1. aprīlī, 1957.
Nu man Jūs vajadzētu piemānīt, bet esiet par tālu, lai dzītu jokus.
Vakar bija viesi. Ulmu ģimene ar savām divi meitām, kas ir īsti spēka avoti, manas meitenes, kas citādi ir ļoti dūšīgas, pavisam pazuda viņu priekšā.
Tad bija Liepiņa kungs (skautu vadītājs) ar kundzi un vēl kāda Masulāna kundze ar dēlu. Aizbraucām viņu mašīnā līdz jūrai, tur visi ‘ievilka gaisu’ un pabradāja, peldējās tikai manas meitenes jo citiem nebija kostīmu līdz.
Satikt cilvēkus no Sidnejas, vai no citas lielpilsētas, ir tomēr savādi. Šķiet – es nekad no sava stāvokļa ārā neizkulšos un padarīt te var tik maz. Nav vērts vaimanāt, daudz skaista ir šinī dzīvē kur esmu, ja tikai dzīve nebūtu tik īsa un tik slima, pat riskanta te. Ka mans vīrs ir garīgi nevesels par to atkal pārliecinājos, viņš ir pilnīgi nelīdzsvarā, bet šie brīži var novest pie katastrofas. Par to man ir jādomā nopietni, ne ar vaimanām. Gaidu Jūsu vēstuli. Ceru tā ir Wyongā.
Jūsu E. Dz.
1957.5.4.
Paldies par daugavpilisko vēstuli. Tās beigu daļā labi iederas dienas grāmatas raksturā. Sākums ne tik labi. Bet varbūt ka tālāk arī dienas grāmatas raksturs var mainīties un tad arī šis jautrais gabals tur varbūt iederēsies.
Jā, var jau būt, ka cilvēki drīzāk uzticas kopīgajām atmiņām nekā arvien svešajai garīgajai pasaulei, lai iepazītos vai arī kļūtu draugi. Es domāju, ka tad, ja būtu ar Jums tuvāki iepazinies Daugavpilī, šī tagadējā pazīšanās nezin vai varētu būt iespējama. Domāju, ka arī tad, ja Jūs dzīvotu kādā lielākā centrā, mūsu pazīšanās neietu tālāk par paviršum, tīri lietišķu lietu pārrunām. Es tad Jums nebūtu vajadzīgs, jo Jūs sadalītos vairāku starpā, bet es vispār neprotu cilvēkus pie sevis saistīt.
Pagājušā nedēļa man bij smaga, jo vajadzēja domāt par Sigurda darbiem, atcerēties daudz skumjas lietas. Bet vakaros es nevarēju iet pastaigāties – esmu mazliet klibs ar labo kāju un iešana sagādā grūtības. Laikam kaut kas reimatismam līdzīgs? Tā tad gaŗos vakarus vajadzēja sēdēt mājā. Tagad iestiklošanas darbus nobeidzu un vēl atliek sastādīt katalogu. Tas jādara kopā ar vedeklu, bet viņa pret dažām lietā ir jūtīga un tātad šis darbs nav visai patīkams.
Bet gadās pa starpām arī anekdoti. Tā pagājušās nedēļas sākumā manā būdā ienāca viena austrāliešu dāma, ar kuŗu biju iepazīstināts Sigurda izstādē un kuŗa arī pati glezno. Viņa mani paņēma aiz rokas un aizvilka pie savas mašīnas. Es domāju, ka grib man tur ko rādīt? Bet viņa gribēja, lai es tāds pats kā stāvu kāpju mašīnā un braucu viņai līdz – es ar savu veco jaku un mājas tupelēm! Tur bij jau iekšā vēl otra dāma, kas teicas runājam vāciski. Es tad vāciski un arī kaut kā angliski izdibināju, ka viņas grib mani vest sev līdz dzert kafiju. Ar pūlēm atbrīvojos no abām dāmām uz piecām minūtēm, lai apģērbtos, jo jābrauc jau bij, jo austrāliešu dāma mani visu laiku turēja aiz rokas. Braucot noskaidrojās, ka vāciskā dāma protot arī latviski, bet angliski ne vārda, tā kā man ar savu trako angļu valodu vajadzētu būt abām par tulku. Kad aizbraucām austrāliešu dāmas mājā, viņas abas dabūja vārdnīcas – viena vācu angļu, otra angļu vācu un mēģināja saprasties bez manas starpniecības. Bet nekas liels neiznāca un man bij jāturpina tulka pienākumi. Kafiju padzērām un es teicu, ka man jābrauc mājā. Dāmas bij ar mieru. Es nezinu austrāliešu paražas un tāpēc jautāju, vai drīkstu nama mātei noskūpstīt roku? O yes! viņa atteica un pati pacēla roku man pie mutes. Varbūt man vajadzēja prasīt pēc kādas augstākas vietas? Par latviski runājošo dāmu Jūs varat plašāk lasīt mūsu šīs nedēļas avīzē, jo tā bij Muškes kundze. Pēc tam mani pārveda atpakaļ mājās un atvadoties austrāliešu dāma teica: come again!
Aizvakar bij Zīverta priekšlasījums, bet man bij grūt aizklibot līdz autobusam un tā es uz to netiku. Šovakar ir Lielās Grēcinieku ielas izrāde un uz to mani aiztransportēs kaimiņi savā mašīnā.
13. aprīlī man jāiet kāzās – precas mana skolniece docenta J. Fridrichsona meita. Tas ir pirmais gadījums, kad kāds no maniem 1500 skolniekiem aicina mani savās kāzās, tātad jāiet kaut arī klibam. Bet nelaime, ka nezinu, kas būtu jādāvina!
Lieldienās esmu aicināts kādās svētībās. Iesvētāmais bērns, kuŗš ir studente, nav mans skolnieks. Tādi ir viņas brālis un māsa. Vispār visa ģimene ir pret mani ļoti labvēlīga un nevien vārdos, tā kā nevar arī tur neiet. Bet nelaime ar dāvanu, jo nezinu ko dāvināt. Vispār es nekad neesmu pratis kādam kaut ko dāvināt un kamēr sieva dzīvoja, tā bij traģēdija, jo viņai katru gadu bij viena dzimšanas diena un viena vārda diena. Tagad, zināms, traģēdijas vairs nav, bet ir komēdija. Visu mūžu man ir bijis jāspēlē, lai gan teātri es nesaprotu!…
Un lakatiņš ar vairs nesmaržo… Viss jau kādreiz beidzas un atjaunot, kaut arī tā būtu tikai smarža, man nav dūšas…
Dienas ir ļoti jaukas – siltas un klusas. Vīns ap manas būdas durvīm ir sarkans kā asinis un tikko es veŗu durvis, kādas lapas iekrīt istabā. Sēru vītols ir dzeltens un ja ir vējš, tad viņa dzeltenās lapas kopā ar dadžu pūkām man pilna visa būda. Rudens! Es neesmu gluži nejūtīgs pret dabu, bet to prieku, kādu es senāk pārdzīvoju staigādams savā dārzā Lielvārdē, es te nekur vairs nespēju atrast.
Es pabeidzu vienu romāna nodaļu un pārrakstīju to ar mašīnu. Bet kā tā īsti skan – nezinu. Nu ir jādomā un jāplāno nākamā nodaļa un es ar to mazliet krāmējos. Man tas nozīmē noņemties ar veselu kaudzi materiālu. Tie man patīk. Bet izveidot no tiem kaut ko, kas tāpat patiktu, ir jau grūt un es pie tā ķēros arvien vilcinādamies.
Jūsu J. K.
P.S. Mīļš paldies par Inges pašportretu.
9.4.1957.
Paldies par stāstu. Tagad man ir divi stāsta paveidi, vienu Jūs atsūtījāt jau labi sen atpakaļ, pagājušā gadā.
Man šis stāsts patīk. Ļoti krāsains. Bet vai nu pirmais iespaids ir arvien stiprākais, vai kā citādi, bet lielākā daļā no stāsta man labāk patīk pirmā variācijā. Tā meditācija par mīlestību gan ir labāk tā, kā šinī stāstā, kad nav tik gaŗa. Atsevišķi ņemot, tanī ir ļoti skaistas vietas, piemēram par to, ka mīlestība ir klusuma valstība. Bet šī meditācija nav gluži tanī noskaņā, kā pats stāsts (man šķiet). Stāsts ir svaigs un jauns un krāšņs, bez domāšanas.
Citādi dažuviet pirmais variants man patīk labāk. Bet patiesi, tā nav mana darīšana tik sīki pētīt.
Esmu ļoti, ļoti nodarbināta ar pupām. Dažreiz man bailes māc, kā viss beigsies. Bet patreiz ir rīts un no rīta arvien ir labi.
Lēnam rakstu vienu stāstu. Bet nav labi, ka stāstu raksta ļoti saraustīti. Ir vietas, kam jāizplūst uz reizi.
Jūsu E. Dz.
P.S. Varbūt man neklājas tik briesmīgi, kā man pašai šķiet. Tiem ļaudīm no Sidnejas, kas ciemojās, arī neiet labi – viņiem viss esot ‘ūdeņains’, viss – olas, medus, laikam arī māksla (Zīverts un citi).
T. p.
1957.10.4.
Es labprāt negribu vakaros vēstules rakstīt, jo tad cilvēks arvienu ir noguris, kļuvis mīkstčaulīgs un gļēvs… Bet es nevaru iet pastaigā un gulēšanai ir vēl par agru.
Šodien Sigurda darbus nosūtīju uz Sidneju. Ar tiem vairs man nav jāstrādā. Viņa istabā ievācās svešs mītnieks – man tur vairs nekas nav meklējams. Tas ir smagi. Bet lai…
Šodien es biju bērēs. Izvadīja vienu vecu mammu, kuŗu es pazinu no Vācijas. Kad Sigurdu krematizēja Foknera kapsētā, arī viņa tur bij atnākusi. Ne Sigurda, bet manis dēļ un par to es viņai arvien palikšu pateicīgs. Es nožēloju, ka viņai to nepateicu, kamēr vēl bij iespējams. Tagad es to sajūtu kā zaudējumu. Nekad nedrīkst sevī paturēt labu, kas nolemts otram.
Pagājušā piektdienā biju teātrī un noskatījos Zīverta Lielo Grēcinieku ielu. Bij itin patīkami paklausīties, kā savā starpā debatē viens muļķis un divi blēži. No tā pastāv visa luga. Mājā es pēc tam pārlasīju Ibsena Nora oder das Puppenhaus. Es nezinu cik reižu esmu to jau lasījis un tomēr es visus notikumus tur no jauna pārdzīvoju ar lielu satraukumu. Man šķiet ka ar to ir pierādīts, ka šis darbs ir dzejdarbs. Par Lielo Grēcinieku ielu man nav nekāda satraukuma, bet apmēram tā pati interese kā vērojot kādu skatlogu. Es tātad iedrošinājos teikt, ka šī luga nav nekas cits, kā disputs disputa dēļ. Protams to es saku tikai Jums, jo teikt to arī citiem man nav dūšas. Var jau būt, ka es neesmu vienīgais, kas tā domā kā es, jo aplausi bij gaužām šķidri. Ir humors lasīt avīzē šo rakstītāju mocīšanos pataisīt baltu par melnu. Bet par to jātura muti, jo citādi teiks: tu jau, mīļais kungs, Zīvertu apskaud!… Es nespēju nevienu apskaust, jo man ikreiz ir prieks, ja es atrodu, ka ir kāds, kuŗš spēj vairāk kā es, jo tad man liekas, ka arī man jācenšas pēc kā labāka.
Parītu būs Pēdējās laivas izrāde. Bet es pēc tās vairs neilgojos, jo trūkst ticības, ka tā varētu būt cits kā nupat redzētais.
Ir tik lielas ilgas redzēt kaut ko, kas atgādinātu Gerharda Hauptmana Hanneli, Nogrimušo zvanu, Vientuļos cilvēkus vai Ibsena Hedda Gabler, Noru, Brandu etc. Bet kino ir atradinājis nevien skatītājus, bet arī rakstītājus no dzejas un arī teātrī redz tikai atrakcijas visbezkaunīgākā veidā.
Rītvakar būs Preses kopas sanāksme un tur būs arī Zīverts, tātad notiks priekšā stādīšanās… Tas ir pretīgs gabals, jo es tādās reizās nekā nezinu, kas īsti man būtu jājautā vai jāsaka?
Pagājušā svētdienā bij mans referāts par literatūras inženieriem, kas likās auditorijai tā kā par smagu. Bet ko lai dara! Ar populāriem tematiem man nav nekāda prieka piņķēties.
Nākamai reizai piesolīju divus tematus: Vācu literatūra 20. gadsimtā un Vācu literatūra pēc Otrā pasaules kaŗa. Vai tie kādu var interesēt, nezinu, bet mani pašu tie interesē.
Pažarnieku sanāksmē iepazinos ar jaunu mākslinieci – keramiķi Neiburgu. Viņa ir simpātiska jauna kundze un, kā man šķiet, tiešām varētu būt māksliniece, jo viņai trūkst diletantiskās iedomības.
Un sestdien man jāiet kāzās! Ach, mein Gott!… Nopirku šodien arī kāzu dāvanu – lellēm piemērotu kafijas servīzi. Velns viņu zin, kas tādas izgudro? Ja līgava saņems kādas piecas vai sešas tādas, tad varēs atvērt pati mazu veikalu! Man nāk prātā lieliska recenzija: „Sarma atgādina elefantu, kuŗš bradā pa porcelāna lietu veikalu!” jo tiešām es no porcelāna lietām nejēdzu vairāk kā kāds elefants!
Neboisa kundze atsūtīja atpakaļ Kaimiņu. Viņa raksta: „Šo stāstu izlasījusi, es sapratu kāpēc tam piešķirta pirmā godalga.” Viņa ir rezolūta.
Liekas tā, ka šovakar nebūšu uzrakstījis nekā tāda, ka rītā būtu žēl vai no kā būtu bail. Tāpēc varbūt Jūs vēstuli saņemsit.
Jā, ejot pa ielu, divos dārzos redzēju ziedošas pupiņas. Vai tiešām šie nelietīgie stādi arī pie Jums jau zied? Ja tā, tad tak nav vairs ilgi ko gaidīt, kad Jums ar tām būs jānoņemas?
Kad šī nedēļa paies, tad, man šķiet, iestāsies liels klusums, kuŗš varbūt vilksies pārs mēnešu. Tad es atkal domāšu par romānu, jo tagad visi šie smieklīgie raibumi mani padara melancholisku.
Vakar es mēģināju zīmēt savu būdu. Piecus vai sešus uzmetumus es sataisīju bet neviens neizdevās, jo laikam esmu piemirsis zīmēt? Bet varbūt vēl kādu reizi mēģināšu un ja kaut kas iznāks, tad aizsūtīšu Jums. Man ir ļoti labi vācu zīmuļi, bet ko tas līdz, ja pats zīmētājs izputējis!
Ar garastāvokli kaut kā var iztikt, ja neredz citus cilvēkus. Bet ja tie ir klāt, tad kā ir tā ir…
Jūsu J. K.
1957. 13. IV
Jā, protams, ja Jūs man nerakstīsat, tad Jums nebūs arī manu vēstuļu. Vai tas būtu bēdīgi – nezinu? Un kādēļ tam tad būtu jābūt bēdīgi? Ja kāds raksta un kaut varbūt tikai gaŗa laika dēļ, tad viņam tomēr ir arvien tiesība gaidīt arī atbildi. Tā varbūt gan var arī nenākt, ja vēstules saņēmējs jūt, ka tam ir rakstīts tikai tādēļ, ka rakstītājs ir jau izmēģinājis visus citus ceļus savas gaŗlaicības nokaušanai, bet tas nav viņam izdevies un nu viņš vēl mēģina pēdējo – raksta vēstuli. Ar šādām slepkavības domu pilnām vēstulēm arī man gadās darīšanas, kaut gan reti. Biežāk jau ir tādas, kad rakstītājs domā, ka viņam ir pienākums rakstīt. Arī tas nebūt neiepriecina un ir tikai jāpabrīnās, cik cilvēki spēj būt pieklājīgi – v ā r d o s. Nu, kaut kas jau arī tas ir. Es pats lietoju tikai divu citu veidu vēstules: visvairāk tīri veikaliskas darīšanu vēstules un tad – jau lielā mazākumā – vēstules, kas domātas saskarei ar otra cilvēka domām un jūtam, ar viņa dvēselisko pasauli. Bet še jau var būt tikai mijdarbība. Tikko vēstules no vienas puses apklust, jāapklust arī otrai pusei, jo rodas pārliecība, ka runāšana vairs nav vajadzīga un ka mijdarbība divu dvēseļu starpā izbeigusies. Par iemesliem nav jādebatē – tie var tikpat labi būt ļoti ievērojami kā arī pavisam sīki. Mūsu dvēseliskajā pasaulē tādas dalīšanās, kā man šķiet, nemaz nav.
Jūsu vēstules es vienumēr esmu sajutis kā dāvanas. Bet to, kāpēc mums kāds ko dāvina, mēs patiesībā nekad nedabūsim zināt. Ir tikai jāpriecājas, ka ir kāds, kuŗš mūs grib apdāvināt. Vēstule, kuŗa mums atklāj kaut tikai vissīkāko nieku no dāvinātāja dvēseles, ir neatlīdzināma un pārspēj visas citas, kuŗām jūtam tilpumu un svaru. Es domāju, ka tie cilvēki, kas nekad nav saņēmuši šīs dvēseliskās dāvanas, ir visnabagākie pasaulē. Es neapskaužu nevienu miljonāru, nevienu mākslinieku, bet apskaužu daudzus laimīgos, kam piederējušas kādas otra dvēseles dāvanas.
Nedrīkst uzlikt par pienākumu kādam, lai viņa dāvināšana turpinās cauri daudziem gadiem vai pat visam mūžam, bet jābūt pateicīgam par to, kas ir saņemts.
Ir, man šķiet, komiski, ja kāds grib atprasīt savas dāvanas atpakaļ, kad saskare pārtrūkst. Komiski tāpēc, ka viss, kas ir garīgi dots un tāpat arī saņemts, taču ir iebūvēts mūsu garīgās dzīves tapšanā un tādēļ vairs nav no mums atdalāms, tāpēc nav jēgas, ja atdodam atpakaļ aprakstītas papīra lapas.
Es nezinu, vai īsti esmu pateicis, ko gribēju un vai Jūs visu nesaprastu kaut kā citādi, jo vārdi jau nav īstie domu izteicēji. Jo sevišķi es to jūtu tad, kad gribu teikt, ko patiesu. Literārā forma, pie kuŗas esmu pārāk pieradis, bieži vien nomāc intīmo un vārdos grūt ietveramo patiesību. Ko var darīt!
Jūsu vēstuli izlasot man radās kādas ērmotas aizdomas. Kad Jūs runājat par kādu it kā letarģijas stāvokli, es sāku domāt, vai šis stāvoklis nav taisni tas, kuŗam vajadzētu nākt arī Jūsu dzīvē, jo tāds tas tagad ir visā trimdas pasaulē. Trokšņo tikai nervozie un politiski izvirzītie ļaudis, kamēr pārējie ir mierīgi un kā liekas ar atpūtas sajūtu atsakās no visa ārpus tīri ikdienišķo lietu loka. Visur valda liels pelēkums un padošanās apstākļiem. Vai pēc tam radīsies kāda atmoda? – nezinu pateikt. Domāju, ka ne, bet ka sāksies pastiprināta iekļaušanās svešas kultūras aplokā, kur jau dzīvo jaunā paaudze. Vai tas tā nevarētu būt arī ar Jums? Ja tā, tad tā varbūt mana vaina, ka es Jūs visus šos gadus ar savām vēstulēm esmu turējis kādā trauksmes stāvoklī un šis stāvoklis Jūs nogurdinājis? Visiem sapņiem reizi ir jāizbeidzas ar kādu īstenību. Ja tas tā nenotiek, tad sapņiem nav jēgas un tie mūs tikai vājina. Kaudzītes Matīss kaut kur saka: Visas parādības izbeidzas savā pretstatā – tā: diena izbeidzas naktī, veselība slimībā, prieks bēdās u.t.t. Ja tas tiešām tā būtu, tad ar mums viss ir all right.
Par sevi man nav nekas labs sakāms. Ja man pirms gada vajadzēja pārdzīvot traģēdiju, tad tagad jāredz, ka tai seko visdumjākā komēdija un tāpat kā pirms gada es biju tikai skatītājs, tā arī tagad esmu tāds. Laikam mans liktenis ir tāds, ka man nekad nav lemts dzīvot īsti veselu un normālu dzīvi. Tādu es dzīvoju tikai darbos, kuŗus rakstu. Un varbūt tāpēc es nezaudēju jēgu, kaut gan apstākļi to prasa.
Esmu uzrakstījis pārs stāstu un pamazām domāju par romānu, bet īsti vēl arvienu nespēju pieķerties.
Gada beigās mūsu Preses kopa laikam atkal rīkos literāro darbu sacensību ar godalgām, jo jaunie rakstnieki citādi rakstīšanai nav ierosināmi.
Ir skaisti vakari un naktis un es varēšu daudz staigāt, bet par nelaimi labā kāja tik stīva, ka necik ilgi nespēju paiet un tāpēc jāmācās vakari pavadīt mājās.
Jūsu J. K.
———————-
[not included in book – written at Easter – Palm Sunday? 14th April? 1957?]
Svētdien.
Gribētos parunāt. Vakarvakarā no Melburnas taunhalles noraidīja pa radio Bacha Sv. Mateusa pasiju – divas stundas. Bachs ir manis iemīlēts. Būtu varējis klausīties visu nakti. Vecie, skaistie korāļi, kas iepīti pasijas tekstā, aizved uz kādu tik tāļu pasauli, ka tā jau izklausās pēc pasakas. Galu galā tā jau arī ir vairs tikai pasaka. Pasaka, stāstīta baznīcā, kapsētā, visur citur. Klausoties šai pasakā rodas labas un skaistas domas. Bet nav kam tās pateikt, jo apkārt ir tikai četras sienas un šodien to domu vairs nav. Tūliņ, kad tās radušās vajag rakstīt dzejoli, ja ne, tad vajag tās pateikt otram cilvēkam, varbūt pat dzīvniekam, tad domas nepazūd.
Jā, es varēju braukt uz sitiju un noklausīties to koncertu tieši, jo tas nemaksā dārgi un ko braukt ir tikai pusstunda. Bet taisni tā atpakaļbraukšanas pusstunda dārdošajā vagonā biedē. Bail, ka viss zālē mantotais aizdārdēs vēl vagonā sēžot un mājās vairs nebūs nekā. Labāk tāpēc ir gulēt gultā, aptumšot spuldzi un tad nogrimt neziņā. Bet protams, kad skaņas beidzas, arī te klusums kļūst tukšs un baigs.
Šodien ir ļoti silts un tāpēc šī svētdiena ir līdzīga daudzām tām Pūpolsvētdienām, kādu vairs nekur nav. Tas ir smieklīgi, ka Pūpolsvētdiena ir, bet pavasaŗa nav – ir rudens. Nebūs arī Lieldienu. Kā var būt Lieldienas, ja nav augšāmcelšanās? Kas vairs var augšām celties – domās, sirdī, visā cilvēkā? Atliek mūzika un dzeja, tais klausoties var saprast, kas ir augšāmcelšanās. Jums ir abas, tāpēc Jums iespējams ticēt. Ja lasa viena otra jauna dzejnieka darbus, tad arvien ir slepena vēlēšanās: tagad es redzēšu, kā kāds svin savu augšāmcelšanos un es varēšu par to priecāties. Bet cik reti ir tie gadījumi! Tagad visi grib tikai baidīties, baidīties un pie tam būt oriģināli.
Nupat man pa tālruni pieteicās ciemiņš – deviņpadsmit gadus veca maza dvēsele. Drīzi viņa būs klāt un es vēl nezinu, ko mēs tad uzsāktu? Varbūt būs jāiet uz kafejnīcu vai kā? Es jaunatni vairs nepazīstu, esmu no tās pārāk tāļu. Jums citādi, Jūs pa daļai vēl pati neesat no tās šķīrusies un bez tam Jums divas jaunības stāv cieši blakām… Varbūt Jūs mākat dzīvot tām līdzi, varbūt tās dzīvo Jums līdzi, kas to lai izšķir.
Būtu varējis vakarvakarā rakstīt, tad droši vien vēstule būtu citāda nekā šodien. Labāk tādēļ nerakstīšu vairs tālāk. Ir gan kāda lieta runājama, kas man liekas pavisam nopietna, bet pagaidām tā arī jāatliek uz kādu citu reizi. Es to esmu jau atlicis un atlicis, lai paliek arī šoreiz. Vakarvakarā domāju, ka šodien runāšu, bet tagad būtu jāsteidzas un tāpēc labāk ka nesaku nekā.
Lai gan Lieldienu nav, tomēr pēc veca paraduma saku – Priecīgas Lieldienas.
Jums jāpasaka man, ko lai daru. Bet domāju, ka nav vajadzīgs rādīt kādu labvēlību, ja domājiet citādi.
Vēstuli sāku rakstīt vakar, bet pametu nepabeigtu, jo domās bij juceklis un likās, ka es nespēšu labot to, ko aizpagājušā vēstulē biju pateicis aplami. Jūs jau sapratīsit, ka es domāju par tiem pārs teikumiem, kas Jūs bij veduši uz domām, ka Jums nebūtu ļauts no manis kaut ko gaidīt. Un tas Jums liekas tāpēc, ka esat atļāvusi pateikt, ko jūtat. Es pārlasīju manis rakstītos teikumus vairākas reizes un redzu, ka tiešām tā Jums varēja likties. Bet tikai tāpēc, ka es nebiju varējis savas domas pateikt tā, lai Jūs tās saprastu kā es tās biju domājis. Kā gan es būtu varējis noraidīt to, pēc kā ilgojos – pēc otra cilvēka tuvuma un pēc tā, ko viņš domā vai jūt! Bet es biju toreiz dziļā depresijā un ja jau parasti man ir gŗūti ko par sevi teikt, tad depresiju brīžos tas man ir pavisam neiespējami. Tāpēc jau es ilgāku laiku nerakstīju Jums, baidīdamies, ka Jūs dažu ko sapratīsit citādi nekā domāts. Bet kad izlasīju Jūsu vēstuli, man bij kaut kas par sevi jāsaka un es gribēju teikt to, ka tāpat kā mana dzīve man vairs šķiet tikai tukša illūzija, tāpat arī viss tas, ko Jūs no manis vairs varētu gūt, varētu būt illūzijas. Pēc Sigurda nāves es nespēju atbrīvoties no sirdsapziņas pārmetumiem, ka esmu vainīgs pie viņa posta ar to, ka nebiju pratis viņu atbalstīt. Un katrā depresiju brīdī man šķiet, ka katrs cilvēks, kuŗš man ir tuvs, tāpat reizi cietīs manis dēļ.
Man nekad nav bijuši draugi, varbūt tāpēc man nav iespējams sevi nevienam parādīt. Esmu gaŗus, gaŗus un nejaukus gadus staigājis maskā, noliedzis sevi. Tas tagad atriebjas, jo kad nu esmu brīvs un gribētu būt cilvēks blakām citiem cilvēkiem, es nespēju vairs pateikt, ko jūtu pret viņiem. Šī apziņa mani nomāc: es ilgojos kaut jel pēc viena cilvēka, kuŗš man nebūtu tikai gaŗāmgājējs, jo arī tad vēl var teikt, ka dzīve nav tikai illūzija. Bet parasti bijis tā, ka viens otrs, kuŗam esmu mēģinājis tuvoties, no manis novēršas, jo domā, ka es viņu noraidu. Es neprotu parādīt, cik vajadzīgs man otra cilvēka tuvums, viņa pasaule, kuŗā arī es drīkstētu ieskatīties.
Es nezinu, vai es esmu Jums ko noskaidrojis, jeb varbūt padarījis sevi tikai vēl svešāku. Lūdzu, piedodiet, ja tas tā būtu, gribējis es to neesmu.
Jūsu J.K.
—————–
Apmēram 17.4.1957.
Jūsu vakar (10.4.) rakstītā vēstule ir laba, to saņēmu šodien, Zaļā ceturtdienā, un vakarā tagad mazliet Jums uzrakstīšu. Nezinu cik dienas no vietas jau lasu pupas, šī ir pirmā brīvā diena, kad nav jālasa. Rītu arī nebūs jālasa. Bet ne tādēļ, ka ir svēta diena, bet tādēļ, ka nav tirgus kur sūtīt. Pupas ļoti lētas, bet tas neko negroza, jālasa tāpat. Par to nav vērts runāt. Bet ko es varu runāt, ka labāka nekā neprotu? – Uzsāku ar klavieru stundām Gosfordā un man tur ir – tikai viena skolniece. Tanī pat ieliņā, kur pasniedz stundas (kur atradu istabu ar klavierēm, ko man uz dienu nedēļā izīrēja) izrādās, ir vēl kāda cita, jau ilgi tur dzīvojusi skolotāja, tie skolēni, kas pieteikušies uz manu sludinājumu, parasti atrod ceļu uz viņu. Bet – ko es varu darīt? Te mājās tagad nāk jau 4 skolnieces, bet tikai reizi nedēļā. Daudz vairāk jau man arī nesanāktu laika, ko tām ziedot, tikai tanī dienā, kad braucu uz Gosfordu, lai man nebūtu jāpiemaksā, man vajadzētu tur vēl kādus skolēnus. Tomēr – tur laikam nav ‘money in’. Tas mani nevar glābt. Mazākais ne uz reizi. Nu pamazām lai tas tā iet.
Visam citam nav bijis laika nemaz. Spēlēt dabūju mazliet pašā vakarā, kad ir tāds nogurums, ka citu arī neko nevaru, kā tikai ko paklimperēt.
Pa vidu tomēr šo to lasu. Sidnejas Morning Heraldā tikko viens pēc otra nāk 2 godalgoti romāni. Pirmais £2000 ieguvējs un otrais £1000. Pirmais bija uz zaķa. Otrais ir gluži labs. Es par to priecājos un izlasu katru dienu. Izpētīšu vēlāk, kas ir autors, pazīstams rakstnieks, vai jauns šinī nozarē. Lai kā, man viņš patīk. Viņam ir stils ko varu cienīt.
Lasīju arī Jūsu dēla stāstu, nupat beidzu, tikai vakar saņēmu Ceļa Zīmes. Stāsts ir lasāms vairāk reizes, tās ir filozofiskas pārdomas, pretišķības, humors, viss jaukts un intriģēts tā, ka to vienkāršs lasītājs uz reiz nevar sagremot. Stils, valoda, man atgādina Jūsu valodu. Beigās ļoti skaisti ir aina par Amerikas cilvēku – tas ir pilsētu šobrīd. Ļoti plastiski, skaisti uzgleznota. Tā kā man gandrīz gribētos no viņa lasīt kaut ko mazāk gudru, vai mazākais tikai ar daļu no tik lielas gudrības iekšā, kā ir šinī stāstā. Katrā ziņā, stāstu pārlasīšu arvien.
Ko viņš rakstījis par Lesiņu, arī to esmu jau pārlasījusi vairākkārt. Jūs sakāt – ‘vai ādiņa bija ģērēšanas vērts – ?” Kaut kas līdzīgs arī man bija iekritis prātā. Es gan ļoti labprāt ņemu Lesiņa grāmatas rokā – bet tik trīsskārtīgu dziļumus es viņā nebiju spējusi iedomāties, bet tā ir – mana vaina. Janka muzikants man pavisam nepatika, un gandrīz nevarēju saprast, kā Lesiņš atļāvies tādas bezstila lietas, kā bezgalīgās, modernās pārrunas un visādus citus izplūdumus. Bet – es to lasītu otrreiz, ja man šī grāmata būtu. Lesiņā ir liela pievilcība.
Tikko nāku uz domām, ka būtu jāiegādājas V. Kārkliņa raksti. Ceļa Zīmēs ir viņa novele Nobela prēmija, bet es nepazīstu viņa lielos darbus. Šķiet viņš ir izaudzis par vienu no pirmajiem mūsu rakstnieku rindās.
Gribēju tikai mazliet rakstīt, un esmu piegrūdusi jau trīs lapas!
Nu labi, ka arī Neboise atzīst manu Kaimiņu. Gan jau nu ir viņš arī vienpusīgs. Bet – lai.
Gudroju visādi, kas man uz pāris mēnešiem varētu atbrīvot no maniem pienākumiem lauku darbos? Ja es varētu tikai savām lietām nodoties, es tomēr kaut ko varētu atkal paveikt. Bet tas ir sapnis. Jūs zīmējat savā būdā! Arī man sāk uzmākties ofortiskas vīzijas, kad paskatos ielejā un kalnos un savā Dzidrā. Un tad pavisam galva sagriežas – esmu sākusi vēl kaut ko citu, pašās beigās – rakstīt! Un pametusi ‘iestudēto’ techniku grafikā! Ak – prāta nav ne vienā ne otrā, ne trešā manā darbā. Tomēr laiks ko man dotu, šo to saglābtu… Un Zīverts – ? Tikai – čalojums! Vai tas nav skumji?
15. 4. 1957.
Priecīgus Lieldienu svētkus!
Šogad tik tālu esmu no tā, ko uzrakstu, tas ir no Lieldienām, ka to nemaz aptvert. Jums būs jābūt kāzās un iesvētībās – arī maz līdzības ar Lieldienām. Bet varbūt būs kāds brīdis kādai Lieldienu domai. Novēlu to no sirds.
Jūsu E. Dz.
1957.18.4.
Ir patīkami, ka otrā Zīverta luga man patika. Tā bij īsta luga un arī Gulbergs, Lita Zemgale un Irisa Akmeņkalne bij īstas aktrises. Protams, Akmeņkalne man patika vislabāk, jo viņa bij arī jauka meitene. Viņai bij sarkani mati un tādas meitenes man arvienu patikušas. Es ar viņu drusku iepazinos dienu pirms izrādes mūsu Preses kopas sanāksmē, kur bij Zīverts ar visiem Sidnejas aktieriem. Viņa spēlēja labi, tas ir – labi kā meitene, bet ne kā kāda rutinēta aktrise. Es jau gribēju viņai uz skatuves uzsūtīt vienu dzejoli. Bet pārdomāju, ka to var iztulkot dažādi un paturēju dzejoli māja.
Preses kopas sanāksmē viens no mūsu jaunajiem rakstniekiem lasīja savu stāstu un pēc tam par to bij runāšana. Zīverts ir šādās sarunās patīkams, jo nerāda sevi par speciālistu. Drusku parunājos ar Ainu Neboisi un viņa man pastāstīja par sevi dažas lietas, kas mani taisni sajūsmināja. (Ja tik tā bij sajūsma?) Viņa ir pirmā no šeit man pazīstamajām jaunajām rakstītājām, kam ir tāda uzņēmība un drosme. Man šķiet, ka no viņas tiešām var iznākt kas labs, kaut gan arī viņai ir vīrs. Bet visi vīri jau sievas nebremzē.
Jā, tad es biju kāzās. Tās nesvinēja mājās, bet viesību namā. Tomēr ne pēc austrāliešu modes, bet pēc latviešu paražas, jo visi sēdēja pie galdiem un ēdienu trauki nebij jātura rokās un nebij jābaidās, ka kaut kas uzlīs uz biksēm. Ļaužu bij daudz un no tiem lielā daļa man pazīstāma. Un tā kā precējās profesora meita, kas jādomā arī pati drīz būs profesore, tad bij krietni daudz studentu un arī bečleru. Bet savādā kārtā šī mācītā jaunatne bij ļoti nopietna, jāsaka taisni klusa un viskustīgākā bij vecākā paaudze, kuŗas starpā gan es biju vienīgais smilšu vecis. Man bija stipri gaŗlaicīgi un pie galda biju iesēdināts vēl starp divām pavisam jauniņām studentēm, ar kuŗām es nezināju ko iesākt. Viņas dzēra tikai limonādi, tāpēc visu citu man vajadzēja dzert vienam pašam, kas arī ir mazliet gaŗlaicīgi.
Tātad kā biju paredzējis, Jums ir jāmocās ar pupiņām? Iedomāties kā tas ir, es nespēju, bet ticu, ka tas ir visnepatīkamākais darbs pasaulē. Un tā kā palīdzēt es nekā nevaru, tad atliek tikai tā cerība, ka pasaulē viss reizi beidzās un tāpēc reizi arī Jūs atbrīvosities no šī nelāgā stāda. Kad eju gar augļu veikaliem un redzu, ka tur stāv neskaitāmi pupu kurvji, es tos apskatu ar nicināšanu. Es iedomājos, ka varbūt tur ir arī Jūsu lasītās pākstis. Droši vien Jūs tagad nespējiet spēlēt un tāpēc diezgan gaŗie vakari varbūt ir tukšāki, jo rakstīšana jau nedod to, ko var dot spēlēšana?
Es vēl vienumēr turpinu būt izjucis un tādi sīkumi, kas varbūt citu reizi man paietu gaŗām neievēŗoti, tagad ieduras kā skabargas. Es ar tiem mocos dienām ilgi, lai gan zinu, ka tam nav nekādas jēgas. Bet ko lai dara, ja nav neviena kakta kur varētu aiziet un kādu brīdi paslēpties no savām domām? Dumji arī tas, ka vēl vienumēr nevaru iet vakaros pastaigāt, jo tad pārs vakara stundas paiet it kā nebijušas un var iet gulēt.
Dažreiz pie manis atnāk kollēga E. Kreišmane un lasa priekšā savu jauno darbu, no kuŗa viņai varbūt iznāks romāns. Būtu jau labi, ja tiešām iznāktu. Bet tā kā viņas ikdienas dzīve atgādina klumburēšanu pa veciem kapiem, tad nevar zināt cik tālu viņa tiks.
Bij patīkami, ka visi mani ierosinājumi par J. Jaunsudrabiņa jubilejas svinēšanu, kā liekas, atraduši auglīgu zemi un varbūt tiešām īstenosies vēl plašākā mērā nekā pats biju domājis. Labums pie tam vēl tāds, ka man pašam tur nekas nav jādara, varēšu sēdēt un skatīties, kamēr citi uzstāsies.
Pūpolsvētdiena šogad bij skaista un atgādināja Latvijas aprīli – drusku vēss, saulains laiks, klusa diena un strazdu svilpošana.
Lieldienās esmu aicināts Jurjānu ģimenē. Man tad būs tur jāpaliek pa nakti, bet otrā dienā jāpiedalās kāda tālāka ģimenes nozarojuma iesvētību svinībās. Bet tā kā tāda lieta, kad viesotos kādā svešā ģimenē tik ilgi, notiktu pirmo reizi manā mūžā, tad nezinu vai būšu spējīgs to uzņemties. Esmu paradis katru dienu vakarā apgulties savā gultā.
Vai Jums arī paredzama svētkos kāda dienas kārtības maiņa? Vai nu tāda būtu vai nē, tomēr nobeigšu ar mūžveco sveicinājumu:
Priecīgus svētkus!
Jūsu J. Sarma
(šis paraksts izskrēja negribot.)
1957. g. Lieldienas.
Jā, man ir tāds brīdis, kad varu domāt par Lieldienu aicinājumu, kādu Jūs man novēlējāt. Bet vai tas man varēja atnest kādu augšāmcelšanās prieku? Ja Jūs no Lieldienu domas esiet tālu, tad mani tā vairs nekur neaicina. Mirušie vairs neceļas. Bet Jums vajag ticēt, ka reizi piedzīvosit augšāmcelšanos. Katrs mākslinieka darbs ir augšāmcelšanās no nespēka, ir savas dvēseles pacelšana gaismā. Es to vairs nespēju un man katrs darbs nav vairs sevis pacelšana, bet bēgšana no sevis. Un bēgšana nevar kļūt par augšāmcelšanos.
Sestdienas vakarā es aizbraucu pie Jurjāniem un paliku tur pa nakti. Pēc tik ilgiem gadiem es varēju atkal reizi noskatīties ģimenes atmosfairā, uzmosties no rīta svētku sajūtā. Tas bij labi.
Pēc pusdienas mēs aizbraucām uz baznīcu, kur notika iesvētības. Tas bij lielajā Memorial baznīcā un es pēc ilgiem laikiem redzēju kopā tik daudz baznīcēnu. Prāvests runāja labi un visa ceremonija noritēja ļoti svinīgi.
Kad pēc dievkalpojuma jaunie draudzes locekļi sastājās baznīcas kāpnēs fotografēšanai, bij jāpārtrauc ielas satiksme ļaužu drūzmas dēļ. Dažām jaunām dāmām bij sadots tik daudz puķu, ka viņas tikai ar pūlēm varēja tās noturēt rokās…
Pēc tam nu man kopā ar Jurjānu ģimeni vajadzēja braukt uz vienām viesībām. Bet tam man pēkšņi pietrūka uzņēmības – ienāca prātā prāvesta kunga sprediķī dzirdētie vārdi: Ko Jūs meklējiet dzīvo pie mirušajiem!… protams, es tos dzirdēju otrādi – ko tu, mirušais, meklēsi pie dzīvajiem! Es nespēju braukt līdzi laipnajiem ļaudīm un , noskatījies kā viņi aizbrauca, pats braucu mājās.
Jau pāris dienas mani bij piemeklējusi ne visai smaga išiasa lēkme un es devos mājās to ārstēt. Daudz tā mani nemoka un tikai apsēšanās, piecelšanās un ģērbšanās izdarības ir mazliet nepatīkamas problēmas.
Bij vēl tikai agrs vakars un to īsinot es lasīju jauno Damberga romānu Dievu augšāmcelšanās. Es to lasīju gandrīz ar aizraušanos. Tas ir autobiogrāfisks darbs, rakstīts īpatnā stāstīšanas veidā ar dialogu un svešu stāstījumu iespraudumiem un jaukts filozofiskiem prātojumiem un aforismiem. Šis veids man ļoti patika ar savu nosvērtību un visa notiekošā vērtēšanu. Domāju ka romāns ir vienīgais šāda veida darbs latviešu literatūrā un ja gribētu to salīdzināt ar kādas citas literatūras paraugu, tad varbūt ar Gētes Wahlverwandschaften. Domāju gan, ka mūsu tagadējā laikā tas neatradīs cienītājus, jo meklēšana pēc sevis un sevis skaidrošana tagad nav modē. Katram laikam ir savas ilgas, savas cerības un sava mīlestība.
Manī Damberga romāns atmiņā piecēla to laiku, kad pats biju viņa romāna personu gados, tas ir laiku ap 1905.-1906. gadu. Varbūt arī tāpēc tas tā saistīja, jo taisni šais gados jau es kā jauns zaķis sāku maldīties pasaules literatūras džungļos un negulēju naktis Ibsena, Hauptmana, Hamsuna vai Dostojevska dēļ. Kur tie laiki!… Bet bez tiem es nebūtu spējis uzrakstīt nevienas rindas… Ar Jums tas ir citādi. Mazākais man tā šķiet. Jūsos ir kāda dziļāka pasaule, kas nosaka to kas jādara. Varbūt tā ir bijusi mūzika, kas veidojusi gaŗām visiem citiem iespējamiem elementiem Jūsu pasaules būtību? Varbūt maldos tā domādams, jo esmu vājš psichologs. Bez tā, ko cilvēks par sevi saka, ir vajadzīgs to arī redzēt, lai saprastu, ko viņš domā. Es ar Jums nekad neesmu runājis, es nekad nekā neesmu no Jums dzirdējis. Viss ko es par Jums zinu, ir tikai rakstīts. Varbūt, ka tad, ja es to būtu dzirdējis, es visu saprastu labāk, dziļāk, patiesāk. Varbūt es tad redzētu pavisam citu cilvēku – pilnīgāku, man vērtīgāku. Varbūt. Varbūt arī Jūs tad par mani zinātu daudz ko vairāk nekā tagad esat uzzinājusi šo četru gadu laikā. Tagad Jūs ziniet ļoti maz, tik pat kā nekā. Man tagad liekas tā, ka būs jāaiziet no pasaules nepasakot par sevi nevienam nekā. Ja pieņem, ka katrs cilvēks ir pasaulē par sevi, kura spēj uzplaukt tikai saskaŗoties ar citām līdzīgām pasaulēm, tad jāsaka, ka īsteni ņemot mana pasaule ir palikusi neatvērusies, neuzplaukusi un tātad īsteni sakot arī man pašam nepazīstama. Mēs sevi atklājam tikai saskaroties ar citiem un arī tikai tā pārbaudām un izvērtējam sevi.
Ir tik daudz ko domāt, tik daudz ko runāt, bet vai par to var rakstīt? Rakstīšana nereti iznīcina domāšanu.
Vēstuli es rakstu vakarā, tāpēc nevar zināt, vai Jūs to saņemsiet. Bet es gribētu pieradināt sevi arī pie rakstīšanas vakaros, jo gaŗie vakari ir citādi pārāk mocoši un tukši.
Jūsu J. K.
24.4.1957.
Ir pagājusi nedēļa. Saņēmu šodien Jūsu otru vēstuli. Paldies par svētku vēlējumiem. Nebija nekādu svētku.
Pupas, tikai pupas. Govij atlēca teļš, tā jāslauc, jālaistās ar pieniem. Vistas dēj pāri par 200 olu dienā (tas vēl ļoti maz), tās jānotīra un jāsaliek kastēs vakaros. Vistas taisa arī ļoti derīgus putnu mēslus, tie jāliek tīrumā un tur jāsēj zirņi, tad tie – jālasa un tā joprojām.
Nu jā – un beidzot tas viss pāriet. Viss reiz pāriet – arī pupu lasīšana.
Bet – ko es labāku gribēju teikt? –
Labi, ka otra Zīverta luga Jums patika. Labi, ka satikāt cilvēkus, tas dod sparu vēl arī man ko cerēt. Cīnīties! (Tiklīdz pupas beigsies…) Jeb varbūt tomēr mazliet agrāk?
Vai Inga būs pielikumā?
Tā kā mana Sievietes dienas grāmata, ja tā izaugs par romānu (ir iekrājušās atkal dažas lapas) būs tomēr ļoti personīga grāmata, tad nezinu, vai es to drīkstēšu izdot, kā savu pirmo? Tādu nedrīkst sasteigt, mazāk vēl kā citu ko. Pirms tam man vajadzētu sakārtot vienu stāstu grāmatu. Ko Jūs par to teiksiet? Zinu ko – „vispirms šie stāsti tad jāuzraksta.” To Jūs man reiz jau teicāt. Es jau rakstu arī. Ir iesākti un neizveidoti veseli 4. Es sevi mierinu ar grāmatas domām. Es sāku pagurt no ikdienas. Nekas man vairs nepalīdz. Arī prieks par kaut ko labāk izdevušos, piemēram par kādu stāstu, arī tas vairs neglābj. Man vajag kaut kā taustāma uz kā balstīties. Es domāju – grāmata varbūt kaut kas būtu. Varu saskaitīt kādus 13 stāstus (bez nometņu un kaŗa dzīves stāstiem, ko sakārtotu citā kopā). Šī grāmata būtu divi daļās: pirmā ar tēmām no Latvijas laika, otrā no šejienes.
I
1. Krūmu zeme
2. Aiviekstes noslēpums
3. Baltās bikses
4. Vilšanās
5. Kapusvētki Ļaudonā
6. Pasaka (nr. 2)
7. Rumulēšanās
8. Divi gadi (Nepabeigti)
9. Svētdiena nedēļas vidū ( ”)
II
10. Kažokvestīte
11. Pasaka (nr. 1)
12. Inge
13. Megpaja dziesma (Nepabeigts)
Kā tas viss kopā būtu? Tie kas nav pabeigti, jādomā ir tādi paši kā tie kas ir pabeigti. Visa grāmata būtu bez neviena īsta līķa, jo arī nepabeigtie ir bez nokautiem. Divi no tiem varbūt ir ar drūmāku pieskaņu. Tomēr – tikai ar pieskaņu. Tā kā nav dramatisku tēmu, tad viss smagums, tas ir – visas vērtības ko no šīs grāmatas kāds varētu gūt, jāliek stilā, valodā, skatījuma īpatnība.
Nepabeigtie jāuzraksta labāk kā citi jau uzrakstītie. Šis uzdevums mani bremzē. Bet jāmēģina.
——————–
[not included in book – no date]
Megpaja dziesmu es negribētu nepārstrādātu iespiest. Ir vietas, kur es to banalizēju laika trūkuma dēļ, jo to ko patiesi šai lietā domāju, nevarēju tik tuvi izšķetināt un iztirzāt, kā gribēju. Pāris vietās arī daži atsevišķi teikumi ir jānosvītro. Bet to es nevaru labi izdarīt pirms kāda pusgada. Viņam jākļūst man pašai svešam (šim stāstam) lai es pareizi tam pieliktu un atņemtu. Tā kā ar iespiešanu man nebūtu vērts steigties. Bet – nu iznāk tā, ka man nav ko iespiest. Hm? Esmu noslinkojusi. Visi iecerētie guļ kā līķi dīķī – nav spēka un maņas tos izzvejot. Bet mēģināšu atkal strādāt vairāk, kad holidejas bērniem beigsies (Es pati tam neticu ko saku – man [ends here]
——————-
27.4.1957.
Ir vēl viena Jūsu vēstule saņemta. Un atbildes sarakstītas vēl nenosūtītas. Jūs šinī vēstulē sakāt, ka bez jaunībā lasītā nebūtu tagad spējīgs uzrakstīt nevienas rindas. Es domāju, ka tas, ka es rakstu, arī nav tikai no mūzikas vien. Varbūt tur mūzika darbojusies un darbojas līdz, bet tas kas lasīts ir devis savu tiesu. Par to nākošā vēstulē
Jūsu E. Dz.
P.S. Jūsu pēdējā, vakarā rakstītā, vēstule ir skumja, bet viņā priekš manis ir vairāk, kā dienā rakstītajā. Paldies!
T. p.
1957.27.4.
Grūti ir kāpt pazemības kalnā, bet tomēr nepatīkami tas nav un es to daru labprāt. Kādreiz (un diezgan bieži) gribas būt zemākam kā zālei. Jā, to es teicu: ja Jūs nerakstīsiet, tad nebūs manu vēstuļu, bet tagad man ir žēl, ka es tā teicu, kaut gan tas bij loģiski domāts un teikts. Bet vai ir tā, ka cilvēki raksta vēstules loģikas dēļ un vai tie, kas tās lasa, priecājas, ka vēstule uzrakstīta loģiski? Kad es izlasīju teikumu Jūsu vēstulē: lai es nevienam nebūtu laba un tomēr pret mani būtu labi, lai es nerakstītu un tomēr – lai man rakstītu, es sapratu, ka mana loģika ir aplama. Bet ka tas, ko Jūs domājāt, bij dabiski. Tas ir ka mēs gaidām, lai mums raksta arī tad, kad mēs nerakstām. Tas ir dabiski, jo arī es domāju taisni tāpat. Tas ir arī neganti cilvēciski, jo mēs visi gaidām atpestīšanu, piedošanu, mīlestību arī tad, kad paši to nespējam radīt vai dot. Nevien gaidām, bet arī ilgojamies pēc tā. Vienumēr, visur dzīvei cauri. Tā tam vajag būt visu cilvēku starpā un nevien tikai mātes un bērna starpā. Un ja tas tā nav, tad tāpēc arī dzīvei nav jēgas.
Nē, nav iespējams ne ienīst ne saistīt to kas ir bijis labs, jo tas jau vairs nav no mums atdalāms, tas kļuvis mūsu sastāvdaļā. Arī ar ļauno tas ir tāpat. Nekad nav iespējams atbrīvoties no tā ļaunā, ko paši esam darījuši. Gan varbūt no tā, ko citi mums darījuši. To varbūt varam aizmirst, par to nedomāt. Pašu darīto ļaunumu mēs mūžīgi nesam sev līdz kā nejauku nastu.
Droši vien es neesmu pateicis to, ko gribēju un arī ne tā kā gribēju, bet es jau būtu mierā ar to, ja Jūs varētu ticēt, ka gribu būt pazemīgs. Tas būtu labi, ja Jūs atbrauktu uz Adelaidi, un paņemtu līdz arī savu meiteni, lai viņa redz mūsu kultūras norietu šeit, jo viņai tas varbūt liksies kā kāds gaišums, ko viņa paņems līdz savam mūžam. Varbūt arī Jūs pati nonākusi citā pasaulē, atspirgsit un varbūt Jums radīsies kāds līdz šim nezināts spēks, kas palīdzēs dzīvot tālāk.
Man Adelaidē nav ko meklēt un es Jums jau laikam rakstīju, ka atteicu adelaidiešu laipnajam aicinājumam piedalīties personīgi viņu rīkotajā rakstnieku dienā. Man tas būtu saistīts tikai ar nepatīkamu sevis izstādīšanas sajūtu un ar vārdu uzklausīšanu, kas man kļuvuši pretīgi.
Es ļoti vēlētos Jūs redzēt, kaut varbūt šī sastapšanās varētu norisināties tāpat, kā Jūsu stāstā, kad mazpilsētas jaunkundze ierauga, ka patiesība atšķiras no viņas sapņiem par to. Liktenis bieži vieno nevienojamo un šķiŗ to, kas liekas vienots mūžam. Un kas gan spēj iznīcināt tos skaistos mirkļus, ko es no Jums esmu mantojis šais tukšajos gados? Nekad. Neviens.
Jā, es rakstīju pagājušā vēstulē, ka mana dzīve pamazām izvēršas komēdijā, tas ir, ka man gribot negribot tajā jāiesaistās. Komēdijas ir īstas komēdijas tikai tad, ja aiz tām slēpjas traģēdijas. Taisni tāda ir manējā. Grūt pateikt cik ilgi tā varētu turpināties? Tomēr bieži beidzās arī komēdijas. Es esmu ļoti vieglprātīgs aktieris un domāju, ka galvenais ir tas, lai es nezaudēju savu formu. Jo kas ir aktieris bez formas? Tas ir tikai diletants. Tas ir pretīgi noslēgt savu mūžu kā diletantam.
Es domāju, ka Jūs neko lielo nesaprotiet no tā, ko stāstu? Bet tas arī ir vajadzīgs. Ja mēs par otru cilvēku visu saprotam, tad gribot negribot sākam tam just līdzi, sākam domāt kā tam palīdzēt, kā to mierināt. Tātad, ja es Jums stāstītu konkrētus faktus, tad ar to uzkrautu lielu smagumu, jo nevar zināt, vai man un Jums ir vienādas domas par to, kas ir komēdija, kas traģēdija. Tagad, man šķiet Jūs daudz nedomāsit par visu to. Bet tomēr es Jums esmu izstāstījis, kas ar mani notiek un Jūs ziniet par mani daudz vairāk nekā citi.
Jā, es gribētu Jūs redzēt, bet tūliņ, šo pašu vakaru, pēc vienas stundas. Ziemassvētki! Tas ir neiedomājami ilgs laiks! Es vienmēr domāju tikai par to, kas var notikt šodien un varbūt rītu. Pārējie ir migla, tukšums, tumsa, ar ko nav iespējams saistīt nekādas domas, nekādas vēlēšanās, nekādas ilgas.
Šodien priekšpusdienā es pabeidzu noveli Pigmalions. Antika novele – tā es to nodēvēju puspajokam, puspatiesi. Sižets ir no grieķu mitoloģijas. Tēlnieks izveido sievietes tēlu, iemīlas tai un lūdz Afrodīti, lai viņa dod tā tēlam dzīvību. Afrodīte pati iemiesojas tēlā un tas kļūst dzīvs. Kad tēlnieks to redz, viņam jāmirst, jo cilvēks nedrīkst skatīt dievus vaigu vaigā.
Vakaros es ar nesaprotamu aizrautību vēl vienumēr lasu Tolstoja Kaŗu un mieru. Esmu vēl ticis tikai līdz pusei.
Jūsu J. K.
P.S. Mazais nieciņš Jūsu vēstules noslēgumā ir īsta dzeja.