2.7.1957.
Jums vakar norakstītā vēstule šodien palika nenosūtīta. Inese aizmirsa paņemt un šodien man galvā vēl jaucās vārdi, kas nav it kā izteikti. Bet tie nav nekādi vērtīgie, tik dzīves sārņi, nav labi tos lasot ne rakstot. Tā tad lai paliek te.
Jūs jautājat par manām vēstulēm, bet kas ar Jūsu man rakstītām vēstulēm? Pagaidām viņas ir šeit drošībā. Par daudz arī viņās ir iekšā, lai varētu būt runa par to iznīcināšanu. Es domāju, reiz viņas būs publicētas kopā ar Jūsu citām vēstulēm. Jeb Jūs tā negribiet? Romānam mēs viens otra vēstules nevaram izmantot tās citējot, to var tikai no iespaidiem, atziņām, ko viņas devušas. Bet atgriezt Jums Jūsu vēstules tagad – es baidos tādēļ, ka Jūs viņas varētu neapžēlot un man to būtu žēl. Tā tad man viņas jāglabā un Jums viņas varētu izsniegt tikai pret parakstu vai goda vārdu, kā teikt!
Par stāstu, lugu un dzejoļu sacensību, lasīju avīzē. Es ceru, ka piedalīšos. Šoreiz jādomā būs sīvāka cīņa.
Kas notiek ar Rozīti, kādēļ no viņa vairs nekur nevienu rakstu neredz? Kas ar Kreišmani? Viņa, Jūs teicāt, raksta romānu?
Man patiktos, ja Jūs mazliet vairāk atklātu savas pieminētās spēles, vai traģikomēdijas. Ne cita dēļ, bet es lāga nezinu, kā man šīs mīklainās atzīmes jāuzņem? Vai man jāturās pie malas, vai kaut kā jāmēģina no Jums izdabūt tuvāki paskaidrojumi. Tas tomēr nebūtu labi. Nevar jau prasīt vairāk, kā patīkami atklāt. No otras puses, ja es neprastu, Jūs varat teikt, es nevēlos zināt. Patiesi es vēlos zināt, tik daudz cik es varu tur līdz just, saprast, kaut kādā veidā līdz darboties.
Bisenieka viena darba attēlu redzu Austrālijas Latvietī. Tas man nepatīk. Man nekas nav pret deformētu lietu veidojumu, bet šo es kaut kā nevaru pieņemt. Man nāk prātā kādreiz K. Miesnieka teiktie vārdi: „Nevajag domāt, tad iznāks.” Varbūt es nejūtu pareizi un pēc vienas reprodukcijas nevar spriest.
Jūsu E. Dz.
1957.7.7.
Vakar un aizvakar noskatījos abas Anšlava Eglīša komēdijas, ko bij atveduši adelaidieši. Neesmu skatuves cilvēks, lai varētu spriest par to, cik labi aktieri bij katrs no tiem. Es priecājos tikai par kopainu, kas bij redzama uz skatuves un kur aktieru runa, tērpi, dekorācijas radīja Eglīša domāto pasauli ne kā īstenību, bet kā spēli. Dzīve taču nav nekas cits kā spēle un tāpēc tās reālais traktējums šķiet neīsts. Ir tā apnikuši problēmu iztirzājumi uz skatuves! Eglīša komēdijas dzīvi neiztirzā, bet spēlē un tas ir tik skaisti, tagad, kur uz katra soļa jādzird līdz aplamībai dumji dzīves labošanas recepti. Dzīve taču ir bijusi tikai spēle visos laikos un paliks tāda arvien, kamēr cilvēks nezinās, kas viņš ir pats un kamdēļ viņam jādzīvo. Tiklīdz pieņemam, ka mums ir kāda jēga par to, kurp jāiet dzīvei un kādai tai jābūt, sākas īsti mežonību plūdi, kur cilvēks kļūst par kaujamu lopu.
Jūsu vēstule rāda ne pirmo reizi, kas iznāk, ja kāds vada savu dzīvi pēc sava prāta (un jādomā taču arī pret kādu mērķi?), nerēķinādamies ne ar ko citu. Ko šādā gadījumā nozīmē otrs cilvēks? Tas ir tikai ierocis, lieta, līdzeklis kaut kā sasniegšanai. Kaut kā, kam patiesībā nav jēgas. Un tās lietas, kuŗām nav jēgas, ir briesmīgas. Tik pat briesmīgas un nežēlīgas kā kāda lavīna, kas gāžas virsū cilvēkam. Vēl ļaunāk ir tas, ka citu acīs viss, kas Jūs spiež pie zemes, nav nekas sevišķs. Varbūt visa šī trakošana citiem izliekas tikai mazliet pārspīlēta aktivitāte cīņā pēc labklājības? Visi jau pēc tās cīnās šādā vai tādā veidā un gandrīz arvienu citiem no tā jācieš. Ja es Jums teicu, ka mana dzīve taisās noslēgties ar dumju komēdiju, tad Jūs varbūt to sauktu par traģēdiju? Mēs esam audzināti ļoti šaurās Bībelstāstu un katechisma tradīcijās. Tikai tagad redzam, cik maz tas ir par pamatu tai dzīvei, kādā mums jādzīvo tagad. Ja Jūs šīs tradīcijas nebūtu tik cieši saistījušas, tad tagad Jūs neciestu no savas ikdienas tik sāpīgi kā tagad. Viss, ko mēs sev radam kā kādu pamatu, kļūst mums vēlāk par valgu un mums ar to jāstaigā apkārt un jāgaida, vai to savilks citi, lai mūs noslāpētu vai arī mēs izdarīsim to paši. Es sev cenšos iestāstīt, ka man tas jādara pašam, jo tad atliek atziņa, ka esi ko izrāvis no rokām citiem. Bet nav jau viegli pārliecināt sevi par to, kas ir derīgākais, jo arvienu jau patīk vieglākais.
Jums nevajadzētu nogriezt savas vēstules lapai virsgalu – mani vairs nekas nespēj ne pārsteigt, ne nobiedēt. Ir labi, ja to, kas mūs moca vai biedē, vai apvaino, kaut kādā veidā dabūjam no sevis prom. Ja nē, tad viss kādreiz var celties augšā un pie tam tādā veidā, kādā mēs to nespējam ne iedomāties ne kuŗš varbūt mūs var satriekt vairāk nekā tagadējā īstenība. Tāpēc tā ir varbūt vislabākā mūsu dabas dāvana, ja mēs sevi atklādami otram, izmetam no sevis kādu baigu indi. Visi to nespēj, bet ir labi, ja to var.
Jā, bet tad ir kāds jautājums, par kuŗu es bieži domāju, bet neesmu varējis Jums to pateikt. Kas lai notiek, ar Jūsu vēstulēm, kad es vairs nebūšu lasītājs? Droši vien viss tas, kas tagad glabājas manos aktu vākos un failēs, – manuskripti, vēstules un piezīmes – nonāks kādā archīvā. Bet archīvus vēlāk izmanto iedomājamām un neiedomājamām vajadzībām. Vai man ir tiesības tās atstāt svešām rokām? Es nespēju tās iznīcināt, jo man ir tāda sajūta, ka iemetot tās ugunī, es sadedzinātu kādu daļu no Jums, kas uzticēta man – glabāšanai, līdzjušanai, varbūt līdzi dzīvošanai, varbūt vēl kam vairāk? Dažreiz esmu domājis arī par to, ka vēstules varētu būt par pamatu kādam romānam – nezinu, Jūsu vai manis rakstītam? Varbūt, ka tikai māksla ir tā, kas visu noskaidro – dzīvi, postu, ciešanas, mīlestību un prieku? Daudzi tā ir domājuši, bet vai tas tā ir? Sakiet, ko Jūs domājiet šai lietā?
Būsit jau avīzē lasījusi, ka arī šogad mūsu Preses kopa rīko stāstu sacensību, jo tas tagad tā ir visur modē. (Protams sporta sacensību atdarinājums.) Ja variet, piedalāties sacensībā.
Vai esat ar mieru, ja Jūsu stāstu Kādēļ? Ievietojam Austrālijas Latvieša šī gada Gada grāmatā? Tai iespiežamos darbus ir jāsakārto līdz jūlija beigām. Pagājušā gada sacensībā, kā es Jums laikam esmu rakstījis, stāsts kļuva vērtēts ar otro godalgu un to nepiesprieda tāpēc, lai vienam autoram nekļūtu divas godalgas.
Ja Jūs domājat citādi, jeb varbūt Jums būtu cits stāsts, tad tas Jums pēc nedēļām divām jāatsūta. No tiem stāstiem, kas atrodas pie manis, Gada gŗāmatai varētu varbūt dot arī Cilvēku, kuŗš aprakts nelaikā. Tas būtu tai gadījumā, ja Jūs negribētu ievietot Kādēļ?
Nākamās dienās mums divas izstādes – O. Bisenieka un Zilās Otas. Bisenieks šais divi pēdējos gados kļuvis interesants. Recenziju par izstādi rakstīs G. Jurjāns. Man būs jāraksta par Otas darbiem.
Jūsu J. K.
9. jūlijs, 1957.
{Iepriekšēja vēstules daļa rakstīta apmēram nedēļu iepriekš.}
Šovakar pēc ilga laika jūtos atkal labi. Tas ir garīgi. Fiziski ir visādas ausu džinkstēšanas un pat zila acs no dzīves.
Bet to nejūtu. Vakar un šodien lasu Priestleju un jūtos – mājās. Nebiju nekā no viņa līdz šim lasījusi. Kādā viņa lugā izlasu burtiski kaut ko tādu, kas man uzrakstīts dienas grāmatā pāris gadu atpakaļ. Labi zināt, ka arī visu zaudējot var kaut ko iegūt. Jā šis garastāvoklis turpināsies, būs labi, nāks vēl jauna enerģija un miers.
Jūsu E. Dz.
Negribu vairs citu lapu meklēt un rakstīt, jo ir vēls. Bet tagad varētu rakstīt daudz un jautāt – kā Jums iet?
Jūsu vēstuli saņēmu un bija prieks. Jums nav jākāpj pazemības kalnā! Jeb varbūt arī ir, kas lai zina? Es zināju, ka manas vēlēšanās ir neloģiskas, ačgārnas, lai neteiktu ļaunas, patmīlīgas. Bet tādās es patreiz dzīvoju jau vairāk mēnešus. Es vairs nevaru, negribu, nespēju saņemties. Es ienīstu visu. Nē, vārds ienīst ir par tīru, par cietu. Kad es saku ‘hate’, tad man liekas tas izteic to, ko jūtu; man viss riebjās. Beidzot! Es gribu gulēt, ēst, slinkot, neviena neredzēt, vēl tālāk – nesukāt matus, neapģērbties kā nākas un tā tālāk, lai es riebtos sev arī pati. Es esmu pārgurusi no veltīgās cīņas, no garīgas vientulības un apkārtnes nejēdzības. Es gribu atpūsties. Piecelties ar spēku, ja nē, tad jānīkst nost, jānogrimst. Kad es to saku, tad es atkal tam vairs neticu. Bet praktiski tas var notikt arī tam neticot. Tas ir kā sniegā – ja es nekustēšos, es nosalšu. Un man nav gribas vairs kustēties.
Bet es vēl ceru, ka pēdējā brīdī pirms es sastingšu, es būšu saņēmusi tik daudz spēka, lai sakustētos un pieceltos ar reizi. Tā es vēl kaut kur ceru. Bet kas to lai zina. Labi, ja tā vēl ir tikai gražošanās. Bet nogurusi es esmu. Taču pēdējās dienās jūtu dažreiz, ka vēl tik traki nav. Atpūtīsies un būs labi.
Bet no visa tā, ko šai lapā uzrakstīju, kad to paņēmu tukšu rokās, es neko negribēju teikt. Es gribēju rakstīt par kaut ko citu, bet kas tas bija – es vairs nezinu. Mans laiks ir atkal pagājis, man jāpamet šī lapa.
Aiz loga ir rudenīgas saules, viegla vēja pilni krūmi. Patiesi ļoti skaisti.
Inesei ir daudz tagad jālasa, es ņemu viņas grāmatas un lasu. Tikko pabeidzu Emilie Bronte Wuthering Heights. Bija ļoti spēkpilns. Man ļoti iekārojās ziemas, īsta rudens un salstošas zemes.
E. Dz.
———————–
[not included in book]
11. jūlijs, 1957.
Tikko izlasīju Jūsu vēstuli, atbildēšu tūlīt. Kopš izlasīju Priestleja 3 lugas, esmu atkal uz kājām. Spēju atkal dzīvot. Kādēļ? Pati nezinu īsti, bet galvenokārt laikam tādēļ, ka Priestlejs ir uzrakstījis veselu drāmu uz domas, kas ir reiz man nākusi prātā un uzrakstīta vienā dienas grāmatas lapas pusē. Šī lapa ir domāta arī tai Siev. Dien. grāmatai. Līdz šim biju kautrējusies to izrakstīt no manām piezīmēm un sūtīt Jums tur archīvā nolikšanai, tādēļ, ka šīs manas atziņas – minējumi, šķita bērnišķīgi. Tagad redzu – tas tā nav. Priestlejā ir vēl šis tas, kas mani valdzināja un pasauļoja tā, ka esmu atdzīvojusies. Spēju ikdienu vairāk atbīdīt malā.
Jūs sakāt, ka varbūt vainīga mana audzināšana kateķisma garā, ka es ciešu no tagadnes īstenības. Tas man liekas savādi. Es neesmu audzināta kateķisma garā. Man nav mācīta neviena lūgšana izņemot tēva reizi gluži formāli. Kad es gatavojos iet uz skolu, tad tēvs man pameta bībelstāstu grāmatiņu un teica: „Tās ir tikai žīdu pasakas, bet tās tev tagad jāpārlasa, lai tu vari tās atstāstīt. No galvas nekas nav jāmācās, arī tēva reizes paskaidrojumi nē.” Mans tēvs neticēja arī Dievam tādam, kā to sludināja baznīcā. Varbūt viņš ticēja citādi, to es nezinu. Tāpat tas bija ar manu māti. Bet viņi abi bija kristīgi cilvēki un es laikam kaut ko no tā esmu sevī uzsūkusi. Svētkus mēs svinējām visus, bet bez reliģijas, ar savu lielu sirsnību un prieku, skaidrību, bet bez Dieva vārda un dziesmām, izņemot ziemsvētku korāļus. Uz baznīcu aizbraucām tikai kādās kāzās vai iesvētībās. Pie dievgalda es vienīgo reizi esmu bijusi savā iesvētīšanas dienā, nē, laikam vēl vienu reizi, kad tēvu pieminēja baznīcā.
Par Dievu es sāku domāt pati, bet ja es to tagad pieminu diezgan bieži, es to nedaru ne dziļā pārliecībā, ne reliģiskā īstā ticībā, bet kaut kādā neapsvērtā paļāvībā un vēlēšanās – kaut kur kaut kam piederēt. Ir iespējams, ka es sāku arvien vairāk kaut kam pieslieties, kas ir reliģisks, bet audzināta es tā neesmu.
Tas kas mani te moka un ved izmisumā, ir cilvēka bezjēdzība, brutalitāte, nežēlība un stulbums.
Jā, tas viss ir galvenokārt mantas dēļ. Ja es ar kaut ko spētu naudu raust, man to atļautu. Bet pirmā vietā man protams vēl arvien būtu jākalpo viņa mērķiem un pasākumiem. Bet tā jau ir bezjēdzība un nežēlība, kas otru izmanto saviem nolūkiem. Nu par to vairāk nē.
Jūsu vēstules kļūst mīklainas.
Kas ir Jūsu traģikomēdija – nevaru iedomāties! Līdz šim par Jūsu minējumiem es domāju, varbūt Jūs precēsaties. Bet ja Jūs sākat to saukt par traģēdiju, tad es patiesi nezinu ap ko lieta grozās. Un jāatzīstas, man ir uzmākušās rūpes, vai Jums patiesi nedraud kāda traģēdija. Un pēkšņi – es nezinu ko lai Jums saku. Gribot kaut ko pateikt derīgu, laikam nevar. Tas parasti gadās nejauši.
‘Kādēļ’ – es laikam nosaucu to stāstu par Ingi. Bet man šis virsraksts nepatīk. Labāk būtu to saukt vienkārši par Ingi vai Stāstu par Ingi… Vai Jums tā neliekas?
Domāju, ka gada grāmatā to var likt. Pasaku par nelaikā aprakto esmu domājusi lasīt Adelaidē, ja līdz tam laikam nebūs radies kas cits.
Gada grāmatai līdz jūlija beigām, es neticu ka spēšu ko citu uzrakstīt. Man ir vairāki pusē uzrakstīti stāsti, bet man nekad nepietiek pietiekoši ilga brīva laika, uzrakstīto sakārtot vienā gabalā. Tādēļ nezinu, vai pāris nedēļās Jums kaut ko jaunu nosūtīšu.
Ingi Jūs kādreiz man ieteicāt ievietot savā siev. dien. grāmatā. Esmu par to domājusi, tas būtu varbūt labi. Viņu var likt negrozītu iekšā, vai arī pārlikt pirmā personā, tad daudz kas ir jāsvītro. Ak, kad es pie tā tikšu un nopietni strādāšu!
Ziemsvētkos? Tad kad braukšu uz Adelaidi? Kad apciemošu Jūs un Jūs man šo to aizrādīsiet, kā labāk? Es vēlētos tādu nedēļu. Vai tur varētu dabūt apmešanos latv. namā?
Ko darīt ar manām vēstulēm?
Tā kā viņas ir pa pusei dienas grāmata, tad iznīcināt arī es tās nevēlos. Viņas var palikt kopā pie maniem manuskriptiem. Bet tas jau tagad nav jāizlemj.
Žēl ka es Jums nevaru iedot izlasīt Priestleju, varbūt Jūs to esiet arī jau lasījis. Nezinu, kas tur mani tā valdzināja. Varbūt viņa doma, ka mēs cilvēki tomēr neesam tik vienkārši, un nekomplicēti, kā viens otrs to pieņem. Dzīvot ar jēgu – ir tomēr jēga.
Jūsu E. Dz.
———————–
1957.22.7.
Tas labi ka Pristlijs Jūs atbrīvojis no tā, kas likās tik smags. Tas laikam tad nozīmē arī to, ka literatūra spēj vairāk nekā dzīvs cilvēks. Es Pristliju neesmu lasījis, redzēju tikai vienu viņa lugu, bet tā man nedeva nekā. Es ļoti ilgi barojos ar Tolstoja Kaŗu un mieru, kuŗu tikai nupat pabeidzu lasīt (krievu valodā). Pēc tam jau būtu gandrīz velti lasīt kādu modernistu.
Es esmu audzināts ļoti stingrā, gandrīz bargā katechisma un dziesmu grāmatas garā, bet viss, kas man no tām mantots, izgaisa reizā ar iesvētīšanu un tā arī bij vienīga reiza, kad biju pie dievgalda. Pēc tam mani diezgan bieži interesējusi reliģiju psicholoģija, vēsture vai fanātisms, bet viss tas, kam būtu jābūt dzīves pamatam, man nav pieejams. Un varbūt tāpēc, mans tagadējais stāvoklis ir tik smags, ka nav nekāda atbalsta, ko varbūt spēj dot reliģija.
Jā, nu man atkal jāsaka, ka jūtos vainīgs, uzdodams Jums mīklas. Teikt pusvārdus tur, kur vajadzīgi pilni. Nu man pašam sauc atmiņā klīrīgas meitenes, kas, lai izliktos interesantas, izmet pa tumšam vārdam, lai liktu klausītajam domāt, ka ir ļoti gudras. Es gan par sevi tā nedomāju, bet esmu viņām līdzīgs ar to, ka kautrējos par sevi runāt droši. Es jau to gribēju, bet senā katechisma bardzība mani ir no tām atradinājusi tā, ka es no šīs drosmes trūkuma neesmu varējis atbrīvoties visu mūžu. Bet Jums nevajag par mani turēt nekādas rūpes, tāpēc ka arī es pats par sevi rūpējos ļoti maz. Es mēģināšu piespiest sevi pie skaidrākas valodas. Vispirms par lietas praktisko pusi. Manai vedeklai iet materiālā ziņā ļoti smagi un man vajadzētu viņai palīdzēt, jo viņa ir pret mani vienmēr laba. Bet ar ko un kā lai palīdzu? Ir vienkārši vajadzīga nauda. Bet mans vienīgais drošais ienākums ir £2.10 nedēļā, kuŗus saņemu kā sociālo pabalstu un maksāju viņai par savu uzturu. Manu honorāru summa ir ap £1200.-, bet es no tiem šad un tad saņemu pa dažām mārciņām, kas man iziet par šādiem tādiem sīkumiem. Par dzīvokli es nespētu samaksāt. Ja vedeklas lietas saies galīgi dēlī un māja kļūs pārdota, tad es palieku bez pajumta. Viņa gan solās ņemt mani sev līdzi pūrā, bet tad pirms vajadzīgs kāds, kuŗš viņu prec. Tas ir arī jautājums, vai precētājs ar šādu vien pūru būs mierā? Es esmu tik vieglprātīgs, ka pat neskubinu viņu steigties ar precinieka meklēšanu. Es sev iegalvoju, ka man ir šeit ļoti daudz turīgu pazīstamu, kuŗiem ir savas mājas un kas viesībās dzer franču konjakus, tāpēc es domāju, ka es pie katra no tiem varēšu viesoties pa nedēļai, jo par uzturu jau spēju maksāt un man vajadzīga tikai brīva gultas vieta pārgulēšanai. Viena gada laikā es šādā kārtā būšu apceļojis visus pilsētas saburbus un nākamā gadā sākšu atkal no gala. Ja ievēro, kas par mani izklāstīts avīzēs, tad jādomā, ka katram būs jāuzskata manas personas ierašanās par pagodinājumu. Visa šī lieta stipri atgādina tos laikus Latvijā, kad vēl nebij nespējnieku patversmju un pagasta nespējniekus vadāja no viena saimnieka pie otra izmitināšanai, pie kam uzturu deva pagasts. Jūs un daudzi citi domās, ka es taču varu izceļot uz Ameriku pie vecākā dēla? Bet tas varbūt varētu notikt pēc gadiem 8-10 jo taču par fiziska darba spējīgiem ir jāgaida gadi 6-7 un ilgāk, līdz saņem izceļošanas atļauju. Zināms, es varu cerēt uz nelielu dēlu pabalstu, bet negribu to izmantot, jo tas tad viņam būtu jāatrauj tai viņa ģimenes daļai, kas ir Latvijā. Visu to, par ko runāju es uzskatu par komēdiju, jo tur nekā traģiska nav un ja man tā sāk apnikt, tad es taču katrā laikā to varu pārtraukt, tas ir izbeigt, jo tas jau ir atstāts ikviena komēdijas spēlētāja ziņā.
Par traģisku lietu es uzskatu to, ka jūtu sevi visur lieku kā cilvēku. Katrs, kad ir izteicis Sarmam pienācīgos komplimentus, paliek klusu, jo vairāk viņam nav nekā ko teikt. Bet ja es ko saku, tad viņš sāk žāvāties, jo tas viņam nav vajadzīgs. Viņš grib, lai es runāju tikai ar rakstiem, jo tad rodas māksla, kuŗu viņš grib baudīt. Bet ja mums ir vairs tikai mākslinieka pienākumi, bet nav cilvēcisku pienākumu, nav ko mīlēt, nav kam ticēt, nav pie kā atbalstīties, tad viss kļūst problemātisks un mēs patiesībā jūtam sevi par nevajadzīgiem, jo to, ko mēs varam teikt kā mākslinieki, arvien pateiks arī citi vēl labāk nekā mēs, tikai kā cilvēki mēs spējam būt vienreizīgi, vajadzīgi un laimīgi vai arī nelaimīgi. Kā redziet traģisko rindkopu ir mazāk nekā komisko, tādēļ man šķiet, ka man nav darīšanu ar traģēdiju, bet tikai ar traģikomēdiju.
Lūdzu, neņemiet visu, ko teicu, tik nopietni, lai jau varētu runāt par rūpēm. Šādas traģikomēdijas taču tagad spēlējas pašas no sevis bez skaita visā pasaulē.
Jūsu stāstu es jau nodevu E. Dēliņa kungam ar virsrakstu Inge. Ja līdz jūlija beigām atsūtīsiet man ko labāku, tad varētu vēl Ingi paņemt atpakaļ. Bet kāpēc? Ja uzrakstīsit ko labāku, mēģināsim to iespiest kur citur. Bez laika apraktais būs labs Adelaides rakstnieku dienai, bet ja stāstu vēl reizi caurlasīdama tai šo un to saīsināsit, tad tas nāks par labu lasīšanai. Tas ir, īsinājumi būs izdarāmi tikai lasāmajā manuskriptā, ne drukājamā. Ja pirms Jums jau būs lasījuši K. Ābele un M. Eglītis, tad klausītāji būs pietiekami noguruši un no Jūsu stāsts neko daudz nedzirdēs, tāpēc būs labāk, ja tas ir īsāks. Es ar nezinu cik laba lasītāja Jūs esat – tas ir svarīgi. Lai nepārkrautu programmu un nestieptu to gaŗumā, es atteicos no stāsta sūtīšanas un došu kādus piecus sešus dzejoļus, kas mana lasījumā prasītu ne vairāk kā 8 minūtes laika. Visu rakstnieku dienu trūkums ir tas, ka tur grib arvien dot pārāk daudz, kas nogurdina klausītājus un bojā lasīto darbu labo iespaidu.
Tas, ka Inge būs Gada grāmatā, netraucē ievietošanu Sievietes dienas grāmatā, jo tad jau to var vai nu papildināt vai īsināt pēc patikas. Un taisni iepriekšējā iespiešana jo labāk parādīs, kas tur trūkst, vai arī kā tur par daudz.
Kāpēc Rozītis nekā neraksta – nezinu, lai gan satieku viņu diezgan bieži. Kreišmane lasīja mūsu pēdējā Preses kopas sanāksmē savu stāstu un tas bij labs. Ja viņa to nesabojās, par jaunu pārstrādāma, tad Jūs to varēsit lasīt Gada grāmatā. Par stāstu viņa saņēma daudz komplimentu un es jau to gribēju tūliņ paturēt, bet viņa to atdeva Bārdam. Es viņu tāpat kā Jūs, skubinu pie romāna. Bet nav nekādu panākumu – viņa taisās kā vārna uz silto zemi. Bet – galu galā, neko daudz tur nevar arī teikt, jo ja viņai tic, tad viņas dzīve ir tik pat nejēdzīga kā Jūsējā.
Preses kopas sanāksme notika mūsu mājās un noritēja ļoti patīkami. Pēdējie viesi aizgāja trijos no rīta. Tā kā otrā dienā bij svētdiena, tad mēs ar Bārdu noturējām papildu sanāksmi no pulkst. 9 rītā līdz pēcpusdienai. Mēs visu laiku runājām par literatūru vispār, par jaunajiem rakstniekiem un atsevišķi par Jums un Bārda lika, lai es Jūs no viņa sirsnīgi sveicinu. To es tagad tātad daru.
Bisenieka izstāde izskatās laba, kaut gan arī man nepatīk viņa izšķobītās figūras. Protams, nevar noliegt, ka viņš GRIB būt moderns un tas liek ciest patiesībai. Bet taču mūsu laiks ir pārliecināts, ka patiesība nav īstenība, bet abstrakcija. Tas visam nozāģē saknes. Bet tā tas nu reiz ir tagad modē – būt bez pamata.
Par Jūsu vēstulēm runājot, jāsaka, ka nekad neesmu domājis no tām citēt, bet izmantot tās tikai tiktāl, cik tās ļauj ieskatīties zināmos psicholoģiskos momentos un balstīt uz tiem savus secinājumus. Nevar būt ne miņas, lai tai ko es rakstītu, būtu saskatāma Jūsu persona.
Ja tiešām Jūs atbrauksit Melburnā, tad es Jums un Inesei piedāvāšu savu bungalovu, jo es jau varu pārgulēt lielajā mājā. Bet ja šeit vairs nedzīvošu, tad sagādāšu Jums ložementu kur citur, jo siltā laikā tas iespējams bez kādām sevišķām pūlēm pie kādiem pazīstamiem. Bet kur vēl Ziemsvētki! Un kas viss tik ilgā laikā var notikt!…
Pašlaik ar dziļu baudu vakaros pēc pastaigas ar Jusi, lasu Turgenevu, protams krievu valodā un tad man ir tāda sajūta, it kā es pēc gadiem, gaŗiem maldu gadiem, būtu atgriezies savās mājās. Neesmu nevienu krievu klasiķi atskaitot Puškinu, lasījis gadus divdesmit. Tagad redzu, cik tie man tuvi un man kļūst it kā kauns, ka es tik ilgi esmu dzīvojis bez tiem. Tolstoju dabūtu no krievu studentes. Nu ļoti ilgojos pēc Dostojevska, bet viņai tā nav un nopirkt es pagaidām to nespēju.
Rakstu pašlaik vēsturisku stāstu. Galvenās personas Kurzemes hercogiene Anna Joannivna un hercogs Birons.
Ziema šogad neiedomājami maiga un taisās beigties, jo Wotl koks jau ir pilnos ziedos, tāpat kā mandeļkoki un mūsu Zaļās ielas augšgalā, jau sāk izplaukt oši. Es vēl ne reizi neesmu iekurinājis savu sildītāju, bet iztieku ar džemperi un ādas jaku.
Jūsu J. K.
