9.11.1957.
Vakar, nedēļas nogales vakarā, bērni pēc vakariņām nesēdās pie mācīšanās, bet ieritinājās gultās, izvaļoties, atpūsties. Arī es aizgāju tiem līdz. Kad viņi iesnaudās, es piecēlos un spēlēju klavieres. Un brīdi manī bija tāds miers, kādu neesmu jutusi gadiem ilgi.
Tas nāk arī no Megpaja dziesmas. Tā kaut ko ir panākusi. Un beidzot man aust kāda cerība, ka varbūt es atgriezīšos pie sevis, kāda es biju sen atpakaļ. Pat – ļoti, ļoti sen. Pie sevis, cilvēka, kuŗā ir kas vesels, neizpostīts, un kuŗā ir kāds mierīgs, paļāvības pilns kakts. Tikai kakts. Bet tas ir daudz, ja šim kaktam ir sienas un jumts un tanī var no visa patverties. Arī no mazvērtības apziņas un meliem.
15. 11. 1957.
Bija bezgala karsta diena. Galvas sāpes un karstums šo dienu nokāva. Tagad ir vakars. Un man no viņas negribās šķirties. Es gribētu darīt to kas nokavēts. Bet – rīt agri jāceļas. Man jātaupās tam, kas pilda manas stundas bez jēgas – ikdienas darbam.
Vakarnakt es sapņoju kādu skaistu sapni, tur bija jūŗa reizē un kalns, ziedi reizē un sniegs, vai putas viļņos. Tā bija it kā īstenība, it kā glezna. Es tanī braucu iekšā ar mašīnu, ko vadīja kāds cilvēks, par ko kādreiz jūsmoju.
Šo dienu es biju viena mājās. Bet man bija uzdots tik daudz darbu, ka tikai pa brīžam es baudīju vientulību. Un to postīja karstums un galvas sāpes. Bet tomēr – bij labi. Es gribēju mazliet spēlēt. Uz klavierēm bija atvērti Štrausa valši, Inese tos gribēja iepriekšējā vakarā paklausīties. Viņa ir pārgurusi no gatavošanās eksāmeniem, grib kaut ko vieglu dzirdēt. Šodien man nevajadzēja Štrausa valšu. Bet es viņus spēlēju – jo man nebija laika, nebija vajadzības meklēt citu – viss, viss bija labs, jo es biju viena mājās.
Es gribētu rakstīt par kādu galeras vergu. Es zinātu ko viņš domā. Man tikai būtu jāpalasa par tā apkārtni. Bet kādēļ meklēt tik tālu? Vergu ir visapkārt.
16.11.1957.
Arī šodien, varbūt līdz pusdienai, esmu viena mājās. Inese gan arī ir. Bet tas ir – tas pats kas es. Viņa mācās eksāmenus. Dzidra aizbrauca līdzi ar smago mašīnu – aizveda Lediju uz Hausmaņiem. Mēs ar Dzidru izmazgājām tīru un baltu. Viņa dreb, viņa vienmēr dreb bailēs. Viņa ir gudrs suns un cieš no visa tā, kas te jāpārdzīvo, vairāk kā Duksis un Rafis. Cerams Lediju tur paturēs un viņai tur būs labi. Bet viņa jutīsies vientuļa. Viņa tomēr mīlēja šo vietu. „Ir nabags vergs to klinti iemīlējis, pie kuŗas sāpēs piekalts bij.” Laikam Rainis to arī zināja, cik pareizi tas ir.
Nu, bet Ledija varbūt tur iedzīvosies…
Nesaprotu vai es rakstu tikai dienas grāmatu, vai arī vēstuli Jums. Sūtīšu viņu kā vēstuli.
Man tagad ienāca prātā Jūsu Jusis. Vai viņš būs iemīlējis sarkanmataino dāmu? Cerams būs. Dāmu ir viegli iemīlēt.
Mūsu mazais Duksis aug ātri. Viņš ir ļoti draisks. Viņš pa jokam kož rokās, bet viņa zobi ir ļoti asi. Reiz es sāku žēlabaini raudāt par viņa košanu – viņš acumirklī tad palaiž roku un krīt virsū žēlot, tūlīt sameklē ausi nolaizīt. Tas ir tik jocīgi, ka no tā mums tagad iznākusi rotaļa. Bet vakar viņš man raustīja kurpi. Viņš plēsās kā traks un es sāku žēloties, bet viņš tik paklausās un plēš kurpi tālāk, viņš tā tad zina, ka man nesāp un mani nav jāžēlo.
Cik savādi ir novērot tādu mazu suņa galviņu.
18. 11. 1957.
Apsolītais Adelaides brauciens ir bijis pēdējo mēnesi nelādzīgs smagums, pie visa klāt kas te ir. Vīrs trako ar Bībeles vārdiem savā nenovaldībā un es nezinu vai spēšu izlauzties. Inesi solās nelaist un viņai arī nebūs naudas, jo nav vēl stipendiju saņēmusi. Un tas viss tikai tādēļ, ka pirmo reizi par šo lietu (braukšanu) runājot viņš neteica neko un mēs domājām – pieņemts.
Protams man ir jāizved sava griba. Bet man ir tik maz spēka palicis, kas šādām izvešanām ir vajadzīgs, ka pēc tādas cīņas es varētu krist gar zemi un gulēt nedēļu, ne iet un ‘uzstāties’ un aizstāvēt savu personību. Personību kas ir – pārbraukta slieka.
Lūdzu piedodiet visu šo rakstīšanu. Nelādzīgais mani spiež nost un es gāžu te ārā, rakstot šīs nekam nederīgās rindas. Gaidu Jūsu vēstuli.
Jūsu E. Dz.
P.S. Vai Jūs nedomājiet, ka tas raksts par nelaikā aprakto nebūtu jāsūta vēl man, lai es to saīsinu? Tā varbūt būtu jādara. Lūdzu, kad laiks, atsūtiet! Šinī nedēļā varbūt noskaidrošu vai braukšu pati, vai jāsūta citam lasīt.
T. p.
19.11.1957.
Kad saloku vēstuli un ielieku tagad Jums to aploksnē, man ir žēl, ka viņa ir tik nabaga. Es nevaru atrast cita vārda. Vēstulei vajadzētu atnest kaut ko jauku, dārgu, daiļu.
Jā, un man to tagad gribētos likt konvertā līdz. Es skatos apkārt un domāju – kas tas varētu būt? Ir agrs rīts, bērni guļ. Tūlīt jāmodina. Inesei šodien sākas eksāmeni. Ir maigs rīts, būs karsta diena.
Jā, nav man nekā cita, tikai šī maigā rīta gaisma un vēlēšanās teikt Jums ko labu.
„...Ir maiga rīta gaisma un puķes un koki gaida mierā šo dienu kas nāks...”
tā es meklētu dzeju, bet diena nāks un es nedrīkstu meklēt dzeju un nevaru viņu Jums aizsūtīt.
Jūsu E. Dz.
——————–
[not included in book]
1957. 13. 11.
Referāts nolasīts Pažarnieku sanāksmē 1957. 5. XI.
Vācu literatūra no 1946. līdz 1957. gadam.
Ar 1945.g. kapitulāciju vācu literatūrā rodas baigs, neomulīgs klusums. Visas cerības, visa drošība, visi līgumi kļuvuši par neko. Vācu tauta stāv bezdibeņa priekšā, katra saite ar pagātni pārrauta. Koncentrācijas nometnes iztukšojas, rasiski un politiski vajātie kļūst atbrīvoti, savas vietas aizņem Hitlera piekritēji un deportētās personas – Vācija vēl arvien atgādina kaŗa laika nometni, tā kļuvusi par milzīgu bezpajumtnieku patversmi.
Tā ir situācija, kuŗā nostādīts ikviens vācu autors. Ir vairs atlikuši tikai kailas eksistences jautājums un radošā doma… „Mēs esam ģenerācija bez saistības un bez dziļuma un mūsu dziļums ir bezdibenis. Mēs esam ģenerācija bez laimes un bez dzimtenes. Mūsu saule ir niecīga, mūsu mīlestība ir nežēlīga un mūsu jaunatne ir bez jaunības. Mūsu laikmets balstās tikai uz aizslīdošā un to arī labi saprot, kamēr citas paaudzes ticēja pastāvīgajam un nemainīgajam…” To saka vācu rakstnieks Volfgangs Borcherts. [note added in handwriting on back of page: Taisni to pašu var teikt un pie tam vēl lielākā mērā par latviešu rakstnieku šeit trimdā. Un vai tad tikai par rakstnieku? Arī lasītājs ir bez jēgas – dzīvo vienā pasaulē, bet sapņo par otru. Laba literatūra un jēga par literatūru var rasties tad, kad cilvēki sapņo un domā par to pasauli, kuŗā dzīvo.] Bet Hugo fon Hofmanstāls tam piebilst šādi: „Šo paaudzi pavada pastāvīgs viegls reibonis, jo visapkārt ir tikai atomizēšana, cilvēka izšķīdums un visa tā dezintegrācija, kas var darīt cilvēku lielu. Cilvēks riņķo ap kādu nullpunktu un tā pamats ir nihilisms, no kuŗa nevienam nav iespējams izvairīties.”
Bet, trakā, neizprotamā un nejēdzīgā dzīves dziņa nerimst, bet grib visu izsmelt, izdzert, izlaizīt, izspiest un izbaudīt. Un galā ir jāatzīst, ka tomēr viss ir atkarīgs no atsevišķa cilvēka un ka tas ir grēkojis un nespēj atbrīvoties no savas grēku nastas.
Bet ja ir pazaudēts klasiskais jēdziens par personību, tad rodas jautājums, vai tad vispār rakstnieks vairs spēj radīt kādu cilvēka tēlu? Jo kā gan to lai veido, kad vispār vairs nav veida? Kā atrast personas, vārdus, attiecības, kad tie vispār ir bez nozīmes, nemaz vairs neeksistē? Tie visi var eksistēt tikai kopā ar personību, ar tās portretu un ja nav personības, tad nav iespējams ne romāns, ne stāsts, ne novele, nedz drāma. Un otrādi – bez pretrunu garīgās un dvēseliskās integrācijas nav iespējams radīt nekādu nākotnes cilvēka tēlu. Jo kā gan šis tēls spētu pastāvēt pret zinātnes un technikas iedarbošanos, vai pret dvēselisko procesu noteikšanu ar elektronikas palīdzību, vai melu izspiešanu ar melu detektora iedarbību? Vai arī, ja fantāziju aptur, kompleksus skaidro ar smadzeņu ķirurģiju, bet gribu atzīst tikai par pašapmānīšanos.
Šiem jautājumiem pieskaŗoties, jābalstās galvenā kārtā uz Tomasa Manna, Hermaņa Brocha, Roberta fon Mūsila un Hermaņa Heses domām, jo viņi ir tie, kas nosaka pēdējo desmit gadu vācu literatūras seju un saturu.
Tomass Manns ir visskeptiskākais un jautā, vai pie cilvēka tagadējās apziņas un atziņas stāvokļa māksla vispār vairs ir iespējama un atļauta un vai sabiedrības nedrošība, problemātika un harmonijas pilnīgais trūkums nepadara mākslu tikai par skaistiem meliem? Par to pašu runā arī daži citi autori, kas neuzskata vēsturisko kontinuitāti un kristiānisko vai humānistisko izglītību par mākslas pamatbalstu. Ja viņu šaubas tiešām apstiprinātos, tad tas nozīmētu to, ka Eiropas kultūrai pienācis gals.
Cik tālu šīs domas varētu būt pareizas, attiecinot tās uz vācu literatūru, tad to vispirms jārāda episko formu izšķīdumam, ko daži vācu literatūrvēsturnieki arī domā saskatījuši. Bet citi tiem pretī tomēr aizrāda, ka esot sasniegts tikai augstākais krīzes punkts, kuŗš jau esot pārvarēts un iegūta kāda jauna situācija, jauns attīstības posms un proti, ka dzejiskā forma tagad kļūstot atkarīga no domāšanas tieksmes. Pat dialogi tagad kalpojot tikai monoloģiskās formas mīkstināšanai un norādot uz autora atgriešanos pie sava ‘es’. Tagadējās jaunākās vācu literatūras galvenais tēls esot vientuļais runātājs, kuŗš savus vārdus vēršot uz iekšu. Bet līdz ar monologu dzejā kļūst ievesta e s e j a, kas arī jau saredzama tiklab Tomasa Manna, Hermaņa Brocha kā arī citu autoru darbos. Ar to tā saucamais ‘dzejiskums’ kļūst atspiests pie malas. Bet kaut tas arī tā un šī laikmeta darbos kļūst iekalkulēti tagadnes nepārredzamie atklājumi apcerējums veidā un ilustrēšanas labā, tas vēl neatņemot iespēju cilvēka eksistences citām varbūtībām izpauzties formā. Par šādām formām varētu apzīmēt utopiju, vieglu skicējumu, dienas grāmatu, kaŗa aprakstus, teoloģiskus romānus u.t.t. Savā romānā Dr. Faustus Tomass Manns par to saka: „Māksla grib kļūt par a t z i ņ u.” Pateicoties psicholoģijai un nesaudzīgajai īstenībai mākslinieciskais darbs kļūst arvienu bezpersoniskāks, episkā forma vēršas monologā, fabula pazūd, mākslas darbs zaudē socioloģisko raksturu un kļūst p r i v ā t s. Rodas mēģinājumi sintezēt ‘angažēto’ ar tīro poēziju. [note in handwriting on back of page: Angažētais mākslas paraugs mūsu trimdas literatūrā ir piemēram Andreja Eglīša patētiskais dzejojums Dievs tava zeme deg. Angažētais šeit ir patriotisms. Angažētas mākslas mūžs ir īss, jo tā saistās tikai ar zināmu momentu. Kad tas pagājis, šī māksla kļūst par frāzi. (Nupat es rakstu referātu: Vārds, doma un frāze. Kad to būšu nolasījis, aizsūtīšu Jums, tad redzēsit, ko ar šo termīnu domāju.) Latvijā pagaidām valda tikai propagandas literatūra (Upītis, Lācis), bet ir jūtams, ka ir vēlēšanās uz priekšu ļaut rasties angažētai literatūrai. Es to atzīmēju savā rakstā avīzē, runādams par Dagnijas Cielavas romānu Saltais laiks.] Šāda īstenības izpratne nosaka arī tematiku. Ļoti bieži tagadni tēlo kā utopiju un autors vairs neuzskata sevi kā vēstures t ē l o t ā j u; bet gan kā tās skaidrotāju, pie tam sajuzdams sevi gan kā jautātāju, gan kā atbildētāju. Šī laika jautātājs jūt dēmoniskos spēkus, kas sēj bailes un saredz šos spēkus straujajā mechanizācijā, ‘es’ izšķīšanā, garīgās vides trūkumā, simbolu zudumā un vērtību maiņā. To visu nav iespējams izteikt ar parastajiem aistētisko principu līdzekļiem. Bezdibena tuvums neļauj dzīvi skatīt aistētiski, bet morāliski. Bet, nelietojot aistētiskos principus, tik pat kā neiespējama kļūst k r i t i k a, ko arī apstiprina patreizējais kritikas nevarības stāvoklis. Aistētiskais vērotājs atkāpjas morālā skaidrotāja un vērtību meklētāja priekšā. Bet kamēr noliedz vai pārkāpj aistētiskos principus, tik ilgi arī forma atrodas pastāvīgā maiņā. Tāpēc tagad valda literārais e k s p e r i m e n t s. Stāstošais un dzejiskais elements kļūst arvien vairāk ierobežots, un gandrīz pat pazūd, vai nu dodot vietu esejai vai arī dokumentāriskai prozai. ‘Es’ literatūras vietā, kuŗas klasiskie pārstāvji vācu tagadējā dzejā ir Hermanis Hese, Stefans Cveigs, Vilhelms [Verners?] Bergengrüns un Tomass Manns, radusies ‘ir’ literatūra. ‘Es’ literatūras pārstāvji jāuzskata par augstākās individualitātes problēmu paudējiem. Tur arvienu svarīgākais ir tas, ko kāds rakstnieka tēls jūt, domā vai dara, un tādēļ, arvien ir atkarīgs no autora pasaules uztvēruma. [Handwritten note on back of page: Pie ‘es’ literatūras es gribētu pieskaitīt Jūsu pagājušā gada Kaimiņu. Un tāds pat ‘es’ literatūras pārstāvis man šķiet varētu būt Jūsu nākotnes romāns Kādas sievietes dienas grāmata. Šī gada sacensības stāsts turpretī drīzāk varētu būt ‘ir’ literatūras paraugs un tātad arī modernāks. Jo liekas, ka ‘ir’ literatūras rakstnieku tagad ir vairākums nevien vācu, bet arī angļu sakšu literatūrā. Anšlavs Eglītis, kā man šķiet, būtu liekams abu šo novirzienu vidū.] Par ir literatūru, kuŗas tīrākais pārstāvis varētu būt Hemingvejs, kuŗam seko daļa jauno vācu autoru, varētu teikt, ka tur viss sakņojas ne ‘es’ pasaulē, bet r e ā l i t ā t ē, kas ‘ir’ un kas tik spēcīga, ka nepakļaujas nekādiem jautājumiem, bet vienkārši tikai – ir. Viss, kas notiek, kas kļūst domāts vai justs, netiek interpretēts no ‘es’, bet pieņemts un tēlots ka kaila īstenība. Gan ir jāpiezīmē, ka ir mēģinājumi pārvarēt diskrepenci – pretrunību – objekta un subjekta starpā.
Vai šī ‘es’ literatūras pakļaušanās ‘ir’ literatūrai ir kāda laikmeta gals, vai jauna laikmeta sākums, paliek atklāts jautājums.
Varētu teikt tik daudz, ka Tomasa Manna romāniem Burvju kalns, kuŗš iznāk 1924, Jāzeps un viņa brāļi, kuŗa pēdējā daļa iznāk 1937.g. un ar Dr. Faustusu, kuŗš iznāk 1947.g., noslēdzas vācu literatūrā kāds laikmets, kuŗa karogā rakstīts h u m ā n i s m s. Tagad rakstnieks vairs netēlo savu varoņu likteņus, bet ir kļuvis par savas apkārtnes spoguli. Un šis spogulis rāda pasauli bez mierinājuma un glābšanās iespējām, pilnu vārdā nenosaucamiem spēkiem, kuŗu jēgu nav iespējams aptvert un kam pret mums ir bezpersoniska nostāja, kāpēc mums šķiet, ka arī pats pasaules pirmpamats ir bezpersonisks un ka tai slēpjas nekas vairāk ka tikai chaoss. Cilvēkam tāpēc atliek tikai izmisums un tukšums – kaila eksistences atziņa. Cik šis tukšums ir nemērojams un bez pamata, to visā pilnībā parāda Tomasa Manna romāns Jāzeps un viņa brāļi. Autors tur kļūst par sevis paša kritiķi.
Hermanis Brochs tēlo katras formas sašķīšanu spokainā, trulas nedrošības pilnā pasaulē, kur cilvēks līdzīgi bērnam maldas sapņu zemē, ko uzskata par īstenību, bet kas tomēr viņu nospiež kā lietuvēns. Jo vairāk vērtību cilvēks redz iznīkstam, jo vairāk viņam uzbrūk iracionālais baiļu un briesmu veidā. Brocha nullpunkts ir šāds: vienaldzība pret svešām ciešanām, vienaldzība pret savu likteni, vienaldzība pret cilvēka ‘es’, vienaldzība pret dvēseli.
Nekādu atrisinājumu nespēj dot arī Roberts fon Mūsils, kuŗš negrib tēlot to kas ir, bet vairāk to, kam vajadzētu būt, jeb kas varētu būt, lai daļēji glābtu to, kam vajadzētu būt. Mūsils ir plānotājs teorētiķis, kurš vēlētos omulīgi iekārtoties kādā namā un aistētiski no turienes vērot, kas notiks. Visi nupat minētie rakstnieki ir mūsu laikmeta beigu fāzes anatomi. Viņi ne tikai izdara laikmetīgā līķa sekciju, viņi pie tam arī m e d i t ē. Bet tā ir pasīva meditācija, no kuŗas nevar rasties ne jaunas pasaules, ne jauna cilvēka veidojums. Viņi lieto gan transcendenci, gan vīzijas, gan ticību, lai varētu atbildēt jautājumam par eksistences jēgu.
Dažu citu autoru alegoriskajos, otopiskajos, un reliģiskajos romānos reālistiskā pasaule iemainīta pret ireālo, tāpēc, ka pēc viņu domām skatāmi priekšmetīgā pasaule vairs droši neatspoguļo mūsu esības pārdzīvojumus. Viņu darbu raksturīgākā iezīme ir abstrakcija un domu konstrukciju dzejiska skaidrošana.
Plašu vietu vācu pēckaŗa literatūrā ieņem ū t o p i s k a i s romāns. To nevar uzskatīt par modes lietu, bet gan par laikmetam adekvātu, nepieciešamu parādību, kas pauž ilgas pēc miera un atpūtas zemes, ilgas pēc miera, kuŗš var rasties no līdzsvara un pilnības, bet ne no paguruma. Bet ir arī utopijas romāni ar b i e d i n ā j u m a raksturu un pesimistisku saturu, kas norāda uz prāta redukciju, uz disharmoniju cilvēka un technikas starpā, uz kolektīvisma un totalitārisma briesmām, uz dzīves bezdvēseliskumu, uz ticības spēka un individuālas dzīves panīkšanu. Alegorisko utopistu starpā jāatzīmē Hermanis Hese. Viņa romānā Stikla kreļļu rotaļa dzīves aistētiskais skatījums paceļas līdz morāliskajam tvērumam. Romānā tēlotā paidagoģiska province Kastālija ir bezvēstures pasaule, kuŗā aristokrātiska ļaužu izlase kalpo humānismam. Tā ir statiska, sastingusi pasaule, kuŗas cilvēki vairs nepiedalās ne esošajā, ne topošajā. Heses Kastālija ir biedinātāja utopija, jo viņš te rāda, ka šādā noslēgtībā neviens nespēj nokļūt pie sevis paša, tāpēc, ka tikai dzīves cīņas spēj veidot cilvēka personību. [Handwritten note on back: Tas varbūt ir arī Jums kāds mierinājums, jo bez Jūsu tagadējās ikdienas Jūs varbūt nerakstītu tā, kā tagad rakstāt. Un šīs dzīves izvērtēšana, par to rakstot, ir zināmā mērā attaisnojums tam, ka Jūs šādu dzīvi dzīvojat.] Gan vēsturiskās atziņas nozīmē daudz indīvida eksistencē, tomēr tur atklājas tikai mazs skaits no tiem spēkiem, kas apdraud mūsu dzīvi. Stikla kreļļu rotaļas ļaudis, pakļaudamies aistētiskajam principam, nerūpējas par nākotni un tātad ir kāda beigu laikmeta cilvēki.
Ar Franča Verfeļa romānu Nedzimušo zvaigzne utopija izvēršas reliģiskā romānā, kur kauzalitātei nav nekādu absolūtu tiesību un kur cilvēku dzīvē iejaucas ž ē l a s t ī b a un b r ī n u m s. Katoliskie rakstnieki, kā piem. Ģertrūde de la Forte konfrontē ateismu ar kristiānisko pestīšanas mācību un meklē atrisināt jautājumu kā kristiānismam būtu jānostājas pret neticību. Daži citi reliģiskie rakstnieki mēģina vakardienas kristīgās vērtības atdzīvināt šai dienai.
Arī kaŗa literatūrā daļu ieņem reliģiskie jautājumi, tomēr šīs literatūras galvenā tieksme ir apgaismot kaŗa postu, norādot uz viltoto, neīsto un tukšo. Tēlodami baigo laikmetu no 1939.g. līdz 1945.g., rakstnieki cenšas tanī atrast jēgu un tā visumā ir tāda, ka kaŗš kā kāds Rentgena uzņēmums rāda vērtību redukciju un cilvēcības sabrukumu. Cilvēks drošāk kā jeb kad ir apzinājies savas kailās esības jēgu, viņš vairs rēķinās tikai ar sevi un mēģina sevī izdeldēt zvērīgo atavismu, vai arī noliedz visu, izņemot to, kas ietilpst viņa paša ādā.
Kritikas pamatjautājumi pret kaŗa literatūru ir: Kad kaŗa tēlojums ir patiess? Un patiess tas ir tad, ja autors cenšas ne pēc eksakta kaŗa apskatījuma, bet pēc cilvēka izvērtējuma un izsvēruma. Šādi pieejot kaŗa patiesībai vienādi mākslinieciski ir kā Homēra Iliāde, tā arī Ļeva Tolstoja Kaŗā un mierā tēlotie notikumi, kaut arī tos šķiŗ gadu simteņi. Plivjē un citi uzskata kaŗu par cilvēku lielāko traģēdiju, citi kā kolektīvu nelaimi, vēl citi kā pilnīgu nejēdzību. Vēl citiem kaŗš šķiet tumšu, neizprotamu un dēmonisku spēku izplūdums, kuŗš šķiet literāros tēlos būs ietveŗams tikai tad, kad dzejnieks atteiksies no reportāžas, neidentificēs savus tēlus ar notikumiem. Līdz šim vācu literatūrā par otro pasaules kaŗu (pēc kritikas domām) neesot parādījusies neviena pilnvērtīga grāmata.
Daži vācu autori, meklēdami pēc jaunām izteiksmes formām nokļuvuši i d i l ē, kur tēlo ģimenes un dabas mīlestību, lai tā izbēgtu no domām par savu laikmetu. Citi nododas sapņiem, kam nav nekādas sakarības ar reālo īstenību. Vēl citi, pieņemdami, ka viss ir pilnīgi sabrucis, un ka vairs atlikuši tikai atsevišķi indivīdi, nododas tikai to aplūkošanai.
Ja mēģinām saskatīt, kas šais meklējumos iegūts vai zaudēts f o r m a s vai literāro ž a n r u ziņā, tad jāsaka, ka pilnīgi ir izšķīdusi romāna forma. [Handwritten note on back: Še ir atbilde Lesiņam: klasiskā romāna forma ir izšķīdusi un modernais romāns izmanto reportāžu, montāžu, eseju, vieglu skicējumu, domu nenobeigtību u.t.t. Ar mākslu tam tiešām maz sakaru. Bet ko lai dara! Notikumi ir tik neparasti, neiedomājami, ka tos nav iespējams iekļaut klasiskajā romāna formā.
Es gan īsti tā nedomāju un man šķiet, ka klasiskā forma spēj ietvert sevī visu, ko dzīve dod. Bet lai tas būtu iespējams tad rakstītājam ir jāskatās uz visu no zināma atstatuma, kur arī nepazīstamais izlīdzinās un dod ko pārskatāmu. Otrs, ne mazāk svarīgs apstāklis ir tas, ka vērotājam jābūt ar skaidru galvu. Ja tādas nav, tad arī visskaidrākās lietas var izlikties jucelīgas un nesaprotamas. Un kuŗam tagadnes cilvēkam tad tagad var būt skaidra galva? Mūsu laiku juceklis taču nav dabā, kur arvien viss notiek pēc likuma, bet gan cilvēku galvās.] Gan rodas darbi, kuŗus apzīmē par romāniem, bet kam ar klasiskajām eposa formām nav nekā kopēja. Bieži vien tie ir darinājumi, kur pirmais vārds iezīmē s i t u ā c i j u, bet lietvārdu apvienojumi izsauc n o s k a ņ o j u m u. Teikuma beigas izsauc turpinājumu. Tas nozīmē, ka romāna forma vairs nespēj tagadējā laika atziņas sevī uztvert un tādēļ ir pilnīgi izšķīdusi. Lai tomēr varētu runāt kāda agrākā žanra vārdā, autori glābjas s t ā s t ā, kur, izmantojot filmas montāžu vai mozaīkveidīgu kompozīciju, iegūst veidojumu, ko nosauc par romānu. Vispār valda skicējums, viegla pieskare un nenobeigtība. [Handwritten note on back: Šai ziņā tad visu, ko Jūs rakstāt, varētu noskatīt par ļoti modernu. Droši vien tāds rakstīšanas veids slēpjas jau Jūsu dabā, Jūsu dzīves skatīšanas veidā. Var arī būt, ka Jūs vairāk vai mazāk uz to ierosinājis kāds no Jūsu lasītiem autoriem, protams, Jums pašai to nemaz nejūtot.] Klasiskā romāna forma vācu literatūrā šķiet ir mirusi. Tāpat šķiet mirusi ir arī n o v e l e, kas prasa noslēgtu pasaules skatījumu un vienādu ideālu vienotu sabiedrību. Novele varēja plaukt tad, kad sabiedrībā notika cīņas indivīdu starpā. Tagad visu nosaka kolektīvs, kuŗa perturbācijas noveles raksturam nav pa spēkam.
Ne labāks stāvoklis kā vācu episkajā dzejā ir arī d r ā m ā, par kuŗu mēdz teikt, ka netrūkst gan drāmu rakstnieku, bet trūkst pati drāma. Klasiskās prasības pēc darbības, laika un vietas vienības, protams vairs netiek ievērotas, jo visas atziņas ir pretrunīgas un konfliktu tik daudz, ka drāma kļūst par reportāžu. Un ja arī par drāmu runā, tad ar to saprotami tikai meklējumi pēc kādiem jauniem pieturas punktiem. Roberts fon Musils šos meklējumus apzīmē par pārdrošu mērkaķību.
Arī d z e j ā, šaurākā nozīmē, atziņu un pieredzes robežas ir paplašinājušās jo nevien mūsu dzimtene, māja un jūtu dzīves pasaule, tagad skaŗ dzejnieku, bet arī relativitātes teorija, atomu skaldīšana un ceļu meklēšana planetārajā telpā. Zinātnes ieguvumi un cilvēces pārorientēšanās no pilsoniskās dzīves kollektīvajā prasa jaunus ceļus, jaunas formas arī dzejā. Cilvēka individuālās spējas nav piemērotas kosmisko notikumu attēlošanai dzejā, bet tomēr nākotnes dzejai ir jātiek galā kā ar laika, tā telpas diskontinuitāti, kaut arī cilvēciskās dzīves laiks un telpa nekādi nesaskan ar kosmiskajam norisēm vai dimensijām. Varbūt nākotnes dzeja tiks ar šiem uzdevumiem galā tādi, ka kļūs meditatīva, kur tad katrs vārds vairs nebūs skaidrotājs, bet noslēpuma atklājējs?
Protams, ne visi jaunie vācu dzejnieki tā domā. Ir viņu starpā tādi, kas apzīmē sevi par S i t i j a dzejniekiem, jeb par technizētās pasaules māksliniekiem. Ir arī tādi, kas uzskata sevi par praviešiem un saucējiem un aicina kaŗa saplosīto jaunatni apvienot reālo ar sapņaini vizionāro. Un netrūkst arī tādu, kas pilni grūtsirdīga šarma, cenšas ar reālu un ireālu vērtību palīdzību celt aistētiskus tiltus pār irstošās dzīves bezdibeņiem.
Visu teikto kopā saņemot, jāsaka ka vācu literatūra pēc otrā pasaules kaŗa atrodas lielā un juceklīgā meklējumu pilnā stadijā, kur vērojami visi tie paši virzieni, tieksmes, šaubas, neziņa un bezmērķība, kā visur citur pasaulē.
[Handwritten note at bottom]:
Tikai latviešu literatūrā valda dziļš sastingums, ja atskaita dažus jaunos dzejniekus Pablo Mierkalnu, mūsu I. Brēdrichu vai E. Silkalnu. Stāstniecībā ir tāds iespaids it kā stāstu un romānu rakstnieki dzīvotu uz kādas planētas, vieni paši un tas, kas notiek citur, viņus neskartu.
Tā kā no referāta iznākusi arī vēstule, tad Jums tas nav jāsūta atpakaļ.
Jūsu J.K.
N.B. Dienas grāmatas fragments labi ieder pārējo starpā.
———————–
1957. 18. 11.
Jā, es saņēmu abus dienas grāmatas fragmentus, Kaimiņu un arī L. Kalniņas un to ‘špāsīgo’ vēstuli. Pēdējās rakstītāju es pazīstu no Vācijas laikiem. Mūsu Kultūras dienu laikā es viņu satiku Melburnā. Viņš Rīgā bijis kāds mazs veikalnieks, Vācijā tirgojās ar grāmatām un beidzot izmācījās par kurpnieku. Šai amatā viņš darbojās arī šeit. Liekas viņam ir tikai viena interese – krāt, krāt un atkal krāt. Latvijā viņam palikusi ģimene un viņš taisās šeit nodibināt jaunu. Bet vai nu tāpēc, ka nespēj aizmirst veco vai kāda cita iemesla dēļ, viņam neveicās atrast piemērotu partneri. Es viņam teicu: Vajag saņemt dūšu! Viņš tam piekrita. Iespējams, ka Jums rakstītā vēstule ir kāds solis dūšas saņemšanā, jo nav jau viegli dzīvot kaut kur Orindžā un sameklēt sev partneri. Kā un kur viņš sadabūjis Jūsu adresi, nespēju iedomāties.
Kaimiņš, līdz ar vēstuli K. Rabacim bij jau aploksnē, bet tā kā man nebij todien laika aiziet uz pastu, tad būtu to darījis rītu. Par laimi vakarā atnāca Jūsu vēstule un manējo apturēja. Daudz netrūka, ka lieta vairs nebūtu labojama. Par Jūsu apdomāšanos es nekā nezinu teikt. Bet ir jau gan tā, ka ar laiku dažs kas noskaidrojas. Es pats savus darbus ļoti daudzas reizas laboju, mainu un pārveidoju un ir nereti tā, ka beigās iznāk kaut kas pavisam cits, nekā bij domāts sākumā. Bet citi jau dara tā, ka viņu darbam vienu galu jau iespiež, kamēr otrs vēl ir tintes pudelē. Kāda kuŗam metode. Dažam viņa gatavais darbs ir tas, pēc kā viņš cenšas, man galvenais arvienu ir pats darba process – domāt, šaubīties, veidot, pārveidot, atmest un sākt atkal no jauna, tas ir, kas mani saista. Gatavu darbu es lasu kā svešu, cita rakstītu lietu. Ieteikt vai saukt par labāku es neuzdrošinos nevienu metodi. Laikam ir labāk, ja katrs kļūst traks uz savu modi.
Daži pazīstami man jautājuši, vai nevarētu izlasīt Jūsu Kaimiņu, bet es visiem atteicu, lai pagaida, kamēr stāstu iespiedīs. Nupat to vēlējās arī mūsu otrā godalgotā stāsta autore Aina Neboisa. Viņu man nebij tik viegli noraidīt, jo viņa ir nopietna sieviete un jau ar savu rakstnieces seju, kas ir taisni pretēja Jūsējai: viņa nerunā par sevi kā Jūs, bet līdzīgi man tikai par citiem. Varētu teikt, ka Jūs vairāk vai mazāk gleznojiet savus pašportretus, bet viņa un es esam žanristi. Ar mani viņai kopējs arī tas, ka viņa raksta par vēsturiskām tēmām. Tas ir interesanti, jo pēc izglītības viņa ir agronome.
1957.24.11.
Jā, Jums taisnība: vēstulei vajadzētu aiznest kaut ko jauku, dārgu, mīļu – to es zināju, kad rakstīju Jums vēstuli, kas ir kopā ar manuskriptu otrā aploksnē. Un es to gribēju – gribēju pateikt, bet redziet ka neiznāca! Nekad neiznāk. Jums – jā. Jūsu vēstulēs arvienu esat Jūs pati – skaidrāka, tumšāka, mierīgāka, nemierīgāka, bet vienumēr Jūs. Tas tā – kāda Jūs esiet manā skatījumā. Droši vien citiem Jūs esiet citāda. Man šķiet dažubrīd tā, ka es Jūs pazīstu jau ilgi, ļoti ilgi, – jau kā mazu meiteni, šķiet ka esmu Jums runājis. Tas viss illūzija. Jā, illūzija. Bet vai tikai illūzija? Es tomēr zinu par Jums ļoti daudz. No Jūsu stāstiem, tāpat, tikpat daudz kā no vēstulēm. Vai tas nav jauki? Redzēt, just otru cilvēku, kuŗš tik pat labi ir kā arī nav. Tā ir dāvana. Varbūt tā ir kas vairāk nekā dāvana? Kāpēc cilvēki sevi dāvina? Kāpēc citi nekad nekā nedāvina? Kādreiz ir pēc tā izsalkums.
Es Jūs gribēju sveicināt ar Versaļas trioletu. Es aizsūtīju to D. kungam un lūdzu lai viņš to tūliņ iespiež. Viņam tagad daudz rūpju, jo pavairojusies ģimene. Tomēr viņš nebij palaidis neievērotu manu lūgumu. Es par to biju priecīgs. Es reti priecājos. Par saviem darbiem es nekad nepriecājos.
Es bieži par Jums domāju. Es mēģinu iedomāties kā Jūs strādājiet, kā rakstiet, kā spēlējiet. Par sevi man nav ko domāt. Liekas tā, ka aiz manis ir liels tukšums, priekšā tāds pat. Neviena gaiša punkta, pie kuŗa gribētos apstāties. Es domāju tikai par to, ko es nupat daru. Kad dzīvoju agrākajās mājās bija citādi. Mani šad tad kas traucēja, nervozēja. Tagad ir miers. Cik ilgi? kāpēc? Es to nejautāju. Dažreiz es domāju par kādu pagātnes notikumu. Bet arvienu tādā veidā it kā tas būtu kāds literārs darbs. Mūsu mājā ir daudz ļaužu, tāpēc ir jārunā, jo ja paliek klusu, tad jautā kas kaiš, vai nav vesels? Esmu apmēram tādā stāvoklī kā pirms daudziem, daudziem gadiem, kad par mani rūpējās tēvs, māte, vecaistēvs un vecmāte, krusttēvs. Vai tas nav ērmoti? Daudzi cieš no šāda stāvokļa. Es nē. Es parasti esmu jautrs un daudz runāju ar mājiniekiem. Bet tas notiek tik mechāniski, ka rītu nekad neatceros, ko vakar runāju. Vai nē – tas ir ērmoti? Vai nebūtu labāk apklust – apklust pavisam?
Varbūt Jūs Mesalīna bijāt,
Kam katrā pirkstā mita grēks,
Jūs manī kaut ko ieraisījāt.
Kaut varbūt Mesalīna bijāt
Jūs manī kaut ko piepildījāt –
Bij Ofēlijai svešs šis spēks.
Kaut varbūt Mesalīna bijāt
Bij dievišķīgs ik Jūsu grēks.
1957.23.11.
Cik šaurs ir taks, cik krauja stāva.
Kad Jūsu sirds man jāatrod!
Cik gaisma meklējot kļūst blāva!
Cik šaurs ir taks, cik krauja stāva!
Bet dzidrais strauts – kļūst purva rāva,
Un nav kas dievpalīgu dod...
Cik šaurs ir taks un krauja stāva,
Kur Jūsu sirds man jāatrod.
1957.23.11.
1957.24.11.
Leute, schreibt Briefe!
To es izlasīju vienā vācu žurnālā, kur arī bij paskaidrots, kāpēc tas jādara: telefons un ātrie satiksmes līdzekļi esot vēstuļu skaitu samazinājuši un tāpēc pēc tam esot liels pieprasījums. Tas arī labi atmaksājoties, jo publikai esot liela tieksme pēc nelaikmetīgā. Nekas nenesot tik lielu peļņu kā vēstules vai dienas grāmatas, ko rakstījuši ievērojami mirušie, kad tie vēl nebijuši ne tik ievērojami, ne arī tik miruši, maz ievērojamiem dzīviem, kas varētu ar laiku kļūt ievērojamie mirušie.
Es par šo padomu sāku domāt un kad kāda no mājas dāmām gāja uz bibliotēku, es viņai gāju palīgā. Palīgs viņai vajadzīgs tāpēc, ka ikreizi jānes no bibliotēkas mājā taisni divreiz tik liels grāmatu daudzums, cik viņa gribētu. Tas atkal savukārt vajadzīgs tāpēc, ka viņa bibliotēkā izmanto nodaļu, kuŗu šeit apzīmē ar vārdu ‘fikšen’ (fiction), ko mēs saucam par daiļliteratūru. Bet ir noteikums ka katram lasītājam, kuŗš ņem vienu grāmatu no fikšen, jāņem tai līdz otra no kādas zinātnes nozares. Tā kā trīs no mājas dāmām ir lielas lasītājas, (ceturtā gatavojas mastera pārbaudījumam un nevar tāpēc par fikšen domāt), tad ikreiz nes mājās četras lasāmās un četras nelasāmās grāmatas, kas rada īsti smagu portfeļa saturu. Es tad nu esmu vēlams līdzgājējs. Kad izlasīju aicinājumu par vēstuļu rakstīšanu, sameklēju bibliotēkā īsti prāvu sējumu ar slavenu mirušo vēstulēm, sākot ar Romas cezāriem un beidzot ar Čerčilu. Un man jāsaka, ka vēstules mani tagad saista vairāk nekā romāni. Tā ir bauda, ja var lasīt Mme de Pompadour vēstuli, kur viņa „protests to the pope that she is now a good woman” (a letter to pope Benedict 14.) vai arī Mme Retails stāsta ka „she is in love like a cat…” Lai kas būtu rakstījis, vēstule arvien rāda viņa dabu, raksturu un domas vairāk nekā to spēj attēlot kāds rakstnieks savā romānā. Es uz priekšu lasīšu vairs tikai vēstules, cik vien tās būs dabūjamas. Nākošai reizai esmu paredzējis Kafkas vēstules Milenai, lai gan Kafkas atklātība man ir pretīga, jo smaržo pēc atkritumu kastes.
Varbūt, ka lasīdams svešas vēstules, es iemācīšos arī pats vēstules rakstīt, tāpat kā Kārkliņš, tulkodams romānus, iemācījās arī pats tos rakstīt. (Pašlaik kļūst cilāts projekts par Kārkliņa aicināšanu uz Austrāliju. Smaguma punkts šai lietā ir jautājums, kas samaksās ceļošanas izdevumus, jo visiem šķiet tā, ka lasītāji nezin vai gribēs to darīt.)
Jums nav jāmācās vēstules rakstīt, jo Jūs to protiet. Pēdējā var arī, tāpat kā dažas citas, ietilpt Kādas sievietes dienas grāmatā. Un dienas grāmata jau ir gandrīz tas pats, kas vēstule.
Es trīs reizas izlasīju no jauna Pasaku par nelaikā aprakto un domāju, ka stāsts (arī tas varētu ietilpt Sievietes dienas grāmatā) ir par labu lasīšanai Kultūras dienās. Kas tad būs klausītāju vairums? Kino publika, kam par dzeju nav nekādas jēgas un kad grib dzirdēt kaut ko interesantu, jaunu un pēc iespējas anekdotisku vai mazākais patriotisku. Lai varētu panākt labu iespaidu, tad stāsts ir ļoti labi jānolasa. Citas izejas nav, jo vispār Jūsu stāsti savas intimitātes un liriskas sirsnības dēļ ir tikai individuāli, bet ne publiski lasāmi. Priekšā lasīšanai ir vajadzīgi atktivitāte, efekti, kādus parasti dod storijs, šī izpucētā ielas skaistule. Jūsu stāsti ir dzeja, pat tais gadījumos, ja skar tīri konkrētus notikumus vai lietas. Šai ziņa Jūs esiet ūnikums visā trimdas literatūrā, kur valda neiedomājamu lauzīšanās rādīties gudram vai arī apnicīgs šablonisms. Jums ir, nezinu no kurienes ņemta, dvēseles gudrība, par kuŗu es varētu runāt daudz vairāk, nekā tikai vēstulē. Bet ko tā var palīdzēt Jums, ja tā ir jāierušina tomātu vai pupiņu vagās? Ja būtu jaunāks, Jūs mani ar šo sevis izkaisīšanu pa smiltīm novestu vai izmisumā. Tagad, protams, Jums no tā nav jābaidās, – mani vairs nekas nevar ne pārsteigt, ne satriekt.
Saīsināt Jūsu nelaiķi (sorry!) nav iespējams. Es laboju dažus sīkumus stilā, kam patiesībā nekāda sevišķa nozīme nav un kas lasot stāstu iespiedumā nebūtu nemaz ievērojami. Tagad tas ir citādi, jo klausītājs nespēdams nokļūt līdz stāsta dzejiskai jēgai, pieķeras sīkumiem, atsevišķiem vārdiem vai teikumiem, kas viņam ar kaut ko nepatīk un to dēļ pazudina visu to, ko nav sapratis vai pat ne dzirdējis. Es nezinu kā Jūs lasāt. Ja to labi protat, tad var domāt, ka dzirdēsit arī kādus komplimentus.
Labi būtu, ja Jūs kaut arī bez Ineses, aizplēstos uz Adelaidi un … nevajag iepriekš zīmēt velnu uz sienas…
Es gan daudz domāju par savu romānu, bet pie īstas strādāšanas netieku – it kā nav dūšas pateikt, to, ko, vajadzētu, it kā nav arī jēgas to darīt, jo liekas ka viss runāts zilā gaisā. Šādas domas strādāšanu nespēj veicināt. Gaidu prof. E. Dunsdorfa atgriešanos, jo ceru no viņa dabūt kādus materiālus.
Jūsu J. K.