5. jūnijā, 1957.
Ja es Jums nerakstīšu, vai man nekad vairs no Jums nebūs vēstules? Tā es jautāju sev. Zinu, ka tas būtu ļoti bēdīgi. Bet es tomēr nespēju rakstīt, esmu kā letarģijā. Šķiet es no kaut kā gribu atpūsties un nevaru. Ir arī šis tas labs atgadījies. No Imanta grāmatu izdevniecības pasūtīju un saņēmu desmit lētās grāmatas. Tās lasu pa galvu pa kaklu. No Klauverta Sidnejā saņēmu naudu, viņš pārdevis septiņus manus darbus. Un ko es nopirku? Jūs neticēsiet savām ausīm (nē, acīm man jāsaka). Gribu piepelnīties pa ‘vindjaketei’ noadot un varbūt atpirkties no pupu lasīšanu. Bet nezinu kā man tas izdosies. Tas viss nospiež.
Man šķiet, ka esmu kā ziemas guļā lācis. Ja iekrāsies spēki, tad nāks vēl atmošanās.
Gaidu no Jums vēstuli. Lūdzu rakstiet.
Jūsu E. Dzelme.
19.6.1957.
Vakar saņēmu Jūsu vēstuli. Gribu atbildēt drīz. Jāņi ir pie durvīm un Jūs esiet Jānis, bet Jāņos iet tur, kur Jāņi.
Ja es nerakstīšu, jūs sakāt, man nebūs arī Jūsu vēstuļu. Tas ir loģiski. Tā tas vienmēr ir bijis. Bet šo laiku bija tāds gaŗastāvoklis, ka gribējās lai divreiz divi būtu pieci. Lai es nevienam nebūtu laba un tomēr pret mani būtu labi. Lai es nerakstītu – un tomēr man rakstītu. Tāds stāvoklis man likās dabīgs, pat nepieciešams. Bet tā tas nav un nevar būt. Vienā gadījienā tā tomēr tas ir – starp māti un bērnu.
Man pašai liekas, ka es biju pārmocījusies fiziski un garīgi. Vēl nav labi, bet ir labāk. Vienu laiku bija tā, ka jāstāv mierā un jāaizmirst, ka esi šī gadsimta cilvēks. Vēl tas nav beidzies. Ja es vēl pagulēšu truluma stāvoklī, ceru būs labāk. Un ja nē – nekas nelīdz. Bet būs jau labāk. Sirds ir atkal drusku labāka un līdz ar fizisko atspirgst arī gars.
Ienīst sāku vienu laiku visu, gribēju aizmirst un sasist visu kas labs un dārgs. Šādā garastāvoklī nevar rakstīt. Ir gan kāda vēstule Jums rakstīta jau sen, tur bija par lasīšanu, atbilde tai Jūsu vēstulei, kuŗā Jūs teicāt, ka bez Puškina un citu lasīšana, nebūtu spējis tagad ne teikuma uzrakstīt. Es rakstīju Jums, ka es lasīju Heini, Hamsunu un tā tālāk. Kad atradīšu šo vēstuli varbūt nosūtīšu.
Jūs domājat, ka manā dzīvē var nākt letarģija. Viņa jau ir bijusi šad un tad. Jā, viņas pazīmes bija atkal tagad, tās tikai fiziskā noguruma sekas. Citādi tā nevar nākt, apstākļi pārāk nejēdzīgi lai padotos. Bet fiziskais tomēr nomāc gara dzīvot spēju (šeit virs zemes).
Nupat saņēmu Kārļa Ābeles vēstuli, aicinājumu uz Adelaides Kultūras dienām. Pārdomāju un es gribu braukt! Tad es izkāpšu Melburnā un varbūt satikšu Jūs, ja Jūs tā būsiet ar mieru. Es gan neceru neko ļoti daudz no šīs satikšanās, jo varbūt esmu citāda, nekā Jūs iedomājaties, varbūt tas tikai traucēs mūsu sarakstīšanos, ja tā vēl turpināsies. Bet mēs jel neesam bērni un mums būtu daudz praktisku lietu ko runāt, darīt.
Es par šo braukšanu jau sāku domāt. Ja tikai fiziski būšu kaut cik stipra, tad tam jānotiek? Un Inesi es gribu ņemt līdz, viņa varēs braukt par puscenu un pati par savu stipendijas naudu. Es domāju, mums tas būtu skaists brauciens un viņai veselīgi ir redzēt latviešus.
Bet tagad ir jāiet gulēt. Sirds liek sevi manīt un ja es to neievērošu, tad nevarēšu braukt. Tā es sevi kaut cik turu pie kārtības.
Vai Jūs nebrauksiet uz Kultūras dienām Adelaidē? Brauksim visi reizē. Kājām Jums nebūs jāiet, Jūsu reimatisms jau tad arī būs pāri, jo tad būs vasara. Brauciens var būt grūts, bet varbūt arī atpūta.
Jūs gan pieminiet no savas dzīves, ka bija traģēdija un tagad ir komēdija, bet tuvāk neko nesakiet. Bet to jau sen zinu, ko Jūs sacīsiet ja jautāšu – „es neprotu par sevi runāt…”
Afelsīnu kalnos saules pilis dus, Lejā mīkstos laukos audzē tomātus. Tīri zilos gaisos megpajs kaisli sauc Asfaltētos ceļos auto riepas kauc. Sirds ir sarāvusies – vārīgs gliemezis, Kad tā beidzot būs te laimīgs iezemis? Priecīgus Jāņus!
Jūsu E. Dzelme.
26. jūnijā, 1957.
Tas ko gribu rakstīt ir nejēdzīgs, tāds kam jāpaliek nerunātam, neredzētam. Tāds, kas jāapsedz, jānoslēpj, jāierok zemē atpakaļ, ja viņš no tās ir iznācis, lai gan tas neticami.
Bet no kaut kurienes tas ir iznācis. Dzīvo netraucēti un plosās gadiem. Vai tas ir ļaunums, pārpratums, slimība, velna darbs? Nezinu.
Un es to nespēju apslēpt. Dažreiz tam jāsprūk ārā. Tāpat jau tas tiek slēpts simts gadījienos un tikai vienā atklāts.
Ieskatījos kādā vēstulē, kur man tāpat atklāj, kā es tagad to gribu darīt un tas mani pamudina to darīt. Lai gan skaista tā vēstule nav, ko izlasīju, bet viņa ir patiesa.
Nu – tas ir viss tikai ievads. Kas varēja nebūt. Atvainošanās par vājību – runāt.
Jāņi bija sliktāki kā citus gadus. Nebija gaidāmi viesi, ne jāiet kur viesos. Bet pēdējā brīdī tomēr pateica, ka nākšot kādi kaimiņi. Centāmies ar meitenēm kaut ko sapost, izpušķot, kaut ko aizsegt, kaut ko atklāt un tā tālāk.
Inese grieza tēvam matus. Ārā saulīte. Viņai tagad tas darbs sākas. Man tas vairs nav jādara, kad viņa mājās. Tas nav viegls darbs. Jāizlīdzina robi, kuŗus pie labākās gribas nevar saskatīt, jāizveido griezums tādā veidā, par kādu nekā nezini. Bet darbs ir tikai tad darbs, ja tas nav viegls.
Tā tad – Zāļu dienā pošanās, rosība, laika trūkums, steiga un svētku sajūta. Pat saule un zaļi zari.
Un pēkšņi briesmīga suņu kaukšana. Briesmīga – svētdienas klusumā mūsu kuce ir ielikta būrī, augstu, uz nozāģēta koka, jo pie viņas patreiz nāk kaimiņu suņi. Nu tas nekas, lai arī cik ļauni viņai ir būrī, kur ir vējš un lietus, karsts un auksts, bet tas ir saprotami. Bet pie būra lejā ir noliktas trušu lamatas. Es tikko neieskrēju viņās sunim ēst nesot.
Nezinu, vai es to kādam spētu pateikt, ko jutu, kad es viņas tur zemē ieraudzīju. Es neticēju. Es pieliku vienām roku – viņas sakrita.
Es nozvērējos, es turēšu muti, es viņam neteikšu nekā. Ja es ko saku – desmit reiz ļaunāk viss tiek darīts. Es tomēr nenocietos, es tomēr kaut ko teicu. Protams, tas nelīdzēja.
Tagad viens suns tur bij iekšā. Salauzta kāja? Viņu vēl sita, pēra? Nezinu. Viņu aizskrēja atsvabināt ātri – jo viņa kaukšana bija par bīstamu klusajā svētdienā, kur kaimiņos apkārt sabraukušas mašīnas ar viesiem.
Pārbijušās mēs trīs, saraudātām acīm pēc brīža griezām tālāk matus, mazgājām istabas, nesām zarus. Jāņi? Nē. –
Iemesls lamatām? Nezinu. Kāds suns ir kādreiz ielīdis ēst vistu barību, vai redzēts tur tuvumā. Ja tas tā bijis, tad tagad tam var atmaksāt. Bet tie citi suņi? Ja arī patiesi kādam vajadzētu – lamatas, salauztas kājas, nevainīgam, nesaprātīgam dzīvniekam?
Pastāvīgi ir arī kāds no mājas kustoņiem sodāms, piesiets vai iespundēts. Atkal norāvies, vai izlīdis un – atkal sodāms. Kaukšana un zobu trīcēšana.
Varētu domāt, ka bērni te dzīvojot būs kļuvuši īsti mežoņi. Bet taisni otrādi. Beiži tie nevar norīt gaļas kumosu zinot dzīvnieku mocīšanu.
Kādu mēnesi atpakaļ reiz vienu svētdienu gribējām iziet līdz ezeram un arī pamakšķerēt. Dzidra bija salasījusi tārpus. Bet pamanījusi āķus tēvam rokās, kas noliecies tos zemē kārtoja – viņa pēkšņi metās atpakaļ un raudādama raka tārpus atpakaļ zemē. Visu nervi ir saspīlēti līdz trūkšanai.
Vēl meitenes cīnās dūšīgi. Viņas mācās un strādā skolā cik vien spēj. Viņas grib tikt no šejienes ārā. Kur ir elles tumsa.
Kas īsti? Varbūt tikai garīgi saslimstošs cilvēks. Bet kas mums var palīdzēt? kam par to daļa?
Notiek vēl briesmīgākas lietas. Un atklāt ir kauns. Vainas ir labāk slēpt. Cilvēki vainas nepiedod…
Piedodiet, pārlasot vienu daļu tomēr izplēsu.
{pārrakstītāja piezīme: pus vēstules lapas noplēsta, un augšējā piezīme ierakstīta starp rindām.}
Bet parasti ziemas mēneši ir vissmagākie. Tad visi izverdumi arī dabā ir visstiprākie. (Pielieku te pāris tulkojumus, ko Inese tulko.) Vēstules tiek sūtītas visādām iestādēm ar ko darīšanas. Uzbrukumi tiek izvesti visur un vienmēr. Pilnīgi karaliska nesavaldīšanās. Par slinkumu mēs visas trīs pēc kārtas ik dienas tiekam sunītas, tāpat dusmas izverd uz apkārtni, uz ik vienu, kas te bijis tuvumā. Bet uz tiem – aizmuguriski.
Pats viņš naktīs kliedz un murgo no visādiem uzbrukumiem sev. Viņam būtu vajadzīga nervu klīnika uz laiku. Bet kas viņu tur iespundēs? Bez tam te jau tik tikko galus var savilkt kopā ar naudu. Visur ir kaut kas ačgārni un ietiepīgi darīts un nenes augļus.
Mēs visas trīs esam nomocījušās, bēgam no ikdienas grāmatās, savos sapņos kaut ko sasniegt, tikt prom. Dzidrai skolā bija teikts, ka tas kas uzrakstīs vislabāko domrakstu par Anzac day, dabūs godalgu £1. Dzidra rakstīja vai 10 reizes, lasīja visādus žurnālus un avīzes un dabūja pirmo vietu. Inese patreiz pusgada eksāmenos fizikā un angļu valodā pārspējusi savas klases pirmo skolnieci, kas ir pirmā jau 4 gadus un ir laikam pa pusei ‘brīnumbērns’ viscaur vai 100%. Ka Inese angļu valodā dabūjusi tagad lielāku atzīmi, skolas angļu valodas ‘masters’ (kas nav viņas klases angļu valodas skolotājs) izteicis vēlēšanos abu meiteņu darbus pats redzēt un salīdzināt. Negrib sveštautietes valodas spējām tik viegli ticēt.
Redzot bērnu cīniņu, arī man vēl pilnīgi nesabrūk ticība. Galva pilna jaunu stāstu, bet kā tos dabūt uz papīra? Tagad šo vēstuli rakstot to vajadzētu darīt, bet šie murgi tik ļoti spiež. Gribas kaut kā no tiem atkratīties. Pāris mēnešus jau nespēju vairs vilkt šo dzīvi droši. Šaurākā un šaurākā spraugā mani iedzen. Bezgala vēlos atpūtas. Bet tās nav ko gaidīt. Kā es tādos apstākļos varu cerēt nokļūt uz Adelaidi? Jā, naudai vēl ir labāks respekts, ja man maksā ceļa naudu un ja es Inesi kā nebūt dabūju sev līdz – es ceru, ka mani nespēs aizkavēt braukt.
Šai cerībai es mazākais pati nododos, lai man būtu kaut kas pie kā turēties, jo braukt kopā ar Inesi brīvā pasaulē kādu nedēļu būtu labi. Kas pa to laiku būs ar Dzidru? Nu, varbūt ne tik ļauni, tikai daudz darba, govs jāslauc, ēst jāgatavo, citu visu varēs atlikt. Tas ir – ja nebūs kādas pupas, tomāti vai zirņi.
Jūs rakstiet, Jūsu vēstules varbūt mani esot turējušas šos gadus kādā trauksmes stāvoklī un man no tā esot kļuvis par smagu. Vai Jūs tagad varat saprast, ka Jūsu vēstuļu iedarbība ir pavisam citāda? Tas ir glābiņš. Kaut kas kam pieķerties lai nekļūtu traks. Bez draudzenes un Jūsu vēstulēm, man klātos neiedomājami. Vēstules saņemt nekad nav traucējums, tikai uzrakstīt tās dažreiz ir grūti, ja ir pārāk daudz smaguma virsū. Visam jel ir jāmeklē kādi cēloņi, ir jādomā un jāpētī – kur vaina? Kas man jādara, lai ko labotu? Un kad nekādā galā netieku, tad gribās rakstīt vēstulēs to, ko nevajag rakstīt. Bet lai šī vēstule iet uz Jums ar visu to, ko nevajag. Varbūt kādreiz man kādi norēķini jādod par visu, pašai vai citiem – man nebūs nekā. Lai viss nebūtu aizmirsts, es nosūtu Jums šos mēslus.
Un tagad pēc tam, varbūt es varēšu rakstīt labākas vēstules un pieķerties arī pie kāda stāsta.
Jāiet vistas barot. Tad izņemt olas. Tad tīrīt olas. Tad gatavot vakariņas. Slaukt govi un tā tālāk un tā tālāk.
Ja vīrieti, kas bieži gudri pētī un spriež un nevar saprast sievieti, uz gadu iespiestu sievietes darbos, tad viņš to beidzot saprastu ļoti labi.
Lielas cīņas dara lielu. Mazas, nožēlojami mazas cīņas, mazi darbi – dara mazu, izsmeļ un nogurdina.
Vakars. Necerēti atbrīvots, jo esam mājās tikai Inese un es. Dzidra ar tēvu aizgāja uz kaimiņiem. Brīdi ir labi. Un tad pamazām atkal doma, ka drīz pārnāks. Esmu laikam pusslima.
Kaut es varētu vēl ko labu pierakstīt, bet nevaru. Pulkstens tikšķ. Laiks iet.
Jūsu E. Dz.
P.S. Mana māsa brauc uz Latviju. Tagad jau ir tur. Saņēmu kartiņu nedēļu atpakaļ 3. jūnijā uzrakstītu jau no ceļa, no Omskas. Jāņos – Latvijā.
T. p.