Augusts 1957 (Ķikure/Kikure)

1957. 4. 8.

Paldies par jauko vēstuli un piedodiet, ka manējā slimo ar masalām un varbūt ne tikai no ārpuses… No Jūsu vēstules es spriežu, ka manā pagājušā vēstulē, kā jau arvien, nav pateikts tas, kas īsti bij vajadzīgs, tas ir, es esmu pateicis tikai to, ko domāju. Bet manā saimniecībā parasti iet viss ne pēc domam, bet pēc sajūtas, noskaņojuma un Dievs to zin pēc kā. Es bieži vien neticu tam ko domāju, kaut gan citādi domāt nespēji. Tāpēc parasti ir tā, ka kļūstu pārprasts, nesaprasts, pārvērtēts vai arī nenovērtēts. Ko lai dara? Dieva dārzā ir vēl kaitīgāki kukaiņi nekā es, bet jādzīvo ir visiem. Bet nožēlot nevajaga nevienu no tiem, jo katram jau jābūt tādam, kāds viņš ir.

Es nupat rakstu referātu nākošam pažarnieku vakaram par vācu 20. g.s. literatūru. Tur man jārunā par Hauptmani, Georgi, Kafku, Fon Musilu, Brochu un citiem. Droši vien šie vārdi Jums neko nesaka, jo mums vispāri vācu jaunākā literatūra nav pazīstama. Man par to domājot un lasot un rakstot bieži vien ir kauns un dziļa nepatika pašam pret sevi par to, ka es nespēju saskaņot savas domas ar jūtām tā kā viņi un tā kā Jūs. Jums visiem ir tikai viena iekšējā pasaule, bet manī ir divas un es nekad nezinu, kad es runāju taisnību, jeb vai es vispār spēju runāt taisnību, ja manī patiesībā mīt divas taisnības. Es senāk to tik skaidri nesapratu, es vienkārši atbīdīju no sevis domas, ka es varētu just, vai domāt kaut kā citādi nekā es to daru. Tagad man par to jādomā bieži, bet tā kā tas, par ko jādomā, ir tas pats, kuŗš domā, vai tad iespējams kādu skaidrību iegūt? Es nezinu, vai pēc šāda lietu stāvokļa tas, ko Jūs domājat no manis ieguvusi, var vispār būt ieguvums? Es domāju, ka es par Jums kaut ko zinu, kas man liek Jūs saprast un just Jums līdzi vairāk nekā tiem, par kuŗiem zinu daudz vairāk. Bet vai ar to jau pietiek, lai tas būtu kāds ieguvums Jums? Vai nav vajadzīga daudz lielāka skaidrība, par savām domām, par sevi pašu, lai varētu kaut kas būt otram? Varbūt tas ir smieklīgi, ja es tā domāju, bet man tomēr tā ir jādomā. Jūs gan sakāt tā, ka esat patmīlīgi turējusies pie tā, ko no manis saņēmusi, bet man šķiet, ka tā laikam nav patmīlība. Mūsu vēlēšanās iegūt kaut ko no otra garīgā ziņā ir ‘es’ pakļaušana ‘tu’, divu pasauļu vienošanās kaut kādā vienībā, kuŗai es nezinu vārda. Tā skan tā kā pēc kādas abstraktas filozofijas, bet nav filozofija. Par nožēlošanu es to sāku saprast tikai tagad, tagad, kad man ir bieza faile ar Jūsu vēstulēm. Tagad, kad laiks un varbūt es pats jau tik pārāk daudz esmu izsvītrojis no savas es pasaules. Ja es Jūs būtu saticis pirms daudziem gadiem? Bet varbūt Jūs tad nebijāt tā, kas esat tagad? Es bieži stundām ilgi staigāju pa tukšajām ielām un sapņoju par to, kas nekad nav bijis, bet būtu varējis būt un būtu mani varējis padarīt citādu, nekā esmu tagad. Man nav nekādu ilgu, pēc tā, kas ir bijis. Bet es arvien no tā esmu cietis. Ja man bijis kāds cilvēks, ar kuŗu kopā esmu staigājis šur vai tur, tad pēc tam, kad esmu no tā šķīries, es no jauna šīs vietas redzēdams, arvienu esmu jutis tīri fiziskas sāpes. Labi, ja ir kas, kas nav bijis un par ko var sapņot. Bet vai tas mūsos ko veido, ko labo, kaut kur paceļ?

Putni ir arī šeit un lakstīgalas un strazdu ģimene, kas dzīvo manas būdas paspārnē, pašlaik sāk taisīt tračus, bet man par viņiem nav nekā ko domāt. Bet ja es būtu bijis tai pakalnē, par kuŗu Jūs rakstāt un dzirdējis tos putnus kuros Jūs klausāties, tad ikreiz tos atkal dzirdot man būtu jādomā par Jums. Laikam tas ir špāsīgi?

Zilās Otas izstāde šogad turpināsies tikai 9 dienas, bet ne 14 kā parasts. Man kā krusttēvam ir zobs uz otniekiem, jo izstādi atklāj abi konsuli angļu valodā, katalogs ir tikai angļu valodā un tā vāka zīmējumu zīmējis Puce, bet nevis Pūce. Par to gribēju otniekiem atkosties savā recenzijā par izstādi, bet vēlāk pārdomāju, ka dusmas jārāda darbos, bet nevis vārdos un liku recenzijā dažas vietas svītrot, no kā, protams, galvas sāpes radās E. Dēliņa kungam, jo recenzija jau bija spiestuvē salikšanas stadijā. Nu, kāda tā tagad izskatīsies, to Jūs redzēsit. Līdz šim izstādē pārdoti 13 darbi, kas nav maz un austrāliešu avīžu atsauksmes esot labas.

Vakar bij pažarnieku sanāksme pie Dēliņa un tur bij Bārda un runāja no sākuma gudri, bet pēc tam asprātīgi, tā kā es piemirsu viņu no Jums sveicināt. Bet es to darīšu pie pirmās nākamās izdevības.

Nākamās nedēļas garastāvokli man bojās ārstu pārbaudes. Man pārtrauca pabalsta izmaksu, tāpēc, ka nebiju zinājis, ka pārbaudes jāatkārto katru gadu. Vienu jau izturēju vakar un tā nebij smaga – dakteris tikai paskatījās acīs un mutē un ar to pietika. Nākamā pie valsts ārsta varbūt nebūs tik patīkama.

Katru dienu turpinu rakstīt savu stāstu. Virsraksts laikam būs – Princese un zemnieks. Es nekad nevaru izdomāt labus virsrakstus.

Jūsu J. K.

10. augustā, 1957.

Jūsu vēstule varbūt nemaz nav tik slima, varbūt tie tikai vasaras raibumi. Agrāk es izvairījos no ļaudīm ar vasaras raibumiem. Man bija laikam citu ieteikts ideāls – ar tumšiem matiem un acīm (tie parasti ir bez vasaras raibumiem). Pie šī ideāla es turējos līdz pamanīju, ka es to daru tikai teorijā, bet praksē, īstenībā, man nekad neveicās apstāties pie tīra ideāla. Tā es beidzot sapratu, ka man krāsās izteikta ideāla nav. Un ja vestu statistiku – mazākais acu krāsa nosvērtos uz gaišāku vairāk kā tumšu. Tā jāpaiet mūžam, lai cilvēks kaut cik savas vēlēšanās izprastu, bet tad ir nokavēts tās piepilde.

Ko īsti Jums ir atklājušas manas vēstules, to es labi nezinu. Nemaz nezinu. Tāpat arī es neko daudz nevaru iedomāties, kādas ir Jūsu divas iekšējās pasaules, manas vienas vietā. Bet tas nekas. Kad es satieku Jūsu vēstulēs vārdus, kas man kaut kā ir pazīstami, es viņus izmantoju. Kā? Atkal – nezinu. Vai arī – negribu to pētīt.

Jūsu putni Jums nekā nesaka. Tas tādēļ, ka Jūs tos uzlūkojiet reālām acīm, klausāties tos bez piefantazēšanas. Ja Jūs kaut ko gaidītu, nezin ko, ja Jūs kārotu atrast un ieraudzīt, nezin ko, – tad dzirdot putnu balsis, tās iejauktos Jūsu alkās kā solījums, kā apgalvojums un apliecinājums Jūsu illūzijām un viņas Jums kļūtu ļoti nozīmīgas un dārgas. Man viņas arvien apliecina dzīves skaistumu, krāšņumu ko es nojaušu, it kā satieku un pazaudēju, it kā nekad neatrodu un tomēr esmu visu laiku tā varā. Tā putnu balsis man ir kaut kāda vērtība pati par sevi un, vēl vairāk, vēstījums par kādu citu vērtību.

Patreiz putni trokšņo, es esmu raudājusi un es varu tādas bezpamata lietas rakstīt.

Ka Bārda nav pasveicināts, tas nav svarīgi. Kādēļ viņš tā arvien nobeidz ar asprātību runāšanu? To Jūs jau reiz minējāt, ka tas tā gadās. Kaut kādu iemeslu dēļ viņam nepietiek tā tad ar gudru runāšanu vien.

Es gribētu lasīt Kreišmanes stāstu – un to es varēšu gada grāmatā. Vai viņa Jums neliekas spējīga uzmeklēt apslēptākas lietas dzīvē, kā viens otrs cits kas raksta? Es domāju ka tas ir ļoti svarīgi.

19. augusts, 1957. g.

Šī vēstule iesākta sen. Tagad, kad gribētu lasīt kaut ko no Jums – saprotu ka neesmu nosūtījusi Jums rakstīto. Pavasars nāk ļoti lēnām. Ziema ir nospiedusi garīgi un fiziski. Visas cerības lieku uz pavasari, ka atgūšu to – bet kā? Zirņi, mani ienaidnieki, sākuši nelabi augt. Man pēdējais laiks ir uzrakstīt labu stāstu, konkursam. Bet viss ko daru ir – dažas nejaukas rindas dienas grāmatā. Līdz ar Inesi lasu Oskaru Wildu. Dažs, kas agrāk lasīts, liekas mazāk vērtīgs formas ziņā, bet tikko lasīju dzeju par cietumu – vērts izlasīt. Drusku spēlēju. Drusku skatos debesīs.

Kā notiks ceļojums uz Jums, uz Adelaidi, vēl nemaz nevar saredzēt, bet jānotiek tam būs. Kā citādi lai panes visu to kas jāpanes? Vajag par kaut ko sapņot, lai arī par to kas nāk un notiek īstenībā, neviens nevar nosapņot pareizi. Bet tas nekas, sapņot drīkst arī greizi.

Kā iet Jums? Kādus cilvēkus satiekat? Kādus radiet? Jums ir brīvas savas dienas, nenovērtējiet to par zemu.

Man ir grūti. Arvien grūtāk bet kaut kā būtu jātiek tālāk – beidzot jel vajadzētu nākt malai, vai nē? Ja arī kāds vadītājs ir vadījis, (mans tēvs reiz apmaldījies mežā un atgriezies 7 reizes pie vienas un tās pašas žagarčupas) jā cik reizes ar man nebūtu bijis jāatgriežas – reiz taču vajadzētu atrast ceļu, kas izved malā!?

Sveicinu sirsnīgi.
E. Dz.

1957. 23. 8.

Esmu beidzamajās nedēļās pārdzīvojis tik daudz tīri personīgu sarežģījumu un nesaskaņu, kā arī citādu nepatikšanu, ka tās lietas, par kuŗām vajadzētu priecāties vai mazākais būt pamierinātam, nedod to, ko tās patiesībā varētu dot.

Diezgan smagi es pārdzīvoju to, ka nodomātā Gada grāmata, kas šogad pirmo reizi domāta kā literārs almanachs, kuŗam vajadzētu rādīt visu mūsu jauno prozistu un dzejnieku darbu, nevarēs iznākt. Biju savācis visu, kas bij iespējams, biju runājis un rakstījis vēstules, līdz lieta bij kārtībā, bet nu ‘technisku’ iemeslu dēļ, kā mēdz teikt, kad negrib teikt taisnību, viss ir velti. Sāpīgi man tas ir tāpēc, ka jau visus pagājušos gadus es pūlējos panākt šāda almanacha izdošanu, lai ar to kaut cik pašķirtu jaunajiem rakstniekiem ceļu, bet nu, kad šī doma sāka realizēties, tā ir jālikvidē. Vēl sāpīgāk tas ir tāpēc, ka latviešu grāmatu izdošana ar katru dienu kļūst neiespējamāka, lasītāju trūkuma dēļ un vēl pēc pārs gadiem grāmatas varēs izdot tikai pārs pazīstamu autoru, bet jaunajiem autoriem tas vairs nebūs iespējams. Ar to visi viņu darbi, izkaisīti pa laikrakstiem, pazudīs. Sevišķi tas sakāms par Austrāliju. Līdz ar to mēs paliksim kā savā garīgajā dzīvē tā arī vispāri par predestinētiem provinciešiem. Šogad Latvijā ir iznākusi grāmata ar 7 jauno stāstnieku un 40 dzejnieku darbiem. Nu būtu bijis labs gadījums salīdzināt, kas ir mūsu jaunie un kas tie tur Latvijā. Varbūt mēs būtu varējuši viņiem uzsist knipi? Tagad viņi savu grāmatu izplatīs visā pasaulē, bet mums nav nekā, ko tai stādīt pretī. Var jau būt ka Jūs un arī citi šo lietu neņem tik nopietni, jo katram tuvāk ir sava personīgā dzīve. Bet man tādas nav un ja vispār varu ko saukt par savu, tad tā ir dzīvošana līdz šīm literārajām lietām.

Par savām personīgam un praktiskajām lietām negribās runāt – lai par tām runā zirgs, jo tam lielāka mute…

Par patīkamu notikumu jāuzskata J. Grīna recenzija par manu Negantnieku Laikā. Es no Grīna tādu nebiju cerējis, jo domāju, ka mans lietu skatījums viņam ir svešs. Mans domāšanas vieds allaž ir bijis vēsturiski evolucionārs, tātad pretējs modernajam psicholoģiski ievirzītajam skatījumam. Manā skatījumā pasaule ir dzīvs organisms, kuŗš atrodas mūžīgā pārveidošanās stāvoklī. Psicholoģisma viedoklis turpretī ir kāda sastinguša stabilisma vērošana, kuŗš ir abstrakts un tāpēc bez pārveidošanās iespējām. Šī sava uzskata dēļ, es nekad nespēju kļūt populārs ne recenzentu, ne lasītāju starpā, kas arī ļoti labi ir vērojams kā recenzijās par maniem darbiem, tā lasītāju atsauksmēs. Varbūt ka cits, to saprazdams, spētu griezt savam mētelim otru pusi uz augšu un rakstīt tā, kā to prasa mode. Tas ir daudz vieglāk, nekā palikt pie savām domām. Bet es esmu tik stīvu pakausi, ka varu vai nu turēt muti, vai rakstīt tā kā rakstu. Šī iemesla dēļ nu Grīna recenzija man deva mazu gandarījumu, ka lai gan viņš varbūt nepiekrīt manām domām, bet tomēr tās saprot. Mūsu laikos tas ir jau ļoti daudz, jo tagad daudzi labāk saprot savu suni, nekā savu brāli.

Pie patīkamām lietām varētu skatīt arī to, ka izdevās Jaunsudrabiņa jubilejas lietu noorganizēt diezgan plaši, pie tam pašam paliekot aizmugurē. Tagad te ir diezgan daudz cilvēku, kas domā ka dara ļoti labu lietu, ko paši izdomājuši, kaut gan vēl trīs mēnešus atpakaļ brīnījās, kā kaut kas līdzīgs vispār būtu darāms. Ir tiešām jābrīnās, ar ko iespējams mainīt ļaužu pārliecību tā, ka tie sāk darīt pavisam ko pretēju nekā agrāk domājuši? Nu, var jau būt, ka tā ir pilnīgi nejauša parādība. Einšteins esot teicis: „Nejaušība un brīnums izaug no vienas un tās pašas bāzes…”

Ir jau pavasaris – strazdi svilpo, dažreiz iekliedzas arī lakstīgala, kuŗai kā Jūs varbūt atceraties ir manas būdas pažobelē ģimenes vasarnīca. Un vienā naktī blandoties ar Jusi pa Heidelbergu, mēs dzirdējām arī dzeguzi. Tās te klaigā pa naktīm, kamēr Latvijā zvanīja tikai pa dienu.

Savā galda atvilknē pa kreisi es glabāju aploksni ar lakatiņu. Tas vēl smaržo. Iedomīga patstāvība!…

Man atrakstīja kāds mans draugs, kuŗu es pametu vēl Vācijā būdams. Viņš tad mocījās Francijā kādā nožēlojamā nometnē netālu no Parīzes. Tagad viņš izkļuvis laukā un dzīvojot Rivijērā! Laimīgais!… Pēc sešu gadu klusēšanas no manas puses viņš no jauna sameklējis mani. Ir laikam cilvēki, kas reizi saskārušies ar otru cilvēku, netiek no tā vaļā uz visu mūžu? Laikam es pie tādiem nepiederu?

Manas domas par Kanādas izstādi Jūs lasīsit avīzē.

Jūsu J. K.

25. augustā, 1957.

Tikko saņēmu Jūsu vēstuli. Man ir prieks par to, ka Jūs vēl esat dzīvs un vēstule ir tik gaŗa un sirsnīga. Tas nav neko daudz vērts, ka man par to ir prieks, tas ir – mans prieks nav neko daudz vērts, bet tādēļ Jūs tomēr varētu kādu dienu savus nelabos nodomus atlikt.

No Jūsu iepriekšējām vēstulēm nezināju par ko Jūs runājiet, tikai priekšpēdējā kaut ko tādu sāku domāt. Tagad, kad Jūs man atklāti to pasakiet, man vairs nav tik rūgtu pretošanos vārdu tam. Jūs to tik loģiski izstāstiet – tā tam jānotiek, jo citas labākas izejas nav! Bet – vai tad ļauni nedrīkst iet? Lai Jums arī patiesi būtu nezin kā – tā izeja, ko Jūs miniet, tomēr ir pēdējā. Es nevaru ne ko teikt, ne mācīt, es vēl nestāvu tur, kur Jūs, bet teorētiski es esmu pret to vispāri. Komēdija vai traģēdija, neviens to nespēlē gluži viens, ir viņam kāds pretspēlētājs. Kas – to es protams nezinu. Laikam neviens nezina. Labāk būtu spēlēt pretī līdz galam. Kādēļ? Atkal – es nezinu. Spītības dēļ, vai godīguma dēļ, vai pazemības dēļ. Pēdējo Jūs neatzīstiet, ja runājiet tik lietišķi par visu to. Tas – no vispārējā viedokļa. No manis personīgi šinī gadījienā gluži patmīlīga lūgšana: palieciet ilgāk. Palieciet cik ilgi vien variet.

Esmu šinīs dienās par to pārdomājusi, esmu daudz no Jums saņēmusi padomu, atbalstu, mudinājumu, to visu nevar vārdā nosaukt, katra vēstule ir kaut ko atnesusi, brīdi cerību, paļāvības, jauna spēka un tā tālāk. Ja nav bijis vēstules – ir kāda doma, sajūta, ka kaut kur ir kāda saite, sakars ar citām līdzīgām būtēm. Esmu bijusi patmīlīga, esmu turējusies pie Jums galvenokārt tādēļ, ko no Jums saņemu. Bet esmu domājusi arī nesavtīgas domas, esmu vēlējusies Jūs iepriecināt, vēlējusies Jums kaut ko dot pretī, dažreiz domājusi par Jums labu vien vēlot. Patiesi varbūt nekad neesmu zinājusi īsti, kā Jums klājas, kā Jūs savas dienas un stundas vadiet. Bet arī Jūs to neziniet par mani. Mēs zinām tikai daļu.

Nesen domāju – ja tas nebūtu viss, kā tas ir – Jūs atbrauktu reiz te un paciemotos. Sēdētu saulē, skatītos uz laukiem, kas guļ kalnos krustu šķērsu, klausītos putnos, kas te lido apkārt un dzied katrs savu balsi. Kukabara mierīgi sēž uz sētas staba pavisam pie mājām, sēž tik mierīgi, ka to nevar ne pamanīt, bet mazais vāgtails (šūpastis?), kas ir uz kašķēšanos, sāk to apcelt un neliek tam miera, lido apkārt, laižās vai virsū un kaitina, kamēr kukabara vienu otru reizi tam ar lielo knābi pametis, kreņķīgs aizlaižas. Te ir tik daudz putnu, ka tie patiesi var iepriecināt, katrs savāds, katrs ar savu dziesmu un savu tikumu. Man tagad ir žēl, ka es mājās tik mazu vērību piegriezu putniem. Bet vēl nebija nācis laiks. Pie tās pašas reizes es te pasaku, ja Lēmane savā godalgotā stāstā tēlotos putnus domājusi kukabaras, kā tas it kā iznāk, tad skaidrs – viņa kukabaru nav ne redzējusi, ne dzirdējusi, viņa gan notēlo pavisam sīki un tās tad varētu būt Austrālijas vārnas, tikai vecais, kas tās neieredz, sauc tās pa kukabarām, tad to var pieņemt.

Es domāju, arī šinī dzīvē, šinī zemē ir daudz skaistuma, tikai mēs nedrīkstam nekam pieiet pavirši, mums viss ir pareizi jāredz, patiesi jāiepazīst, tad mēs ko uzzināsim un iegūsim.

Nē – es noklīdu no tā, ko gribēju teikt – un es gribēju teikt, ka būtu jauki, ja Jūs te varētu paciemoties, tādā pasaulē, kāda te ir, bez pretenzijām, bez kaut kā liela – tikai viegli atpūšoties un baudot dzīvi. Bet viss ir tā, ka tas nekad nevar notikt, kamēr tas ir tā, kā tas ir. Agrāk pie mums mājās, Ķikuros, kad mēs ar māsu dzīvojām ‘pie mammas’, mūs parasti vasarās apciemoja draugi, mūsu draudzenes, skolotāji, pazīstami, man šķiet viņi jutās labi, lai cik vienkārši tur viss bija. Cilvēkus vajag likt mierā, tad viņi ir laimīgi. Es brīnos, ka Jūs nesastopiet sirsnību no cilvēkiem un jūtaties lieks? Vai tik Jūs pats to nesadomājiet? Kādreiz Jūs rakstījāt, ka daudzas ģimenes pūlas Jūs uzjautrināt, izklaidēt – ko vairāk var prasīt? Kaut ko labu viņi gribējuši un nevar būt tā, ka viņi neko nesaņemtu no Jums pretī, kā no cilvēka, aizmirstot visu mākslu. Nelaime tikai tā, ka tur Jūs visi esiet sabiedriskās dzīves pārbaroti. Cilvēks cilvēkam tur it kā nav vajadzīgs, bet tas tādēļ, ka visi ir par daudz trokšņaini. Cilvēks cilvēkam var vairāk dot ar mieru, nekā ar darbību, bet tādas iespējas tur gandrīz nav.

Ceru, ka Jūsu vedekla saņemsies un materiāli kaut kā noturēsies un tad Jūsu būdā Jums tik ļauni nevarētu klāties. Ja nu tiešām Jums jāizceļo no tās, kaut kādai iespējai jābūt, lai Jūs atrastu sev mierīgu kaktu kur jūtaties labi.

Kad es Jums jautāju, vai var apmesties latviešu namā, to tiešām nedarīju ar nodomu, kaut kādu palikšanas iespēju kaut kur no Jums izplēst. Bet ja Jūs labprātīgi atvēlētu mums savas telpas – paldies! Mēs jau daudz nepretotos. Tikai nelaime tā, ka tas iznāks tieši Ziemassvētkos, un tad miera un ģimenes svētkos mēs būsim diezgan nelūgti ciemiņi. Lai gan – var iznākt arī ne tik ļauni.

Kā mēs ar Inesi tik tālu tiksim, to mēs vēl nezinām. Bet par to mēs runājam, kā par lietu, kas notiks. Tikai mazais gaudos lai to arī ņem līdz. Tādēļ mēs daudz nerunājam atklāti.

Par lasīšanu Adelaidē es domāju tāpat kā Jūs, jo īsāk, jo labāk. Vispār es nedomāju, ka tādi rakstnieku rīti vai vakari ir nozīmīgi. Publikai rakstniekus redzēt nav vajadzīgs. Viņi to redz viņa darbos. Ja es ielaidos uz šo lasīšanu Adelaidē – tā ir tīra bezkaunība no manas puses, es to daru tikai brīvā ceļa dēļ, citādi jau es nevaru sapņot par nokļūšanu Adelaidē vai Melburnā. Man pat ir drusku bailes, es sev laba nekā ar to braukšanu nesagādāšu, tas ir savai ‘rakstnieces karjerai’. Esmu novecojusi, nogurusi, nevaru vairs neko spēlēt lielu, kas nav. Gribu gan vēl saņemties, ja pupas un zirņi…

Te iet uz pavasaŗa pusi. Rītu stādīšu mazas puķes dārzā.

Paldies Jums, ka Inge nogādāta izdevējam. Lai iet, tad redzēs kā izskatās iespiesta. Nezinu, kas man no tās Sievietes dienas grāmatas iznāks. Ir visādi murgi sarakstīti, pa lapai no visādām ikdienas pārdomām. Ja patiesi Jūs Ziemsvētkos satiktu un ja būtu pietiekami laika, es vēlētos to Jūsu klātbūtnē mazliet sakārtot, jeb arī sakārtot un tad to apspriest ar Jums. Man šī lieta visa liekas ļoti jocīga, tas nav nekāds romāns, bet reāli muļķīga grāmata. Bet – sievietes tādas ir. Un ir arī citādas.

Z. Bārdam paldies par sveicienu. Pie izdevības variet sveicināt viņu no manis, lai gan par viņu nezinu vairāk, kā Jūs man viņu esiet pieminējis.

Ir siltāks vakars un esmu visu laiku rakstījusi mūsu (meiteņu un manā) guļamistabā, kur ir diezgan vēsi. Jābeidz bezgala gaŗā vēstule.

Lai Jums labi klājas!
Jūsu E. Dz.

P.S. Paskatījos datumā – šodien Jēkabi. Māsas vīrs bija Jēkabs un mēs šo dienu svinējām arvien bezrūpīgi un jautri. Jēkabs bija arī manas mātes tēvs. Tur bija ļoti liels ābeļu dārzs… Bija, bija…