratai ir ko braukt 80 maiļu, bet tā kā ceļš ir izņēmuma veidā daudz labāks nekā Melburnas ielas, tad braukšana bij patīkama. Mašīna bij pusvieglā, tāpēc es sēdēju M. kungam blakām, bet kundz ierīkojās uz visādiem spilveniem un segām man aiz muguras pusguļu. Kā viņa tur jutās, nezinu, bet tā kā viņa nesūdzējās, tad jau laikam labi. Runāt arī daudz nerunā un tāpēc klimats mašīnā bij patīkams.

Izrādījās, ka begoniju cienītāju ir ļoti daudz, jo visa Botāniskā dārza apkārtne bij pieblīvēta tūkstošiem mašīnu. Begoniju pildīja divas milzīgas stiklotas siltumnīcas un arī to bij daudz tūkstoši visdažādākās krāsās. Jāsaka ka šādus begoniju plūdus nekur un nekad nebiju redzējis. Abas siltumnīcas no visām pusēm bij aplipušas cilvēkiem un Meilerta kundze nebij atdabūjama no stiklotajām sienām nost. Viņa jau ir puķu mīlētāja un tādēļ interese saprotama. Es ieteicu, lai viņa atbrauc pēc svētkiem viena pati, tad varbūt viņu ielaidīs siltumnīcās un viņa tur varēs mālēt kaut vai kādu mēnesi. Bet viņa to nevarot, jo esot ik dienas jāejot darbā. Nu, protams, badīgai govij Dievs nedod ragus!… Apmēram tāpat kā Jums. Laikam tas ir tāpat arī visām citām latviešu māksliniecēm. Attiecībā pret rakstniecēm tas ir 1000% pareizi.

Pēc begoniju skates M. kundze izklāja pļavā savu lielu lakatu un mēs uz tā sēdēdami klausījāmies simfoniskā orķestŗa koncertu. Spēlēja un dziedāja Štrausa valšus. Tas bij ļoti skaisti, jo valši man patīk labāk par begonijām. Es jau vispār saprotu tikai valšus un korāļus, jo esmu mūzikas analfabēts.

No puskoncerta braucām mājās, jo ja būtu gaidījuši beigas, tad pārietu savas stundas divas, līdz izkultos no mašīnu mudžekļa uz šosejas.

Kad pārbraucām, es bišķi pagulēju uz vāļas, kamēr M. kundze pagatavoja vakariņas. Pēc tam mani atveda manā būdā. Tā bij patīkama svētdiena. Vispatīkamākais protams, bij pats brauciens. Paģiras bij tikai vienu dienu gaŗas un izbeidzās jau vakar vakarā, tā kā šodien es jau varu Jums rakstīt. Arvienu jau tik labi neiet. Bieži vien es mocos ar tām 3-4 dienas.

Es pa lēnām uzrakstu šo to romānam. Reizām paveicas kaut cik, reizām iet smagi. Dažu dienu uzrakstu tikai pa kādai lappusei, jo pastāvīgi jārokas pa grāmatām un lai gan dienas vēl diezgan gaŗas, pienāk vakars un jāiet gulēt. Es jau vakaros un naktīs nekad nerakstu, bet strādāju kā grāvracis tikai pa dienu un man arī iet tikpat smagi kā grāvracim. Es nesaprotu kā gan cilvēki spēj uzrakstīt romānus dažos mēnešos? Es, lai gan ir jau uzrakstītas mašīnrakstā ap 20 lappušu, vēl neesmu nekādā skaidrībā, kā būs tālāk, cik būs nodaļu un ko visas personas darīs. Es tomēr ceru, ka ar laiku kaut kāda skaidrība radīsies. Reizām gan liekas, ka nē. Bet tā kā nekā cita nav, kur varētu patverties, tad jāturpina vien ir.

Vai lasījāt I. Šterna recenziju par Anšlava Eglīša Misteru Sorriju? Es lasīju un dusmojos par iedomību, kas Šternam kļūst arvien lielāka. Īsts kurpnieks! Pie tam vēl bez jebkādiem liestiem. Esmu par viņu vairāk reižu runājis ar Dēliņu. Bet viņam nav neviena cita, kas rakstītu recenzijas un tā jāļauj, lai Št. producējas. Es pūlos trenēt universitātes zēnus rakstīšanā. Bet tie ir bailīgi un arī viņu zināšanas latviešu literatūrā ir par vājām, lai varētu šais lietās ko panākt. Tas viss kaitina un skumdina.

Lasīju kādus numurus no Rīgas Mākslas un Literatūras avīzes. Jāatzīst, ka tur lieliski skolo kā rakstniekus, tā ar kritiķus un recenzentus. Kaut mums būtu tāda avīze!

——————–

[not included in book]:

6. III. 57.

Nosūtu Jums dien. gr. lapas, īsteni ņemot tās E. Dzelmes dien. grām. lapas, ne E. Ķikures. Es arvien to dalu, bet nav laika, un varbūt vēl par agru šīs lapas izvērtēt par E. Ķikures lapām.

Sāp galva. Nav nevienas labas domas ko pateikt. Spēlēju šad tad Debissi ‘Clair de lune’. Tas ir kaut kas ļoti salds un iežūžojošs. Varētu tam pretoties un teikt – ka tas ir par saldu – bet viņā ir kāds spēks tomēr, kas pakļauj sev. Tas liek aizmirsties. Reti kad atrodu kādu mūzikas gabalu, kas tik vieglu sirdi dara, atbrīvo no visa.

Varbūt šodien būs latv. avīze, tad būs ko lasīt. Viņa dažreiz nokavējas.

Jūs teicāt pag. vēstulē, ka nevariet sākt strādāt. Varbūt Jūsu istabā ir par šauru dažreiz, varbūt vajaga kādas illūzijas, es dažreiz varu rakstīt sēžot kaut kur kafejnīcā, kur cilvēki nāk un iet kur ‘kaut kas notiek’ un tomēr drīkstu būt viena.

Jūsu          E.Dz.

——————–

1957. 7. III

Jā, man ar vēstuļu rakstīšanu neveicās. Arvienu gadās tā, ka neprotu pateikt to, ko vēlos. Parasti vēstules ir izjaukušas visas manas draudzības, man pašam to nemaz negribot. Bet atjaunotājs es nekad neesmu bijis. Kas jau beigts, tas beigts. Arī personīgā saskarē es esmu ļoti grūti atšifrējams un man allaž ir gājis tāpat kā ar vēstulēm. Šoreiz Jūs nebijāt vēstuli sūtījusi gandrīz mēnesi un es jau sāku domāt, ka varbūt būs tāpat kā daudzas citas reizas – Jūsu vēstules beigs pie manis staigāt. Ar vakardienu, kad saņēmu Jūsu vēstuli, sākās vesela virkne patīkamu mirkļu. Vispirms bij ļoti silts vakars. Pirms tam bij negants pērkona grāviens un zibens bij sapostījis visā Ivanhoe un Heidelbergā strāvas pievadus. Tāpēc mēs ar Jusi staigājām pa pilnīgi tumšām ielām. Naktī es skaisti gulēju un šorīt pamodos labā garastāvoklī, kas parasti tā nav. Es tūliņ sāku rakstīt kādu romāna daļu un arī tas man veicās labi. Pēc tam uznāca krietns lietus. Pret manu logu ir upītes pretējā krastā nogāze. To nesen izdedzināja vietējais ‘bušfeijers’ un tā ilgu laiku bij gluži melna un tādēļ atgādināja taisni to vietu, kur bij ieeja Dantes aprakstītajā ellē ar zināmo uzrakstu: „Visi kas šeit ieejiet, atmetiet pēdējās cerības.” Bet pēc šodienas siltā lietus es ievēroju, ka visa nogāze ir pilna ar ļoti sīku jaunu zaļu zāli. Pēc tam es pusdienas pārtraukumā noklausījos kaut ko no Mocarta, protams, pa radio, bet pēc tam kādu gabaliņu no Bēthovena. Abos bij ļoti skaidra un tīra mūzika, kas spēj iepriecināt arī analfabētu. Un tā visi šie gadījumi kopā man šo dienu padarījuši citādu, nekā daudzas citas dienas.

Jā, lai viss ir bez gala un malas, kā Jūs sakāt. Jo ko tad gan ar tiem varētu iesākt? Bet es tomēr gaidīju lakatiņu… Tas neatnāca, jo varbūt tad būtu kļuvusi jūtama kāda mala?

Jā, kad es reizi varētu sāk kļūt cilvēks, kas spētu sev ko izvēlēties! Tad droši vien es sev izvēlētos kaut ko tādu, kas mani ietriektu postā. Es nekā nespēju izvēlēties un vismazāk jau cilvēkus. No visa lielā cilvēku bara, ar ko man nākas saskarties, es neesmu varējis izvēlēties nevienu, kuŗam es varētu uzticēties tā, ka es kaut mirkli varētu pie tā patverties no savām domām. Visas manas pazīšanās ir ar arodniecisku raksturu un tikko vajadzīgais ir pateikts, es jūtu, ka man jāiet tālāk, jo tūliņ sāksies neveikls klusuma brīdis ar grābstīšanos pēc kaut kādas sarunu vielas. Ja Jūs rakstāt, ka esat vientuļa, tad tas ir kas dabisks, jo Jūs jau praktiski tāda esiet. Bet ja to saku es, tad tas ir kas absurds un nenormāls. Bet viss, kas ir nenormāls, nav izskaidrojams. Droši vien kaut kad no manas apziņas ir izkritis kāds nepieciešams ķieģelis un es to nespēju vairs tur ievietot atpakaļ. Un šī caurā vieta daudz ko manī sabojā, vai mazākais izvērš citādu nekā tam patiesībā vajadzētu būt.

Es redzu, ka ar savu illūziju teoriju esmu arī Jūs tai pievērsis un Jūs nu runājiet tāpat kā es. Bet tas ir slikti, jo Jums taču ir jādzīvo illūziju pasaulē. Jums ir jākultivē illūzijas, jo kā tad Jūs bez tām tiksiet ar savu dzīvi galā? Un ne vien Jūs pati. Jums jāliek illūzijām ticēt savām meitenēm. Jūs būsit droši vien nepatīkami satraukta, ja redzēsit, ka viņas vienu otru no tām jau izmetušas no savām brīnišķīgajām domu mašīnām.

Taisni šai mirklī pastnieks atnes vēstuli no prof. K. Ābeles. Tā ir ļoti negaŗa, bet tās pilnīgi pietiek, lai labais garastāvoklis beigtu eksistēt. Vai lai Jums stāstu, kāpēc tas tā ir? Jūs gribējāt, lai Jums stāstu par sevi daudz? Šo vēstuli es jau gaidīju, jo prof. ir nākamo Kultūras dienu prezidents un tāpēc viņam mani bij jāuzaicina tais piedalīties. Bet taisni šī piedalīšanās rakstnieku dienās, rītos vai vakaros, ir viens no tiem slogiem, kas mani nomāc: es nespēju noliegt, ka tā ir tagadējo cilvēku tiesība – apskatīt rakstnieku tāpēc, ka viņi to tura par to pašu kā visas citas atrakcijas. Par to, ko rakstnieks teicis vai domājis, viņiem tik pat maz bēdu kā par kādu lietu, ko gaŗāmejot vērojuši skatlogā. Cita lieta, ja rakstnieks propagandē kaut kādu patriotisku vai nacionālu aksiomu, tad viņi tai gribētu meklēt varoni, vai pat vadoni. Es nekad neesmu jutis sevi aicinātu kādam varoņa pienākumam un tāpēc man arvien kļūst neveikli ja mani par tādu grib nostādīt. Tātad vai nu reviju gerlas vai pravieša pozīcijas mani vienādā mērā moca un es no tām vairos, cik spēju. Bet izvairīties nav viegli, jo parasti neviens nesaprot, kāpēc gan var nepatikt, ja ļaudis plaukšķina, bet meitenes pasniedz zaļbarību? Atteikšanos no tā, parasti uzskata par iedomību. Es negribētu, lai arī mani par tādu uzskatītu un tāpēc man pārs dienu būs jānoplēšas ar atbildes vēstuli laipnajam aicinājumam, lai viņu kaut cik pārliecinātu, ka mana pozīcija ir ļoti vienkārša: rakstnieks raksta, bet lasītājs viņa darbus vai nu lasa, vai arī nelasa – ar to viss beidzas. Šī vēstule ir kā radīta lai sabojātu garastāvokli uz vairākām dienām un kas to lai zin, vai es prof. kungam būšu savas domas noskaidrojis vai nē? Tāpēc var rasties visādi jautājumi un līdz ar to sarakstīšanās, kas nekā laba nevar dot. Es gribēju Jums daudz ko stāstīt, bet nekas neiznāca. Mēģināšu citu reizi, jo ir jau vakars un es gribu vēstuli nosūtīt lai viņa ir pie Jums jau sestdienā.

Jūsu J. K.

8.3.1957.

Jūs nevarot piecelties lai nebūtu jāsāk strādāt. Iesākums bieži ir grūts. Tikko es arī ar to mocījos. Ir tāda brīvāka diena, pa brīžam varētu rakstīt, bet nevarēju iesākt. Beidzot to izdarīju un tikko biju labi aizmirsusi apkārtni un aizgājusi tur, par ko rakstu – soļi atskan, pusdienas laiks klāt! Jāgrūž viss nost, jāskrien, jāliek kas galdā. Tagad tas gaŗām. Man ir atkal brīdis laika (līdz veļas katls uzvārīsies) es varētu tūlīt turpināt – es nevaru. Kaut kas ir izpostīts, kaut kas ir aizķēries kaklā, es gribētu kaut ko nožņaugt, nokratīt, atbrīvoties, izdzert kādu dzērienu, kas mani aplaimotu, atsvabinātu no tā pūķa, kas ir šī ikdiena – bet to nevar. Tā nav, tādas iespējas, tāda dzēriena, man ir jāpazaudē šīs dažas minūtes, jo tiklīdz es būšu ar kaut ko nomierinājusi sevi, atgriezusies tur, lai sāktu turpināt rakstīt — veļas katls būs uzvārījies.

Skaista diena. Bija lietainas dienas, šodien saule, maigs vējš. Zeme pārbagāti zaļo, koki šūpojas vējā, krūmi grūž ārā vistreknākās lapas. Bet arī viņi cieta, bija sausums, viņi bija pelēki un nokaltuši, lapas tiem bira nost no sausuma.

Laiks aizrit. Skatos pa logu dārzā, kur pūš vējš, tālāk guļ krustu šķērsu savagotie lauki, cits zaļš, cits brūns. Viens no mūsu kaimiņiem šogad strādā kā traks, viņa tīrumi mainās kā dekorācijas teātrī.

Laiks aizrit. Veļas katls drīz būs uzvārījies. Drīz es varētu atgriezties pie iesāktā.

Izlasīju vakar Neboisas darbu. Jūs gribat lai saku ko par to domāju. Man viņā kaut kā trūkst. To visvairāk izjutu, kad lasot sapratu uz kurieni vedīs ceļojums un izjutu īstu prieku: paskatīties uz šo zemi tanī laikā! Bet es to neredzēju, vai arī pavisam maz – dažas rakstura īpašības cilvēkos, dažus uzskatus. Bet valoda ir laba, sarunas šķiet stabilas, bez nekā lieka, tas ir ļoti svarīgi. Tīrs, drošs zīmējums. Beigas? Ja temats vēsturisks, tad jau tur neko daudz nevar mainīt. Bet pilnīgi vaļsirdīgi sakot, man bija iespaids, ka no tās vietas, kur Baiba izjāj pretī Kvintilijam, lai atdotu tam lielo dzintara gabalu, stāsts zaudē savu pārliecinošo, lielāka stila raksturu un top pelēks, neiespaidīgs. Baiba tur nemaz nenes savas valdnieces īpašības, asaras ir kā nevietā. Man šķiet, ka te tieši Baibas tēlam vajadzētu izcelties ar kaut ko neparastu un likt Kvintilijam saprast, ko viņš vēl pēc desmit gadiem nesaprot, ka Roma viņai tikpat nenozīmīga, kā romietim barbaru zeme un pasaule. Kā to panākt, par to es neesmu domājusi tuvāk. Bet man šķiet ar to vien nepietiek, ka jūtot Baibu sev fiziski tuvu pieliecamies, Kvintilijs iedomājās Kornēlija pārdzīvojumu, ja tās būtu viņa vietā.

Pašās beigās man šķiet lieks arī teikums par Plīnija aizkustinājumu, tas ir ka viņa roka necēlās rakstīšanai, tāpat tas, ka Kvintilijs stāstu nobeidz klusā nogurušā balsī. Man liekas ka šīs zīmes uz stāsta iespaidu nav vajadzīgas, lai stāsts dziļāk iespaidotu pašu lasītāju (bez aizrādījuma uz to).

Veļas katls uzvārījies.

Mani šis Neboises stāsts iepriecina vēl gluži personīgi, es redzu, ka jāraksta un var rakstīt nesitot sevi krustā. Arī man derētu tā pamēģināt – mazāk personīgā, bet man jau viss rakstīšanas prieks slēpjas sevis graizīšanā. Un tālāk to graizīšanā, kuŗus es esmu izpratusi.

Un tagad es vēlētos lasīt vēl Lēmanes Lizeti. Un kā ar tiem, kas nesaņēma nevienu godalgu, vai kādi tiks iespiesti?

Tā tad – uz veļas katlu.

——————

[this section not included in book]

Vakarā.

Ka tikai Jums par šo vēstuli nav jāpiemaksā – būs par biezu. Bet pārlasīju Jūsu vēstuli vēl un redzu, ka ir vēl kas ko runāt.

Jūs pieminat Šternu – gribēju Jums jau iepriekšējā savā vēstulē šo to jautāt, pirms viņš vēl bija rakstījis par to Mr. Sorriju. – Šterns mani kreņķē. Viņš it kā liekas, ka kašķējas par visu un nepasaka neko, ko var ņemt par pilnu.

Tamužas kritikas es izlasu uzmanīgi, ir redzams, ka cilvēkam ir kādas zināšanas un viņš tās izlieto ar sirdi. Var tam piekrist vai nepiekrist, ko viņa saka. Bet Šterns it kā plātās un pirms pati neesmu ko lasījusi, es uz viņa teikto nemaz nevaru paļauties.

Mr. Sorriju neesmu lasījusi. Jāsaka, ka arī es gribētu no Eglīša sagaidīt kādu labāku romānu, bet tas nenāk. Tomēr visos viņa romānos ir arī lieli vilcieni. Cilvēks no mēness ir labāks manuprāt, kā Homo novus, tikai – gandrīz jāsaka, ka Eglītis arī varētu pameklēt labākas beigas. Mazliet izstieptas.

Ajurjonga ir tikai piedzīvojumu romāns, to jau mēs arī ar Inesi nospriedām, lai cik ļoti priecājamies par to, tomēr – dziļa grāmata tā nav, tā ir piemērota vieglākam lasītājam. Bet Eglītis varbūt to arī grib. Tomēr, viņam vajadzētu saņemties un uzrakstīt kādu īsti labu romānu, koncentrētāku.

Vai Jūs tās begonijas redzējāt tikai caur stiklu? Tas jel bēdīgi. Mēs Ģentē staigājām visu laiku caur puķu laukiem un paviljoniem, orchidejas bija milzīgā stikla jumtu angārā. Kāpēc viņi Jūs nelaida iekšā? Puķi jel vajag just elpojam, ja arī viņa būtu bez smaržas, kā azālijas.

Prof. Ābelem sakiet nē – ja viņš prasa kaut ko tādu, ko Jums negribās darīt.

Jūsu E. Dz.

[not included in book]

Svētdien, 1957.10.III.

Saņēmu vēstuli un abus manuskriptus un izlasīju jau arī. Pie manis ir tagad jau tik daudz manuskriptu, ka tos var grupēt vairākās grupās. No Dienas grāmatas ir vairāki fragmenti – es neatšķiru, kuŗus no tiem raksta Dzelme, kuŗus Ķikure – un pie šīs pašas grupas es skaitu arī Kaimiņu, jo kā stila, tā rakstura ziņā tas no Dienas grāmatas neatšķiŗas un tādēļ pilnīgi iekļaujams tai.

Pie otrās grupas tad būs pieskaitāms stāsts, kuŗš bij iespiests aizpagājušā gada Gada grāmatā, Aiviekstes noslēpums, Kapu svētki Ļaudonā, Pasaka par nelaikā aprakto un Krūmu zeme. Pie trešas – nometņu laika stāsti – Pazaudētā kažokveste, Žēlastība, Sagadīšanās un Nometne Sudētijā. Par Diānām un Ingi, kas salauza atslēgas kaulu, neesmu skaidrībā, vai šie stāsti iederētos nometņu grupā, jeb tomēr labāk Dienas grāmatā? Man šķiet, ka labāk Dienas grāmatas grupā? Tad šī grupa, kuŗā Jūsu īpatnības iezīmes izpaužas vislabāk, iegūtu lielāku daudzpusību un dziļumu. Arī samēra ziņā, tā jau tad vairs nebūtu tālu no grāmatas, par kuŗu taču tai reiz jātop. Par nometņu stāstiem jāsaka, ka laikam Sudētijas stāsts no tiem ir visspēcīgākais. Bet kaut arī Jūs nometņu dzīves tēlojumus esat stipri koncentrējusi individuālajā plāksnē, ar ko tie atšķiras no daudzu citu autoru šī veida stāstiem, šis branšs ir diletantisko autoru tik nejēdzīgi novazāts, ka šais plūdos pazūd arī visi labie stāsti. Būs vajadzīgs ilgs laiks, līdz mēsli nogrims dibenā un paliekamie darbi noskaidrosies virspusē. Tad arī Jūsu šī veida darbs vērsīs uz sevi uzmanību. Tagad neviens lāga negrib par nometņu dzīvi ko dzirdēt. Analoģiska parādība notiek tagad ar ‘laikmetīgo’ literatūru, pēc kuŗas kritika prasa tāpat kā reiz prasīja pēc nometņu stāstiem. Tad nu arī visi ‘šķiltie un perētie’ autori ražo laikmetīgo literatūru ar pilnu jaudu, tā kā lielajam lasītāju vairumam tā jau sāk krist uz nerviem un tāds sisenis kā Šterns jau iedrošinās apgalvot, ka Anšlavs Eglītis (iztapdams kritikai, un patiesībā rakstīdams lieliski), tomēr ‘ejot uz leju’. Mācība te ir šāda: nedrīkst rakstīt to, kas visiem vajadzīgs, jo vajadzības pastāvīgi mainās un tas, kas šodien visiem patīk, rītu ir jau apnicis. Jūsu Dienasgrāmata neietilpst vajadzības literatūrā, bet pieder visiem laikiem, jo Jūs runājiet par sevi, bet ne par laikmeta vajadzībām.

Vēl Jums ir kāda stāstu grupa – es domāju Jūsu vēstules man. Vienu vakaru es tās pāršķirstīju un pavirši aprēķināju biezās failes izmērus, ja to iespiestu. Iznāca tā, ka iespiestas Jūsu vēstules dotu grāmatu, kuŗas lappušu skaits būtu apmērām tas pats, kāds tas ir manai Vīru valodai. Lūdzu, uzšķiŗat un apskatāties! Es nevaru noteikt vēstuļu skaitu, jo dažās vēstulēs ir divi un pat trīs datumi un ievietojot vēstuli failē, es aploksni iznīcinu. 1. Jūsu vēstule ir rakstīta 1953.g. 1. aprīlī. Tātad četros gados Jūs esat uzrakstījusi grāmatu. Un kādu grāmatu! Nesen izlasīju Jaunsudrabiņam 10 gadu laikā rakstītās vēstules. To ir 467, bet no tām nav nevienas, kuŗa līdzinātos kādai no Jūsējām. Viņam ļoti sirsnīgi raksta draugi, bet viņu vēstulēs nav nekā no viņu dziļākās, citiem nezināmās dzīves. Var jau būt, ka viņš vēstules ir vairāk vai mazāk cenzējis – nezinu. Tās tomēr ir tikai raibs dokuments, kuŗš pierāda, ka rakstītāji autori ir cienījuši. Parādīt sevi dziļāk viņi nav gribējuši. Šādu vēstuļu arī man ir četrreiz vairāk nekā Jūsējo.

Es noliku faili ar Jūsu vēstulēm atpakaļ plauktā un lāga nezinu, vai esmu nokaunējies vai satriekts. Kādēļ – es sev jautāju – kādēļ man dāvināts tik daudz no otra cilvēka dzīves? Un kā es to esmu atlīdzinājis? Cilvēks spēj pazust, iznīkt pat vienā minūtē, kļūt laimīgs vai nelaimīgs. Bet man ir bijis iespējams visu to, kas ir noticis četros gados, līdzi dzīvot just, domāt, ticēt un pieņemt, ka tas man ir dāvināts. All right!…

Lakatiņš Jums likās par niekkalbīgu? Lai jau tā ir. Vārds nācis no leišu valodas: niekū kalbēti = neko nerunāt. Viņš jau arī tiešām, man šķiet, nekā neteiks. Bet vai nevar būt tā, ka gaida arī to, kas nerunā?

Šeit, tāpat kā katru gadu bij brīvdabas izstāde Džolimondas parkā. Tā bij tāda pat kā arvienu – daļa tīri labu darbu, lielākā daļā smērējumu. Jāsaka, ka tie darbi, kuŗus jau biju redzējis izstādītus kādā telpā, šeit daudz zaudēja. Tādēļ liekas, ka īstas jēgas šādām izstādēm nav.

Adelaides lietu nolikvidēju diezgan vienkārši – aizrakstīju, ka aizsūtīšu kaut ko nolasīšanai, bet visu citu ar pateicību noraidu.

Debisī es gan laikam nesaprotu, jo man jau ir saprotams tikai vienkāršas un skaidras lietas?

Jūsu J.K.

—————–

13.3.1957.

Šodien brīvāka diena. Atpūšos. Ilgi tāda nebija bijusi. Mazliet lāpos un pa brīžam lasu. Inesei ir dažādas grāmatas no skolas (literatūras stundām) kas mani interesē, piemēram nelielā grāmatiņa Essays of Today. Tās man visas būtu jāizlasa. Tur ir kāda eseja Stile, ļoti maz pateikts un tomēr – stils ir tas, ja kādam ir kas ko teikt un viņš to saka tik skaidri cik vien iespējams – stils ir pats cilvēks.

Vakar saņēmu Jūsu vēstuli. Jūs vēl nerakstot. Vai saņēmāt manu stāstu par nometni un dienas grāmatas lapas? Lūdzu atzīmējiet to nākoša vēstulē. Cerams, Jūs to darīsiet, jo parasti Jūs to dariet. Jūs sakiet ka sākāt domāt – es varbūt vairāk nerakstīšu Jums. – Nē, mums vajadzētu norunāt tā, kā lieli mīlētāji dara – „ja tu vairs mani nemīli, tad to pasaki.” Tā, vai nē? Ja kas nav vairs labi, tad pateiksim: „Atdod manas lupatiņas, es ar tevi vairāk nespēlēšos.”

Es nebiju dzirdējusi sakāmvārdu, ko Jūs sakiet savā vēstulē – „badīgai govij, Dievs nedod ragus,” tas varen labi teikts.

Kādēļ Jums paģiras no dienām, kad esiet kopā ar cilvēkiem? Šai dienai ar puķu izstādi, Strausa valšiem, kas klausīti sēdot uz liela lakata un ar braukšanu mašīnā, tādai dienai nevajadzētu neko citu atstāt, tikai pacilātu garastāvokli.

Puķu izstādi reiz redzēju Ģentē. Tā bij skaista diena. Ja man tagad dotu tā laiku, kā es tur varēju darīt ar laiku ko gribu!…

Jūsu E. Dz.

——————

[not included in book]

15. 3. 57.

Tikko saņēmu Jūsu vēstuli. Jūs viņā sagrupējiet manus stāstus grupās, tādās pat, kā es esmu tos domās grupējusi. Tikai jāraksta vēl vairāk, lai no katras grupas varētu izlasīt labākos un iztaisīt grāmatu. Par nometņu laika stāstiem domāju tāpat kā Jūs, ka tie nevienam vairs nepatīk. Bet jāuzraksta tie būtu, kas iecerēti. Manuprāt ir tā, ka nevar rakstīt par lietu, kas ir pārāk tuvu vēl, bet tāpat nav labi to aizlaist par daudz tālu. Ir lietas ko no nometn. dzīves man jau vajadzēja agrāk uzrakstīt. Pārdzīvojuma stiprums ar laiku tomēr izbāl.

Kaut ko aizmirsu – Jūs brīnāties par augšējo bildi, Dzidra man viņu tikko pasniedza. Man ir pilnas grāmatas ar viņām. Domāju izgreznošu ar šo Jūsu vēstuli. Just for fun. [picture not included in transcribed letter]

Jūs brīnāties, ka četrus gadus esiet saņēmis manas vēstules. Četri gadi? – Arī man jābrīnās. Man tas liekas nereāli. Četri gadi ir laiks no kādas dzīves, saprotamas, normālas dzīves. Bet šo laiku te es tādu nejūtu. Ir tikai – maldīšanās mežā. Un rakstīšana Jums ir sasaukšanās ar cilvēkiem ārpus meža. Tā man liekas. Bet kas to zina? Varbūt arī tie citi, varbūt arī Jūs esiet kādā mežā. Katrs atrodas savā vientulības kalnā. Tikai tie, kas ar savu vientulību grozās citu cilvēku vidū, nejūt tādu vajadzību atklāt sevi un lauzties otra noslēgtībā, nekas neaicina, nekārdina to darīt, bet man, esot arī praktiski izolētai no cilvēkiem, cilvēks kļūst vilinājums, ilgu mērķis, beidzot pat atbalsts. Neredzot to, kas mūs citu no cita atgrūž, es jūtu tikai pieķeršanos un atklāties tieksmi. Es glābjos to darot un atrodu palīgu savam ceļam. Kā es tik pēkšņi to varēju sākt darīt, rakstīt Jums tik daudz un visu, tur bija vainīga kāda atmiņa no tiem laikiem, kad dzīve bija vesela. Es atcerējos Jūs no Daugavpils. Rakstot Jums es it kā aizsniedzu arī to laiku, kas bija vesels un skaists. Jūs bijāt daļa no tā, lai arī tikai mirkli redzēts.

Bez tam manī arvien bijusi vēlēšanās izgāzt sevi, izliet vārdos, atšķetināt, atvērt ik brīdi. Kādēļ? Es nezinu. Dievam par godu. Lai no visa kopā tomēr iznāktu viņa slavinājums. Lai to atrastu.

Varbūt ka prātīgam, pašapzinīgam, neskartam cilvēkam tā ir pašsaprotama lieta, ka viņš tas ir, Dieva godinājums, viņa roku darbs, man tas ir pašai jāmeklē, jāpūlas, visas manas tumšās un gaišās puses mūžam jāpārcilā, jānoliek uz delnas, lai es neko neaizmirstu, lai neierūsētu, lai varētu augt.

Es to varētu darīt dienas grāmatā. Tā es ilgus gadus esmu darījusi. Bet tagad tas grūti iespējams. Un tagad nāca šīs vēstules. Tādas pat esmu rakstījusi savai draudzenei Amerikā. Vēl atklātākas. Tikai kopš rakstu Jums, man ir pietrūcis ko viņai tik daudz rakstīt. Viena daļā no manis Jūsos atrod lielāku atbalstu. Kāda cita varbūt labāk var piekļauties viņai.

Viss tā tad ir ļoti savtīgi. Visas draudzības jau ir savtīgas. Liela daļā viņās ir pašlabuma meklēšana. Ko tur var darīt? Ja Jūs mani nespētu uzklausīt, es nespētu Jums rakstīt. Jūs esiet bijis pacietīgs un uzmanīgs, sapratis un mēģinājis saprast mani un tas man palīdzēja.

Es visu Jums jau kādreiz esmu teikusi. Iznāk jau arī atkārtoties savās domās. Variācijas.

Jūs domājat ka nesaprastu Debisi. Es arī tā domāju. Es biju par viņu lasījusi ne mūzikas literatūrā, bet šur tur pieminētu daiļliteratūrā, es iedomājos viņu ļoti komplicētu no tā. Bet viņš tāds nav. Viņš ir gandrīz naivs. Viņa forma ir daudz neizmeklētāka, kā Šopēnam. Viņš ir neapvaldītāku jūtu vaļā. Izjūtu mirklī. Es līdz šim viņu neuzmeklēju, vairījos, izvairījos, domāju viņš ienesīs tikai chaosu manā jau tā sasvaidītā jūtu dzīvē. Bet tagad iepazīstoties ar to, es redzu ka es spēju ņemt un atmest pēc savas vēlēšanās. Tā ir gluži patīkama sajūta.

Ir sestdienas vakars. Esmu piesieta kā arvien. Nekas man nevar dot brīvības, nesaistītu izjūtu, kamēr es nebūšu neatkarīga. Būt pakļautam materiāli tam ko mīl, jau ir diezgan problemātiska lieta, būt pakļautam tam ko nožēlo – ir nožēlojami.

Man būtu jāsaņem pēdējie spēki, jāraksta, bet to brīžu ir tik maz.

19. 3. 57.

Jūtos nospiesta fiziski un garīgi. Jūtos nožēlojami. Bet man ir jārāpo uz priekšu. Kaut līdz šī gada beigām es varētu sakārtot vienu grāmatu. Tas ir mazākais ko man vajadzētu. Ja es to nevaru, nav cerību ka pēc 2 gadiem no šejienes atbrīvošos.

Nākošā vēstulē saņemsiet kaut ko priecīgāku.

Jūsu E. Dz.

—————–

1957.24.3.

Niekkalbīgais lakatiņš ieradās un tagad ir tepat man blakām un – nevajag pa to smaidīt. Pagājušā nedēļā es to nepaguvu pateikt, jo mani nodarbināja J. Sarmas vakars Sidnejā. Tas notikšot 28. martā. Viņi prasīja, lai dodot kādu stāstu nolasīšanai un arī kādus dzejoļus. Visādu materiālu par manu personu viņiem esot diezgan. (Es gan nesaprotu, kas tie tādi par ‘materiāliem’?) Tad nu bij jāpārraksta kāds īsāks stāsts. Bet man jau pārrakstīšana arvienu nozīmē arī vairāk vai mazāk pārstrādāšanu, tādēļ tas neiet tik ātri. Ar dzejoļiem vēl tas, ka grūt no lielās kaudzes izvēlēties, kādus dot. Ja šodien esmu 5-6 izmeklējis, tad rītu tie vairs neliekas derīgi un jāmeklē citi, bet otrā dienā ar tiem tas pats posts. Un arī tie, kad ir izvēlēti, ir jālabo un vairāk reižu jāpārraksta. Tā arī noņēmos ar šiem darbiem visu pagājušo nedēļu. Nu man tas apnicis un vakar es tos izbeidzu. Nekas liels jau nav. To stāstu un arī dzejoļus es Jums aizsūtu. Gan jau nezinu, kādus no tiem viņi tur izvēlēsies lasīšanai, bet Jūs jau varat izlasīt visus. Ko tas Kaupmanis varētu par mani teikt, nespēju iedomāties, bet nedomāju, ka jau ko tādu, ka man no tā varētu kļūt karsti vai auksti. Jūs manus manuskriptus atpakaļ nesūtiet, bet iemetiet kamīnā, jo man jau no katra ir pa 4-5 noraksti, kas gan ar šo un to cits no cita atšķiras.

Nākamā nedēļā laikam darbošos ar Sigurda darbu iestiklošanu un kataloga sastādīšanu. Tā kā izstāde notiks apmēram nedēļu pirms viņa nāves dienas gada atceres, tad tā arī jāuzskata par piemiņas dienu. Izstādāmo darbu starpā būs arī daļa pārdodamu. Man ir tāda doma pamazām savākt līdzekļus, lai tad varētu izdot nelielu monogrāfiju. Tas gan prasīs ļoti daudz darba un arī naudu un varbūt mans spēks priekš visa tā būs par mazu. Bet kas tad par to? Ja nepanākšu ko domāju, tad mazākais būšu darījis ko spēju.

Pēc divām nedēļām man jālasa pažarniekiem referāts. Temats ir Literārie inženieri. Domāju, ka to došu pēc nolasīšanas Literārajam pielikumam. Tur gan varēs ietilpināt tikai konspektu, bet arī no tā Jūs pietiekami iepazīsities ar inženieru kungiem. Referātu esmu jau uzrakstījis.

Vakar man atkal vajadzēja uzņemties jaunu amatu – kļūt par locekli Kultūras fonda valdē. Tas nu gan vairāk goda nekā darba amats, jo tiklab grāmatu, kā arī bilžu un tamlīdzīgu kultūras darbu un nedarbu tikpat kā nav ko vērtēt, ne godalgot. Viss notiek vairāk simboliski nekā reāli.

Daudzas rudens dienas un naktis ir ļoti jaukas un par tām varētu rakstīt dzejoļus. Bet tam nav jēgas, jo ko tad ar šiem lai iesāk? Viss paliek uz papīra. Zināms, dzejošana jau ir gan saruna pašam ar sevi un ar kādu pasauli, kas ir reizā tuva un bezgala tāla. Pa reizai tai ir jāpiezvana ar kādu dzejoli, jo gluži mēmam dzīvot arī ir grūt. Jūs to ziniet.

Ja Jums ir Ceļa Zīmju pagājušā gada pēdējais numurs, tad tur variet lasīt V. Kalves fantāziju par Knutu Lesiņu (sākums jau pagājušā burtnīcā). Fantāzija ir ļoti pamatīga, tikai rodas jautājums – vai ādiņa bij ģērēšanas vērta? Tas ir, vai K. Lesiņš ir tiešām tas, kuŗš darījis visu to, kas viņam tur pierakstīts? Ko Jūs sakāt par Lesiņa stāstu, kuŗš laikam ņēmis Londonā 2. godalgu? Tai pašā pagājušā gada burtnīcā ir V. Kaula stāsts, kuŗš ņēma pirmo godalgu – Cilvēku klubs. Vēlētos dzirdēt par to Jūsu domas, pagaidām gan tikai par stāta fragmentu. Mani pašu Kaula stāsts stipri pārsteidza, jo tur ir pateiktas manas domas tikai skaidrākā veidā, nekā es tās domāju.

Dažreiz ir tīri labi, bet ir arī stundas kad mocos ar nelāgiem murgiem, kam nav ne kādas jēgas. Jātic tomēr, ka es par savu dzīvi esmu sakrājis pietiekami daudz vielu, lai šāds garastāvoklis rastos pietiekami bieži.

Kā aiziet Jūsu dienas un naktis? Ko dara sirds? Kā satiekat ar Debisi? Kas notiek ar Jūsu meitenēm? Ko raksta Amerikas draudzene? Tas ir pārāk daudz lai uz to visu varētu atbildēt un jāzin jau arī, ka viens aplamis spēj izprasīt vairāk, nekā desmit gudrie varētu atbildēt!

Uz Zīverta izrādēm laikam nebijāt? Avīzē neviens neprot par tām izmuldēt kaut ko jēdzīgu, visi grābstās ap kaut ko tikai no ārpuses, neviens nesaka nekā noteikta un skaidra.

Šodien ir ļoti skaista svētdiena. Saule spīd pa visām malām, bet melnā nogāze, kuŗu redzu pa logu, ir jau gandrīz zaļā. Ja būtu tā kā nav, tad es gribētu aiziet pie Jums ciemā. Varbūt Jūs mani pacienātu ar tasi kafijas? Saulaino rudens dienu pēcpusdienas man ir iespiedušās atmiņā vairāk nekā kas cits no aizgājušām dienām, kad es, briesmīgas vientulības mocīts, klejoju pa rudenīgajiem laukiem un birzēm. Ne lauku, ne biržu nu vairs nav, bet pārdzīvotais tur, vēl arvienu mācas virsū še.

Jūsu J. Kalniņš.

30.3.1957.

Nosūtu Jums kādu rakstu, ko iesāku kā vēstuli Jums (biju solījusi rakstīt kaut ko priecīgāku), bet tas vēlāk iznāca atmiņu stāstījums. Varbūt derēs sieviešu dienas grāmatas failē. Ja tik iederēsies, nu bet dienas grāmatā jau var iederēties viss par ko domā.

Te ir rudens sākums. Būtu gluži skaisti. Ir varbūt skaisti. Ķepurojos kā arvienu. No Jums šo nedēļu nav redzēta vēstule. Liekas jau ilgāk. Vai ir kaut kas labs ko atzīmēt par M. Zīverta ciemošanos? Lūdzu, ja varat, rakstiet vaļsirdīgi par to. Te kādu laiku cerēju nokļūt Newcastlē uz viņa Pēdējo laivu, bet kā arvienu – neiznāca.

Inesei piepildījās 15 gadi, liela jaunkundze.

Šī nedēļas nogale, kas ir pusē aizlijusi un būtu bijusi brīvāka, būs jāziedo viesiem, saņēmu ziņu, ka atbraukšot Ulmu ģimene, tā kur mēs pagājušā gadā Kultūras dienu laikā bijām apmetušās. Te man izskatās diezgan bēdīgs viss, būs ko skriet kamēr kaut cik sapurināšu viesiem. Bet reiz par gadu – nekas.

Jūsu E. Dz.