6.11.1958.[6.II.1958? misplaced letter – belongs here in February?]
Šodien Jūsu vēstulē Jūs sakāt – būtu jāraksta bieži, lai izteiktu visu cilvēku. Tā tas ir. Bieži jūtu vajadzību rakstīt vēstuli, pāris domu, pāris teikumu, bet domāju – lai paliek, rakstīšu kad saņemšu Jūsējo. Vēl šodien tā domāju. Un tagad, kad saņēmu Jūsu vēstuli, sen tā doma ir pazudusi, ko Jums gribēju teikt. Tā bija kāda noskaņa, kāds brīdis. To vairs nevar atsāstīt. To nekad neuzraksta vairs tanīs vēstulēs, kuŗās raksta tad, kad ir sakrājies daudz ko rakstīt. Tas, kādēļ ir gribējies paņemt spalvu un papīri, tas nav ‘uzkrājies’, tā, lai būtu pasakāms citā brīdī, tas ir pazudis.
Jāraksta būtu vienmēr, tūlīt kad gribas kaut ko pateikt. Es to nedaru tādēļ, ka es šīs vēstules tūlīt nenosūtu. Vēlāk viņas liekas nepilnīgas. Tiek aizmestas.
Lasu patreiz vienu grāmatu pēc otras.
Ja kāds rakstnieks man iepatīkas, tad parasti to gribu iepazīt tuvāk no vairāk viņa grāmatām. Tā tas tagad atkal ar Steinbeku. Par pelēm un cilvēkiem man patika ļoti. Pilnīgi apbūra. Meklēju pēc vēl: Mēness norietējis un Austrumos no Ēdenes – nevarēju to vairs atrast. Tagad lasu The Grapes of Wrath un liekas (tas ir no sākuma) ka šinī grāmatā būs atkal vairāk priekš manis.
Kad domāju par to, kādēļ manam Kaimiņam jūsmīgi piešķīra 1. godalgu un Megpaja dziesmai ar pūlēm atzinību, tad brīdi nevarēju it kā atjēgt, kā man jāraksta, kas man sakāms? Lasot tagad Steinbeka pēdējo minēto grāmatu, man pēkšņi viss atkal ir skaidrs, kas man jāraksta. Tas, par ko es vēlos rakstīt un tā, kā es to vēlos rakstīt. Un neapstāties nevienā vietā un neizlaist nevienu teikumu no tā, kā es to gribu rakstīt. Tikai ļoti rūpīgi meklēt pēc tā, tieši pēc tā, kas ir tikai tas, ko es patiesi gribu teikt.
Jūs sakāt, ka ļaunums nāk no elles vai nezināmas vietas. Es domāju, ka šī vieta ir cilvēkā pašā. Aknās, vai sirdī – to es nezinu īsti. Jo saka – tam liela sirds – ja kāds ir dusmīgs, un saka arī – tam lielas aknas. Arī te, abos gadījienos norādīts ļaunums, dusmas, ir cilvēka iekšienē. Jā, no kāda, varbūt nevainīga, nenozīmīga cēloņa, no ārpuses, cilvēka iekšienē sākas ļaunums un aug kā trums, gāzdams pāŗi strutas. Fū – cik nejauki es runāju. Bet tas ir nejauks par ko es runāju. Lai tas nenotiktu, cilvēkam ir vajadzīga milzīga pašdisciplīna. Un ar visu to, ļaunums var sākt perināties. Jo parasti to, ka cilvēks ir bijis ļauns, viņš grib aizsegt ar jaunu ļaunumu. Tā ir riebumā pret sevi, un arī tanī piemānošā iedomā, ka jauns ļaunums ir spēks, kas aizsegs un apslēps nelāgi jūtamo vainu no pirmā ļaunuma. Punkts.
Šodien lija. Staigāja pērkoņi. Bezgala silts. Zāle aug. Blackberijas ļoti lielas. Esmu vairāk reizes plosījusies pa viņu krūmiem. Esmu atradusi jaunus apvidus ar ogu krūmiem. Atradu kādu zirgu aploku, tādā upītes ielokā, ka varēja noticēt, ka tas Aronas līcis. Tikai ja tas tā būtu, tur būtu salikti soli apkārt, (gaŗi dēļi uz zemē iedzītiem mietiņiem) būtu uzcelta ‘tribīne’ un tur būtu nomīdīts laukuma vidus no dejotājiem. Bet tā tas gluži nebija. Tikai zirgi bija noēduši zāli un agrā rītā aploks bija pilns rasas, zaļuma, ēnu un smaržu. Tālāk bija kāds pieneņu noziedējis uzkalns. Tas vedināja it kā uz kādu māju Madonas apkārtnē. Biju pavisam aizsapņojusies. Bet – no tā jau es dzīvoju. Jeb pareizāk – nīkstu.
D. Cielavas Dundagas meži – skaisti rakstīts. Var pieņemt pilnīgi, vai nepieņemt viņas sarunu ar Tu – bet mežu aprakst ir svaigs un skaists.
11.2.1958.
Es gribu tagad rakstīt. Ir rīts ar aukstu vēju, dzidrs un spožs. Mums bija ilgi gluži tropiski mitrs un silts. Tagad pārmaiņa notikusi vienā naktī un šis asais skaidrums gaisā, ir tik labdarīgs. Abas meitenes ir savukārt izteikušas prieku par šo rītu. „Man šis rīts kaut ko atgādina, tikai es nezinu ko,” Inese teica. Dzidra tikko ar skatiem un vārdiem apmīļoja koku galotnes, kas izgrieztas tik asi un skaidri uz zilām debesīm.
Arī man šis rīts kaut ko atgādina un es zinu ko. Dzīvi. Un man gribas dzīvot. Varbūt Jūs to neziniet un nesaprotiet, jo Jums jau tas nav bijis jāpiedzīvo, ka kāds Jūs traucētu dzīvot. Tas Jums liekas neiespējami – jo kādēļ? Kādēļ jāzaudē sava seja otra tuvumā? Kādēļ? Un ja Jūs to neziniet, es to nevaru Jums izskaidrot. Patreiz es arī par to negribu runāt. Kaut kur ir jārod spēks aizmirst sevi.
Šodien vajadzētu saņemt vēstuli no Jums. Kaut ko dzirdēšu, redzēšu no citurienes.
Izlasīju Steinbeka Dusmu augļi. Viņš raksta tur aizkustinoši dzīvi. Es otrreiz izceļoju savas bēgļu gaitas. Un biju kokvilnas laukā, kur nekad neesmu bijusi. Viņam ir apbrīnojamas zināšanas par mazo cilvēku un brīnišķīgs sirds siltums pret tā dzīvi ar visu kas tur klāt. Stāstījums par kokvilnas noņemšanu man šķita nepārspējams. Tāpat daudzas citas vietas. Šis viņa romāns mani aizrāva vairāk kā Austrumos no Ēdenes. Varu teikt, šis rakstnieks man patīk un es viņu daudzās vietās varu lasīt ar lielu baudu.
Tilta apgāds mani moka ar grāmatu piesūtīšanu – es jel viņas nevaru pirkt! Man grāmatas jāpērk ar rūpīgu izvēli, jo nav līdzekļu. Bet Tilts atsūta man Kaķa laipu, (tā divdesmit gadus atpakaļ lasīta vai divdesmit reizes, plauktā stāvēdama, kur to paņem, kad nav jaunu – pārlasa vecās…) un – Pelēča Apvāršņus…
Vakars.
Vēstules no Jums nav, lai gan cerēju ka būs. Māsa raksta no Latvijas par visiem kaimiņiem un pazīstamiem. Daudz arī veco cilvēku vēl tur ir dzīvi. Sevišķi sievietes pārcietušas. Skumji tur tomēr laikam izskatās.
13.2.1958.
Arī šodien nav Jūsu vēstules. Kaut kas sameties? Kaut kas nelādzīgs? Lasu Pelēča grāmatu. Būs jāpatur. Mēģinu iedzīvoties viņa stilā un priecāties. Ir vietas, kas patīk. Tikai savādi, pēc Steinbeka brīnum vienkāršās valodas, man Pelēča teikumi jālasa vairāk reizes, lai uztvertu – kas tur ir? Pie tam angļu valodu pārvaldu tikai puslīdz un Pelēcis raksta manā mātes valodā, ko vēl tomēŗ neesmu aizmirsusi. Tā laikam ir, kā Jūs teicāt, ka mēz laužamies būt ļoti gudri.
Bet labi, grāmata man jāpatur. Pelēcis ir no Pededzes malas. Un Pededze ir turpat tālāk. Aiviekstes pieteka. Viņš dzīvojis tanīs pašās pļavās un mežos, man jāklausās ko viņš saka.
Jūs savai dzejoļu grāmatai izvēlējaties nosaukumu Atraisīšanās vai Atbrīvošanās. Vai tie labi vai nē, to es nevaru pateikt, to kas aiz viņiem slēpjas, viņi īsti neatklāj, to varēs uzzināt lasot grāmatā ietvertās dzejas.
Jūs nevarat vairs zīmēt? Es tagad dažreiz sāku ilgoties zīmēt. Zinu tam nav nozīmes. Nevar. Jāatbrīvojas lai varētu. Un atbrīvoties nevar. Šorīt bija ļoti skaists rīts un ļoti laimīgs prāts (sapnī, biju mājās). Bet diena pamazām nospiež, pamazām iztukšo spēku un prieku.
1958.13.11.[misplaced letter – should be here in February: 1958.13.II]
Jā, tas ir tā, ka mums nav īstas pieejas jaunajiem rakstniekiem. Mani tas bieži ir kaitina, ir moca. Tiklīdz ir kāda komisija, kam kas jāspriež literārajās lietās, tā ikvienu jaunu autoru cenšas pielīdzināt kādam no vecajiem. Ikviens tuvojas jaunam darbam jau ar standarta mērauklu, netic, ka jaunajam var būt kas savs. Mūsu gadījumā manas domas bij tādas, ka Jums pienākas pirmā godalga, bet Lācim otrā. Bet Tamužas kundze ar tādu sparu un aizrautību uzbruka jaunajiem autoriem, ka pārējie komisijas locekļi kļuva šaubīgi. Es negribēju uzspiest savu pārliecību komisijas četriem cilvēkiem un tā tika pieņemts lēmums, kuŗu es nekad nevaru pieņemt. Es aizrādīju, ka komisija par tām pašām lietām, par ko pagājušā gadā jūsmoja, tagad ir pretējās domās, vienkārši tāpēc, ka mainīta tematika. Jūsu pagājušā gada darbs visus saistīja ne ar savām īstajām vērtībām, bet ar inteliģento romantiku. Tās šogad nebija un ar to pietika, lai neredzētu to, kas jāredz. Pa daļai arī tagad spēlēja līdzi sižets: pagājusī baraku un slimnīcu pasaule visiem kļuvusi pretīga. Labi vēl, ka komisijas sastāvs bij tāds, kāds viņš bij, citādi kā Jūsu, tā citu darbi būtu pavisam noraidīti.
Ar jauno rakstnieku audzināšanu iet bēdīgi. Ceļa Zīmes cīnās ar nāvi – trūkst lasītāju. Mēs savā Preses kopā esam savākuši piecus sešus jaunos autorus, bet te jau tā pati nelaime – trūkst cilvēku, kas pazītu literāros jautājumus tā, ka varētu ar savām zināšanām daudz pakalpot. Nereti sarunas ir stipri vienpusīgas un neauglīgas un kā šķiet jauni no tām neko daudz nemanto. Jauno domas ir nezināmas un nokļuvuši veco spalvas vīru vidū, viņi kautrējas un īsti nedrīkst tās atklāt. Vecie, kā jau tas ir bijis arvienu, ir pārāk neuzticīgi un sirgst ar mazvērtības kompleksu: kuŗš tad būs pārliecināts, ka piemēram viens otrs no Jūsu un arī no Brēdricha darbiem sit pušu caurmēra darbus austrāliešu žurnālos? Es tāpēc arī skubinu Ainu Neboisu, lai viņa raksta angliski.
Droši vien no laimes vairāk ko zin tas, kuŗš to spēj meklēt dažādos virzienos un dažādos veidos. Man šo virzienu ir bijis arvienu ļoti maz un tagad jau par tiem nav vairs i ko runāt. Man nav pat nekādu baudu. Senāk, mājās un arī vēl Švābijā, es varēju runāt par dabas baudu. Šeit man vispār daba nemaz neeksistē un man ir vienalga, vai es skatos tādā nama sienā vai ainavā. Var baudīt arī cilvēkus, bet man šeit nav tie pieejami vai arī es tos neprotu baudīt, tāpēc ka tie mīt kādā citā plāksnē, kas ar manējo nesaskaŗas.
Tas ir pareizi, ja domājat, ka jāraksta tikai tas, ko domā un tā kā tas pats no sevis prasās. Tas ir vienīgais un bez izņēmuma ceļš, kuŗš jāiet katram māksliniekam un ko visos laikos gājuši visi lielie mākslinieki, dzejnieki un domātāji, kaut arī uz ešafotu. Taču māksla ir vispersonīgākā un viscilvēcīgākā lieta. Bet ne visi tā domā. Un taisni mums tagadējā mūsu stāvoklī šīs domas ir nesaprotamas. Mums katru dienu gan no kancelēm, gan avīzēs māca, ka ne cilvēks ir tas svarīgākais, bet pulks – tauta, organizācija, partija u.t.t. Mums vajadzīgi vadoņi un pravieši un atraitnes dēli. Lielais vairums ir pārliecināts, ka taisni māksla ir tā, kam jāatveŗ ļaudīm acis, lai tie saprastu, no kā jābēg, kam jāuzbrūk, par ko jācīnās. Ar vārdu sakot, māksla ir līdzeklis, ar kuŗas palīdzību nemākslinieki grib cīnīties. Mūsu ir maz un tāpēc aiz mums ir ļoti maz, kam māksla vajadzīga kā māksla. Lielām tautām šādu sapratēju ir vairāk un tāpēc tur var eksistēt Steinbeki. Pie mums tas nav iespējams. Un ja kāds dzejnieks vai rakstnieks pats ar saviem līdzekļiem savus darbus izdotu, tad kritika smiedamās tos nolikvidētu, kā tas, piemēram, kādreiz notika ar tik smalku un īstu dzejnieku kāds bij Kārlis Krūza, kuŗam liktenis bij lēmis dzīvot reizā ar pravieti Ed. Virzu. Protams, Virza, slēpdamies aiz praviešu un politiska saucēja vairoga, prata būt arī dzejnieks. Bet cik vairāk viņš būtu bijis dzejnieks, ja viņam nebūtu jānokrāmējas ar nevajadzīgajiem kankariem. Ar Raini nebij labāk, jo arī viņam politiskā saucēja loma atņēma iespēju kļūt tik lielam dzejniekam, kāds viņš varēja būt. Un ja nu tas tā bij tad, kad aiz mūsu rakstnieka vai dzejnieka stāvēja vairāki simts tūkstoši lasītāju, tad tagad, kad lasītāju ir tikai nedaudzi tūkstoši, viņš ir kļuvis gandrīz jau nevajadzīgs.
Tātad turaties pie sevis – tas ir vienīgais uzdevums, no kuŗa nekad, nekur, nekā priekšā nedrīkst atkāpties, ja grib būt mākslinieks.
Nākamajā Literārā pielikumā Bārda rakstīs par sacensības darbiem, bet nekāda liela prieka jau Jums no tā nebūs. Laikam tur būs arī Jūsu stāsts – es to nosaucu par dzejoli prozā – par Ilūkstes sapņotāju.
Pagājušā svētdienā mums notika maza rakstnieku sanāksme E. Kreišmanes mājā. Tur bij O. Rozītis, A. Neboise, E. Silkalns un mēs ar Kreišmani. A. Neboise nolasīja manu antīko noveli – mazu gabalu, kuŗu es uzrakstīju dusmodamies par pelēkumu, kāds nupat valda mūsu literārajā laukā. Kā jau dusmās rakstīta, tā nebij necik pieklājīga, tāpēc J.[H?] Rudzītis man to atsūtīja no Ņujorkas atpakaļ ar piezīmi, ka labprāt iespiedīšot no manis ko citu, bet tādu kā šo – nē. Protams, novele neder labā sabiedrībā un latvieši jau domā, ka viņi ir labākā sabiedrība pasaulē un kādēļ gan J.[H?] Rudzītis lai saietu ar to manis dēļ naidā?
Tik šaurā sabiedrībā, kāda tā bij pagājušā svētdienā, protams, novele nekā ļauna nevarēja padarīt un tāpēc par to neviens neuztraucās. Sarunas tomēr neko nedeva, jo kā parasti novirzījās no temata un iestīga filozofijā un psicholoģijā. Bet arī tas bij patīkami un mēs nosēdējām vairākas stundas. Pēc tam, kad pārējie aizgāja, es vēl paliku un mēs ar Kr. kundzi runājām par viņas romānu, kuŗu viņa pašlaik raksta un kuŗas pirmo nodaļu viņa pagājušā reizā lasīja. Viņa bij labā garastāvoklī un tāpēc aizrautīga un temperamentīga un tādās reizās viņa ļoti labi runā un labi izstāsta nodomus, kam jāīstenojas viņas darbā. Pēc ilgāka laika es izciemojos arī ar viņas meitu, kas man stipri simpatizē un izrādīja savus zīmējumus un arī demonstrēja savus panākumus baleta skolā. Laikam viņai ir jau kādi deviņi gadi, viņa no manis nebaidās un tāpēc nežēlo arī savas asprātības.
Esmu pārrakstījis gandrīz visus dzejoļus, kam jāietilpst nākamā krājumā. Tagad tie jāsakārto nodaļās un tad jālasa tik daudz reizas, kamēr nederīgie izkrīt. Nodaļas varētu būt šādas: 1. Pelēkais mijkrēslis, 2. Leukonoe (te būtu kaut kas par mīlestību), 3. Īsi stāsti, 4. Vēstules, 5. Tālie draugi (tulkojumi no svešām valodām). Ne vien pašas grāmatas, bet arī nodaļu virsraksti ir nejauka lieta – visi liekas banāli, bet jaunus nevar izdomāt.
Sūtiet man arī nenobeigtas vēstules, jo kādēļ tad viņām jābūt nobeigtām un parakstītām? Es varu vēstuli sākt un beigt, jo mani neviens netraucē un pat aptur radio blakus istabā, ja dzird, ka es rakstu. Bet ar Jums tas citādi. No Jums jāaizvāc prom viss, kas uzrakstīts, daudz tā vai maz, labs tas vai slikts, citādi Jums nekas nepaliks pāri no Jūsu dzīves. Varbūt, ka beidzot, ja šos īsos fragmentus saliks vienuviet, iznāks kas vesels, kāda pasaule, kāda sala, kuŗa Jums pieder? Lielas lietas jau pastāv no daudzām mazām.
Jūsu J. K.
[not included in book – following poems sent by J.K. on unknown date(s) – sequence of verses not known – possibly belong here]
MIJKRĒSLIS [cycle]
Dažs vairāk galvu mīl, cits asti,
Bet bieži vien ir novērots:
Kas galvu mīl, tie nesaprasti.
Kas galvu nepazīst, mīl asti
Un tas nemaz nav neparasti,
Ja astei goda kronis dots.
Dažs galvu vairāk mīl, cits asti,
Ar ko šis tas kļūst noskaidrots.
1957. 28. I.
Ja nespēj mīlēt to, kas miris,
Kļūst viss, kas dzīvs, tad nemīlēts,
Visciešāk saistītais tad iris.
Ja nevar mīlēt to, kas miris,
Sirds avots pilns tad sāpēm biris
Un nešķīsts kļuvis viss, kas svēts.
Ja negrib mīlēt to, kas miris,
Zūd viss, kas dzīvs, tad nemīlēts.
1957.23. 10.
Tā februāŗa diena bija,
Kad pavasaris vēl tik jauns –
Tā mani dzīvē iebīdīja.
Šī diena tiešām ļauna bija,
Jo viss, ko tā man apsolīja,
Drīz kļuva posts un grēks, un kauns.
Tā tiešām diena tumša bija,
Jo piedzimt – liktenis ir ļauns.
1957. 17. 11.
LEUKONOE [cycle]
Leukonoe.
O! Leukonoe!
Kas to lai vairs zin,
Kur Jūsu sandalēs autās daiļās kājas
Tagad zemi min?
Un pie kādām nu krūtīm
Jūsu tumšās matpiņas tagad maigi vijas
Pakrēslas stundās,
Kad gaisma ar tumsu mijas?
Reizi – tas nu gan bij jau diezgan sen –
Jūs – visu labo ļaužu neganti rātā –
To vien tik turējāt prātā,
Kuŗā stundā Jums jānāk pie manis...
Tad mēs abi divi,
Stundām skrejot kā karstam tropu vējam,
Visas pasaules mīklas kopā atminējām
O! Leukonoe!
[no date]
Leukonoe. 2. Reiz Jūs, o leukonoe, teicāt tā: Kad brīvībā tikšu, zeme kļūs šī manis skūpstīta! Var jau būt, ka tas tiešām reizi tā būs, Ka viss, ko tik ļoti vēlāties, piepildīts kļūs. Bet ja nu es tad jau par zemi būšu vērties? Vai drīkstēsat Jūs tai skūpstā tad klātu ķerties? Jo tas jau tad, o Leukonoe, būtu notikums liesmīgs Un, jāsaka, taisni vairāk nekā briesmīgs!
[no date]
Viena diena. Šī diena skaista bij tik ļoti, ļoti, Jo klauvējāt Jūs tad pie manām durvīm Un pleci Jums un mati bija apsauļoti… Varbūt tāpēc šī diena bij tik skaista ļoti? Un žēl, ka netika Jums visi ziedi doti, Bet tikai viens, kaut pietika to kurvim!… Tāpēc, tāpēc šī diena bij tik skaista ļoti, Ka klauvējāt Jūs tad pie manām durvīm.
[no date]
Jums melot patika tik ļoti, ļoti! Šķiet melot bija Jūsu ampluā, Jo melojāt Jūs īsti saskaņoti. Bet kaut Jums meli patika tik ļoti Un man tie kļuva pilnām saujām doti, Bij Jūsu sirds šo melu plūdumā. Tāpēc bij Jūsu meli apgaroti Un es tais noslīku kā muša saldumā. 1957.23.10. Jūs ciemā atnākt apsolījāt Un es Jums ticēju – nudien! Jo Jūs jau ļoti laipna bijāt… Bet ko jūs tagad izdarījāt: Tik ‘labasdienas’ atsūtījāt! Bet es Jūs gaidīju ikdien… Man šķiet – Jūs mani piekrāpījāt! Žēl, ka Jums ticēju – nudien!
[no date]
Ne Jūs, ne es vairs neticam, ka tas ko sakām, Ir patiesība kuŗas dēļ kāds mirst, Vai arī kuras dēļ ir kādam jākļūst trakam. Mēs sen vairs neticam ko paši sakām Un tādēļ mamldamies pa tumšām takām Un sūdzamies, ka dzīve postā nirst. Ne Jūs, ne es – mēs neticam ko sakām, Bet pasaule tādēļ ne brūk, ne irst. 1957.1.11.
[photograph of portrait – not included in book – no date when sent]
Šo manu bildi gleznojis pēc atmiņas kāds Melburnas gleznotājs. Viņš domā, ka labāk kā jeb kuŗš cits parādījis manu raksturu.
———————–
21.2.1958.
Šodien Jūsu dzimšanas diena. Ir vēl rīts. Man daudz sīku darbu darāmi. Bet es domāju par Jums. Jūs pieminiet droši vien laikus – „…laikus, kā ūdeņus zilus, pāri pār galvu kas grūst – ”
Un es savu daļu pieminu Jums līdz. Nezinu no kurienes rītos atnāk prieks. Zeme ir tik zaļa un auglīga. Esmu it kā mazliet stiprāka kā biju fiziski un man gribas ticēt vairāk kaut kam gaišākam. Es eju ar govi rītos prom pa ceļu un esmu laimīga. Jūs esiet cilvēkos visu laiku, bet Jūs sakiet – nav cilvēku, ko baudīt. Jo vairāk mums apkārt, jo mazāk mēs tos redzam un mazāk to tīkojam. Jo šaurāk ieslēgti jo vairāk atrodam citu vērtības. Ja vien tas iespējams. Ja paša iztēle un ilgas pēc tuvības tik lielas, ka varam redzēt ko vēlamies un neredzēt ko nevēlamies.
Vai draugu pulkā dzeriet vermūtu?
Vai viens pieminiet dienas un ceļus?
Nezinu. Es gribētu arī būt tur pulkā un dzert vermūtu – cheer you – prozīt – sveiki! Bet labuma nekāda no tā nebūtu. Citu vidū es nebūtu nekas vairāk kā visi citi. Te (es nedomāju, ka esmu ļoti kas vairāk bet…) ja Jūs gadiem ilgi jau sakiet man ik pēc brīža laipnus vārdus, tad tas kas dots un ņemts ir mazliet vairāk, kā citiem un vienam otram. Tā tad iegūts abpusēji vairāk.
Labi vien ir ka esmu te un ne tur pie citiem.
Lasu pa brīžam Sommerseta Moughama stāstus. Viņš man atver acis, ko es pati neuzdrošinājos teikt un ja vienā dienā teicu, otrā aizmirsu – cilvēkam ‘ir trūkumi’. Tas neizsaka neko, jo to nevar iedomāties, kas tas ir trūkums. Tā maza vaina. Jā, tā ir maza vaina. Bet šie trūkumi ir mūžīgi, ar tiem dzīvo un mirst. Un mazs, mazs trūkums vienā var izpostīt visu un visu otrā, jo otrs nezina ka pirmam tāds trūkums ir. Piemēram, kādam nav līdzjūtības, kādam nav drosmes, varonības u.t.t Moughams ir ķirurgs – atgriež dvēseles.
1958.21.11.[misplaced letter – should be here in February – 1958.21.II – his birthday]
Šorīt es saņēmu divas Jūsu vēstule, gaŗas un labas vēstules un tās bij vienīgais prieks par vakar un šodienu. Citādi man jau sen šī diena sagādā tikai nesaprašanu un sirdsapziņas pārmetumus. Vakarvakarā mani oficiāli apsveica pažarnieku, presenieku un zilotnieku pārstāvji ar puķēm un aploksni, šorīt es no visām mūsu mājas ģimenēm saņēmu dāvanu saiņus. Bet es dāvanas neprotu saņemt un vienumēr esmu dzīvojis kaut kā pavisam viens un neesmu pieradis pie tā, ka cilvēku starpā pastāv kādas saistības ārpus tā, kas ir praktiski nepieciešams. Tagad nu man pie tā jāpierod un es jūtos neveikls un pat apkaunots.
Es pieliku vēstulei dažus dzejoļus no nodomātā krājuma, par kuŗu es arī nezinu, kāpēc es to gribu iespiest? Varbūt tāpēc, lai būtu kāda doma, ka ir par kaut ko jārūpējas. Jūs rūpējaties tikai par savām meitenēm un laikam tas ir kas labs. Es varu rūpēties tikai par to, lai katrā dzejolī būtu pateikta kāda doma, būtu pareiz ritms. Bet tā kā es nedomāju, ka ar to spēju kaut ko dot arī citiem (dzejoļus taču neviens nelasa), tad man šķiet, ka mana rūpēšanās ir tīri abstrakta un saistās tikai ar mani pašu un tātad nav nekas labs.
Pagājušās septiņās dienās man bij jāiet piecās partijās un tas, laikam jau ir pārspīlējums, kuŗš nevar dot vairs nekā patīkama. Aizvakar vakarā, braucot uz vienu no šīm partijām, man pēkšņi uznāca liels dzīves apnikums un netālu no mērķa es griezos atpakaļ mājās. Tur es ielīdu gultā un domāju: cik labi būtu, ja man rītu nebūtu vairs jāatmostas. Bet, protams, ka no tā nekas neiznāca, jo sākās zvanīšana un man bij jāceļas augšā un jāizvērš viss par anekdoti, jo citādi neviens nesaprata, kāpēc es neesmu aizbraucis, kur solījies. Parīt ir pažarnieku gada svētki – Ummurkummurs un šodien es domāju, ka tur nebraukšu, kaut gan tas būs nepieklājīgi.
Pa savu logu es redzu skaistu zaļu backjardu ar kokiem un puķēm. Taču par to vajadzētu priecāties, jo tas ir tiešām ļoti pieklājīgs un jauks backjards, kuŗu kopj ar lielu rūpību. Un tomēr man tas nav nekas, man par viņu nav nekādas intereses.
Bet es tomēr neapskaužu Jūs, ka varat priecāties par savas pakārtnes skaistumu, par grāmatām u.t.t. Taisni otrādi, staigādams naktī pa Ivanhoe vai Heidelbergu, es izmeklēju mājas un dārzus, par kuŗiem domāju, ka tie Jums varētu patikt un domāju tad, kuŗu no tiem es varētu nopirkt, ja man būtu nauda un tad atdāvināt to Jums. Jums tur tad būtu jādzīvo ar savām meitenēm, bet viņas no rītiem ietu vai nu uz ģimnāziju vai augstskolu, bet Jūs pēc tam milzīgi uztrauktos, ja vien vai otra būtu piemirsusi paņemt līdz savu sviestmaizi. Tā tas bieži vien ir ar Fridrichsona kundzi, ja viņas meita no universitātes piezvana, ka aizmirsusi savā istabā sviestmaizi vai grāmatu.
Protams, tās ir aplamības, ko rakstu. Bet vai tad rakstīt par ko, ko esi domājis stundām ilgi, ir jau tik aplami? Ja domājat, ka tas ir tiešām aplami, tad nav arī nekādas nozīmes, ja lasat klātpieliktos trioletus, jo tais visos es runāju tikai aplamības.
Pagājušā sestdienas vakarā bij mūsu Preses kopas sanāksme un A. Gārša (students) lasīja savu stāstu par Drēzdenes degšanu. Tas bij diezgan labs. Pēc tam es ilgi runājos ar abiem dzejniekiem Silkalnu un Brēdrichu. Laikam viņi man patīk. Kad es biju piekusis no runāšanas, vadību uzņēmās Kreišmanes kundze un lieliski instruēja abus studentus Silkalnu un Gāršu, atkārtodama vārdu pa vārdam ko es viņai kādreiz esmu teicis. Tas bij patīkami un man bij tikai jābrīnās, ka viņa to visu tik labi atcerējās.
Dienu vēlāk biju Zilās Otas viesībās pie koktēlnieka Pūces. Tur bez gleznotājiem bij arī architekti un tie ir gandrīz tikpat saprātīgi kā gleznotāji, tāpēc es tikai klausījos. Tur bij arī viens jauneklis no kādas koledžas, kuŗš zīmē un glezno pa moderniski. Bet viņš jau tik vāji runā pa latviski, ka gandrīz nevar pateikt, ko domā. Kā tas ir ar Jūsu meitenēm, vai viņas spēj pastāstīt, ko, piemēram, redzējušas gleznu izstādē, teātrī etc?
Jā, es uzzināju, ka Misiņa kundze, par kuŗu jautājat, nav tā, kuŗu es pazīstu. Tā ir šķīrusies no Misiņa, studiju viņai nava un viņas meita ir precējusies ar kādu Ulma kungu, kuŗš ir brālis aktierim Ulmam, kuŗu es laikam pazīstu. Tai Misiņa kundzei, kuŗu es pazīstu arī ir meita, ļoti gaiša un kā liekas arī sirsnīga meitene. Bet laikam viņas mamma klavieres nespēlē. Mazākais es tās pie viņiem mājā neredzu.
Es domāju, ka sievietēm drusku ir gan sevi jāskaistina un ka tikai ļoti iedomīgas to nedara. Varbūt viņas to nedrīkst arī tāpēc, ka daži vīri baidās, ka skaistas sievas var iekārot citi vīrieši un tās viņiem atņemt? Bet man šķiet, ka ar to nekas liels nav zaudēts. Jo ja jau divi cilvēki turas kopā tikai tāpēc, ka nav neviena, kas viņus izšķir, tad tāda dzīve ir jau tikai spēle: kuŗš veiklāks. Man šķiet, ka personīgi es katrai sievietei, kuŗu man kāds varētu atņemt, pat palīdzētu, lai tas notiek jo ātrāk. Es vispār nesaprotu lāgā, kā var atņemt kādam cilvēku, tāpat kā kādu mantas gabalu. Teātrī, koncertā vai kaut kur citur es vēroju izskaistinātas latviešu sievietes ar neuzticību, jo man ir aizdomas, ka viņa tiešām gaida, lai kāds tās atņem vai paņem. Var jau būt, ka esmu netaisns, bet tomēr, vērojot austrālietes, man tik nelabas domas nerodas.
Lūdzu, uzrakstiet, kādas Steinbeka grāmatas Jums ir. Varbūt, ka man gadās kādu sameklēt, kuŗas Jums vēl nav. Šeit ir milzīgi antikvāriji un arī grāmatu veikali, kur katrs var rakņāties, cik vien tam patīk. Šad un tad, kad man ir slikts garastāvoklis, es pa tiem blandos un izcilāju simtiem grāmatu, bet nevienu nenopērku, jo nezinu, kāda man varētu interesēt.
Vai nevarētu kādu no Jūsu dienas grāmatas fragmentiem ievietot avīzē? Piemēram to, kur tas zirgs mirst, vai arī par blackberijām un čūsku? Es domāju avīzē, bet ne Literārajā pielikumā. Uzrakstiet lūdzu, par to.
Mana dzimšanas diena tuvojas vakaram un kad visi sanāks mājās, mēs to drusku aplaistīsim. Varbūt, ka man tad drusku pāries nelabais garastāvoklis un, kad aiziešu gulēt, es varēšu par šo un to pasapņot. Varbūt tas būs par Jums, jo es ceru, ka daudz tas Jums nevarētu kaitēt, tāpēc ka esiet priecīga un tad daudzas lietas arvien uztveŗ vieglāk. Bez kam, kad Jūs to dabūsit zināt, tas jau piederēs pagātnei. Reizi viena kollēga man teica:
„Ko jūs atkal izskatāties tāds… tāds…?”
„Nav par ko citādam izskatīties.”
„Varējāt kaut uz manis paskatīties.”
„Vai tad drīkstu?”
„Kas tur ko nedrīkstēt! Vai tad man no tam gabals nokritīs?”
Man šķiet, ka tā kollēga bij laba dvēsele?
Jūsu J. K.
1958.27.II
Cik labi, ka mazākais Jums ir priecīgi rīti! Es pazīstu tikai ļoti steidzīgus vai arī klusus rītus. Steidzīgi tie ir parasti, bet klusi tad, ja priecīgais vakars ievilcies vēlu naktī…
Pagājušā svētdienā bij pažarnieku gada sanāksme, stipri pajukusi un bez dzīvības, ar ļoti mazu biedru skaitu un bez jautrības numuriem. Viens numurs noritēja svinīgi un oficiāli – man pasniedza novēlotu dzimšanas dienas kriņģeli. Tikai tagad es atcerējos, ka man taču vajadzēja uzzināt, no kuŗas virtuves tas nācis…
Laikam Jūsu prieks nāk no jaunas sirds – Jūs neesat palīdzējusi tai kļūt vecai. Varbūt tas ir tāpēc, ka Jums ir Jūsu meitenes?
Mūsmājās iet apmēram tāpat: mana bijusī skolniece Šterna kundze pēdējās dienās pabeidz savu mastera disertāciju un staigāja tāpēc kā apreibusi. Vakar tā kļuva nobeigta un aizvesta pie grāmatsējēja iesiešanai un šodien to laikam nodos universitātei. Bet kas par to visvairāk ir uztraukusies un priecājusies, tā ir Metas kundzes mamma. Tā tas laikam ir, ka īstais prieks ir tas, ko priecājas par citiem bet domā, ka priecājas par sevi.
Ja Jūs būtu še, tad droši vien es sēdētu Jums blakām un domātu, ka esmu priecīgs, var pat būt, ka es tiešām tāds būtu, jo laikam Jūs esiet gan man vairāk kā tie citi, kas tur arī būtu.
Vakar bij ļoti skaista un silta nakts un es, staigādams Heidelbergā vienu laiciņu stāvēju pie kāda nama un klausījos, jo tur otrā stāvā bij vaļā logs un viens spēlēja klavieres. Viņš nebija veikls spēlētājs, jo reizām apstājās un sāka atkal no jauna to pašu. Bet tas, ko viņš spēlēja, man ļoti patika. Tas nebij nekas banāls, bet es esmu mūzikā tik vājš, ka nezinu, kas tas varētu būt? Es vedu sarunas par to, ka varētu iegādāt sev radio aparātu, kuŗam var piekārtot plates. Tad es klausītos Hendeli, Bachu, Brāmsu un Štrausu. Divi pirmie manī kaut ko izmazgā, Brāmss liek sapņot, bet Štrauss rāda visādas pagātnes ainas. Tā kā man trūkst muzikālas izglītības, tad es spēju mūziku izmantot tikai praktiski. Varbūt taisni tāpēc viņa man tā patīk, jo es jau esmu ļoti reāli noskaņots un visas manas domas un sapņi nekad neatiet no reālās pasaules. Ar Jums tas ir citādi.
Šai gadā laikam literārās sacensības nebūs, jo trūkst naudas godalgošanai. Bez tam es arī baidos, ka nebūs rakstītāju un būs jāgodalgo tikai arvienu tie paši autori. Ja sacensības būs, tad varbūt publicistikā, jo tām varbūt būs iespējams sagādāt naudu. Tāpēc nu tagad ir vairāk laika un Jūs varēsit mierīgi rakstīt. Patiesībā taču jābūt tā, ka darbam jābūt uzrakstītam jau agrāk, jo ja to raksta tieši sacensībai, tad arvienu steidzas un dažs kas paliek nepabeigts.
Vienu dienu es biju sitijā, jo bij šis tas jānopērk. Lielajā Češaira grāmatveikalā bij daži Steinbeka darbi, bet tā kā nezinu, kādi Jums ir, tad nevarēju tos ņemt. Lai nebūtu par velti nokrāmējies pa grāmatplauktiem (pēc tam arvienu ir jāmazgā rokas vai arī jāpieslauka kabatas lakats), es paņēmu V. Vulfas grāmatiņu un arī kādu eseju par viņu. Man patīk viņas seju vērot, liekas, ka tādas sejas bij romiešu matronām, kas mīlēdamas nebaidījās arī no ģifts vai dunča.
Todien bij ļoti sutīgs siltums un kad es vēl biju apskatījis kontemporāro amerikāņu mākslinieku izstādi (grafiku), es biju cauri slapjš, jo izstāde novietota kādos šķūnīgos bēniņos taisni zem jumta. Tomēr tā bij laba izstāde un bij jāapbrīno to puišu meistarība. Tur nebij gandrīz neviena darba, kur kāds nemākulis mānītos, uzdodams savus smērējumus par mākslu.
Tā ka man nebij iespējams nekur atdzist un kļūt sausam, es aizgāju uz Centrālo bibliotēku, kur ziemā ir silts, bet vasarā vēss. Man nebij nekādu noteiktu lietu, ko lasīt, tāpēc es paņēmu Žida dienas grāmatu. Tā ir divi biezu grāmatu sējumos un tāpēc es to varēju tikai pašķirstīt. Bet arī tas bij patīkami, jo Žids ir ļoti gudrs un nesaudzīgi atklāts. Pavisam nemanot es biju nosēdējis bibliotēkā vairāk kā divi stundas un biju arī pilnīgi atdzisis un izžuvis. Es atzīmēšu pārs teikumus no Žida, lai attaisnotu savu stāstījumu: Žids saka, ka katrā literatūrā pirmais jautājums esot – What does it hide of man? Bet tālāk – What does it reveal? is relatively less important. – Šīs domas man ļoti patika, kaut gan es tās jau labi sen biju dzirdējis arī no kāda cita franču autora. Man šķiet, ka taisni šai pieejā slēpjas franču literatūras burvība.
Šodien es negribēju Jums pateikt nekā tāda, ko arvien gribu, bet nekad nespēju. Es gribēju tikai rakstīt, lai Jums nebūtu veltīgi jāgaida mana vēstule. Bet droši vien būs tā, ka pēc kāda laika man tomēr kļūs žēl, ka atkal esmu palicis Jūsu parādnieks un Jums ir iemesls domāt, ka Jūs man neesat nekas vairāk kā visi citi.
Jūsu J. K.