9.10.1957.

Tikai vakar saņēmu Jūsu vēstuli. Tagad žēl ka nerakstīju Jums agrāk, kā to jau gribēju darīt, tikai darba dēl atliku. Tagad domāju – Jums patreiz nav nekādas labas dienas. Un tādās kāds vārds dažreiz ir labs. Nezinu kādēļ Jums Jūsu būda jāatstāj, bet labi man tas neizklausās. Mēs visi esam audzināti un pieaudzināti pie savam būdām. Bez tām ir grūtāk. Bet – neesiet pārāk jūtīgs pret citiem un smalkjūtīgs. Tā būs vieglāk Jums un arī tiem citiem. Ceru, ka Jusis ies Jums līdz un Jums tur būs pietiekoši savrupības. Par to kur es dabūšu nakts mājas Ziemsvētkos – Jums nav galva jālauza. Kaut kas jau gadīsies. Ka tikai braukšana iznāktu! Ir jau par to sākuši šķelties pērkoni un zibeņi. Pati arī esmu tāda, ka cilvēkos rādīties bailes. Bet varbūt saņemšos.

Tagad rakstu stāstu. Iznāk liela steigšana. Nav labi. Bet es nevarēju ātrāk sākt, tur es neko nevaru darīt. Kā sākās siltāki vakari, tā to daru. Bet bija 2 gabali zirņu un tad vakaros ir nogurums tāds, ka rakstu gan un pierakstās gaŗi, bet tas nekur neder. No rītiem pie šī darba netieku. Bet rīti man rakstīšanai ir svētīti. Tā tas viss ir ačgārni. Nu mazākais – es domāju par to ko rakstīšu no rītiem un vakaros mēģinu to notvert.

Par Ingi arī es sāku baidīties, ka tā būs par nevarīgu, par intīmu avīzei. Bet savā ziņā labi kas iespiests. Tā es to labāk uzglabāšu. Citādi man viss pazūd.

Kopš mums ir vistas, un tās dēj vairāk simtu olu dienā, mans laiks ir nejēdzīgi samalts. Ir pa vidu brīvi brīži, bet viss ir saskaldīts. Jābūt kā uz adatām, ka tik ko nenokavē, kā slimniekam ar zāļu devām.

Pēdējais termiņš ir 1. novembris? Kaut ko jau aizsūtīšu. Tikai tas nebūs ‘nogulējies’ un pie manis tas ir diezgan svarīgi, ja kāds rakstiņš ir nogulējies, es to izveidoju ar nelielām pārmaiņām daudz labāku, nekā tas ir bijis.

Kaut mani atlaistu brīvībā, vai ieliktu cietumā, kur ir brīvs laiks. Trakas runas. Gribētu tagad dzirdēt, kā Jums klājas? Varbūt būs labi, varbūt kaut kas tīkams apkārtnē vai cilvēkos, kas Jums darīs labu. To no sirds Jums novēlu.

Jūsu E. Dz.

1957.19.10.

Diena sākās kā Versaļas parkā… Un smaržoja arī jasmīni! Paldies. Triolets ir jauks. Bet tālāk arī man jārunā par suniskām lietām. Ar Jusi pie pārkravāšanās bij daudz vairāk darīšanu nekā ar mani pašu. Es biju nolēmis likt viņu ‘iemidzināt’, jo ko tad lai būtu iesācis ar viņu svešā mājā? Bet aizrakstīju vienai jaunkundzei, lai ņem Jusi, jo viņa to kādreiz bij gribējusi. Bet viņa neatbildēja. Tad lūdzu kādu kundzi, lai viņa atzvana pie manis iemidzinātājus. Bet kad atnācu jaunajā dzīves vietā visi sāka Jusi žēlot un neļāva midzināt. Jusis palika un gulēja pie manas istabas durvīm un pielaida man blusas. Es atkal sāku domāt par midzinātājiem, jo ārā Jusi nevarēja laist – viņš plēsās ar mājas suni. Viņu aizveda pie daktera un izmeklēja vai nav kāda kaite. Nekādas kaites nebij, bet bij jāmaina ēdienu kārtība. Es sāku pagurt. Bet tad atrakstīja tā jaunkundze un teica, ka Jusi gribot ņemt viņas draudzene. Un vienu vakaru viņas abas atnāca Jusim pakaļ. Svešā jaunkundze bij liela un skaista un viņai bij sarkani mati, tāpēc viņa man ļoti patika. Jusis viņai labprāt gāja līdzi, jo laikam viņam ir tāda pati gaume kā man? Jaunkundze bij studente un runāja vāciski. Viņas tēvs esot profesors Melburnas universitātē. Es domāju, ka Jusim nevarētu būt iebildumu pret jaunajiem saimniekiem? Drīzāk jau gan tiem pret Jusi, jo viņam ir daži netikumi, kuŗus viņš mantojis no manis. Bet pagaidām neko sliktu nedzird.

Nē, pie manis neviens nav bijis, ne ar sālsmaizi, ne arī bez tās. Šīs divi nedēļas es esmu nodzīvojis tik klusi kā reti kad. Man arī nav nekādas vēlēšanās kaut kur iet. Es domāju, ka mani pazīstamie, kad izlasīja avīzē manu jauno adresi, bij pārsteigti un varbūt pat jutās šokēti, jo es nevienam neesmu nekā stāstījis par to, ka man jāmaina dzīvoklis. Droši vien daudzi iedomājās visu lietu ļaunāku, nekā tā patiesībā bija. Bet ko es tur varēju darīt? Nebija jau iespējams visu paskaidrot avīzē.

Es šeit esmu pavisam apmierināts. Te ir daudz cilvēku un tāpēc es neciešu no cilvēku bada kā tas bieži bij agrāk un man vairs nav jāiet tos meklēt ārpus mājas.

Ar sacensību mēs laikam šogad būsim iekrituši, jo līdz šim ir atsūtīti tikai trīs darbi. Var gadīties tā, ka nav ko godalgot, atsūtītie darbi neko labu nerāda. Nu, ko lai dara? Ļaudis sāk palikt prātīgi un nenodarbojas ar lietām, kas neatmet ienākumu.

Aiz mana loga ir tik mierīgs zaļš maurs, ka nožēloju, ka neatnācu šurp jau agrāk. Laikam es esmu istabas cilvēks – pārs dienās esmu pie savas istabas pieradis un ne par ko citu vairs nedomāju. Šodien es gribēju braukt uz sitiju un iet uz muzeju un bibliotēku. Bet apslinku un nekur neaizbraucu.

Man ir no Latvijas jauno rakstnieku grāmata – Jauno raksti. Es to sen gaidīju jo gribēju salīdzināt, ko raksta tur, ko še. Baidījos, kad tik nesit mūs pušu. Bet no jaunajiem nav nekā jauna, ko nebūtu jau lasījis. Patiesībā ir – atgriešanās, atgriešanās pie Apsīšu Jēkaba, Blaumaņa, Bārdas vai Skalbes un pie tam nevarīga, vāja atgriešanās. Līdz Rainim neviens netiek. Tas viss ir nožēlojami un bēdīgi. Šeit neviens negrib neko mācīties, jo jāpelna maize. Tur laikam ar jāpelna maize un neviens nespēj mācīties. Latviešu literatūra palikusi pasaules literatūrai iepakaļ daudz vairāk nekā abi Kaudzītes, jo tie idejiski bij Eiropas līmenī, kaut arī techniski vājāki. Tagad mūsu rakstniecību nav iespējams ne techniski, ne idejiski kaut cik mērot ar to, kas notiek citur pasaulē. Īsteni ņemot Rainis ir pēdējais sasniegums. Pēc viņa sākas ne apstāšanās, bet taisni jau kritiens uz leju. Kļūst kauns par to garīgo nevarīgumu, kāds tagad valda mūsu garīgajā pasaulē. Protams, ne rakstnieki vien pie tā vainīgi, bet arī lasītāji. To prasības ir sastingušas līmenī, kāds bij pirms Pirmā pasaules kaŗa, kāpēc arī nav nekādu iespēju iznākt to autoru grāmatām, kas sniedzas šim līmenim pāri. Nav nekāda prieka dzīvot un strādāt šai nožēlojamā stāvoklī.

Arī šeit mūsu sabiedriskajā dzīvē ir vairs tikai bezsatura čalošana, kas sāk apnikt. Tāpēc ar Jūs varat mierīgi palikt pie savām pupiņām – nekas labāks nav arī nekur citur. Visur tā pati vergošana, neprasot, kāda tam jēga.

Nu jau kādas pāris dienas, kopš es sāku segties tikai ar divām segām, tāpēc laikam laiks ir kaut cik mainījies uz pavasaŗa pusi. Ir labas dvēseles, kas lokās mana lielā loga priekšā gar puķu dobi. Jādomā, ka tad arī tur sāks kas ziedēt.

Jūsu J. K.