1958. g. 5. 1.

Vakar bij Preses kopas sanāksme, kuŗā notika Adelaides Kultūras dienu, ja tā varētu teikt – atskaite. Kultūras dienu apmeklētāji izteica par tām gan ļoti cildinošas, gan arī kritiskas domas, tā kā man un varbūt citiem, kas tur nebijām, ir diezgan neskaidra jēga par to, kas noticis. Drošs ir tikai tas, ka apmeklētāju skaits bijis liels. Mani visas šīs lietas saista maz, drīzāk nemaz un interesē tikai klausīties, ko un kā katrs stāsta.

Par Jūsu Aprakto dzirdēju, ka to lasījusi L. Kukures meita, ļoti jauna jaunkundze un ar ļoti maz panākumiem. Laikam tas, ka lasīšana uzdota tik jaunai lasītājai, domāts ļoti labi, jo taču Jūsu pasakā ir runāts par jaunatni. Bet vai tad tagadējā jaunatne zin kaut ko par to jaunatni, kas darbojās Jūsu stāstā?

Sanāksmēs es slikti nejūtos, tikai pēc tam, kad esmu atgriezies mājās, jūtu cik lieks tur esmu bijis. Tad, kā parasts, es nosolos nevienu sanāksmi vairs neapmeklēt. Bet man ir tik vājš raksturs, ka solījumu līdz šim vēl neesmu spējis turēt. Bet varbūt ar šo gadu es kļūšu stingrāks! Šodien esmu savas vājības pavisam nomākts un neviena lieta nepatīk tā, lai varētu pie tās kādu brīdi kavēties. Tāpēc sāku rakstīt arī Jums. Bet šādos brīžos rakstīt nav nekāda gudra rīcība.

Bieži es iekuļos pavisam neparastās saistībās: prof. E. Dunsdorfa kundze, kas ir ļoti laipna, pērk sev mašīnu, bet kāpēc man jābraukā līdzi mašīnu meklējot (viņa gribēja pirkt lietotu mašīnu) tas ir grūt izskaidrojams, jo mēs esam ļoti maz pazīstami. Bet tā kā pazīstu braucēju (šoferi), tad braukāju līdz pa man pavisam svešiem saburbiem. Laikam jau tāpēc, ka man patīk viss, kam nav nekādas īstas jēgas. Tā nu vakar nobraukāju stundas 4, kuŗas mierīgi varēju nosēdēt mājās. Mājās? Bet man nav nekādas īstas jēgas par mājām.

Sestdienas vakarā biju mūsu avīzes kopējā redaktoru apspriedē, kur man ar patiesība tikpat kā nekas nav sakāms, jo tur jau jārunā par avīzes tām lietām, kas man pavisam maz interesē. Bet laikam jau šefredaktors nav gribējis mani pamest novārtā, kad pārējie redaktori izsaka savas domas.

Šai apspriedē bij arī Sidnejas redaktors A. Zariņš, caur un cauri žurnālists. Viņa kundze ir mana kādreizējā skolniece. Nebiju viņu redzējis taisni 30 gadus. Kad pēdējo reizi redzēju, viņai varēja būt gadi 16 – tātad tagad tuvu 50. Ir labāk ja neredz cilvēkus, kuŗus esi kādreiz redzējis viņu dzīves sākumā. Ja jāredz, tad arvienu jādomā: kāpēc cilvēkam jābūt jaunam, skaistam, dzīves priecīgam un cerību pilnam?

Vakarā laikam iešu pastaigāt, jo tagad ir mēness un svētdienas vakaros Heidelberga ir ļoti klusa. Taisni tāpēc mani tur visvairāk māc sirdsapziņas pārmetumi, ka atdevu svešiem cilvēkiem savu Jusi, kuŗš taču bij vienīgā radība visā pasaulē, kas bij tik cieši saistīta ar mani, ka tikai ar viltu bij izdabūjams no manis prom.

Tagad Jums uz ilgu laiku ir mājās Jūsu meitenes un tā tad Jūs esat trīs sievietes vienuviet. Es nespēju iedomāties kas tas ir par stāvokli. Bet jādomā, ka tas var būt arī patīkams?

Šeit ir viena diezgan patīkama izskata dāma. Viņa dzīvo pie kāda cilvēka kuŗš nav viņas vīrs, bet viņai ir zēns, kuŗa tēvs ir viņas vīrs. Viņa īsti nevar izšķirties, kur būtu viņas īstā vieta. Es apskaužu šo sievieti, jo nespēju saprast kas viņā notiek? Man visas lietas arvien liekas patīkamas tikai tad, ja nav saprotamas, nav skaidras.

Esiet sveicināta Jaunajā gadā.
Jūsu J. K.

1958.14.1.

Nevaru iedomāties, kādus kalnus Jūs nu tagad rokat – tomātu, pupiņu vai kādus citus? Droši vien vēstules tagad saņemat reti, jo ir suņu dienas un tāpēc laikam Inese dzīvo mājās? Arī man te ir tāds suņu dienu svinētājs. Viņam iet diezgan grūt, jo ar draugiem mamma ļauj satikties reti, nekādu citu darbu nav un laika ir tik daudz, ka aiz tā nav nekāda glābiņa. Drusku es to palīdzu nosist – mēs sviežam viens otram futbola bumbu rokās. Bet es drīzi nogurstu un arī partneris kļūst slapjš un svaidīšanās jāpārtrauc…

Man pašam laika ir diezgan maz – neko nepagūstu padarīt, lai gan ķēpājos visu dienu. Ar romānu mocos kā nabags un vienmēr vēl nezinu, vai no tā kas iznāks. Ir tādas lietas, kuŗas vajadzētu ar citiem pārrunāt. Bet kur lai ņem tādus cilvēkus, kam interesētu vēsturisks romāns? Senāk biju kautrīgs un nerunāju ne ar vienu cilvēku par to, ko domāju vai rakstu. Tagad gribētu runāt, bet nav ar ko. Tā domāju un gudroju viens pats un reizām liekas, ka tam nav nekādas jēgas. Kam interesē vēsturiskie notikumi, vēsturiskas personas? Patiesībā gan ir tā, ka visi maldas, ja domā, ka Negantnieks būtu kāda vēsturiska persona. Šis romāns ir pavisam autobiogrāfisks. Tāpat tas būs ar šo jauno. Vai tad 17. g.s. cilvēki ir no mums tik tāli, ka mēs vairs nespētu viņos saredzēt savi pašu?

Es turpinu rakstīt arī Kalnakūļu Viktu, jo tai jāizveidojas par romānu, varbūt par visvairāk biogrāfisko no maniem darbiem. Un tomēr tādas Viktas nekad nav bijis! Esmu bijis tikai es pats un vesela rinda personu, par kuŗām patīk atcerēties, smieties, zoboties un iet tām blakām pa kādu mirušu pasauli.

Nākamā svētdienā E. Kreišmaņa kundze organizē mazu rakstnieku sanāksmi (ja vien viņai nepāries prieks uz to). Uz to jāiet, kaut gan īsti man tur nebūtu vietas. Jo ko tad tur lai daru? Runāt nav nozīmes, bet klausīties, ko runā, vēl mazāk nozīme – mēs katrs dzīvojam savā pasaulē. Ja visu mūžu neesmu varējis atrast sev biedrus ar kaut cik līdzīgām tieksmēm, tad tagad tas jau ir pilnīgi neiespējami.

Kā Jums patīk mans protežē E. Silkalns? Viņš studē vēsturi un vācu literatūru un ir ļoti jauns. Viņam ir tikko 20 gadu, tātad nedaudz vecāks par Jūsu Inesi. Viņš nāk no inteliģentas ģimenes – tēvs mežzinis, māte Dr. med. Ir tāds iespaids, ka viņš it kā grib tikt vaļā no labās audzināšanas važām. Man viņš patīk un es domāju ka no viņa varētu iznākt dzejnieks.

Jums ļoti nepatika O. Lācis. Domāju, ka nākamā Literārā pielikumā būs viņa poēmas Baronas fragments. Es domāju, ka tas Jums patiks?

Ko darīt ar Megpaja dziesmu? Ir tāds nodoms uz priekšu katrā avīzē likt kādu stāstu. Bet Megpaja ir vienam numuram par gaŗu un saraustīt to trijās četrās daļās, nozīmē iznīcināt tā iespaidu. Un man negribas mazināt iespaidu, kāds bij pagājušā gadā Kaimiņam. Literārajam pielikumam Megpaja arī par gaŗu. Es projektēju nākamā Literārā pielikumā to Jūsu stāstu par Ilūksti. Bet vēl nezinu kas iznāks, jo jāpieskaņojas citiem gabaliem un es vēl nezinu, kādi tie būs.

Ko domājiet par Ainu Neboisi? Viņa ir ļoti uzņēmīga un garīgi žirgta sieviete un ātrā domātāja. Tikai viņas valoda ir trūcīga, jo viņa jau skolas gadus dzīvojusi Vācijā un īsto latviešu valodu nav dzirdējusi. Ar šo nelaimi jāsirgst visiem jaunajiem rakstniekiem. Laikam pamazām nāksies pāriet uz angļu valodu. Bet arī tā ir vēl ļoti maz pieejama.

Žēl par Zinaīdu Lazdu. Vai viņa Jums patika? Man nē – man viņa likās par nereālu, par cēlu, lai pazītu un mīlētu dzīvi, kas pēc manām domām ir dzejas pamats.

Es lasu Virdžinijas Vulfas vēstules Litonam Strečijam (Strechey). Viņa tam rakstījusi vairāk nekā 20 gadus, sākumā kā Stīvensa jaunkundze, bet pēc tam kā Strečija kundze. Virdžinijas pēdējo vēstuli Strečijs saņēmis jau gulēdams zārkā. Viņas stils ir līdzīgs Jūsējam un varbūt tāpēc man patīk. Kā Jums patīk šāda viņas vēstule:

38 Brunswick Square,
W.C.

      Ha! Ha!
      Virginia Stephen
      Leonard Woolf

6th June, 1912.

Here we are in the middle of divine country, literary associations, cream for every meal, but cold as Christmas and steady rain.

Leonard is learning Spanish and I am reading Heir of Redcliff. We go to France on Sunday – I will send addresses.

Love to Henry.
Who lived at Alfoxton?

Jūsu J. K.

21.1.1958.

Vakar Jums rakstīju, šodien nebūtu jāraksta. Bet es gribētu ļaut sev vaļu. Vai es nedrīkstu, pēc tik pacietīgas kalpošanas liktenim – ļaut sev vaļu? Ja es gribu rakstīt – rakstu. Vēstuli? Nezinu. Savā ziņā jā, un arī nē. Dzīvots tiek tukšumam, ne cilvēkam. Tā varbūt mazākais rakstīt varētu – cilvēkam. Tā kā tuksnesī, nē tuksnesī es neesmu bijusi, bet nu tādā, tukšā, tālā, kailā vietā, pret kuŗu saucot, skan atbalss. Varbūt tur tālumā ir kāda klints kas atsviež vārdus atpakaļ. Bet atbalss nekad nav tikai paša vārdi, viņos ir kāda sveša, nedzirdēta skaņa līdz. Un tā es rakstu un klausos atbalsī… Bet varbūt tomēr tur ir cilvēks ar savu balsi, ne tikai akmens ar atbalsi? – Tas tur jādomā ir gan, bet tuksnesis ir un to nevar pārbaudīt vai tur aiz tā ir cilvēks – un visa rakstīšana ir kā klausīšanās atbalsī.

Jā, cilvēks ir kaut kas vairāk, kā tikai papīra lapa un vārdi. Bet vairāk man nav. Tā tad – tuksnesis un atbalss.

Ir lietainas dienas, zeme kļūst ļoti zaļa. Man jāatceras tik bieži Aiviekstes ūdens, kas pēc lietus plūst pāri zaļai zālei…

Un tad nezin kā, man šodien visu laiku stāv acupriekšā kāda baznīca Daugavas krastā. Varbūt tā bija Ikšķiles baznīca. Mēs braucām uz Rīgas pusi pa lielceļu kas veda pret tālu, lēzenu kalnu un baznīcu. Lejā bija Daugava. Staigāja lietus mākoņi. Nebija nekā sevišķa. Bet pret mākoņiem baznīca krastā izskatījās ļoti pievilcīga. Pildīja domas ar prieku. Man bija tāda sajūta, ka būtu kas jāatrod, jāuziet lai to īsti sev paņemtu, kas bija ainavā. Bet tas nav paņemams, ne atrodams. To jau es arī sapratu. Tikai pirms un pēc baznīcas uz ceļa mēs apstājāmies lai noskatītos. Ainavā bija tāda vienkāršība un cēlums, ka viņā varēja skaidri just gadu simteņus, kas gulušies pār to vietu.

Šodien nezin kādēļ es skatu šo ainu ar baznīcu. Un tagad ar to brīdi, kad viņu redzēju, viņa ir gadu simteņus tālu no manis…

Zinu, ka man jābrauc uz Gosfordu vai Sidneju meklēt darbu, kaut kā, kaut kas ir jādara. Bet esmu tik smaga kā letarģijā.

Lietus ir silts un zāle aug ļoti zaļa. To sajust var vairāk tādēļ, ka nebija pusgadu lijis labs lietus.

E. Dz.

E. Ķikure

Dienas grāmatas lapa

Nu, kad diena ir galā, visi labie darbi izdarīti. Viss uzvarēts. Izcīnīts. Nolikts. Nokārtots. Izstrādāts pareizs raksts. Izlobītas visas kļūdas… Sirds gaida kāda atalgojuma par to. Kā mazs suns. Sunītis pazemīgi gaida. Bet nav, nenāk nekas. Īsais brīdis, kad domājies sapratis, ka pareizi esi darījis, kas skāra kā gaisma, kā mūzika – ir aizslīdējis, ātri, kā manīts, kā nemanīts – izdzisis, un tu sēdi tumsā viens. Aukstums sāk salt apkārt. Tu gaidi velti. Tu esi viens ar savu labā darba izdarīšanu. Un lai tu nepazustu, lai tu nekļūtu saplosīts no šīs tumsas un aukstuma, lai tu nekļūtu par ēnu patrepju telpā, tu bērnišķīgi sevi mierinādams sāc sev iestāstīt, ka tu sacelsies pretī un iesi atpakaļ pie grēka! Bet vai tu to neesi piedzīvojis, ka grēks arī ir tādās reizēs no tevis novērsies? Tu esi pievīlis grēku – velnu, chaosu izlīdzinājis, un kur tev šai chaosā vērās jaunas krāsainas pasaules – tur ir miers. Vārti aizvērušies. Elles vārti. Dzīvo savās debesīs, kuŗās tev neielaida, kuŗās tu nenonāci – jo viņu nebija. Gaidi. Sunītis. Liks tev darīt jaunus labus darbus. Ko tu smilksti un zodzies atpakaļ pie sava neizdarītā grēka?…

1958.25.1.

Man arī Jūsu dienas grāmatas lapas izliekas pēc vēstulēm, tāpēc es tās nelasu reizā ar vēstuli, bet katru dienu kādu dienas grāmatas daļu ar atsevišķu virsrakstu. Tad ir tā, ka iznāk vairāk vēstuļu un nav tik ilgi jāgaida uz tam.

Spriežot pēc dienas grāmatas, liekas, ka Jūsu dārzā vai vispār ap māju ir daudz jaukuma, visādu koku vai krūmu un tāpēc ir žēl, ka nevienam nav vaļas par to priecāties, jo visi atrodas nebeidzamās iešanas vai skriešanas stāvoklī. Par meitenēm gan nav jābēdājas, jo tā ir jaunatnes nepieciešamā īpatnība, ka tai ir kaut kur arvienu jāsteidzas. Kad atceros savas jaunības dienas, tad tā bij īsta nelaime, ka visi citi varēja skriet, bet man to neatļāva. Protams, ka tik ko es kļuvu no spaida brīvs, tā saku skriet divkārša mērā. Protams, ne diskot, lēkt, grūst, vai peldēt, bet uz mītiņiem, jo sports toreiz nebij modē. Ja jaunatnei nav nekur kur steigties, tad no tās rodas, vienaldzīgie, kā tas bij Latvijas beidzamajos gados. Sliktāk jau ir tas, ka arī Jums mūžīgi jāsteidzas, jo visam jau ir savs laiks un reizi tas ir tāds, ka nu jāapskatās, kur un kāpēc esi skrējis. Ja ne, tad var iznākt tā, ka izskrieni dzīvei cauri un beidzot, atsizdamies pret zārku, nekā nesaproti, kas bijis, kas nav bijis. Un lai nu kāds bijis nezin cik augstvērtīgs skrējējs, lēcējs vai grūdējs, tas beidzot nav nekas, jo pēdējā cilvēka vērtība ir viņa domāšana un jušana. Ja tās nav, tad viņš galu galā ir tikai augstākās šķiras bifelis.

Es parasti nedēļām ilgi nekur nesteidzos, jo nav kur skriet, tāpēc, ka neviens negaida. Bet tad ir arī reizas, kad mani kaut kur ved. Neko sevišķi man nepatīk arī vešana, bet tā nav arī nepatīkama, jo rodas uz kādu brīdi illūzija, ka tu it kā būtu vajadzīgs. Protams, es labi zinu, ka tā ir illūzija, bet arī illūzija var patikt.

Pagājušā vīkendā notika liela vešana – L. Dunsdorfa kundze mani un M. Fridrichsona kundzi veda savā mašīnā uz Latviešu namu, jo tur notika abu Dunsdorfu referāts. Mēs aizbraucām divi stundas par agri un tāpēc mēs ar Fr. kundzi gājām paklaiņāt. Mājās viņa ir mūžīgās rūpēs par vīru, meitu, znotu un reizām arī par mani, jo es jau esmu atradis no ģimenes dzīves un manī iemīt daudzi vecpuišu netikumi. Bet kad viņa ir no mājām prom, viņā pamostas vecā Jelgavas ģimnāziste vai Rīgas studente un tad viņa ir brīnišķīga un ir bauds būt ar viņu kopā. Mēs iegājām kafejnīcā un tur nosēdējām pusotras stundas.

„Gandrīz tā kā pie Švarca…” Fr. kundze teica.

Kad atnācām atpakaļ biedrības namā, tomēr vēl bij agrs, tāpēc mēs apsēdāmies labās vietās.

„Nu mēs arī reizi sēdēsim starp prominenci,” es teicu. Bet prominence, kā tas parasts, nāk arvienu vēlu un arī tagad sāka ierasties tad, kad visas pirmās vietas bij aizņemtas. Bet nu tām lika priekšā arivienu jaunus un jaunus krēslus, jo prominences bij daudz. Mēs palikām tālu aizmugurē…

Profesors E. Dunsdorfs ir ļoti asprātīgs runātājs un pat ļoti nopietnas lietas pasaka tā, ka jāsmejas. Uz to daudzi bij gatavojušies un atvēra mutes pirms profesors vēl bij sācis runāt. Tā viņiem tās arī palika vaļā visu lekcijas laiku.

Sestdienā es aizbraucu līdzi Fridrichsona kungam un viņa znotam uz viņa jauno māju, kuŗā viņi pāries dzīvot tikai pēc mēneša, bet tagad jābrauc turp divi reizas nedēļā laistīt mauru. Man nebij jālaista, es braucu tikai vizināšanās dēļ, jo man arvienu patīk braukt mašīnā. Kamēr abi kungi laistīja, es viņus zīmēju. Tā bij mana pirmā uzstāšanās šai mākslā, pēc trim gadiem, kad neesmu ne līniju uzvilcis. Protams, no zīmējuma nekas neiznāca, jo es esmu aizmirsis zīmēt.

Svētdien pēcpusdienā bij maza rakstnieku sanāksme, kur E. Kreišmanes kundze lasīja savu stāstu Milānas lielais vīna dzērājs, kas patiesībā ir romāna nodaļā. Bet tā kā skūpstīšanās sākās jau pirmajā nodaļā, tad nezin vai viņai pietiks materiāla, lai varētu romānu nobeigt. Sanāksme notika Boronovska kunga dzīvoklī. Šim kungam laikam ir kaut kāds sakars ar baletu, bet kāds īsti, to es nezinu. Kā hobijs viņam ir kanārijas putniņu audzēšana.

Sanāksmē bez Kreišmanes kundzes vēl bij A. Neboisa kundze un es arī iepazinos ar viņas meitu, kas ir ļoti kautrīga, jo viņai laikam vēl nav pilni četri gadi. Tad tur vēl bij viena jaunkundze – Latvija Kuršinska (Latvijas dzejnieka Kurcija meita). Šī sanāksme bij interesanta, jo Kreišmane aizstāvēja savu darbu ar temperamentu un veiksmi. Man nekas liels nebij sakāms, tāpēc es visas trīs stundas smēķēju un dzēru vermutu. Kad sanāksme beidzās piebrauca Dunsdorfi un man bij atkal jābrauc uz Latviešu namu, jo tur bij referāts prof. P. Jurēvičam. Viņa referātā neviens nesmējās, kaut tur ar būtu tādas vietas, par kuŗām varētu smieties. Ļoti savādi ir tas, ka es esmu aizmirsis, kur sēdēju? Bet nē, es tomēr atcerējos! Man pie sevis pieaicināja Misiņa kundze. Viņa man patīk, tāpat kā viņas meita – ļoti gaiša un svaiga izskata meitene. Es labprāt nebraucu uz Jurēviča lekciju, jo viņš ar savu laipnību arvienu sakrāj man uz galvas kvēlošas ogles. Vēl Vācijā mans Ņujorkas dēls uzrakstīja par Jurēviča grāmatu nejauku un iznīcinošu kritiku. Man tas ļoti nepatika. Profesors tomēr man arvien laipni apvaicājās kā manam dēlam klājas un ko viņš strādā. Es domāju, ka tas nav viegli un vienmēr sev jautāju, kāpēc viņš tā dara?

Laikam jau esmu Jums kādreiz rakstījis par to, kādos apstākļos Vācijā nomira mana sieva un kā es pēc tam paliku naktī uz ielas un kā mani pievāca viena vācu žēlsirdīgā māsa. Kad braucu uz Austrāliju, viņa mani lūdza, lai aizrakstot kad būšot aizbraucis galā, kā man pa ceļu gājis. Protams, es rakstīju, jo domāju, ka tas mans pienākums. No tā sākās sarakstīšanās, kas nu velkas jau septiņus gadus. Reizām es to pārtraucu, tāpēc ka esmu egoists un aizmirstu, ka man ir pienākumi pret tiem cilvēkiem, kas darījuši man labu. Bet māsa Hildegarde sarakstīšanos arvienu atjauno. Bez tam viņa riezas trīs gadā atbrauc uz Dīcu un noliek uz manas sievas kapa puķes. Un tas tā turpinās jau septiņus gadus! Kad es par to domāju, mani sāk nomākt māņticība, ka liktenim ir kāda jēga. Manai sievai nebij personīgas dzīves un viņa dzīvoja tikai manis un bērnu dēļ un mūsu dēļ viņa arī aizgāja bojā. Viņa nomira, nesaņēmusi no mums nekādas pateicības. Varbūt, ka tāds alpu vijolīšu podiņš vai pārs rožu no gluži sveša cilvēka rokām ir liktens atgādinājums neaizmirst, ka esi noziedznieks un tāpēc nedrīksti sev pierakstīt nekādus nopelnus, ne pieņemt nekādus labvēlības parādījumus. Jo kas ir viss tas pret cilvēka dvēseli, kam esam vienaldzīgi pagājuši gaŗām kā kokam vai akmenim?

Pagājušā nedēļā es uzrakstīju lielu gabalu Kalnakūļu Viktas otrai nodaļai. Varbūt pēc kāda laika to varēs iespiest avīzē.

Laiks ir ļoti džentelmanisks – šai vasarā vēl nav bijusi neviena tāda diena, kad būtu karstuma dēļ grūt rakstīt.

Katru vakaru staigādams es domāju par Jusi. Tas ir smieklīgi, bet vai tad nav tā, ka vairs nebūs tādas dzīvas radības, kas ar tādu prieku nāktu man līdzi, lai tas būtu dienā vai naktī.

Jūsu J. K.

————————–

[not included in book]

1958.1.II.

Jums ir taisnība, kādā vēstulē Jūs rakstījāt – tikai tad ir kāda jēga dzīvot, ja var dzīvot otram cilvēkam. Es to jūtu ar katru dienu vairāk. Liekas gan tā, ka cilvēks tikai tad ir sācis atšķirties no dzīvniekiem, kad sācis apjaust, ka ir, ka var būt otra būtne, kuŗas dēļ viņš grib dzīvot. Un katrs kaŗš rāda, ka tiklīdz cilvēks spiests vairs domāt tikai par sevi, viņš tūliņ kļūst par zvēru, nē, vēl par daudz ko baigāku nekā ir jebkuŗš vilks vai lauva. Šiem zvēriem ir tikai niknums, ja nav ko ēst, bet cilvēkā pamostas pavisam neizskaidrojams prieks par to, ka var darīt otram ļaunu bez mēra un jēgas. No kurienes nāk šīs briesmonīgās tieksmes? No elles ne, jo tur tak cieš tikai tie, kas pelnījuši ļaunu ar saviem nedarbiem? Laikam šis neizdibinājāmais ļaunums nāk no kādas varas vai vietas, par kuŗu cilvēkiem vēl nav nekādas jēgas.

Ir labi, ja vēstules var rakstīt ar spalvu. Mašīna attālina, iespraužas starp cilvēku un cilvēku, padara rakstīto par literatūru. Es nevaru ar roku rakstīt, jo vispirms man nav sava rokraksta un – otrs – es esmu tik izklaidīgs, ka neatcerēšos, ko rakstīju pagājušā nedēļā. No tā varētu paglābties rakstot ļoti īsas vēstules, kuŗās izpaužas tikai mirkļi. Bet tad jāraksta ļoti bieži, lai vēstules saņēmējs saņemtu v i s u s mirkļus, kā labos, tā ļaunos, tā gudros, kā dumjos un lai viņam tad no visiem tiem kopā rastos otrs cilvēks. Tā ir darījis Ģēte rakstīdams daudzus gadus Steina kundzei. Atsevišķā vēstule tur nav nekas, jo tai dažu reizi ir tikai pārs rindu, no kuŗām dabū zināt, ka rakstītājs nav naktī lāgā gulējis. Citā atkal tas, ka viņš paēdis ļoti labu pusdienu un tagad atpūšas. Bet tad atgadās trīs vai četru rindu gaŗas vēstules, kas pasaka tik daudz prieka, tik skaistu domu, ko dažreiz neatrod vai pusgrāmatu izlasījis. Un beidzot visas vēstules lasot kopā, redz, ka tais slēpjas pilnīgs cilvēks.

Un vai nav tāpat arī tad, kad otrs cilvēks ir turpat tuvumā? Arī tad nereti pasaka tikai pa atsevišķam vārdam, pa domai, pa laipnībai, pa dumjībai, bet kopā sanāk cilvēks. Un kaut nav cilātas kādas teorijas problēmas vai nodomi, tomēr viens par otru zin visu. Bet ja ir jādzīvo no vienas sanāksmes, apspriedes un sastapšanās sēdēs uz otru, tad beidzot nepaliek pāri nekas vairāk kā gurdinoša tukšuma apziņa, jo viss, kas domāts, spriests, runāts paliek protokolos un pārskatos.

Es biju galerijā un apskatīju četras izstādes. Vēl arvienu tur bij Bleika grafiku izstāde un kaut arī es biju noguris no citām izstādēm, es tomēr vēl izgāju arī tai cauri. Tur ir tik daudz baigu tēlu no Ījaba grāmatas un Dievišķās komēdijas gan vieglos uzmetumos, gan sīki izstrādātas, ka kļūst pavisam baigi, jo liekas, ka šis Bleiks dzīvojis pavisam ārpus sava laika pasaules, citiem pavisam nezināmu baigu vīziju pasaulē, kur redz tikai bailes, mokas un izmisumu. Laikam to pašu jūt arī tagadnes eksistenciālais cilvēks vai mākslinieks, bet tam diemžēl trūkst Bleika spēju, lai to pateiktu vai parādītu. Jo ko tad var pateikt ar kādu krāsu vai līniju muškuli, kurā nekā nav iespējams atšķirt?

Otra izstāde bij modernu veidojumu, izšuvumu un audumu kopojums, par kuriem kopā varētu teikt, ka tie interesanti, bet kāpēc, tas nav pasakāms.

Trešā izstāde bij sieviešu portretu izklāstījums – visādos stilos. Lielāko tiesu tās bij meitenes, kas tur bij gleznotas un man tās visas patika. Taisni jābrīnās, kā meitenes tomēr izskatās jaukas, kaut arī ir izšķobītas, izpervētas, izģērbtas pavisam nejēdzīgi. Bet bij arī īsti jauki un dvēseliski spoži portreti un daži atgādināja Rob. Tilbergu tik lielā mērā, ka nemaz negribējās ticēt, ka tos būtu gleznojis kāds austrālietis.

Ceturtā izstāde bij galerijas uzturētās mākslas skolas audzēkņu darbu izstāde. Tā kā nebij nekādu norādījumu, kādu īsti kursu darbi tie bij, tad par viņu varēšanu nav skaidrības. Ogles aktu zīmējumi bij noteikti vājāki kā Latvijas akadēmijā. Klusās dabas ne īsti reāli, ne moderni gleznotas nebij sliktas, bet portreti visumā vāji. Daži no tiem bij godalgoti ar pirmo un otro godalgu, bet ar ko tie atšķīrās no negodalgotajiem, tas man absolūti nebij saprotams un ja pats tur būtu ticis klāt, tad godalgas būtu saņēmuši pavisam citi.

Lai kā, tomēr ir patīkami staigāt un skatīties šais skolnieku darbos, jo tad jādomā par to, ka lai kur un kādā laikā, tomēr arvienu rodas cilvēki, kam gribas gleznot, lai gan šai zemē par gleznotājiem domā vismazāk.

Es arī pats biju sataisījies uz zīmēšanu un domāju, ka pat varētu nopirkt krāsas un gleznot. Bet no zīmēšanas nekas neiznāca, jo esmu šo lietu aizmirsis un nespēju uzzīmēt to, ko gribu. Ar krāsām gan būtu vieglāk, jo tur neviens neko daudz neskatās, kas iznāk, bet ir jau mierā ar to, kas nāk. Mazliet man tomēr būs jānopūlas ar zīmēšanu, jo uz gada beigām es gribu sakārtot savus dzejoļus mazā grāmatā un tai būs vajadzīgs vāka zīmējums. Labi gan vēl neesmu izdomājis grāmatas saturu, jo dzejoļu ir daudz un izdarīt labāko izlasi nav tik viegli. Varbūt ka galu galā pavisam pietrūks dūšas? Kādu nedēļu mocījos izdomājot grāmatas virsrakstu, jo no tā pa daļai atkarājas arī satura noskaņojums. Apstājos pie diviem vārdiem: Atbrīvošanās un Atraisīšanās. Jābaidās, lai virsraksts nebūtu pārāk lietišķs. Vai arī nodrāzts vai sentimentāls. Man ir daļa tulkotas dzejas no dažādām valodām un es varētu iztikt arī ar tulkojumiem vien. Jau tāpēc, ka dažs no tiem daudz labāks par manējiem un prasījis arī lielākas pūles no manis. Ir arī kārdinājums: darīt to, ko neviens neuzdrošinās, jo taču tagad neviens vairs nelasa pašu dzeju, kur nu vēl svešu tautu. Bet tā kā grāmata, ja tā vispār iznāks, tad pavisam mazā eksemplāru skaitā un tādēļ nekur neizplatīsies, un būs tikai ar tādu nozīmi, ka katrs darbs, lai tas kāds ir novests līdz galam.

Biju visu laiku domājis rakstīt kaut ko par sevi, bet nekas neiznāca – tāpat kā arvienu.

Jūsu J.K.