5. septembrī, 1957.

… Jūsu ziņas par grāmatām ir tik bēdīgas, ka man miegs nenāca. Biju jau drīzumā cerējusi sagaidīt Gada grāmatu, lasīt savu un Kreišmanes stāstu un citus. Tagad Jūs sakāt – nekā! Kā tik pēkšņi viss pagalam? Katru gadu jel vēl iznāca. Kliedziet, brēciet, protestējiet?

Bet kuŗš to lai dara?

Jā kādēļ tad mēs te esam, ja mūsu gara dzīves izpaudumiem jāizsīkst? Kā cita dēļ mēz dzīvojam? Lai savus bērnus atdotu svešām tautām? Uzlabotu viņu asinis ar savu asiņu spēku?

Nolādēts ar vienu aci! Tā te lamājas un es atļaujos arī to darīt.

Personīgi mani tas iznīcina. Ja es pāris gados nespēju izdot kādu grāmatu, tad esmu pagalam. Un ja arī man personīgi, uz kādas necerētas laimes pamata, tas izdotos, cik tam vairs nozīmes, ja mēs visi neaugam savai tautai un savā tautā? Kāda visam vairs nozīme, ja – mūsu vairs nav? Kam vairs rakstīt, ja nav lasītāju?

Es braukšu uz mājām! Es te tad vairs nepalikšu. Ja Latvijā var izdot grāmatas un te nevar, tad es braukšu atpakaļ. Brauksim! Mēs būsim par veciem lai mūs vairs dzītu uz Sibīriju, mums tikai vajadzēs pūst stabuli!

Ak, mēs nožēlojamie, kam pasaulē nav māju!

…

Dzidra slimoja ar vēja bakām, tās te plosās jau ilgu laiku. Inese vēl nav slimojusi. Abas tagad divi nedēļas mājās. Bet nav nekā te laba. Lietus lija visu laiku. Tēvs – karalis – ir mūžam bargs un ļaunā omā. Tikai ar lišķībām un blēdībām varam visam tikt pāri. Jāizliekas un nav jāņem par pilnu – dzīve ir tik grūta, kā murgs. Mani moka sirds vājums un depresija un pietrūkst spēka. Neesmu stāstus rakstījusi, bet dienas iet.

Tikai dienas grāmatā šo to rakstu. Bet arī tas šķiet viss kā nevarīgi murgi. Lai noturētos pie prāta spēlēju vakaros pa pusstundai vai stundai. Dzīve aiztek. Bet bērni ir vēl spara pilni, vēl visu pārvar. Inese cer dabūt brīvu augstskolu. Vēl tas ir tālu, bet ja viņa noturēsies kā līdz šim, tad tas pašķirsies un viens tad būs uz ceļa. Paliek vēl otrs. Tam vēl visa ģimnāzija – 5 gadi. Te es tos neizturēšu. Kaut kam jāmainās.

Lai runā zirgs, Jūs sakiet un par sevi nerunājiet. Jūs to variet. Es nevaru. Es gribu runāt kā zirgs. Lai nekļūtu vēl vairāk par zirgu, nekā jau esmu.

Vai nav nekādu cerību, ka tā gada grāmata vēl var sasparoties un iznākt? Cik tāda grāmatas izdošana izmaksā? Vai patiesi pat latviešu kalendāru vairs nevar pārdot?

Ļoti gaidu pavasari. Ziema ir nomocījusi. Ceru pavasarī atgūt spēkus, zaudēt kādu mārciņu svarā, lai vieglāk dzīvot, padzerties saules. Ja tikai zirņu gabali nebūtu tik saauguši. Bet kaut kā tiem jātiek cauri. Un tad uz Melburnu un Adelaidi.

Māsa raksta lai dzīvoju sev, lai neļauju sevi nomākt ar saimniecību, viņa vēl domā, ka es esmu ‘kaut kam labākam’.

Bet draudzene A. kundze no Amerikas raksta ļoti drūmi. Viņa cīnās lai nobeigtu konservatoriju, jo viņa tikai tur Amerikā iesāka, jau pāri 30 gadiem. Tas ietu labi, bet ģimenes problēmas. Nesaskaņas ar vīru un dēls, tuvu divdesmitiem, pievērsies budžijiem, nemācās, pazūd, kaļ lielus plānus, kā taisīt money, biedrojas ar visādiem puskriminālistiem. Esot patreiz ļoti kritiskā stāvoklī. Pati ir izmisusi, pamesta savās problēmās un nelaimēs.

Mums visiem vajadzētu atpakaļ savu zemi. Citādi visi pazūd. Katrs savā veidā. Tikpat bēdīgi tie, kas noiet dibenā, kā tie, kas uzpeld virsū, kļūst bagāti un kļūst amerikāņi, vai austrālieši un tā tālāk.

Labi, ka Grīns ir Jūs sapratis. Tomēr – ir vieglāk, ja kāds saprot, vai nē?

Vai Jūs tiešām esiet tāds budzis, ko neviena sirds nespēj saistīt? Vai Jūs nejūtiet nekādu tuvību ar dažiem cilvēkiem, ka brīnāties, ja tie Jūs uzmeklē?

Lūdzu rakstiet, nu es atkal saņemšu vēstules ātrāk.
Jūsu E. Dz.

1957.12.9.

Sveicinu dumpīgo Ernu! Un Aiviekstes cīruli, kuŗš sitās pret savs sprosta sienām!… Veltīgas pūles, veltīgs protests. Nekad vēl pasaule nav piekāpusies cīruļu priekšā, lai cik tie nikni un brāzmīgi. Cik izdodas nozagt, ar tik jāpaliek mierā. Don’t you see?

Nē, ar Gada grāmatu nekas šogad neiznāks… Acīm redzot Dēliņa kungs neuzdrošinās vairs riskēt, jo katras grāmatas izdošana maksā naudu. Bet ļaudis brīnās, kāpēc gan tas tā ir, ka vairs neiznāk grāmatas? Viņi ērmotā kārtā neredz to, ka grāmatām iespējams iznākt tikai tad, ja ir kāds kas tās pērk. Mūsu grāmatu pircēju ir par maz. Kad es mūsu Preses kopas sanāksmē pateicu, ka Gada grāmatai nodomātos darbus rakstnieki var saņemt atpakaļ, tūliņ pacēlās lepnas balsis ka Preses kopa pati var izdot grāmatu. Protams, es par to sevī pasmējos – Preses kopai ir vēl mazāk dūšas nekā D. kungam. Bet Jums tomēr nevajag skriet tāpēc uz muižu sūdzēties, ja nav iespējams izdot savas grāmatas. Uzrakstāt tās un noliekat šūplādē. Ja mani galvai Jūsu acīs būtu kāda nozīme, tad es varētu galvot, ka Jūsu grāmatas droši reiz iznāks – Latvijā. Jūs rakstāt ar sirdi vairāk nekā ar tinti, jaunie rakstnieki to dara otrādi. Tāpēc viņiem mazāk cerību nekā Jums. Gudrību varbūt var cienīt un apbrīnot, bet mīlēt var tikai to, kas nāk no sirds. Tapēc tad, kad mēs varēsim rakstīt atkal Latvijas lasītājiem, tiem, kas kalpojuši sirdij, būs priekšroka. Es domāju, ka tur visi būs izsalkuši ne pēc mūsu civilizatoriskās gudrības, bet pēc pavisam mazajām sirds lietām.

Jā, viņiem tur, mūsu mājās, iet varbūt smagi, bet tomēr, man šķiet, ka viņi nav tik nelaimīgi, kā mēs par to gribam sevi pārliecināt. Mēs ar to, ka iedomājamies viņus par ļoti nelaimīgiem, gribam savu sirdsapziņu mierināt, kas mums pārmet dzimtenes atstāšanu. Viņi tur ir citādā stāvoklī nekā mēs, jo viņiem ir cerība, ka reiz, agrāk vai vēlāk viss grozīsies uz labo pusi un ka sāksies jauna dzīve. Kas mums var grozīties šeit par labu? Pēc gadiem desmit visa mūsu jaunatne būs pārgājusi austrāliešos, bet mēs būsim nekas cits kā nekam nederīgi invalidi svešā nabagmājā. Es neticu, ka kāds jaunietis, ja tas arī atgrieztos Latvijā, varēs tur justies labi, jo viņš jau pieder citas kultūras lokam. Tāpēc arī Jūsu meitenēm Latvija nav nekas vairāk kā dažu uzspiestu un diezgan maz saprotamu saukļu un lozungu maisījums, bet ne vairs viņu dzimtene, kuŗu tie varētu mīlēt. Abstrakcijas nemīl, tikai tas kas ir dzīvs un konkrēts rada mīlestību. Var jau būt, ka Jūs dzīvodama tik atstatu no latviešu sabiedrības, to nejūtat, cik vājš ir tas pamats. Man, dzīvojot šīs sabiedrības vidū, tas redzams pārāk labi. Bailīga, neuzticīga, aizdomīga un bez dziļākas jēgas par sevi, mūsu sabiedrība pamazām satrūd. Protams, tā nav nekāda nelaime, bet vienkārši pati dabiskākā lieta, jo nav iespējams valsts valstī, nekāda sabiedrība otrā sabiedrībā. Lielākā sabiedrība arvienu uzsūc sev mazāko – tas dabas likums, kuŗu noliedz vai nu muļķi vai blēži.

Negribēju Jūs apbēdināt, bet tikai likt skatīties lietām taisni acīs. Nelīdz bēdāšanās, nelīdz dusmošanās, bet var līdzēt tikai drosme un ticība tam, ka ar mums vēl nezudīs ne mūsu zeme, ne tauta, ne kultūra. Atgriezties tagad mājās? Domāju, ka tur būs vēl tik daudz konkrētu un garīgu kāpeņu, kas vēl nav apaugušas ar zāli, ka mūsu izmocītais ‘es’ ar tām nespēs tikt galā. Ar tiem kas tur dzīvojuši visu laiku, vai arī atgriezušies no Sibīrijas, tas ir citādi. Viņi ir daudz, daudz spēcīgāki par mums, jo kā jau teicu, viņus uztur un stiprina ticība. Mums jāpagaida. Tagad pasaules likteņi mainās neiedomājami ātri un kas nav iespējams šodien, tas varbūt rītu jau būs pavisam viegli. Tāpēc lai cīrulis neskrien veltīgi būra sienās…

Man rokās pašlaik mape ar 25 lieliskām Leo Svempa ainavu un kluso dabu reprodukcijām. Mape iznākusi šī gada sākumā Rīgā. Žēl, ka es to nevaru parādīt Jums. Svemps apdzejojis Latvijas dabu kā mīlētājs un skatoties viņa ainavu reprodukcijās tā vien gribās spļaut uz šiem smērējumiem, ko šeit ar tādu aplombu grib uzspiest par mākslu.

Tomēr rakstāt sacensībai, jo var jau būt, ka šāviens no grābekļa kāta tomēr sprāgst un mēs to stāstu krājumu kaut kādā ceļā dabūjam uz kājām? Ja ne šogad, tad kaut nākamā gadā?

Manas vedeklas māsa no Beļģijas man raksta, ka aizsūtījusi uz Latviju trīs manas grāmatas – izmēģinājumam. Sak, varbūt izdodas? Un ja tas izdotos, tad kāpēc mēs nevarētu sūtīt arī mūsu kopējo krājumu?

Pie mums ir jau pavisam karsts un sāk mesties bail par to, kas būs novembrī, ja jau septembŗa vidū jāstaigā kreklos.

Esmu izjucis un varu rakstīt tikai vēstules. Bet Jūs mīļais, labais cīrul, lūdzu nezaudēt savu dziesmu.

Jūsu J. K.

20.9.1957.

Pateicos par vārda dienas vēstuli. Tā ir laba. Pēc visu īstenību pieminēšanas tanī tomēr atstāta vieta cerībām – ka tas šāviens no grābekļkāta tomēr varētu sprāgt!…

Kaut tikai ļautu pielādēt! Bet nedod laika nemaz. Gaidu siltākas naktis, lai nesaltu kājas pie galda sēžot un varētu rakstīt naktī. Bet tās ir tik aukstas – tik labas gulēšanai pēc zirņu lasīšanas!… Varbūt arī tas, ko esmu iedomājusies uzrakstīt, ir vēl mazliet grūti pārvarams. Domās lieku kopā pat teikumus, bet uzrakstīts gandrīz nav nekas. Kaut man ļautu kādu nedēļu miera. Bet uz to nav ko cerēt.

Inese slimoja ar vēja bakām, saslima brīvlaika pēdējās dienās. Kavēja skolu 10 dienas. Bet viņa atgūs spēkus un nokavēto. Bērni man vairs tik daudz laika neņem, bet saimniecība ir briesmīgs rats, kas maļ bez apstājas.

Nu labi, vēl tā lidošana uz dzimteni ir jāatliek. Labi būtu, ja grāmatas varētu sākt ceļot šurp un turp. Iespējams, ka Jūsējā nokļūst Latvijā, lai gan pasta noteikumos ir rakstīts, ka uz USSR grāmatas un drukātas lietas nevar sūtīt.

Manas meitenes gan arvien biežāk sarunājas angliski, taču viņu dzīve te ir līdzīga tai dzīvei, kāda ir Latvijā. Te apkārt strādā smagi, ar zirgiem, traktoriem, aŗ, sēj. Te meži, putni un maz vēl pilsētas extra modernisma. Mums pašiem – nabadzība un trūkums. Prieka maz, jo maz. Tikai skola un grāmatas. Grāmatas ir abu meiteņu patvērums. Bet tās nu nav latviskas. Latviski lasīt ir grūtāk. Ko lai dara? Tomēr Austrālijai liela pieķeršanās netiek izrādīta. Inese nevēlas te dzīvot. Labprāt skata amerikāņu žurnālus. Tur esot reālākas un dzīves īstenības pilnākas ilustrācijas un literatūra. Jā, Austrālijas lietas ir banālākas. Būtu jau solis uz priekšu, ja meitenes arī vēlāk, kad skolas būs galā un dzīve sāksies, nevēlētos palikt Austrālijā. Bet tas viss būs atkarīgs no darba un iemīlēšanās. Latvija arī mums veciem varbūt būs mazliet par šauru, gribēsies tuvāk zināt, kas notiek pasaulē. Bet tā nebūtu liela vaina. Mēs Latvijai daudz varētu dot.

Par latviešu sabiedrību te es patiesi neko nezinu. Nevaru teikt ka es izjustu viņas trūkumu. Draugu trūkumu es izjūtu un mūsu veselās dzīves trūkumu. Mākslinieki vai nav tomēr labākā stāvoklī nekā citi emigranti? Bet tā tas ir vienmēr, ka mākslinieks ir laimīgāks, vai nē?

Te mazs ilustrējums no mūsu ikdienas. Dzidras zīmētā Inese pēc chicken poks. Viņa zīmē labak kā es. Žēl ka es nevaru nospiest savus ofortus, varētu sūtīt uz Adelaidi. Bet – neviens tā nedomā ka tas būtu žēl, ja es to nevaru iet un izkārtot.

Man jāiet uz zirņiem. Varbūt šī nakts būs silta un es rakstīšu. Lai gan man veicas labāk no rīta. Rīti ir skaisti arvienu un tagad sevišķi. Man ir ļoti skaists skats caur logu. Es protams varu to pašu skatu skatīties arī ārā, bet skaistāks viņš dažkārt ir caur logu. Laikam tā tas ir ar visu.

Ko dariet pažarnieku sanāksmēs? Kas jauns top ražots Jūsu galdā? Kā ar veselību. Pavasaŗa karstums nav tik ļauns, ja to noskalo jūŗā – pamēģiniet.

Jūsu E. Dz.

1957.30.9.

Es nožēloju, ka atļāvu Jūsu Ingu iespiest avīzē. Gada grāmatā tā būtu viens no labākiem darbiem, bet avīzē tā par maz piemērota. To bij ievērojis arī E. Dēliņa kungs. Bet, kā jau tas ir arvienu, par kādu darbu kļūst īsti skaidrība tikai tad, kad tas ir iespiests. Tikai tad redz tā labās un sliktās puses. Tagad arī saprotu, cik labi, ka Jūs neļāvāt iespiest Kaimiņu. Avīze to būtu ja ne gluži apēdusi, tad nosmulējusi. Šo pēdējo es tagad jūtu par Ingu. Bet grozāms tur nekas vairs nav.

Ir drausmīgs laiks – vēss un vētrains ar lietu. Mana būda atgādina suņu būdu un rakstot man salst rokas. Ir arī nelāgs garastāvoklis – jo es pats jūtos līdzīgs vecam sunim. Man pēkšņi pienāca jurģi un pēc nedēļas es no savas būdas izvākšos. Protams, ka tas nenāca bez mēsliem, jo par zibeņiem un pērkoniem jau tās cūcības, kuŗu dēļ man būda jāatstāj, nevar saukt. Man tad nu arī jāņem atpakaļ savs solījums, ka varēšu Jūs uzņemt par viesi, kad Ziemsvētkos brauksit caur Melburnu. Domāju gan, ka varēšu Jums sameklēt nakts mājas pie kāda no mūsu Preses kopas biedriem, jo lielai daļai no tiem ir savas mājas. Par savu jauno dzīvokli vēl nevaru neko teikt vairāk kā to, ka tie ir laipni cilvēki, kas mani ar mieru pievākt. Bet tā ir liela ģimene, tāpēc es esmu pateicīgs, ka mani vispār tur uzņem, bet negribu viņus traucēt ar saviem viesiem. Manis dēļ viņi ir ar mieru saspiesties, lai man iznāktu vieta. Ir smagi izmantot citu laipnību un labvēlību, nespējot par to atlīdzināt un pat nezināt, cik ilgi būs citi jāapgrūtina..

Jādzīvo un jāspēlē dumjā komēdija tālāk. Bet jārunā par to nav. Mana adrese, sākot ar 7. oktobri, būs šāda:

Ivanhoe N 21.

J.K.