1957. 9. V.

Kur ir palikušas šīs divas un pus nedēļas, kopš neesmu Jums rakstījis? Nu, to vienu es mocījos ar savam miesīgajām kaitēm un tās nav nekāds ierosinājums rakstīšanai, jo jādomā – kam tu tāds vari būt vajadzīgs? Ir labāk, ja ievelcies savā kaktā un stāvi klusi. Šī nedēļa man ir vissmagāko atmiņu nedēļa un tās mani liec pie zemes. Bet dzīve ir tikai dzīve un ne atmiņas. Par tām neviens neiedomājas un redz tikai to, kas ir redzams. Neredzamais paliek visiem svešs. Un tūliņ jūt, cik cilvēks ir viens, tiklīdz tam ir kas savs, ar ko nav iespējams dalīties. Kas gan gribēs dalīties ar svešiem mirušajiem? Un atliek tikai smaidīt un spēlēt. Mūžam spēlēt un nekad nedzīvot. Kāpēc vispār dzīvot ja dzīve ir vairs tikai spēle, tukša un skumja spēle. Ir tik pretīgi spēlēt dzīvi! Tas tā ir un tomēr es spēlēju un nicinu par to sevi.

Laiks ir jauks, bet arī jauks laiks var būt tukšs.

Ko es varētu teikt par Jūsu nodomātiem stāstu krājumiem? Varbūt tie kādreiz kļūs par grāmatām. Kāpēc ne, ja Jūs to gribēsit? Sadalījums man šķiet labs. Tomēr es domāju, ka Jūsu dienas grāmatas romānam ir jāparādās vispirms un ka ar to Jums jāpiespiež sevi atzīt par rakstnieci. Stāti ir visumā atmiņas, bet pret atmiņām ļaudis ir diezgan nejūtīgi. Patreizējais moments viņus saista vairāk. Bet stāsti būs īstā reizā tad, kad tos varēs lasīt Latvijā, jo tur tie nebūs pagātne, bet kaut kas, pēc kā visi ilgojas. Es domāju, ka pārāk ilgi nebūs jāgaida, līdz mūsu darbus lasīs arī Latvijā.

Visas šīs pēdējās nedēļas es nekā nestrādāju. Man nav spēka, lai piespiestu sevi pie tā, ko es gribu. Vienumēr un visur rēgojas pretī jautājums: kāpēc? Kāpēc ir savas domas jākoncentrē un ar to kas jāuzceļ? Vai tikai pašu domu dēļ? Vai lai ar to ko panāktu?

Man būtu jāķeras pie Sigurda monogrāfijas darbiem, bet es vilcinos un zaudēju laiku un spēku. Es nespēju sevi piespiest pie domām, ka kaut ko varu. Bet vai bez tādas pārliecības var ko panākt?

No Sidnejas nav nekādu ziņu, vai Sigurda izstāde tur bijusi un vai bijis referāts? Man tagad gandrīz jau žēl, ka es uzsāku šīs lietas, bet ne jau pārāk. Tikai tik ilgi, kamēr par to domāju.

Preses kopa piedalās ballē Džilongā. Pats es atkārpījos no braukšanas turp, jo ārsts man aizliedzis lietot alkoholu. Bet kāda tad bez tā var būt balle? Tomēr es apsolīju dot tur nolasīšanai kādas dzejas ar humoru. Lai būtu ko smieties. Varbūt par mani pašu?

Jūsu J. K.

21.5.1957.

Jūsu vēstulēm ir iesāktas gaŗas atbildes un nav laika tās nobeigt. Tādēļ tās stāv nenosūtītas. Lai kaut ko Jums nosūtītu, tas ir – kādu ‘rakstu rindu’, nerakstīšu gaŗi.

Paldies par vēstulēm. Vēlētos tās gaŗākas. Bet saprotu, ka Jums smags laiks un negribās rakstīt. Un tur nevar neko palīdzēt. Nesērojiet par daudz. Laiks tik īss, viss aiziet tik ātri. Paskatāties saulē, piesaulē, es domāju. Atpūšaties, bet nezaudējiet laiku pārāk smagās domās.

Pamācības tik viegli dot un pat domāt, ka tās labas. Pati esmu sen atkal humoru zaudējusi, cīnos ar ikdienas belcebuliem un bieži pietrūkst spēka, tieši fiziskā spēka pietrūkst, diena arvien ir galā, pirms kaut kas būtu iesākts sev. Kā murgs viss dažreiz šķiet. Un nevaru ne brīdi pazust, vai noslēpties, jātur bērni virs ūdens. Rakstīšu kādreiz vairāk.

Jūsu E. Dz.