1. decembrī, 1957.

Paldies par abām vēstulēm, manu Aprakto un trioletām. Un paldies par sveicienu ar manu Versaļas trioletu. Atšķirot avīzi pirmo ieraudzīju tikai savu vārdu – brīnījos, kas nu būs? Tad lasīju trioletu. Tas ir tikai joks. Bet nevainīgs, jauks joks. Paldies Jums. Man jādomā bija par to, ka mans prieks nav pilnīgs, jo nav manas māmiņas kam to parādīt un kam būtu par to lielāks prieks. Bet lasu Jūsu vēstulē – Jūs esiet priecājies par to. Paldies Jums par šo priecāšanos. Tas ir visskaistākais ko cilvēks cilvēkam dod, priecājoties līdzi tam.

Jā, manī ir kaut kas savs, par ko Jūs savā vēstulē rakstiet un pat kāda dvēsles gudrība, es domāju, to ir audzinājusi tāda līdzi priecāšanās. To man mācīja māte ar to, ka viņa priecājās par mani, es pamazām sāku saprast sevi viņai dāvināt, kā Jūs to sauciet.

Viņa palika atraitne ar 36 gadiem. Tad dzīvoja no atmiņām un mums, divi meitenēm. Mēs dzīvojām viens no otra. Ja kāds izspēra kāju dārzā, pļavā vai mežā, tad tam, kas palicis bija mājās, pārnākot vienmēr priekšā tika nolikts kaut kas no tā, kur otrs bijis. Tā varēja būt visikdienišķākā lieta – puķe, skalbe, skuja, pat jaunais kartupelis, vai akmentiņš. Varēja tas būt arī vesels klēpis ziedu, vai vesels trauks sēņu vai ogu.

Ziemās, kad māte palika viena, mēs rakstījām vēstules. Arvien gaŗākas un patiesākas, lai māte varētu vismaz dzīvot līdz.

Jā, es domāju, ka šī mājas dzīve bija un ir viss manas būtības pamats. Māte savukārt lasīja visas manas grāmatas, pazina, kaut pēc vārdiem, visus manus skolas biedrus un skolotājus, akadēmijas kollēgas un profesorus.

Tagad man nav te pieauguša cilvēka ar ko dalīties. Pamazām es satiekos ar savām meitenēm, bet laika ir par maz lai es pilnīgi izsekotu viņu grāmatām un dzīvei. Un mājās silta prieka nav. Tikai paslēpšus. Bet gluži tukšā jau neesam.

Jums nevajaga sevi nopelt, Jūsu vēstules ir labas. Man viņas vienmēr ļoti daudz atnes. Visu laiku Jūs esiet man atbalsts, mierinājums un padoms. Cik daudz Jūs man esiet palīdzējis, to nemaz neapjaušu. Par to nekad nedomā, kas ir, to saņem nebrīnoties.

Dienas ir ļoti, ļoti smagas. Un beidzot tas mani sāk ķert fiziski un garīgi smagāk. Es nespēju atspirgt. Un tomēr man nav padoma, kā tikt prom? Man vajadzētu kādas iestādes palīga.

Es pieķeros atkal domai par grāmatas izdošanu. Ko tas man līdzēs? Un – tik vēlu tas nāk. Bet tomēr. Tā vēl vienīgā cerība. Jo iznīcināt sevi stundu pa stundai… Labāk nerunāt.

Vai tai Sievietes dienas grāmatai drīz nepietiks? Vēl ko sūtīt ir uzrakstītas 20-30 lapaspuses. Lūdzu lasāt viņas – un kad tās varēs sākt savirknēt? Uz Adelaidi es laikam nebraukšu. Bet uz Melburnu es tomēr reiz varētu vieglā aizbraukt. Man jel būs mazliet nauda par Megpaju. Un tad vajadzētu reiz braukt un sakārtot. Nelaikā apraktais ir sākts rakstīt kā patiesa dienas grāmatas lapa. Tikai turpinot saveidots par stāstu. Dienas grāmatā viņš iederētos. Bet kas tas viss kopā iznāks? Kādas sievietes dienu murgi. Kopējs visām ir tikai šī pati sieviete, tas ir viņas muldēšana, kas brīžam pārvēršas it kā stāstos, kas ir it kā par sevi, it kā nē un tomēr – par sevi. Var jau būt, ka tur kas iznāk. Ne romāns, ne stāsts tas nav. Un grūt arī kādu kāpinājumu un kādu atrisinājumu nobeigumam atrast.

Kā saucas Jūsu jaunais romāns? Jūs gaidāt Dunsdorfu atpakaļ – vai viņš nāks atpakaļ dzīvot te?

Šīs lapiņas top īsākas tādēļ, ka man vairs nav papīra mājās, tikai atgriezumi.

Jūsu E. Dz.

7. decembrī, 1957.

Lūdzu izsakiet savas domas par to Kažokvestītes lasīšanu un tad lūdzu atsūtiet to man.

Bailes ir to rakstot – atsūtiet to, atsūtiet to, tā es Jūs nodzenāju. Zinu pati cik dažreiz ļoti nepatīk ņemt kaut ko un sūtīt. Piedodiet lūdzu, ka man tas jālūdz no Jums.

Tā tas nu ir, vai mēs to gribētu vai nē, Jūsu iespaids uz pēdējo gadu manu dzīvi, darbu un panākumiem ir milzīgs. Jūs man neesiet neko daudz vārdos ne mācījis, ne manu rakstīto labojis, vai ko ieteicis, bet tomēr viss tas tiktāl ir varējis veikties ar maniem darbiem, tikai ar Jūsu atbalstu. Es jau pat nevarētu visu savu rakstīto droši uzglabāt, ja Jūsu nebūtu. Tagad gan nav neviena kontrole bijusi. Man ļauj vairāk mieru. Es tikai pati ļoti baidos. Jo, kad kaut ko paņem un izlasa, man briesmīgi nepatīk. Galvenais, ka nedabūju to atpakaļ. Bet tagad ir labāk.

Ir citas lietas, kas ir ļaunāk. Bet ko tur var darīt.

Ja es tomēr uz Adelaidi aizbrauktu? Ja es varētu izlauzties, tad turp braucot es neizkāptu Melburnā, bet atpakļ braucot. Bet neceru, ka viss tas var notikt.

Kaut tikai es varētu vairāk ko uzrakstīt un ātrāk tikt pie grāmatas. Un es nedrīkstu to nolikt atvilknē, man tā būtu jāizdod, lai es varētu dzīvot un pastāvēt.

Savādi, ka ik reizi, kad Jūs kaut ko manos stāstos esiet svītrojis, tas ir taisni tas, par ko man pašai ir bijušas šaubas, vai tas ir vajadzīgs teikt? Tas laikam ir tā, kā tas ir ar baltām aprocītēm un apkaklītēm, kad šaubās, vai tās vajadzētu mazgāt vai vēl nē – tad vajaga mazgāt. Kad šaubās vai kaut ko tā vajadzētu teikt vai nē – tad to nevajaga teikt.

Aizvakar pagāja 10 gadi kopš manas mātes nāves.

9.12.1957.

Dienas iet bezgala ātri. Visam citam, kas būtu ārpus tā, kas man te katru dienu jādara, nav nemaz vietas. Lai es kaut ko no savas ikdienas spētu grozīt, man jāpieliek tik lieli spēki, kādu man nav. Katra diena neglābjami rauj mani visā tanī pašā.

Es neticu ke es tikšu līdz Adelaidei. Es nespēšu arī lasīt. Es nepiederu vairs civilizētai pasaulei.

Šodien bija svētdiena. Tāda pati kā citas dienas. Un tomēr man vajaga sagraut šo dienu kārtību, vēl pašās beigās, jeb tā sagraus mani.

Jūsu E. Dz.

1957. 11. 12.

Ja netiekat uz Adelaidi Kultūras dienās, Jums nevajadzētu daudz skumt, jo man šķiet, ka Jums tur būtu diezgan liela vilšanās. Jūs droši vien gaidiet daudz vairāk nekā tur varētu saņemt. Mūsu Kultūras dienas, ja tās salīdzina ar tām pirms pieciem gadiem, ir arī piecas reizas zaudējušas savu patīkamo seju un ir pārvērtušās par tukšu vārdu daudzināšana. Visa mūsu dzīve ir kulturālā ziņā slīdējusi lejup un tagad no tās vairs atlikusi tikai patētisku vārdu malšana. Tiem neviens vairs netic, bet tomēr ar smaidīgu seju grib rādīt, ka patīk. Taisni tas jau mani attur piedalīties kulturālajos pasākumos un es pēc iespējas raisos no tiem vaļā. Jā, kaut piemēra dēl, salīdzina mūsu Preses kopas sanāksmes šeit pirms gadiem pieciem četriem tad jāsaka, ka tais vairs nav ne spraiguma, ne intereses un tāpēc arī es pagājušā sestdienā nolasīju tur savu pēdējo referātu: nav jēgas nodarboties ar lieku atdzīvināšanu. Protams, šāds stāvoklis bij jau iepriekš paredzams – mēs no bēgļiem sākam pārvērsties kolonistos. Mūsu dzimtenes dzīve ir jau sveša un pret to vairs jūt tikai pavisam vāju interesi. Drīzi arī tā izbeigsies. Liktenis! Pirmā iezīme ir jau tā, ka pamazām, iznīkst māksla un literatūra. Tagad mūsu apgādi var iespiest tikai sensācijas, jo nav vairs ļaužu, kas saprastu literatūru kā mākslu. Arī tie, kas jau prot angļu valodu, nespēj tomēr izmantot to, kas tur saistās ar īstu dzeju, bet lasa tikai ‘bestsellerus’ tāpēc, ka tos visi slavē un tāpēc tie iegūstami par lētu naudu. Stāvoklis ir bezcerīgs. Un ja tagad kāds dzejnieks vai rakstnieks ko raksta, tad tam ir jēga tikai tad, ja tas reizi nonāks Latvijā. Mēs šeit varam rakstīt par visu, bet vienumēr jāpatur vērā, ka lasītāji būs tie, kas mīt mūsu dzimtenē. Tiklīdz gribam pieskaņoties šejienes lasītāju prasībām, un jēgai, tad nonākam pie nožēlojama diletantisma. Tam pamazām tuvojas kā Anšlavs Eglītis, tā V. Kārkliņš, kas balstās uz plašu lasītāju aprindu prasībām.

No mūsu literārās sacensības darbiem, atskaitot Jūsu un vēl trīs citus darbus, visi pārējie ir pilnīgi diletantiski. Ir jābrīnās, kā cilvēki, kas kādreiz Latvijas ģimnāzijās savus skolnieku darbus rakstījuši vāji, tagad tos uzskata par literāri vērtīgiem, ka sūta sacensībai. Latvijas kādreizējie valodas un dzejas meistari viņiem ir pilnīgi sveši.

Es to nesaku, lai nosistu Jūsu garastāvokli, kuŗš jau tā nevar būt nekāds spožais, bet tāpēc, ka katram, ja tas grib ko panākt, ir jāzin apstākļi, kuŗos viņam jādarbojas. Vienumēr ir jāskatās uz lietām ar neapmiglotu skatu, lai vēlāk nebūtu jāmaldas un savi maldi jānožēlo? Ko es par Jūsu darbiem domāju, to Jūs ziniet – un es arī tagad vēl domāju to pašu. Bet ar citiem tas tā nav un ja viņi pirms gada vai dieviem domāja man līdzīgi, tad tagad tas var būt citādi. Es ar lielu interesi gaidu mūsu žūrija sēdi, kas notiks tikai īsi pirms Ziemsvētkiem. Bet lai kā, Jums kā māksliniecei nav ne no kā jābaidās. Ja lasītāju domas mainās, pieturoties pie Ķenča filozofijas: vējš pūš uz kuŗu pusi gribēdams, tad mākslinieks nedrīkst mainīties. Ir arvienu jāatmin, ka māksla īsteni ņemot ir tīri personīga lieta, tā ir patiesībā process, kuŗš norit mūsu dvēselē. Uzrakstītais vārdos nav galvenais, tas ir tikai simbols. Bet simbolus arvienu var saprast dažādi, skatoties pēc tā, kāds ir skatītāju iekšējais saturs. Tādēļ parasti ir tā, ka simboli, kas iezīmē vislielāko mākslas darbu, paliek nesaprasti, kļūst pārprasti un tā tālāk. Tādēļ mums jāuzskata, ka mākslinieciskais process, kuŗš norit mūsos, ir atlīdzinājums, kuŗu liktens mums piešķīris, lai mēs sevi spētu šai pasaulē izdzīvot kā cilvēki, bet ne kā farmeri vai kurpnieki. Tā saucamā rakstnieka ‘slava’ patiesībā balstās uz īslaicīga pārpratuma. Kad tas izbeidzas, rakstnieku aizmirst.

Tāpēc ar Jums nav jābēdājas par to, ja Jūsu grāmata nevarētu parādīties tagadējā kurpnieku ideoloģijas laikmetā. Galvenais ir tas, ka tā ir Jūsu personības veidošanās attēlojums. Ja Jūs nebūtu rakstījusi tā, kā Jūs rakstiet, tad nebūtu arī tā, kas tagad esiet. Varbūt pēc nedaudziem gadiem Jūsu grāmata būs viena no pirmajām Latvijā? Tur visi ir tikpat izsalkuši pēc dvēseles kā šeit pēc viskija vai auto. Un Jūsu grāmata viņiem parādīs, ka dvēsele nav mirusi. Bet pravietošana nenes slavu. Pagaidām mēs kārtosim to, ko uzrakstīsit tā, lai tas dotu kaut ko vairāk vai mazāk viengabalīgu. Šai ziņa būtu labi, ja būtu iespējams kopīgi runāt. Varbūt Jūs varētu izplēsties no savas muižas uz kādām dienām un atbraukt Melburnā? Nākamā gada 4. janvārī ir mūsu Preses kopas sanāksme. Ja Jūs būtu šeit laikā te, tad iepazītos ar daļu no mūsu rakstītājiem. Nu, ja arī tas neizdotos – būs labi arī tad. Jums vēl ir daudz jādzīvo un tāpēc jāturas pie Ģētes biedinājuma: Mut verloren – alles verloren! Nedomājiet tik daudz par to, ko Jūs varētu sasniegt, ja būtu brīva, bet vairāk par to, kas Jūs būsit, ja reizi tiešām būsit brīva. Lai maz Jūs tomēr arī tagad katru dienu ar savām domām, ar skatīšanos sevī atklājat ko jaunu, vai padziļiniet ko, kas jau bijis. Īsteni ņemot mēs nekad un nekur nevienam neesam vajadzīgi kā tikai paši sev un tādēļ ik mirkļi ir par sevi jādomā. Ja sevi ruinējam, tad mūs nevar glābt nekāda brīvība. Un ja Jūs tur reizi nonāksit ar salauztu dvēseli vai ķermeni, tad brīvībai nebūs nekādas nozīmes: ļaudis ir nežēlīgi un novēršas no visiem, par kuŗiem domā, ka tie viņiem vairs nespēj nekā dot.

Kad lasīju par angļu rakstnieci Virdžiniju Vulfu (Virginia Woolf), man izlikās, ka viņas raksturs un arī rakstnieces darbs ļoti līdzinās Jums. Tas nozīmē, ka pasaulē rodas, kaut arī dažādos laikmetos un pavisam citādos apstākļos, vienādi jūtoši cilvēki. Es izrakstīju vienu gabaliņu no tās grāmatas, bet netulkoju to, lai neatņemtu oriģinālās valodas svaigumu. Gan mana angliskā rakstīšana Jums būs grūt lasāma – bet tāda nu viņa ir, es jau angliski neko nerakstu.

Pielieku arī izgriezumu no Londonas Avīzes. No tā īsti var redzēt, cik krāšņa ir Jūsu mazā gabaliņa valoda. Rokrakstā to bij grūti pārredzēt. Tikai iespiedumā parādās katra dzejdarba labās un, ja tādu nav, tad arī sliktās puses. Laikam būs kādi 4-5 turpinājumi, kuŗus es Jums pakāpeniski nosūtīšu.

Es maļos ar savu romānu kā negudrs, izrakstīdams no grāmatu grāmatām materiālus, uzmezdams savas piezīmes. No visa tā tad beidzot būs jāveido romāna darbība. Es nezinu, vai es nenoslīgšu materiālā, vai iznāks no visa tā kāda jēga. Es arī nedomāju, ka tad, ja tiešām kādreiz romānu nobeigšu, to kāds iespiedīs, jo kam gan varētu būt kāda interese par kādu vēsturisku personu, kas dzīvojusi 17. gadsimtā un ar kuŗas palīdzību es gribu attēlot manis paša domas, jūtas un zaudējumus, kādus esmu cietis visās frontēs? Bet pēc manas teorijas jau galvenais ir tas, ka es šo bezgalīgo chaosu, kuŗš bijis arvienu manā dzīvē un manā galvā un manās jūtās, spēju pārvarēt un apvienot kādā vienībā – romānā. Ja tas izdotos, tad es zinātu, ka esmu kļuvis par visu to kungs un ar to man pietiktu. Nosaukuma romānam vēl nav, jo nekas lāgs nenāk prātā – tāpat kā tas arvienu bijis ar maniem stāstiem vai romāniem.

Jūsu J. K.

1957.16.12.

Dienu vēlāk pēc pēdējās vēstules es Jums aizsūtīju savu Negantnieku. Tur ir vietas, kas man patīk un arī tādas, kuŗas varēja būt citādas. Bet nekas vairs nav labojams. Grāmata ir ļoti personīga un vietām autobiogrāfiska, ko laikam gan neviens nesapratīs, bet kas tomēr tā ir, jo man gan bij daudz materiālu par laikmetu, kuŗā darbība noris, bet tik pat kā nekas nebija zināms par pašu Ausekli un tāpēc viņš ir veidots pēc mana ģīmja un līdzības, tāpat kā arī daudzas citas personas. Un man šķiet, ka citādi tas arī nemaz nevar būt – mēs varam ko zināt tikai par sevi, bet tas ko sakām par citiem, ir tikpat mūsējs.

Grāmatā ir nepatīkami daudz iespieduma kļūdu.

Par Jums un Jūsu nākamo grāmatu es rakstīju pagājušā vēstulē. Bet varbūt, ka tā tomēr vēl ir par maz. Es tāpēc vēl atkārtošu, ka Jums nevajag tik lielu svaru likt uz tā, ko sauc par rezultātu, bet domāt vairāk par to, ko domājiet un kādā formā to labāk izteikt tā, lai Jūs pati to varētu saukt par savu. Mums mūsu māksla ir tikai tam, lai mēs tai pilnīgi sevi izdzīvotu. Uz nākotni nevar palaisties, jo tai mēs nebūsim nekas. Domāt par nākotni un pazaudēt tagadni, kuŗā mēs spējam dzīvot, ir sevis pazaudēšana. Mēs varam sevi iegūt tikai tagadnē un tāpēc nedrīkstam no tās atteikties. Man gan šķiet, ka Jums tas būs grūti saprotams, jo Jūsu tagadne neatbilst tam, kādu to vēlāties. Un tomēr tā ir vienīgā, kas Jums pieder. Es jau sen dzīvoju bez nākotnes un mana tagadne ir tikai tas, ko es domāju. Citādi es to vēlētos pavisam citādu.

Jā, tas ir tā, ka manas un Jūsu domas bieži ir vienādas – mēs piederam vienai garīgai plāksnei, kas nav viens un tas pats kas ir laikmets, vai vienādi gadi. Tas ir kas dziļāks, kam grūti atrast izskaidrojumu. Tas ir liktenis. Es esmu daudz ko noskaidrojis sevī, domādams par Jums. Un tas ir bijis iespējams tikai tāpēc, ka Jūs esiet tā, kas esiet. Es neesmu gribējis, lai Jūs domājat tāpat kā es, bet kaut kur, kādā neizskaidrojamā ceļā mums ir radusies iespēja vienoties tā, ka tas nav neivenam zaudējums, bet ieguvums. Nu, var jau būt, ka tā ir mana fantāzija? Bet kaut kā jau ir jāizskaidro arī tas, kas kā šķiet ir neskaidrojams.

Es domāju, ka ja pati brauksit uz Adelaidi, vai arī Jūsu stātu lasīs cits, jāpaliek pie Apraktā, jo ne Veste, ne cits kāds no tiem stāstiem, ko pazīstu, lasīšanai labāk nenoder.

Kapu svētki izbeidzās ātrāk kā domāju un Jūs nu tos varat izlasīt veselā veidā. Man šķiet, Jūs būsit apmierināta?

Jūsu J. K.

1957.20.12.

Vakarvakarā bij mūsu jaundarbu vērtēšanas komisijas sēde, kur bij jāizlemj godalgu lieta. Sēdē bez manis vēl piedalījās A. Tamuža, L. Kalniņa, Z. Bārda un kā informants E. Pranka. G. Brēmaņa nebij. Bij daudz jārunā, kā jau tas parasti ir šādās reizās un bieži vien domas tad grozās šurp un turp un nereti nonāk strupceļā vai arī pēkšņi pāriet gluži pretējā virzienā tām, kas bij teiktas pirms kāda brīža. Jūsu darbu aizstāvot man bij jālieto diezgan strupi argumenti, jo pilnīgi manā pusē nebija neviena. Beidzot vajadzēja padoties vairākuma domām, ka 1. godalgu šogad nav neviens autors pelnījis. Un beidzot kļuva izlemts tā, ka 2. un 3. godalgu summu skaitīs kopā un izdalīs diviem autoriem – Jums un O. Lācim (viņam ir poēma Barons) – neminot, kādu godalgu katrs saņēmis. Sākumā turpretī bij tādas domas, ka Lācim piešķirama 1., Jums 2., bet Neboisei 3. godalga. Jūs tātad ar Lāci katrs saņemtu pa 20 mārciņām.

Esmu priecīgs, ka nu reizi jaundarbu lieta ir galā, jo tā man devusi nepatīkamu brīžu. Atsauksmi avīzē uzņēmās rakstīt. Z. Bārda.

Jā, divi autori saņems godalgu vietā Preses kopas atzinību. Jādomā tā, ka nākamā gadā mums vairs nebūs dūšas rīkot sacensību, jo trīs ceturtdaļas autoru darbi bij visumā vai anekdotes, vai vienkārši skolnieku rakstu darbi.

Kopas priekšsēdis E. Pranks Adelaides rakstnieku dienā paziņos godalgoto autoru vārdus, bet pašus darbus tur nelasīs.

Kā tas nu ar Jums būs – tiksiet uz Adelaidi vai nē? Nu, ja nē, domāju, ka nav par to ko skumt. Es ne tikai neskumtu par to, bet neesmu pat ne iedomājies turp braukt. Esmu arvien domājis tā, ka rakstniekam ir tikai jāraksta, bet nevis jāizstāda sevi līdzīgu skaistuma karalienēm. Ja jālasa par tiem mēsliem, ko J. Jaunsudrabiņam uzgāza tikko bij pagājušas viņa jubilejas svinības, tad visa šī rakstnieku ‘it kā’ godināšana izklausās pēc izzobojuma.

Jūsu J. K.

22.12.1957.

Priecīgus Ziemassvētkus!

Nezinu vai vairs šo vēstuli pirms svētkiem saņemsiet, kaut kas te man ar sūtīšanu bija sagājis dēli. Saņemsiet šo uz Jauno gadu un jaunam gadam vajaga darīšanu ar naudu, tādēļ nosūtu Jums laimes lozi.

Tur virsū ir rakstīts Home, bet to nevar salasīt. Kad Jums tā bagātība nāks, to apskatīšos avīzē. Loze ir pirkta 13. datumā, bet 13 ir mans laimes numurs. Un manas kreisās rokas delnā ir iezīmēts burts K, tas ir Jūsu vārda burts, tad tādas zīmes kopā liekot – laime būs, jo lozi ieliku vēstulē ar kreiso roku.

Paldies par vēstuli ar Ziemsvētku vēlējumiem. Tur viens padoms ko turēšu prātā – mazāk domāt par rezultātu. Lai arī tas rezultāts tik ļoti vajadzīgs, un ja tas reiz nāktu labs, es vairāk varētu domāt par savu rakstīšanas darbu.

Paldies Jums par grāmatu, neesmu vēl to saņēmusi, būs tikai mazliet aizkavējusies.

Ar Ļaudoniešiem varu būt apmierināta. Tur ir pāris sīku labojumu, jeb arī tas iznācis pārskatoties, un pāris drukas kļūdu. Bet vis jau ir, kā bija rakstīts. Kas no Saudoniešiem tos pārlabojis tieši par Ļaudoniešiem, to nezinu. Esmu tur skaļi apdziedājusi savus radus, varbūt to nedarītu, ja man būtu atklāti jārunā par Ļaudonu. Bet izdarīts nu ir un izklausās gluži jūsmīgi. Varētu domāt ka to raksta jauns cilvēks. Labāk lai tā domā.

Uz Adelaidi netieku. Šodien nosūtīju Ābelem vēstuli un tagad pirmo reizi īsti saprotu, kā tiem ir ap dūšu, kas saka – gribētu piedzerties. Es tagad gribētu piedzerties. Ir kauns par to, ka nespēju pildīt solījumu, ir žēl, ka nevaru aizbraukt. Izrādās arī, ka Ineses stipendijas nauda jau sen ir saņemta un nevienam nesakot iemaksāta saimniecības kontā. Inese nav domāta laist man līdz. Ineses prieks nav nekas tos svaru kausos, ja var sagādāt man nepatikšanas un aizliegt, izpostīt to, ko es iecerējusi kopā ar Inesi skaistu. Pamats tam patmīlība, nenoliecība un bailes par savu labumu, ka tam neiedragā ne robiņu, bez tam – cits domāšanas veids.

Tagadnes man nav. Tādēļ Jūsu vēstulē daži vārdi sāpīgi ķēŗa. Es dzīvoju no domām par nākotni, nu jau vai visu mūžu. Viss kas man arī ir, piem. bērni, ir it kā vīzija. Un tomēr – viss jau manis pašas vaina. Ar savu dzīvi nevajadzēja spēlēties.

Paldies par aicinājumu uz Preses kopas sanāksmi. Gribētu tur būt, lai gan – ko es tur darītu, būtu sveša! Un – kā lai tur tieku?

Brauciens uz Adelaidi bija iecerēts tik gaišs…

Man ir jāatsvabinās no tā, kur esmu. Bet palīdzības nav. Kā man iet, to neziniet arī Jūs, lai arī tik daudz Jūs ziniet par mani. Savādākais ir tas, ka es pati visu aizmirstu, ja es tiktu prom un pat tagad es nespēju attēlot un izstāstīt kā tas te ir. Bet vajadzētu to spēt, tā varbūt tam gūtu kādu jēgu. Gaidīšu atkal vēstuli. Nosūtu lapas, kas iekrājušās, tās nav ‘neko gudras’.

Jūsu E. Dz.

1957.27.12.

Es Jūsu vēstuli saņēmu vakar, tas ir otros svētkos. Paldies par loterijas biļeti. Tad redzēs, cik laimīga ir Jūsu kreisā roka. No manām rokām nav laimīga neviena, jo neviena man nav devusi kādu laimi, ne man pašam, un arī nevienam citam. Es gandrīz varētu teikt, ka man laimes jēdziens ir pavisam svešs. Es gan esmu pazinis visādas baudas, bet vai tad tam kāda daļa ar laimi? Ar Jums ir citādi – Jūs ilgojaties pēc laimes. Laikam tā tas ir ar visām sievietēm. Tā tad Jūs arī spējat domāt par to, kas ir laime un kādā veidā tā var parādīties? Laikam dažas jau to arī panākušas vai ieguvušas un kāpēc gan tas tā nevarētu būt ar Jums? Bet, lūdzu! Tad Jums ir jāuzvedas tā, lai būtu laimes cienīga un lai tad, kad tā pie Jums ieradīsies, Jūs to nepalaistu gaŗām, nespēdama saturēt. Laime taču ir sieviete un tikko Jūs to neturēsit ar varu, viņa aizies. Tātad Jūs nedrīkstiet domāt, ka neizturēsit, ka Jums jāsabrūk. Jūsu māsa izturēja Sibīrjā neļaudama sev iet bojā un es domāju, viņa panesīs arī to, ka laime viņu drusku piekrāpusi. Arī Jums jāiztur un izturēsit ar’, tik neļaujat sevi izmisumam. Taču ir tā, ka Jūsu pusē ir visi labie gari. Un tikai tie jau ir, kas var palīdzēt. Ja Jūs šo pagaidu laiku palaidīsit bēdās un izmisumā, tad tas ir zaudēts. Bet Jūs variet visu smagāko un nejaukāko ietvert formā un ar to arī nejaukais kļūst par vērtību. Tad arī tas, kas Jūs tagad tā moca, nebūs bijis veltīgs. Aiz Jums nebūs tukšuma. Uz tukšuma nekad neko nav iespējams uzcelt. Lai tas, kas ir ap Jums un aiz Jums ir vistraģiskākais, tomēr arī tas ir vērtība. Un varbūt tas reiz būs ļoti drošs pamats. Jūs rakstījāt, ka es par Jums nezinu visu. Arī Jūs par mani nezināt visu – daži cilvēki neprot sevi atdot citiem pilnīgi, kaut to arī gribētu. Viņiem jāapmierinās ar to, ka viņi gribētu dot un ka viņi jūt, ka ir arī ņēmēji.

Lai Jūsu dienas grāmatas lapas krājas pie manis – es viņas lasu kā vēstules. Kas tad par to, ka viņas nav domātas man? Taču viņas arvienu ko atklāj. Jūs esat ļoti redzīga, Jūs redzat daudzas lietas, ko es nemaz nebūtu ievērojis, ja Jūs par tām nerunātu. Jūs dzīvojat daudz, daudz vairāk nekā es. Un Jums galu galā ir vairāk spēka nekā man. Mani bieži uztur tikai ļauns humors. Varbūt tas nav vēl tik slikti, ja bij jāatsakās no Adelaides. Jums nebūtu viegli no turienes atgriezties mājās, jo Jūs tur redzētu daudzus ar apskaužami laimīgām sejām. Bet dažam labam aiz šī smaida slēpjas tas pats posts, kas Jums un arī ar to aizbēdzis no mājām un spēlē kumēdiņus.

Īsi pirms svētkiem es noskatījos Raiņa Mīlestība stiprāka kā nāve. Aktieri pūlējās cik spēja, bet no nederīgas lugas arī labi aktieri reti kad var izspēlēt ko labu. Bet mums jau ir tikai amatieri un ja nu vēl pati luga ir bez jēgas, tad ko gan var spēlētāji panākt? Vēl dumjāk ir ar kritiķiem, jo tiem nav ļauts par Raini teikt nekā cita kā tikai labu un tāpēc jābrūk virsū aktieriem.

Svētkus es gribēju pavadīt lasīdams Ibsenu. Bet nekas no tā neiznāca, jo viens man iedeva izlasīt jauno Jaunsudrabiņa grāmatu Mana dzīve un tā man samaitāja to, ko biju taisījies iegūt ar Ibsenu. Es Jaunsudrabiņu ļoti cienu, bet šīs viņa grāmatas beigas, tas ir – ko viņš pielicis klāt pie agrākās grāmatas, kas bij skaista, tas visu sabojā un sabojāja arī manu garastāvokli. Tā nu es varu aizbildināt sevi, ka arī šoreizi ar sabojātu garastāvokli nevarēju Jums uzrakstīt tādu vēstuli, pēc kādas esmu ilgojies.

Pirmo svētku pēcpusdienu un vakaru es pavadīju kopā ar prof. E. Dunsdorfu ģimeni. Viņš patlaban atgriezies no sava Amerikas ceļojuma un pārs dienas uzturējās mājā, līdz pārgāja uz jauno dzīvokli. Dunsdorfa kundze nolasīja īstu referātu par savu braucienu. Profesoru pagājušo gadu izvadīja no šejienes ļoti svinīgi un es domāju, ka tāpat viņu sagaidīs atpakaļ. Tāpēc es nebraucu Frīdrichsona kundzei līdzi uz staciju, jo baidījos, ka mani piefotografēs līdzi oficiālajiem sagaidītājiem profesoram blakus. Bet par nožēlošanu biju maldījies. Melburnas garīgais klimats attiecībā pret profesoru ir mainījies un tāpēc Fr. kundze stacijā bijusi vienīgā sagaidītāja. Protams, tas būt kultūras ieguvums, ja nu es ar tur būtu bijis. Bet kas nokavēts, tas pazaudēts.

Citādi laiks še ir patīkams un var dzīvot tik pat labi istabā kā arī ārā. Es tad arī tā darīju, jo nav nekur kur iet, tāpēc ka tās inetliģences aprindas, kur es varētu svētkos aiziet, visas atrodas Adelaidē, tā kā no dažām mājās palikuši tikai kaķi…

Jūsu J. K.