Jūnijs 1956 (Ķikure/Kikure)

1956.1.6.

Tikko biju nosūtījis Jums vēstuli, saņēmu Jūsējo kur Jūs jautājat par paciņu sūtīšanu uz Sibīriju, negribēju kavēt ne mirkli ar atbildi, jo taču jo ātrāk Jūsu māsa saņem sūtījumu, jo drīzāk viņa jutīs, ka nav aizmirsta. Nesakāt viņai tūliņ par to, ka vīrs saistījies ar citu sievieti. Lai viņa to uzzina pamazām. Es zvanīju Latviešu apvienības Austrālijā informācijas fondam, kuŗu vada A. Ķiploks un viņš man ziņoja, ka paciņas nosūta kā informācijas fonds, tāpat arī visi mācītāji. Es Jums te pielieku viņu adreses un Jūs varat nosūtīt naudu, kam patīk. A. Grosbachs ir archibīskapa pārstāvis Austrālijā un bijis ļoti neapmierināts, ka Sigurda izvadīšana, nav uzticēta viņam, bet māc. Kociņam, kuŗa draudzes locekle ir mana vedekla. Tāpēc arī no Grosbacha nesaņēmu nekāda līdzjūtības apliecinājuma lai gan esam pazīstami. Katoļu pāvests man ir pavirši pazīstams, bet atbrauca pie manis personīgi. Protams ar paciņu sūtīšanu tam nav sakara, bet es to visu atzīmēju tāpēc, lai raksturotu cilvēk sīkumainību, kas sevišķi durās acīs izņēmuma gadījumos, kad mēs esam pret notikumiem jūtīgāki kā parasts.

Jūsu J.K.

Svētdiena, 1956.3.6.

Vakar ar mani atgadījās kas sevišķs – O. Rozīša kungs mani angažēja sev līdz Victorian Symphyny Orchestra koncertā Melburnas pilsētas namā. Tur bij 89 mūziķi un diriģēja kāds francūzis, kuŗš pēc programmas paskaidrojuma spriežot, esot slavenība. Es par nožēlošanu esmu mūzikā analfabēts un, kā jau Jums laikam reizi teicu, iedomājos ka saprotu Vāgneru, Hendeli un Bachu un arī tos pazīstu pavisam pavirši. Tādam vīram simfoniskais koncerts ir pārāk smalka delikatese. Par laimi programmā bij Gluka-Vāgnera uvertīra Iphigenia in Aulis. Kaut ko es mantoju arī no Brāmsa Symphony n. 5 in F Major, op. 90. Debussy Two Nocturnes man nebija nekas, bet Ravela Spanish Rhapsody patika ar savu straujumu, kas gan laikam neko nenozīmē. Es pats sevi apsmēju, skatīdamies, cik nopietnām sejām sēž mani kaimiņi. Patiesībā Jums pienācās sēdēt manā vietā, tad tam būtu kāda jēga. Bet vai tad liktenis kādreiz ļaudis sēdinādams prasa kādu jēgu? Es domāju, ka man īsteni būtu pienācies nodarboties ar mūziku, tad varbūt visa mana dzīve būtu virzījusies citā plāksnē. Man šķiet ka no manis būtu iznācis daudz labāks ērģelnieks nekā gleznotājs vai rakstnieks. Bet ko tur varēja darīt, ja es līdz savam 20. gadam pazinu tikai ermoņiku un no kārklu zara pagatavotu stabulīti… Ja nesaprotu moderno mūziku, daudz neskumstu, jo tā, līdzīgi modernai glezniecībai, ir pārāk abstrakta, lai mani varētu interesēt. Bet to, ka tik maz spēju mantot no Bacha vai Vāgnera, mani skumdina, jo jau tas mazums man liekās skaists.

Par visām šīm lietām prātojot, es mājās braukdams biju aizbraucis mūsu busa pieturai gaŗām un attapos tikai tad, kad mašīna apstājās un šoferis teica, ka te esot gala punkts un lai es kāpjot laukā. Nokaunējies es gribēju pirkt biļeti atpakaļ, bet šoferis bij džentlmenis un aizveda mani atpakaļ par brīvu. Dienā jau tas nebūtu noticis, jo es tad pazīstu apkārtni, bet bij tumša un miglaina nakts un man neienāca prātā uzmanīt piestātņu numuru. Bet galu galā es jau zaudēju tikai 20 minūtes.

Šodien pēc pusdienas braukšu uz muzeju. Ir nejēdzīgi auksts, staigāt nav patīkami, bet muzeju apkurina. Vakarā iešu kaut kur ciemā, bet pārnācis satīšos visās savās piecās siltajās segās un, domājams, aizmigšu, ja vien nebūšu ciemā pārāk pļāpīgs. Cilvēks runā tad, ja negrib jeb nespēj par sevi domāt. Es tagad to negribu, tāpēc pārāk daudz runāju. Tas ir nesmuki un nepiedienīgi, bet es nespēju sevi apvaldīt. Labi ir ja aizeju Fridrichsonu ģimenē, jo tur ir trīs dāmas, kuŗas manu nesavaldību prot ierobežot.

Pēdējā Austrālijas Latvietis numurā ir ļoti labs Grīna rakstiņš – Lasīsim apdomīgāk. Izgriežat to un pārlasiet šad un tad, jo tur pateikts dažs kas labs… Mācības grāmatās šīs lietas allaž traktētas tik trafareti un sausi, ka grūt par tām lasīt. Grīns to pateicis vienkāršāk. Jādomā, ka drīzi sāks iznākt Damberga grāmata kur arī būs viena otra laba lieta par literārajām lietām. Lai gan teorijas nav galvenā lieta pie rakstīšanas, tomēr dažs kas ir jāzin, jo bez šīm zināšanām nereti notiek veltīga laika zaudēšana un rodas darbi, par kuŗiem neesi drošs, kas tie galu galā ir. No kritiķiem nedrīkst nekad padomu gaidīt, jo tiem bieži nav ne par ko jēgas un ko viens slavē, to otrs peļ.

Laikam Jūsu kino ir jēdzīgāks nekā mūsējais. Mēnešiem ilgi ir jāgaida līdz dabū redzēt ko jēdzīgu. Bet varbūt, ka es arī kino mākslā esmu tāds pat analfabēts kā tas ir mūzikā. Bieži dzirdu, ka sauc vārdā vai slavē kādu aktieri vai aktrisi, bet es nevienu nepazīstu. Mani saista tikai notikumi, bet to, ko dzirdu, liekas tikai klaigāšana un kur tur redzamas aktiera vai aktrises spējas man grūti saprast.

Ir jau klāt pusdienas, es vēlu piecēlos un visā priekšpusdienā neesmu nekā cita padarījis, kā pateicis Jums pavisam nenozīmīgus dzīves sīkumus.

Jūsu J.K.

3.6.1956.

…Bez Jūsu palīdzības jau nekas neiznāks – es šīs dienas grāmatas nodaļas nedrīkstu ilgi paturēt pie sevis, viņas man pazudīs, lai kā es tās noglabātu… Tā tad – es sūtīšu Jums. Tur tās krāsies un tad galā redzēsim kā un kur tās savilkt kopā.

Vai Jūs apskatījāt, kā der kopā manis aizsūtītais Kādas sievietes dienas grāmata – pirmais gabals ar otro? Tas ir ar to, ko nosūtīju Jums pēc tam, kad Jūs teicāt, ka šo (pirmo) rakstu varētu sūtīt pāri jūrai kādam žurnālam? Ja tos varētu sūtīt, tad tie tagad būtu jāapzīmē kā ‘fragmenti’, jo tie vēlāk būtu jāieslēdz tanī plašajā Dienas grāmatā, ko gribētu rakstīt sonātas formā. Lielas lietas es vēlos! Tamlīdzīgas lietas ir Židam – Pastorālā simfonija, Sievu skola. Viņa paša dienas grāmatu (Journal) es neesmu lasījusi. Nezinu vai man kas izdosies no iecerētā, bet es domāju, ka dienas grāmatu formā es ko labāk uzrakstītu, kā citādi.

No māsas vēl ziņu nav. Nedomāju, ka mēs varēsim plašāk sarakstīties. Es arī negribētu viņu ar savām nelaimēm traucēt. Bet ja varēs sarakstīties, tad pirmais jau būs – runāt par to, kā iet? Un kā to var pastāstīt citādu, nekā tas ir?

Šodien ir ļoti auksts. Man sastingst rokas un kājas rakstot. Man tagad vajadzētu rakstīt ko citu. Bet nevaru uzsākt. Zinu, ka man jāiet uz tīrumu. Es nemaz nezinu, kā es aizbildināšos, ka neesmu vēl to darījusi. Bet es to negribu. Es gribu kaut ko vairāk. Es gribu kaut ko, kā nav.

Vai visas sievietes ir nelaimīgas? – Jūs prasāt. Droši vien nē. Ir arī vīrieši nelaimīgi. Un ir no tiem abiem – kādi laimīgi. Mazākais kādu laiku. Tas ir labi. Kādu laiku… Nemaz, – tad nav labi. Ir jau tā, ka arī labs cilvēks var padarīt otru nelaimīgu. Vaina ir sabiedriskās formās. Cilvēkiem tās būtu jāveido katram pēc sevis. Bet lielāko daļu, tas netiek darīts, un kā arī to lai dara, ja ir kopā divi? Tiem vajadzīga viena forma. Bet ja tie ir dažādi?… Ak, man nav jārunā. Esmu ļoti nesakarīga šodien. Būs Jums ko burtot. Kā Jūs savu istabu dabūjiet siltu? Vai Jums ir kamīns? Mūsu kopējā istabā ir kamīns, bet guļamistabā nav nekā. Tur tagad nav iespējams rakstīt ne lasīt, tikai iet gulēt, jo citādi nosalst uz vietas.

Eikaliptu lapas skaisti deg. Tās deg arī gluži zaļas, nesakaltušas. Ja uzsviež eikalipta zaru kamīna oglēm, istaba acumirklīt ir pilna liesmu, siltuma un īpatnas smaržas, ko dod degošās lapas. Tā ir jauka rotaļa. Man tagad negribētos neko darīt, tik palikt istabā, iekurināt kamīnu. Vakar es tā izsalos – zirņi bija pielijuši un stāvēja slapji visu dienu, tos vajadzēja lasīt kā raudas no tīkla. Vai Jūs esiet lasījis raudas no tīkla? Es esmu. Aiviekstes raudas, kad tās bija sapinušās tēva tinās. Tas bija kādās pavasara svētdienās, kad Aiviekstes ūdens plūda pļavu grāvjos un krasta malu kārklu krūmiem tikai pašas galotnītes izsniedzās virs ūdens… Jūs sakāt, ka atbildot manām vēstulēm būtu jādzejo. Man patlaban gribas dzejot. Bet man netīk vārdus iekalt rindās. Es gribētu dzejot ar tādu ritmu, kas nav notverams un kas neatkārtojas. Kas ir tik brīvs kā bezdelīgas šūpošanās gaisā un tomēr arī – tik padots savam dabīgam likumam. Bet es varu par to tikai sapņot, varbūt dažbrīd prozā to ielikt. Nē – es neesmu dzejniece, kā Jūs to sakāt. Es dzīvoju prozā. Es mīlu prozu. Lai gan es jaunībā ne dienu nepavadīju nelasot dzeju. Bet tas bija tikai – izrotājums. Nu jā, dažreiz mēs domājām un jutām dzejā. Varbūt.

Jūsu E. Dz.

E. Ķikure

Citrona dārzā

                                    (Dienas grāmatas lapa)

 

Šodien es visu dienu lasu ‘pašenfrūtus’, šos augļus, kuŗiem es nezinu latvisko vārdu. Tie ir jāņem no lielā vīteņauga zariem un jālasa no zemes. Viņi mums aug turpat rindās, kur aug citroni. Citronkoki atrodas vistālākajā dārza stūrī. Pašenfrūtu rindas atsniedzas līdz mājai. Tālo daļu dārzam mēs saucam par citronu dārzu. Mani atpūtina šis nosaukums. Es domāju tad par ļoti zilu debesi, saules karstumu un ēnām ar vēsmu žūžošanu. Mūsu citronu dārzā ir kāda burvība. Kaut kas no tā, par ko vēsta man tā nosaukums.

Citroni zied un dod augļus reizē. Visi mazie kociņi pilni. Kad es to pirmo reizi redzēju, tas mani aizskāra. Tas sagrauj lielo teicienu: „Savs laiks ziedēšanai, savs augļu nēsāšanai!…” Es pirmo reizi redzēju nesātību dabā. Kur dzīvotkāre ir tik valdonīga. Tagad es pie tā esmu pieradusi.

Citronu ziedi smaržo saldrūgti. Ļoti atspirdzinoši. Viņu smaržā ir kāds sajaukums no ievu un jasmīnu smaržām. Dažreiz šķiet, smaržu mākonis ir dusējis mierīgi kaut kur noslēpies un pēkšņi tas uzbrūk un apskauj silts un reibinošs.

Bet citronu augļi ir ar ļoti spožu, asu dzeltenumu un stāv neviena neaizskārti, slēpj sevī stiprumu, esenci, kas jāatšķaida, lai iegūtu tā svētību. Citronu augļu mirdzēšana māca kādu savaldīšanos, aizliedz.

Mūsu citronu dārzā arvien saaug liela zāle. Tūkstoš ziedi sazied un kalst sēdami savas sēklas. Tur arvien ir kāda neierobežota mežonība zem citronu zariem, kur saulē izkarsušās zemes gaišais raksts spīd cauri miljonu ziediem, sēklotnēm, visādiem dadžiem un maigām pūkām. Šķiet arī vējš tur rotaļājas savvaļīgāk. Kā atpūzdamies. Bez sevišķa uzdevuma vai nodoma. Agrāk es tur dažreiz apstājos bez vajadzības, apsēdos siltajās zālēs un ziedos un mēģināju kaut ko saklausīt. Putnu balsis tur atskan no meža un ielejas, citronu dārzs ir pilns sienāžu, sīku spārnotu kukaiņu, bišu un lapseņu spindzēšanas. Es mēģinu visu saklausīt. Bet jūtu, ka tas ir manī pašā, ko es visvairāk gribu dzirdēt. Un tur es to labāk varu atrast, sadzirdēt, ieraudzīt…

Kopš es pazīstu Džo, es vairs neeju citronu dārzā. Es biju par to it kā pavisam aizmirsusi. Vienu dienu es pēkšņi devos uz dārzu. Es biju redzējusi Džo ielejā strādājam un es atcerējos citronu dārzu. Es gāju viņam visam cauri. Otrā stūri, kur ir tā vieta, kur man agrāk tika apsēsties, es apstājos. Es ļāvu sev brīdi vaļu – es stāvēju un skatījos uz Džo. Es pārlaidu skatus visai ielejai un redzēju, cik tā ir krāšņa. Vai arī agrāk es tā tur nebiju stāvējusi un skatījusies? Es ļāvu sev brīvu vaļu. Lejā viņš steidzās ar savu zirgu no vagas vagā. Sadudinājās ar zirgu, pieskandināja kaut ko arklam, uzvarēja visu ar savu darbu. Varbūt viņš mani pamanīja. Viņš zināja, ka es ieeju citronu dārzā, jo viņa suņi sāka riet, un viņš paskatījās augšup. Es pagājos šurp turp no koka uz koku, pastāvēju ēnā zem zariem un saulē starp kokiem, tad steidzos ārā no dārza. Tagad viņš varētu svilpot, es domāju. Un kad es gāju ārā pa vārtiem, kad es tur pēkšņi mazliet gausināju soļus – viņš svilpoja. Tā nebija sīktonīga klusa radio dziesmiņa, ko viņš pēdējā laikā dungoja, tā bija man nedzirdēta viņa paša krāšņa un spoža melodija.

Kad es iesteidzos mājā, vīrs mani meklēja pa visām malām. Bet viņam neko no manis nevajadzēja, viņš mani nemeklēja nevienam darbam. Viņš nomierinājās ieraudzīdams man rokās citronus. Mūsu citronu dārzs ir augstu kalnā, tālu no ielejas.

Naktī pēc tam es pamodos. Es jutu, ka es guļu ļoti mierīgi, ka viss mans ķermenis ir viegls, atbrīvots atpūtā. Neapzinīgi es pacēlu roku un aptaustīju savu seju, kā neticībā, kā laimīgā izbrīnā par to, ka viņā bija – smaids. Atcerējos, ka es biju ļāvusi še brīdi vaļu. Es gulēju tālāk mierīgi, lai neiztraucētu savu smaidu.

6.6.1956.

Godājamais Kalniņa kungs.

Lūdzu piedodiet, ka neesmu nosūtījusi Jums norakstīto vēstuli. Tā jau ir otrā ko esmu rakstījusi, bet viena ir aizmesta un šī nav nosūtīta. Nezinu kas ar mani bija noticis. Biju apstājusies kustēties. Vai arī – kustējos tikai ikdienā, viss cits šķita veltīgs.

Vakar saņēmu Jūsu divas vēstules un mazliet atdzīvojos. Šodien kaut kā šīs vēstules būs jādabū uz pastu, lai Jūs līdz svētdienai saņemtu. Neesmu varējusi rakstīt stāstu un tas mani galīgi nomāc. Cerēšu, ka atkal reiz būs labāk, varēs rakstīt.

Pateicos Jums ļoti par adresēm, kur sūtīt naudu māsas paciņai. Varbūt sūtīšu Ķiplokam.

Biju arī noraizējusies kur naudu ņemt. Vīram negribu prasīt un patreiz bija izsīkuši visi mani mazie ietaupījumi. Te atnāca tie Amerikas aizbraucēji un par linoleja griezumiem iespieda man piecas mārciņas. Tad smējos – saki nu, ka Dieva nav! Tagad es atkal savelku galus kopā.

Jūs rakstāt, ka laikam nav nekādas augstākas varas, kas redz kas ar mums notiek. – Bieži arī man tā ir jādomā. Es izstiepju rokas pret debesīm un man ir jājūt – tās ir tukšas. Absolūti tukšas. Tur nav neviena, kas mani dzirdētu. Tad es skatos sevī. Vai tur nav tas, ko es meklēju, pie kā es griežos? Un mulstu – varbūt tas ir manī? Varbūt es varu sev palīdzēt? Varbūt manī ir kāds spēks, kas mani glābj? Bet man tas ir jāmeklē. Un ne tādēļ – lai man klātos jauki un labi. Bet tādēļ – lai es izturētu. Lai es paliktu – ‘iekš tā Kunga’.

Ko tas nozīmē? Vai tas nozīmē to, ka man nav jāzaudē dievišķais, kas manī ir? Ka man jācīnās ar tīriem ieročiem un tā arī krītot es cīņu nezaudēšu? Tas ir viss ko es varu izdomāt, kad es lūdzos palīdzības.

„Es esmu iekš tā Kunga un Viņš ir iekš manis” – to es lasīju vai simt reizes, palasot apustuļu stāstos. Tas ir viss ko es atrodu arī dzīvojot. Bet vai kaut kas aizvedīs arī ārpus manis, vai būs kāda doma, kas visu savāks kopā – to es nezinu. Un vai tas ir dzīvība – turēties pie tā, ko es atrodu sevī un ciest tādēļ, un vai tā ir nāve – nedomāt neko un būt kā dzīvniekam, kas ķeŗ un plēš priekš sevis – to es nezinu.

Aplami ir tas, ka man ir jācīnās ar kādu, kas sevī šķiet nes citu seju, kuŗa patiesība, kādēļ viņš cīnās ir – citāda. Likumi un morāle tur mūs kopā un liek mums nobeigties. Bet ir viens Dievs un viena patiesība, kā cilvēki var būt tik dažādi? Tādēļ, ka viņi nespēj vai negrib saredzēt īsto patiesību? Tādēļ ka viņi maldas? Bet izglābti kļūs visi? Kāda jēga ir ciest?

Kad Inese bij 4 gadi veca, ejot reiz Fellbachā gar baznīcu (viņai ļoti patika baznīcas) viņa man teica:

„Žēl, ka Dievam ir bijis tikai viens pats dēls.”

„Kādēļ tu tā domā?” es prasīju.

„Ja Viņam būtu bijuši vairāki, tie būtu paspējušu visus cilvēkus padarīt labus. Tagad tikai daļā ir labi – un ir kaŗš.”

Manā domāšanā nekas vairāk nav iznācis, kā četri gadi veca bērna prātojumā – cilvēki nav izmācīti pietiekami vienādi un tādēļ ir kaŗš, visur, vienmēr, būs bez gala. Viņi lūdzās kādu, kuŗa nav tur, kur viņi meklē. Bet kaut vismaz būtu nojauta, kur meklēt un vai jāmeklē?

Jums Iksens ir aizrādījis uz nekonsekvenci par storiju gaŗumu. Es domāju – mazliet ass Jūs tur gan bijāt, par to storiju gaŗumu… Tas jau var arī tikt uzņemts kā pusjoks – ka storijas aizņem laiku no vienas stacijas līdz otrai. Bet šoreiz sacensībā minētās 20 minūtes nebūt nav nevietā. Beigu beigās, rakstniekam jel nav viena vien tēma un viens vien stāsts ko stiept vai saīsināt. Nav arī teikts, ja viņš sacensībā piedalās, ka viņš tieši šim nolūkam sacerē to stāstu. Viņš varētu izvēlēties no tiem, kas viņam jau ir. Un es nedomāju –, ka noteikts laika ilgums, ko nedrīkst pārsniegt, būtu kāds radīšanas ierobežojums. Ak, tie ir sīkumi.

Jums šinīs dienās būs atkal smagāki pārdzīvojumi ar dēla izstādes atklāšanu. Man žēl, ka neesmu Jums nosūtījusi vēstuli. Mani bija sagrābis kāds smagums un izmisums. Es negribēju vairs domāt un rīkoties un darīt pretī ikdienai un cīnīties. Jo arī vēstules rakstīšana un nosūtīšana ir revolucionāra darbība.

Lai Jums labi klājās!
Jūsu E. Dz.

8.6.1956.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Esmu Entrencē uz pāris stundām, augļus nopirkt. Tā ir peldvieta, kur mēs vasarā braucam peldēties. Nosūtīju māc. Ķiplokam naudu paciņai un te pastā esot nosūtu Jums pāris vārdus.

Nav nekā laba. No māsas vīra ir vēstule, kas mani apbēdina. Viņš necer un laikam arī nevēlās atgriezties vecajā dzīvē. Viņš ir kā aizmidzis. Viņš ir pārvērties.

Igli domāju – kas viņu ir pārvērtis? Tikai labklājības mīlestība, otrās laulības laime? Es tam neticu. Es uzmeklēju tādu domu: viņš ir lepns, viņš ir no tādas ģimenes (mēs visi esam…) mazā vaina, ko viņš pats tur vēl lielāku – tā, ka viņš ir otrreiz apprecējies, tā viņu iznīcina. Viņš nevēlās to izpirkt, viņš vēlās visu noklusināt. Atrast arī citiem vainas (kuŗu ir diezgan). Un neatgriezties nekur, kur kaut kas to atkal ievainotu. Viņš grib mieru un aizmirstību. Viņš grib vecumu un galu.

Viņš netic, ka mēs kādreiz atgriezīsimies dzimtenē. Tur nav ko iebilst. Var neticēt. Bet nevar pēc tā ilgoties. Ja mani bērni būtu Latvijā, es nekad nevarētu iedomāties mirt te un viņus neredzēt. Pašās beigās es brauktu tur, es plānotu visu mūžu, kā to izvest. Es domāju arī tagad – mēs atgriezīsimies!

Labi, par to vairāk nē. Man bija smags pārdzīvojums. Bet es tiku tam ātri pāri. Ir kaut kas skaistāks dzīvē, kā laba dzīve – tās ir ilgas pēc vēl labākas dzīves.

Jūs varbūt visas manas vēstules saņemsiet reizē. Tas tādēļ, ka nevaru vienmēr tās nosūtīt, kad gribu. Bet zinu – Jūs gaidiet bez uztraukšanās, un Jūs arvien arī sagaidīsiet. Jūs varat man rakstīt kad gribat. Noteiktāk ir zināms, ka es saņemšu vēstules otrdienās un sestdienās, bet nezinu, kad Jums ir jāizsūta, lai šais dienās vēstule būtu te. Esmu nogurusi patreiz. Rakstīju Aula kundzei uz Ameriku. Bet neesmu rakstījusi sev un tas mani dara neapmierinātu ar visu. Gaidu atvaļinājumu, kas nenāks.

Jā, lūdzu, vai Jūs neieliktu avīzē sludinājumu pēc Žagara kundzes adreses. Es ceru, ka es pie šīs Žagara kundzes varētu sarunāt dzīvokli, ja es ietu uz Sidneju. Es neticu tam, ka es to izdarīšu. Bet – jādarbojas… Tā ir jauka ģimene. Ziemsvētkos viņi teica, ka atstās pagaidu mājiņu un ies lielajā mājā – varbūt tā dārza mājiņa kristu man! Sapņi.

Jeb – piedodiet, pagaidiet vēl līdz manai nākošai vēstulei, es izmeklēšu vēl visas malas, ja adresi neatradīšu, tad lūgšu Jūs otrreiz šo lietu ar sludinājumu. Vai tas Jūs apgrūtinās ļoti?

Jūsu E. Dz.

1956. 10, jūnijā

Visas pēdējās dienas pagāja ar izstādes darbiem, visādiem sīkumiem, kas šādās reizās darāmi, tā kā vakaros gribējās tikai gulēt un ne par ko nedomāt. Vakar trijos bij izstādes atklāšana ar parastajām ceremonijām, tad liela ļaužu drūzma un bezgalīga runāšanās ar svešiem un pazīstamiem. Visgrūtāk bij ar kādu laipnu austrāliešu dāmu, kas pati nodarbojās ar glezniecību, grib ceļot uz Eiropu u.t.t. Pēc tam liels nogurums, kuŗš nav pārgājis vēl šodien. Bet pēcpusdienā jābrauc atkal uz izstādi. Gan laikam šodien nebūs vairs daudz ļaužu un nākamās darba dienās būs tikai reti apmeklētāji.

Gandrīz visus pārdodamos darbus vakar izpirka, jo Sigurdam bij daudz pazīstamu. Grafiskajiem darbiem ir 3-4 novilkumi, arī tie pārdoti, tā kā zaudējumu nebūs un varbūt pat būs neliels atlikums.

Neko daudz nespēju šodien runāt, lai gan gribētos Jums atbildēt. Jums jāsavalda sava sirds, jo citādi nekas nebūs panākams. Nav labi, ka Amerikas draudzene Jums stāsta par izredzēm, kādas Jūs tur sagaidītu. Latviešu izceļošanas kvota ir tik maza (laikam 343 cilvēku gadā visiem pasaulē izkaisītiem latviešiem), ka paietu daudzi gadi, līdz pienāktu Jūsu kārta. Man šķiet, ka Jums visa enerģija jāpievērš tam, lai tiktu še pat kādā pilsētā un jo ātrāk jo labāk. Par to jādomā vienumēr, jo varbūt pavisam negaidot rodas kāda izdevība, kāds nejaušs gadījums. Uz to jāgatavojas. Protams tās ir tikai manas domas. Bet kamēr es nespēju darīt nekā praktiska šai virzienā, tikmēr Jums arī tas maz ko nozīmē. Es gribēju teikt tikai to, ka neder sevi iemidzināt ar illūzijām. Lai cik patīkamas, tās mūs beidzot atstāj tukšā –

Laikam visas nākamās divas nedēļas būs man pavisam tumšs laiks, pēc tam nāks liels klusums. Kāds – cik ilgi, nezinu. Negribu par to domāt. Bet gan jau dzīve ritēs kaut kā tālāk.

Jūsu J. K.

1956.11.6.

Jā Jums taisnība, izstādes atklāšana bij smags brīdis un vēl smagāks bij saņemt daudzos rokas spiedienus, atsmaidīt smaidus, atbildēt skumjajiem jautājumiem un dot paskaidrojumus. Todien izstāde bij atvērta tikai 3 stundas, tomēr es biju noguris līdz apnikumam. Kur es pēc tam atpūtos, to, es Jums teicu vakarējā vēstulē.

Šodien ir pirmdiena, tādat Jūs manu vēstuli saņemsit sestdien, bet vakarējo – varbūt rītu, tātad, ja rakstu svētdienās, iespējams ka saņemat otrdienās. Bet ja rakstu pirmdienā – trešdienā, tad domājams vēstule Jums būs sestdienā. Man patīk, ja Jūs manas vēstules saņemtu sestdienā, jo tad es iedomātos, ka sestdienas vakarā esmu pie Jums ciemā – kaut arī tikai ar vārdiem. Sestdienas vakarus es vēl arvienu saistu ar bēŗnu dienu romantiku – iepriekš sagatavošanos kaut kam gaišam un labam – svētdienai. Atmiņa par svētdienas gaišumu man vēl nav zudusi.

Jā, protams, kad es rakstīju ‘mēs’, tad domāju, ka Jums palīdzēšu. Un tā nebūs mechāniska palīdzība. Es domāju, ka es dzīvošu visam līdz, jo ja jau tas, ko rakstiet, patīk cilvēkiem, kuŗi par Jūsu dzīvi un Jums nekā nezin, tad man, kuŗš zin par Jums tik daudz, viss ir daudz tuvāks. Citiem daudz kas paliks nesaprotams, kas man ir ļoti skaidrs. Tagad es Jums nespēju pateikt, cik katra dienas grāmatas daļa pieskanēs otrai, jo par to jādomā ar skaidru galvu, kādas man pašlaik trūkst. Gan jau tā kādreiz atkal būs, tad es varēšu Jums pateikt, kas kur derīgs, kas pārkārtojams un papildināms. Rakstiet par visu un sūtiet man. Viss cits nokārtosies pats no sevis. Es Jums jau kādreiz teicu, ka dienas grāmatā jāietilpina arī fragmenti no vēstulēm, jo tie saka to pašu par Jums, ko dienas grāmata. Es ceru, ka nebūs ilgi jāgaida, kad es varēšu atkal strādāt un domāt kā par Jūsu, tā saviem darbiem. Tagad vēl esmu it kā kādā transā – ļoti izklaidīgs, aizmāršīgs un sev it kā svešs. Grūt ir arī palikt vienam, tāpat mētājos apkārt, daudz runāju, kam visam nav īstas jēgas. Nezinu arī, ko šodien būtu iesācis, ja Jums nerakstītu, jo izstādē dežurē vedekla. Es tur būšu rītu.

Jums nevajaga plēst vai mest ugunī reizi uzrakstītas vēstules. Ir tik maz laika un ir tik grūti par sevi ko pateikt. Vai ir tik vajadzīgs, lai visam ko saka, būtu laba forma? Katra bēda un katrs prieks laužas no mums laukā ik reizes savā formā un tik daudz tiesību mums jādod savam es, lai tas sevi parāda nesaistītu, mazākais tur, kur tam nav jābaidās no svešuma un vienaldzības.

Vienā lietā es neesmu ar Jums vienis prātis, tas ir, ka Jūs neesat dzejniece. Jūs tāda esiet. Viss Jūsu domāšanas veids ir dzejniekam īpatnējs. Jūs visu uztverat kā dzejnieks, tas ir Jūs par lietām nedomājat, Jūs tās pārdzīvojat. Kaut arī Jums ir svešs dzejas teorijas kodekss, ar to nekas negrozās. Dzeja neietveras ne pantu, ne atskaņu zināšanā, kas ir tīri formas un piesavināmas lietas, bet tā ir dvēseles prasība un varbūt spēks. Daudzās vietās Jūsu vēstulēs ir dzeja, lai gan turn nav ne ritma ne pēdu mēra, ne atskaņu. Ja Jūs reizi uzrakstīsat savu dienas grāmatu, tad arī tas būs dzejdarbs, bet pilnīgi atšķirsies piem. no Žida darbiem, jo Žids ir domātājs, bet ne dzejnieks.

Vakarējā vēstulē es Jums rakstīju par dažām praktiskām lietām, kuŗas Jums nav jāņem visai daudz vērā. Es nespēju lietot parasto vēstuļu uzrunu un tāpēc atstāju vēstuli bez tās. Beidzot viss formālais kļūst it kā traucējums un it kā pretrunā ar to, par ko vēstule runā. Varbūt es to tagad sajūtu asāk tāpēc ka man jādzird ļoti daudz formālu un banālu līdzjūtības apliecinājumu un ir ilgas pēc cilvēcīgākas un tiešākas saskares un kaut tā arī būtu tikai vārdos. Izdomājiet kādu citu –

Jūsu sludinājumu es reizē ar šo vēstuli nosūtīšu avīzei, jo tas man nesagādā nekādas pūles un varbūt aizspēs vēl nedēļas numuru.

Jūsu J. Kalniņš.

Abas Jūsu vēstules saņēmu šodien pusdienā. Mīļš paldies!

12.6.1956.

Esmu ļoti nospiestā garastāvoklī. Es netieku nekur ne ar ko. Viss stāv nepaveikts, – tikai dienas aiziet. No visa jāatsakās. Viss jāzaudē. Viss jāizrauj no sevis un jāpamet iznīcībai zem kājām. Man pietrūkst spēka šinī sevis iznīcināšanā noskatīties. Noskatīties pašai savā bojā iešanā. Dienu no dienas.

Grīna rakstu uz Jūsu ieteikumu izgriezīšu no avīzes. Šodien saņēmu Ceļa Zīmes. Tas ir pirmais numurs šinī gadā. Kādēļ viņas iznāk tik gausi? Tanī pašā avīzē kur Grīna raksts sākās, izlasīju arī ka Londonā neesmu ievērota, mani Ļaudonieši par vājiem lai turētos līdz. Atliek gaidīt, vai kādreiz tos iespiedīs Ceļa Zīmēs, jo teikts, ka visu iesūtīto rakstu pirmiespiešanas tiesības iegūst Ceļa Zīmes.

Kādēļ man nav tiesības strādāt? Kādēļ reiz nebeidzās mana mocīšana?

Vakaros spēlēju. Sabendēju acis – apgaismojums nesniedz līdz klavierēm. Pašai tas būtu jāsaprot. Bet ko lai es daru? Es nevaru savaldīties, man kaut kā ir jāaizmirstas. Un jādara kaut kas, kas savā būtībā tomēr ir protests šai manai dzīvei. (Un pie klavierēm nevar pienākt un atņemt vai iznīcināt manas domas, kā tas notiek pie rakstīšanas. Varbūt daži vien ļaunāki tādi gadījieni iebaida un paralizē uz ilgu laiku.)

Jūsu dzirdētais Simfoniskais orķestŗa koncerts jādomā tomēr ir bijis Jums svētīgs, kā citādi Jūs būtu braucis gaŗām savai piestātnei? Tā tad Jūs bijāt aizvests citā pasaulē ar mūziku, kuŗu gan negribiet saprast. Esmu trīs reiz dzirdējusi Sidnejas Simfoniskā orķestŗa koncertus. Es labprāt klausos arī tādās lietās, kur man nav nekādas jēgas. Jo mazāk es pūlos ko saprast, jo vairāk iegūstu.

Bet tagad te nekā cita nav tikai kino. No 9 filmām 3 ir mazliet palikušas prātā. Būs šī iešana katru sestdienu jāpārtrauc bērnu dēļ. Filmas lielāko daļu ir tomēr brutālas. Beļģijā es daudz redzēju franču filmas, tur mīlas skatus nospēlēja ar pāris skatiem un pāris smaidiem, te viss tiek stiepts un rādīts tā, it kā tā būtu fizioloģiska lekcija ar eksperimentiem, ne mākslas priekšnesums.

Bet kur lai iet? Un iet ir labi. Ir tik labi bijuši šie sestdienas vakari, kad var posties un astāt māju, iet kaut kur naktī, ceļā, prom.

Tikai aiziet nekur nevar.
Pastāstiet par sevi.
Pastāstiet par kaut ko, par ko es nekā nezinu.
Pastāstiet par kaut ko skaistu.
Sakiet – kas ir tas, kādēļ vērts ir dzīvot?
Sakiet kas ir tas – kādēļ visvairāk gribās dzīvot?

Un kas ir tas – kas paliek pāri? Savādi – man dažreiz šķiet, ka tas, pēc kā es bieži ilgojos, ko vēlos sasniegt, iegūt, piedzīvot – tas nav nebūt tas, kas ir no aizgājušās dzīves palicis atmiņā kā – svarīgākais, labākais. Daudz kas, kas ir bijis kā kalngals, ir pazudis kā nenozīmīgs un atmiņā kā dārgums mirdz kāds ikdienas mazs brīdis. Pastāstiet, kas ir brīnišķīgākais dzīvē?

Jūsu E. Dz.

P.S. Žagara kundzes adresi neesmu atradusi. Ja sludinājums nav ļoti dārgs, lūdzu, ieliekat to avīzē. Ja es nekā nedarīšu – nākošā gadā es būšu tepat ja vēl kas no manis būs atlicis pāri. Naudu Jums aizsūtīšu postal notēs.
T.p.

1956. 16. jūnijā.

Šorīt ir gaišs svētdienas rīts un es negāju uz izstādi, tāpēc varu Jums kādus vārdus uzrakstīt. Citādi esmu visu dienu izstādē un vakarā pārbraucu mājā tik noguris, ka gribās tikai gulēt. Nezinu, kāpēc tas tā ir, jo darbdienās ļaužu ir maz, un nekāda lielā runāšana nav. Telpas ir omulīgas, ielas troksnis dzirdams vāji. Dzird dziedāšanu un mūziku, jo apakšstāvā ir konservatorija. Ir pavisam cita pasaule šai mājā un tās divi nedēļas, kuŗas šeit pavadāmas liekas izkrītam no parastās dzīves.

Gadās negaidītas sastapšanās. Aizvakar iepazinos ar Viju Vētru. Četras stundas viņa sēdēja man blakām un runāja. Es tagad zinu daudz par viņas dejām, par turnejām, kollēgām, viņu pašu, viņas nodomiem, par mīlestību uz Indiju, par to, ka tai laikā, kad dejo un smaida, jūt mugurā briesmīgas sāpes, bet nebēdā par tām un dejo… Man nekas daudz nebij jāsaka, tikai jāklausās un es to arī darīju, gandrīz satriekts no viņas temperamenta, enerģijas, uzņēmības un dzīves prieka. Es reizām ieskatījos viņas cietajā, vīrišķīgā sejā un jutos kā kāds knislis Dianas priekšā. Es domāju arī par to, kāds varētu būt vīrietis, kuŗu viņa mīlētu un cik ilgi tas spētu viņas mīlestību izturēt? Ja šī nelaime uzbruktu man, tad šķiet, es izjuktu kā kartupelis kuŗam uzmin ar kāju. Klausīdamies un skatīdamies šai milzīgajā enerģijas rezervuārā, es pārdzīvoju neviltotu prieku un domāju, ka man jāraksta par to dzejolis, stāsts vai kas tamlīdzīgs, jo Vija Vētra tiešām attaisno savu vārdu un ir sieviete ar stilu. Atvadīdamās viņa jautāja, vai drīkstot mani noskūpstīt un pirms es vēl paguvu ko teikt, tas jau bija noticis fakts. Pēc tam dāma, kas todien man palīdzēja dežurēt, samērcēja savu kabatas lakatiņu ūdens glāzē un līdzjūtīgi atbrīvoja mani no brāzmīgā skūpsta paliekām, jo uz ielas jau es ar tām nevarēju rādīties… Varbūt ir tā, ka neviena sieviete nespēj paciest to, ka otra sieviete atstājusi vīrietī kādas paliekas? Vispār sievietes ir kaut kas neizprotams.

Māra Kalniete nodomājusi tulkot Austrālijas Latviešu teātrim kādu Ratigana lugu no angļu valodas. Lugas nosaukumu esmu aizmirsis. Tai lugā nu ir iepīts viens gabals no Šekspīra Romeo un Jūlietas un viņa lūdz, lai es to pārtulkoju. Es to arī apsolīju, jo kas tad gan man varētu būt pret Šekspīra jambu latviskošanu? Bet protams, tas ir noslēpums, kuŗš Jums rūpīgi jāglabā un Jūs to drīkstat atklāt tikai 50 gadus pēc Kalnietes kundzes nāves. Ja Jūs to nevarat solīt, tad mazākais izsvītrojiet šo vēstules fragmentu.

Un tad es tūliņ sākšu iedziļināties Šekspīra tekstā, jo ir svētdienas pēcpusdiena, saulains laiks u.t.t.

Jūsu J. K.

Esmu pašlaik ar divām Šekspīra lappusēm galā. Jambam neesmu nekur pāri darījis, bet viss cits jau neko nenozīmē. Žēl, ka nespēju Jums to nolasīt. Fragments beidzas ar Romeo pēdējiem vārdiem: „Es mirstu skūpstot!”

1956.19.6.

Neizdevības nospiež, panākumi padara lepnus – tā tas ir. Bet Londonas sacensību rezultāts Jūs nedrīkst sarūgtināt. Kad aicināju Jūs piedalīties tur, nedomāju ka sacentīsies tik spēcīgi vīri kā abi Lesiņi, Klāns un vairāki citi, kas jau gadiem ilgi pazīstami, kā mūsu labākie stāstnieki. Un tomēr – pirmo godalgu nav no viņiem ieguvies neviens – tā paliek nepiešķirta. Otro turpretī saņem rakstnieks, kuŗš stāstniecībā uzstājās pirmo reizi – Valdis Kauls. Es viņu pazīstu kā kritiķi, jo tas ir mans Amerikas dēls – Vit. Kalve. Ka viņš raksta arī stāstus es nemaz nezināju. Viņš man raksta, ka stāstā risinātas smagas filozofiskas problēmas. Tātad tas ir pilnīgi moderna rakstura darbs un godalgotāji ņēmuši vērā ne tīri literāro pusi, bet problēmu risināšanu. Šai virzienā ne Jūs, ne es ne arī visi pārējie rakstnieki nespējam konkurēt, jo nezinu, kuŗam no mums būtu pietiekamas modernas filozofijas zināšanas, lai varētu uz tām balstoties rakstīt literārus darbus? To zinot, Jūsu neveiksmei nevajadzētu Jūs sāpināt.

Protams, ka tiklīdz aizskar vienu sāpīgu vietu, tas jūtams arī visās citās. Mēs visi esam tagad slimi ar daudzām sāpēm. Mans mīļais draugs, Jums ir tas jāņem vērā un jācīnās. Ir cildeni arī tad cīnīties, kad liekas, ka nav nekādu izredžu jo īstais cilvēks ir ne tas, kuŗš uzvar, bet tas, kuŗš cīnās. Panākumus nereti piešķiŗ nejaušība, bet cīņas apziņa ir mūsu pašu manta.

Jūs gribat lai pastāstu Jums ko jauku? Jauki ir tas, ja kāds saprot to, ko otrs cieš. Tad rodas divas pasaules, kuŗas viena otru apgaismo. Es domāju ka tas ir skaisti.

Kas ir tas, kā dēļ vērts dzīvot? Kā lai atbildu šim jautājumam, ja to nav vēl spējis neviens pasaules gudrais? Tomēr es domāju, ka nav nozīmes dzīvot ne slavas, ne panākumu, ne ieguvumu pēc. Man šķiet, ka dzīvot ir vērts tikai cilvēka dēļ. Un šis cilvēks var būt otrs cilvēks, vai arī mēs paši. Otra cilvēka dēļ var dzīvot tikai tad, ja to mīl, bet tāpat tas ir arī ar sevi pašu. Daži mīl sevi līdz neprātam, citi nespēj dzīvot, ja tiem nav otras dvēseles, kam sevi atdot. Tas ir liktenis. Daži rada sev mīlestības illūziju un dzīvo ar to. Varbūt tādu ir ļoti daudz. Bet es domāju, ka netrūkst arī tādu, kam ir īsts zelts un viņi ar to apzeltī arī otru cilvēku. Tas varbūt ir brīnums, bet mums ir jātic brīnumam.

Jā, pagaidām Jūs nekur nevariet aiziet. Bet arī Jūsu māsa Sibīrijā nevar nekur aiziet un tomēr dzīvo. Jums nevajag zaudēt ticību, ka reizi aiziesit, jo tikai liela ticība piepildās. Reiz Jūs aiziesit.

Kas ir brīnišķīgākais dzīvē? Man šķiet, ka tas ir viss tas, ko nespējam izskaidrot. Dažreiz tas varbūt ir viens mirklis, viens skats, viens vārds, dažreiz sapnis, no kuŗa ar žēlumu jāmostas. Man liekas, ka es esmu pārdzīvojis daudz brīnišķīgu dienu, mirkļu, skatu un tam līdzi ejošu domu. Kuŗš un kāpēc kāds no tiem ir brīnišķīgākais, es nespēju pateikt. Bet es allaž esmu centies to izmantot kādos pantos, stāstā u.t.t. Un to es tad sajūtu kā pateicību tam, kas man šo brīnišķīgo pārdzīvojumu devis.

Kas no visa tā paliek pāri? Es domāju ka pāri paliek dvēsele. Ir tiesa, ka no pagātnes mantotie kalngali pazūd, satumst, jo mēs jau augam un attīstāmies un topam par kaut ko, ko paši varbūt nemaz nezinām.

Ko lai stāstu par sevi Jums? Es bieži esmu noguris līdz sabrukumam. Nezin kāpēc tas tā. Varbūt tāpēc, ka pagājušās nedēļas prasīja pārāk lielas pūles lai sevi nomierinātu? Tagad varbūt sākās atslābums? Man ir tikai ilgas pēc gulēšanas. Tikko iespējams es aizmiegu un guļu dziļā, smagā miegā. Vēl divi dienas tad izstāde būs galā. Kā būs tad – nezinu. Varbūt būs baigs klusums, atstātības sajūta, varbūt kas cits.

Rakstu Jums izstādes telpās. Ir reti apmeklētāji, apakšstāvā spēlē gammas. Mana dežūras biedrene Lūcija Kalniņa lasa Steinbeka stāstus, reizām mēs runājam. Vakar es saņēmu Jūsu vēstuli. Nebēdājaties. Mēs vēl daudz runāsim. Tas būs skaisti.

Jūsu J. K.

1956.20.6.

Izstāde tuvojas beigām. Vēl divi dienas – tad sapnis izbeigsies. Visu laiku es dzīvoju kādā nereālā pasaulē, bez domām, bez kādas vēlēšanās. Biju ļoti noguris, gulēju bez sapņiem. Negribas domāt par to, kas būs tad, kad no rītiem vairs nebūs jābrauc uz izstādi. Varbūt gribēsies strādāt? Varbūt nedarīt nekā? Viss mainīsies – ar laiku. Visam jāpāriet. Ar visu jāsamierinās. Vai tas kas paliek pēc samierināšanās, ir ieguvums, vai tikai atlieka no kaut kā? Nevaru pateikt. Varbūt kādreiz zināšu.

Drīzi Jūs avīzē varēsiet lasīt manu stāstu. Vai tas ir tikai atmiņas, par kuŗām runāju? Laikam nē. Tās ir atliekas. No kā? No manis paša, no kādas aizgājušas dzīves, no mirušām sejām? Es toreiz šo dzīvi nesapratu un pret šīm sejām biju pārāk vienaldzīgs. Kāpēc tagad ikviena no tām liekas kā sāpe, tiklīdz tai pieskarās?

Es esmu pārdzīvojis ļoti daudz skaistu mirkļu, dienu, gadu. Un tomēr arī tie ir kļuvuši tikai par skumjām, pat par sāpēm. Man sāp visas atmiņas, visa pagātne. Sākot ar to brīdi, kad kas ir kļuvis par bijušo. Vai Jūs to variet saprast? Ilgu laiku ir iespējams izvairīties no pagātnes, pakļaujoties tagadnei. Bet tad pienāk laiks, kad tagadnes vairs nav un tad uzbrūk pagātne. Jūsu tagadne ir nejauka, slima, nekrietna un Jūs no tās gribat atbrīvoties. Bet varbūt kādreiz Jums tā sāpēs, tāpat kā man manējā. Dzīve ir neizprotama un nežēlīga. Varbūt tiem cilvēkiem, kuŗi dzīvo kādam elkam, kādai absurdai fiksai idejai, ir labāk? Varbūt viņiem nav pagātnes, bet ir tikai mūžīga tagadne, līdz liktens viņiem izsit no krūtīm elpu un viņi iekrīt tumsā un pazūd.

Es neesmu nelaimīgs, es nejūtu sevi par tādu. Es esmu tikai slims pats ar sevi. Slims ar visu kas ir manī. Varbūt būtu labi, ja es savu slimību varētu uzkraut kādam otram? Varbūt es to sauktu par mīlestību? Varbūt ka es ar to iegūtu tagadni? Bet šī iedoma nav pat sapnis, tā nav nekas.

Neplēšat savas vēstules. Lai tās visas atnāk pie manis. Ar visām sāpēm, ar nemieru, ar ilgām. Man nekas nevar nomākt, bet Jums varbūt kļūs vieglāk. Varbūt ka Jūs kaut ko atdosit no sevis prom un Jums tai vietā ienāks kas cits labāks, skaistāks? Es to gribētu. Varbūt tas nav bīstami, ja grib kaut ko priekš otra? Sen es nedrīkstu nekā gribēt, jo baidos, ka liktens to dzirdēs un izpildīs kādā drausmīgā veidā.

Šodien ir saulaina diena un būtu jauki domāt par to, ka arī Jums tā ir tāda pati. Bet biedē domas par to, ka Jums tad varbūt ir jānoņemas ar zirņiem… Un tad Jums būs nosalušas rokas un Jūs nevarēsit vakarā spēlēt. Bet Jums vajag spēlēt, spēlēt, lai izspēlētu no sirds smagās domas. Tagad ir rudens, zema un bāla saule un tas jau par sevi visu cilvēku nomāc. Spēlējiet un domājiet par pavasari, jo ja tas arī nav tāds kā mūsu dzimtenē, tad tomēr arī šeit tas ir dzīvības pilns. Un saule! Tā visur ir vienāda – dzīvības aicinātāja. Es ziemā īsteni nekad neesmu dzīvojis – esmu pavasara, garā pavasara bērns un tāpēc arī šis laiks varbūt man visvairāk patīk. Ar to arī saistās daudz manas dzīves gaišie momenti.

Lūdzu, spēlējiet! Reizi, Jūs par to variet būt droša, reizi Jūs to izmantosiet. Mūzika neizskan tikai tukšā gaisā.

Šodien izstādē ir samērā maz apmeklētāju. Ir visādi: dažs ienāk, nesaka ne vārda, apskatās un tāpat klusēdams aiziet, citi ļoti laipni sveicina, paņem katalogu un prom ejot pateicas un atsveicinās. Kā šķiet, tad sieviešu kārtas apmeklētāju ir vairāk nekā vīriešu. Vairumā vecu cilvēku vairāk nekā jauno. Jaunie laikam nevaļīgāki.

21.6.

Visu augšējo vakar rakstīju izstādē. Šodien esmu visu dienu mājās. Rītu būs pēdējā izstādes diena. Būs daudz darba dodot prom pārdotos darbus. Pārdots ir 40 darbu, visi tie, no kuŗiem paliek klišejas.

Varbūt šodien iešu uz kino, jo nezinu kur citur lai pavadu vakaru.

Visu labu.
Jūsu J. K.

22.6.1956.

Ir maz cerību, ka Jūs šo vēstuli saņemsiet laikā – tas būtu rītdien. Ko tādā gadījienā lai saku? Priecīgus Jāņus! Tad viņi būs gaŗām, kad to lasīsiet. Bet es Jums saku to – tagad! Tā tad nokavēts nevarētu būt. Rītu ir zāļu diena.

Silts un miglas pilns, brīžam nolīst lietus, bet tas tikai lai meijas uzsvaidzinātu…

Neesmu Jums rakstījusi. Dzīvoju kā bez jēgas, bez apstāšanās, tikai saimniecības darbā. Šoreiz gan nāk maza pārmaiņa: Jārīko Jāņu dienas viesības. Gaidām viesus. Esam te 4 gadus viesojušies citās mājās un pie mums nav rīkots. Beidzot mazliet jāprotas. Būs ap 16 viesu. Patreiz piecēlos priekš pieciem no rīta, vēl ir tumšs. Man vārās dažādi katli un cep kūka… Un kamēr vēl visi guļ, es tepat virtuvē uz galda stūra uzrakstīšu Jums pāris vārdus.

Acumirklī te ir labi. Silts ir no plīts un atmiņā ir tie rīti, kad māte cēlās agri, kad svētkus rīkojot viņas darbi jau gāja pilnā spēkā, un mēs vēl gulējām… Ieņemt viņas gaitas dzīvē, nebūtu ļauni. Ļaunums ir citur. Kā celsies citi, tā šis miers un priecīgā rīkošanās zudīs. Tad būs kliegšana un īgnums un naids un apvainojumi un rupjības un pie visa būšu es viena vainīga, kas nevarēšu vairs savus darbus darīt, bet mūžam būs jāpalīdz otram un jābūt nederīgam, nelietojamam muļķim, ar kā rokām tomēr katrs darbs sāksies un beigsies. Darba šodien ir ļoti daudz, cept un vārīt, slaucīt un mazgāt, ‘pucēt’ un gludināt. Tas viss būtu skaisti, ja to nepadarītu par elli.

Siers ir gatavs un stāv tepat uz galda. Ir ar ķimenēm un ir izdevies varen raibs. Tādus sēja mana vecāmāte (tēva māte, pamāte gan) un man viņas siers vienmēr garšoja, bet mātes cietais negaršoja. Nu man ir izdevies tāds, kādu toreiz bērnībā apbrīnoju vecaimātei.

Jūsu 3 vēstules saņēmu visas uz reizi, vakar. Nebija nevienam laika agrāk būt pastā. Inesei bij pēc skolas vienmēr tik daudz citu pienākumu, ka viņa nespēja pastā ieiet.

Jūsu vēstulēm nebūs laika atbildēt. Būs tūlīt jāizbeidz rakstīšana.

Rakstīšu pēc Jāņiem. Ceru, ka pārlaidīšu tos, ar visiem labumiem un briesmām, sveikā. Lai Jums labi klājās! Daudz paliek neizrunāts…

Jūsu E. Dz.

Gaisma svīst. Mani katli vārās. Bija brīdis atpūtas.                T. p.

26.6.1956.

Beidzot es varbūt varētu rakstīt vēstuli, dienas grāmatu, vai ko citu. Šķiet ir atkal kāda darbība galvā. Lielu laiku bija tukšums. Neko negribējās vārdos pārlikt. Bija tikai nospiestība, nelaime, īgnums, bezcerība, ilgas un tā tālāk, un tā tālāk. Viss sajaukts par vienu pelēku masu, kas gūlās pār dienām. Varbūt nebūs daudz labāk arī uz priekšu, bet jācer labākais.

Ir trīs Jūsu vēstules, kam būtu jāatbild, bet domas rokās tikai ap sevi.

Jums būs drīz beidzies izstādes laiks un tad nāks klusums. Un tikai tad Jūs sāksiet just, ka kāds patiesi Jūs ir atstājis un nekad neatgriezīsies. Tas būs vēl smags laiks. Saņematies, tas nāk tomēr viss pamazām un tad ar to samierinās. Ir jāsamierinās. Un Jūs jau varēsiet tad atgriezties pie darba. Rasktu ar ļoti nelāgu spalvu. Pa Jāņiem viss ir novākts un noglabāts tā, ka to tik ātri nevar atrast.

Bija smaga nedēļa pirms Jāņu svinības bija sakārtotas. Vēl pēdējās dienās virtuvē lika griestus (šos gadus tā bija bez grieztiem), krāsoja sienas, atnāca arī elektrotechniķis un urba visādus caurumus (mums drīzumā būs elektrība). Man šinī krāsu, skaidu un putekļu vidū bija jācep speķa rauši, ķimeņmaizes, jāsutina cūkas galva… Un mazgāt, mazgāt, mazgāt…

Kad svētku vakarā es paskatījos uz savām rokām tad domāju, ka nav nekādu cerību, ka es kādu valsīti spēšu visiem uzspēlēt. Rokas bija sapampušas un smagas kā vāles. Bet beidzot jau spēlēju, uzspēlēju, nospēlēju… Arī cits viss kā nekā gāja labi. Cūkas galviņa uz zaļu zirņu kaudzes (citādu nebija) bļodā bija tik brūna un skaista, ka es dzirdēju viesus minām – tā laikam esot šokolādes galva, tikai greznumam. Tad man bija laiks dot nazi rokā naigākajam un tas grieza smaržīgas, mīkstas šķēles un dalīja tās slavēdams. Tāpat bija ‘izdevies’ silto ēdienu ienešanas moments: nāca četri bērni pēc augumiem ar bļodām un milzīgiem šķīvjiem (jo milzīgi tie šķita mazajās rokās) – Dzidra tautas tērpā pirmā, tad viens ciemiņu puisis un vēl Inese un viņas draudzene. Viesi bija sajūsmā, kāds sauca, ka tas esot kā Indijā, kur vergi nāk ar ēdieniem…

Bet tas viss neko lielu nelīdzēja, es biju piekususi, ne tik daudz fiziski kā garīgi. Es apsēdos pie galda tai pašā baltā blūzītē un rūtotā priekšautā, ar ko biju iznākusi bērniem līdz no virtuves. Es tālāk nespēju rīkoties, es nevarēju atcerēties ku ir mana tautas tērpa josta, ja es ietu pārģērbties es apturētu visu viesību gaitu. Tā es paliku kā biju – kalpone. Un tomēr kaut kā tas viss ritēja gluži jautri. Daudz ēda, maz dzēra, drusku dejoja, mazliet klausījās mūziku, nodzīvoja visu pēcpusdienu no plkst. 2 līdz 11 vakarā. Man tikai žēl, ka es neizturēju savā lomā līdz galam. Ja es tanī dienā būtu piecēlusies vēl agrāk, es būtu atradusi savu tērpa jostu… Bet varbūt es tomēŗ nebūtu pārģērbusies – tā bija tāda cita cilvēka nebeidzamā nesavaldība un kliegšana, kas mani tā pārvarēja, ka es beidzot biju pagurusi.

Tā tad jāaizmirst takta kļūda (ar to tērpu) un jāapmierinās ar Dzidras apgalvojumu, ka es bijusi tomēr skaistākā, jo citas dāmas bijušas noēdušas savu lūpu krāsu…

Ugunskurs un citas Jāņu izdarības ārā izpalika lietus dēļ. Visumā jāpateicas Dievam, ka es savu viesu uzņemšanas uzdevumu veicu tā, kā tas izdevās. Neesmu jau mācīta mājas māte. Un ja kāds redzētu kādā atmosfairā to visu gatavoju… Tas par Jāņiem. Svētki gaŗām un svētku nav bijis. Varbūt tikai ieskaņa. Man gribētos pārcelties citā vidē un tad rīkot svētkus. Bet tādas vietas vairs nav, kur es varētu rīkot svētkus.

Valdiet savu sirdi – tā es izlasu kādā vietā Jūsu vēstulē.
Valdiet savu sirdi!

Man šķiet ka visu mūžu es citu neko neesmu darījusi, kā – valdījusi savu sirdi! Es biju atraitnes bērns. Ak, šīs mātes bailes un raizes, lai mēs izaugtu – godīgas! Tās ir divu rūpes, kas bija palikušas nesamas viņai vienai un kļuvušas vēl dubultīgas, jo katrs sverot mūsu godīgumu varētu domāt – jā, tēva nav kas savalda! Tā es mācījos valdīt savu sirdi no agras bērnības. Valdīt to dusmās, valdīt mīlestībā. Valdīt sirdi ir pirmais ceļš uz godīgumu. Šo godīgumu ko es dažkārt esmu lādējusi!

Tad es strādāju kā skolotāja.

Un – valdīju savu sirdi. Ne sevis dēl. Bet simts un vēl simts jaunu siržu dēļ. Esot tām par priekšzīmi.

Un vēl tad – es apprecējos nelaimīgi. Un valdīju savu sirdi. Arī nelaimīgam, arī nelaimīgai sievai – ir jābūt godīgai. Bet godīgums prasa – valdi savu sirdi!

Tagad, kad es naktīs klausos savas sirds soļošanā, es nobīstos, vai viņa neapstāsies? Cik ilgi vēl viņa gribēs iet? Vai vēl mazu mazuliet viņa ies? Tagad – arī tagad – valdi savu sirdi!…

 27.6.1956.

Vēstule nenobeigta, bet vakar vakarā atnesa man 2 Jūsu vēstules. Paldies! Tās atbildēšu tūlīt.

Jūsu E. Dz.

27.6.1956.

Ir divas Jūsu vēstules ar labiem vārdiem par visu ko esmu Jums rakstījusi.

Godalga, augstākā par stāstiem, ir kritusi Jūsu dēlam. Ticiet man, ka es par to ļoti priecājos. Nezinu kādēļ? Laikam man pret viņu respekts no tiem rakstiem, ko esmu lasījusi Ceļa Zīmēs. Nu redzat! Augstākā praize tā tad, tā sakot paliek tomēr ģimenē! Pasmaidiet!

Es nebiju vīlusies tanī ziņā, ka mani Ļaudonieši caurkrituši, bet tanī ziņā, ka man neuzsmaidīja tāda negaidīta puscūkas laime, kas mani dabūtu uz ceļa. Galu galā, lai mani dabūtu uz ceļa, vajaga ļoti daudz. Man ir jāstrādā vairāk, daudz, daudz vairāk, šai rakstīšanas laukā, nekā es to spēju darīt. Šie mani apstākļi tad arī manas domas nomāca pavisam, ka neredzēju izejas. Tagad es atkal atgriežos pie vecā padoma – palēnam! Tas ir nožēlojams padoms, bet vienīgais, ko varu pielietot.

Jums jautāju dažādus jautājienus un Jūs tos jauki man esiet atbildējis. Paldies! Pārlasīšu tos šad un tad.

Es gribēju Jums vienkārši prasīt – kāds ir vīrietis? Jo Jūs tik bieži izsaucāties – „kādas ir sievietes? Kas viņas lai saprot?” Bet es zināju, ka uz tik krasu jautājienu – kāds ir vīrietis? – es atbildi nesaņemšu, tā – es jautāju ko citu. No Jūsu atbildēm es varētu spriest – vīrietis ir tāds pats kā sieviete.

Tas ko Jūs atbildējāt par to, kas dzīvē jauks, kas vērtīgs, kādēļ vērts dzīvot, kas paliek no visa pāri – Jūs atbildējāt to pašu, ko es būtu gribējusi teikt. Varbūt nebūtu īsti pratusi.

Tā tad, atkal es gribu teikt to pašu, ko agrāk esmu teikusi – vīrietis un sieviete ir ļoti līdzīgi. Tikai visi cilvēki nav līdzīgi. Tie ir – dažādi.

Jūs par mani ziniet vairāk, kā jeb kāds cilvēks pasaulē par mani ir zinājis. Jūs izlasiet ne tikai to, ko es rakstu, bet uzminiet arī – kādēļ es to rakstu.

Jūs kādā vēstulē sakiet, ka es visu atslēdzu ar pārdzīvojumu, ne ar domāšanu.

Tā tas ir.

Man šķiet ka es pat ēdienu gatavoju tikai ar pārdzīvojumu, ne ar zināšanām.

Šī mana dzīves forma, ja tā var teikt, ir tā, kas visvairāk tiek nīsta no mana vīra. (Piedodiet – nelaba gramatiska forma.) Man nav ne mazākās cieņas pret ‘dzīves gudrībām’ kādas ir nepieciešamas un saprotamas katram civilizētam cilvēkam.

Es esmu visumā ļoti muļķe un dīvainākais, ka es ar visu spēku cenšos tāda palikt. Es pati esmu jau sen novērojusi, ka es sevi sargāju kā no baciļiem no elementārākām dzīves lietām. Es nezinu cik tālu ir mēness no zemes, lai gan tas man simts reizes ir teikts. Es nezinu cik maksā biļete no šejienes līdz Sidnejai, lai gan es reizes 15 esmu to pirkusi. Es nezinu simts lietas, ko zina katrs skolas bērns. Bet kad es par šīm lietām dzirdu vai lasu, tad ir tā, it kā es sevī aizvērtu kādas durvis un teiktu tam visam – paliec ārpusē. Kaut kam manī ir jāpaliek tik tīram, kā tikko uzsnigušam sniegam, lai tanī iespiestos vissvarīgākais. Un ja es teiktu kas tas lai būtu? – Par to varētu smieties katrs skolas bērns. Tas varētu būt klusums un nekas. Tā varētu būt koka lapa. Tas varētu būt uzarts lauks, kur paliek kāda cilvēka pēdas, pūles, dzīve, viņa elpas vilciens pēc vilciena un to neviens nezina. Tas šūpojas uzdīgstošos asnos, tas paliek sazēlušās un kalstošās smilgās – un to neviens nezina. Es to gribētu zināt. Nojaust. Atrast. Paturēt vienu mirkli… Tādēļ es sargāju sevi no visa tā, kas man ir apkārt un kas man nav vajadzīgs. Tās ir lietas, kuŗas es it kā paņemu automātiski, uz viņām nepaskatoties, jo viņas man nav to vērts. Ir varbūt grūti pateikt ko es ņemu, ko atstāju, bet katrā ziņā es ignorēju pārāk daudz. Bet varbūt – lai atrastu daudz.

Es dažreiz pati domāju – vai tad mana dvēsele ir tik nabaga un šaura, ka viņai sevi tā jātaupa, ka viņa baidās sevi piekraut, it kā tā būtu maza un šaura telpa. Es nezinu. Varbūt tas ir mazuma, telpas trūkuma dēļ. Varbūt nē.

Grīns savā rakstā, par to kas un kāds ir mākslas darbs, saka ka dzīve nav mākslas darbs un ja mēs uzrakstītu visu, ko jūtam, domājam, un tā tālāk, tur nebūtu nemaz mākslas. To lasot es domāju, ka es it kā esmu pūlējusies dzīvot ikdienu tā, lai viņa nestāvētu tik tālu no mākslas. Mazākais – lai manas izjūtas, domas, kas aizņem lielāko dienas daļu, lielāko dzīves daļu – būtu tuvas mākslai.

Varbūt tādēļ Jūs kādreiz teicāt – tikko Jūs runājat par sevi, Jūs runājat kā māksliniece. Varbūt tās ir šo manu, galvenokārt neapzinīgo, pūļu sekas.

Es arī domāju, ka šīs civilizācijas laikmeta cilvēks ir tā pārkrauts dzīves grabuļiem, ka viņam ir jābēg no tiem un ir sevī jāaizver kādas durvis tiem, lai viņš spētu būt jūtīgs lielākiem pārdzīvojumiem.

Varbūt tiem, kas dzimst tagad, tas nebūs jādara, jo tie jau no pirmiem mirkļiem ir ieviesti elektrisko dzelzceļu dārdoņā un komiku jūklī, un ar pirmām dienām tie būs spiesti tur orientēties. Vai nogrimt.

Jūs mudiniet mani spēlēt. Uz to es neesmu mudināma, es varu nosēdēt visu vakaru pie klavierēm un aizmirst, ka Dzidra arī ir jālaiž spēlēt. Tagad vakarus es bieži tā arī pavadu – spēlējot. Bet ka tas kaut ko noteikti man dos, tas var arī tā nebūt. Tad dod spēlējot. Tas viss. Viena brīža dēļ, ko var dalīt ar kādu citu šai lietā – var spēlēt (un mācīties spēlēt) visu mūžu. To esmu teikusi savai draudzenei, to saku sev. Bet šis mirklis var arī nenākt. Parasti jau kādreiz kaut kas nāk. Lielāks, vai mazāks. Arī tagad, Jāņos, mūzika, lai kāda un cik tās bija, cilvēkus apreibināja. Viņi tapa mazliet skumji. Viņi kaut kā ilgojās. Kaut ko vēlējās grozīt savā ikdienā. Kāds teica, ka būs tomēr jāsāk braukt uz Sidneju, uz koncertiem, kaut dažas reizes gadā. Kāda kundze piesēdās pie klavierēm un arī kaut ko reiz zinātu sameklēja pa taustiņiem, un viņas vīrs domāja, ka varbūt kādreiz būs jāpērk klavieres. Kāds teica, ka pupiņas tomēr nedrīkst paņemt visu laiku, un – meitenēm arī ir jāspēlē. Nu jā, mūzika tādas visādas domas pamodināja. Varbūt viņi uzminēja arī kādēļ man pietrūka laika pārģērbties un pateicās tik sirsnīgi par vakaru.

Bet tas viss ir maz.

Nu labi, tomēr pieņemšu, ka Jūsu vārdiem taisnība – kādreiz tā kaut ko dos, šī mūzika. Piemēram arī citādā veidā: tikko atnāca Dzidrai līdz no skolas kāda meitene un viņa grib ņemt pie manis klavieru stundas. Neesmu nevienam teikusi, ka spēlēju, vai mācu spēlēt. Bet vakaros tālu skan, cilvēki saklausījuši, ka es varu spēlēt. Bet uz to bija jāgaida 4 gadi un tā ir tikai viena meitene, kas varbūt nespēs spēlēt un man tāpat nebūs ‘nekāda labuma’.

Ja darbs to visu neizpostītu, ko es rokām iedīdu, tas būtu kapitāls priekšdienām, varbūt varētu pelnīt maizi ar to. Bet rokas tik ātri zaudē iegūto, kad nāk smagāks fizisks darbs.

Tomēr – spēlēju un mazliet progresēju un skaisti ir spēlēt. Un varbūt es kaut ko iegūstu no nakts, kuŗā mūzika aizskan!

Par daudz esmu iesākusi – zīmēšana, spēlēšana, rakstīšana – viss viens, un tomēr technikas neļauj tam visam par vienu būt. Lai visas technikas pārvarētu tam vajadzētu ziedot mūžus, ne brīžus.

29.6.1956.

Ir nelāga diena, tādēļ ka esmu nelāga. Dienai nebūtu nekādas vainas – ir vējš un saule. Vējš man patīk. Būtu skaista diena. Bet es jūtu, ka esmu muša zirnekļa tīklā, un kā arī es nespārdos, tīkls stāv kāds bijis man apkārt.

Pēdējā laikā pieredzējumi mājās liecina, ka mans vīrs nav garīgi vesels. Viņš tik neaprakstāmi nervozs un tik traks kļūst ik reizi, kad ir jāveic kāds lielāks uzdevums, ka man ir bailes, ka es palieku dzīva. Man viņam ir jāpalīdz ik uz soļa un nekas nav labi, absolūti neko es nevaru izdarīt pa prātam. Tad sākās kliegšana un trakošana un tāda ālēšanās, ka to katrs, kas redzētu, sauktu par nenormālu darbību. Bet neviens to neredz. Tikko kāds cits cilvēks parādās, viņš pēkšņi mainās un no gluži sadistiskas uzvešanās nav manāms nekas. Tomēr viņā bieži tagad izlaužas briesmīgi vārdu plūdi, viņš tad runā ar katru un tik aizrautīgi un gudri un lielīgi, ka arī kļūst neomulīgi klausīties. Parasti Austrālijas pelšana un Latvijas celšana, vai paša personīgā lielīšanās, tas iet ar tādu patosu, ka viņš pats ir bāls, pinās vārdos un kliedz sajūsmā. Visi to noskatās, noklausās pacietīgi – un aiziet. Tikai man ir jāpaliek.

Viņam būtība laikam ir – egotisms. Iekšēja mazvērtības apziņa ar ko viņš mocās jau gadiem un gadu desmitiem. To viņš cenšas slēpt aiz plātības, citu visu zaimošanas un arī aiz brutālas izturēšanās pret visu, kas ir dzīvs. Tas līdzinās sadismam. Kad ir kāds jauns darbs darāms, tad man ir jāuzmanās, ka viss reiz no viņa neizlaužas ārā – noziegumā. Tālu no tā bieži vien vairs nav bijis. Viņš pats to ir teicis.

Ja viņš ir slims – ko lai es daru? Tik slims viņš nav, ka viņu tā vienkārši – ārstēs. Bet vesels viņš arī nav. Viss ir jācieš man un bērniem.

Ir dzīvnieku aizsardzības biedrības, cilvēkiem tādu nav. Nezinu ko iesākt. Strādāt pie rakstīšanas es gandrīz nemaz vairs nespēju. Man ir bailes. Iziet ne uz pusstundu, es nekur nevaru, tieku sargāta kā cietumā un apmētāta vistrakākiem apvainojumiem. Es nezinu cik ilgi es izturēšu. Šķiet, viss tas iet it kā periodiem, dažreiz viņš ir godīgāks. Bet tagad jau ilgu laiku ir ļoti nelāgi. Arī Jāņi viņu neizklaidēja, tikai sagatavošanās tiem tā satrakoja, ka viņš vēl tagad nav rimis. Saimniecībā neveiksmes seko viena otrai, bet tam nebūtu nekādas nāvīgas sekas, Australijā ir simts veidi, kā maizi pelnīt. Kā tas viss beigsies, es nespēju iedomāties. Kaut būtu kāds, kas viņu pārliecina, laist mani ar bērniem uz Sidneju, varbūt pašam arī tur vēlāk strādāt. (Citi te strādā uz dzelzceļiem.) Bet – tāda neviena nav. Nezinu, vai esmu to Jums rakstījusi, ka es esmu viņa otrā sieva, pirmā no viņa aizgājusi. Man viņš iepazīstoties nospēlēja jaunu un neprecētu. Tagad viņš par visu baidās lai viņam šī ģimene neizjuktu un dara visu lai to sagrautu, jo citādi viņš nesaprot. Visvairāk es baidos, ka mani tomēr pārņems līdzjūtība un es nekā nespēšu pret viņu iesākt. Lai gan es varu elpot tikai, kad viņa nav tuvumā un visu viņš izposta un ir izpostījis. Ak, kādi gan ir cilvēku ceļi! Ja to man kāds būtu teicis, kad es augu tur Aiviekstes krastā un nezināju neko no dzīves bezdibeņiem…

Es nevaru neko darīt. Divi dienas pa brīžam rakstu šo vēstuli. Paskatos kaimiņa tīrumos, kas guļ kalna nogāzē svītru svītrām un man šķiet vilinoši ar brīvību… Bet ir tikai maldi. Saule rotājas un vējš un dzīve aiztek kā ūdens.

30.6.1956.

Dienas iet un vēstule krājas gaŗa un nevēstulīga. Tāda kā pļāpāšana pāri vienai sētai uz otru.

Skaista diena – atkal vējš un saule. Tas paceļ pāri rūpēm. Diena, kas ir tukša bet sirds viņā auž kādu illūziju. Tā vijas kā zūdoša melodija un – nes uz priekšu. Labāka par to nekā nav bijis. Nebūs arī. Varbūt kādreiz tik daudz īstenības, kā šī melodija atrod otru un uz brīdi skan kopā un ir – dubultillūzija. Nav laika vairāk. Meitens ir atnācis uz stundu un arī citi darbi darāmi.

Sveicinu.
E. Dz.

  

Maijs 1956 (Ķikure/Kikure)

1956. g. 5. maijā.

Cienītā kundze.

Esmu vainīgs! Abas Jūsu vēstules kā no 17., tā arī no 20. aprīļa esmu saņēmis. Atbildēt vajaga tūliņ, jo kāda nozīme vairs ir sacītajam vai rakstītajam, ja atbildi saņem nezin kad. Un es zināju, ka Jūs manu vēstuli gaidījāt, un Jums vajadzēja jautāt – kāpēc nav atbildes. Es nevaru sevi aizbildināt, es varu tikai paskaidrot, kāpēc Jūs nesaņēmāt atbildi. Un es arī domāju, ka šī vēstule nav atbilde, bet ir tikai sauss paskaidrojums, lai gan ir jau ceturtā. Ja visas trīs iznīcinātās saliktu kopā, tad iznāktu tik gaŗa vēstule kā Jūsu pēdējās. Es netieku prom no ievada un sāku šaubīties, vai arī šo Jūs saņemsit… Jūsu pēdējās vēstules man stāv visu laiku uz galda, es tās šķirstu, cilāju, lasu un jautāju sev, kāpēc Jūs variet runāt ar mani tā, kā Jūs to darāt, bet es to nespēju? Es to gribētu, bet es nespēju. Es domās runāju ar Jums par sevi, es visu varu pateikt bet tas, ko uzrakstu ir kas cits. Pagājušā nedēļā mani mocīja kāda smaga priekšnojauta, par kaut ko nelāgu kam ar mani jānotiek. Es negribēju ar tādu atbildēt Jums, es mētājos un domāju – tam taču ir jābeidzas un es Jums rakstīšu. Nojauda arī nobeidzas kā smags slogs. Bet vai var cīnīties pats ar sevi? Var – bet kas no tā iznāk – kas lai pasaka, kas tas ir, zaudējums, ieguvums, vai pilnīgi nekas? Man aiz muguras ir daudzas katastrofas un man arvienu ir vajadzējis tās pārvarēt vienam, daudzu gadu laikā. Man nav bijis nekad neviena cilvēka, kam būtu varējis kaut ar vienu vārdu teikt to, kas mani moca. Es spēlēju vienaldzīgo, bet kaut kas manī sacietēja. Tagas man atkal jāpārdzīvo kāda katastrofa – ģimenes katastrofa. Jā, esmu jau tikai skatītājs. Bet ja Jūs būtu skatītāja un vērotu, ka Jūsu Inese iet bojā un Jūs nespējiet ne ar ko viņai palīdzēt? Vai Jūs varētu būt tikai skatītāja? Man tomēr jāpaliek skatītājam un jāspēlē. Es to arī daru, jo nav cita ko darīt. Var darīt tikai to, kas darīts vienmēr. Jums ir bijuši draugi, Jūs esat sevī ar tiem dalījusies un tas Jūs ir padarījis par īstu cilvēku. Jums nav vajadzējis to, ko jutāt, kas Jūs sāpināja, vai iepriecināja pārvērst akmenī, kuŗš klusē. Ar mani tas tā ir. Jūs jau teicāt, ka es rakstu Jums un par Jums un iespējams, ka Jums kaut kas no tā derējis. Bet es ikvienu Jūsu vēstuli lasīdams ar rūgtumu sajūtu, ka es Jums neatbildu tā kā vajadzētu. Cilvēks ir cilvēcīgs tikai tad, kad viņš atlīdzina otram un pat dod vairāk nekā saņēmis. Tagad es iedomājos, ka tas, ko Jūs man sakāt par sevi, pienākas kādam, kuŗa nav, kuŗa varbūt nekad nav bijis un tāpēc to saņemu es. Tai pašā laikā es redzu kā Jūs cīnāties un cik daudz Jums ir veselības, dvēseles veselības, spēka, tā kā Jūs spējat dzīvot arī slimos apstākļos. Man trūkst šīs dvēseles veselības. Kaut ko jau esmu novadījis no sevis savos darbos. Bet tas ir maz. Bet kādēļ par to runāt. Tagad ir cits jautājums un tas mani nomāc. Es tik labi redzu, kas Jūs varētu būt, kam Jums vajadzētu būt citos, veselos apstākļos. Un varbūt Jūs varētu tos panākt, ja Jums būtu vairāk atbalsta no citiem cilvēkiem, ja Jūs justu ap sevi kaut ko cilvēcīgi patiesu, kaut ko, kam Jūs varētu ticēt. Es domāju, ka ticība kaut tikai vienam cilvēkam var dot spēku cīņai ar visu pasauli. Varbūt ticību var dot jau ar nedaudziem patiesiem vārdiem, jeb labāk ar domām, kuŗas mēs atdodam otram. Jā… es runāju daudz, bet tas nav tas, ko man Jums bija jāsaka, ko es gribu teikt – tas paliek vēl arvienu nekas vairāk kā tikai paskaidrojums, kāpēc es Jums neatbildēju –

Ir smagi un nedrīkst domāt par to, kas būs tālāk, ir jāspēlē.

Paldies par Jūsu vēstulēm. Ar kādu prieku es tās lasu un cik daudz man tām jāatbild! cik daudz domu, kuŗas varētu paplašināt un padziļināt. Jūs vēl esiet vesela un bagāta. Jūs esiet daudz mantojusi – varbūt no savas mātes. Ar mani tā nav – mans mantojums ir ļoti skumjš, ļoti smags un es to tādā garā turpinu papildināt.

Varbūt Jūs tomēr sapratīsiet, kāpēc es Jums tik ilgi neatbildēju. Varbūt uz priekšu būs labāk…

Es stāstīšu par praktiskām lietām.

Nolēmām izsludināt stāstu godalgošanas konkursu ar godalgām, tāpat kā dzejdarbu godalgošanu. 1. godalga – 15, 2. – 10, 3. – 5 mārciņas. Tas viss domāts jauno rakstnieku pamudināšanai. Darbi būs jānodod līdz 1. novembrim, bet godalgotos darbus pasludinās Kultūras svētku rakstnieku rītā un tos tad vai nu paši autori vai to vietā kāds aktieris nolasīs. Sīkāki noteikumi būs drīzi izklāstīti avīzē. Bez tam Jūs saņemsit personīgu aicinājumu.

Es neuzskatu rakstnieku sacensību par vēlamu, jo tā man liekas pēc skubinājuma rakstīt par algu, vai arī skriet par slavu kā sportists. Bet citi domā citādi un man nav nekāda iemesla viņu domām pretoties, tāpēc es arī esmu godalgošanas komisijā priekšsēdis. Jaunajiem rakstniekiem arī manas domas nav jāņem vērā, jo tas viņiem ir vienīgais ceļš kā kļūt pie vārda. Tāpēc es arī Jums rakstīju, ka konkursā Jums jāpiedalās. Ikvienam par to, ja viņš ko spēj, ir jānorij ne viens vien rupucis bez sāls un pipariem.

Man pamazām izdevies pārliecināt E. Dēliņa kungu, ka Jūs esiet rakstniece. Viņš tagad to dara ar citiem un tā Jums radušies kādi cienītāji. Pagājušā sanāksmē, kad es izteicu šaubas, ka mūsu konkurss varētu neizdoties tāpēc, ka trūkst piemērotu darbu un mums būs darīšanas ar domrakstiem, mūsu redaktors Z. Bārda teica:

– Bet vai tā Ķikure nerakstīs? Man viņa briesmīgi patīk! Viņa ir īsta rakstniece. –

– Es arī tā domāju, – es teicu. Nu arī citi atsaucās, ka tā esot gan.

Blicavas romāna fragmentu kuŗš nesen bij avīzē, Z. Bārda lādēja un pēla, tā kā nebij nemaz iespējams ar viņu par to runāt. Es gan to par tik sliktu neturu.

Šai avīzes pielikumā lasījāt E. Silkalna eksistenciālo stāstiņu. Viņš ir vēl pavisam jauns puisis. Nupat beidza ģimnāziju un tagad ir students un studē literatūru un filozofiju, kāpēc es viņu protežēju. Bez tam viņš raksta arī dzejas. Arī tās ir eksistenciālas.

Laikam kādā no nākamiem avīzes numuriem būs mana stāsta Par velti mīlēts sākums. Tas ir viens no stāstu krājuma Dandara lieta, kur pieder arī Mīlestība. Redzēs, kā stāsts Jums patiks. Man viņa rakstīšana bij aiziešana tālā pasaulē un tā man tagad liekas daudz tuvāka un saprotamāka kā tagadējā. Kā Jums laikam reizi rakstīju, šie stāsti man ir atvadīšanās. No kā, to grūt pateikt.

Pagājušās nedēļas smago atmosfairu vēl vairāk sabiezināja romāns. Pirmās 9 nodaļas biju jau aizsūtījis uz Ņujorku, bet lasot pēdējās, man daudz kas sāka nepatikt un es sāku svītrot un labot. Ar to tika sabojāts tīrais manuskripts un beigās man kādu fragmentu vajadzēja pārrakstīt. Viss kopā mani pavisam piespieda pie sienas. Vēl es neesmu ar labošanu galā un ir iespējams, ka viss biezais manuskripts nonāk atkritumu kastē. Neko jaunu es pagaidām nevaru iesākt, jo vajaga tīrāka, svaigāka gaisa elpošanai.

Vakar biju vienā ciemā – tur bij diezgan labi un man būtu vajadzējis vakarā braukt mājās, bet es baidījos no savas aukstās būdas un aizbraucu uz vienu partiju. Bet tas jau vairs nebij labi, jo tur bij vairāk svešu cilvēku, ko es nebiju gaidījis un tas man nepatika. Pārbraucu naktī mājās ar pavisam nelāgu dūšu, šodien gulēju gandrīz līdz pusdienai un nu rakstu Jums, jo ilgāk nedrīkstu Jūs atstāt nezināšanā.

Es nezinu kur lai tagad palieku, jo neesmu lāga vajadzīgs ne citiem, ne sev.

Lūdzu neņemat ļaunā ka to, ka neesmu Jums rakstījis, tā arī to, ka rakstu.

Jūsu J.K.

Es ceru ka šo vēstuli es aizsūtīšu –

Gadījumā, ja gribat rakstīt Anšl. Eglītim, pielieku viņa adresi. Ja negribat pati vai arī Inesi likt rakstīt, tad varbūt atļāujat man no Jūsu vēstules izrakstīt un nosūtīt to vietu kur runāts par Ajurjongu?

Atliekas no vakardienas vēstules.

Mr. Anšlavs Eglītis
Los Angeles, California, U.S.A.

… Clara Petacci was safely on her way to Spain, in perfect disguise with a safe Spanish passport when she insisted on joining Mussolini at Menaggio, to die with him if they failed to escape. To the partisans who captured her she said: „Can you do something for me? I want you to lock me up in the same place with him. I want to share his fate. If you kill him, kill me too.” As a partisan fired five shots at Mussolini, she rushed at the partisan, who then fired at her and she fell mortally wounded.

Avīzē es redzēju Klāras Petacci ģīmetni un īsu stāstu par viņas nāvi. Viņas seja man tā patika, ka es to izgriezu no avīzes un nu jau trešo dienu skatos uz viņu. Klāra Petacci nebūtu nošauta, ja pati to nebūtu gribējusi. Bet viņa to gribēja. Vai tā bij mīlestība?

1956.6.5.

Cienītā kundze.

Pirms 10 minūtēm aizveda manu dēlu – viņš bij miris šorīt ap pussešiem – laikam ar sirds trieku. Esmu tagad viens. Nezinu – vai man vajadzēja Jums to rakstīt, bet ir viss tik tukšs, bez jēgas. Nezinu kur lai eju, ko lai daru, nav neviena kurp aiziet. Ir tik nejauki manā būdā. Tik pretīgi ir dzīvot.

Jūsu J.K.

1956 g. 6. maija vakarā

Ļoti cienīgā kundze.

Es nerakstu tāpēc, lai saņemtu kādus mierināšanas vārdus – tos man jau teikuši daudzi laipni tautieši. Bet vārdi izskan, visi aiziet un priekšā ir vakars un nakts. Un nu tu esi viens un vari domāt vai darīt ko gribi. Bet ko lai domā un ko lai dara, ja ir tikai viena doma, kuŗai nav ne jēgas, ne nozīmes. Un tomēr to nevar dabūt laukā no galvas, lai vai kur ietu un lai ko darītu.

Mans dēls šķīrās no dzīves savas izstādes priekšvakarā, kur viņš bij sakopojis visus savus pēdējo gadu darbus. Kam tas viss vairs tagad?

Mēs labi sapratāmies, mēs cienījām viens otru, mums nekad nebij jāsaka vienam par otru ļauni vārdi. Mēs vispār daudz nerunājām, un tāpat kā es neprotu runāt par sevi, tā viņš neprata nekā teikt par sevi. Es tikai jutu, ka viņu māc kāda tumša nasta. Es domāju, ka viņš mira no pēkšņas sirds lēkmes un domāju ka citādi tas nevarēja būt. Bet man ir smagi domāt par to, kāpēc viņam radās šī lēkme. Kā var būt kāds, kuŗš to ir ilgu laiku balstījis, nerēķinādamies ne ar ko. Ir pretīgi par to domāt un vēl pretīgāk runāt.

Es esmu pieliekts pie zemes, bet neesmu sabrucis. Bet man nav arī ne par ko interese. Es gribētu būt apakš zemes, lai nebūtu jādomā par ļaunumu, kāds var būt cilvēku dvēselēs. Jūs to ziniet pati, cik baigs var būt egoisms un savas gribas stādīšana par likumu arī citiem. Arī es to zināju arvien. Bet zināt kaut ko un redzēt šīs gribas upuri – ir divas dažādas lietas.

Varbūt laiks, ja man tas būs, daudz ko nolīdzinās – viss pāriet. Bet tagad es esmu vājš un mazs savās acīs un neredzu nekādu gaišumu.

Nē, mani nekas nespēj mierināt – man vajadzīgs tikai runāt par sevi – jo es tad iedomājos, ka neesmu viens, ka kāda cilvēciska būtne manī klausās. Ar to pietiek. Ir baigi domāt un domāt un nekā neteikt.

Ir labi. Man bij Jums jāraksta, jo ja to nedarītu, Jūs nesaprastu, kā var neatbildēt Jūsu vēstulēm. Varbūt neesmu arī šoreiz neko pateicis, ko gribēju, kā tas allaž arvienu bijis. Bet varbūt Jūs mani sapratīsat.

Mana stāsta avīzē nebūs, jo tā bija mana pirmā doma, kad iznācu no dēla istabas – stāsta iespiešana man jāatsauc. Es nevarētu to paciest, ka tagad sveši cilvēki lasītu manas domas. Varbūt es Jums atkal rakstīšu, varbūt arī nē, varbūt es nedrīkstu tagad rakstīt? Varbūt viss tas ko saku, nav pilnīgi apjausts? Es nezinu –

Jūsu J. Kalniņš.

10.5.1956.

Godājamais Kalniņa kungs.

Šodien saņēmu visas trīs Jūsu vēstules. Neuzdrošinos lāgā uzsākt runāt, baidoties, ka neatradīšu vārdus, ko gribētu teikt un kas Jums ko derētu, kas Jūs nesāpinātu. Es zinu, ka nekādi vārdi nevar līdzēt. Es tikai lūdzu lai Jūs izturētu savā vientulībā. Kaut Jums pietiktu   spēks. Es to domājot gribētu būt pie Jums, bet arī tas nelīdzētu.

Es varu tikai runāt par visu, tāpat kā agrāk, un Jūs uz brīdi atvilkt no Jūsu domām, varbūt Jūs no tām brīdi atpūtināt. Varbūt Jūs kļūsiet nepacietīgs, jo gribēsiet domāt savas domas, bet varbūt Jums tomēr nāks par labu no viņām brīdi novērsties.

Nu Jūs saprotiet vairāk manu nevaldāmo runāšanu un atklāšanos. Jūs savā vēstulē (6.5.) sakāt, „…jo es tad iedomājos, ka neesmu viens, ka kāda cilvēciska būtne manī klausās”. Tā es Jums visu laiku runāju, lai justu kādu kas klausās. Bet manas bēdas ir citādas, ne tik pēkšņas un sabiezinātas, kā Jums tagad. Jūsu vēstules tomēr vairāk nepienāk, ir jau daudz dienu pagājis. Kaut Jūs varētu man šad tad rakstīt. Dariet to, ja vien tas Jūs mazliet atslogo un nespiežat sevi uz to, ja Jums ir grūt to darīt.

Gaidīju ļoti Jūsu vēstuli. Gaidīju to 4.5., tad Inese no skolas nākot man tās atnes. Vēstules nebija un man bij jādomā par savu sapni. Uzrakstu Jums to: Biju kādā ļaužu drūzmā. Cilvēki sēdās pajūgos lai kaut kur brauktu. Man piedāvāja vietu kāds pie kuŗa man ļoti negribējās sēdēt… Otrs, kā mani glābdams ātri atbrīvoja vietu sev blakām un es apsēdos tur. Līnijdroškā tas bij. Kas šie cilvēki bija – nepazinu. Bet pirmais man bij nesimpātisks, pie otrā jutos droši. Mēs braucām. Tad pēkšņi zirgs apstājās. Ceļš bija aizsprostots. Tur bija sabērtas smilšu kaudzes grante, smiltis. Uz vienas kaudzes bija sveces. To bija izdarījusi kāda sieviete. Nezinu kāda, sīka apvainojuma dēļ. Brauciens un sapnis beidzās.

Kad es no rīta par to domāju, es nevarēju uzminēt kas notiks. Bet zināju, ka būtu jānāk kam ļaunam. Kad nebija vēstules, vedu savu sapni sakarā ar to. Minēju vai Jums nav kas ļauns gadījies. Vai es pati esmu kaut ko ļaunu izdarījusi?

Tagad savu sapni saprotu. Vēl otru reizi es ļoti pārliecināti gaidīju Jūsu vēstuli. Otrdien 8.5., kad pati biju Wyongā. Bet cik atceros, sapni es redzēju pirms pirmās veltās gaidīšanas. Ko lai domāju? Kā varēju nojaust to kas vēl nebij noticis? Negribu Jūs maldināt ar savu tukšu sapņu stāstiem. Bet esmu pārliecināta, ka notikumi mūsu priekšā guļ tāpat, kā tie guļ aiz mums. Ir kaut kas liktenīgs un mums tas tāds ir jāpieņem, jo mēs esam par maziem, lai spētu to novērst. Tieši pēdējā nedēļā esmu sapņojusi sīkas lietas un par tām rakstījusi savas dienas grāmatas lapās, jo tās ir piepildījušās. Arī pagājušā naktī sapņoju ļauni. Gāzos ar visu klinti, kuŗā gribēju uzkāpt ceļu meklējot. Gluži fiziski izjutu klints akmens bluķus, kas ieskāva mani un bruka un man bij jākrīt lejā. Tad zināju, mierināju sevi, ka tas ir tikai sapnis, jo citādi man jāiet bojā.

Jums nebūs vēl kāds ļaunums gadījies? Jūs nedrīkstiet sabrukt. Man Jūs esiet vajadzīgs! Tas ir nekaunīgi to teikt. Bet es to nedomāju gluži tā kā saku. Tas tomēr ir arī patiesība. Bet ne tā, kuŗas dēļ Jums jābūt stipram. Taču dzirdot to, Jūs variet atcerēties vēl citas lietas kuŗu dēļ Jums jābūt stipram. Es nespēju to pateikt vārdos ko domāju – bet tas ir apmēram tā, ka Jums ir jāpārvar sevi, ar savu domu un sirds spēju jāpārvar tas, kādēļ bij jāiet bojā Jūsu dēlam. Kādam ir tas jāpārvar. Kaut tikai domās.

Es nezinu vai es varu ar saviem vārdiem Jūs tagad traucēt – es tomēr to daru. Un pat skaitu dienas un domāju, cik vēl jau, cik ilgi Jūs esiet viens, it kā es Jums varētu ko līdzēt. Bet tā es domāju.

11.5.1956.

Tikai šodien varēšu nosūtīt šo vēstuli. Vakar gultā sēdot vēlu rakstīju, rokraksts nelāgs. Vakar Inese vēlu vakarā atnesa Jūsu vēstules. Viņa piektdienās paliek no skolas Wyongā un nebrauc ar skolas autobusu mājās, bet ar parasto satiksmes busu, kas iet stundu vēlāk. Tad viņa nodod pasūtījumus nedēļas iepirkumiem un paņem Jūsu vēstules, kad tās ir. Tā man tagad neviens par Jūsu vēstulēm nezina un šodien būs ļoti grūti kādam (man vai Inesei) izkļūt no mājas līdz pastam. Gribētu Jums nosūtīt telegrammu. Ir tik ilgs laiks jau kopš neesmu bijusi pie Jums ne ar vārdu un Jums ir vissmagākais laiks.

Šo vēstuli es kaut kā mēģināšu nosūtīt. Apskatīšos un pielikšu klāt dažas agrāk rakstītas dienas grāmatas lapas. Ne visas varbūt – tur ir daudz vieglprātības arī, tā varbūt Jūs šai laikā var aizskārt. Nožēloju, ka neesmu nosūtījusi Jums jau pagājušā nedēļā iesākto vēstuli. Bet es domāju – pacietīšos. Varbūt Jūs rakstīsiet un tad zināšu kādēļ klusējāt. Protams tā vēstule būtu Jums lieka ar savu saturu, bet es baidos, ka Jūs esiet par daudzi viens. Un tad viss vienalga kas tas ir, kas Jūs uz brīdi atvelk no smagākā.

Kā tas var būt, ka Jums nav kur aiziet? Jūs tā sakāt. Daudz ļaužu varbūt neder, bet Jūs varētu aiziet pie kāda, kas neprasītu, lai Jūs daudz runājat. Aizejiet pie Misiņa kunga. Nē, viņam vajadzētu pie Jums aiziet. Viņam ir laba, dzīva sirds.

Es domāju tagad Jūs būs apmeklējuši vairāki, pat vairāk kā Jūs vēlaties.

Paldies Jums par ziņojumu, kas un kā notiks godalgošana stāstiem. Paldies ka atbalstiet manu ‘labo slavu’. Ir labi dzirdēt, ka kāds atsaucas ar uzticību.

Ja Anšl. Eglītim gribat rakstīt, varat rakstīt to no manas vēstules. Es tomēr viņam neaizrakstīšu. Viņš mani varbūt mazliet atceras no akadēmijas laika. Reiz arī Vācijā nācās viņu satikt.

Ar Jūsu romānu Jūs bijāt sācis rīkoties pārāk bargi, to pašās beigās sākot pārstrādāt. Paciešaties brīdi, es gribēju teikt to lasot, bet lasot tālāko vēstuli no 6.5. man nav ko teikt, es baidos par katru vārdu.

Cik briesmīgs ir tālums. Es gribētu pie Jums aiziet. Es jau nevarētu aizdzīt Jūsu bēdas. Bet tomēr. Cilvēks cilvēkam tomēr ir vajadzīgs.

Rakstīšu Jums atkal.
Jūsu E. Dzelme.

11.5.1956.

Vai tas labi vai nē, rakstīšu Jums katru dienu. Šodien visu laiku biju domās pie Jums. Cilvēks jau ir tik saistīts. Man nav neko sapņot, kā es varētu pie Jums aiziet, kā gribētu. Es iekurinātu uguni Jūsu istabā, bet ja to nevar – kaut elektrisko sildītāju un sagatavotu kaut ko siltu dzeramu. Tas ir viss ko sieviete var izgudrot. Bet kaut kas tas ir. Katrs troksnis Jums Jūsu istabā, ko es ienestu būtu lieks un sāpīgs, — un tomēr būtu labāk, ja tie tur būtu. Bet es varu tikai domāt.

Es ceru, ka drīz Jūs man kaut ko rakstīsiet. Šinī nedēļā daudz spēka Jums vajadzēs. Šodien nosūtīju Jums vēstuli. Telegrammu nevarēju, jo nespēju izkļūt no mājas. Pašā vakarā būtu varējusi, bet tad bija pasts ciet. Cik maz es varu darīt priekš Jums, no kā esmu saņēmusi tik daudz.

Jūs savā pēdējā gaŗākā vēstulē rakstiet, ka nespējat man atbildēt tā kā gribētu un dot pretī tik daudz cik vajadzētu. Jūs man dodiet ļoti, ļoti daudz. Man žēl, ka Jūs nezin kādēļ iznīciniet savas vēstules un neesat ar to apmierināts, ko variet man teikt.

Ticiet – viss ko Jūs sakiet man ir vērtīgs, gaidīts un dod man daudz. Kādēļ – ? Es nezinu vai te ir tik asi jāanalizē katra izjūta, doma u.t.t. Jūs man esiet vajadzīgs, tas ir viss. Un Jūs esiet bijis pret mani ļoti labs.

Kaut tikai tagad es spētu Jums mazuliet vieglāk darīt kādu brīdi. Cik ļoti es to gribētu. Un man ir nelāga prāts pašai uz sevi, ka es pat tik daudz nespēju, kā izlauzties šodien līdz pastam. Ko tad līdz runāt…

Mums tā patreiz līst. Es ceru, ka pie Jums ir kāds cilvēks, vai kāda doma, atmiņa, vai vienkārši izturība, kas Jūs sargā.

12. 5. 1956.

Eju šodien atkal pupas lasīt. Nu jau kādu mēnesi tas tā iet. Domāšu par Jums, par visu ko mēs saucam par dzīvi un ko ir tik grūti izprast. Jo tālāk, jo grūtāk. Bet sākumā bija tik viegli un skaisti… bija pilna vistīrākās dzīvības dvašas, tik dzidra sniega adatiņās mirdzoša svaiguma, kas piepildīja sirdis ar mieru.

Kad es domāju par mājām, vienmēr es apstājos tukšumā, no kuŗa nav izejas – māte guļ kapos Vācijā. – Mīļais Kalniņa kungs, kaut kas mums tomēr šai pasaulē ir vēl jāmeklē. Mums jāpaliek uzticīgiem līdz galam. Lai cik rūgti tas arī nebūtu. Visa dzīve ir mūžīga atvadīšanās un arī mūžīgs ceļš tālāk. Kaut es varētu pie Jums aiziet.

Vai mēs tomēr nepārvērtējam cilvēku labumu šinī laikmetā? Mēs to lutinām par daudz ar tādiem vārdiem – ka visi ir dievišķā pilni. Ir – un nav. Ļaunums cilvēkos no tā aug, ka viņus par daudz labus atzīst. Es gribētu arī nosodīt un tiesāt.

Jūsu E. Dzelme.

1956.14.5.

Pateicos Jums. Man ir Jūsu telegramma un divas vēstules. Jā, es gaidīju Jūsu vēstules jau tad, kad biju Jums rakstījis dažas rindas. Es domāju par to, ka Jums varbūt avīžu ziņas pirmās kļūs zināmas un Jūs tikai pēc tam saņemsit manis rakstīto. Tagad esmu saņēmis jau vairāk vēstules. Bet tikai Jūsējā bij vārds, kuŗš man visvairāk bij vajadzīgs. Kādreiz tas bij Jūsu teikts arī agrāk, un tagad Jūs to teicāt abās pēdējās vēstulēs. Jūs sakāt: Jūs man esat vajadzīgs. – Esmu saņēmis daudzus, ļoti daudzus laipnus un sirsnīgus vārdus. Bet ne no viena to, pēc kā visvairāk ilgojos, ka būtu kādam vajadzīgs. Ik viens saka to, ko šādās reizās saka un pēc tam atvadās. Kā gan lai es būtu viņam vajadzīgs? Un šī apziņa, ka pats neesi nevienam vajadzīgs bet tev citi ir vajadzīgi, nospiež visvairāk, jo nav tad nekādas jēgas dzīvot. Tādas sajūtas ka esmu pats sev vajadzīgs, man nav. Ir tikai pienākuma apziņa – jādzīvo, kamēr iespējams dzīvot. Nekādu apmierinājumu šī sajūta nedod. Var jau būt, ka arī attiecībā pret Jums es iedomājos pārāk daudz, bet tomēr tas ir kāds vārds, kāda doma, kuŗai es pieķeros un man ir par ko domāt. Citādi lai kurp eju un ko domāju – liekas, ka visur esmu lieks un piespiežu citus runāt liekus vārdus. Cilvēks dzīvo no savām iedomām, tik pat labi, kā aizejot to dēļ bojā. Tas nav prāts, kas dod prieku vai jēgu dzīvei.

Jā, es zinu, ka Jūs pie manis nespējat atnākt, nekad neatnāksit, lai gan es to vēlētos vairāk par visu. Bet tāpēc Jūs arī neaiziesit. Vieglāk ir nekad nesagaidīt nekā sagaidīt un pēc tam pazaudēt. Pēc zaudētā vairs nevar ilgoties – tad var tikai vairs ciest. Pēc tā, kas nav bijis un varbūt nav nemaz iespējams, var ilgoties vienmēŗ un varbūt ir pat jēga, ka šo ilgu dēļ iet bojā. Vai tas tomēr nav kas cilvēcīgi vērtīgāks, nekā zināt, ka visa dzīve jāatdod kaut kam sīkam, tukšam un pelēkam?

Es Jums pastāstīšu par pēdējo dienu gaitām. Sigurda apbedīšanas gaita bij veikalnieciski sausa, steidzīga un vienkāŗša. Tāpat sausi un steidzīgi runāja mācītājs, jo kā apbedīšanas biroja kapličā, tā krematorijā ceremonijām ir atļauts tikai noteiktas minūtes – jo rindā stāv nākamais aizgājējs. Krematorijā ierīce darbojas nevainojami baigi. Klāt bij daudz tautiešu. Es redzēju daudz asaru. Mājās nevarēju viens palikt, tāpēc aizgāju pie mūsu tuvākajiem kaimiņiem – Dr. Čakanovsku un Fridrichsonu ģimenēm. Vai nu viena vai otra no šīm ģimenēm vakaros atnāca pie manis un aizveda sev līdz. Tā es līdz šim nevienu vakaru neesmu bijis viens. Arī šovakar es iešu turp. Labāki nav, bet kādus brīžus es ne par ko nedomāju. Ģimenes šīs man pazīstamas no Vācijas. Docenta Fridrichsona meita ir mana kādreizējā skolniece. Sestdienas vakarā es biju pie Jurjāniem. Bet svētdienā mani paņēma pie sevis Pilskalnu ģimene – māte ar dēlu un divām meitām. Dēls un meita ir mani bijušie skolnieki. Bij ļoti skaista diena. Es tur noklausījos Wagnera Tanheisera uvertīru un vienu Bacha prelīdi un tas bij skaistākais brīdis visās šais dienās. Un vēlāk mēs braucām pastaigā gar jūrmalu. Tā ir ļoti sirsnīga un patīkama ģimene un es tur varētu aizbraukt biežāk. Man piedāvāja nedēļas ilgu ciemošanos. Bet tomēr – man būs grūt tur aizbraukt vēl otro reizi. –

Reiz pie manis atnāca E. Kreišmane un solījās atnākt arī citu rītu. Arī E. Lēmane solījusies atnākt. Pie manis bij arī katoļu prāvests Bečš. No tā visa Jūs redzat ka pamests es neesmu. Bet tomēr es domāju par to, ka būtu labi, ja es varētu palikt savā būdā viens. Tagad es to nevaru, man nav ar ko sevi nodarbināt. Romāna pēdējās nodaļas es aizsūtīju un par to man vairs nav jādomā. Es iesāku kādu noveli, bet diezin cik tā mani nespēj nodarbināt. Avīzē mana stāsta nebūs, jo man likās, ka saturs nav piemērots tagadējam momentam un es to atsaucu, kad sākums jau bija salikts. Tas nevarēja būt patīkami Dēliņa kungam.

Svētdienā bija arī Preses kopas sanāksme. Bet tai šoreiz bij domāts jautrs saturs, tāpēc es tur negāju. Es nezināju, ka manis dēl vakara programma mainīta un aicināts prof. Jurēvičš kādām nopietnām pārrunām.

Manī ir kāds sastingums. Es gribētu Jums rakstīt tikai par sevi, bet tai vietā es spēju stāstīt tikai par notikumiem, kam nav nekādas nozīmes.

Varbūt rītu es rakstīšu labāk, varbūt rītu būs Jūsu vēstule atkal, varbūt es varēšu Jums ko pateikt. Es negribu, ka Jums ilgi jāgaida. Un es gribētu Jums tik daudz teikt. Paciešaties ar mani, lūdzu un rakstiet man par sevi, tad es Jūs redzu un domāju, ka Jūs nemaz neesiet tik tālu.

Es vēstuli sūtīšu šovakar.
Jūsu J.K.

13.5.1956.

Godājamais J. Kalniņa kungs.

Šodien ir Jums pirmā svētdiena vienam. Varbūt būsiet man atrakstījis, kā to pavadījāt? Ir ļoti vēls un varēšu Jums tikai dažas rindas uzrakstīt. Esmu ļoti nogurusi fiziski un satraukta garīgi. Domāju par Jums – tur ir varbūt daudz patmīlīgu domu, ka gribu lai Jūs visu pāŗciestu stiprs, bet paldies Dievam – nav tikai patmīlība – no visas sirds gribētu Jums Jūsu smagās dienas atvieglināt kaut mazu, mazu liet. Ja līdz šim tālums vidū neko lielu netraucēja, tad tagad, lai kaut ko spētu darīt, gribētu lai tāluma nebūtu. Ir tāda sajūta, ka tāluma dēļ es neko neko nespēju Jums novērst, ne īsāko brīdi atpūtināt. Tas padara nedrošu un mazu. Par sevi, šodien man pašai ir savāda prieka un tālas cerības pilna sirds: saņēmu vēstuli no Amerikas draudzenes ar klātpieliktu izgrieztu sludinājumu no Laika, kur mana māsa, Austra Lācis, mani meklē. Rītu nosūtīšu vēstuli uz tur klātpielikto adresi Amerikā, Pensilvānijas štatā. Tad gaidīšu atbildi. Varbūt varēšu uzsākt sarakstīšanos ar māsu.

Ir savāda sajūta. It kā es pati arī varētu vēl būt īsts cilvēks tad. Jūs sakāt, ka man ir vesela dvēsele – es nezinu. Es cīnos lai to uzturētu tādu. Bet cik ilgi lai to varu? Cilvēks ir stiprs, bet spēj arī lūzt pašam negaidot. To Jūs ziniet. Rītu pastāstīšu kādu stāstu.

14.5.1956.

Vakar solījos Jums stāstīt kādu stāstu – tagad es minu, vai drīkstu stāstīt bēdīgu stāstu? Bēdu Jums pašam ir par daudz, bet prieku Jūs ne tik negribēsiet dzirdēt. Es Jums pastāstīšu par savu tēvu. Es viņu atceros diezgan labi, lai gan īsti nespēju spriest, kāds viņš bija kā cilvēks. Kamēr viņš bija pie mums, es tēvu mīlēju vairāk kā māti. Varbūt tas bija tādēļ, ka es biju vecākā māsa un mātei bija mazāk laika priekš manis, lielākās. Varbūt arī tas bija tādēļ, ka māte tomēr visu dienu bija manā tuvumā, tēvs nē, jo viņš strādāja laukā un arī izbraucas darīšanās no mājas. Tad sagaidot bija tam lielāka pieķeršanās.

Tēvu nošāva lielinieki 1919. g. martā. Nākot pie varas lielinieku valdībai, mans tēvs ar citiem pazīstamiem un pāris kaimiņiem aizbēga uz Rīgu. (Viņš bija pagasta vecākais.) Atceros, ka kādā vakarā vairāki vīri bija sapulcējušies mūsu māja. Viņi pielaikoja liekās bārzdas, (kas tēvam kaut kur skapī glabājās no tiem laikiem, kad viņi gāja medīt kungu mežos) un atvadījušies viņi visi aizbrauca. Bet tēvs teica – es neko ļaunu neesmu darījis, es atbildēšu par visu, ja tie mani apcietinās. Tik traki jau nebūs. – Kādu mēnesi viņš nodzīvoja mājās. Tad viņam atbrauca pakaļ. Viņš tanī dienā bija kaut kur izbraucis. Māte mani ar māsu aizsūtīja viņam uz ceļa pretī, lai mēs pasakām, ka uz viņu gaida vīri no jaunās pagasta valdes – policija. Tēvs brauca kopā ar kalpu. Es atceros, ka es savā bērna prātā tēvam gribēju lūgt, lai viņš nebrauc mājās, lai gan māte man to nebija teikusi. Man bij tikai jāsaka, ka uz viņu gaida. Es kalpa dēļ tomēr savas mazās personīgās domas nedrīkstēju izteikt. Varbūt viņš būtu tās klausījis. Bet varbūt viņam vairs nebija iespējams nekur bēgt.

Tēvu aizveda uz Madonas cietumu. Tur viņš palika laikam 10 nedēļas. Tad viņu aizveda uz Pļaviņām.

26. martā kāds kaimiņš, kas tanī dienā bija bijis Pļaviņās, iesteidzās mūsu mājās un stāstīja, ka redzējis mūsu tēvu. Viņš bija kopā ar citiem vests no tiesas nama. Viņš kaimiņam uzsaucis, lai pasaka sievai, lai tā tālāk viena gādā par bērniem, jo viņš notiesāts uz nāvi.

Māte tūlīt brauca uz Pļaviņām (ar zirgu tas prasīja 3-4 stundas). Viņa neko nebija satikusi, ne atradusi. Viņa bija noraidīta ar piedraudējumu nerādīties tur, ja dzīvība mīļa. Dzīvība laikam viņai nebija tai dienā bijusi mīļa, jo viņa neziņā bija metusies uz Daugavu vai kur, bet kundze (prof. N. Malta kundze, kas dzīvoja pie mums tad, jo Rīgā bija bads) kas viņai bija līdz, bija to atvedusi atpakaļ kamanās. Tanī naktī tēvs bija nošauts un aprakts kopējā kapā ar pieciem citiem, kaut kur aiz Pļaviņām priedēs.

Pavasarī, kad ienāca vācieši, viņus atraka un apbedīja kapsētā. Tēvam trūka daļa no galvas kausa pie deniņiem.  Ārsts nevarēja pateikt vai tas tuva šāviena vai sitiena sekas.

Uz tā pagraba stenderes, kurā viņi, notiesātie, bija pavadījuši pēdējo dienu, pirms soda izpildīšanas, atrada mana tēva ar zīmuli rakstītu vēstuli mums. To izzāģēja, un šis plānais dēlītis (tagad pārlūzis vidū) vēl ir pie manis. Raksts ir mazliet izdzisis, bet salasāms rakstīts ar tintes zīmuli. Tēvs atvadās tur no mums un saka, ka ceļš no tiesas nama līdz kapam viņam ir vienaldzīgs, jo viņš mirst nevainīgs.

Vai tas tā bija, vai viņš to teica mātes dēļ, tas nav jāvaicā. Rokraksts tur tiešam ir tāds pats, kā viņam bija vienmēr. Bet zem viņa vēstules, arī kāds cits bija gribējis rakstīt, bet tur bija nesalasāms un drebošs raksts, kas izplūdis nenobeigtos vārdos. Katrs citādi bij panesis savu likteni.

Par šo dēlīti – vēstuli, esmu domājusi, varbūt to vajadzētu iestiklot un nodot tam archīvam kas te ir un kas liecināšot par mūsu tautas gaitām? Bet varbūt šī archīva raksturs ir citāds.

Mūsu māta par sava mūža uzdevumu tālāk lika tēva pēdējos vārdus – gādāt par bērniem. Viņa mums deva saulainu, skaistu, bezrūpīgu pat, un neaizmirstamu bērnību un jaunību. Viņa mūs uzaudzināja arī par krietniem cilvēkiem. Es uzdrošinos to teikt – skaistākas un priekšzīmīgākas meitenes par manu māsu, bija grūti atrast. Viņu atkal apprecēja pagasta vecākais un par to viņa tagad ir Sibīrijā.

Vakar es saņēmu maza sludinājuma izgriezumu ar viņas vārdu. Man bija tā, it kā pasaule atkal būtu nostājusies vecā vietā un viss – arī es, varētu sākt dzīvot no gala. Bet tie ir māņi. Tomēr šīs bijušās dzīves dēļ, savu vecāku dēļ un arī savas māsas dēļ, es gribētu neaiziet bojā un kaut ko paveikt.

Mana māte jau mira par mani. Man būtu jāattaisno viņas pārgarā aiziešana.

Viņa skatījās manā dzīvē, tāpat kā Jūs esiet skatījies sava dēla dzīvē. Viņa skatījās līdz to vairs nevarēja izturēt. Kādu rītu, vēl naktī, viņa sāka kliegt un runāt. To varēja pieņemt par ārprātu, bet patiesi tur nekāda ārprāta nebija. Viņa tikai vairs ne ar ko nerēķinājās. Viņa sauca un runāja visu, kas viņu bija mocījis. Viņa saprata arī, ka šī uzplūduma straume viņu aizraus, ja viņa tai padosies. Viņa ķēra adīkli, viņa gribēja adīt, bet nevarēja, viņai drebēja rokas par daudz. Viņa nespēja, nevarēja valdīties.

To ko viņa teica – es paturēju prātā un mēģinu pēc tā turēties. Lai gan es pašu svarīgāko vēl esmu atlikusi: viņa teica – ka manam vīram jāiet prom, ka mēs nedrīkstam palikt kopā. Pirmā kam jāiet bojā tad būtu es, viņa teica, un tad bērni. Tikai pēdējais būšot viņš (mans vīrs). Es zinu, tas ir taisnība un es to paturu acīs šos gadus. Es nedrīkstu sabrukt. Nākošie tūlīt sekos mani bērni.

Es sen jau būtu sabrukusi, ja manā vietā it kā nebūtu aizgājusi mana māte. Es turos. Bet cik ilgi tas būs manos spēkos?

Saprotu, ka Jūsu dēls arī ir kaut kā tamlīdzīga upuris. Cilvēks cilvēku spēj iznīcināt.

Savā dienas grāmatas lapā, kas ir pie Jums kā Ķikures dienas grāmatas lapa, es biju ierakstījusi, ka dzīvē mazāk šauj ar lielgabaliem, bet vairāk nodur ar sīkiem adatas dūrieniem, nosit ar rīta tupelēm un tā krīt vairāk cilvēku, kā kaŗa laukā. Jūsu dēļ es to izsvītroju. Es domāju tas izskanēja kā pārspīlējums. Bet tagad, kad zinu kas Jūs ir piemeklējis, es redzu, ka tas ko teicu nav pārspīlējums.

Un tomēr dzīve var būt skaista, saulaina kā Dieva debess. Dzīve ir skaista un vērts viņu dzīvot (to manī ir iestādījusi māte un tas tā paliek).

Es nezinu vai es šo vēstuli drīkstu Jums sūtīt? Tā ir citu dzīve, par ko te rakstīts un Jūs tā nevar mocīt, bet tomēr tā ir smaga, un smaguma Jums jau ir par daudz. Nezinu ko darīt? Es Jūs gribētu tikai atpūtināt no Jūsu paša dzīves.

Jūsu E. Dzelme.

P.S. Tagad kad esmu vēstuli pabeigusi, esmu tā uztraukusies, ka man trīc rokas un kājas. Kā es drīkstu Jums tādu vēstuli sūtīt. Es Jums gribētu tikai siltumu un mieru uz brīdi sagādāt. Man laikam nav prāta. Spēlēšu Jums kaut ko no Mocarta.
T.p.

17.5.1956.

Godājamais Kalniņa kungs.

Norakstīju Jums atkal vienu vēstuli, bet tai jāpaliek nesūtītai. Jums varbūt tomēr jādod vairāk miera, nekā es to gribu darīt. No Jums vēl vēstules nav, tas liek domāt par Jūsu smago cīņu. Visam klāt vēl pienākumi un varbūt daudz gluži praktiskas dabas jautājieni, kas gribot negribot jākārto.

Vēlos saņemt no Jums vēstuli, kas vēstītu ka jūtaties stiprs. Vairāk nevarētu tagad vēlēties – tikai panest visu. Domāju – vai Jūs paliksiet te, vai Jūsu otrs dēls nesauks Jūs pie sevis? Tad es Jūs pa pusei zaudēšu. Es nevarēšu tik bieži rakstīt un savus rakstus tik viegli šurp un turp nosūtīt. Nedaru neko citu, tikai vakaros spēlēju. Ka to daru ik dienas, tā pirksti atkal atdzīvojās un es iekarstu un vēlos vairāk un vairāk. Bet to nevar. Es aizraujos, bet te man vairs nav ceļa. Jūtos pazudusi šīs dienās ar visiem saviem nodomiem. Meitenēm ir brīvdienas, 10 dienas. Domāju ka varēšu kaut kur aizbraukt ar viņām kopā, bet tie ir tikai sapņi. Brīnums, kā es to vispār varēju sapņot – bet kaut kā ir jāmānās. Māņi ir īstenības ielāps. Es ar tiem bieži izlīdzos. Ko citu lai dara? Varbūt rītu no Jums būs vēstule. Jūsu pirmā vientulīgā svētdiena ir pagājusi. Kaut kas jau augs, kaut vai tikai māņi. Šodien ir ļoti pelēka, vēsa un slapja diena. Varbūt vakarā pirmo reizi šogad būs jāiekurina kamīns. Es mīlu uguni. Lai gan man katru rītu pavārdu iekurinot ir nācies pat raudāt (skurstenis bija saplīsis un nevilka) – es tomēr mīlu kurināt uguni. Varbūt tādēļ ka uguns ir pavadījusi mani no bērnības. Neesmu vēl elektrības, bet uguns bērns. Mēs mīlam to kas ir ar mums, mēs neizvēlamies.

Visu labu.
Jūsu E. Dzelme.

…Mazu ogli kas kvēl, es Jūsu pavardā gribētu iemest, lai pelnos ir siltums vēl, kad nakts nāk dienu izdzēst, lai liesma glabājas rītam.

1956.g. 15. 5.

Šodien ir Jūsu Ineses vārda diena. Es šo mazo Dianu nepazīstu. Varbūt viņa nemaz nav tik maza? Kā var zināt, kad kāda no viņām vairs nav maza? Es nekā nezinu viņai novēlēt. Bet varbūt Jums patīk, ja es viņu pieminu, jo kaut kas no Jums jau arī viņā ir. Par mani viņa nezin nekā, nekad nekā nezinās, ka man patika par viņu šorīt ar Jums parunāt.

Es šodien izmēģinājos dažādus darbus, bet nekas no tiem neiznāk. Man nekas nekait, man liekas, ka esmu pilnīgi normāls, bet man nekas nepatīk. Varbūt Jums tāpat nepatīk lasīt pupiņas, bet Jūs tomēr lasāt un kaut kas no tā iznāk. Bet man neiznāk nekas. Es varētu lasīt, bet nevaru iesākt, negribās nevienu grāmatu aizskārt. Ja iesāktu, tad varbūt varētu lasīt. Vēl vienumēr pienāk vēstules ar vienu un to pašu saturu. Tās es gan sakārtoju reģistratorā. To var darīt mechāniski.

Vakar es Jums rakstīju. Es domāju, ka tā nebij nekāda laba vēstule, bet es to aizsūtīju vakarā. Ja būtu atlicis uz šodienu, tad droši vien to būtu saplēsis. Tagad, lai vēstule kāda, Jūs tomēr kaut ko no manis ziniet. Nebūtu bijis labi, ja būtu klusums. Tad bieži vien ir tā, ka jādomā kas ļauns.

Jā, patiesība ir tāda, ka es nekā cita nespēju darīt, kā tikai rakstīt Jums. Vai tas ir savādi? Ir tik gaišs un saulains laiks un es varētu strādāt, bet nespēju strādāt. Es neko neesmu strādājis vai domājis, cerēdams, ka no tā būs kāds labums citiem vai kādi panākumi. Es esmu tikai strādājis tāpēc, ka mani saistījis pats darbs. Kāpēc man tagad nepatīk nekāds darbs? Pirms kādām nedēļām es iesāku vienu stāstu, vēsturisku stāstu. Dažas dienas atpakaļ es to iesāku turpināt. Bet šodien es to nevaru. Piespiest sevi pie rakstīšanas es protu. Es protu arī rakstīt visādos apstākļos. Bet tagad man nepatīk sevi piespiest.

Man nepatīk arī ēst. „Is there any simple exercise I can do to keep me fit and my figure in good trim?” viena dāma jautā otrai žurnālā un otra viņai atbild: „Skipping is one of the best exercises…” Ja es prasītu padoma, viņa zinātu, to teikt arī man…

Es izcilāju Jūsu manuskriptus un mēģināju lasīt. Jūs man reizi atsūtījāt vienu stāstu – Krūmu zeme. Laikam tas rakstīts labu laiku atpakaļ? Toreiz kad lasīju, man tas īsti nepatika, bet tagad patīk. Bet es tagad neuzdrošinos sev ticēt. Es to lasīšu vēlāk. Varbūt ka tas man liksies vēl labāks un tad varbūt to varētu dot sacīkstei. Nav labi ja kaut ko raksta noteiktai vajadzībai, jo tad arvien cauri jūt ko piespiestu. Tāpēc es domāju, ka tie darbi, kas radušies nejauši, ir parasti labāki.

Ja varētu ar Jums par to runāt! Kas ir labs un kas nav labs, kas ir patiess, kas ir īsts. Par to visu ir grūt rakstīt, jo tad to var pārprast. Tikai ik mirkli savu domu izsakot un to no jauna kādā citā veidā apgaismojot, pie kaut kā nokļūst. Varbūt nevajag pat runāt? Varbūt var sajust, ko otrs domā. Varbūt ir iespējams būt tik tuvam, ka ir vairs tikai viena kopēja doma divās variācijās? Es domāju, ka tas tā var būt. Bet varbūt, ka par to nedrīkst runāt un tāpēc neviens to nezin? Visa māksla vienmēr ir mūsos, vienmēr ir attīstība, vienmēr ir sirdī un domās kas vesels un pilnīgs, bet uz āru var dabūt tikai saraustītus fragmentus. Just un ticēt, ka otrā cilvēkā turpat mums blakām dzimst un veidojas kāda nereāla pasaule – tas varbūt ir augstākais, ko cilvēks spēj sev iegūt.

Es sāku rakstīt no rīta, drīzāk gan priekšpusdienā, tagad ir jau pēcpusdiena. Saule spīd manā būdā un nu ir silts un patīkami ir sēdēt pie galda.

Priekšpusdienā bij auksts.

Būtu labi, ja pie vakara būtu Jūsu vēstule. Bet es negribu to sev solīt. Šo savējo es vakarā iemetīšu kastiņā. Es par Jums domāju.

Jūsu J. Kalniņš.

Rudens. Vīns pie manas būdas sienas bij kļuvis sarkans, tagad ir vairs tikai kaili zari. Bet baltai rozei vēl ir pumpuri.

1956.17.5.

Cienītā kundze.

Pirms pusstundas saņēmu Jūsu vēstuli. Es nedrīkstu nekā gaidīt, tas ir, es saku, ka es nekā negaidu. Tomēr, kad ieraugu Jūsu rokrakstu aploksnē es jūtu, ka esmu visu laiku un vienmēr gaidījis, kad būs vēstule no Jums. Un kad nu man tā ir rokā man ir it kā apmierinājuma sajūta, kaut kas no manis it kā noveļas – nu, tas nav īstais vārds, ir kas cits, ko es nespēju pateikt. Ja ir citas vēstules, es tās lasu pirmās, ja ir kāds steidzams darbs, kaut vai ēdiena reize, es Jūsu vēstuli lasu pēc tam, lai visu laiku zinātu, ka viņa ir man kabatā, vai uz galda. Un visu laiku es domāju par to, ko Jūs man teiksiet un ka to neviens cits man neteiks. Es tīšām kavējos vēstuli atvērt, jo kad es to esmu izlasījis, tad ir klusums un es gaidu no jauna, lai Jūs runājiet, tai pašā reizē sevi pārliecinādams, ka nedrīkstu domāt, nedrīkstu gaidīt nekā un man nav ļauts it nekas no tā, pēc kā ilgojos. Cilvēks var būt neiedomājami bērnišķīgs un aplams.

Vakar pie manis bij daudz cilvēku. Priekšpusdienā nē, tad es turpināju rakstīt stāstu. Pēcpusdienā es gribēju rakstīt Jums. Bet ciemiņi nāca un gāja un es pie rakstīšanas netiku. Beidzamā bij kāda kundze. Viņa runāja un raudāja un bij nelaimīga un izmisusi. Es sapratu tik daudz, ka viss saistās ar Sigurdu un ka viņa grib man ko teikt, bet nespēj. Tā bij mocīšanās un man viņas bij tik žēl, ka grūt to pateikt. Man likās tā, ka viņa ir nelaimīga arī par to ka, jūt sevi vainīgu pret mani. Bet man bij tikai žēlums. Kad biju viņu pavadījis uz autobusu, es vairs nevarēju Jums rakstīt. Es nevarēju arī gulēt un uz rīta pusi man vajadzēja iedzert pusripiņas kaut kāda līdzekļa, lai varētu iemigt. Arī vēl tagad es neesmu nekādā labā formā un baidos, Jums atbildēt, lai nesarunātu aplamības.

Jūsu vēstule nebij traka, bet tikai Jūsu vēstule, kādas tās ir arvienu bijušas – sievietes vēstule, kad viņa nav nekas cits, kā sieviete. Es ar to domāju, ka sieviete ir žēlotāja pēc dabas un ja ir citāda, tad ir nesieviete, arodniece vai kādas idejas fanātiķe. Nu, ja tas tā nav, tad mazākais man ir tāda pārliecība.

Kāpēc Jūsu māsa tik ilgi nav Jūs meklējusi? Vai Jūs labi sapratāties? Vai Jūs variet ar viņu runāt neko neslēpjot? Ja tā, tad esmu ļoti priecīgs, ka Jums radies tuvs cilvēks, kuŗš varbūt Jums palīdzēs nevien tikai ar vārdiem. Vai viņa ir vecāka par Jums? Vai viņai ir ģimene?

Bet es negribu šovakar tālāk rakstīt. – Es rakstīšu rītu. Es tagad kaut kur aiziešu. Es nedrīkstu vakarā daudz rakstīt.

18.5.

Ir vēl agrs rīts. Es vakar biju pie mūsu kaimiņiem. Tur bij Dr. Čakanovska kundzes dzimšanas diena. Laikam citos apstākļos būtu vairāk viesu – arī no mūsu mājas. Uz kādām stundām aizmiršanās. Pēc tam tūliņ miegs, bet pēc tam smagums, jo ir sirdsapziņas pārmetumi, ka vieglās sarunās esi meklējis aizmiršanos. Tāds ir cilvēks, nožēlojams un niecīgs – grib mīlēt un ciest sevis dēļ, grib dzīvot sevis dēļ, ja nav citu, kuŗu dēļ spēj dzīvot.

Es domāju, ka stāstiet man par savu dzīvi tāpēc, ka tā Jums ir kāda manta, kuŗu glabājiet sevī. Visiem to nerāda, bet reizām tai pieskaras un tas, kuŗš to drīkst redzēt ir apdāvināts. Ar kaut ko dvēselē glabātu. Tas tuvina. Es gribētu Jūsu zaudējumus pievienot savējiem. Ja to varētu. Bēdas nevienojas, viņas tikai tuvina un pārliecina, ka otrs cilvēks cieš to pašu, ko es. Tāpēc mēs neesam sveši. Laikam jau ir tā, ka tiklīdz nespējam saprast, ko cietis, ko mīlējis, pēc kā ilgojies otrs, mēs kļūstam sveši pavisam to negribēdami, varbūt pat pret to cīnīdamies.

Jums taisnība ka pasaule un dzīve ir skaistas. Bet tas ir tikai tad, ja mēs uz tām skatāmies no kādas citas skaistas pasaules, kuŗa ir mūsos. Ārējā pasaulē, dzīvē, skaistuma nav, jo tiklīdz notiek kāda maiņa dvēselē, ārējo dzīvi un visu, kas ir ārpus mums, apklāj mūsu pārdzīvojums. Ja tas ir gaišs arī ārpus mums viss šķiet gaišs, ja tumšs, viss ap mums satumst. Mēs pieviļam sevi, teikdami, ka kaut kas ārējais mūs mierina. Ne mierina, bet iemidzina vai nogurdina to, kas mīt mūsos.

Laikam ir tā, ka cilvēki izstaro kaut ko no sevis. To jūt – vai tas ir vārdos, vai kustībās, vai vienkārši ar savu esību. Un ja tas ir mums labvēlīgs, mēs to neapzinīgi uztveram un mūsu dzīve tad ir vienota. Uz ilgiem gadiem, uz visu mūžu – varbūt arī kādā citā pasaulē. Tas ir skaisti un briesmīgi un cilvēks to nespēj izskaidrot. Jūs turaties pie savas mātes, viņa ir Jūsu iekšējās pasaules lielākais gaišums. Un varbūt viss tas, ko tagad dariet un kas no ārpuses skatoties liekas tikai mākslinieka darbs, ir tikai šī lielā gaišuma uzturēšana. Kamēr mēs šo gaismu sevī spējam uzturēt, mēs spējam dzīvot un iet cauri tumsai un tomēr nepakrist.

Varbūt tas ir pārāk sausi un filozofiski pateikts? Bet es to citādi nespēju. Par to ir jādzejo. Kad lasu Jūsu vēstules, man vajadzētu dzejot, tā būtu patiesa atbilde. Varbūt ir cilvēki kas to prot, nezinādami dzejas likumus?

Dienas aiziet un tām nekādu robežzīmju. Vedekla un Sigurda biedri kārto Sigurda izstādes priekšdarbus. Es tur tikpat kā nekā nespēju darīt. Kārto arī nākamās svētdienas rekviēma lietas. Sazvanās un runā ar dziedoņiem. Dzirdēju, ka dievkalpojumu uzņemšot skaņu filmā. Kādam nolūkam? Cilvēku piemiņa neietveras filmās, bet sirdīs.

Pa brīžam es rakstu savu stāstu. Nevaru izšķirties par virsrakstu. Tas man arvienu ļoti grūti. Ir divi – Amors un Psiche un Zemnieks un princese. Pirmais ir ironizējošs, otrais reālāks. Stāstā, man šķiet, nav jūtams nekas no tā, kas ar mani tagad notiek. Tas drīzāk bij ietverts romāna pēdējās nodaļās. Stāsts ir runāšana ar svešiem par svešiem, lai sevi atvilinātu no acumirkļa. Varbūt es to došu avīzei atsauktā stāsta vietā.

Reizā ar Jūsu vēstuli es nosūtīšu īsu apsveikuma vēstuli Vald. Dambergam Kopenhāgenā. 23. maijā viņš kļūst 70. Tārpains prieks!… Viņš tur dzīvo ar savu māsu Elizabeti. Bet viņš ir Eiropā. Vecās Eiropas pilsētas ir runājošas pilsētas un runā arī ar svešiniekiem. Austrālijā pilsētas ir mēmas. Es apskaužu Dambergu lai gan viņš ir daudz vientuļāks nekā es še.

Es nedrīkstu gaidīt Jūsu vēstules, jo es zinu, ka Jums ir jānozog laiks, lai rakstītu. Bet vai lai Jums meloju? Es gaidu. Man ir auksti bet ārā viss ir pelēks. Visa pasaule ir pelēka. Es gribētu ar Jums runāt, vai arī aizmigt un nekā nedomāt.

Jūsu J.K.

1956.22.5.

Cienītāk kundze.

Vakar es saņēmu Jūsu vēstuli reizā ar divām Amerikas dēla vēstulēm. Viņš un Jūs esat tie, kas visvairāk par mani domā no tālienes. Šodien rakstīju atbildi viņam un tur man bij jāmin arī Jūsu vārds, jo ja man pašam varbūt jāatstāj dzīve tāpat kā Sigurdam, tad neviens nezinātu par to, kas Jūs man esiet. Es domāju, ka tas būtu ļauni, ja nekā nemin par labo, ko kāds saņem no citiem cilvēkiem, taču jau ir jābūt kādam izlīdzinājumam labā un ļaunā starpā, jo citādi dzīve it kā zaudē jēgu. Es ceru, ka Jūs nebūsiet ļauna, ja es atļāvos par Jums runāt ar kādu otru, kuŗš man tagad vienīgais no mūsu ģimenes, ar kuŗu vēl varu runāt?

Laikam jau ar mani nav tik ļauni kā varētu būt, es turos pagaidām diezgan droši. Izņemot dziļo apātiju un kādu nenoteiktu smagumu, kuŗš jūtams tik no rīta pamostos un pavada visu dienu, es ne par ko citu nevaru sūdzēties. Vakar vakaru es, kā parasti, pavadīju Fridrichsonu ģimenē, kur daudz runāju. Klusu ciest nevar, jo tad nav nozīmes būt citu starpā. Dr. Čakanovska kundze ir ar humoru un tāpēc ir arī jāsmejas. Vēlāk gan man ir jācieš no sirdsapziņas pārmetumiem, ka spēju šinīs apstākļos smieties, bet es cenšos tos neievērot.

Mājās es visu dienu pavadu šo to darīdams, izstādes lietās – rakstu adreses ielūgumiem vai kādu citu sīku darbu. Šovakar pie mums būs laikam visa Zilā Ota, jo ir jāveic kādas svarīgākas lietas: jāizmeklē no milzīgās novilkumu masas lielāks skaits, kas nodomāti pārdošanai ārpus kataloga. Tiem tad jāsagatavo pasportu.

Naktīs es guļu smagi, dažreiz ar neprātīgiem sapņiem. No rīta tomēr pieceļos maz atspirdzis. Tas varbūt tāpēc, ka man nav regulāra darba diena, pie kādas esmu pieradis, bet ir jāizsvaida sevi uz visām pusēm. Tas nogurdina.

Tagad es visvairāk vēlētos dzirdēt Jūs spēlējam. Jūs man rakstāt tik daudz labu vārdu un tik labi ir tos lasīt. Bet man liekās, ka mūzika arvien ir dziļākais un tīrākais saskares veids cilvēku starpā. Bet ir netaisni prasīt to, kas nav iespējams un nebūt apmierinātam ar to, kas tiek dots. Tāpēc sakiet vārdus. Tiem nav jābūt izmeklētiem, skaistiem un derīgiem vārdiem. Tiem ir jābūt tikai Jūsu vārdiem. Vārdiem par visu, kas ir cilvēks.

Man Jums kas jāpastāsta, ko es nesaprotu. Kad domāju par Sigurdu, es redzu viņa seju, tādu, kāda tā bij zārkā. Visus pagājušos 4-5 mēnešus es ar slepenām bailēm redzēju, ka viņa sejā rodas krokas, kā tā kļūst veca, nelaimes pilna un sveša. Bet tad, kad viņš gulēja miris savā istabā, viņa seja bij dīvaini pārvērtusies. Bet kad es tai skatījos kapličā, man likās, ka es redzu kādu brīnumu. Nebij nevienas krokas, nevienas tumšas ēnas. Jauns, svaigs, apmierināts, it kā gulētu patīkamā miegā, tāds viņš tur gulēja un bij tāds kādu es viņu redzēju vairākus gadus atpakaļ vēl Vācijā. Es skatījos ilgi, lai neaizmirstu viņa seju nekad. Un man nu jādomā par to, kas varēja viņu tā pārvērst un atdot atpakaļ to, kas likās zaudēts uz visiem laikiem? Vai tā ir pēkšņa sirds apstāšanās? Ja tā, tad tai ir jābūt kaut kam brīnišķīgam, kaut kam, kas mūs atbrīvo no visa sveša un atdod atpakaļ mums sevi, lai tad iegrimtu tumsā kā tādi, kādiem mums jābūt. Bet saprast to nevar un izskaidrot nevar, sevišķi tam, kad esmu redzējis tik daudz nāves izķēmotas sejas.

Vakar es Jums aizsūtīju piemiņas rekviēma programmu. Rakstīt vairāk toreiz nevarēju, jo visu dienu biju klabinājis rakstāmmašīnu un biju noguris un apātisks. Šodien ir labāk.

Jūs drīzi saņemsiet no Preses kopas aicinājumu piedalīties stāstu sacensībā. Noteikumi ir mazliet grozīti, nekā bij agrāk domāts. Bet es pret tiem neceļu iebildumus.

Jūsu J. Kalniņš.

20.5.1956.

Godājamais Kalniņa kungs.

Vakar vakarā saņēmu Jūsu divas vēstules. Šī ir bērnu brīvā nedēļa, Inese neiet uz skolu – tādēļ pastu saņemu retāk. Mēs tagad sestdienās braucam uz kino, uz Wyongu, tad es starpbrīdī aizlavos līdz pastam. Savu kastīti es tur varu atslēgt kaut nakts vidū. Tā es vakar saņēmu Jūsu vēstules. Esmu apmierināta, ka Jūs pārciešat visu dūšīgi. Es nevaru vārdos pateikt, jo tas man nebija arī domās skaidrs, no kā es Jūsu dēļ baidījos, bet es biju bažās par Jums, kā visu izturēsiet? Tagad tik tālu Jūs esiet, ka es ceru Jūs nepazaudēt.

Sāpes par zaudēto Jums vēl nav pāri, tās uzbruks vēl jo asāk un skaidrāk. Tās arī nebeigsies nekad. Bet Jūs tās panesīsiet. Manas pēdējās vēstules, resp. priekšpēdējā, varbūt ar savu saturu ir briesmīga, varbūt viņa arī pienāca par vēlu. Jūsos varbūt jau bija iestājies apskaidrots miers un tad viņa, tā vēstule, varētu Jūs traucēt. Bet ceru, ka Jūs mani un manu rakstīšanu sapratīsiet. Cīnījos kā pratu par Jums. Sevis dēļ un kā jau to minēju – paldies Dievam arī Jūsu dēļ. Citādi man būtu kauns no sevis, ka esmu tikai egoiste.

Man tas jāatkārto – Jūs esiet man vajadzīgs – un Jūs neiedomājaties par daudz ja to apzināties. Šinīs dienās es pati to izjūtu, ka Jūs mani atbalstiet vēl vairāk nekā es to apzinājos. Es zināju to, un zinu – bet kaut kā nozīmi mēs apjaušam pilnīgi tikai tā pazaudēšanas briesmās.

Nedomāju, ka Jums sevi tagad vajadzētu piespiest uz strādāšanu un daudz rakstīšanu. Jums ir jāatpūšas. Ja Jūs sajūtat saules siltuma jaukumu savā istabā, tā ir zīme ka Jūs atpūšaties. Tā Jums jāņem bez pārāk lielas domāšanas. Laika visam diezgan. Gan darbs nāks pats atkal Jūsu rokās, kad laiks būs klāt. Gan jau dzīves bezjēdzība atkal aizslēpsies.

Un tad – neiznīciniet savas vēstules! Es jel neesmu tik maza, lai tās nemaz nespētu saprast un vērtēt. Un nepūlaties arī rakstīt to, kas pats no sevis nenāk no Jums ārā. Pēdējās vēstulēs Jūs bēdājaties, ka nepasakāt to ko vajadzētu. Es domāju – ka neko nevajaga piespiestu. Es nekliedzu visu no sevis ārā, lai izplēstu no Jums visu. Nebūt nē! Es tikai kliedzu to, kas mani nospiež, no kā man ir jāatbrīvojas lai spētu dzīvot.

Es jau varbūt ieskrēju ar visu to nelabās situācijās. Bet man ir jāmēģina arī šīs visas lietas pārredzēt. Likumi un normas cilvēku attiecībām ir tikai aptuvenas, ne kā tiesu, likumu un baznīcu grāmatās. Vai nē? Dzīvo cilvēku attiecības var būt tāda veida, kas neietilpst nevienā no šīm formām un tomēr tās ir tiesīgas eksistēt un ir pat ļoti vērtīgas.

Es pati tagad esmu sadalīta un gluži nenormējami izkaisīta savās jūtās, pienākumos un tiesībās. Bet es ceru, ka visu spēšu pārredzēt, jo nepiederu nekur no trim vietām.

Arī es visu pagājušo nedēļu nespēju neko rakstīt. Pat ne dienas grāmatu. Dzīvoju kādās saspīlētās bailēs. Tagad ceru – būs labāk. Drīz kaut ko rakstīšu. Zinu, ka Jūs atkal to gribēsiet uzņemties izlasīt. Tā Krūmu zeme ir uzrakstīta mazākais pirms gadiem piecpadsmit. Tur bija runa par jaunības mīlestību, kas ir dzīvei nederīga, par krūmu zemi, kas jāpāraug. Rakstīju to ar visu sirdi. Manai Amerikas draudzenei tas rakstiņš ļoti patika, arī manai māmiņai. Bet vai tas derīgs sacensībai to es nezinu. Man būtu kaut kas tāpat vien vēl, bez sacensības domām jāuzraksta. Tad Jūs varēsiet pavērtēt, kas labāks, kas nē.

Arī Jūs ilgojaties jau – kaut varētu palikt viens savā būdā. Arī Jūs esiet vientuļnieks. Es arī tāda esmu. Man ir grūti ilgi maisīties cilvēkos. Šķiet, savas vienatnes brīžos, es neko ne domāju, ne prātoju, bet ir tā, it kā tad dzīves stundas un mirkļi kristu kā lāses traukā un tur krātos. Burzmā esot, tie aizplūst gaŗām veltīgi. Bet vienmēr viens nedrīkst būt, tāpat kā vienmēr cilvēkos nē.

Esmu nogurusi, jo vakar vēlu naktī pārnācām no kino, tad lasīju vēstules un nevarēju aizmigt. Bija vēstule no Amerikas draudzenes, no manas māsas ir ziņas tikai. (Man bija tāda iedoma, ka viņa varbūt ir tikusi šai pasaulē.) Kādas Jansona kundzes māsa (kas dzīvo Amerikā) visu laiku esot Krievijā kopā ar manu māsu vienā kolhozā. Tā kā mana māsa ir gribējusi rast sazināšanos, viņa lūgusi Jansona kundzi meklēt manu adresi. Varēšu tā tad rakstīt vēstules. Varbūt ne pilnīgas, bet tomēr. Ir tomēr atkal kāds smags punkts – ko lai rakstu par māsas vīru? Tas ir apprecējies ar citu. Viņš oficiālo šķiršanos un jauno precēšanos darīja tādēļ, lai spētu no Vācijas uz Kanādu izsaukt to sievieti, ar kuŗu viņš dzīvoja kopā. Viss tas ir cilvēcīgi. Un tomēr! Varbūt otrā pusē viss ir upurēts šim laikam, kad varēs kaut sazināties.

Šodien viss man pašai rādās tumšās krāsās. Lai gan piecēlos ar gaišu, labu sajūtu un prieku dzīvot.

Izslaucu šorīt govi (kad biju iekurinājusi pavardā uguni un atstājusi citus visus vēl guļot) – ielēju kaķim pienu trauciņā. Tas man ir aizliegts. Bet sākās ziema. Šorīt ir lietains. Kaķim gribās kaut ko ēst. Un piena lāse manā izpratnē kaķim medīšanas kāri neatņems, bet gan vairos. Jo viņu nedrīkst pavisam badā mērdēt. Tagad čūskas, ko viņš ķer, apkārt vairs nestaigā. Nu labi – varbūt arī tā nav, ka kaķim ir jādod piens. Reti jau ar to daru.

Nu šoreiz iekritu. Uznāca valdīšana un pārskaitās. Ir jau pēcpusdiena, bet gaisi tumši. Par to man būtu tikai jāpasmejas, bet es nevaru… Es attaisnoju sevi pilnīgi – es jel varu, drīkstu tik daudz, kā kaķim dot vai nedot pienu! Bet dusmas, kas nāk pār mani iznīcina manu dienu.

Esmu augusi tādā vidē, kur dusmas tika uzlūkotas kā nenormāls dvēseles stāvoklis. Ja tās kādreiz kādam uznāca, tad tika darīts viss, lai no tām ātrāk tiktu vaļā. Lai noskaidrotos, izlīgtu, būtu miers un saskaņa.

Te ir otrādi. Te dusmas un naids tiek patiesi meklēts, kopts, un lolots. To atrod un uzkurina un bez tā nepaiet ne diena. Ja nav uz kā dusmoties tuvumā, dusmojas uz kaut kā tālāka, bet ik brīdi vajag kaut kam uzbrukt. Mani tas iznīcina, nevaru tādā gaisā dzīvot. Es zaudēju dienu pēc dienas, gadu pēc gada.

Vai tas nav smieklīgi – tā lieta ar kaķi? Bet viņa izposta man šo dienu. Jo no otras puses tas ir vesels ļaunuma perēklis šinī kaķa lietā: tā ir sievas nepaklausība, tā ir pretī darīšana, tā ir mantas izšķiešana, tā ir īsta velnība!…

Nedaudzo dzīvnieku dēļ, kas mums ir, es esmu daudz cietusi. Varētu teikt – lai tad cieš tie dzīvnieki un es paklausu, kā man pavēl. Bet ar to nekas nav saglābts – ja tas nebūs kaķis ar pienu, tā būs kāda cita sīka lieta, ilgi nebūs jāmeklē kādēļ būs jāceļ naids, galvenais – jāvalda un ar naidu.

Naids ir vajadzīgs kā sāls pie ēdiena. Bet man tas nav vajadzīgs.

Un man ir jāiet prom. Man ir palicis vairs tik maz laika. Lai es arī nekā neiegūtu, lai es visu atlikušo mūžu pavadītu veltīgās ilgās pēc kaut kā, kaut tikai man nebūtu jāpakļaujas otra rupjai varai.

Tas ir tas pats ko Jūs teicāt savā vēstulē. Ilgas, arī veltīgas, var būt vērtīgs dzīves saturs. Tukša sevis atdošana kaut kam, ko nevar atzīt – ir dzīves iznīcināšana.

Es gribēju smieties, bet nekas neiznāca. Tas tad lai paliek uz citu reizi.

Rudens ir arī te. Vēsums rītos un bellbird’i – Jūs pazīstat tos? Jauki tie ir, un arī megpaji.

Jūsu E. Dzelme.

22.5.1956.

Ir saulaina rudens diena. Lēna un mierīga. Balti reti mākoņi. Putnu klaigas. Lidmašīnas gaisos, kas ir miermīlīgas un neiedveš šausmas, bet vēsta par dzīvi. Skaista diena. Mūsu košuma dārzs ir aizaudzis un nekopts, bet tur krūmi savvaļā dzīvo un ir jauki. Citi zied, citiem lapas dzeltē un sarkst. Un divas tumšas egles aug visskaistāk. Tās gan nav nekādas egles, tā laikam kāda dzīvības koka pasuga, bet viņas abas atgādina egles, vai lielus paegļus. Kad es tās uzskatu, man arvien top labi ap sirdi. Kā kāda jausma no nedzīvotas dzīves, par ko ir atmiņas.

Vai Jums tā nav, ka daudzas lietas dzīvē Jums izsauc atmiņas par kādu dzīvi, kas tomēr nav dzīvota. Mazākais ne tagad, ne šinī dzīves posmā, no šī šūpuļa sākot. Man tas tā ir bieži, svešas ainavas, sejas, vietas, mūzika, gaiss, vējš un daudz kas cits, kaut ko dārgu atgādina, ir tuvs un sola bezgalīgu laimi, ja es varētu iegūt to, ko tas atgādina. Tikai es labi nezinu – kas tas ir? Kur tā dzīve ir, par ko ir jausma? Agrāk es vienmēr cerēju, ka es to atradīšu, satikšu, – to dzīvi par ko man šīs lietas vēstīja. Es domāju ka tas ir vēstījums par to kas nāks. Tagad man ir jāsaprot, ka tās ir atmiņas. Un tomēr vēl arvien tas ir arī vēstījums.

Es šodien neko negribu darīt no tā, kas man jādara. Es jau nekad visu to vien negribu. Bet man ir jāgrib. Taču šodien tas ir grūtāk vēl kā citās dienās.

Ir tik brīnišķīgs klusums. Megpajs kaut kur loka savu balsi. Es viņu mīlu. Viņa balss man ir tikpat mīļa, kā kādreiz griezes un purva strazda balss. Es tur neko nevaru darīt. Laikam esmu par jaunu lai nemīlētu kaut ko arī šai zemē. Viņas putnus es mīlu. Es zinu, ka reiz, ja man būs atļauts dzīvot atkal dzimtā pusē, es pēkšņi ilgošos pēc megpaja balss. Viņa iekrita manā sirdī Bathurstas nometnē, pirmā rītā Austrālijā. Ar sāpēm un cerībām. Un tā viņa tur ieauga un palika. Tā ir pavadījusi manas Austrālijā pavadītās dienas. Viņās ir bijis arī mazliet laimes.

Austrālijā ir brīnišķīgi putni: Vippbird’s – kas te dzīvo apkārt, Bellbird’i – brīnišķīgi zvaniņi mežā! Komiskais Kukabara, kas te sēž uz katra sētas mieta un daudz citi. Kad viņi sāk rītos savas balsis, tad ir kā operā pirms koncerta sākšanās, kad visi instrumenti cits caur citu pamēģina savas balsis un tēmas.

Es nepazīstu Austrālijas mūziku. Te komponisti no putnu balsīm vien varētu radīt veselu simfoniju. Te ir daži putni kuŗu locījumus pavisam viegli var sameklēt uz klavierēm, tie ir vienkārši, bet noteikti un putni tos nosvilpo ar tādu aizrautīgu svinību. Un ir tādi – kā megpajs, – kuŗu dziesmu tik labi var saklausīt, bet tik grūti atdarināt.

Austrālijas putnu balsis varot dabūt iespēlētas, resp. iedziedātas platēs. Bet tam, kas šīs balsis nepazīst mežos – tas maz ko var dot platē. Putnu dziesmas savu vērtību iegūst, ja tās dzīvotas viņiem līdz. Var jau tādejādi apstrīdēt viņu vērtību vispār un teikt, ka mēs mīlam tikai savu dzīvi un putnu balsi mīlam līdz tādēļ, ka tā mums šo dzīvi ir izdaiļojusi un to no jauna dzirdot mums pārdzīvoto atgādina. Jā – tā tas ir un arī nav. Putnu balsis ir daiļums pats par sevi, bet šis daiļums mums atveras tikai tad, ja mūsu dzīve sakļaujas ar putna dzīvi. Ja mēs ejam mežā, kur dzīvo putns, ja mēs ceļamies agri kad ceļas ar savu dziesmu putns – tikai tad mēs varam ieiet tanī dzīvē, kas ir arī putna dzīve un tad viņa balss mums atklāj un pastiprina dzīves skaistumu.

Kas būtu dzērves sauciens bez rudens jausmām gaisos?

Tādēļ es zinu, ka es megpaju nekad nekur citur nedzirdēšu, kā tikai Austrālijā. Viņa sauciens dzīvo te, kur kokiem ir mūžam zaļas lapas, un mūžam viņas arī lēnām birst, kur pāru bušiem un padekām rēgojas saules izbalināti koku skeleti, kur mūžīga zaļošana ir rūgta, kā mūžīga nāve un kur tomēr ziedošana un augļu nešana verd kā no pilnības raga.

Meitenes šodien pirmo dienu ir prom skolā. Vakar Dzidrai bija dzimšanas diena – 10 gadi. Šodien man nav jālasa pupas. Es nevaru uzsākt neko lielu, bet es rakstu Jums un priecājos par šo dienu.

Es gribētu izpētīt kā īsti es visvairāk šai dienā ilgojos – Sava darba laikam un mazliet laimes. Ja es varētu visu dienu sev ņemt, izlikt sev apkārt savus papīrus, piezīmes, domas – un rakstīt. Es laikam vairāk nekā neprasītu. Es gribētu tāpat arī zīmēt. Es vēlētos spēlēt. Visas tās ir ļoti līdzīgas lietas. Viena var aizvietot otru.

Es vēlētos arī mazliet laimes. Dienas skaistums to mazliet dod. Mākoņi tikko sabiezē un sapulcējas vairāk virs dārza, pār kuŗu caur logu es redzu debesis. Viņiem ir degoši spožas galotnes un mīksti pelēcīgas apakšmalas. Viņi man atgādina kādas pasakas vidi. Bet es gribētu vēl vairāk laimes. Es gribētu cilvēka. Es gribētu smaida, kas atplaukst pretī, kas veŗas un veŗas un nespēj izbeigties. Es gribētu galvas pagrieziena, kas tevi atrod, apstājas un ieilgst neapzinātā mierā. Man šķiet ka es mazliet ilgojos sava kaimiņa ar kuŗu mēs kopā lasījām pupas un runājām par dzīvi. Viņš ir tik svešs man, kā saules ceļam mēness ceļš – un tomēr viņa tuvums man uzbūra kādu vīziju par to, kāda brīnišķa siltuma piestrāvota varētu būt dzīve…

Kad es visu to uzrakstu man top skumji, jo es skaidri redzu – ka es nezinu ko es vēlos un es nezinu kas mani darītu laimīgu un ka patiesi laikam nav nekā reāla kas mani spētu darīt laimīgu, jo laime ir šī pati vien – vientuļa, skumja, tukša diena. Un vēl – laime ir ka es par viņu Jums drīkstu rakstīt.

Šinī pat brīdī, kad to rakstu, man ienāk prātā, man šķiet, ka man ir rokās visas laimes sastāvdaļas, tikai sajauktas tā un samētātas, ka tās vairs ne mūžam nevar salikt veselā veidojumā, kas tad būtu drošs kā piemineklis, vesela, mirdzoša laime!

Varbūt dažu rokās šīs laimes sastāvdaļās – māls no kā to veidot – ir tāds, ka to var salikt veselā tēlā. Varbūt.

Tagad beidzot man ir jāiet, jāmazgā veļa. Šī diena rada savu piepildījumu ar to, ka varēju to visu uzrakstīt Jums.

Arī pie Jūsu durvīm stāv rudens, sārkst viņš, ir klusums un Jūs ilgojaties vientulības jo cilvēkos nav tā, kas piepildītu.

Vakars nāk. Jau uzliku vakariņas vārīties. Pēc 20 minūtēm būs Dzidra mājās, tad Inese. Man vēl jābaro vistas, suņi, jāgādā govij zāles, jāslauc tā, jāsagatavo vakariņu galds, jāskalo veļa, jāpabeidz lāpīt zeķe, ko neizdarīju šīs vēstules rakstīšanas dēļ…

Bet vienu brīdi vēl gribu dzīvot – runāt ar sevi un Jums. Vai es to daru vairāk ar sevi vai Jums? – Es nezinu. Vai es gribu tikai stāstīt, vai arī klausīties? – Es gribu abus. Es gribētu runāt un klausīties arī par to, ko Jūs pieminiet pēdējā vēstulē – kas mākslā ir labs?

Jūs sakāt – to vēstulē grūti runāt. Tas tā droši vien ir. Bet Jūs varētu mēģināt.

Labs ir tas, kas ir patiess, bet tas vēl nav viss. Kā šo patiesību atrast tīru no meliem – tas ir uzdevums, un, es domāju arī, – katra patiesība vēl nav mākslinieciska vērtība, tas ir – katram gan ir sava patiesība, bet viņam ne ar vienu ir māksla, ja arī viņš to izteiktu patiesi. Esmu lasījusi gluži sirsnīgi rakstītas lietas, bet viņās nav mākslinieka vērtības.

Jūs pieminējāt reizi, ka no manām dienas grāmatas lapām un vēstulēm varbūt varētu kaut ko sakombinēt – stāstu, romānu, grāmatu.

Kā būtu, ja tam kā forma dotu mūzikas formu, teiksim sonātu? Tai ir parasti 3 daļās:

  1. ātrā daļa – allegro
  2. lēnā, maigā – adagio
  3. atkal ātrā, vai vidējā ātrā – allegretto. Šī šēma var arī mainīties, tur var nākt vēl vidū menueti, marši u.t.t.

Ja dienas grāmatu – tas ir manu, tā sakārtotu, varbūt iznāktu labi.

Pirmā daļā mana mocošā laulības dzīve, tikai smaguma pārdzīvojumi, ne daudz detaļu.

Otrā – kāda illūzija. Pilnīgi dzīvot nespējīga mīlestības jausma.

Trešā daļa atkal tā pati pirmā un tomēr kāds izlīdzinājums, un kāda samierināšanās.

Pirmā daļa būtu rakstīta īstā dienas grāmatas formā ar sadalītām dienu atzīmēm, pārdzīvojumiem, – te būtu vientulība, trimda, izmisums, rūgtums, vilšanās, dzīvot alkas. Te sāktos arī sarakstīšanās, uzticēšanās, atklāšanās un tā tālāk.

Otrā daļa būtu gaŗāka stāstījuma veidā (pirmā personā protams), te būtu divu lietu absurds sajukums: korespondences atraisītā paļāvība dzīves iespējai un tanī pat laikā dzīves aizliegums apstākļu dēļ – kas kopā rada vēl lielākas dzīves alkas, liek tiekties pēc kāda tēla tuvuma, meklējot mazu, mazliet siltas dzīvības dvašas, sastapšanās ar cita nepiepildītām ilgām, mazliet pareibuma, sapņošanas…

Trešā daļā atkal īsts dienu stāstījums – dzīves nav, nevar būt, ir tikai drumslas, katra laimes doma atmaksājama ar jaunu vientulību. Bet kaut kam ir jāpaliek. Ir jārāda, ka arī nepiepildītais ir piepildījums un dzīve. Te būtu arī vēstules, bet ne tieši vēstuļu formā, tikai detaļas.

Redziet, man jau izstrādājās plāns! Šāds temats būtu piemērots daudzām šī laika trimdas sievietēm. Manai draudzenei ir gluži tāpat: ar vīru nesaskaņas, jau sens sairums kopdzīvē, raksturu pretišķības dēļ, ko paasina trimdas apstākļi. Viņa jau 7 gadi sarakstās ar kādu, kas palika Vācijā un ar kuŗu tā satikās tikai pāris reizes abpusēju simpātiju uzliesmojumā.

Bet 7 gadi tikai vēstules, sievietes ar neizdzīvotu dzīvi un vēl trimdā!

Viņas mājā ienāk apakšīrnieks, kluss vientuļš kungs, kas neprotestē, kad viņa spēlē klavieres līdz pusnaktij, kas atnes rozes viņai, kad tā rītos uzvāra viņam auzu pārslas. Rodās illūzija, kas apreibina ar savu tiešo dzīvo siltumu – un tad pieviļ, jo tā ir tikai illūzija, kuŗai nav ne mazākās dzīvot spējas.

Viņas dvēsele ar visu cilvēcisko pieder tam aiz jūras. Nesaraujami viņa savažota ar to, ar kuŗu ir kopīgi bērni un kas visu izposta īgnumā, patmīlībā un greizsirdībā un nespēj neko dot, fiziski ne garīgi.

Manas draudzenes dzīve vēl vai spilgtāka viela tai pašai formai. Bet man šoreiz jāraksta par sevi. Es to darītu pavisam dedzīgi.

Tikai vienu mēnesi kaut mani atbrīvotu. Es cerēju uz šīm maija brīvdienām, bet nebija naudas, lai kaut kur izbrauktu. Tagad kaut kur meklēšu pelņu un krāšu Ziemassvētku laikam. Tad man jāraujas prom pavisam.

Nu – vai es Jūs nenogurdināju? Tikai par sevi, sevi, sevi! Un tomēr Jūs esiet manās domās iekšā līdz.

Jūsu E. Dzelme.

P.S. Priecājos, ka Jums tik daudz draugu, kas gādā lai Jūs nebūtu par daudz viens. Viņu laipnība un mīlestība arī ir tā zīme, ka Jūs esiet viņiem vajadzīgs. Tikai ne tik daudz kā man…
T. p.

1956.24.5.

Labvakar, Dzelmes kundze.

Jūsu 20. maija vēstuli saņēmu vakar vakarā. Man bij jāēd vakariņas, tad jāiet uz pastu, bet tad mani aizveda uz kino. Tagad es eju visur, kur vien kāds mani ved ar to domu – kad atgriezīšos, būšu tā noguris, ka tūliņ aizmigšu. Un visu laiku es zināju, ka man kabatā Jūsu vēstule. Varbūt es to izlasīšu kino starpbrīdī ar ausīm klausīdamies reklāmas kliedzienos? Nē! Labāk gaidīšu, kad pārnākšu mājā. Pārnācu ap 12, noģērbos, ietinos savā zaļajā blenkitā un tad lasīju. Ar to beidzās mana diena.

Nē, pagaidām Jūs mani nepazaudēsit. Es saprotu Jūsu vēstules, lai tās būtu kādas – jo aiz visa jau esat Jūs. Un ja ieraugu aploksni ar Jūsu rokrakstu, es jau ar to kaut ko saņemu. Vai tas ir sentimentāli? Es domāju, ka nē, bet ja Jums liekas – labi.

Laikam tas bij aizvakar – pie manis atnāca kollēga E. Kreišmane. Es kādu pusgadu nebiju ar viņu nopietnāk runājis. Tā, šo to, kad gadījās sastapt kādā sanāksmē. Tagad viņa bij pavisam sagurusi, gandrīz slima. Es dzirdēju bēdu stāstu. Es mēģināju mierināt. Bet ar ko var mierināt nelaimīgu, ja tas pats tic tikai savai nelaimei. Vai tiešām ir tā, ka pasaulē ir tikai nelaimīgas sievietes? Jeb vai ir tā, ka tas man tikai liekas? Nav tik visai sen, kad mūsu stingrā kritiķe stāstīja par savu dzīvi baigas ziņas. Nav nekāda iemesla tām neticēt. Es domāju Austru Tamužu. Man kļūst baigi domājot par to, kā dzīve salauž un izķēmo tik daudz jauku, krietnu un prieka pilnu dvēseļu. Kādēļ ir tā, ka taisni tie cilvēki kam uzticēta visa sievietes labākā daļa, samin to kājām kā kādu nevērtīgu lupatu? Var man šķiet atsvešināties, var kļūt vienaldzīgs vai aiziet no tā, kas ir reizi saistījis. Bet kāpēc postīt, iznīcināt to, kas vairs pašam nepieder? Jāsaka, ka tikai tagad sāku saprast, ka esmu bijis pilnīgs analfabēts cilvēku saprašanā.

Šodien es visu dienu aplīmēju rāmju aizmugures Sigurda izstādes darbiem. Ar varu es centos šo darbu darīt mechāniski un domāt ko citu. Brīžiem tas arī izdevās. Es tik maz zinu no viņa attīstības gaitas, jo viņš nekad savas domas neteica un arī darbus nerādīja. Tikai tagad es tos redzu visā daudzumā un burtoju no tiem viņa domas, meklējumus.

Šovakar es vairs negribu rakstīt tālāk. Es tad pateikšu varbūt aplamības. Ko tad Jūs ar tādu aplami lai iesākat? Es iešu ar Jusi uz pilsētu. Ar Jusi! Man ir kauns par sevi: es kādreiz smējos par tām vecajām vācu dāmām, kas kādreiz veda pastaigā pa Jelgavas ielām savus suņus. Nekad nedrīkst nevienu apsmiet, jo laikam ir kādas ausis, kuŗas to dzird un liek vērā…

Pulkstens ir septiņi, ārā tumšs un tā kā lietains. Ja es zinātu, ko Jūs tagad darāt?

26. maijā.

Neesmu vakar turpinājis savu vēstuli. Un no Jums pašas vakarā bij vēstule, tik laba un gaŗa vēstule!

Es pa dienu griežu papē caurumus bildēm. Tas man iet ļoti lēnām, jo esmu uzmanīgs un neveikls. Bet vakaros arvienu ir kādi ciemiņi. Mēnešiem ilgi neviens pie manis nenāca, tagad to ir kā no pilnības raga…

Šodien visu priekšpusdienu fotografējām izstādes krāsainos darbus – akvareļus, temperas un pasteļus. Kaut melnos…

27. maijā.

Vakar mani pārtrauca pusvārdā un es tikai šodien, svētdienas rītu, varu Jums rakstīt. Visu dienu ir vai nu ciemiņi, vai arī man jāiet kur ciemā. Es domāju, ka nedrīkstētu pretoties cilvēku labvēlības tieksmēm. Ar to var sarūgtināt. Pamazām sāksies atplūdi un es atkal būšu pilnīgi viens.

Vispirms par Jūsu romānu plānu. Ja Jūs paspētu tā izveidot kā domājat, tad man šķiet, tas būtu kaut kas vairāk nekā tikai sonāta. Varbūt tas būtu pirmais modernais latviešu romāns, jo līdz šim mums vēl tāda nav. Mēs vēl visi rakstām parastajā 19. g.s. romāna stilā, kas jāsauc pa klasisko. Citām tautām ir daudz modernu romānu. Jūs visu rakstāt ar jūtām, ar sirdi. Tas ir labi, bet grūti, jo tad sevi pastāvīgi jātur spraigumā. Daži to tā arī darījuši. Viņu dzīve un darbs ir pastāvīga sevis izdzīvošana, sevī degšana. Tā tam arī jābūt ar katru dzejnieku, jo dzeja ir sevī degšana, sevis skaidrošana un beidzot sadegšana. Jūs patiesībā esat dzejniece, kaut arī nerakstītu pantus. Viss labākais, ko es no Jums esmu lasījis, ir sirds valoda. Varbūt ka ar laiku, ja Jūs varētu netraucēta strādāt, nāktu vēl arī kas cits klāt. Tagad, šķiet, ka viss nāk tikai no pārdzīvojuma. Bet mūsu dvēsele ir ļoti daudzveidīga un mēs paši nezinām kas tai slēpjas. Tāpēc ir iespējams, ka tam, ko tagad sakiet, jūtiet vai pārdzīvojiet, nāk klāt vēl kas cits, līdz šim nezināms. Tas var Jūsu darbu padarīt bagātāku un krāšņāku. Jums ir liels krājums sāpju, nemiera, rūgtuma un arī vēl ilgu un sapņu. Es domāju, ka sāpēm un rūgtumam, kad tie reizi ir beigušies, jākļūst par kādu pamatu uz kuŗa dzejnieks un rakstnieks veido savu pasauli ar savām ilgām un sapņiem, kuŗi drīkst mūs atstāt tikai tad, kad elpojam savu pēdējo elpas vilcienu. Laimīgi mēs nekad nekļūsim un mūsu sapņi nekad nepiepildīsies, bet tomēr tie taču ir taisni tas, kas mūs dara par cilvēkiem un jo vairāk kādam to, jo vairāk tas spēj būt mākslinieks. Tātad man liekas, ka pie Jūsu uzskicētā plāna nav nekas grozāms un Jūs, pie tā pieturoties variet mierīgi strādāt. Ar to nav teikts, ka pirms būtu jāuzraksta allegro un tad adagio. Nē. Jums radīsies momenti kas dažubrīd iederēsies allegro, citi atkal adaģio vai allegretto daļā. Mēs iekārtosim ‘the shell rapid file’ ar trim nodalījumiem un ikvienu uzmetumu, piezīmi vai domu ievietosim tur kur tas piederas. Pēc tam tos varēs papildināt, izvietot vajadzīgā sakarībā un tad jau katru daļu noapaļot un saskaņot pabeigtā veidā. Šādā veidā darbs nekad neapstāsies, bet kaut arī ļoti lēnām ies uz priekšu. Un reizi būs diena kad faile būs pilna un reizā ar to būs radusies grāmata. Vai Jūs to varētu gribēt?

Šodien ir saulaina diena – pēc vairākām lietainām. Pēcpusdienā es braukšu uz vienu ciemu, no turienes mani vakarā aizvedīs uz otru un tikai vēlu vakarā es atkļūšu atpakaļ savā būdā. Bet dzīve aiziet…

Jūsu J. Kalniņš.

Vakar mani uz kādiem mirkļiem apmeklēja dzejnieks Raits Birkmanis no Sidnejas. Biju viņu iedomājies kā kautrīgu, jaunu puisi. Bet viņš ir solīds un sirms kungs. Viņa dzeja mani bij piekrāpusi, jo tā ir jaunas sirds dzeja.

26.5.1956.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Vakar saņēmu Jūsu divas vēstules un divus ielūgumus – uz izstādi un rekviēmu. Pateicos par to visu. Žēl, ka tagad pastu saņemu tik reti. Bet tur neko nevar darīt.

Redzu, ka viegli Jums neiet. Bet arī tur neko nevar darīt. Ir jāiet un jāiet uz priekšu, caur visu kas nāk. Tāpat kā kareivim kaujā. Es redzēju kādu filmu par kaŗa vīriem, tādēļ laikam šis salīdzinājums.

Rakstu Jums visu, daudz arī tāda, ko nevajadzētu rakstīt. Bet varbūt ir tā, ka viss tas ko rakstu ir tāds, kas nebūtu jāraksta. Tad arī – lai Jūs mani neiedomātos pārāk citādu kā esmu, es mēģinu rakstīt visu. Tas ir – es nemēģinu, es rakstu.

Jūs jautājāt par manu māsu, kādēļ viņa mani tikai tagad meklē? Viņa ir Sibīrijā un esmu izbrīnījusies, kā viņa pat tagad ir izvedusi to manis meklēšanu? Bet viņa to ir izdarījusi. Mēs sazinājāmies no Vācijas 1947. gadā, tad, kad māmiņa mira. Bet es saņēmu tikai vienu vēstuli, viņa vairāk neatbildēja. Neuzdrošinājos viņai tad vairāk rakstīt. Tagad gan, pēc Eglīša apciemojuma Austrālijā, es sāku gudrot viņai atkal mēģināt rakstīt, bet viņa man aizsteidzās priekšā un caur paziņu paziņām ir likusi ievietot Laikā sludinājumu. Tagad zinu, ka rakstīt drīkstu. Cik daudz – to nezinu. Varbūt to noteiks viņas vēstules.

Māsa ir jaunāka par mani trīs gadus. Viņai ir ģimene. Vīrs palika neaizvests uz Sibīriju, jo 14. jūnija naktī nebija mājās. Aizveda manu māsu ar 3 maziem bērniem un vīra māti.

Bērni tagad atsūtīti atpakaļ uz Latviju. Māsa turpat Sibīrijā. Vīrs Kanādā, apprecējies ar citu. Bet tā ir dzīve. Es, un tāpat mūsu māmiņa, atzinām viņa rīcību. Cilvēks ir tikai tāds kāds viņš ir – cilvēks.

Tagad protams ir problēma, ja viņa atgriezīsies… Viņas vīrs teica, ka saistās otrreiz tikai tādēļ, ka citādi nevar izvest to sievieti sev līdz, ar kuŗu viņu dzīve ir sametusi kopā. Viņš teica arī, ka šķirsies tūlīt, ja Austra atbrauks un būs ar mieru sākt visu no gala. Austra nevar vēl atbraukt, bet sarakstīties tagad var. Tas ir atkal kāds neparedzēts pagrieziens, nezinu, ko viņš viņai tagad teiks? Viņi dzīvoja ļoti ļoti laimīgi.

Pateicos, ka Jūs atklājiet man savus iespaidus par Jūsu dēla pārveidību. Es līdzīgus piedzīvoju, kad māmiņa bija mirusi. Viņa gulēja tik jaunu un gaišu seju, ka 5.g. vecā Inese viņu zārkā uzskatīdama izbrīnā iesaucās: „Cik vecmāmiņa ir jauna! Kāpēc tā?” Viņa ilgi skatījās vecmammas sejā.

Man pašai bija tāda sajūta, ka tas kas ir noticis, ir – atbrīvošanās, sadalīšanās. Viņa ir sadalījusies, pametusi to veidu, kādā viņai bija jābūt te, tas ir – ķermenisko. Ķermenis ir pamests – viņa ir aizgājusi. Līdz ar to arī ciešanas, dzīves sagraujošais – uzvarēts. Bija vēl kādi piedzīvojumi, par kuŗiem es nezinu, vai tas tā bija vai nē? Bet tas man tā – šķita.

Patreiz man vēstules rakstīšana jāpārtrauc. Tūlīt aiznes pastu. Vēstule ir īsāka, kā es parasti viņas pieblīvēju. Bet sūtīšu to, lai Jūs to saņemtu. Jūsu dēlam varat par mani rakstīt. Tikai es nezinu, – vai tā esmu es, kuŗa dzīvo Jūsu domās? Varbūt.

Visu labu.
Jūsu E. Dz.

28.5.1956.

Godājamais Kalniņa kungs.

Tikko vienu uzrakstītu lapu Jums saburzīju saujā. Jums tās nav ko žēlot. Tur nekā laba nebija. Tā bija smilkstēšana, kā pie ķēdes piesietam kucēnam. Tā ir veltīga. Tā tad – nost ar to.

Es arvien, arī tagad, kad zinu cik ļoti smagas ir Jūsu dienas, nāku ar savām ikdienas vaimanām. Tādēļ to lapu saburzīju. Un tas ir savādi, kad šīs vaimanas ir kļuvušas uz papīra, tad viņas šķiet ir nevajadzīgi pat nosūtīt lai kāds tās lasa. Viņas ir nost no manis jau ar to vien, ka ir uzrakstītas un iemestas krāsnī. Tomēr laba vēl nekā no manis nav. Nestrādāju un laikam vēl nestrādāšu. Jums neesmu dažas dienas rakstījusi. Bija – pupas un zirņi! Sestdienas vakarā bijām uz kino. Bija gluži saistoša filma A star is born. Pēc viņas man gribējās rakstīt. Bet – pupas un zirņi! Un visbēdīgākais – nebrīvība, aizliegums, noraidījums tam. Reiz jābūt citādi.

No Jums izlūdzos adresi kur jāsūta nauda sainīšiem uz Sibīriju? Izskatīju visas vecās avīzes, bet adresi neatradu. Es gribētu sūtīt māsai, tagad kad tās adresi zinu. Ceru, ka Jūs kādu cilvēku satiksiet, kam par šo sainīšu lietu varēsiet pajautāt. Tad, lūdzu, atrakstiet adresi man.

Kā iet Jūsu dienas? Vai dzīve ņem Jūs līdz atkal saudzīgāk? Laiks iet. Ļaunākais pārvelsies kā ūdeņi pāri. Būs atkal vieglāk. Jums vajaga izklaidēties. Jums nav jāpārmet sev, ka ļaujat, lai kaut kas Jūs saista un uz brīdi atrauj bēdām. Jūsu mīlestība pret dēlu ar to ne par nieku nav samazināta, tikai Jūsu spēki mazliet taupīti. Un ne tikai personīgam labumam. Viss, ko Jūs vēl varat veikt, var būt arī vērtēts, kā – Jūsu mīlestība Jūsu dēlam.

Tas ir tā, kā Jūs domājāt par manu māti. Viņas dēļ es spēju savu dzīvi panest visvairāk. Viņa ir man vēl arvienu ceļa rādītāja. Viņā vēl arvien uz priekšu ir arī daudz kas, kas man atklājas tikai tagad, savu dzīvi dzīvojot. Bieži man gribētos tagad ar viņu tikties, kad zinu par viņu vairāk, kā toreiz, kad viņa vēl bija te, bet – to vairs nevar. Man paliek viens mierinājums – ko nevaru dot vairs viņai, varu dot maniem bērniem. Mīlestība ir visa mērs. Mātei ko bērnam dot ir kaut kas vēl līdz viņas nāves stundai. Viņai bija. Varbūt tas skar arī citus. Kad es aizgāju uz slimnīcu, kur mana māte bija mirusi, divas vācietes, kas gulēja tanī pat istabā, pārrunājot notikušo ar asarām acīs viena otrai teica: „Ich hatte sie gerne.” Varbūt viņai arī savām pēdējās istabas kollēgām bija bijis kaut kas ko dot.

Jūs rakstījāt, ka gribētu dzirdēt mani spēlējam Mocartu. Nekā liela tur nav. Bet es vakaros mazliet spēlēju (tās sonātas, ko kādreiz spēlēju mācoties tautas konservatorijā). Bachu un Mocartu es varu spēlēt arī tad, kad ir ļoti bēdīgs prāts, kad sāpes plosa. Šopēnu nē, tas moka vēl vairāk. Klasiķos laikam ir vairāk tīras mūzikas, mazāk cilvēku vājuma. Esmu nogurusi. Lai gan tā nevajadzētu būt. Nav nekā laba, ko Jums pastāstīt. Tikai stundas aizrit. Nemitīgi.

29.5.1956.

Ikdiena iet steigā. Šī vēstule tūlīt jānosūta, ja gribu lai Jūs to ātrāk saņemtu un to es gribu. Lai Jūsu dienas ar kaut ko aizpildās, kas Jūs nes pāri grūtākajam. Manas vēstules Jūs ievērojat par daudz. Bet arī tas nav nekas, ja tikai tas palīdz.

Jūsu E. Dz.

1956.28.5.

Labvakar, E. Dzelmes kundze.

Šodien visu dienu noņēmos ar zīmējumu novietošanu. Un pa to laiku atnāca divas Jūsu vēstules. Tās es lasīju tūliņ, jo biju viens pats mājā. Tagad nu man iet gandrīz tāpat kā Jums – tikai pa brīžiem rakstu. Tagad ar, pēc kādas stundas, būs jābrauc uz Donas kazāku koŗa koncertu. Rītvakar tāpat. Prieks diezgan tārpains, bet negribas citus apvainot, jo viņi pūlējušies, gādādami biļetes.

Vakar bij saulaina diena. Es priekšpusdienā pabeidzu vēstuli Jums, kas bij rakstīta vairākas dienas. Pēcpusdienā aizbraucu ciemā, pa skaistu rudenīgu ceļu Jarras krastā. Tas bij patīkams, kluss ciems un es tur ļoti labi atpūtos un vakarā mani aizveda atkal uz vienu citu ciemu, tā kā pārrados mājā tikai ap pusnakti.

Vai Jūs nevarētu nozīmēt vienu noteiktu dienu, kad Inese nesīs vēstules. Es tad tai dienai pieskaņotu savu rakstīšanu, lai Jums nekad nebūtu jāgaida. Un ja tomēr gadītos, ka šai dienā vēstules nav, tad Jūs zinātu, ka tā katrā ziņā būs nedēļu vēlāk. Es sevi esmu pieradinājis nekad neko negaidīt tā, ka ja nesagaidu, tad nav jāizjūt vilšanās, bet gaidu tā, ka gaidīšana ir nepārtraukta. Protams, tas gan attiecās tikai uz Jūsu vēstulēm.

Jā, to es nezinu vis, vai esiet tāda, kādu Jūs iedomājos. Bet ko tad par Jums varu zināt? Es zinu un pazīstu tikai to tēlu, kuŗš mīt manī. Un tikai ar to jau man ir darīšana. Citiem Jūs esiet kas cits nekā man. Man no pasaules aizejot aizies līdzi arī Jūsu tēls, kuŗu sevī glabāju un nekad visos mūžos tas vairs nevienam nepiederēs, un nevienu neiepriecinās un nevienam nebūs vajadzīgs. Vai tas nav skaisti?

Nē, es nespiežu sevi strādāt. Patiesībā man arī nav nekas nopietns pie rokas. Es gaidu grāmatu sūtījumu no Vācijas. Kad tas pienāks, tad radīsies materiāli, būs jāizdara izraksti, jāmēģina visādi paņēmieni, kā jau to esmu paradis darīt arvienu. Tas ir tas interesantākais, – no nesakarīgu un nepazīstamu notikumu virknes izveidot pasauli, kuŗā patīk dzīvot un kur dzīvo un darbojas cilvēki, kas jau sen aizgājuši no pasaules, bet manās domās no jauna atdzīvināti un kļuvuši runīgi, labi, ļauni, skaisti, priecīgi vai skumji. Jūs droši vien atceraties kā Jūsu meitenes fantazēja ar savām lellēm un pārvērta tās par dzīviem cilvēkiem. Rakstnieks, mākslinieks, dzejnieks ir bērni, kas no jauna atraduši to, kas tiem reizi piederējis.

Ar labu nakti! Man jābrauc prom.

31.5.

Mana vecā labā pildspalva sabojājās un nu man jāraksta ar archaisko rakstāmo rīku, ar kuŗu mācījos rakstīt skolā iedams. Es tātad biju kazāku koŗa koncertā. Tas notika Melburnas pilsētas namā. Tur ir 2235 sēdvietas un tās visas abos vakaros bija aizņemtas. Otrā vakarā daļa klausītāju bij salīduši pat ērģeļu telpā, koŗa aizmugurē. Publika bij starptautiska. Dzirdēja latviešu, vācu, krievu, poļu čalošanu, kas pārspēja angļu valodu. Kā jau parasts, prominentas publikas nebij un zāle atgādināja parasto saburba kino. Dziedātāju bij 24 cilvēki, bet balsis skanēja slikti, jo visām šejienes hallēm ir daudz sliktāka akustika nekā, teiksim, Latvijas rijām. Arī pārāk lielais ļaužu pieblīvējums traucēja labskanīgumu. Tomēr bij patīkami klausīties vecās tik labi pazīstamās krievu tautasdziesmas. Nekas liels nebij no garīgajām dziesmām, jo tais klausoties nāca prātā nepārspējami basi Maskavas katedrālē, kur akustika ir apbrīnojama. Šo katedrāļu koriem blakām nostādīta, kazāku koŗa dziedāšana atgādināja tikai skumju pīkstēšanu. Visā korī jau arī esot tikai viens īsts kazāks…

Šī nedēļa pārgāja ierāmējot un aizlīmējot zīmējumus. Ar to nu esmu galā. Vēl tikai jāizdara uzraksti aizmugurē, kas aizņems pārs dienas laika un ar ko nav jāsteidzas, jo līdz izstādei vēl nedēļa laika.

Vakaros mētājos apkārt un pārnāku mājās ap 11-12, tad tūliņ aizmiegu. Biju apturējis sava stāsta salikšanu avīzē. Bet nu šī nepatika pret paša runāšanu mazinājusies un gribās aizmirsties, lasot par to pasauli, kur darbojas sen mirušie ļaudis, ar kuŗiem kopā esi reiz bijis jauns, līksms un pilns ilgām.

Ir skumji, ka tad, kad tev lemts kādu dzīvi dzīvot, tu to neproti ne cienīt, ne saprast. Bet kad tā kļuvusi par pasaku un sapni, tad liekas, ka nekas skaistāks nav dzīvē bijis, visas aizgājušās dienas liekas saules pilnas, visi vakari silti un visas naktis kā maigi glāsti. Lai spēju ko īsti mīlēt, tas ir jāzaudē. Un laikam tā ir ļoti liela māksla – vienumēr mīlēt to, kas ir, lai tad kad tas jāzaudē būtu iegūts divkārši. Bet cilvēks ir tikai cilvēks, nevis tas, kas viņš grib būt vai arī tas, kas viņš spēj būt. Tikai mākslā viņš sevi spēj parādīt tik lielu un tik labu, kāds gribētu būt. Kāpēc tāda nesaskaņa? Un kas ir grēks – vai tas, ja cilvēks ir tikai cilvēks, vai, ja viņš grib būt tas, kas viņš nespēj būt? Vai visas morāles nava kādas ļaunas varas aicinājums, cilvēka veltīga mocīšana? Kam par labu? Kam par prieku? Nekas nemainās, nekas nelabojās, gadsimti, tūkstoši paiet un jo dienas, jo cilvēkam jāmokās vairāk un vairāk. Nē, man nav pārliecības, ka ir kāda vara, kuŗa domā par cilvēka postu un nevarību.

Jūs tagad mocāties ar pupiņām un šis darbs paņem visu laiku, kurā Jūs spētu domāt un darīt to, kas būtu iespējams ne darba rīkam, bet cilvēkam. Un visai pasaulei par to nav nekāda daļa. Bet daļa varbūt ir vienam cilvēkam. Nē! Es varu tikai atkārtot – nava varas, kas domātu ka cilvēks ir kas vairāk kā koks, akmens, mākonis vai smilšu grauds.

Andrejs Iksens atstūtīja man vēstuli, kuŗā norāda uz nekonsekvenci manā rīcībā. Manā rakstiņā avīzē Kondensētā literatūra es aizrādīju uz to, ka storijas ir mechāniska literatūra, kuŗā visu nosaka lasīšanas laika ilgums. Tagad turpretī mūsu sacensībā tiek prasīti stāsti, kas nolasāmi 20 minūtēs. Bet emu komisijas priekšsēdis, kuŗa šos ‘storijus’ vērtēs… Bet es šo nekonsekvenci neizjūtu. Es pats nekad nepiedalītos šādā sacensībā, kas mani ierobežotu ar laiku. Bet kāpēc es nevaru būt priekšsēdis komisijā, kuŗa šos storijus vērtēs? Es arvien turos pie savām domām, bet nekad negribu, lai citi domā tāpat. Tas ir fanātisms. Es uzskatu savas domas par tikpat personīgu mantu ka savas acis, man nav nekas pretī, ja kāds cits skatās man acīs un viņam tās patīk. Bet būtu nejēdzība, ja es gribētu, lai kāds, kuŗam tās nepatīk, tomēr tais skatās. Nu – tas ir tikai sīks sīkums. Bet Iksens sacentīsies līdz ar Jums, jo atteikties manas nekonsekvences dēļ no sacensības viņš negrib…

Vakar pie mums, caurbraucot ceļā no Adelaides uz Kanādu, bij ciemiņi. Viņi atstāj Adelaidē māju ar iekoptu dārzu un tā tālāk, jo kundzei nepatīk, ka Adelaidē nekad nav ziemas un sniega. Kanādā to būs vairāk kā vajadzēs. Es domāju, ka tas nav ļauni, ja cilvēki nesamierinās ar to kas ir, bet plēšas no tā prom. Es biju tāds pat. Ja nebūtu tāds bijis tagad nerakstītu Jums, bet sēdētu kādā kolhozā un noskatītos, kā manas mājas aiziet bojā.

Tikko domāju par Jums, man jādomā arī par to, ka Jūs mocāties pupiņu laukā…

Jūsu J.K.

30.5.1956.

Godājamais Kalniņa kungs.

Šorīt pamodos ar sirds sāpēm, fiziskām, ne garīgām. Tādas sāpes pazīstu jau no sava 24. dzīvības gada. Ir periodi, kad viņas paklust un ir citi kad viņas ir biežas. Patreiz man viņu nevajag. Bet pēdējā gadā tās ir atkal biežākas. Es gribētu saglābt kaut cik spēka līdz Ziemsvētkiem un tad iet no šejienes prom. Es par to domāju katru dienu. Es svārstos starp divi izjūtām – ka tas man iznāks pavisam viegli un – ka tas man neizdosies. Es domāju par to pārāk daudz, tā kā tas mani moka nost, bet nedomāt es arī nevaru, jo tad paliks viss pa vecam.

Vai Jūsu sirds fiziski ir stipra? Tai daudz jāpanes, to varu saprast. Sestdien ceru saņemt Jūsu vēstuli. Vakar saņēmu no Aula kundzes (tā sauc manu Amerikas draudzeni). Viņa raksta daudz iespēju, kā materiāli nodrošināties, ja es aizkļūtu līdz viņai. Bet tas jau nav iespējams.

Vakar mūsu atvada vizītē pārsteidza viena latviešu ģimene – bakteriologs Puķītis ar kundzi un bērniem, kas šonedēļ aizbrauc uz Ameriku. Viņi gaidīja uz šo braucienu jau 5 gadus. Viņš te strādāja fabrikā, bet tur viņš strādās savā arodā. Man šodien jādomā par šo aizbraukšanu. Visur kaut kas notiek, bet mani neatraisa ne uz dienu.

Vakars atkal vēls. Ir ļoti auksts. Kurinām kamīnā uguni. Tas ir jauki. Kad šurp atnācām, man šī kamīna kurināšana sevišķi patika. Tagad viss ir pārāk smags, viss un negribēts. Gribu savu kaktu, bērnus un netraucēšanu, savu laiku. Cik briesmīga ikdiena ir. Arī garīga izolētība. Tikai suņi un kaķis, kas krīt man virsū dēļ ēšanas. Sāku ienīst jau arī tos. Jūsu vēstules vēl vairāk uzvanda ilgas pēc dzīves. Te vien esot, pašas domas beidzot izsīkst un kļūst lēnas un nedzirdāmas, es iemiegu. Bet rodot atbalsi ir jāpamostas. Tad gribās prom, ar jaunu spēku sagrābj šīs vēlēšanās.

Šodien lobiju zaļus zirņus. Bija saule, pēcpusdiena, klusums. Vīrs strādāja ar mazo traktoru kaut kur tālāk. Kamēr es dzirdu traktora troksni, es jūtos drošībā, es esmu viena. Es gandrīz sāku atraisīties, (izbāzt taustekļus kā kukainis no čaulas). Es gribēju rakstīt dzejoli par savu zirņu lobīšanu. Bet nekas jau neiznāca. Dažas dienas atpakaļ galvā kaut ko sarindoju – neuzrakstīju – un tas ir pazudis. Kā Jums iet? Vai sākās ziema tur? Mums šonakt ir ļoti auksts.

Filmā A Star Is Born redzēju brīnišķīgu uzupurēšanos, mīlestību, domāšanu par otra cilvēka labklājību. Tas bija aizkustinoši. Es atcerējos, ka man esiet Jūs, kas mani atbalsta, domā par maniem darbiem. Es jutos tad līdzīga citiem. Tagad ir atkal tikai manas važas. Kaut es varētu mazliet priecāties. Bet ārējs prieks nedzīvo, tikai tas silda, kas nāk no paša, uzplaukst sirdī lielāks, vai mazāks.

Jūsu E. Dz.

Aprīlis 1956 (Ķikure/Kikure)

[Continued from March 31]

Pirmās Lieldienas

Patiesībā gandrīz jau pusdiena, jo es piecēlos ļoti vēlu, vienkārši ar nodomu necēlos, būdams nomodā. Ir labi domāt, kad vēl esi gultā un dienas sīkumi netraucē. Es domāju par Jums. Vai domāt par otru cilvēku nav tas pats, kas lasīt grāmatu? Arī lasot ir jādomā par cilvēkiem, arī tur notiek minēšana: vai tas tā var būt un vai tas ir tā, kā es domāju un kāpēc tas ir tā un ne citādi? Un kas ir cilvēcīgāk – minēt un domāt par dzīvu cilvēku vai par fantāzijas radītu? Varbūt ir tā, ka tikai tāpēc domājam par fantāzijas radītiem cilvēkiem, ka nav dzīvu cilvēku, kam atdot savas domas? Un var jau būt arī tā, ka fantāzijas radītajos tēlos meklējam dzīva cilvēk vēl gaišāku attēlojumu, gribam šo cilvēku sev padarīt vēl saprotamāku, vēl tuvāku. Mēs lasīdami ‘apmīļojam’ to, ko patiesībā nespējam jeb neprotam pret patieso cilvēku. Man šķiet, ka arī rakstīšana, resp. dzejošana, ir šāda cilvēka vai lietu apmīļošana. Uzrakstītais darbs ir jau gan vairs tikai vāja atbalss par pašu apmīļošanu, kas notikusi mūsos un ko mēs esam mēģinājuši ietvert vārdos. Protams arī pati valoda ir vairāk kas nekā tikai vārdi. Valoda ir noslēpums, metafizika, brīnums. Tāpēc jau man prieks par Jūsu vārdiem, vienalga vai tie nāk kā dienas grāmatas vai vēstules vārdi – tie vienmēr ir Jūsu vārdi. Par saviem vārdiem es tā nepriecājos, jo arvien gadās pateikt kādu, kuŗš ietriecas sāpīgā vietā manī pašā.

Nezinu, varbūt maldos, ja man šķiet, ka Jūsu domāšanā, Jūsu dzīves uztverē dominē vairāk māte nekā sieviete. Jūs domājat kā māte nevien par savām meitenēm, bet arī par to, kuŗš Jums sagādā ciešanas un sagrauj Jūsu dvēselisko un arī ikdienas pasauli. Ikviena māte ir un paliek māte arī savam pazudušam dēlam, kuŗš tai dara tikai ļaunu. Varbūt ir maldīšanās, ja domājat, ka tas, kuŗš Jums dara postu, to arī apzinās, kā kādu ļaunumu. Man šķiet, ka tas tā nav. Jūsu zaudējums un Jūsu nelaime var tādi būt tikai Jūsu skatījumā. Otrs to var nesaprast un pieņemt, ka viss, ko viņš dara ir all right. Jūs esat sirdsapziņas cilvēks, tāpat kā Blaumaņa Kristīne. Es nekad neesmu ticējis, ka Kristīnes ziedošanās būtu kāds ieguvums. Jo kā var būt ieguvums ja cilvēcīgo un vienreizīgo ziedo necilvēcīgajam? Jā, var jau būt, ka Jūs atteikdamās no sava prieka, sagādājat sev prieku. Bet tas ir mocekļa prieks. Līdz šim visu mocekļu ciešanas ir bijušas veltīgas, jo pasaulē tām pateicoties nav nekas mainījies ne par matu. Jūs jau tagad šaubaties vai pilnīgi atbrīvosaties tad, kad to varēsiet vai drīkstēsiet. Bet vai cilvēks var cerēt atbrīvoties, ja pats par to šaubās? Mums pieder pilnīgi droši tikai tagadne, jo pagātni esam zaudējuši un par nākotni mēs neesam noteicēji arī pie vislabākās gribas.

Es nupat teicu, ka Jūsu domāšanā vairāk dominē māte nekā sieviete. Jā, it kā vairāk. Tomēr arī sieviete tur vēl ir tik dzīva, ka varbūt konkurē ar māti. Un tā ir ļoti jauna un vēl nesalauzta sieviete, radiniece tai Dianai, kas atrada spoguli. Un še manas zināšanas beidzas es nespēju saprast mīlu, ko sevī slēpj Dianas. Labāk būs, ja es par to šodien vairs nerunāšu… Es taču neesmu Jūs noskumdinājis vai sarūgtinājis? Bet ja tas būtu tā, tad piedodiet man. Es jau to patiesībā runāju pats ar sevi, par Jums domādams.

Mūsu vēstules kļuvušas gaŗas, bet ja jau kas notiek it kā pats no sevis, tad taču jāpieņem, ka tam ir iemesls, jo bez iemesla nekas vispār nevar notikt. Un mēs jau vienbalsīgi esam pieņēmuši, ka mirkļi ir tie, kas var celt un kas var izpostīt. Un ja liekas, ka kāds mirklis ir cēlājs, tad jāturas pie Ģētes izsauciena: Verweile doch…

Otrās Lieldienas

Svētki pagāja skaisti – bij jauks laiks. Ziemsvētkos es pīpoju Jūsu dāvinātos cigārus, Lieldienās dzēru vīnu. Nez kā bij iegadījusies pudele no kādas itāļu šķirnes un citiem no tās sāpot galvas. Man nē un tāpēc es to dzēru viens pats un drusku reibu, tāpat kā no cigāriem… Trunken mūssen wir alle sein – Jugend ist Trunkenheit ohne Wein.

Pēcpusdienā aizbraucu uz muzeju. Tur pagadījās izstādes: Abstract un Expressionist. Bez tam vēl bij viena maza 15. g.s. izstāde ar skulptūrām un grāmatām. Grāmatas bij brīnišķīgas – veci pergamenti ar lieliskām miniatūrām.

Domāju, ka nevaru žēloties par šiem svētkiem, jo es viņus pavadīju taisni tā, kā biju paredzējis. Un nu ir jau vakars, es aiznesīšu šo vēstuli uz pastu, drusku pastaigāšu un tad šī diena būs galā.

Ar labu nakti un rakstiet un sūtiet man vienalga, vai tā vēstule vai dienas grāmata vai abas kopā – viss jau ir Jūsu.

Jūsu J.K.

Sorry! par manu rokrakstu – jau tādēļ vien manas vēstules nevar būt brīnišķīgas. Bet tādas gan ir Jūsējās 

{Vēstulei klāt pielīmēts izgriezums no avīzes: (Pārrakstītāja piezīme)}

KULTŪRAS APSKATS

– Eiropas kultūras fonda izziņotai stāstu un noveļu sacensībai darbu izsūtīšanas termiņš beidzas 1. februārī. Piedalīšanās bijusi ļoti dzīva, līdz šim ienākuši 42 darbi, un no tālākām zemēm darbi turpina vēl ienākt. Arī kvalitatīvi sacensība sola labus panākumus.

 7.4.1956.

Godājamais Kalniņa kungs.

Paldies par vēstuli, tikko saņēmu. Ar rakstīšanu tiek trakots patreiz! Bet lai! Vai tad nu tādu mazu nieku nevarētu atļaut pāri par normu?!

Kādēļ Jūs tā pētiet mani? Jūs gribiet zināt kāda esmu? Kāds cilvēks ir, to nevar zināt pirms viņš nav iemests tādās vai citādās situācijās, apstākļos. Cilvēks mainās arvien uz priekšu. Jeb nē? Jūs runājiet par to, kas manī vairāk, māte vai sieviete? Un sakāt turpat, ka esmu kā Kristīne – upurējos. Es nekad neesmu domājusi, ka Kristīne upurējas. Kristīne ņem to, kuŗu viņa kaislīgi mīl. Tā nav upurēšanās. Ja viņa ietu pie Akmentiņa, viņa upurētos (velns zin kam?). Jā, ar Kristīni tā lieta ir citāda, nekā tā bija ar mani. Bet sava līdzība varbūt ir. Ar mani bija apmēram tā, kā ar princesi Gundegu. Es pati sev teicu (savai sirdij): „Pietiek! Pirmais, kas nāks pār tiltu!” Nu – izrādījās, ka dzīve nav pasaka.

Man Lieldienu svētki nebija labi. Ļoti tukši. Ziemsvētki bija ar kādu dāvanu, Lieldienās tās bija žēl. Redziet, arī sievietēm laikam ir žēl tā, kas ir piederējis, nevar aizmirst to, kas ir dots, kas ir bijis tavs. Vīrieši un sievietes visumā ir savās izjūtās vienādi. Vienādi ir daži un atkal vienādi ir citi, un starp pirmiem un otriem nav līdzības. Es sāpju dēļ nebīstos iemīlēt cilvēku, sāpes ir jau mans normālais dzīves pamats. Prieks nāk un iet. Sāpes paliek. Sāpju skaudrums ir labākais gaiss. Klimats mākslai. Prieka apreibums var turpināties tikai kādu laku. Es nepazīstu ilgu prieku. Tāds varbūt bija manas jaunības dienās, mana dzīve mātes pavēnī. Saulaina, saskaņota, mierīga. Bet es slinkoju. Es sapņoju. Tikai sāpes mani pagrūda šad tad strādāt. Bet ir savs mērs. Ja iet tik tumši, ka nevar vairs darbā savu nelaimi iekalt, tad ir par daudz. Es vēl arvienu neteiktu ka man ir par daudz, ja mani netraucētu strādāt. Un es šad tad drīkstētu aizrauties. Nupat Ceļa Zīmēs izlasīju mazu sacerējumu par kādu filozofijas grāmatu – Mīlestības jēga. Tas man šo to noskaidro. Dažreiz esmu par sevi brīnījusies, kā varu tik lielu nozīmi piešķirt tādai niekošanās, kā mīlestībai? Kā tādas pusē fantāziju, pus vēja grābtas muļķības, var mani pārkausēt fiziski un garīgi? Redzu, ka tas, ko esmu izjutusi un arī vārdos likusi, ir lielāku vīru runāts. Nupat savai draudzenei rakstīju, ka mīlestība padara cilvēku līdzīgu dieviem, nemirstīgiem. Jā, kad aizslēgsies šie sapņošanas vārti, tad nezinu kā būs. Tad zaudētais mūžs var radīt elli sirdī. Jūs jau tā kaut ko miniet un brīdiniet. Lai dara ko savas brīvības labā, pirms nav par vēlu. Pēc visiem datiem – ir jau par vēlu. Tikai dzīve žēlīgi pa brīžam ļauj apmānīt sevi un citus.

Jūsu pieliktais ziņojums par sacensību stāstos mani nosit gar zemi. 42 un vēl nāk! Nē, tādu skaitli es nedomāju, kad gaidīju vai nebūs kāda godalga. Nu kā lai es tieku ārā, gaismā? Kā lai izspraucos caur akmens spraugu? Aizbēgt un noslēpties kaut kur pāris mēnešus un šinī laikā rakstīt, rakstīt bez prāta. Bet ko ar bērniem? Tos nevar noslēpt, tiem jāiet skolā. Un tam – bēgt un kaur kur dzīvot, man nav naudas. To man vajadzēja domāt, kad gāju uz Kultūras dienām, tad man bija drusku nauda un 6 nedēļas laiks, skolas brīvlaiks. Es lauzu savu galvu, bet laiks iet. Un drīz nevarēšu apmānīt ne sevi ne citus, jo tā dzīvības, jaunības ‘ādere’, kaut kur vēl slēpta pulsē, būs izsīkusi. Kad es par to domāju, tad es saprotu, kas ir dēmona smiekli. Tad man tie skan ausīs. Tad man ir tā, it kā man tie būtu jāsmej. Un vairāk tad nav nekā.

7.4.1956.

Šodien bijām ‘uz jūru’. Bija rudenīgi vēss un dzidrs laiks no rīta, bet pusdienā ļoti silts. Jūra atkal bija lieliska. Viļņi – tikai vienas putu straumes, kā šampanietis. Ūdens arī silts. Bet man bija iesnas. Es tomēr peldējos. Mēģināju tikai galvu nesamērcēt, bet viens vilnis pavisam maigi, bet droši novilka lejā, nogremdēja pāri ausīm putās. Tad – ko vairs! Ārdījos līdzi citiem viļņos. Tagad galva ir tāda pasmaga, bet varbūt iziešu sveikā. Es pēdējos desmit gados ar slimošanu nedrīkstu noņemties. To uzskata par simulēšanu. Un jāsaka, arī šinī ziņā cilvēks var vairāk panest nekā viņš parasti to iedomājas.

Man būtu jāpārraksta un vietām krietni jāpārlabo stāstījums par manu kaimiņu. Bet es baidos to cilāt un tas mani nospiež, šī neizteiktā, neatbrīvotā daļa. Es rakstu vēstules, es mētājos un slaistos šai lietai apkārt cauru dienu, lai ko es arī nedarītu. Visu laiku mani it kā šūpo neizteiktas domas, eju kā apmāta un nedrīkstu atbrīvoties brīvi rakstot. Bet beidzot jau tas tā kā tā būs jādara. Nekāda apstākļu uzlabošanās nav paredzama. Ak, cik mocoša ir šī nebrīvā strādāšana!

 8.4.1956.

Svētdiena. Uzrakstīju Jums mazu skici, atmiņu zīmējums. Rakstīšu Jums tādas lai Jums noskaidrotu ‘kādas ir Dianas’. Tas nu būs gluži jautri es domāju. Kopā saliekot būs romāns. Jūs jau pēc mana romāna ilgojaties. Vai Jums ir padomā ko rakstīsiet savā nākošajā? Vai būs ar Bībeles tēmu?

Es savai Inesei jautāju, ko varētu nozīmēt Jūsu modernās dzejas žurnāla nosaukums ‘Meanjin’? es paskaidroju viņai arī kas tur ir iekšā. Viņi skolā arī kaut ko mācās par modernu dzeju. Inese man atbildēja tā: „Nu tad tas ir tikai meanjin un tur nav nekā ko saprast un nekā ko tulkot.” Tā tad vārds ar jēgu, ka tam nav jēgas. Kad Inese izlasīja manu pasaku par vīru un sievu un es prasīju kāds ir? Viņa aizspieda ar pirkstiem degunu un izbāza mēli. Pareiza kritika.

10.4.1956.

Šorīt mazliet aizgulējos, bet piecēlos ar kādu gaišu prieku. Gaisos bija mazliet no rudens, istabā smaržoja kāds ābols, bērni cēlās un posās uz skolu – arī man bija sajūta, ka kaut kur iešu, kaut ko darīšu brīvi un līksmi.

Bet diena sākās un sīkumi gulstas uz mani cits pēc cita. Un ļaunākais – man mūžam jājūt viņa tuvums kas ir lieks un smacējošs.

Traka jau es mazliet esmu tai ziņā. Man vajaga vientulības šad un tad. Viņam nevajaga. Tā ir lielākā mūsu nelaime. Pa brīžiem, pa laikiem es viņu varētu panest, bet visu laiku! Man jāsmok nost. Man jāpārakmeņojas. Man jājūtas dzīvniekam, kas veģetē, ne dzīvo.

Šī vientulības vajadzība manī ir jau sen mazliet pāri par normu, ņemot kā mērauklu vidusmēra cilvēku…

Atceros, ka akadēmijas laikā, reiz dzīvoju kopā ar savu biedreni Irmu. Tā bija gaišākā un labākā meitene, kādu var vēlēties. Mēs bijām viena otrai ar sirdi pieķērušās. Mēs dzīvojām kaut kur Brīvības ielā, tuvu pie vecās Gertrūdes baznīcas, 5. vai 6. stāvā. Dažreiz vakaros es pametu zīmēšanas klasi un slepus skrēju mājās, lai vienu stundu, vai pusstundu būtu viena savā istabā. Es nekā nedarīju tur. Bet man tā vajadzēja, lai es sevi noturētu līdzsvarā. Mājās (Ķikuros) vientulības bija diezgan. Mums bija piecas telpas, ieskaitot virtuvi un priekšistabu, tām katrā laikā varēja pievienot dārzu, pļavu, mežu, klēti, riju, kūts augšu, un tas arī savu reizi tika darīts. Lai gan tur patiesi mēs viens otru netraucējām, neviens nekad neapvainojās, ja otrs paņēma savu darbu, kāds nu tas kuŗo reizi bija un iegāja otrā istabā, aiztaisot durvis, vai arī tikai pieverot. Tas bija normāli. Te tas ir aizdomīgi un nenormāli, kam jāizseko, un jāredz ko tur dara. Par to es nevaru beigt žēloties un tas ir tas, kas mani izposta.

Šorīt bija tāds prieks par nezin ko, varbūt tādēļ, ka vakar vienu stundu biju prom no mājas, gāju uz veikalu un tur uz ceļa manas sadalītās būtības gabali savienojās uz brīdi atkal kopā. Tā daļa, kas mūžam raujas prom un karājas kaut kur gaisos pār mani, nonāca atpakaļ manā ķermenī un es biju vesela un laimīga.

Šorīt es vēl tāda jutos. Bet diena sākās. Un viss kļūst pa vecam. Labi ka es varu tomēr pa mirklim nozagt. Mazgāšu veļu un šad tad te ieskriešu. Varbūt varēšu turpināt vakar iesākto dienas grāmatas lapu, kas domāta stāstam. To atradu reiz uzrakstītu. Vajadzēs tikai pārrakstīt no saburzītās lapeles. Prieks tomēr ir vajadzīgs tikpat daudz darbam, kā sāpes. Varbūt vēl vairāk. Prieks ir sākums, tas, kas liek vēlēties radīt, tas kas dod vielu, sāpes ir tas, kas dod spēku radīšanas procesam. (Gluži tāpat kā pie visām dzemdībām…)

Lūk, papļāpāt es varu bez gala, sēžot kā uz oglēm, vai kāds nenāks! Bet darīt to, ko es gribētu, saukt par stāstu vai romānu, to es nevaru. Tad man vajadzīga lielāka drošība. Svētki ir tad, kad vīrs aizbrauc darīšanās. Bet tas gadās par trīs mēneši trīs stundas. Tad es parasti tikai priecājos: staigāju pa māju apkārt, skatos uz kokiem, uz debesīm, klausos skaņās – putnos, meža klusumā. Tad kad esmu puslīdz vesela kļuvusi un varētu strādāt – stundas ir gaŗām. Tikai ar lielu piespiešanos es dažreiz savu brīvību izmantoju tūlīt darbā.

Man šodien ir prieks. Nezinu par ko? Nezinu ko es jaušu? Viss ir tāpat. Bet esmu jel dzīva un sīksta, kā čīkstošs koks, kas nekrīt.

Kaimiņš nākšot atkal mājās. Viņš kādu mēnesi strādā prom. Man trūkst viņa svilpošanas. Tas jau ir neprāts. Bet ja jāatzīstas – tad tas tā ir. Varbūt par to es jūtu prieku, ka viņš būs savos laukos un svilpos. Bēdīgs prieks. Ja viņš atgriežas tas pierāda, ka viņš arī nevar tikt vaļā no sava liktens, ka arī viņš nerod izejas un viss paliek pa vecam. Briesmīgi. Bet tā tas ir. Nav ceļa prom no tā, kas jau esi kļuvis tu pats.

 11.4.1956.

Katru dienu es saku – es nedzeršu vairs kafiju. Katru rītu es atkal dzeru. Tā ir narkotisku vielu lietošana lai pārvarētu apātiju. Ne apātiju, bet visu to kas jāpārvar.

Šorīt arī smaržoja ābols un rīts ir skaidrs un vēss, kā rudenis, īsts rudenis. Bet šorīt prieka nav. Es netieku vaļā no šīs dzīves valgiem un ir atkal tik grūt to zināt. Nekas nav padarīts, tas sāp. Tikai nieks, pāris lapas uzrakstītas, pārrakstītas, kas patreiz šķiet muļķīgas un nederīgas. Un tas ir viss. Wyongā meklēt kalpones vietu? Skriet un braukt un strādāt? Darīt visu mājā tāpat, tikai izņemot tīrumā iešanu, tā vietā maksāt no savas algas kādam kas palīdzēs vīram. Vai tas viss nav ārprāts. Ja būtu kopējas vieta slimnīcā, es ietu. Tur es nopelnītu kaut cik. Bet par kalponi – . Nezinu, tāpat nezinu ko darīt. Savā vietā es nevaru nevienu ielikt. Bērnus es vienus atstāt nevaru. Tiem būs beigas. Braukt uz Sidneju, uzsākt tur – nav līdzekļu. Tam vēl jāgaida. Bet uz ko? To runājot es jūtu valgu ap kaklu. Visu dienu es to jūtu. Es par to nedrīkstu domāt – tad es varu nokārties viņā. Varbūt tomēr meklēt kalpones vietu, varbūt man atliks nauda ko ietaupīt. Te es vairs nespēju nekā darīt, ne zīmēt, ne rakstīt. Un tomēr pēdējo es mazliet varu. Kaut mani no viņa atbrīvotu uz vienu mēnesi. Tikai. Nav ne dienas.

Svētdienā, 1956. g. 8. aprīlī.

Cienītā E. Dzelmes kundze.

Es ceru ka ar džina pudeli bij panākts, kas bija vajadzīgs un Jūs šo panākumu tīri labi varētu pievienot dienas grāmatai, lai tā iznāk gaŗāka. Slepkavība nebūtu vajadzīga, jo lai to pienācīgi noorganizētu, tad jau vajadzīgs romāns; tāpēc, ka nokaut cilvēku īsā stāstā ir loti grūta lieta un citi tam negribēs ticēt. Patiesībā stāstam nevajag nobeigties, bet tam jākļūst pārtrauktam. Ja romānu vai stāstu nobeidz ar kāzām vai slepkavību, tad tā ir drīzāk izpatikšana lasītājam nekā mākslai. Māksla ir process, nevis procesa rezultāts. Mīlestība nevar beigties, ja vīrietis apprec sievieti un nekas nebeidzas arī kādam cilvēkam mirstot. Māksla ir nebeidzams process mūsu dvēselē un ja par to rakstām, tad varam tikai apgaismot kaut ko no šī procesa. Tas varbūt pārtrūkst mums nomirstot, bet šo momentu mēs nespējam vairs parādīt. Labi, sūtiet tos dienas grāmatas fragmentus – es domāju, ka no tiem kopā kaut kas iznāks.

Tas ir pareizi, ka vērtēju tos Jūsu darbus par labākiem, ko esiet rakstījusi sev pašai. Taisni tā ir jāraksta. To, ko mēs domājam par sevi, jeb ko sev sakām ir vispatiesākais un drošākais. Ko tad varam zināt kas jāsaka citiem? To zin tikai tie, kas raksta kādā svešā uzdevumā. Tā piemēram, to ļoti labi zin Vilis Lācis. To ļoti labi zināja arī Juris Neikens. Bet mākslinieks un dzejnieks nekad nezin, kas viņam jāsaka citiem, atskaitot varbūt tos īsos brīžus, kad viņš līdz citiem jūtas kā viena bara loceklis. Bet tad parasti viņa teiktos vārdos ir vairāk emociju elementa nekā mākslas. Mākslinieks, cik ilgi tas būs mākslinieks, mūžīgi būs vientulis un spēs runāt tikai ar sevi. Tāpēc arī tas, kas viņam ir tas tuvākais un labākais, citiem arvien varbūt būs vēl tikai diezgan labs. Mākslinieka darbs ir sevis skaidrošanas un sevis izteikšanas darbs un nekas cits.

Jā, Jums ik dienas ir blakām Jūsu meitenes, tāpēc Jūs kaut ko par viņām zināt un pat domājat, ka spētu viņas saprast. Ar mani tas ir citādi. Pārs dienu atpakaļ vien bij pie manis atnākusi – viņa it kā grib rakstīt dzejoļus un jādomā, ka cerē no manis saņemt kādu palīdzību. Bet es domāju, ka man nekas nav ko teikt viņai tāds, kas derētu. Taču noraidīt arī ir grūti, jo kā lai apbēdina kādu dvēseli, kas kaut ko meklē? Jums Jūsu meitenes, ja vien Jūs esat ieguvusi viņu uzticību, var atklāt daudz ko, tā kā Jūs varbūt varat ieskatīties kādā nākotnes pasaulē, izjust to pa daļai kā savu un to arī attēlot. Tas būtu skaisti, jo ar to būtu radīta kāda saite, kas Jums nodrošina kaut ko nākotnē. Varbūt tad Jums nebūs tās vientulības, kāda ir man un, protams, arī daudziem citiem, kuŗiem nav ar nākamo paaudzi saskares.

Nu man jābrauc uz mūsu Preses kopas sanāksmi kaut kur Koburgā. Tur es lasīšu savu stāstu – Mīlestība, jo mums ir tāda kārtība, ka vienā sanāksmē ir referāts, bet nākamā kāds literārs darbs – paša autora lasīts. Šoreiz mana kārta. Pēc tam tur būs liela un gaŗa runāšana par rakstnieku dienu Melburnas Kultūras dienās. Es esmu rakstnieku dienu pretinieks, bet vairums ir to piekritēji, tāpēc es nekādus panākumus nevaru gaidīt. Es rakstnieku dienām pretējos tāpēc, ka tās grib izvērst par rakstnieku parādi, kas atgādina daiļum karalieņu reprezentēšanos. Ir vēlēšanās, lai rakstnieki lasītu savus stāstus 5-10 minūtes, tas ir taisni tikpat ilgi, cik kāda daiļava parāda savus stilbus, muguru un sava tērpa piegriezumu. Bet ko var 10 minūtēs parādīt rakstnieks?

Paldies par vēstuli.
Jūsu J.K.

Jūsu vēstules kļūst arvien īstākas un tāpēc arī dod arvien vairāk prieka. Manējās turpretī neattīstās, bet par nožēlošanu paliek kāda bijusi pati pirmā.

13.4. 1956.

Cienījamais J. Kalniņa kungs.

Nosūtu Jums Jūsu referātus. Piedodiet, ka tik ilgi noturēju.

Nosūtu Jums arī Kādas sievietes dienas grāmatu – turpinājumu. Lūdzu izlasiet to kopā ar to, kas jau ir pie Jums. Varbūt šīs lapas nemaz tur nederēs klāt. Kur ir atzīmēts sarkanais krusts, varbūt tur var nobeigt. Jeb ja der tālākais – likt visu kopā. Bet ja nemaz tagad sūtītais neder pie pirmā, tad jāgaida.

Man ir viena maza klade pierakstīta un tā ir jau divi gadi man atņemta. Ja es to dabūtu rokā, varbūt tur būtu kaut kas derīgs. Tur bija kāds pagaŗš rakstījums par gājienu vējā. Tas varbūt būtu vislabāk derējis. Bet tā kā tas bijis tīrs impulsa radījums, es to nevaru atdarināt.

Ir iespējams, ka rītu mēs ar meitenēm iesim uz kino. Ļoti liels retums. Tagad ir kāda filma par Ēģipti. Un rītu es saņemšu drusku naudas, kas man vēl nav izmaksāta par pupu lasīšanu.

Ir ļoti savāds laiks – kā pārstiepta stīga, kam vai jātrūkst. Bet nedrīkst trūkt.

Varbūt būs Jūsu vēstule. Tikai nezinu vai varēšu līdz pastam tikt un dabūt.

Ko dara citas rakstnieces un dzejnieces? Kā dzīvo Kreišmanes kundze? Vai Jūs neesiet tur tagad ciemojies? Jūs reiz rakstījāt, ka tur Jums ļoti patīkot ciemoties. Rītu ir sestdiena. Ir pēdējais siltais laiks. Varbūt dienā aizbrauksim peldēties. Bailes gan ir saaukstēties, naktis ir jau ļoti vēsas, bet vēl kāda pelde pirms ziemas derētu. Man pēdējās dienas bija tādas pusbrīvas. Varbūt tas ir ‘klusums pirms vētras’, drīz būs pupas jālasa! Tikai es šo klusumu nevaru labi izmantot. Vēstules rakstīt varu, bet tikko jānododas stāstam, tā man ir bailes no traucējumiem. Kad es sāku rakstīt kaut ko stāstam – tad šķiet es kļūstu ļoti neaizsargāta, es it kā izplūstu pa visu telpu, man to vajaga – un tad es nevaru sevi pietiekami ātri savākt kopā, kad briesmas tuvojās. Vai Jūs varat iedomāties tādu stāvokli, ka Jūsu dēls nevēlētos, lai Jūs rakstiet un mēģinātu pārsteigt Jūs šai noziegumā? Jūs nespētu rakstīt. Ka viss pasaulē is slims kādreiz – tā ir arī slimi apstākļi. Tādos esmu es. Bet es esmu kādreiz saņēmusi ļoti daudz saules, varbūt pārcietīšu

Kā ir ar Jūsu kriku? Ko padarījāt ar to cīnoties? Gaidīšu vēstuli. Rakstiet lūdzu arī par sevi, ne tikai par mani?

Jūsu E. Dz.

1956.17.4.

Cienītā kundze.

Svētdien bij nejauks laiks un es vēstuli gan uzrakstīju, bet kad pārlasīju otrā dienā, tā nebij laba, jo laiks bij atstājis sliktu iespaidu uz garastāvokli, kuŗš jau tā ir diezgan nožēlojams tāpēc, ka pēc romāna nobeigšanas esmu zaudējis sabiedrību un nav kur patverties ne dienu, ne nakti. Nav par ko domāt un plānot un tāpēc mācās virsū nelāgas domas. Ar tādām es negribēju Jūs apmeklēt. Jūsu vēstule bij jauka un bagāta, bagāta ar to domu rotaļu, kāda rodas, ja cilvēks runā par sevi. Jūs gan sakiet, ka nevar par sevi nekā pateikt. Bet man šķiet ka Jūs sakiet ļoti daudz. Nav sīkumu, bet jūt to, ko sīkumi varētu aiztumšot. Mēs dažreiz runājam jau ar to, ka nostājamies viens otram blakām klusēdami, vai arī sakām ko parastu, kas ir neparasta un dzilāka ārpuse. Mēs spējam lasīt neteikto dažreiz labāk kā lasīto, vai teikto.

Ja es zinātu atrast vārdus tam, ko izlasu Jūsu vēstulē, es varētu par Jums rakstīt romānu. Bet arī pašas vēstule, kopā ņemot ir jau par sevi pasaule, kuŗai daudz vairāk nekā tikai četri stūri un viena izeja. Pagājušo nakti es par šo pasauli domāju un meklēju formu, kādā es to varētu ietvert. Bet vēl man tā nedodas rokā. Katram saturam ir jāatrod forma, tā ir pašam jāizbūvē. Viegli tas nav un par to ir daudz jādomā.

Laikam es Jums jau teicu, ka es mūsu Preses kopas sanāksmē lasīju savu stāstu – Mīlestība. Man šim stāstam ir vairāki varianti. Es lasīju to, kuŗš sākās ar meditāciju par mīlestības jēgu. Šī meditācija tur bij galvenais, bet notikumi tikai tai ilustrācija. Kāds no klausītājiem tūliņ piebilda, ka meditācija lieka un ka stāsts sākas tur, kur sākas darbība. To var pieņemt par vispārējo uzskatu, arī kritikas. Bet, man tas neko nenozīmē. Es Jums aizsūtu manuskriptu, atpakaļ tas Jums nav jāsūta, pēc izlasīšanas iznīciniet, jo man ir noraksts.

Jums bija taisnība tad, kad rakstījāt draudzenei, ka mīlestība pārveido cilvēku fiziski un garīgi. Ja tas tā nebūtu, tad par mīlestību nevarētu vispār runāt kā par cilvēka dvēseles īpašību. Tad vispār nevarētu būt tās garīgās dzīves daļas, kas ir ārpus prāta aploka, jeb citiem vārdiem sakot, cilvēks būtu tikai dresēts dzīvnieks. Ģimnāzistes šais lietās iekrīt, bet tas ir tāpēc, ka pieņem stiprāku asins spiedienu par mīlestību. Mīlestība, kā man šķiet, ir žēlastība un tāpēc nevar balstīties asinīs, kas ir bioloģisks elements.

Kāpēc Jūs nekad nerunājiet par savām klavierēm? Vai tās nemaz neaiztiekat? Man liekas, ka mūzika dažreiz noskaidro to, ko citādi nekā nav iespējams saprast.

Man gribētos kaut kā Jūs mierināt, lai Jūs nenomāc bailes, ka nevarat strādāt tā kā vajadzētu. Bet Jūs varat katru dienu uzrakstīt divus vai trīs teikumus – tikai dažu mirkļu, dažu momentu impresijas. Ar to pietiek lai pēc sešiem mēnešiem būtu stāsts. Jūsu vienā vārdā dažreiz ir tik daudz dzīvības ka no tā var izveidot veselu lappusi. Šos vārdus vajag krāt. Pie manis to ir ļoti daudz, šo vārdu. Sūtiet man visas savas aušīgās Dianas, – man prātīgas sievietes nekad nav patikušas.

Ko Jūs mantojat no savas Amerikas draudzenes?

Melburnas Kultūras dienām domāta rakstnieku sacensība. Uzvarētāju darbus lasīs rakstnieku rītā. Jums jāpiedalās sacensība. Man personīgi šādas sacensības nepatīk, jo tur rakstnieks pielīdzināts filmu zvaigznei, vai skaistuma karalienei, pie kam rakstnieka darbam arī jābūt tādā gaŗumā, lai to varētu nolasīt tikpat īsā laikā, kādā skaistule spēj parādīt savus stilbus no vienas un otras puses. Tā ir cūcība, bet Jums ar to jārēķinās, jo ja to nedarīsit, tad nekļūsit pie vārda kā rakstniece. Visiem jaunajiem rakstniekiem ir jāapēd kāds rupucis – ļaudis negrib, ka rakstnieks pārāk ilgi gūst savas tiesības.

Ka Londonas sacensībās piedalīsies ap 50 reflektantu, es nebiju domājis. Tas nozīmē, ka censoņu starpā būs liela daļa pamatskolas bruņinieku, jo kur tad citādi varētu rasties tik liels cipars?

Melburnas sacensību laiks līdz novembrim. Par sīkumiem es Jums rakstīšu, kad būšu tos izzinājis.

Šeit ir baigs rudens – jau trešo dienu vētra ar lietu. Vasara bij pārāk īsa, es ar skumjām vēroju sārtās vīna lapas, pie savām durvīm un zemo sauli. Es ziemu nemīlu, nekad neesmu mīlējis, – arī Latvijā nē.

Lūdzu runājiet daudz!
Jūsu J.K.

Anekdote: Nupat mums spēlēja Mīlestības divkauju. Starpbrīdī pienāca kāda patīkama, izskatā jauna dāma no Sidnejas. „Es biju iedomājusies, ka Jūs esat tāds galīgi sabrucis vecītis,” viņa teica. Šādu pārliecību viņa droši vien mantojusi lasot Rūsu. Tāds ir jaunatnes atzinums par autoru kuŗš raksta kā es. Tātad Jūs nu ziniet, no kā Jums jāvairās rakstot?

17.4.1956.

Cienījamais J. Kalniņa kungs.

Vakar saņēmu Jūsu vēstuli un tai pretī nosūtu visu vezumu. Dienas grāmatas lapas no Ķikures ir norakstītas tikai līdz sarkanam krustam, par kuŗu runāju iepriekšējā vēstulē. Ja der, liekat klāt tam, kas tur jau ir. Bet nezin kādēļ man liekas, ka lai gan šīs arī ir rakstītas tāpat impulsā, viņas nezin vai nav citā stilā. To Jūs redzēsiet.

Doma rakstīt par iznākumu ar džina pudeli nav slikta. Tad gan būs man jāraksta ne par šīm Lieldienām, bet par kādām kristībām, ko turpat pavadījām, tās bija vairāk džina iespaidā. Lieldienās šo džinu nemaz nedzērām un bijām ļoti klusi, bet to jau arī var rakstīt. Man tikai grūti rakstīt tik personīgas lietas manu mājas apstākļu dēļ. Tādēļ neesmu nobeigusi arī tās citas iesāktās dienas grāmatas lapas. Gribētu atpūtas dēļ (no bailēm) rakstīt kādu stāstu, kas neskaŗ mani pašu.

Jā, manas vēstules kļūst pārāk vaļsirdīgas, bet rakstīšana vēstulēs man ir apmēram tas pats, kas izteikšanās stāstos, tikai brīvāka. Tas ir viens, otrs – es no laika gala meklēju kādu kam izkliegt visu. Tā tad ir mana tā sauktā draudzība. Jūs sakāt, ka Jums nav draugu tādā nozīmē. Jūs esiet savādāk ‘būvēts’.

Es par to esmu domājusi, ka Jūsu vēstules nemainās. Ka Jūs atklājaties tikai līdz zināmai robežai. Es neticu, ka arī Jūs kādreiz nemāc lielāka neziņa, bailes, izmisums, bēdas un šis un tas, bet Jūs par to klusējiet, jo Jums nav vajadzība to atklāt. Mazākais man ne, kas es pati esmu tāds neziņas un cīņu kamols. Man nevarētu būt nekā ar ko otru mierināt. Un tomēr, tā tas nav. Es zinu to no sarakstīšanās ar manu draudzeni. Kad viņa nāk pie manis ar izmisumu, tad es rodu sevī (ne melus, bet patiesību) spēku ar ko viņu mierināt, ko viņai solīt, atgādināt u.t.t. Tā tad ir abpusēja došana un ņemšana. Citreiz es vaimanāju un viņa mani mierina. Man un Jums tas tā neiznāk. Jūs noklausāties mani un runājiet par mani, bet pats paliekat ar sevi. Bet es nedomāju, ka tam būtu kādu ārēju iemeslu dēļ jāmainās, piem. tādēļ ka es atklājos, arī Jums tas būtu jādara. To var noteikt tikai Jūsu iekšējā sajūta. Citam nav nozīmes. Es parasti ar to jau gūstu spēku, ja es visu postu izkliedzu ārā, ja vien es zinu ka tas, kas to uzklausa tam pieiet ar pacietību. Visa šī runāšana man šķiet ir sevis graizīšana, izmeklēšana un skaidrošana. Es to daru ar troksni, tādēļ man ir draudzības un gaŗas vēstules, tās ir vaļsirdīgas vēstules. Man šķiet, ka tāds, kāds Jūs esiet draudzībā, es esmu mīlestībā. Tur es atklājos skopi. Es mēģinu kā kaķis noiet pa ledu un tikai neizteikt savas jūtas. Parasti tad es arī gan samuldu visu citu, tikai ne to kas ir, un sagādāju sev ciešanas. Tā kā – es varbūt neko nezaudēju. Iegūstu vairāk illūziju, iztēles, mazāk īstenības.

Jūs sakāt ka es mēģinu saprast jauno paaudzi – tie jau vēl ir tikai mani bērni. Kā būs tad, kad būs jāsaprot bērnu bērni – to es nezinu. Jums laikam vēl tādu nav un bērni ir Jūs jau pa daļai atstājuši, jo tos aizņem viņu dzīve. Bet Jūs minējāt par tuvumu ar dēlu, tā tad saprašanās ir.

Ja es savas meitenes pazaudēšu, tā būs tikai mana vaina. Es nevaru izsekot visam, kur viņas man aicina, bet man tas būtu jādara.

Žēl ka es nevaru būt Jūsu pažarniekos un noklausīties Jūsu stāstu par mīlestību. Tas ir temats uz ko sievietes ir mūžam kāras.

Nu man būs tomēr jābeidz, Jūs te vairs nevarēsiet ne gala ne malas sameklēt manos rakstos.

Sveicinu!
Jūsu E. Dzelme.

1956. g. 23. 4.

Cienītā kundze.

Vakarējā svētdiena man pagāja pavisam jocīgi: no rīta gulēju gandrīz līdz pusdienai. Nekāda iemesla tam nebij, varbūt tas, ka istaba bij auksta, bet gulta silta. Pēc pusdienas aizbraucu uz muzeju. Tur pagadījās Jaunzēlandes akvareļu izstāde. Tie bij veci, nodzeltējuši akvareļi no 19. g.s. sākuma un pirmās puses. Un tomēr tie man tā patika, ka es vairs cita nekā negribēju redzēt un divas stundas nostaigājis trijās zālēs, braucu atpakaļ mājās. Varbūt šie izbālējušie zīmējumi paši mani saistīja mazāk, bet vairāk paši gleznotāji ar savu mīlestību pret dabu, ar patiesīgumu un aizrautību pret katru sīkumu. Nākdams no muzeja laukā es vēl ieskatījos miniatūru vitrīnā un tur redzēju pogas lielumā daudzas sejas no tā paša laika, kad bija radušies akvareļi. Tā man radās kopīgs pārskats par kādu laiku, kuŗš izlikās skaistāks nekā tagadējais. Un tā nu iznāca, ka es gan vakarā mēģināju Jums rakstīt, bet nekas no tā neiznāca, lai gan man bij ļoti laba sajūta un es gribēju kaut ko no tās aizsūtīt arī Jums. Šodien jau viss ir aizmiglojis, tāpēc es labāk mēģināšu Jums rakstīt par to, ko lasīju Jūsu pēdējā vēstulē. Mēģināšu! Jums nekad nav jāmēģina. Ja Jūs rakstiet par sevi, tad es Jūs redzu un jūtu – katrā vēstulē. No manis Jūs nekad nekā neredzat. Jūs runājiet par sevi, bet es rakstu Jums. Jā, Jums ir taisnība, arī man ir brīži, kad neredzu ne debesi, ne zemi un domāju, kaut es rītu vairs nepamostos. Bet es nespēju par tiem Jums nekā teikt. Jo kad Jūs par tiem lasīsit, tie jau piederēs pagātnei. Es varētu par tiem runāt, ja Jūs būtu te. Es varētu varbūt Jums teikt pārs vārdu un pēc tam stundām ilgi nerunāt, bet ar to būtu pateikts vairāk nekā es spētu uzrakstīt desmit vēstulēs. Es vispār neuzticos tam, ko par sevi saku. Es ļoti ātri mainos. Es vēlētos teikt visu, bet nespēju pateikt nekā. Mani ļoti bieži pārprot. Es esmu liels tālumnieks un neprotu citiem par sevi teikt to, ko es gribu. Esmu pārāk pieradis runāt kā rakstnieks par citiem. Varbūt es tāpēc neprotu sevi rādīt citiem, ka man nav bijis draugu. Jums tie ir bijuši. Es nešķiru mīlestību no draudzības. Man šķiet, ka draudzība ir mīlestības pamats un arī tās augstākā pakāpe. Es nesaprotu, kā varētu būt mīlestība arī bez draudzības, jeb draudzība bez mīlestības. Taču ir jāmīl visas sīkās lietas un notikumi par kuŗām jādomā un jāraksta? Kā gan var nemīlēt cilvēku, otru cilvēku ar viņa dvēseli, kuŗu viņš man atklājis? Iespējams, ka ar Dianām viss ir citādi. Iespējams, ka viņas bioloģisko momentu šķir no dvēseliskā momenta. Ja ne visas, tad mazākais daļa to dara. Protams es varu maldīties, visdrošāk var maldīties pats ar sevi.

Kad lasu Jūsu vēstulē vietu, kur Jūs sakāt, ka mīlestībā aizturiet to, ko draudzībā dodiet, man jādomā, ka tas laikam tā var būt divu iemeslu dēļ. Man šķiet ka ir sievietes mocītājas, kam ir prieks redzēt, ka otrs viņu dēļ mocās un cieš, un šo mocīšanas spēli viņas uzskata par mīlestību. Nezinu, vai viņas šo savu mīlestību izjūt kā fizioloģisku baudu, vai kā traģisku skaistumu. Ibsens šādas sievietes tēlojis. Otrs iemesls varētu būt, ka sievietei, kuŗa, kā Jūs sakiet staigā kā kaķis pa ledu, ir tik dziļas savas mīlestības vērtības apziņa, ka viņa neapzinīgi, instinktīvi baidās savas jūtas banalizēt, atklājot tās otram, kuŗš tās varētu novērtēt nepilnīgi, nesaprast, vai arī dot pretī ko mazvērtīgu. Domāju ka šīs ir traģiskais sievietes tips, kam lemts glabāt sevī vispilnīgāko, kas cilvēkam lemts, bet tai pašā reizē liegts to baudīt un dot arī otram.

Cilvēki var būt viens otram ļoti tuvi, bet tomēr viņiem var būt nevairāma tieksme būt arī vieniem. Varbūt taisni tāpēc, lai vēl labāk, dziļāk izjustu otra tuvumu un lai īsti sevī to izdzīvotu. Bet tā laikam tiešām ir elle, ja kāds piesaistīts tā, ka tam ir mūžam jābūt otra redzētam, uzmanītam vai novērotam. Cilvēkam un jo īpaši māksliniekam ir liela brīvības dziņa. Kā māksliniekam tā laikam ir viņa svarīgākā sastāvdaļa. Bez brīvības vispār nav nekāda mākslas darbība iespējama. Varbūt šai ziņā var saprasties visi mākslinieki un varbūt arī cilvēki, ja tiem vispār ir saprotams otrs cilvēks, kā pašiem līdzīgs. Ir ļoti daudzi cilvēki, kuŗi sevi uzskata par parauga eksemplāriem un nemaz nespēj iedomāties, ka citi spētu tiem pielīdzināties.

Tomēr – nedzeriet kafiju!… Narkotika agri vai vēlu salauž. Mūsu Preses biedrībā tagad vāc līdzekļus, lai ārstētu Ilonu Leimani Parīzē. Viņas vēsture ir skumja un var saprast, ka viņa ar narkotiku grib aizmirsties. Bet šķiet, ka rakstītāja viņa vairs nebūs, kaut arī kļūs ārstēta.

Es pasvītroju daudzas vietas Jūsu vēstulēs, – tām jāietilpst Kādas sievietes dienas grāmatā. Es tās izrakstīšu un Jūs tās varēsit izmantot attiecīgās vietās. Varbūt no tā visa iznāks maza grāmata, varbūt novele, varbūt romāns? Var jau arī būt ka Diana mani piemānīs un labāk dzers kafiju?… Ko es tur varu darīt!

Par savām kollēgām es patiesībā tikpat kā nekā nezinu. Kreišmanes kundze, kopš aizgāja no tā dzīvokļa, kuŗš man patika, slimoja, laikam fiziski un dvēseliski, jo jaunais dzīvoklis bijis nejauks. Tagad viņi nopirkuši paši māju un varbūt nu būs labāk. Parīt mums būs pažarnieku sanāksme, tad varbūt viņu satikšu un dzirdēšu kā jaunajā mītnē patīk.

Sanāksmē, kā brandmeistars man ziņo, būšot divi ievadreferāti, kur būšot risināt tālāk jautājumus, kam esot pieskāries savā pagājušā referātā Es un Tu.

Es neesmu izšķīries ne par vienu no domātajiem tematiem nākamajam romānam un tāpēc vēl arvienu esmu tāds pat izjucis. Negribas neko domāt, negribās ticēt, ka atradīšu ko, kas varētu dot kādu apmierinājumu. Par citiem jau es nekad nedomāju.

Mana krika jau sen aizmirsta, jo mocīja mani tikai trīs dienas. Pēc tam man divas nedēļas bij jēla mute un bij grūtības ar ēšanu. Laikam tā ir kāda slimība, ko Latvijā sauca par purnu sērgu un kas mocīja govis sausās vasarās. Es skaloju ar kumelītēm, bet pie daktera negāju. Tagad vis ir atkal kārtībā un varu ēst un dzert kas patīk.

Laiks ir baigs. Ja jau aprīlī jāsāk valkāt džemperis un naktī jāsedzas ar trim segām un mēteli, tad kļūst bail kā varēs sagaidīt nākamo decembri. Man šķiet, ka Jums tur ir labāk nekā šeit? Lūdzu lai vedekla man nopērk divus blanketus. Tais es tad ietīšos un sēdēšu dienu pie galda, bet naktī sapņošu gultā un varbūt gluži nenosalšu.

Vakardienas vēstuli es aizsūtīšu tikai šodien.

Es gribētu lai Jums katru dienu ir kāds mazs prieks.
Jūsu J.K.

20.4.1956.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Šovakar saņēmu vēstuli, baidījos ka nebūs, bet gaidīju, tā bija vajadzīga. Kā Jūs to ieteiciet, tā esmu jau sākusi darīt – rakstu atzīmes katru dienu. Bet tas nekāds stāsts ne romāns nebūs, viela tam – varbūt. Ir nelaba vēlēšanās pļāpāt. Kad rakstīšu kādu stāstu, un drīz ceru to darīt – tad šī niekošanās nebūs tik nepieciešama.

Izlasīju Jūsu Mīlestību – arī man, ja saku atklāti, meditācija un stāsts šķiet mazliet dalītas lietas. Bet tikai tādēļ, ka meditācija ir dzīves rūgti vārdi, izsmiekls pat un nesaudzība – bet stāstā ir brīnišķīgs maigums. Negribās tos nemaz kopā likt. Bet varbūt man tas nebūtu nācis prātā, ja es nebūtu lasījusi iepriekš Jūsu vēstuli un par to domājusi. Stāsts ir ļoti jauks. Ļoti priekšstatāmi, ļoti dzīvi skatāms. Par citu es nezinu spriest, bet viņš ir aizkustinošs, tā sēdēšana krēslā, ļaužu trakā dejošana, tad aizmigšana.

Ar iepriekšējām pārdomām stāstus ļoti bieži sāk Kn. Lesiņš. Arī J. Ezeriņš, kas esot viņa (Lesiņa) priekšzīme.

Tā tad man stāv priekšā atkal viena sacensība? Savādi liekās tā cīnīties, bet jādara vien tas būs. Ja kāds ir kas spēj izspriest to labumu un vājumu, tad ir prieks arī par cīkstēšanos domāt. Lai gan te nav it kā izsverams viss un tie, kas paliek neievēroti, var nest sevī īpašības, kas labajos nav atrodamas. Bet kāda mēraukla ir varbūt arī pielietojama. Gaidīšu no Jums ziņas un norādījumus. Jūs man atgādinājāt, lai gatavojos bilžu konkursam arī. Neprātības!

Vai pie klavierēm nemaz neeju? Eju, bet tas nav nekas nopietns. Man ir jāiegādājas jaunas notis. Es pati varētu spēlēt vēl tās pašas arvien uz priekšu, bet savas pastāvīgās spaidu kārtas publikas dēļ, būtu jāņem kas jauns. Spēlēju Šopēnu, Mocartu, dažreiz Šūbertu, jo tā notis man ir, bet to ilgi nevaru spēlēt, tāpat Listu nē, tie man it kā izsmeļas ātrāk. Šopēns nē. To varu un varu no jauna ņemt gadiem ilgi. bet es nevaru viņu spēlēt nepārtraukti, kad man ir smagums uz sirds. Tad man kļūst pārāk bezcerīgi, viss kā bez pieturas, es sāku krist izmisumā. Stingrības pēc tad spēlēju Mocartu – tur ir forma, abstraktāka mūzika, ne tik daudz vaļēju jūtu. Tagad es vēlētos tādā pašā nolūkā spēlēt Bachu. Patreiz esmu izlaidīga mūzikā, nespēlēju ļoti tīri, šo to ‘nobraucu pa virsu’, ko nav laika izstudēt. Klavieres ir ļoti noskaņojušās un tā mana muzicēšana iznāk bēdīga. Pirms ziemas esmu domājusi pasūtīt jaunas nošu grāmatas, tad varbūt kaut ko labāku darīšu. Bet vai to visu spēšu? Mūzika jau man tagad liekās luksus kā viss cits. Laika dēļ to vismazāk drīkstu atļauties. Zinu arī, ka tie brīži, kad pati gribu spēlēt, man būtu jāziedo meitenēm, jādīda tās. Bez uzspiešanas mūziku nevar iemācīties. Dzidra mīl spēlēt, bet viņa kāro lielas brīvības spēlēšanā un to nedrīkst atļaut. Mūzikas mācīšanās ir pedantiska lieta sākumā (un arī līdz beigām savā ziņā) un man trūkst spēka meiteņus valdīt. Inese gandrīz nemaz nespēlē. Negribās par to nemaz domāt, tas viss būtu citādi, ja mēs būtu Sidnejā, vai citur, kur vairāk latviešu.

Mana vēstule, ko aizsūtīju pirms saņēmu pēdējo Jūsu rakstīto, ir rakstīta it kā atbilde uz Jūsu jautājienu – ko gūstu no Amerikas draudzenes? Mūsu vēstules ir bijušas ļoti līdzīgas tām, ko izmainām tagad mēs. Es parasti rakstu vairāk, viņa īsāk. Temati? – Viņa mācās mūziku kādā mūzikas koledžā, tā tad pieminam arī to, sakarā ar dzīves cīņām. Un tāpat viss cits – bērni, mīlestība, izmisums, dzīves alkas, vientulība, cenšanās pēc zināšanām, grāmatas, cilvēki – un atkal vilšanās, mokas, vientulība, trimda. Gūstam, es domāju, abas. Dažreiz pietiek ar to vien, ka ir vēstule, var redzēt kā cieš, dzīvo, cīnās, cerē otrs. Dažreiz mierinājumi, sadūšojumi, padomi, citreiz vieta kur izkliegt sāpes, dažreiz arī prieku. Sevišķi jau tais retajos posmos, kad ir notikusi iemīlēšanās. Tad ir arvienu kas ko padalīt, ne tik daudz notikumus, kā izjūtas mērojot un minot – kas gan tas viss ir? ‘Iemīlējušies un piedzērušies runā paši ar sevi, kaut kur teikts un vēstules tāpat ir runāšana ar sevi.

Jūs man par sevi esiet licis domāt tāpat, kā domājusi tā jaukā Sidnejas dāma. Jūs vairākkārt esat apsaucis mani, lai neiegāžos kādās illūzijās. Varbūt tas ir labi, varbūt nē. To es nezinu. Tā kā… …

28.4.1956.

Pielieku izbirušās un sajukušās daudzpunktes pie iepriekšējā raksta – kas pārtrūcis nedēļu atpakaļ. Šodien visi aizgāja uz jūŗu. Man trīs stundas brīvas. Man ir iesnas, nevaru peldēties. Varēju braukt jūŗas gaisu un sauli baudīt, bet šoreiz izvēlējos palikt mājās. Tas reti gadās, ka varu iegūt sev pāris stundas vientulības. Ir gan man uzdots pienākums – jāūdeņo pupu gabals, bet būs arī brīvs laiks. Un galvenais – vientulība.

Vakar saņēmu Jūsu vēstuli. Ļoti laba! Gaidīta un arī aplaimojoša. Šķiet ka Jūs manu pēdējo biezo vēstuli, kur Jūsu referāti iekšā un Ķikures dienas grāmatas lapas, manas dienu grāmatas lapas, un mana vēstule Jums, – neesat saņēmis. Jūs par to vēl nekā neminiet, lai gan Jūsu vēstule ir izrakstīta tieši nedēļu pēc šī sūtījuma izsūtīšanas. Būtu nelabi ja Jūs to nesaņemtu. Bet ceru labāko. Vēl nekad nekas nav zudis.

Jūsu vēstule bij jauka. Ir jel labi ja Jūs ļaujat arī mazliet ieskatīties Jūsu istabā. Ir auksts – ziema nāk. Bet es diezgan labi mīlu (jocīgi uzrakstījās) ziemu. Agrāk mīlēju. Tagad te nav ziemai piemērotas mītnes, arvien kaut kur velk vējš. Austrālijā es labāk jūtos vasarā. Jums vajag iegādāties dažas – ‘hot water bottles’. Tad kad Jūs sēdēsiet savos ‘blanketos’ ietinies, pie kājām ietiniet līdz vienu – ‘hot bottle’. Tad Jums nesals.

Zogu šīs brīvās minūtes. Ārā saule. Un es drīkstu aizplūst pa visu apkārtni. Man ir tāda sajūta, ja esmu tādu cilvēku tuvumā, kas mani nesaprot (un tomēr uzspiež man savu šāda vai tāda veida uzmanību, kaut vai novērošanas un nelūgtas aizbildniecības formā) es vienmēŗ it kā esmu spiesta atrauties, ievilkties sevī – nedzīvot, nejust, nepriecāties. Kad esmu viena, vai ar burzmā, kam nav ar mani daļas, vai pavisam tuvu cilvēku klātbūtnē, es it kā izplūstu pa visu apkārtni. Es esmu šeit, kur esmu un esmu arī uz kalna, vai ielejā, uz kuŗu paskatos. Ir cilvēki kas manī var izraisīt šo sajūtu līdz lidošanai, līdz ieplūšanai ik vēja pūsmā, ik zāles stiebriņā, varbūt pat jūdžu tālumā – to tad es saucu par kļūšanu līdzīgu dieviem. Es dzīvoju tad arī ārpus sevis, esmu atraisīta un spējīga uz daudz ko vairāk, nekā sastingusi sevī. To manī var izraisīt vispilnīgāk otrs cilvēks. Tad es domāju ka esmu iemīlējusies. Lai gan šis vārds jālieto tad citā formā.

Jūs sakāt, ka sievietes moca ar patiku tos, kas viņas iemīl. Es nedomāju ka tas ir mocīšanas dēļ. Un ja ir, tad tas ir izraisīts galvenokārt pašu vīriešu vainas dēļ. Vīrieši gadusimteņiem prasa no sievietes – skaistumu. Gluži nekaunīgā kārtā apraksta viņu gulbju kaklus, korāļu un rožu lūpas, marmora krūtis, rokas, kājas. Gadusimteņiem miljoniem sievietes piedzimst bez šiem gulbju kakliem, alabastra pirkstiņiem u.t.t. Ko lai viņas dara? Kaisa pelnus uz galvas? Lielākā daļā mākslīgi un dabīgi labo sevi cik spēj un tad pārbauda. Cirvi pārbauda pie koka. Sieviete savas spējas pārbauda pie vīrieša. Liek lai viņas skaistums strādā un vēro, kā tas darbojās. Šī sevis pārbaudīšana ir visparastākā lieta. Jo asāk kādu trūkumu sieviete sevī izjūt, jo vairāk tā dēļ dabū ciest. Varbūt tas ir tāds sīkums, ko neviens nezina, varbūt tā nemaz nav vaina, kā tas ir visbiežāk, bet viņa to izjūt kā vainu, zin ka nav standart prece, un lai to aizmirstu un liktu citiem aizmirst, viņa liek sevi iemīlēt, bez cita nolūka, tikai savas varas apstiprinājuma dēļ.

Šādai rīcībai ir vēl cits pamudinājums – ja viena sieviete patīk vienam vīrietim, viņu ātrāk ierauga arī otrs. Vīrieši ir stulbi. Piedodiet! – Ja kāda tūlīt neuzdrošinās tuvoties, tam, ko viņa gribētu izvēlēties, viņa noliec pie zemes to, kas viņa tuvumā, tagad tas to pamana un novērtē šo sievieti. Viņa iegūst to. Vai tas tā nav?

Tā ir spēle. Šī spēle var iepatikties pašas spēles dēļ. Nu tad iznāk – vamps.

Šinīs lietās ir grēkojusi gandrīz katra sieviete. Citādi vīrieši to neatzīst. Punkts.

Jūs sakāt otru iespēju, ka sieviete nomoca sevi un savu iekāroto, tādēļ ka nespēj atklāties savu jūtu dziļuma, lieluma dēļ. Tas ir taisnība. To es arī pazīstu. (Tāpat kā pirmo). Bet es šo īpašību nevērtēju visai augstu, tas ir savā ziņā gļēvums riskēt. Pārāk liels lepnums. Bailes neiegūt un nespēt dot un radīt visu tik spožu, kā tas ir iedomās. Man šķiet ka taisni šī īpašība manī lika man to ar dzīvi samaksāt. Mūžam es bēgu. Mūžam es aizliedzu. Mūžam es meklēju nezin ko. Tad mani sāka baidīt vientulība, tukšums. Un es teicu – diezgan, ‘pirmais kas nāks u.t.t.’ To es Jums jau teicu. Tā arī ir rīkojušās daudzas. Kādai ir laimējies. Bet ja kāda ir bijusi nepacietīga, ir ļāvusi pašas jūtām sevi piemānīt, varbūt pat spītības dēļ nav klausījusi savas sirds brīdinājumos – tā ir izgāzusies.

Jūsu E. Dz.

Marts 1956 (Ķikure/Kikure)

[Continued from February 25]

8.3.

Pāris dienas atpakaļ saņēmu Jūsu divas vēstules. Mīļš paldies par daudz labiem vārdiem. Nē, Jūs nedarāt man ļaunāk, manā ikdienā ejot, Jūs atviegliniet, atbalstiet manus slepenos nodomus un vēlēšanās. Un līdz ar to dodiet spēku. Kas mani nospiež? Jūs prasāt. Tur tik daudz būtu ko runāt un viss tāds, par ko negribas runāt. Lai šoreiz paliek. Tikai tā tas nav, ka es pēc gadiem samierināšos ar savu stāvokli. Arī kā veca vecmāmiņa es vēl mēģināšu no sava stāvokļa izkļūt. Tikai kā? Tad varbūt būs vieglāk. Jo visa nelāgā lieta jau ir bērnu lieta. Sievu un vīru var šķirt. Bērnu tēvu tomēr nevar atšķirt, lai arī to likumīgi izdarītu.

Mani nomāc tas, ka es pazaudēju savu dzīvi. Lai es spētu panest savu ikdienu, man ir it kā jāatsakās no tā, ka esmu cilvēks, sieviete, man ir jābūt tik trulai, lai es nekā nejustu. Es pat neraudu, raudu reti, raudāt nozīmē būt cilvēkam, just. Es nedrīkstu nekā just. Man ir viss tikai – jāpanes. To es daru, bet dzīve aiziet nedzīvota. Es dzīvoju tikai kādās iedomās, no kādas vēja pūsmas, kas dažreiz skar un atgādina ka esmu dzīva.

Kas mani nospiež? Jūs sakāt. Arī vēl kas mani nospiež: kā lai atmet vienu cilvēku, neiznīcinot visu cilvēci? Kā lai es neatzīstu par cilvēku savu bērnu tēvu, kā lai es pieņemu to, ka viņš ir pārlejams, kā tās pogas lielajā pannā? Debesu valstība ir apsolīta visiem, kādēļ manī nav tik daudz spēka, atrast un vērtēt otru cilvēku tā, lai viņš nebūtu jāaizmet?

Es gribētu atrast ceļu, lai viņu uzvestu uz labāku ceļu. Es to neatradīšu – es velti esmu aizmetusi savu dzīvi. Viņš nevēlās mainīties un augt. Viņš ir patmīlīgs un tuvredzīgs, tā tad – muļķis. Savai patmīlībai viņš spējīgs visu ziedot, pat savus bērnus, jo viņš nesaredz otra cilvēka, pat savos bērnos nē. Un tomēr – kādēļ viņam tādam jābūt? Tik nožēlojamam, tik ļaunam pat sadistiskam pret cilvēkiem un dzīvniekiem, viņš ir kā – velna apsēsts. Savā egotismā kā vilkača ādā iežņaugts, man šķiet, kad viņš mirs, viņa ļaunums no viņa novelsies kā čaula un no viņa paliks kropla, maza, dvēsele, melu viltība pašlabuma u.t.t. nomocīta – tad tur – neaizsargāta un akla un tādu to pieņems Dievs un žēlos. Kādēļ es to nespēju žēlot?

Man ir iesākts kāds stāsts par tamlīdzīgu tēmu. Tikai es vēl nespēju to sakārtot. Bet reiz es to varēšu. Kaut kam jau reiz ir jāgrozās mazākais tik daudz, ka ļaus man strādāt, ja arī ne dzīvot.

Paldies par Andr. Eglīša parakstu. Es neaizbraucu uz Sidneju. Arī man daudz nedod priekšnesumi un personīgā apskate. Biju iedomājusies ka Andr. Eglītis runās ar patosu, pat lielu patosu – un tas mani it kā baidīja. Es domāju – mani pātagos uz lielu nacionālismu un – mani jau nekur nevar aizdzīt piesietu – tādēļ es neko lielu nekāroju viņa politisko priekšnesumu dzirdēt. Un dzejas, tāpat kā Jūs, es labāk lasu pie sevis, nekā klausos. Tomēr es būtu braukusi, ja spētu izrauties no šejienes.

Par Jūsu romānu ar Bībeles tēmu esmu citādās domās kā luterāņu vīri. Es domāju ka Bībeles tēma taisni pievilks lasītājus, ne atbaidīs. Vai patreiz vairāk kā agrāk nemeklē reliģijas patiesības? Un – tas jau Jums nav domāts reliģiskas propagandas romāns, tikai romāns ar Bībeles temu, kas varētu aizvest senā gaisotnē, vai arī senus tēlus ievest mūsu dzīvē, darīt saprotamas, tuvas viņu gaitas. Ar lielu patiku lasu un pārlasu Lāgerkvista Barabu, esmu lasījusi arī Douglas ‘The Robe’ par Kristus krustā sišanu, mani taisni saista Bībeles tēmas, varenie cilvēku tēli, mistika, kas viss no bērnības dzirdēts un tomēr pavisam neatklāts un ko nekad arī nevar pilnīgi atklāt, tikai izgaismot, vairāk vai mazāk saredzami. Labākas tēmas nemaz nevar būt, ja ir spēks un laiks iedziļināties. Ķeraties tik klāt! Un viens kas ir drošs – cilvēks nav mainījies no Ādama laikiem, Jūs nevarat kļūdīties.

Ko jūs sakāt par Osv. Lāča stāstu literārā pielikumā? Nezinu kādēļ bet viņa varonis man derdzās, izsauc nelabumu un dusmas, šķebina. Un tomēr, nē, es nevaru viņu atzīt, viņš ir tik mazs un man trūkst gaisa par viņu lasot (tas varonis, es domāju).

Es gribētu rakstīt arī par mīlestību. Anšlavs Eglītis to nedrīkstējis darīt ilgus gadus, man šķiet, vai viņš tomēr neiesāka ar viņu? Es atceros kādu viņa rakstu ko lasīju kā pirmo ‘Jauna Fiume’ un tur bija par mīlestību. Bet es neatceros cik labi, kāds bija iespaids no tā.

Par kolektīvo romānu es nespēšu spriest. Laiku neabonējam. Tāds romāns jādomā būs tomēr – fun, just for fun!

Jūs pieminat kādu tautieti, kas sievai norakstījis 60 lappuses gaŗu šķiršanās vēstuli un man tad nāk prātā kāds Heines dzejolis, nevaru gan to no galvas vairs atcerēties, bet tur ir jauki aprakstīts, kā viņš saņēmis no viņas 12 zierlich norakstītas lapas, ka viņa to vairs nemīl un beigās ir teikts apmēram tā:

...Doch hab’ ich keine Angst...
Man schreibt nicht so ausfūrlich
wenn man den Abschied nimmt...

Vai tik tam tautietim tā šķiršanās lieta ir nopietna?

Par savas grāmatas sarakstīšanu biju gan domājusi jau pirms Jūs to miniet, bet tā ir bijusi vairāk sapņošana. Negribu izskriet ārā ar kaut ko un izgāzties. Ir jādara cik labi var un tas prasa laiku. Es tikai šaubos vai es varu uzsākt ar romānu? Vai es spēšu uzcelt pietiekoši spēcīgu celtni. Par Vika lietu esmu domājusi arī. Tur būtu varbūt divas paralēlas personas, Viks un kāda viņa, kas satiekas, bet tomēr nesatiekas, un kuŗu dzīves iet katra savā ceļā, gan tanī pašā vidē un it kā arī saskarē.

Kaut varētu ar Jums parunāt. Kā tas bija akadēmijas laikos, kad draugu vārdi pa vienam šad tad iekrītot domās turēja uz laba ceļa.

Sveicinu Jūs.
E. Dzelme.

P.S. Šī vēstule atkal ir tik gaŗa! Tas laikam tādēļ, ka nekā cita nerakstu. Nesagrožoju sevi. Bet nevaru tikai tādēļ, ka baidos iekrist nelaimē ar mājas kontroli. Rakstīšu drīz. Un gaidīšu atkal svētdienas vēstuli.
T. P.

Svētdienā, 1956. 4. martā.

Cienījamā Dzelmes kundze.

Paldies par atminējumu dzimšanas dienā un dzejisko dāvanu. Man liekas, Jūs esat ar ļoti jūtīgu sirdsapziņu? Bet man ir prieks, ka nu man pašam ir antoloģija, kuŗu biju redzējis H. Misiņa kungam. Es baidos no gaŗiem dzejojumiem, bet īsākie man ir pa spēkam un tos lasīt likās tā, ka austrāliešu dzejnieki ir maigāki nekā varēja gaidīt no angļu zakšiem. Bet var jau būt, ka maldos, tāpēc ka man nav pieejamas visas angļu valodas fineses. Tulkot angļu dzejas ir ļoti grūti, tāpēc ka viņiem ir cits ritms un ja vēl jārēķinās ar nepilnīgu valodas pārvaldīšanu, tad var runāt ne par tulkošanu, bet latviskošanu. Taču tas ir patīkami, jo prasa piepūli un daudz eksperimentu.

Bet laiks iet un neatgriežas. Vasaras beigas pie mums bij ļoti skaistas – dienās laiks stipri silts, bet naktīs tik maigs, ka es staigāju pa Heidelbergas dārzainajām ielām kreklos. Visai daudz arī nestrādāju, jo galu galā, kamdēļ to darīt, ja nav nevienam par to jāatbild, vai ko dari vai nē? Vai nav labāk bez domām un plāniem staigāt mēness naktīs pa ziedu pilnām ielām nekā krāmēties ar domām, kas varbūt nevienam nav vajadzīgas? Jā, bij daudz ļoti skaistu nakšu un es tās apriju kā saldo ēdienu. Protams, bišķi jau strādāju, jo citādi nebūtu kur likt diezgan gaŗās dienas. Un tā romāns pamazām tuvojas beigām – rakstu priekšpēdējo nodaļu un ar skumjām domāju, ko iesākšu tad, kad būs beidzot uzrakstīta pēdējā nodaļa.

Mūsu mājā ciemojās viens ciemiņš no Sidnejas. Lai gan viņš nav mans ciemiņš, man ar viņu bijušas gaŗas sarunas, jo citiem nav laika ciemoties. Tā es esmu ieguvis ziņas par daudzām Sidnejas prominencēm un zinu tagad par tām varbūt vairāk nekā Jūs tuvumā dzīvojot.

Pēc nedēļas man jālasa, patiesībā gan jārunā referāts pažarnieku sanāksmē. Tā virsraksts būs: Es un Tu. Tas būs vēsturiski filozofisks čalojums, par kuŗu nezinu kā tas skanēs, jo rakstīts tas netiks. Es gan guļot naktī to vairāk reižu esmu izdomājis no viena gala līdz otram. Bet runājot dažs kas piemirstās un dažs lieks piemaisās klāt.

Ar savu stāstu (Laikā) Suzanna esmu vienam uzminis uz kājas, tas ir uz varžacs un viņš mani stingri nobar ‘lasītāju vēstulēs’. Beidzamais teikums izsaka, ka es esot zilonis, kuŗš bradā pa porcelāna veikalu. Daži mani uzskata par daudz lielāku mūdzi, nekā es pats sevi iedomājos.

Par savu kaimiņu Jums derētu gan rakstīt. Kas tad par to, ka viņš jāmīl? Ja man reiz bij jāmīl Antons Tumba, kāpēc Jūs nevarētu to pašu attiecībā pret kaimiņu? Es ceru, ka salīdzināts ar Tumbu, viņš ir varbūt ar vairākām priekšrocībām. Jūs varētu rakstīt par to teiksim dienas grāmatas veidā. Tas ir izdevīgi tai ziņā, ka neprasa tik stingru kompozīciju. Jūs variet vai katru dienu kādas rindas uzrakstīt un ar katru atklāt kaut ko jaunu, ko esat novērojusi, izjutusi vai izprātojusi. Tā var iznākt, ka mīlestība atmaksājas, kas nav nemaz tik parasta lieta. Jums ir spēja novērot sīkas jūtu maiņas, sīkus ārējas dzīves notikumus. Ja par to raksta, tad dienas grāmata, varbūt arī vēstule ir labākais veids, lai visu parādītu visdažādākajā apgaismojumā.

Mūsu rakstnieces še Melburnā ir pavisam apsīkušas un mūsu pagājušā Preses kopa sanāksmē mēs ar Arn. Šmitu viņām par to bargi uzbrukām. Nu ir jāklausās tīri asaraina taisnošanās. Nu – ak vai, bet lai!

Jūsu J. Kalniņš.

13.3.1956.

Cienījamais Kalniņa kungs,

Saņēmu atkal vienu Jūsu svētdienā rakstītu vēstuli, un par to man gribās Jums teikt – svētdienīgu paldies! Lai gan ir tikai darba diena, esmu izsprukusi no sava sprosta uz pāris stundām un – jūtos svētdienā.

Atbraucu uz Wyongu pie zobārsta. Ne visai jauks uzdevums. Bet gāju vispirms uz pastu, slēdzu vaļā savu pasta kastīti un vēlējos no Jums vēstuli, lai būtu kas palīdz zobu sāpes ciest. Vēstule bija un zobu lieta pārgāja viegli. Vakar aizceļoja uz Jums viena mana vēstule. Šodien šī, ir atbilde uz saņemto Jūsējo un pavisam tāda extra, ārpus dienas kārtības, jo tik ātri nav jāatbild neviena vēstule. To panāca šīs divi svētdienīgās lietas kopā – Jūsu svētdienas vēstule un mana svētdienas illūzija šeit.

Jūs sakāt, man laikam esot jūtīga sirdsapziņa. Nezinu kādēļ Jūs tā domājiet. Nezinu arī, vai viņa man ir jūtīga? Viņa – ir un nav. Dažreiz es izdaru, vai neizdaru lietas, kas apstiprina, ka man vai pavisam nav sirdsapziņas. Un tas gadās tieši šādās dzimšanas dienu atcerēšanās un neatcerēšanās lietās un tamlīdzīgās. Vēlāk, vēl pēc gadiem, es dažreiz nevaru izprast, ka esmu spējusi rīkoties tik pavisam bez sirdsapziņas.

Piemēra dēļ es biktīšu lietu, kas mani šad tad moca. Es neapmeklēju savu draudzeni, kad tā bija slima un viņa nomira un es to vairs nesatiku. Viņa bija no ģimnāzijas laika mana bērnišķīgākā un ilgākā draudzība. Vēlāk viņa studēja tieslietas, es gāju akadēmijā, un mēs satikāmies reti. Bet tā bija mana vaina. Tad reiz nejauši Rīgā, tramvajā satiku viņas jauno vīru, tas lūdza man Alīsi apmeklēt, jo viņai ejot ļoti grūti, slimnīcā. Viņa slimoja ar plaušām. Ka viņai ir tik ļauni, to protams nezināju. Bet toreiz es neaizgāju, tādēļ ka man nebija pietiekami naudas klāt, ko nopirkt tādu pieklājīgu uzmanības zīmi (kas piestāvētu manai dāmīgai tā brīža ārienei) un tādēļ, ka nauda kas man bija, bija kaut kam citam priecīgākam vajadzīga, kas acumirklī stāvēja priekšā un uz ko es braucu. Kas tas bija, to es vairs nezinu. Zinu tikai, ka lai brauktu pie savas draudzenes, man vajadzēja savu patīkamo ceļojumu mainīt un ierasties pie viņas patukšām rokām. To es neizdarīju. Un viņu vairs nesatiku. Es domāju – man nemaz toreiz nebija sirdsapziņas. Un tas nav vienīgais piemērs.

Es nezinu, vai mēs pametam cilvēkus tādēļ, ka viņi nedod tik daudz kā mēs vēlamies? Tas īstenībā varbūt ir mazliet citādi. Dzīve mūs ienes citā straumē un šis cits jaunais mūs nes prom no vecā un mēs aizgriežamies. Tas izskatās ļauni. Bet varbūt tik ļauni nemaz nav.

Šoreiz Jūs tomēr manu sirdsapziņu nepārbaudiet. Tas ir, Jūs laikam to domājat izdarīt ar to austrāliešu dzeju grāmatu. Jūtos Jums protams daudzreiz parādniece, bet tas nebija parāda līdzināšanai. Tas bija kas cits. Reiz Jums aizsūtīju Eglīša grāmatu un Jūs par to ļoti priecājāties. Un tādēļ, lai sagādātu Jums atkal prieku, es Jums grāmatu sūtīju tagad. Man gribējās Jūs iepriecināt. Kas tas ir to nezinu, bet sirdsapziņas lieta tā nav.

Labi, ka Jūs atļaujat man mīlēt savu kaimiņu. Man šķiet, ka es to daru. Mēs visa ģimene viņu mīlam, lai gan mans vīrs viņu aiz muguras visādi lamā. Tomēr arī viņš nevar noliegt tam savu daļu pieķeršanās, jo viņš ir lāga dvēsele, tas kaimiņš. Esmu uzrakstījusi atmiņas par pupu lasīšanu ar viņu. To izdarīju tūlīt pēc tam. Tagad tas jāpārraksta, vai jāsūta tāds pats prom Jums. Man ir bail no mājas kontroles, kas ilgi nav bijusi, un tanīs lapās tā atradīs kaut ko nelegālu, pretvalstisku – kaut ko, ko dēvēs par svētās laulības pārkāpšanu, gan stiprākos vārdos.

Jūsu daži referāti vēl ir pie manis, tos arī nākošā lielākā sūtījumā pievienošu. Jūsu nākošā referāta tēma ir ļoti saistoša, žēl ka to neuzrakstiet un žēl, ka nevaru to noklausīties. Ja es dzīvotu Melburnā, tad es izlūgtos vienu mēnesnīcas novakari iet kopā ar Jums un tad Jūs man to pareferētu. Hm!? – Bet tā arī būtu laulības pārkāpšana, un tā tad tomēr – nekā nebūtu arī tad. Gribētu lasīt Jūsu Suzannu, kas Jums sagādāja tādu slavu. Arī es esmu mēģinājusi palasīt Bībelē, bet es necik netieku uz priekšu un visas viņas personas maz pazīstu.

Jūs sakāt lai rakstu dienas grāmatas veidā par kaimiņu. Tas būtu burvīgi – es tik ļoti mīlu tā rakstīt. Bet es jau nedrīkstu. Jeb arī tad man tas katras pāris dienas jāsūta Jums projām. Te nu jāsaka – man tomēr būtu mazliet kauns. Ja es to kaimiņu arī tā patiesi kādu laiku ņemtu sirdī, tad dienas grāmatas lapās būs visādas lietas. Tas jocīgākais ir, ka tas būs visskaidrākā patiesība un tomēr illūzija un meli. Viss ko es pārdzīvoju beigu beigās ir no manis jau atrauts pašā sākumā. Tikko es ko izjūtu, es to apceru un noskatos par sevi, es rakstu it kā raugoties no sevis, kā Jūs to sakiet.

Pie mums pamazām atgriežas saule, bet ir tik ilgi lijis, ka viss ir sapelējis un ar sēnēm apaudzis, klavieru kauliņi neceļas augšā, kad tos piesit, gaiss nenāk istabā iekšā, ja istabā ir tikai logs vaļā. Bet saule atgriežas, varbūt būs arī te daļa no skaistā rudens.

Par ko runā Jūsu patreizējais romāns? Par Zemgali? Un kas būs nākošais? Nesaaukstējaties mēneša naktīs un lai Jums labi klājās!

Jūsu E. Dzelme.

1956. 18. 3.

Cienījamā E. Dzelmes kundze.

Jūsu pēdējās divas vēstules saņēmu tai pašā dienā – vienu priekš – otru pēcpusdienā, tāpēc es tās lasu kā vienu vēstuli, kā vienu stāstu. Jūsu vēstules parasti ir skaisti stāsti, varbūt tikai nejauši man stāstīti un tāpēc skaisti. Pienākums bieži iznīcina skaistumu.

Jūs tagad jau būtu saņēmusi manu pagājušās svētdienas vēstuli, bet kad es saņēmu Jūsu abas vēstules izrādījās, ka dažu ko no tā ko rakstīju, biju jau agrāk Jums teicis, jo Jūs par to runājat savā vēstulē – esmu neiedomājami aizmāršīgs, jo man pilna galva ar romāna notikumiem un es bieži piemirstu, ko pirms stundas esmu teicis. Un tā nu man pagājušās svētdienas vēstuli vajadzēja iznīcināt.

Vakar vakarā es aizgāju uz Heidelbergas kino. Es nejutos īsti labi, jo kaut kur mugurā taisījās krika un man patiesībā vajadzēja iet gulēt. Bet bij tik nepatīkami jau ap astoņiem likties gultā un es ceļoju uz Heidelbergu – kājām, jo tā man vislabāk patīk, jo tad var brīvi domāt. Busā to nevar, jo tad aizbrauc attiecīgai piestātnei gaŗām. Kino bij izpārdots un es tāpat kājām ceļoju atpakaļ. Bet krikai tas nebij pa prātam un kad nu pārnācu un gribēju iet gultā, es biju pavisam stīvs un noģērbšanās un apgulšanās bij savienota ar sarežģītām ceremonijām… Šorīt jau neiet labāk un tas tā turpināsies kādas dienas. Kā nu lai šādā stāvoklī nepazaudē svētdienu? Vedekla iedeva kādu ziedi un angļu žurnālu – Meanjin – art literature. Jods viņu lai sazin, kā to lai pārtulko latviski! Bet saturs ir interesants. Tomēr atdot svētdienu grāmatai man nepatīk, tāpēc jāņem no jauna lasīt Jūsu vēstules. Tur ir vietas, kuŗas man šķiet mazi dzejoļi, bez pantiem, bez atskaņām, bet ar apslēptu dvēseles ritmu. Un visvairāk jau mums patīk, kas vēl nav skaidri pateikts, kas līdzinās tikai kodolam, kuŗš mums pašiem jāizloba. Tas ir visjaukākais, šīs apslēptās domas izsekošana, ieiešana svešu vārdu jēgā un šīs jēgas pārtulkošana savā dialektā. Varbūt nepareiza tulkošana? Varbūt fantastiska rotaļa? Bet kas par to? Es lāga nezinu kuŗai vietai, kuŗai domai Jūsu vēstulē es lai atbildu? Visām jau nevarēšu, jo no citām ir bail, citām ir sāpīgi pieskārties. Laikam ir tā – tikko cilvēks ko īsti runā par sevi, viņš runā arī par otru un tad ir iespējams saprast arī svešu dialektu. Un rakstiet savu dienas grāmatas stāstījumu un sūtiet to vai divi reizes dienā man. Ne tāpēc, ka tas būtu domāts man, bet tāpēc, lai tas neaizietu bojā Jums pašai. Viss lielais un skaistais un kopīgais taču rodas no sīkiem, no neiedomājami sīkiem momentiem – mēs domājam mirkļos, ne stundās, jo tāds ir dzīvības ritms. Tāpēc šie mirkļi jākrāj. Nevar rasties nekas liels un labs, ja tas nav veidojies no neskaitāmo mirkļu mazuma, no mūsu labā un ļaunā. Katra dzeja, katra māksla ir mirkļu, teiksim dvēseles mirkļu kopsumma. Šīs patiesības ievērošana vai neievērošana nosaka mākslinieka lielumu vai mazumu.

Ir kaut kas traģisks problēmā, kuŗai pieskaraties jautādama: vai drīkst atņemt bērniem tēvu? Bet šī traģēdija skaŗ tikai jau miruša laikmeta cilvēkus pie kādiem mēs – latvieši – visumā vēl piederam. Modernajā pasaulē šī traģisma šķiet vairs nav. Aiz dzelzs priekškara no tā izvairās tā, ka tur visās lietās dod priekšroku kolektīvam, resp. valstij. Brīvajā pasaulē visu izšķir – ‘es’. Ja jūtu, ka manu ‘es’, vienalga vai tas ir mans cilvēciskais vai mākslinieka es, kaut kas ierobežo, es no tā atsakos vai to atvairu. Jūsu jaukā brūnacainā Diana, kad pienāks laiks, ne mirkli nešaubīsies, izšķirties savam es par labu un tas, ko tādēļ jutīsat Jūs, tāpat kā tas, no kā Jūs viņas dēļ esat atteikusies, viņai būs pavisam nenozīmīgs moments, jo viņa ir citas pasaules iemītnieks. To zināt ir skumji un sāpīgi, bet ja ar to nerēķinās, tad vēlāk nav tiesību sūdzēties, ka zem kājām ir vairs tikai drupas, no kuŗām nekas vairs nevar ne dzimt, ne augt.

Jā, man būtu liels prieks redzēt Jūsu Dianu, kas man paliks tik pat sveša, kā tā kas reiz medija Olimpa pakājē un ko tagad redz vairs tikai marmorā.

Teorētiski ir tā, ka žēloties par to, ka dadzis ir ar tik ļaunām īpašībām, ka neļauj rozei augt kā viņa to gribētu, jeb pats nepārvērstos rozē – ir nediskutējama liet, jo dabas likums ir tāds, ka rozei un dadzim ir pilnīgi vienādas tiesības. Tas pats likums būtu attiecināms arī uz cilvēkiem, jo arī tie ir tikai tās pašas dabas veidojumi. Jā! Teorijā! Bet mūsu dzīvē visu izšķir ne teorija bet prakse. Cilvēki nav augi un spēj viens otru tikpat labi celt kā gremdēt un pilnīgi iznīcināt. Un Dievs to visu redz un piedod, jo viņa saimniecības plāns ir citāds nekā mūsējais. Pēc šī plāna, man šķiet, mūsu sāpes un ciešanas ir jau iepriekš paredzētas, tāpat kā mūsu prieks un laime. Bez šiem pretstatiem pasaulē nebūtu dinamikas, nebūtu dzīvības. Tā būtu auksta un mirusi pasaule, kuŗā neviens neilgotos, neviens nesapņotu, nepriecātos, neciestu. Tā protams ir filozofija, izskaidrojums kaut kam, ko mēs velti pūlamies izskaidrot un ko nekad neviens neizskaidros. Viss ko mēs varam ir tas, ka viens, pats neciezdams, tomēr spēj saprast, ka otrs cieš. Tas tuvina un pacildina un varbūt aizbildina mūsu iedomas, ka esam tie, kuŗi sevī slēpj Dieva ģīmi. Jā, – slēpj! Jo Dievs ir deus absconditu – paslēptais Dievs.

Par manu romānu? Es pats to vairs nespēju lāga pārskatīt, jo tas ir ļoti gaŗš un es strādāju pie tā nu jau vairāk kā gadu. Kad būšu pabeidzis, lasīšu to no gala cauri un tikai tad varbūt sapratīšu, ko esmu uzrakstījis. No ārpuses skatoties, tas ir Latvijas mazpilsētas romāns, kuŗā kaut cik mēģināts ietvert domas, ar kādām mēģināja rīkoties daudzi cilvēki 1904.-1905. g. un kāda izskatījās šo cilvēku iekšpuse. Manā romānā nav aizstāvēts nekas, nav nekādas idejas. Ir tikai viena doma: ar skatīšanos daudzos cilvēkos, kaut cik saprast cilvēku vispār. Esmu sastādījis sarakstu ar diezgan daudz grāmatu sējumiem. Grāmatas būtu jāizsūta no Vācijas, lai sameklētu materiālu nākamiem darbiem. Droša temata man vēl nav, bet tas varēs būt vēsturisks romāns. Es par visu to domāju daudz un domāju, ka ja vēl pagūšu ko rakstīt, tad ne vairs trimdiniekiem, bet tiem, kas mīt dzimtenē.

Divas jaukas dāmas – Dēliņa un Jurjāna kundzes – pirms pāris dienām negaidīti atveda pie manis Andr. Eglīti un mēs ar viņu varējām sarunāties kādu stundu. Tas bij patīkami un man no tā, ko Jums par viņu rakstīju, nekas nav jāatņem, bet varbūt šis tas jāpapildina. Ar viņu ir patīkami runāt, jo viņš ir disciplinēts, mīl runāt, bet dzird arī to, ko otrs saka. Viņš ir uzņēmīgs, bez patosa, reāli noskaņots un pat skeptisks, ar ko atšķiras no partiju vai organizāciju runātājiem. Viņš kautrīgi mēģināja teikt kādus komplimentus par manām grāmatām, bet nevarēja nosaukt nevienu no tām, no kā es spriežu, ka tas, ko viņš par mani zin, viņam stāstīts šeit Austrālijā. Diemžēl arī es nepazīstu nevienu no viņa pēdējā laika iznākušajām grāmatām, tāpēc kā autori mēs nekā nevarējām viens otram teikt un pagājām šim punktam gaŗām. Viņa nākamā grāmata, kur būs sakopotas 100 dzejas, kas radušās ceļojumā šurp, vai arī tieši pašā Austrālijā, ir nodotas Austrālijas Latvietis apgādam un cerams, ka tās drīzumā parādīsies. Eglītis man teica, ka Austrālijā viņu visvairāk saistījusi tās pirmatnējā daba un viņam par to vislabāk patiktu rakstīt.

Jā, arī es gaidu, ko Londona teiks par Jūsu stāstu – vairāk nekā gaidītu tad, ja pats būtu piedalījies sacensībā. Ja domājiet piedalīties nākamā Melburnas Kultūras dienu rīkotā izstādē, tad būtu sūtams lielāks darbs, jo vienu no labākiem darbiem godalgos. Pagājušā svētdienas pēcpusdienā biju brīvdabas izstādē, kur piedalās arī 5-6 latviešu mākslinieki. Bildes, protams, sakārtas bez jēgas, kā tirgus būdā un tāpēc diezin cik nopietni nebij skatāmas. Tomēr netrūka arī ļoti pieklājīgu darbu.

Rītu man būs jāsāk romāna pēdējā nodaļa, bet pirmdienā to nevar darīt, un tāpēc jāatliek uz otrdienu.

Paldies par vēstuli, kuŗas nekad nevar būt par gaŗām.

Jūsu J. Kalniņš.

19.3.

Vakar es biju tik stīvs, ka nevarēju aiziet līdz pastkastītei, tādēļ varu savu vēstuli pagarināt, varbūt šovakar varēšu to aiznest, jo pa mājām jau kaut kā velkos un līdz pastkastītei ir ko iet ne vairāk kā 3 minūtes. Es iedomājos, ka Jūs liekat savām meitenēm, lai viņas no skolas nākot vēstules atnes, jeb arī Jūs pati ejat tām pakaļ. Un tā ir vilšanās ja vēstules nav.

Jūs rakstāt, ko domāju par sevi, pārnesiet, objektivizējat savu domu un skatāties sevī it kā no ārpuses. Tā laikam ir mākslinieciska domāšanas iezīme, par sevi kā par nesevi kā par sevi. Bet laikam tam tā vajag būt. To varētu saukt par introspekciju un daži domā, ka tā būtu šī laika nelaime. Bet Dievs to zin, vai tas tā ir? Es nezinu, kaut reizām tas notiek ar mani pašu.

Par sirdsapziņu. Pēc mana referāta pagājušā pirmdienā izcēlās spēcīgas debates par sirdsapziņu, lai gan ar pašu referātu tam īsti nebij nekāda sakara. Tās uzsāka dziedonis Dzintars Veide, kuŗš arvienu runā ļoti temperamentīgi un tēlaini, tā kā ir patīkami viņā noklausīties un noskatīties. Man tur nebij nekā ko teikt, jo tas bij ārpus referāta. Manis paša sirdsapziņa laikam ir stipri jūtīga, kas varbūt izskaidrojams ar manu egoismu. Kāda no mūsu šejienes rakstniecēm reiz teica, ka es esot neiedomājami egoistīgs un iedomīgs un tas jau var nozīmēt tikai vāju sirdsapziņu. Un tā kā to apgalvoja sieviete, tad jādomā, ka tas taisnība, jo sievietes taču pazīst vīriešus labāk nekā mēs paši. Un jāsaka ir, ka es par sirdsapziņas jautājumiem esmu domājis ļoti maz un savos darbos es nekad tiem neesmu pieskāries kā problēmai. Es domāju arī, ka sirdsapziņas trūkums vai arī tās vājums ir tas, kas neļauj rasties tuvībai cilvēku starpā. Es allaž esmu bijis liels tālumnieks un man nav bijuši draugi. Tas būtu jauns pierādījums. Jūs bieži runājiet par draugiem, par draudzenēm – tā tad Jums ir sirdsapziņa. Un iespējams, ka taisni tāpēc Jūsu dzīve ir tāda, kāda tā ir. Dzirdēju nupat par prof. Sv. ka viņam liela daļa ienākuma aizejot alimentos, esot šķīries no pēdējās sievas (4. vai 5.?). Tātad šai gadījumā, man šķiet, sirdsapziņas problēma nav vispār bijusi problēma. Te viss risinājies rēķinoties ar ērtībām vai neērtībām praktiskā ziņā. Bet, protams, es varu ļoti maldīties, jo nekas nav vieglāk kā nesaprast citu cilvēku.

Šodien es iesāku sava romāna pēdējo nodaļu, lai gan ir pirmdiena. Bet ir tā, ka nezin ko iesākt priekšpusdienā, ja nevaru rakstīt. Es no daža kā baidījos, jo ir svarīgi, lai labi sāktu, kaut arī labi beigt ir vēl svarīgāk, jo parasti pēc beigām spriež par visu darbu. Saņēmu šodien arī 19 (79?) Negantnieka turpinājumus no Kanādas Latvijas. Tie jāizkoriģē un jāsūta steidzīgi atpakaļ, jo esot paredzēts sākt salikumu grāmatai. Avīzē romāns beigšoties jūnija sākumā.

Cik skaisti būtu, ja Jūs man varētu ziņot tamlīdzīgi par savu romānu… Būtu! Jūs teicāt, ka dāvinot man austrāliešu dzejas antoloģiju, gribējusi darīt man prieku. Saņemt no Jums kaut ko arvien ir prieks. Bet kāds tas būtu, ja tā būtu Jūsu grāmata! Grāmata, ja to nav rakstījis spekulants, ir daļa no paša cilvēka. Es domāju, ka tikai stāstā, romānā, dzejolī cilvēks var būt īsts, patiess. Atsevišķi vārdi, ko runājam cits citam, ir nepilnīga sevis izteikšana. Bet ja kopā ir 80,000 vai 100,000 vārdu, tad tie dod kaut ko veselu un patiesu, kur izlīdzinās labais un ļaunais, gaišais un tumšais un mēs redzam cilvēku. Tas ir gan tikai mūsu pašu radīts cilvēks, bet tomēr cilvēks un ne vairs viens no neskaitāmiem objektiem, kas mums iet gar acīm krustām un šķērsām. Es neilgojos tā, lai varētu ar Jums iet kādu reizi pa vienu ietni, ja šī iešana pēc tam jāpārtrauc, es ilgojos pēc Jūsu romāna, jo domāju ka tikai tad es Jūs pirmo reizi ieraudzītu… Mazi brīnumi atgadās ik dienas, kāpēc nevar atgadīties liels brīnums?

Es nožēloju, ka man jāpazaudē šīs dienas vakars, jo tas ir ar mēnesi. Andrejs Eglītis teica: „Austrālijā naktis ir brīnišķīgas! Un mēness!” Tā tad es neesmu vienīgais, kas šīs naktis tura par labākām nekā dienas. Rudens. Bet arī rudens naktis var būt tikpat klusas un gaišas kā pavasaŗa un vasaras. Un tas, ko mīl, ir arvien skaists.

(Es drusku redzu Jūsu Dianu ar spoguli).

Esiet sveicināta
K.

56. g. Pūpolsvētdienā

Reiz bija gaiši aprīļrīti,
Kad modināja pūpolglāsts.
Tie tagad mūžos aizvadīti...

Reiz bija gaiši aprīļrīti –
Tie tagad aizrit nebaudīti
Kā sena pasaka, kā stāsts.

Vairs nevar ataust gaišie rīti,
Ja nakts ir baiga burvja lāsts.

Šodienas rīts, mazliet miglains un silts, kaut cik atgādināja senos rītus. Bet aiz tiem slēpās tik daudz dzīvības, tik daudz solījumu! Aiz šodienas rīta slēpjas tikai tā pati vakar – un aizvakardienas vienaldzīgā pelēcība. Vai tā ir sentimentalitāte? Var jau būt.

Bet naktis tagad gan vēl ir jaukas, mēnešainas, klusas un neikdienišķas. Varbūt arī pie Jums viņas ir tādas pat? Bet Jums nav vaļas par tām priecāties. Un Jūsu meitenes nespēj par tām priecāties. Jā, man tā ir mīkla – par ko viņas priecājas, šīs neizprotamās Dianas un Afrodītes? Bet varbūt ka viņas nemaz nepriecājas un mēs tikai iedomājamies, ka viņu čalošana ir prieks?

Jā, vai Jūs būtu ar mieru, ja es Jūsu Sievietes dienas grāmatu ievietotu kādā no nākamiem mūsu Literāriem pielikumiem? Mums tas mazais darbs derētu un man tas šķita labākais no visiem tiem Jūsu mazajiem darbiem, kuŗi ir pašlaik pie manis. Un avīžu netikums ir tāds, ka tur arvien cenšas vispirms izmantot to labāko. Tātad pretēji Kanas kāzu notikumiem, kur pirms izdzēra vājāko, bet pēc tam labāko vīnu.

Es par to runāju tāpēc, ka man ir kāds plāns. Ja ar sacensības stāstu neizdotos Jūsu vārdu parādīt kaut kur ārpus Austrālijas, tad to varētu izdarīt ar šo mazo stāstu. Bet tad, pēc manām domām, tas būtu vēl mazliet jāpaturpina, lai būtu gaŗāks, un jāpievieno vēl kādas epizodes. Bet ja to ievietojam mūsu pielikumā tādā veidā, kāds tas ir tagad, tad to vairs nekur citur nevarēs iespiest. Pārdomājiet šo projektu.

Jums tas Lāča stāsts nav paticis? Laikam tāpēc, ka tas ir sievietes apvainojums – izmantot vienu sievieti kā mašīnu savu iedomu pēc, lai ar to kompensētu otras zaudējumu. Bet autora paņēmiens ir ļoti moderns un es esmu pārliecināts, ka ja kādai žūrijai būtu jāizšķiras starp Jūsu Ļaudonas Kapu svētkiem un šo brutālo skici, tad tā izšķirtos par šo pēdējo. Ko var darīt! – Mēs dzīvojam laikā, kad modē ir viss, kas brutāls, jēls, necienīgs, ja vien tas ir kaut cik atraktīvs.

Es pašlaik burtoju dzejoļus tai Austrālijas literārajā žurnālā, par kuŗu minēju pagājušā vēstulē un kuŗa nosaukums ir Meanjin. Un visu laiku man ir tāda sajūta, it kā es lasītu veselu rindu izkārtņu, kuŗas redz ejot pa ielu. Tas ir, es lasu vārdu kravas (Ezras Pounda dzejolī jauktas kopā ķīniešu, latiņu, franču un angļu valodas) kuŗas stāsta par visādām lietām, bet man nav pat nojaudas, kāpēc šīs lietas tiek sauktas vārdā un kāpēc par tām runā? Un turpat ir kritisks apcerējums, kur Poundu un vēl divus citus (laikam tak viņam līdzīgus) cildina par ‘meduskāres’ dzejniekiem, kas taču jādomā ir liels cildinājums. Mana literārā gaume acīm redzot ir neiedomājami plebejiska. Bet Jūs rakstiet, ka es varu dot kādus padomus citiem!

Manam logam pretī aiz mūsu dārza ir pastāvs upītes krasts, kur pirms kāda mēneša notika ‘bušfeijers’, tāpēc tagad tur jau redzama jauna, svaiga zāle. Un tur nu redz ganāmies govis un jādē kovboji. To starpā ir arī meitenes, apmēram tais gados kā Jūsējās. Man viņas ir pilnīgi nepazīstami zooloģiski objekti sarkanās blūzēs un zilās un zaļās biksēs. Ir jautājums vai šie radījumi par Pounda dzeju interesējas vai nē, jo taču tā ir tiem domāta?

Diena ir tiešām skaista un es esmu neziņā, kā to pavadīt – sēdēt visu dienu pidžamā, vai ģērbties un braukt uz sitiju? Zināms, mani tur neviens negaida, jo tas jau tā ir lai eju kurp gribēdams. Bet ir zināma labsajūta staigāt pa mirušo domu un mirušo jūtu pasauli, ko reprezentē muzejs.

Jā, šeit nodibināsies latviešu mākslas krātuve, kas laikam aicinās visus Austrālijas latviešu māksliniekus ziedot kādus savus darbus. Jādomā tāpēc, ka Jūs šādu aicinājumu saņemsit.

Jūsu J. Kalniņš.

27.3.1956.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Ir laiks jau vēlēt priecīgas Lieldienas! Lai tad arī tā būtu – lai Jūs augstu izšūpotos!

Vakar nosūtīju vienu vēstuli – dienas grāmatas lapu Jums un baidos, ka tikai tā, un tāpat šī, Jūs netraucētu šinī nedāļā. Atceros, ka Jūs pagājušā gadā rakstījāt, ka šinī nedēļā Jūs pārdzīvojat reliģiskas izjūtas. Man šķiet, ka es patreiz nepārdzīvoju neko tādu. Es dzīvoju tikai uz priekšu savas dienas un viņās visās jaucās tikai viss tas, kas manī pašā notiek laiku maiņās. Es gan pūlos svinēt svētkus, bet stāvu tālāk no tiem, kā jebkādreiz citā laikā. Viss aiziet man pāri kā nemanīts, arī visas tradīcijas, es domāju.

Šodien Inese ir 14 gadus veca. Viņa ir par mani gaŗāka kādi 4 inči. Nupat ir jāsāk rāt, jo vairs nenes tik taisni savu augumu, kā visi ātri gaŗi izaugušie, sāk noliekt galvu. Bet gaŗa viņa vēl nemaz nav.

Papus viņai dāvināja gultu-dīvānu. Viņa visu laiku vēl gulēja uz saliekamās zaldātu gultiņas kā kampā. Tagad viņai būs labāk. Turpat apakšā ir divi atvilknes, viena, kas tuvāk galvgalim, jau ir piebāzta ar grāmatām, kuŗās viņai deguns vēl pirms piecelšanās jāiebāž! Ko lai dara!

Dzidra dāvina pie sienas piekaŗamu ziedu vāzi, lai Inese tur pāri savai gultai var ielikt puķes. Man šoreiz ir ‘too short’ – un dāvināšana nenotika, tikai saldumi un kūkas izcepšana.

Šorīt bija mazliet brīvi brīži starp veļas un trauku mazgāšanu, un es gandrīz pabeidzu savu stāstu par kaimiņu. Nezinu kas tur ir, kas nav. Tam būtu jānoguļas un tad lasot es to redzētu labāk. Varbūt tur ir tikai materiāls kaut kam. Varbūt runāts par daudz, varbūt par maz. Jūs to izlasīsiet un tad es kaut ko no Jums dzirdēšu! – Es nedrīkstu šo stāstījumu glabāt pie sevis. Tas var man izdarīt lielākas nepatikšanas. Reiz jau varbūt mēs kopīgi pāršķirstīsim visu to, ko es Jums nosūtījusi un vēl nosūtīšu, un tad brīvāk varēs izspriest, kas ar kuŗu darāms. Stāstam par kaimiņu varbūt ir vienmuļa tēma – tikai divu sarunas. Bet tam varētu būt otra daļā. Kas gan varbūt būtu tas pats vēl, vairāk apstiprināts un ar vairāk cīņas.

Cik ļoti man gribas rakstīt, kad es iesāku, un kad mani kādu laiku nevajā. Cik labprāt es gribētu Jums ziņot – romāns gatavs! Un ja man ļautu, varbūt tā drīz vien notiktu.

Bet patreiz traktors rūc no tīruma un ziņo, ka man jāiet pupas sēt. Eju!

28.3.1956.

Stāstu nevaru nosūtīt. Ikdiena neļauj pat kaut kā nebūt dabūt to gatavu.

Šūpojaties ja ne citur, tad iztēles šūpolēs.

Jūsu E. Dz.

1956.31.3.

Cienītā kundze.

Vakar es pabeidzu pārrakstīt sava romāna pēdējo lappusi. Es nezinu, vai esmu par to priecīgs vai nē? Bet es jūtu apmierinājumu, ka man vairs nav jādomā katru dienu par vienu un to pašu. Varbūt man nav iespējams priecāties tāpēc, ka jāšķiras un jāaizmirst tik daudz sejas, tik daudzi raksturi un viņu dzīve. Es to sajūtu gandrīz tāpat kā šķiršanos no dzīviem cilvēkiem, nē – varbūt vēl vairāk. Vēl ir gan priekšā daudz darba jo ir jālasa manuskripts un jālabo pielaistās kļūdas. Un tādu man ir daudz. Bet nu jau viss ir jālasa kā svešs darbs un ne vairs kā savs. Romānam ir 180,000 vārdu, tātad tas ir tā saucamais ‘biezais romāns’. Vārds tam laikam būs Mīļā pilsēta. Un tāpat kā stāstu krājums, tā arī romāns ir daļa no manas biografijas un arī atvadīšanās no pagātnes.

Visu pagājušo nedēļu bij tik jauks laiks, kādu šeit reti var redzēt – saulains, rāms un patīkami silts, bet naktīs gaišs mēness. Visas priekšpusdienas stundas es rakstīju, bet vakaros gāju uz Heidelbergu staigāt. Šorīt manas vedeklas brālis aicināja mani sev līdzi uz pilsētu – uz visu dienu un man tas bij pa prātam jo strādāt es negribēju. Un tā mēs staigājām pa sitiju – bijām Jūlija Priedīša izstādē, kino, ēdām restorānā pusdienu, apstaigājām kritušo karavīru pieminekli un Botānisko dārzu. Es jutos ļoti labi un ar lielu patiku vēroju patīkamās sejas uz ielas, busā, tramvajos un restorānā. Bet vakarā, kad atbraucam mājā, bij Jūsu vēstule. Tā bij jauks šīs dienas noslēgums. Nu ir jau vēls – ārā ir vējš un lietus, bet par to nekas. Es esmu zem jumta un domāju, ka ļoti labi gulēšu. Abas svētku dienas es nestrādāšu – es rakstīšu Jums vēstuli, lasīšu dzejas un – nezin ko vēl darīšu. Bet droši vien tas nebūs nekas nopietns. Neviena ciemiņa es negaidu un man nav nekur kur iet, tātad jāiztiek pašam ar sevi. Tas nav tā, ka negribētu iet ar Jums. Es to gribētu un tad varbūt svētki būtu kas vairāk nekā tagad. Bet pēc katriem svētkiem ir – pelnu diena. Atteikties no tā, kas tikai mirkli ir bijis tuvs, dažreiz nozīmē ciest gadiem ilgi. ja man būtu jāiet pa tām vietām vienam, kur esmu gājis reiz ar tuvu cilvēku – es ietu kā pa kapiem. Man ir ērmots, nejauks raksturs. Es varu aizmirst visu, ko man kāds tuvs cilvēks teicis, rakstījis, bet es nespēju aizmirst no viņa kaut ko, kam es nezinu vārdu un kas manī varbūt no viņa pārgājis kādā nezināmā ceļā. Un dažreiz pēkšņi aptver tā, ka es to jūtu kā fiziskas sāpes. Man trūkst tā, kas man piederējis. Laikam ar sievietēm tas ir citādi, jo viņam, man šķiet, neaizmirstams ir ne tas, kas piederējis, bet tas, kam viņas ko devušas. Var jau gan būt, ka es maldos, jo patiesībā vīrietim par sievieti ir ļoti maz kas zināms. Ikviens vīrietis ir pietiekami liels egoists, lai domātu, ka sieviete ir tikai tāpēc, ka tā viņam vajadzīga.

Vakar vakarā es ieliku glāzē divus balto rožu pumpurus un šodien viņi ir pilnīgi izplaukuši. Rakstīdams es uz tiem skatos un domāju – nē, es baudu šo ziedu svaigumu un tīrību un jautāju sev, kas man vēl dod baudu? Bet es uz to atbildēt nespēju. Būtu ērmoti, ja tiešām nekas cits to nespētu. Bet pagaidām es nekā cita nevaru sadomāt.

Bet nu ir jau vēls, es iešu gulēt. Varbūt es šo vēstuli neaizsūtīšu, jo vakaros es neesmu paradis rakstīt. Varbūt tā bij Jūsu vēstules vaina, ka šoreiz rakstīju vakarā?

[Continued in April]

Februāris 1956 (Ķikure/Kikure)

1.2.1956.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Nesen nosūtīju Jums vēstuli, bet ir tāda sajūta, ka ilgi neesmu Jums rakstījusi. Tas tādēļ, ka norakstītā vēstule labu laiku nenosūtīta gulēja pie manis. Sāk mocīt arī nemiers, ka nekā nedaru. Jau desmit dienas ir pagājušas tikai farmas darbos. Nekas nav uzrakstīts. Galva ir pilna visādu sīkumu. Un domās jaucās visādi raibumi. Ir arī ļoti skaisti. Ir skaista vasara ar lietu un sauli, ar daudz zaļa kupluma visapkārt. Mani bērni ir veseli un kāro tik daudz. Un kad ir beidzies brīvlaiks un viņi visu dienu ir skolā prom, man ir skumjāk. Kad pavadu tos no rīta uz skolu, izeju uz kalna, no kuŗa ceļš ved lejā un kur tie aiziet, tad varētu smieties un raudāt par sevi. Es domās lidoju tiem līdz un apskauju visu zaļo ieleju – tad atjēdzos un saraujos un lēni sāku nākt atpakaļ, kur gaida darbs pie darba.

Pabeidzu kaimiņam pupas lasīt, bet tur nebija darba ilgam laikam un nenopelnīju daudz. Tad, ejot prom no mājas, jutos laimīga un pārnākot, kur bērni mani gaidīja – atkal jutos laimīga. Tagad esmu atspiesta atpakaļ savā šaurākā pienākumu lokā. Tomāti, passion fruit, govis, teļi, trauki, ēdiena gatavošana u.t.t.

Man ir drusku jāsmok. Bet nedrīkst kārot vairāk gaisa, tad ir grūtāk. Vienmēr ir grūtāk elpot bezgaisa telpā, ja par to domā, ka nav gaisa. Labāk ir domāt ko citu.

Jūs jautājat, kā patikusi Meilerte-Krastiņa. Ja es atzīšos, tad man tā nemaz nepatika. Es par mākslu daudz prātīgi vairs nespēju spriest (varbūt nekad nevarēju to, bet tagad mazāk kā jebkad), bet viss ko saku ir tikai sajūta. Un pie Meilertes darbiem man bija gaŗlaicīgi. Ko es varu darīt! Man patīk, ka cilvēks mainās. Ķerstās un grābstās un tomēr 20 gadus nerunā vienā stilā. Nezinu kā tas būtu bijis citās telpās, telpas jau bija zem kritikas, bet te, man Meilerte likās nedzīva, sīkajos otas vilcienos ievažota. Stīpnieci no akadēmijas laika neatceros, bet ja es viņu redzētu vaigu vaigā, es varbūt atcerētos. Stīpnieces darbos man it kā trūka krāsas, bet sejā bija kāds siltums, kas valdzināja. Mums abām ar Dzidru labāk patika neoficiālā izstāde, kur bija pa darbiņam no daudziem māksliniekiem. Tur mēs abas novilkām kurpes, jo nebija ne viena cita skatītāja, un tad lielā mierā, pēc daudzajām skriešanām staigājām gar raibajām bildītēm un priecājāmies. Tur šķita skanam pa mazai melodijai no daudzām lielām simfonijām, kuŗas šie mākslinieki varbūt radīs, varbūt varētu radīt! Lai nu kā, šī izstāde veda nākotnē, lika minēt, nojaust to.

Lūdzu nespriežiet bargu tiesu par šīm izteiktām domām, tās man nav nekā atspēkojamas, tās ir ‘nepārdomātas’.

Šodien man vispār ir protesta pilns gars, gribētos kaut ko traku izdarīt! Piemēram neslaukt govi un aiziet kalnā staigāt un skatīties mākoņos. Jau no rīta uzvedos ļoti pārgalvīgi, atstāju citus brokastis ēdot un aizskrēju uz bušu blakberijas lasīt. Pa pusstundu neko daudz nevar salasīt un steigdamās es sabadīju rokas līdz elkoņiem. Tagad sūrst – bet kaut kur tak rokas arī ir jāliek, ja desmit dienas tās dzītas tikai darbā, tad vismaz pēc blakberijām tām jāatļauj sniegties.

Izlasīju Blicavas romāna fragmentu Austrālijas Latvietī. Tur būs tēlota dzīve kādas man ir atmiņās. Varbūt tikai vēl bagātāka, jo viņa stāsta par 100 viesiem Jāņos, tik daudz mums nekad nebija. Bet citādi tur šķiet būs tās pašas dzīves skaņas. Patreiz neko nelasu. Būs jāiegādājas kāda laba grāmata tikko būšu saņēmusi čeku par pupu lasīšanu. Muļķīgi jau ir dzīvot tik tālu no citiem, mazākais grāmatas varētu apmainīties lasīšanai. Pagājušā gadā ar Sidnejiešiem drusku mainīju, bet mazliet par tālu, sūtīšana apgrūtina.

Kultūras dienu lielie kultūras guvumi tiešām jau tālu aizslīdējuši. Es gan laikam guvu maz īstas tur gatavotās kultūras, jo uztveru visu pa savai modei. Kopkoŗu koncertā izjutu lielu prieku par mūsu tautasdziesmām, tās aizšūpoja sirdi lielā laimē, un tad pēkšņi žņaudzošā īstenība – apziņa kur mēs esam… Tad vēl sasildīja pūļa draugu meklēšana, kā visi gaidīja, meklēja paziņas, kā raudzījās cits citā kā apreibuši. Tas arī laikam ir viss ko pārnesu. Pati satikšanās ar kādreiz redzētiem cilvēkiem. Bet visam pāri svešā pilsēta, braukšana un braukšana elektriskos vilcienos. Šķiet tā arī manas meitenes atbaida no pilsētas. Viņas gribētu visu to kas Sidnejā, viņas saka, bet negribētu tur dzīvot. Kā lai to viņām sagādāju? Vispār neko no cerētā neesmu viņu labā izvedusi, jauns skolas gads sākas un mēs esam tepat. Nav nekas grozījies. Naudu esmu izšķiedusi, laiku arī. Vai man nevajadzēja citādi rīkoties? Tā, kā es to arvienu gudroju – paķert bērnus un laisties prom? Par to domājot es mocos nost. Vai es esmu gļēva? Jeb citas izejas nav, kā palikt vēl te? Ziemu te pavadīt, es nemaz nevaru iedomāties, bet tas jau ir sācies. Naudu man vajaga, daudz naudas, vai arī vairāk spēka nekā man ir.

Redziet – nav labi tā griezties kā vilciņam vēstulē, ap to kas nav grozāms.

Aizbāzīšu vēl ausis un acis un rakstīšu. Varbūt ka es tieku līdz kādai grāmatai un tā man var mazliet palīdzēt. Ak, piedodiet, ka šī iznāk tāda nestabila vēstule un gaŗa.

Jūs rakstiet savus romānus. Jūs varat mierīgi pārdzīvot un rakstīt. Jums sava istaba, dārzs un miers. Reiz jau varbūt arī man tas būs. Žēl, ka es nopietni nevaru rakstīt dienas grāmatu, ja cita nav, ir visāds raibums, vēl, kas nākamā laikā varētu noderēt. Es šoreiz rakstu par gaŗu, jo esmu nemierīga.

Jūsu E. Dzelme.

P.S. Tagad, kad esmu tik ilgi rakstījusi šo vēstuli, man uznāk vēlēšanās to iznīcināt. Viņa ir viena no tām, kuŗā cenšos sevi atbrīvot no visāda smaguma. Pie tam to neuzdrošinos pilnīgi un iznāk ne šis, ne tas. Tomēr es viņu nosūtīšu, jo nākošā nebūs labāka, bet man gribās ar kaut ko pie Jums būt.
T. p.

3. februārī

Pārlasīju tikko Jūsu 3 pēdējās vēstules. Vienā, pirms svētkiem rakstītā, ir daudz skumju vārdu. Jūs sakāt – katra pagātne ir labāka par tagadni. Un tas liek man kaut ko pārdomāt. Nav veltīgi man jābēdājas. Tam vēl laika diezgan. Bet tagad vēl būtu arī prieks, ja to mācētu satvert. Un ir prieks tāpat dažbrīd’, ir vēl šādi, tādi sapņi. Nebēdāšos. Veltīgi nenokaušu tagadni, kas kādreiz būs pagātne no kuŗas jādzīvo.

Tam gan tā nevajadzētu būt, ka tālāk gados aizejot, kļūst skumjāk un bēdīgāk. Bet laikam no tā nevar izbēgt. Cik nosodāmi tad ir aizmest tā šīs dzīvās dienas, kā es tās aizmetu!! Ne par ko un nekam. Tā tad priecāšos par katru mirkli cik vien to spēšu, jo tas ir daudz vairāk vērts, nekā savā saīgumā to vērtēju. Andreju Eglīti klausīties būtu jābrauc. Nebūtu nemaz tik grūt, tikai dūšu izturēt izraušanās cīņu. Jūs kādā vēstulē sakiet, ka varbūt par maz esiet vērtējis un mīlējis kādu aizgājušu laiku ar tā cilvēkiem. To es tagad un arī agrāk esmu domājusi par sevi. Un tādu domu iespaidā man dažreiz gribās apskaut visus, kas man labu devuši ar to, ka tie bijuši, un pateikties tiem.

E. Dz.

1956.4.2.

Cienījamā kundze.

Jūsu vēstulei atbildēšu rītu, jo šodien ir nelāga dūša. Tā sākās jau vakarvakarā. Sidnejas laulātais pāris – Gulbergs ar Zemgali spēlēja mums teātri ar Anšlava Eglīša Sandru. Tā ir krimināla traģēdija ar tikai divām personām, tātad patiesībā tīrs dialogs. Man vispār nepatīk ne krimināli romāni, ne lugas. Par laimi es arī teātrī nekā nedzirdēju, jo bij pagadījusies tāda vieta, kur redzēja tikai to, ka uz skatuves kustās cilvēki, bet no runāšanas nebij nekas dzirdāms. Bet teātrī bij divas manas bijušās skolnieces – māte ar meitu. Meita bij dzirdējusi, ko spēlētāji runā un izstāstījusi mammai, bet mamma atstāstīja man. Tā es apmēram uzzināju, kas uz skatuves notiek. Man šķiet, ka Sandra ir pārstrādājums no kāda stāsta, kuŗu varbūt varētu tīri labi izlasīt. Bet lugā šī boļševiku kriminoloģija nav patīkama. Varbūt Eglītis, ņemot vērā tagadējo lugu trūkumu, gribējis teātrim pakalpot, jo tikai 2 personas, ar darbību kur visi trīs cēlieni notiek tai pašā istabā, ir liels atvieglojums teātrim.

Šovakar notiek mūsu parastais pažarnieku vakars, kur tikšot vēl reiz pārrunātas un izdebatētas Sidnejas Kultūras dienas. Es tur, protams, varu būt tikai klausītājs, bet klausīties par to, kas jau pieder pagātnei un kur pats neesi līdzi dzīvojis, man neko lielu nevar solīt. Interesi kaut cik varbūt var radīt tikai tas, ka redz un dzird kā ļaudis, resp. kultūras darbinieki reaģē uz dažādām parādībām. To tad var vēlāk izmantot kādam humoram.

Kā patīkamu atvieglojumu sajūtu to, ka esmu atbrīvojies no Preses kopas prezidenta pienākumiem, jo sabiedriskās lietas nav pa manai gaumei. Bet ne arvienu iespējams no tām izvairīties un nesanākt konfliktā ar citiem cilvēkiem. Tagad gudroju par to, kā tikt vaļā arī no avīzes redakcijas, kas ir jau grūtāk, kāpēc to vēl nevaru.

Rakstot garastāvoklis mazliet noskaidrojas, bet pilnīgi tas laikam remontēsies tikai rītu, ja vien pažarniekos negadīsies kas tāds, kas visu sabojā. Man tas notiek parasti tad, kad sabiedrībā ir kas jārunā, jo vēlāk man ir žēl katra teiktā vārda, tāpēc ka tas liekās melots. Rakstot man šķiet arvien, ka nemeloju, jo tad esmu pats pie sevis un melot sev ir grūtāk nekā citiem.

Svētdienas priekšpusdienā.

Jā, pažarnieku vakars bij diezgan spraigs. Bet man garastāvoklis neko daudz neuzlabojās, jo notika mazs starpgadījums. Vakars notika dziedoņa Dz. Veides un Magdas Veides jauniekārtotā dzīvoklī. Un nu šī sanāksme kļuva par dzīvokļa iesvētīšanu. Un te nu, paceļot vīna glāzi, manai glāzei nejauši pieskārās pasniedzējs un sarkanais vīns nolija uz jaunas maigi zaļās grīdsegas… Protams, to vietu tūliņ apbēra ar sāli, bet… Dažreiz sīkumi nomāc vairāk nekā lielās lietas.

Jā, man šķiet, ka Jums taisnība: tas ko mēs uzrakstām ir vairāk mūsu dzīve nekā tas, kas zīmēts vai gleznots. Starp zīmēto un mums pašiem ir kaut kas starpā. Laikam tas ir simbols? Lai sev izteiktu grafiski, gleznieciski vai tēlnieciski, ir jārīkojas tikai ar simboliem. Protams daudz to dara arī dzejā. Bet Jūsu stāsti ir ļoti konkrēti un tāpēc man šķiet, tie spēj darboties vairāk, spēcīgāk uz paša rakstītāja. Jūsu stāstos ir dzīve – vai nu reflektēta, kādreiz dzīvota, vai arī tagad dzīvota, bet vienmēr konkrēta. Tādēļ var būt, ka tie nepatīk tādam lasītājam vai kritiķim, kuŗš nemeklē dzejdarbā dzīvi, bet ideju. Tagad taisni ir laikmets, kur ļaudis prasa idejas un ideoloģijas, jo ir zaudējuši ticību dzīvei, ticību visām tām lietām, kas ir ap cilvēku. Bet visam, kas ir ap mums ir jābūt mīlētam – Tu. „Skatītā pasaule grib mīlestībā uzziedēt”, saka vācietis Rilke. Šie vārdi man arvien nāk prātā, kad lasu vai nu Jūsu Kapu svētkus, vai Aiviekstes notikumus, vai arī Viku. Bet Rilke runā vēl tālāk un man šķiet, ka arī tad viņam ir taisnība: „Skatīšanās darbs ir beigts – dari sirds darbu sevī, savos tēlos, ko tu esi sagūstījis, jo tu par tiem valdi. Bet nu tie tev ir sveši. Vēro iekšējais vīrs savu iekšējo meiteni, šo no tūkstoš dabām izcīnīto, tikai tagad iegūto un vēl nekad nemīlēto radījumu.” Man šķiet, ka neviens cits nav labāk izteicis rakstnieka, dzejnieka saskari ar viņa darbu. Šis darbs ir reizā tuvs un reizā ar svešs un tāpēc mīlēts kā Tu – lielais mistiskais Tu.

Pie Jūsu vēstules P.S. Tā gan laikam ir visdabiskākā vēlēšanās: būt pie tā cilvēka, ar kuŗu ir kāda garīga saskare. Cilvēki neelpo tikai caur degunu vai muti, bet ar visu ķermeni. Arī garīgi mēs saskaramies ne tikai ar vārdiem, bet arī ar savu ārējo pusi, jo gars jau neslēpjas vārdos, bet visā cilvēkā – viņa kustībās, viņa sejā un pat tik šķietami materiālos sīkumos kā apģērba piegriezumā, vai krāsā. Cilvēks ir neiedomājami komplicēta parādība. Nesen saņēmu vēstuli no kāda Vācijas paziņas ‘bijušā cilvēka’. Viņu bij apciemojis draugs, ar kuŗu nebij saticies laikam 10-12 gadus, lai gan sarakstījušies. Pēkšņais apciemojums viņu bij tā satraucis, ka viņš tai pašā dienā, tikko ciemiņš bij aizbraucis, bij rakstījis vēstuli man. Un šai vēstulē es, gan mazāk paša rakstītāja, bet vairāk rindu starpā nojautu dziļu dvēselisku pārdzīvojumu, kuŗu viņam bij vajadzējis ietvert vārdos, lai sevi nomierinātu. Kādēļ lai slēpju, ka man dažreiz ir tāda pat vēlēšanās kā Jums? Tad, kad es vakaros, dažreiz pat naktīs klejoju pa tukšajām ielām, svešu māju un svešu koku starpā. Ja visu dienu ir domāts, domāts un domāts, tad sevišķi vakaros rodas pagurums, garīgs atslābums. Varbūt pietiktu viena vārda, no otra cilvēka, varbūt pat nevajadzētu pat tā, varbūt pietiktu ar to, ka viņš ir tur, varbūt vajadzētu daudz, daudz vārdu, lai pagurums pazustu. Varbūt pat pietiktu ar to, ka var iet gaŗām tai vietai, kur mīt cilvēks, kuŗš kādreiz elpojis tev blakām? Varbūt tas par ko rakstu, ir ilgas? Jo varbūt, ka šī sajūta tikai uz to vien gaida, lai es to saucu vārdā, lai tad īsti parādītu savu spēku, vai arī lai pārvērstos par ko citu, piemēram par skumjām?…

Laika novembŗa mēneša literārajā pielikumā iespiests mana romāna fragments ar virsrakstu Suzanna. Protams, es šai jaukajai Bībelē attēlotajai dāmai pieskāros ar mūslaika cilvēka acīm, tas ir novietoju to tagadējos apstākļos. Par to uztraukušies – baptisti un viens par to mani sabāris ‘lasītāju vēstulēs’. Es vēl neesmu to Laika numuru dabūjis un tāpēc nezinu, par ko īsti esmu bārts. Bet labi jau tas ir, jo labāk jau lai bar, nekā nesaka nekā. Nesen saņēmu par kādu rakstiņu Austrālijas Latvietī katoļu bārienu. Tie ir uzmanīgi ļaudis un piesūtīja man rotēto izdevumu, kur bāriens bij ievietots. Bet laikam jau es Jums par to jau kādreiz rakstīju.

Nevar paiet gaŗām pupiņām vai tomātiem, neatzīmējot svētību, kādu Jums var atnest šo augļu lasīšana vai vākšana. Knuts Hamsuns savā laikā neganti svīdis Amerikā, prērijā kviešu laukos. No turienes viņš pārradies Norvēģijā uzrakstīja savu mazo romānu Bads ar kuŗu kļuva pazīstams rakstnieks. Varbūt arī Jūs, kad atbrīvosities no pupiņām uzrakstīsat to fantastisko romānu, kur Rūķu Viks būs galvenā persona?

Kas Jūsu meitenēm visvairāk patika Sidnejā?

Es nevaru izšķirties, ko darīt pēcpusdienā! Braukt uz Sitiju un izstaigāt mākslas galeriju, vai nolikt ēnā guļkrēslu un lasīt tur dzejas? Laiks ir piemērots abām iespējamībām – nav karsts.

Jūsu J. Kalniņš.

Svētdiena, 1956. 12. 2.

Cienītā kundze.

Vēstules ceļā mainījušās, varbūt lielā steigā paskrējušas viena otrai gaŗām. Tāpat kā tas bij toreiz Daugavpilī, kad es Jūs sastapu – tikai dažus mirkļus. Un, tāpat kā vēstules, varējām arī mēs vairs nekad nesaskārties. Austrālijā ir daudz cilvēku, ar kuŗiem esmu kopā dzīvojis, runājis, strādājis, bet ar kuŗiem tagad vairs nav ne vārda ko pārmainīt. Tāda ir dzīve – nesaprotama un neizskaidrojama. Es tomēr mēģinu kādreiz to skaidrot un tad iznāk tā, ka es vienumēr jūtu sevi par vainīgu, ka citiem bijis ar mani jāsaskaras, bet pēc tam, varbūt ar zaudējuma sajūtu jānovēršas, lai vairs nekad nesaskārtos… Varbūt tas tāpēc, ka viņi no manis gaidījuši vairāk nekā spēju dot? Mēs arvien no citiem kaut ko gaidām.

Jā, Jums taisnība, nedrīkst kārot vairāk gaisa, nekā tā ir tur, kur mums jādzīvo: „Pie visa jau var pierast, virtuvene teica, novilkdama zutim ādu – tāpēc tev nav tik daudz jākārpās…” Un man reizēm jādomā par to, ka varbūt esmu pie tā vainīgs, ka Jūs šo ādas novilkšanu izjūtat pārāk smagi. Pie visa var pierast! Kāds vīrs, kuŗš pavadījis 25 gadi cietumā, izlaists no tā, vēlējies iet atpakaļ. Jūsu gadi ir sievietes dzīvē liktenīgie gadi – mazākais tā to apgalvo psichologi – kad tie pāries, tad varbūt Jūs tai pašā atmosfairā elposiet daudz vieglāk. Cik daudz cilvēkus esmu dzirdējis nopūšamies – jā! Toreiz, ja man būtu bijusi dūša – tad viss būtu kļuvis citādi! Tad es būtu kļuvis cits cilvēks! Jā, lai nonāktu citā dzīvē, tad ir kas jāsalauž, tiklab sevī kā arī citos. Daudzi to arī dara, vēl vairāk, jeb lielais vairums no tā baidās. Tie ir prātīgie, kas saka: labāk zīle rokā nekā mednis kokā. Bet šie zīles cienītāji nav tie, kas pasaulei kaut ko devuši. Jūs runājat par grāmatu. Vai bijāt par to domājusi arī pirms tam, kad es Jums par to sāku stāstīt? Ja bijāt – nu tad nekas, bet ja nē, tad uz manas sirdsapziņas ir grēks, ka esmu Jums parādījis, kur ir koks ar medni, bet nespēju Jums pagādāt šauteni. Var būt, ja izturēsit pie pupiņām un blakberijām vēl kādus gadus, Jums manis parādītais mednis vairs neliksies tik iekārojams? Piedodiet, ka esmu tik atklāts.

Ar Jums ir tāpat kā ar mani, kad uzrakstu vēstuli un atlieku tās aizsūtīšanu uz nākošajām dienām, tad parasti tā netiek aizsūtīta. Neaizsūtīto un iznīcināto vēstuļu man ir desmit reiz vairāk kā aizsūtīto. Bet nekāds ieteicams paraugs jau tas nav. Kāpēc iznīcināt domas, ja tās jau iedabūtas vārdos? Kaut varbūt ne arvienu un kaut arī mazā mērā, izteiktās domas var ko dot katram cilvēkam, mazināt bezdibeni starp Es un Tu. Jūs varējāt runāt daudz vairāk par to, kas Jūs nospiež. Ne manis dēļ, bet taisni sevis pašas dēļ. Viss nelāgais, smagais, kas mums jāglabā sevī neizteikts, bojā mūs fiziski un garīgi. Pateikts otram, tas ir jau pa daļai iznīcināts. Baidīties, ka ar to var kaut kādi nodarīt otram ļaunu, ir veltīgi, jo tas, ko mēs dzirdam un kas mūs neskar tieši, mūs vai nu atstāj vienaldzīgus, vai rada līdzjūtību pret otru cilvēku un tātad jau ir ieguvums, ieguvums abām pusēm. Un runājot tieši par Jums, ir vēl kas: tiklīdz Jūs savā vēstulē ļaujat sev vaļu, Jūs arvien runājiet kā māksliniece, tas ir – gan par sevi, bet kā par kaut ko, uz kā skatāties no sevis. Tad teiktais jau kļūst par dzeju, kāda ir vēstulei pievienotais ‘Drollīgais’ triolets.

Avīzē Jūs lasījāt lielo bungu rībināšanu ap Andreju Eglīti. Tas ir nepieciešami, lai ļaudis pulcētos paredzētajos sarīkojumos un tā sanāktu nauda, ar ko samaksāt Eglīša ceļojuma izdevumus. Jācer ka ļaudis to sapratīs… Bez diviem avīzē sludinātajiem sarīkojumiem būs vēl ‘tējas vakars’ ar aicinātiem viesiem. Tas notiks 20 minūšu kājām gājiena attālumā no manas būdas, Ivanhoe sitijā, kāpēc man būs ļoti pa rokai. Lielie sarīkojumi notiek no manis patālu, kāpēc nezin, vai uz tiem nokļūšu vai nē. Tējas vakars notiek dziedones Langenfeldas kundzes ‘Viesību namā’, kur austrālieši svin savas kāzas, kāpēc tas ierīkots piemērotā stilā un gaumē. Ceru, ka tēja būs interesanta un es Jums pēc tam varēšu šo to pastāstīt.

Pēc spraiguma, kāds domāju rodas, rakstot sacensības stāstu, vajadzēja rasties mazam atslābumam un Jums nav jāskumst, ja kādas nedēļas paiet bez rakstīšanas. Gan jau tā atkal sāksies kādā dienā vai naktī. Man ir šai ziņā daži plāni, bet varbūt, lai tie paliek pagaidām neatklāti.

Jūsu J. Kalniņš.

Atceroties Jūsu piezīmi, ka vēstule iznākusi gaŗa, mazs mierinājums: nesen kāds tautietis man stāstīja, ka rakstījis savai sievai vēstuli, kuŗai bijušas 60 (sešdesmit) lappuses. Viņš tur atklājis iemeslus, kāpēc no viņas šķīries…

Svētdiena 1956. 19. 2.

Pastāstīšu par Andr. Eglīša viesošanos. Biju aicināts kādās pusdienās, kur būtu sastapis viņu šaurākā sabiedrībā. Bet dažu apstākļu dēļ netiku tur, kā būtu gan bijis patīkamāk, un iepazinos plašākā partijā dziedones M. Langenfeldes viesību namā. Tur bij visa labākā Melburnas sabiedrība. Man šādās partijās pēc angļu modes nepatīk, jo pārāk atgādina mūsu agrākos Latvijas gada tirgus. Ap Eglīti bij dāmu bars un kad divas no tām arī mani ievilka savā vidū, es paguvu viņām pateikt tik to, ka šī mūsu vasara ir citāda nekā agrākās. Pār plecu man jau skatījās citi, un es pasteidzos retušēties. Pēc tam viņš lielā zālē runāja par tagadējo mūsu stāvokli. Tur bija 600-700 klausītāju. Viņš runā klusi, tā kā domājams vairums nekā nedzirdēja. Vakarvakarā bij viņa dzeju vakars tai pašā zālē. Es tur nebiju, jo baidījos no asinīm, līķiem u.t.t. Beigās ar dzejoli (savu) no viņa atvadījās Māra Kalniete un dziedoņi Veide un Māršaus.

Par Eglīša personu. Viņš ir slaida auguma, pasauss, bez bravūras, it kā ar kareivisku stāju. Viņš runā vienkārši, bet ne sausi un arī bez jebkāda patosa, kāpēc ir patīkami klausīties. Viņa runa ir reāls stāstījums, bet ne oratorisks, publiskas sajūsmināšanai domāts priekšnesums. Grūt pateikt, vai ļaudis pulcējās viņa dzejnieka darbu pēc, vai kā politiķi klausīties. Laikam jau vairāk gan politiskās nostājas pēc, jo pirmajā vakarā bij vairāk ļaužu kā otrā. Ja ņem vērā to, ka abos vakaros kopā noklausījās ap 1000 cilvēku, tas ir piektā daļa no visiem Melburnas latviešiem, (gan lielā daļā otrā vakarā bij tie paši pirmā vakara viesi), tad jāsaka, ka latvieši vēl savus kultūras darbiniekus nav aizmirsuši. Gan jāpiezīmē, ka jaunatnes nebij ne vienā, ne otrā vakarā. Tātad jaunatnei ir jau ejami citi ceļi. Par daudzām citām lietām Jūs izlasīsat avīzē, kaut arī varbūt mazliet pušķotā veidā, kā jau tas parasts. Kas attiecās uz mani pašu, tad es šādos gadījumos nekad nekā negūstu un tad ko izlasa avīzē mani parasti iespaido vairāk nekā klausīšanās priekšnesumos, vai redzot kādas ievērojamas personas. Esmu ļoti lēns domātājs un tikai tad ko saprotu, ja esmu to, ko lasījis, ilgāku laiku pārdomājis.

Man beidzamā laikā bijušas dažas interesantas pārdomas un arī sarunas. Ar to, ka pašlaik rakstāmais romāns tuvojas beigām, sāk rasties bažas, kur ņemt vielu nākamajam darbam. Citu tautu rakstnieki un jo sevišķi pēdējā laikā, nereti izmanto Bībeles vielu un man ir radusies ideja darīt to pašu. Ne kādas sevišķas intereses dēl, bet tāpēc ka mūsu literatūrā tā ir pilnīgi sveša lieta. Un ir patīkami cīnīties pilnīgi neskārtos laukos. Par savu nodomu esmu runājis ar luterisko draudžu ļaudīm. Tie domā, ka lieta pilnīgi bezcerīga, tas ir ka šāda veida darbam nebūs ne izdevēju, na arī lasītāju. Tas nozīmētu to, ka latvieši ateistiski domājoši cilvēki. Nupat runāju ar katoļu prāvestu – viņš ir citādās domās un proti, ka lasītāji ņemšot vērā romāna literāro vērtību, neskatīdamies uz vielu. Ko Jūs par šo lietu domājat?

Sakarā ar nākamām Kultūras dienām Melburnā bij pārrunas par rakstnieku rītu. Es aizstāvēju domu, ka ļaudis vairs negrib šos rītus un tiem trūkst apmeklētāju, tāpēc ieteicu rīkot Rakstnieku un Preses darbinieku konferenci, domātu jau tikai arodniekiem. Bet prof Dunsdorfs, kuŗš ir Kultūras dienu rīcības komitejas priekšsēdis, laikam domā citādi un tāpēc nav zināms, kā viss vēl izveidosies.

Ja lasāt Laika literāro pielikumu, tad tur šī gada pirmajā numurā būsit redzējusi Anšl. Eglīša Gluži parasts cilvēks, virs kuŗa nav atzīmēts, vai tas stāsts vai romāns, kaut gan sākas ar pirmo nodaļu un beigās ziņots, ka otrās nodaļās autors būs T. Zeltiņš nākamā numurā. Šis darbs būs romāns, kuŗu veidos 12 autori, katrs ar vienu nodaļu. Saturā visiem brīvas rokas ar noteikumu, ka nedrīkst savā nodaļā no jauna ievest vairāk kā trīs, līdz šim nepazīstamas personas. Kas no šāda kolektīva darba iznāks, to redzēs gada beigās. Iespējams, ka viena nodaļa būs arī no manis, jo uzaicināts jau esmu.

Jūsu J. Kalniņš.

25.2.1956.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Esmu rakstījusi Jums pāris vēstules nupat un atdevusi tās iznīcībai, jo viņās ir par daudz bijis, manas nelaimes, nemiera, neziņas u.t.t. šodien ir sestdiena un līdz pusdienai biju nodarbināta cepot maizi, taisot sviestu u.t.t Bet tā bija garšīga maize, kas smaržo tagad pa visu māju un man šis laiks atdeva drusku miera. Tā man pēdējās dienās pagalam trūkst. Nevaru ziedot laiku savām lietām un tādēļ tomātus lasot ir nelabs garastāvoklis. Briesmīga veltīga mētāšanās, vēlmes un izmisums.

Jūsu citētie vārdi no Rilkes ir svarīgi. Un – varbūt tas nav grūtāks ceļš – ar lielu mīlestību sagūstīt tveramo pasauli. Kas man tālāk jāraksta, pie kā jāķeras – es vēl nezinu. Es ķēru tuvāko, kas ir man šeit dārgāks un arī vieglāks, skaidrāks. Nezinu vai man būs kādreiz lielas idejas, bet viena otra atziņa jau iemaldīsies, kas gribēs izkļūt ārā un tai tad būs jārada pasaule, kas nebūs tikai īstenības atspulgs. Bet man vēl nav spēka un drosmes. Galvenais – nav vaļas un vientulības lai tam nodotos. Tādēļ arī trakoju dažreiz, ka esmu tikai vergs, bez savas dzīves. Bet tas neko nelīdz. Pagaidīšu tagad, vai mani Ļaudonieši būs guvuši kādu ievērību. Ja būtu kaut vai pieminēti – tas man būtu atbalsts. Bet kļūt uz ceļa un iegūt laiku strādāšanai, tas laikam tomēr man pašai jālauž.

No redakcijas Jūs vēl projām neejat. Jūsu darbs tur daudz nozīmē. Vienam otram iesācējam, tāpat kā man, Jūsu vārds var daudz dot. Pašķirt ceļu, rādīt virzienu, kurp iet. Jo uz ko gan lai kāds jaunais klausās? Uz rakstīto kritiķa vārdu? par maz. Vienmēr tā ir bijis, ka jaunie sācēji ir veidojušies visdrošāk piedzīvojušo ciešā tuvumā un gudrā atbalstā.

Jūs dzērāt vīnu un nolaistījāt smalkās grīdu segas! Tas ir labi. Neviens prātīgs cilvēks lai nevāc savā mājā iekšā kaut ko, kas ir svarīgāks par cilvēku pašu un viņa izrīcībām. Mēs šinī gadsimtā jau tā kā tā esam savas apkārtnes, sava nedzīvā inventāra kalpi.

Pievakarē.

Mēs ar Inesi pēcpusdienā aizgājām blakberijās, bridām pa zāli, pa krūmiem un grāvjiem, galīgi nomocījāmies. Te ir īsts tropiskais klimats patalaban. Līst un līst un ir silts. Pēdējās dienās pēcpusdienas ir saulainas, lai tad naktī atkal gāztu spaiņiem. Šis teiciens pat par maz lai teiktu kā!

Jā, un pēcpusdiena bija pat ļoti saulaina un mēs aizgājām ogās. Savilkām gaŗās bikses un lielus gumijas zābakus, jo citādi tur nevar rādīties. Tur lejā ir sīka upīte, pļavas, kur zāle mums līdz vidum un visapkārt blakberiju krūmi, koki, palmas u.t.t. Bet abpus ielejai kalni ar mežiem, gandrīz kā Siguldā. Tur lejā mēs bradājām briesmīgi svīzdami un bailēs no melnās čūskas un blakberiju briesmīgo dzeloņu plosīti. Bet – tas tomēr nebija tik ļauni. Pāri karājās liels negaisa mākonis, skaists, kā tas pienākas, saule rotājās un bezgala krāšņs bija viss. Tikai jāatsvabinās no paša sīkām nelaimēm – no garīgām ciešanām un no fiziskajām. Jāaizmirst piepūle un pāŗkarsušais ķermenis, jāaizmirst māja, kas nav māja, jāpaceļ acis uz krāšņo mākoni un jāgavilē – cik viss ir skaisti! To es arī darīju. To es arvien daru. Bieži tad es nezinu – vai es sev sameloju tad, kad redzu daiļumu un gavilēju, vai tad, kad redzu tikai savu nelaimi un ciešu. Mājās nākot, pa jauko ceļu, kas vijās pāri ielejai no viena kalna otrā, lejā pie tiltiņa noāvām lielos zābakus un pabradājām pa upīti. Tur bija smiltis un brūni akmentiņi, kā īstā strautā.

Es jau iznācu uz ceļa un gaidīju Inesi, kas nevarēja tik ātri beigt plunčoties. Kā Diana! Man likās viņa ar brūnām cirtām, brūnām acīm, slaida un viegla un stipra. Un tad, kad es viņu saucu, viņa atdrāzās pie manis ar spoguli, lielu ovālu spoguli rokā un man bija tiešām jānobīstas – vai pati Diana patiesi nāk uz mani? Nē. Un jā! Spoguli viņa bija pacēlusi no upītes smiltīm – tur pagājušā gadā iegāzās kāda mašīna, tas bija mašīnas spogulis.

Bet mana Diana piesēja to liānas zaros pie diviem slaidiem eikalipta stumbriem, kas mizu nometuši mirdz kā sudrabs. Un ievilka ar akmentiņu savus iniciāļus tur zem šūpojošos spoguļa.

Ja Jūs redzētu, šo brūnačaino, Jums viņa arī būtu patikusi un ielīksmojusi, tāpat kā mani.

Tas bija vakardienas labākais. Naktī lija tā, kā vēl te laikam nav lijis. Tagad es vāru ievārījumu no blakberijām. Tas arī ir labs darbs, kas mani nomierina, es domāju tad par senām dienām. Tikai – šie sīkumi apēd mana laika drusciņas, kas paliek pāri no tomātu lasīšanas. Tā tas iet, kā mašīnā, kur es nevaru neko apstādināt, ne pārkārtot iegrozot citādi. Tikai nozagt pa vidu mirklim.

Ir vēl rīts un no rītiem es arvien jūtu laimi par jaunās dienas burvību. Varbūt jūtu kādu cerību, ka viņa varētu mani aplaimot, jūtu viņas bagātību. Ja nāk vakars un neesmu nekā ieguvusi, kļūst smagāk un smagāk. Bet ir labi ka es varu aizmigt un gulēt. Naktī es šo to pārdomāju, uzminu, izjūtu. Daudzreiz murgos, sapņos nojaušu nākošās dienas notikumus. Daudzreiz es rītos pamodusies nojaušu kas notiks, sapņotais to rāda, bet es nezinu kad tas notiks, kā tas gadīsies, kā īsti tas notiks un kas man būtu jādara, lai no tā izvairītos, ja tas ir pareģots ļauns un nezinu, kā to iegūt, ja tas ir ziņots labs? Tas ir savādi, gandrīz šausminoši, būt tādā vientulībā, pamestībā un iet tādas takas, kuŗās normāls cilvēks neiemaldas. Es domāju – tāds, kam gars un miesa ir normāli vienoti. Es jūtu sevī dalīšanos, es kalpoju fiziski savai ikdienai, pilnīgi bez atlikuma vergoju, bet garīgi plūstu savā vientulīgā gaidā, meklējot izeju, nerodu.

Nu – nē, tā nav vēstule, ko es rakstu tagad! Ne vēstule bet dienas grāmata. Bet paglābiet arī to.

[Continued March 8]

Janvāris 1956 (Ķikure/Kikure)

12.1.1956.

Godājamais Kalniņa kungs.

Nu atļaujiet tad roku spiest un vēlēt – daudz laimes jaunā gadā!

Nokavēta jau sen ir visa šī lieta ar svētkiem Sidnejā, tad ar darbu mājās un vēl ar rakstīšanu ņemoties. Bet jaunais gads jau vēl tikko sācies un labu vēlēt – nav par vēlu.

Tikko saņēmu Jūsu vēstuli par manu rakstu par Ingi. Nebiju bijusi Wyongā un vēstule tur labu laiku uz mani gaidījusi. Pa šo laiku esmu uzrakstījusi kaut ko, tas ir pabeigusi, jo iesākts tas bija jau sen, to nu nosūtu Jums pārbaudīšanai. Nosūtu Jums ‘melno rakstu’, reiz to jau pārrakstīju un tas paliek pie manis. Tas ir – ja šo rakstu varētu sūtīt konkursam, tad Jums vairs nebūtu jāpūlējas ar raksta atpakaļ sūtīšanu, tikai iebilst vēstulē der vai neder? Tīrākais raksts, kas ir pie manis, satur to pašu, ar dažiem sīkiem labojumiem, arī maziem papildinājumiem. Bet visumā – gluži tas pats. Lūdzu izlasiet to, un sakiet man savas domas. Es gandrīz domāju, ka šis stāsts par kapu svētkiem derētu labāk kā tas par Ingi.

Kultūras dienas nosvinējām labi. Bērni ieguva daudz. Bijā apmetušās kādā ģimenē, kur bija divas meitenes, mazliet vecākas kā manas, tas ir vecākā 16, jaunākā 12. Manas ir 14 un 10. Tur nu bija liela sajūsma vērojot šīs abas pilsētnieces. Jaunākā dejo baletu, mājās bija arī klavieres – īsti laba saskaņa iznāca ar visu. Tālu gan bija no centra, elektriskā vilcienā ik dienas dabūjām stundām sēdēt. Bet tas jau viss pieder pie pilsētas. Bērni tagad drošāk runā latviski, sāk latviski rakstīt, vairāk spēlē klavieres. Bet gan jau visi šie labie iespaidi, savu spēku te zaudēs.

Es pati ieguvu jaunas ilgas – būt projām no šejienes. Tur pat jau istabas tika piedāvātas un klavieŗu skolēni. Bet nevaru vēl visu sagudrot. Nauda arī visa prom. Tagad ceru atkal stāties kaimiņa pupu gabalā un nopelnīt pirmam mēnesim, ja es izmantotu tā piedāvātās istabas. Bet neredzu ceļa kā to izvest… Jūtos tagad labāk kā ziemā. Varētu rakstīt arī, ja vien vairāk būtu laika. Nu bet kaut ko jau daru.

Skaisti bija kopkoŗu koncertā. Tas aizgrāba sirdi. Bet ko tas līdz iesprostoti mēs dziedam. Izstāde, telpu dēļ, man šķita ļoti pelēka. Tā neoficiālā tad gandrīz bija saistošāka. Skaista bija arī balle. Tikai es pati nejutos labi gluži sievišķīgu lietu dēļ, neuzvilku pareizo tērpu. Bet balle bija tomēr skaista. Par to visu Jūs būsiet jau informēts.

Kaut nākošgad es varētu uz Melburnu aizbraukt. Vai Jūs gaidīsiet? Jeb Jums būs atkal kādas tik ļoti personīgas nodarbības, ka nav nevienam tur vietas?

Saprotu jau saprotu, kā tas Jums bija ar Jūsu stāstiem. Un nekā Sidnejā nebija tāda, kādēļ būtu vērts tik tālu ceļu mērot. Tikai jauki bija redzēt satikšanās un draugu kāros cilvēkus, kā tie drūzmējās sākumā un beigās un katrā starpbrīdī visos sarīkojumos, lai pūlī meklēt pazīstamus. Silti no tā bija. Un viena otra silta balss un vārds.

Paldies par dzejoli par dūmiem. Kā Jūs stāstiet, tad Jūs svētkos tomēr ir atcerējušās sievietes, i pirmās, i otrās jaunības, visas vienādas. Žēl, ka Jums nav laba vasara laika ziņā. Te ir gluži labi. Mēs ņemam tagad tomātus nost, strādājam no rīta līdz vakaram, tad brīvās dienās – prom uz jūru. Jūrmalā, okeāna viļņos ir labi, aizmirstās pat haizivis, un dzīvības glābēji jau tur dežurē.

Inesei šodien atbrauca draudzene, visi trīs meiteņi aizgāja kalnā un mežos. Iešu uzcept ogu maizi ar ko sagaidīt staigātājus mājās. Kaut Jūs dzīvotu tuvāk, atnāktu uz kafiju. Dārzā zied ļoti skaistas margrietiņas.

Sveicinu.
Jūsu E. Dz.

P.S. Pateicos par padomu, ka konkursa darbu sūtot jāliek klāt arī īstais vārds. Tad tur iznāk pavisam 3 vārdi: šifra, mans ‘rakstnieces’ vārds un īstais…

1956. g. 18. 1.

Labdien, cienītā kundze.

Tas ir jauks stāsts par Ļaudonas kapu svētkiem – patiesībā viena nodaļā no tās lielās poēmas, kuŗai pieder Rūķu Viks, Aiviekstes noslēpums un varbūt vēl daudz kas cits, ko es nezinu. Tā var rakstīt tikai kāds vidzemnieks, kuŗš reiz dzīvojis zemē, kas sākas no Rīgas, rēķinot aiz Kokneses, un beidzas kaut kur pie Lubānas. Tur, šai kalnu, ezeru un mazo upju starpā reiz dzīvoja ļaudis, kādu nekur citur Latvijā vairs nebij – vislatviskākie latvieši. Ar kādas nu vairs nesasniedzamas sirds palīdzību es ar šo zemi biju saistīts daudzus gadus un tāpēc man, Jūsu stāstu lasot, bij jācīnās ar asarām. Es sāku lasīt stāstu pēcpusdienā, kad tuvojās negaiss un kad beidzu, krita jau pirmās lietus piles. Tas bija dārzā un man nu vajadzēja nākt istabā. Bij tik tumšs, ka nekā nevarēja darīt un es turpināju domāt par to, ko izlasīju. Tā pienāca nakts, bet pērkons turpināja dārdēt. Es aizgāju gulēt un ap pusnakti pērkons un zibeņi mani pamodināja un es turpināju domāt to pašu – par Jūsu tēlotiem cilvēkiem un par viņu dzīvi.

Nezin, vai stāsts tā iedarbosies arī žūrija dalībniekiem – viņi varbūt gribēs ko eksistenciālu, modernu. Kas to lai zin! Bet man tas patika tāpat kā Viks un es domāju, ka Jums tie ļaudonieši būtu jāsūta uz Londonu. Es gribētu tikai vienu mazu svītrojumu: nevajadzētu teikt, ka tie bij ‘evaņģeliski-luteriskās’ draudzes kapu svētki. Šī sīkā konkrētība stāstu tuvina aprakstam. Pietiktu ar Ļaudonas kapu svētkiem, jo luterisms jau runā pats par sevi no visa tā, ko tur redz un dzird.

Un tagad Jūs esiet jau kaimiņa pupās un Sidnejas dienas ir vairs tikai atmiņas. No Melburnas Sidnejā bijuši tik daudz ļaužu, ka arī man svētki apgaismoti caur dažādām prizmām un dažādiem viedokļiem. Bet tā kā manā dzīvē svētki vairs neeksistē, tad mani šie apraksti neskaŗ. Ir labi, ja Jūs pati un varbūt arī Jūsu meitenes esat tur ko guvušas, jo katrs guvums jau nāk par labu tiem brīžiem, kad uzbrūk ‘melnais’, ko es šad un tad dzirdu.

Pa to laiku, kamēr Jūs baudījāt kultūru, es lasīju kādu skaistu romānu – Heidenstama Karoliniešus, kas man ļoti patika, tāpēc, ka tur pilnīgi trūka angļu – amerikāņu romānu pliekanības. Tagad atkal visu laiku ziedoju tikai savam romānam, kuŗš mani dažbrīd paceļ, bet dažbrīd spiež vai pie zemes un pieņemas plašumā.

Cilāju arī šādus tādus citus plānus, jo velns jau allaž jādzen prom ar Belcebula palīgu.

Ko īsti tā Stīpniece glezno? Vai viņa ir Jūsu akadēmijas laika biedrene? Un kādas Jūsu domas par Ludmilu Meilerti? Laikam Sidnejā viņai bij tie darbi, kuŗus es redzēju te viņas pagājušā izstādē Melburnā? Zilās otas izstāde šogad neko nepārsteidza.

Pie mums drīz ieradīsies Andrejs Eglītis un pēc tam dosies arī uz Sidneju. Ja esiet viņa cienītāja, tad arī Jums viņš būs jāsatiek?

Visu labu
Jūsu J. Kalniņš.

19.1.56.

Godājamais Sarmas kungs.

Redzu, ka man ir uzrakstījies Jūsu otrs vārds, tas bija bez nodoma, ļaujoties tikai tam, kā par Jums domāju. Esmu sākusi Jūs domās saukt par Sarmas kungu. Lai tā būtu šoreiz.

Tikko beidzu rakstīt otru eksemplāru par Ļaudonas kapu svētkiem. Gribētos dzirdēt Jūsu domas par tiem, bet neceru no Jums šonedēļ saņemt vēstuli. Izsūtīt to uz Angliju gribu šonedēļ. Nezinu, vai bez Jūsu mudinājuma es pie šīs lietas būtu ķērusies. Nebūtu dūšas, ir viens, un otrs – man nav daudz godkārības. Bet šoreiz gan, ja man kas laimētos, tas man nebūtu no svara tik daudz manai godkārei, kā iespējai atkal rakstīt. Tādēļ būtu jādara labākais. Par kapu svētkiem rakstīju no visas sirds, tāpat kā toreiz par Aivieksti. Tas jau ir tas pats laiks un vide. Tā kā esmu saistīta pie tā ar sirdi, tad grūti pašai zināt, kas tur iznācis labs, kas nē. Mazliet baida garie teikumi, bet tie ir radušies bez nodoma, nemanāmi pieskaņojoties ļaudoniešu runas veidam. Jūtu, ka es arvien tā ieslīdu, tas ir – es pazaudēju savu valodu lietojot tās vides valodu, kuŗu tēloju. Tas varbūt nav ļauni, tikai ar mēru, ar mēru! Kā viss labais pasaulē…

Savā vēstulē, kuŗu nosūtīju Jums kopā ar savu stāstu, es nemaz nepieminēju Jūsu domas par maniem rakstiem, tas ir, to, kādu iespaidu tās uz mani atstāj. Tas tā iznāca laikam tādēļ, ka Jūsu kritikai sūtīju atkal vienu savu darbu. Tā, priecājoties par Jūsu labiem vārdiem es it kā prasītu pēc jauniem līdzīgiem un tas nebūtu labi.

Tagad, kad jauno stāstu Jūs jau būsiet nokritizējis, varu Jums atzīties, ka man Jūsu vēstulēs teiktie Jūsu vārdi ir daudz svarīgāki par tiem, kuŗus kāds Šterns, vai cits viņam līdzīgs, drukā avīzēs. Jūsu vārdi mani aizstāv un stiprina pašapziņu pret to, kas no ārienes varētu ievainot. Es domāju – Jūsu vārds ir – drauga vārds. Drauga kritika vienmēr ir vissvarīgākā, lai arī tā nekur citur pasaulē netiek izklāstīta un ‘nenes slavu’. Tā nes padomu un atbalstu un tas ir svarīgāk. Priecājos ļoti, ka Jūs sakāt, man vajadzīgs jau saprotošs lasītājs. Tad jau ir cerība, ka varu rakstīt un kādreiz būs arī laika vairāk.

Līdz sestdienai gaidīšu Jūsu vēstuli un ja nebūs, sūtīšu tomēr kapa svētkus, un nezinu vai rīkošos pareizi vai nē.

Kad vienu darbu esmu nobeigusi man ir liels apmierinājums, mani kādas dienas nemoka sirdsapziņa, ka neko nedaru – tad sākas tas atkal un man jāķeras pie cita darba. Es nezinu, vai tā ir pareiza sajūta, bet rakstot man uz sevi ir lielāka paļāvība kā zīmējot. Līdz ar to lielāks apmierinājums darot, bet to nevar teikt pēc tam, kad padarīts, tad iznākums ir it kā aizrauts no manis vairāk prom, kā tas ir ar pabeigtu zīmējumu. Uzrakstītais dzīvo it kā savu dzīvi un es nezinu, vai tā ir tā pati dzīve, ko es viņam esmu vēlējusi dzīvot.

22.1. 1956.

Vakar saņēmu Jūsu vēstuli. Mīļš paldies! Tā bija tik sildoša un jauka, ka grūti bija izturēt un nerakstīt Jums atbildi tūlīt. Bet laika nebija ne minūtes. Šodien ir svētdiena. Bija te kāds ciemiņš, latvietis. Tas uz brīdi pārrāva dienas darbus un tā, tagad pievakarē, man iznāca mazs laika sprīdis brīvs, ko citam darbam vairs nevar izmantot. Tieku pie rakstīšana Jums. Priecājos ļoti, ka Kapu svētki Jums patīk. Svītrošu Jūsu ieteikto. Gribēju to pateikt tā, kā mācītājs par kapu svētkiem ziņo iepriekšējā dievkalpojumā baznīcā. Bet tad man to arī vajadzēja tā rakstīt, kā mācītājs teiktu, pieminot tikai ev. lut. draudzi – tas nav izdarīts. Vakar gribēju jau darbu nosūtīt, bet nokļuvu par vēlu pastā un tā kā ir arī jālabo, tad sūtīšanu atlieku uz jaunnedēļu.

Man ir kāds pa pusei uzrakstīts stāsts par pupu lasīšanu kaimiņa tīrumā. To izlasīju tūlīt pēc saviem Ļaudoniešiem un domāju tāpat kā Jūs – vai nevajadzēja sūtīt modernāku? Tas par to kaimiņu tāds vairāk būtu. Lasot pašai šķita gluži svaigs. Bet nobeigts tas nav un Ļaudonieši ir tāpat rakstīts ar pārliecību. Ja viņiem nepatiks, nav mana vaina. Viņiem arī tas nav rakstīts un tas ir labi. Rakstīju tiem cilvēkiem un tam laikam. Par tā rakstīšanu es domāju jau tad, kad braucu mājās no kapu svētkiem pa Ļaudonas lielceļiem, kas bij nokaisījušies rožu lapām. Tas bija skaisti. Ja patosa man šai darbā varbūt ir daudz un arī sentimenta – tad tāds bija tas laiks un grūti viņu būtu tēlot citādi. Es to nevarētu. Punkts.

Strādāju ļoti daudz savos tomātos, ‘Pašen frūtos’ un kaimiņu pupās. Esmu laimīga ka Jums Ļaudonieši patīk. Tai poēmai ir vēl daudz nodaļu.

Jūsu E. Dz.

P.S. Man dažreiz ļoti, ļoti gribas pie Jums būt, bet arvien es atkal domāju – vai redzoties var nokļūt cilvēkam tuvāk?

Decembris 1955 (Ķikure/Kikure)

11.12.1955.

Godājamais Kalniņa kungs.

Jūs esiet burvis, tas man jāsaka, izlasot mazo dzejolīti ko es pati laikam uzrakstīju, bet Jūs tur esiet pielicis savu roku un nu viņš skan tik jauki.

Tanī dienā, kad saņēmu to avīzes numuru, kur viņš iespiests, es biju Wyongā. Jūsu vēstules nebija. Bij no draudzenes, bet tā mani neremdēja tā, kā to prastu Jūsējā. Tā bija tāda skumja, atteikšanās pilna diena. Tādas jau viņas ir visas, bet tanī vēl kas vairāk bija jāpamet, jo dzīve tā prasa… Jauks un atspirdzinošs pārsteigums tad bija, kad vakarā atvēru avīzi un ieraudzīju savu vārdu. Nesapratu gandrīz kā tas tur nokļuvis. Tad lasīju savu dzejoli kā sveicienu no Jums. Bija tik labi just, ka esiet pārcilājis manus niekus un par tiem gādājis. Izlasījusi es domāju – vilks, vai es tik labi uzrakastīju? Tā kā neticētos! Apskatīju savu piezīmju burtnīciņu, protams, Jūs esiet piepalīdzējis! Redzu, man ir jāmācās. Es tikai uzrakstu acumirkļa izjūtas, bet ja tas ir darīts saistītā valodā, es neprotu tur nekā labot. Nezinu vai man trūkst ticības, ka es spētu dzejas rakstīt, vai man pret saistītā valodā rakstīšanu ir kādi aizspriedumi, trūkst mīlestības. Lasīt es dzeju mīlu. Agrāk es nevarēju dzīvot bez dzejas. Tagad es bez daudz kā varu dzīvot, ja to var saukt par dzīvošanu, ko es daru.

Nevar arī to saukt tā. Tagad tik apspiesta jūtos, kā nekad. Lai gan tagad būtu jāraksta. Darbu citu tik daudz un brīvos brīžos man trūkst kur noslēpties, kur aizbēgt, lai es nejustut vajāšanu. Šīs bailes mani pavisam saēdušas, es nespēju būt brīva no tām arī tad, kad neviens man netaisās uzbrukt. Kad skreju savos darbos, tad bieži vien asaras sprāgst no acīm par to, ka nevaru rakstīt. Un kad ir brīdis vaļas, es ausos kā zaķis mežā un nevaru nogrimt darbā un zinu, vai nu mani pārsteigs vai brīvā laika brīdis tūlīt būs gaŗām. Jāsaņemas. Kad Jums tā izsūdzos, tad nokaunos un kļūstu stiprāka.

Esmu iesākusi vairākus tematus un nevaru tos nobeigt, jo apkārtne traucē viņos nogrimt, rakstamo pilnīgi izdzīvot.

Ziemassvētki tik tuvu! Meitenes un arī es, pielaikojam savus jaunos tērpus, kas tur daudz prieka un nepatikšanu! Nav te mums patīkamas šuvējas, tā pārdzīvojam īstu dāmu sirdsēstus. Bet galā jau būs labi šai ziņā. Bet ir arī citas rūpes, vēl nezinām, kur apmetīsimies. Dzidra sāk bēdāties arī par savu slikto lativsko izrunu, bērns sāk vēl latviski strīdēties ar māsu! Tā ir lieta, ko viņas nekad citādi nedara kā angliski. ‘Greedy pig’ tad ir ļoti ikdienišķs vārds. Vakar mēģinājām to pārtulkot latviski un tad iznāca baigs atklājums, ka tādu ko nemaz nedrīkst lietot: Mantkārīgā cūka. Šis vārds viņām bieži jālieto kaut ko garšīgu dalot. Tā nu Dzidra vēl nav skaidrībā ko viņa Sidnejā varēs teikt māsai, ja tā nolauzīs lielāku gabalu šokolādes…

Tā pavadīt laiku nemaz nav ļauni, bet šī laika ir tik maz!

16.12.1955.

Ziemsvētki jau ir klāt! Vairs pāris dienas tikai!

Kādā no Jūsu vēstulēm nojautu tabākas dūmu smaržu. Tādam nolūkam – tas ir dūmu smaržai – nosūtu Jums mazu paciņu.

Priecīgus Ziemassvētkus!
Jūsu E. Dzelme.

21. 12. 1955.

Godājamais Kalniņa kungs,

Esmu bezgala lielā steigā, bet gribu nosūtīt Jums vienu jauna gada skici. Redziet, es noņemos ar sīkumiem. To te uzrakstīju Vācijā. Tagad draudzene atsūtīja, jo visi mani raksti ir pie viņas. Temats šim mani gan vairs tā nesaista, bet tomēr nevarēju nociesties, pārlaboju un pārrakstīju. Pazaudēju divi dienas. Man tik ļoti vajaga strādāt pie konkursam domātiem darbiem, bet es tos rakstot it kā uzstādu sev lielākas prasības un netieku no vietas. Ķēru citu un metos sāņš. Kaut varētu ar Juma parunāt, vai konkursam derētu tāds kapu svētku tēlojums, bez fabulas, kādu rakstu? Bet – esiet par tālu. Vai Kultūras dienās Jūs redzēšu?

Sveicinu! Gaišus svētkus!
Jūsu E. Dz.

1955. 21. 12.

Cienījamā kundze.

Vakar vakarā es saņēmu Jūsu vēstuli un tikai tad apķēros, ka ir jau klāt Ziemzvētki un ka man jau sen vajadzējis Jums rakstīt. Es nevaru ne ar ko aizbildināt savu nerakstīšanu, jo neviens jau neticēs tam ko uzdošu par iemeslu. Bet jāsaka man tas ir. Pēdējos divus mēnešus es strādāju tā, kā vēl nekad agrāk – es virziju uz priekšu romānu un tai pašā laikā kārtoju stāstu krājumu, kuŗā jābūt sešiem stāstiem. Tūliņa pēc Ziemsvētkiem man tie jānodod apgādam. Tie ir Zemgales stāsti un viss, kas tur teikts vai rādīts notiek manās tēva mājās, vai arī kaimiņos. Un tāpēc man jārunā ar tiem cilvēkiem, kas tur dzīvoja pirms gadiem 50-60, jāatcerās viņu sejas, jāatmin domas, jāparāda ko un kā viņi strādāja, par ko priecājās. Es pats gribu tikai skatīties. Tas ir, es tā gribēju, bet no tā nekas neiznāca, jo man vajadzēja dzīvot līdzi un tā es pavisam izkritu laukā no šī laika un šīs pasaules. Man liekas, ka esmu atkal zēns, īsts dumiķis un aplamis. Un tomēr tas man patīk un es ar dziļu pretīguma sajūtu kustos pasaulē, kur man jādzīvo tagad, viss liekas svešs, tukšs, un es no visa vairos. Es redzu tikai tālo, mirušo pasauli un man ir tikai viena vēlēšanās, runāt un runāt par to. Man liekas, ka tikai tur cilvēki, kas mani reiz ir sapratuši un mīlējuši. Un es ar bēdām un dziļa vainīguma sajūtu pārmetu sev, ka esmu par maz cienījis un mīlējis, to ko tur saņēmu. Es nespēju tagad būt citu cilvēku starpā, tāpēc nemaz nesaprotu, ko es varētu meklēt Sidnejas Kultūras dienās, kur Jūs mani aicinājāt lidot. Lidot!… Tur ir kāds bariņš manu bijušo skolnieku – daži tādi, kuŗus neesmu redzējis kopš 30 gadiem, kad tie vēl bij zēni un meitenes. Tas būtu pārāk skumji tos redzēt tagad, kad dažs jau būs sakrunkojies un auklēdams savus mazbērnus pārvērties līdz nepazīšanai. Tāpat arī esmu aicināts uz Pertu. Bet ne mirkli man nav nācis prātā šiem aicinājumiem klausīt. Visi sapņi un katra pagātne ir labāki par tagadni. Jā, Ziemsvētki man būs skumji, jo tad pēdējo reizi lasīšu manuskriptus. Pēc tam man būs no tās dzīves jāatsakās, kas tur ietverta, jo pēc tam, kad to lasīs sveši, es jutīšos kā izmests no turienes. Būs tā kā pēc svētkiem, kad mājās iestājās pagurums un klusums. Būs tik skumji, it kā tikai tagad es uzzinātu, ka senā dzīve un pasaule ir mirusi. Tas ir skumji, mīļā Dzelmes kundze, ja cilvēks ar sirmu galvu ir ar bērnu jēgu. Bet ko tur lai dara, ja tas tā ir? Un vēl smagāk ir, ja par to nevar nevienam pateikt, jo rakstniekam ir jārunā gudri…

Jā, Jūsu mazais dzejolītis ir jauks un tas, ko es pie tā mainīju, ir sīkumi. Es gribēju, lai tas Jums ir sveiciens un divus mēnešus man vajadzēja plēsties, kamēr Jūs viņu varējāt lasīt, jo bieži ir tā, ka tam, ko es visvairāk vēlos, ir visvairāk šķēršļu pa kājām.

Labi! Braucat uz Sidneju. Es ceru, ka visas trīs dāmas atstās tur pietiekami labu iespaidu. Es to diemžēl neredzēšu, bet tam jau nav nozīmes – ar tādu bagāžu dvēselē, kāda tā man, es tiešām nespētu novērtēt tās pūles un to uzņēmību, ko iztērējušas trīs galvas, gatavodamās šim ceļojumam. Es saprotu vērtēt tikai sava kambara klusumu. Jādomā, ka tas ir baigs egoisms, atlūzuša zara egoisms? Bet lai!

Atsakaties no daudziem tematiem un paliekat pie viena, citādi nepagūsit stāstu pabeigt. Dažreiz mani moca sirdsapziņas pārmetumi par to, ka es Jūs pātagoju uz rakstīšanu. Vai nebūtu labāk, ja es to nedarījis, bet ļāvis Jums atpūsties un varbūt samierināties ar savu ikdienu? Kaut kur esmu lasījis vai redzējis: viens aplamis var vai desmit prātīgus cilvēkus pataisīt trakus. Vai tas tā nebūtu arī ar mani?

Es tomēr nespēju Jums pateikt to, ko gribēju, bet varbūt tā arī ir labāk.

Lai Sidnejas dienas Jums palīdz paelpot svētku gaisu un svētku – nu visu to, ko Jūs girbējāt.

Jūsu J. Kalniņš.

Paldies par sūtījumu, ko gan vēl neesmu saņēmis, bet kuŗš droši vien mani sameklēs. Varbūt tas būs vienīgais viesis šais svētkos pie manis.

1955.23.12.

A Mediation? A medatizarion?… Meditation?…

Vakarvakarā vēlu es saņēmu Jūsu holandisko dāvanu – pirmo tāda veida savā mūžā! Es pateicos! Bij par vēlu, lai es to izmantotu tūliņ. Es to daru šorīt. Nespēju tā skaidri pateikt vai, to holandiešu pēc, vai arī Jūsu fantazijas dēļ, es šorīt atmetu ar roku katrai nopietnībai un nekā nedaru. Es klausījos mūziku, pēc tam lasīju Z. Mauriņas Denn das Wagnis ist schon… – Tad es iekurināju pirmo holandieti, lai gan to drīkstēju darīt tikai 25. 12. Var darīt arī to, kas nav atļauts. Ar mani tas bieži gadās, patiesību sakot gandrīz parasti gadās.

Es skatos pelnu kravā cigāra galā un domāju – kāpēc jāpīpo cigārs? Nav izskaidrojums. Un tūliņa man iekrīt prātā – kāpēc jāmīl otrs cilvēks? Tas ir tik pat neizskaidrojams. Vispār viss, kas patīk ir neizskaidrojams. Nē, arī nepatīkamo nevar izskaidrot. Piemēram, ir cilvēki, kas citiem griež galvas nost. Bet kāpēc? Aiz naida? Bet viņi tos nemaz nepazīst? Tā tad vispār nekas nav izskaidrojams.

Vakar es pabeidzu izlasīt nākamās grāmatas manuskriptus. Un arī ar tiem ir taisni tā pati nesaprašana. Vai es gribu ar tiem kādu mācīt? Ne pavisam nē! Vai kādu iepriecināt? Arī nē, jo es tur runāju gandrīz tikai par sevi vien. Un kas tad kādam par mani ko interesēties? Un tomēr, var jau iepriekš pateikt, ka daži grāmatu nopirks. Un apgāds droši vien domā ar to ko nopelnīt. To gan var saprast. Tas, ko var saprast, ir patiesībā nesmuka lieta.

Esmu pārskatījies, rakstīdams, ka Jūsu paciņa, laikam būs vienīgā, ko saņemšu Ziemsvētkos – bij vēl otra ar, reizā ar Jūsu. Tā bij smagāka kā Jūsējā, jo tur bij iekšā – šokolāde. Dāvinātājas ir divas. Vienai ir astoņi gadi, otrai astoņpadsmit. Man ir pilnīgi nesaprotami, kā šādos gados iespējams atdot šokolādi otram? Acīm redzot es sievietes absolūti nepazīstu – vienalga, vai tās dāvina cigārus vai šokolādi. Tātad, ja es par viņām ko rakstu, tad tas viss ir aplami rakstīts, jo ko tad var pateikt par to, ko tu galīgi un pilnīgi nepazīsti?

Jā, kaut es to būtu zinājis pirms gadiem piecdesmit! Visa gudrība arvien nāk par vēlu. Cilvēks laikam dzīvo tāpēc, lai beidzot saprastu, ka nekā nav sapratis.

Jūs jautājies vēstules beigās, vai redzēsit mani Sidnejā. Paldies Dievam ka nē. Jūs tur redzēsit daudz cilvēku, kuŗi visi būs saprātīgāki kā es.

Tā! Holandietis nu ir beigts, pagaidām no viņa atlikuši tikai dūmi – pilna istaba, jo logu es nevaru atvērt, tāpēc ka tad pa to iekšā brāzīsies lietus. Par dūmiem (tie gan ir tikai plebejiskie cigaretes dūmi!) es pirms dienām trim uzrakstīju šādu:

Meditation

Es savas cigaretes dūmos skatos,
Kas man uz galvas loku lokos platos
Kā zili mākoņi pret griestiem vijās,
Drīz šurp drīž turpu šūpojās un mijās,
Un it kā sevī kādu prieku rod
Un it kā arī man to pašu dod...

Bet pēkšņi vēja vēsma viņus gūst,
Tie steigā negantā pret vērto logu plūst
Te loki zilganie un rāmie jūk
Un drūzmā chaotiskā loga atvērtumā brūk...
Vēl mirklis – pazuduši tie kā saulē rasa,
Neviens tos nepiemin, ne kāds pēc tiem vairs prasa.

Neviens! Un tomēr tie reiz bija! –
Tāpat tas būs, kad pienāks lielā mija
Tā mani prom no nemiera pie miera sauks.
Tad kādai nezināmai varai būšu trauks,
Kur, mani neprasot, tā kaut ko lies,
Kas līdzi cigaretes dūmiem mūžos šūposies.

All right! Vēl pārs dienas skriešanas, ķeršanas un satraukuma pilnas, tad Jūs – visas Trejmeitiņas – beidzot sēdēsit vilcienā. Sidnejā! Tik ilgi gaidītā Sidnejā! Tik daudz priecīgu un labu cilvēku! All right!

Pirmajos Ziemsvētkos, 1955.

Jauka diena un labs garastāvoklis. Laikam gan tāpēc, ka pats neko negaidu un pašu nekur negaida?

Ģēte. Visu priekšpusdienu Ģēte. Ar īstu baudu Ģēte. Pēc pusdienas – cigārs, tas ir viena stunda Meditation. Tad pie Jums. Kas tas ir – pie Jums? Es domāju par Jūsu stāstu. Jums ir tāda spēja, jeb teiksim tāda tieksme, cilvēku aplūkāt bez humora. Tā tas ir ar to advokātu. Tas ir beigts, nožēlojams lupata. Droši vien Jūs par psīcholoģiju nedomājāt rakstīdama par šo vestes bruņinieku. Bet tomēr tas ir ļoti labs psīcholoģisks tēlojums, kādi Jums ir arī daži citi. Taisni tāpēc tas neder Londonas sacensībai, jo es domāju, ka žurijā būs ja ne vairāk, tad mazākais viens tāds vestes pazaudētājs. Un tāpēc nav ko domāt, ka viņš mierīgi varētu noklausīties, ka Jūs viņu izārdat. Jādomā arī, ka viņi gribēs, lai stāsts ir gaŗāks, jo viņiem nebūs dūšas godalgot labu, bet īsu stāstu. Mēģiniet kādu citu tematu no tiem, kas Jums vēl ir. Jūs redzējāt, kā Sterns tikko pieminēja Jusu Gada grāmatas stāstu, lai gan tas ir labākais no visa cita, kas ir Gada grāmatā. Jūsu stāsti prasa vairāk inteliģences un arī vairāk literatūras pazišanas nekā tas ir kritiķiem. Bet es domāju, ka tas Jūs var tikai iepriecināt. Skumji ir tas, ka Jūs tik maz spējat darīt to, kas Jums jādara. Kad es par to domāju, mani sāk mocīt grūtsirdība. Jo kā tad citādi var būt, ja jānoskatās, ka viss tas, ar ko Jūs varētu strādāt, paliek neizmantots, kamēr cits ar savām dumjībām uzstājas kā varonis. Bet ko tad tas līdz, ja es Jums to saku?! It nekā.

Bet laiks ir tik jauks! Es ceru, ka arī Sidnejā tas būs tāds pat un varbūt Jūs tur ko mantosat.

1955. g. 28. 12.

Laiks cūcīgs. Bet varbūt, ka Sidnejā viņš ir jēdzīgāks – te ir lietus, vējš un aukstums. No vasaras ne vēsts. Labi, ka pirmā svētku dienā es mazliet pasēdēju dārzā. Pēc tā jau jāsēž tikai istabā un vakaros staigādami mēs ar Jusi abi salīstam slapji.

Šorīt es vēl reizi izlasīju Jūsu stāstu – Kādēļ Inga salauza atslēgas kaulu? Es domāju, ka to var droši sūtīt sacensībai. Ir iespējams, ka tur nesapratīs ne tā atturīgo, smalko psīcholoģisko režģijumu, ne arī Inges taisni brīnišķīgo tēlu. Bet es gandrīz gribētu galvot, ka otra tāda stāsta tur nebūs. Un vai tad ar to nepietiek? Protams, variet mēģināt rakstīt vēl kādu stāstu. Bet parasti jau ir tā, ka gribēdami strādāt kādam noteiktam mērķim un vēl vairāk – kādai svešai patikai, mēs nervozējam, neuzticamies sev un neesam sev tik pakļāvīgi kā tad, kad tikai sekodami savai intuicijas loģikai.

Un tad – no Sidnejas taču pārbrauksit ar daudziem jauniem iespaidiem, ar daudziem svešiem labumiem un nelabumiem. Tas viss Jūs noskaņos nelabvēlīgi kādam darbam, kuŗā jāizpaužās tikai paša iekšējām lietām.

Es visus svētkus biju pilnīgi viens, daudz vairāk nekā parastajā ikdienā. Svētki jau ir sabiedriska padarīšana un tāpēc visi nesabiedriskie elementi šai laikā savu nesabiedriskumu sajūt visvairāk.

Es pīpoju Jūsu cigārus, lasīju dzejas, vai ar vienkārši nedarīju nekā, bet fantazēju visādas lietas. Tie bij nekādi Ziemsvētki, vispār nekādi svētki, bet vienkāŗši pāris dienu, kuŗas es atšķīru no citām dienām, piedodams tām citādu nokrāsu. Svētki, kā jau teicu, ir sabiedriska lieta. Viens nevar svētkus svinēt.

Jūsu J. Kalniņš.

N.B. Vai nederētu mainīt Ingas stāsta virsrakstu? Piemēram: Kas notika ar Ingu? Vai: Notikums ar Ingu?

N.N.B. Ievērojiet, ka Jums jāziņo žurijām bez slepenvārda arī Jūsu īstais, oficiālais vārds.

Šo norakstu no Inges paturiet pie citām krājamām lapām – ieskatam. Tā ir spēcīgākā daļa. Viss stāsts paliek te.

E.  Ķikure

Kādēļ Inge salauza atslēgas kaulu? Jeb – Kas notika ar Ingi?

Būtu viegli visu pārredzēt, ja katram – kādēļ? – varētu atrast vienu, skaidru atbildi. Bet vienas atbildes nav. Ir daudzas, un katra no tām aizved citā virzienā. Uzklausot vienu no tām, iegūstam lietas, vai notikuma attēlu greizā spogulī. Uzklausot visas atbildes – esam tikpat lielā neziņā, kā pirms to dzirdēšanas.

Kādēļ Vernikas kundzes dzīve kļuvusi nelaimīga?

Nav neviena, kas Veronikas kundzi pazīst un nebūtu to kādreiz sev vai citam jautājis. Bet atbildes nav, vienas atbildes nav, – ir tikai aplami minējumi un to ir tikdaudz, ka tie neko nenoskaidro. Dažs savu dzīvi dzīvodams to sarežģī jo tālāk, jo vairāk. Varbūt tas tā ir ar Veronikas kundzi.

Bet Inge ir vēl maza. Lielākais notikums, kas ar viņu atgadījies ir tas, ka viņa salauza sev atslēgas kaulu.

Kādēļ Inge salauza atslēgas kaulu? Tas bija pavisam vienkāršs notikums, bet katrs par to saka kaut ko citu.

Inge ir maza, spēcīga, dzīva meitene. Nākošsestdien viņai būs deviņi gadi un pirmdien, viņai gadījās nelaime ar kaulu.

Inge ir diezgan savāda meitene. Neviens viņu nevar pazīt, kuŗš to redzējis tikai vienu reizi, jo viņa katru reizi ir citāda. Kad viņa pati vēro sevi spogulī, tad tā bieži vien ir skaista. Deviņi gadi vecumā, viņa savu seju pazīst labāk, kā viņas māte savu. Kā no katras lietas, ko Inge ņem savās mazajās rokās, viņa kaut ko veido, viņa veido arī savu seju. Viņa atrod sev tādu izteiksmi, kas ievelk tās vaigos divi mazas, mazas bedrītes, tikai uz acumirkli. Tās pazib kā dzirkstis viņas smaidā un pazūd. Viņa skatās spogulī tādām acīm, kādas ir Leonardo Mona Lizai, bet to viņa nav redzējusi. Šī līdzība ar Monu Lizu Ingē parādās arī tad, kad viņa neskatās spogulī. Redzot Ingi, var apjaust, kāda varētu izskatīties Mona Līza, ne kā gleznā, bet kā dzīva sieviete. Ingei dažubrīd ir seja ar to pašu pieri, sejas ovālu, acu un lūpu izteiksmi, pat ar sejas krāsu toņiem. Dažu brīd viņai nav vairs nekā no visa tā. Viņa savelk degunu krunkās, bērnišķīgi uzšķiebj virslūpu un dauzās ar saviem divi suņiem.

Bet citreiz viņa atkal stāv spoguļa priekšā un veido no savas sejas princesi Margaretu. Spogulī skatīšanās gadās bieži, sevišķi vakaros, jo Inges gultiņai iepretī ir skapis ar spoguļa durvīm.

Tikko Inges māte paveŗ skapja durvis tieši pretī Ingei, kas guļ jau savā gultiņā, Inge acumirklī vairs neguļ, bet stāv. Nakts krekliņš ir nozudis no viņas pleciem, viņa stāv līdz papēžiem ietinusies baltā palagā. Pleci ir atsegti un palags ap tiem, kā apburts veidojas pēc kāda vakartērpa parauga, acis pieņem stieptu, plakstiem pusaizsegtu skatu, lūpas noslīd un ir puspavērtas – uz mata tā, kā tiem modeļiem, kas stāv žurnālos, avīzēs, uz ietināmiem papīriem, uz māju sienām… Palags paveŗas un atsedzas brūna, saulē iedegusi kāja visā savā mazajā gaŗumā. Tā tiek liekta, cilāta lēni un graciozi, līdz ir sasniegta īsta pilnība pozā.

 

Tad ar pārsmalcinātu, gudru kustību, viss nozūd. Palagu nomaina mātes nakts tērps. Pavisam cita meitene skatās spogulī – rokas sievišķīgi tur tērpa drapējumu ap pleciem, acis mirdz, lūpas smaida. Kā us mājienu rodas rotas lietas, roku sprādzes, kakla un galvas rotas – tās ir jostas, zeķturi, matu lentas, ko noģērbj Inges māsa un māte.

Māte atņem Ingei savu nakts tērpu un tanī pat brīdī ap Inges gurniem ir apstiepts krāsains peldu dvielis, ap kaklu gaŗā lokā nokarājas Inges māsas melnā ģimnazistes zeķe un Inges kājas un rokas uzsāk traku ritmu.

Māte neskatās uz Ingi, viņa nedrīkst smieties, sen ir laiks gulēt. Viņa baŗas.

Pār Ingi tad atkal ir baltais palags, arī Inges galva ir zem tā. Inge tup gultā un kustina pirkstus zem palaga, izbīda izcilņus, izveido dobumuds – rada spoku!

Pirms māte izdzēš gaismu, Inge vēl mirkli stāv palagā ar kailiem pleciem un izlocītu kāju.

Kājā un plecos Ingei protams nav nekas savādāks, kā visām citām mazām meitenēm, kam nepaslīd gaŗām žurnālu straume, kuŗā brien mūslaiku cilvēks. Inges māsa dažreiz tāpat aptin sev palagu un viņas abas ar Ingi grūstās dalot spoguli. Ir burvīgs joks, veidot no sevis to, no kā ir pilna pasaule. Tā ir aizraujoša spēle un prieks, ja nav nekādu šķēršļu veidot no sevis princesi Margaretu, Marlenu Monro, vai kādu citu, kuŗai nav vārda, bet kas stāv pāri laikraksta lapai no vienas malas līdz otrai.

Inge attīstās lēnām. Tikai pamazām viņa sāk šaubīties, vai rūķi un laumiņas dzīvo? Viņa spēlējas ar lellēm. Viņas lelles dzīvo visu raibo cilvēka mūžu. Tās tiek tērptas līgavas tērpos, tad šūpo savus bērnus un gulda tos ratiņos. Šo pašu cilvēku dzīvi Inge zīmē savās burtnīcās, caurām dienām, bez apnikuma. Viņa zīmē ar kreiso roku un rada skaistas lietas. Visvairāk viņa zīmē sievieti.

Inges zīmēšanas attīstības ceļš iet tieši pretēji lielās pasaules mākslas attīstības ceļām, no abstraktā, no ‘tīri aistetiskiem formas meklējumiem’, uz reālismu. Pāris gadus atpakaļ, Inges zīmētās sievietes stāvēja tālu no īstenības, kaut gan tās bija – brīnišķīgas sievietes! Seja tām bija maigs ovāls, augšdaļā platāks, zoda daļā ar mīlīgu smailīti, acis – taisnas, iešķībi ievilktas svītriņas, mute – sārts punktiņš pašā zoda smailītē, deguna – nemaz!

Varbūt šī deguna pilnīgā neievērošana savu daļu bija vainīga pie tā, ka Inge pievērsās reālismam. Tēvs tik ļoti zoboja šīs daiļās, bezdegunu sejas, ka Inge zobus sakodusi pievērsās pretīgajam objektam – degunam, un līdz ar to – reālismam. Sākums tiešām bija baigs. Bet Inge ir neatlaidīga. Bija ko pūlēties arī ar citām miesas daļām, līdz tās ieguva muskuļus un cilvēcīgu apaļumu. Locekļu lieluma attiecības sāka pagaist, zaudējot arī kustību vieglumu – bet tagad tas ir viss pāri, droša roka visu noliek savās vietās. Krāsās Inge patur sev brībību. Kad ir izzīmētas sievietes visās dzīvē sastopamās krāsās – nāk sievietes ar zaļiem, ziliem, violētiem matiem, ar zvaigžņu zeltainām acīm, zaļzili fosforizētajām sejām. Tikai lūpas patur sārtos toņus. Sāk parādīties arī vīrietis – puika. Bet tas tomēr daudz mazāk noderīgs mākslai – to jau ir atraduši daudzi pirms Inges.

Katra lieta Inges rokās ātri maina savu veidu. Ja māte mizo kartupeļus un kādam kartupelim ir apaļa galviņa, tas, mātei to nemaz nepamanot, ir nokļuvis pie Inges un atgriežas peldēdams skaidas laiviņā kā resns, ūsains vecis, ar zaļas lapas cepuri galvā. Pēc brīža šis pats kartupelis ir pārvērties kazai līdzīgā radībā un uz tās jāj no avīzes izgriezts kovbojs.

Kādreiz Inge bija saaukstējusies un gultiņā sēdēdama bija pagurusi cilāt savus zīmuļus un lelles. Māte pameta viņai adatu spilventiņu, kur Inges māsa, tikko no šuvekļa bija saspraudusi vairāk desmitus spraužamo adatiņu ar spožām galviņām. Drīz no tām viedojās loki, ornamenti, kaŗa gājieni. Kad pēc pusstundas māte piegāja pie Inges, uz adatiņu spilventiņa varēja vērot kaut ko līdzīgu krāšņam operas skatam, kur karalis ar karalieni purpurā un viņa galma ļaudis krāsās vizuļodami noskatās divi pāri baltos dejotājos ar caurspīdīgiem plīvuriem un spārniem – visas adatiņas pārģērbtas sīki izgrieztos konfekšu papīrīšu tērpos. Ja mazo adatu spilventiņu uzņemtu foto attēlā, neviens nespētu atminēt krāšņā uzveduma veidojumu.

Mātei ar Ingi ir diezgan posta, jo visas malas ir pilnas viņas lietām. Tur ir skārdos iesētas sēklas un sastādīti stādi, tur ūdens traukos vardulēni, tur kārbiņās kāpuri, kas no zaļas krāsas kļūst zelta, no tārpiem kļūst par glītām kūniņām un lien ārā, kā dreboši tauriņi, tur cikadas savās septiņās šķirnēs un viņu sakaltušo kāpuru atliekas, kā dīvaini rati un karietes, tur jūrzāles, lapas, sūnas, gliemežvāku kaudzes, ogu un sēklu virtenes, putnu spalvu, krāsainu diegu, papīru, akmeņu kollekcijas, veidojamais māls, dubļi, plastelīns, mūžīgi apkārt klejotājas mārbeles… Bez gala un malas – izgriezumi no žurnāliem. Neko nevar sviest prom. Arī mātei tas jāsaprot.

Var jau būt, ka māte ļauj Ingei par daudz lielu vaļu un tādēļ ar viņu gadās arī nelaimes. Nesen viņa sagrieza kāju tā, ka ārstam bija ilgi ko šūt, un tagad tas lūzušais atslēgas kauls.

 „Tā ir mātes vaina,” saka tēvs.

„Tas tādēļ, ka viņai mīksti kauli,” saka bērnu vasaras mītnes vadītāja, pie kuŗas strādā Inges māte, un kur nelaime notika.

„…Tādēļ, ka zālē bija cinītis, kur Inge meta lokus…” saka citi bērni.

Tādēļ, ka viņai paslīdēja roka, domā Inge pati. Visiem viņiem taisnība.

Bet Inges māte domā pie sevis vēl kaut ko pavisam citu – tādēļ, ka tur bija Pēteris, vienpadsmitgadīgais Pēteris, citu bērnu vidū…

(fragments)

Novembris 1955 (Ķikure/Kikure)

3.11.1955.

Godājamais Kalniņa kungs.

Vakar saņēmu Jūsu vēstuli ar Jūsu grāmatiņu. Sirsnīgs paldies! Viņa ir skaista patiesi! Viss rokraksts un rotājums un dzeja, divu cilvēku dzīvais darbs, un tie ir tēvs un dēls – vai tas nav skaisti?!

Man nav pienācīgas vietas kur viņu nolikt, lai apkārtne viņu netraucētu. Jā, man vajadzētu reiz būt citādi.

Pateicos arī par konkursa ziņojumu. Nosūtu Jums avīzes izgriezumu atpakaļ, lai Jūs vēl labi apskatāties, vai nav vēl kāda iespēja darbus nosūtīt vēlāk? Tur ir rakstīts – konkursam domātie darbu jānodod pastā ne vēlāk par 1956. g. 1. februāri.

Ja viņi skatītos izsūtīšanas datumu, kā tur teikts, tad vēl varētu izsūtīt janvārī. Normāli gaisa pasts iet vienu nedēļu. Sūtītu 2 nedēļas iepriekš, bet tomēr ne novembŗa vidū, kā Jūs sakāt. Tas ir, ja tas tā būtu iespējams. Līdz novembŗa vidum man gandrīz nav cerību kaut ko uzrakstīt. Un ja arī man izdotos kaut ko veikt, es nespēšu vairs Jums nosūtīt novērtēšanai! Nezinu ko darīt. Katrā ziņā izmantošu katru brīdi, lai kaut ko veiktu. Iesāktu stāstu man ir te trīs. Bet nevienam no tiem nav nekāda lielāka ideja iekšā. Viens ir ar tēmu no Austrālijas dzīves, divi par Latvijas dzīvi.

Darīšu ko varēšu un gaidīšu Jūsu vēstuli, vai nav iespējams sūtīt vēlāk. Ja Jūs kaut ko ātrāk saņemamu par šo lietu rakstāt, lūdzu izmantojiet veco adresi. Berkeley Vale N.S.W. Ceru ka nezudīs, tagad ilgi nekas nav zudis. Jūsu vēstules vispār nav aiztiktas vēl nekad. Varbūt tā es ātrāk saņemšu un pēc Jūsu padoma varēšu kaut ko veikt.

Izlasīju arī jau literāro pielikumu. Mans raksts mani pārbaidīja ar savu gaŗumu. Varbūt par daudz tanī sīkumu par Vītrāgiem, bet tas nāca no lielas mīlestības. Gaidīšu no Jums kādu ātru ziņu, riskēt es vēlētos, jo risks šoreiz nav nāvīgs.

Jūsu E. Dzelme.

P.S. Šoreiz uzrunāju Jūs atkal pa vecam, jo kāda pamācība skan – nepadari neko par paradumu.
E. Dz.

Svētdiena, 1955. 6. 11.

Cienītā kundze.

Ar stātiem sacensībai ir tā: tos protams var nosūtīt tā kā Jūs domājiet, bet tikai ar gaisa pastu. Es biju domājis parasto pastu. Un tad ir tā, ka svētku dēļ stipri vien visi sūtījumi novēlojas. Gaisa pasts ir stipri dārgs, mazākais te, no Melburnas sūtot, jo te ir ierēdņi, kam grūtāk iestāstīt kā zirgiem, kas tiek sūtīts. Tātad rakstiet mierīgi, lai iznāk kas gaŗāks, jo par tik īsiem stāstiem komisija negribēs piespriest godalgu. Citādu Jūsu mazie stāstiņi gan to pelnītu. Arī pēdējais, kuŗu nupat saņēmu. Bet kritiķiem ir allaž galvā kāds elefants, tā kā viņi nespēj atšķirt suni no peles, jo tās viņiem ir pārāk mazas kreatūras. Gan jau Jūs sapratīsat, kad lasīsat atsauksmi par Gada grāmatā ievietoto stāstu (Starp citu: Gada grāmata Jums kļūs piesūtīta kā autora brīveksemplārs, tādus saņem arī visi citi autori). Ar sacensībām parasti ir tā, ka tur liela loma ir nejaušībām, nevis kāda darba patiesai vērtībai. Ja es Jums ieteicu piedalīties sacensībā, tad vairāk tāpēc lai būtu kāds iemesls rakstīt un kaut ko gaidīt. Lai arī mazs mērķis, tas var vilkt cilvēku uz priekšu. Tātad variet mierīgi strādāt līdz nākamam gada janvāra beigām. Gan jau kaut kas radīsies. Labi būs ja turēsities pie stingras kompozīcijas un efektīga noslēguma, kas ir visu pašaudzināto kritķu prasība.

Jā, Jūsu nupat iespiestajā stāstā ir daudz mīlestības, par to mēs arī runājām ar Dēliņa kungu, kad vajadzēja gudrot, kā lai bez Jūsu stāsta pielikumā iedalītu vēl arī ko citu. „Īsināt, Ķikures stāstu nevar,” Dēliņa kungs teica un es jau tam varēju tikai piekrist un tāpēc vajadzēja likt stāsta galā manu Šillera eseju, kaut gan bij tur domāts kas cits – gaŗāks. Bet ir jau labi, tas gaŗākais gabals atradīs sev vietu parastajās avīzes slejās. Arī lasītājiem labāk patīk gaŗākie stāsti, jo viņi jau vērtē pēc tā, kas notiek stāstā, bet nevis kā tas notiek.

Man šķiet ka Viks ar savām baltajām biksēm, tāpat arī Aiviekstes noslēpums (virsrakstu grozīt nepaguvu, jo stāsts jau bij salikts un tad nav patīkami tur ko mainīt) kā arī šis mazais jaukais gabaliņš par to aprakto, ir jau trīs nodaļas no liriskā romāna, kuŗam reizi ir jāizveidojas. Kad radīsies citi līdzīgi īsstāsti, tos varēs izvietot kādā secībā, labāk iznāks, kā romāna nodaļas. Turpretī tiek stāsti kā piem. par Inges atslēgas kaulu un dienas grāmata un citi līdzīgi būs apvienojami citā lielākā krājumā. Protams tos visus, tāpat kā pirmos, var paturēt arī kā atsevišķus stāstus. Bet man šķiet, ka apvienoti tie dod veselāku un spilgtāku ainu par kādu dzīvi un par kādu laiku, nekā katrs par sevi. Taisni tā tas ir ar manu stāstu tagadējā Gada grāmatā, kas patiesībā ir divi nodaļu apvienojums no mana Negantnieka. Ir redzams. Ka tagad diezgan bālie notikumi, romānā dod pavisam citu, spēcīgāku un raksturīgāku iespaidu. Es to jau gan zināju iepriekš, bet man nebija pie rokas tik īsa stāsta kāds derēja Gada grāmatai, lai neizspiestu no tās laukā kādu citu autoru. Kalendāriem, kas pretendē uz lielu lasītāju skaitu, vajadzīga dažādība. (Gan ļaudis būtu pateicīgāki, ja šī dažādība rastos bez profesoru palīdzības…)

Mani varat droši uzrunāt vai nu pa vecam vai pa jaunam – bet no manis nevajag mācīties. Es allaž kā virsrakstā (uzrunā) tā arī pašā vēstulē mēdzu būt formāls. Bet tā ir tikai metode, pie kuŗas es turos aiz uzmanības, jo baidos, ka vēstules var nonākt nejauši svešās rokās. Patiesībā šis formālisms mani nospiež, jo ir brīži, kad gribas, lai otrs cilvēks redz manas domas bez uniformas. Domas un jūtas nav uniformējamas, bet ja to dara, tad nogrēkojas kā pret sevi, tā pret vēstules lasītāju. Ne arvienu ir iespējams lasīt rindu starpās to, kam vajadzētu būt pateiktam vārdos. Vārdi nav tik vienkārša lieta kā tie izskan, jo tais aizvien slēpjas burvība, metafizisks spēks, kas mūsos, mums pašiem to nezinot un nejūtot, kaut ko rada, kaut ko pārveido, vai arī kaut ko iznīcina vai nogalina. Es to ikreiz sajūtu ar kaunu un nožēlu, kad lasu piem. Ģētes vēstules, vai Vāgnera vai kāda cita droša cilvēka vēstules. Viņi arvien ir baidījušies būt nepatiesi pret to cilvēku, kuŗam uzticējušies un nekad nav domājuši par to, kas būs, ja viņu vēstules nonāks svešās rokās. Man patīk šīs vēstules lasīt vairāk nekā kādu romānu, bet bieži to nevar darīt, jo tad rodas pārāk liels īgnums pašam pret sevi.

Ko Jūs domātu par to, ja izmantotu romānam kādu tematu no Bībeles? Protams, tas nenotiktu Dievam par godu, bet gan tāpēc ka ikdiena ar katru stundu kļūst pelēkāka, svešāka un pretīgāka. Par to var runāt tikai ar humoru, gandrīz jau ar niknu humoru. Bet to ļaudis (lasītāji) necieš, arī nesaprot. Vajadzīgi skaisti meli, kas jāapkaisa ar morāli, patriotismu vai kādu citu skolā iemācītu patiesību. Bībele rāda patiesus cilvēkus, kas slepkavo, mīl, nīst, un upurē zelta teļam ar dzīvniecisku drosmi un atklātību un neprasa – kas būs pēc tam. Mūsu literatūra baidās no Bībeles tematiem kā žīds no krusta. Ar citām tautām tas citādi, jo tur tos izmantot ir parasta lieta. Latviešu domas ir vēl tik pirmziemnieciski bailīgas no visa, kas ir jauns un neparasts. Varbūt arī daži domā, ka par Bībeli un tās saturu drīkst runāt tikai vīri, kam mugurā melni talāri un krusts uz krūtīm?

Viktorijas jaunatnes dienās ‘iztirzāta’ mana Vīru valoda. Kas no tā iznācis, nezinu, jo neesmu nevienu sastapis, kas man varētu pastāstīt, kā ar tirzāšanu gājis.

Nupat uzmetumā esmu pabeidzis jauno romāna 10. nodaļu, kuŗai ir virsraksts: Romantiķi un patrioti. Paies kāda nedēļa kamēr to pārrakstīšu ar mašīnu.

J. Veselis lūdz manu Saulgriezi. Laikam ziņas par to tikai tagad aizklīdušas līdz Kalamazū. Grāmatiņas man viņam jādod, jo jūtos viņa parādnieks: viņš līdz ar V. Dambergu bij tie, kas pārliecināja M. Gopperi iespiest manu pirmo romānu – Burgu jubileja, kad visi kritiķi par mani cieta klusu, kā ūdeni mutē ieņēmuši.

Līst lietus un tā kā vēstulei ir gals, tad būs jāuzsāk kāds cits svētdienīgs darbs. Varbūt mēģināšu pārtulkot kādu angļu dzeju… Pielieku kādu paraugu.

Esiet sveicināta…          kundze.
Jūsu J. Kalniņš.

[no date]

Miriāma.
Balāde.

Meiteni ar acu pāri, mirdzēja kas jauki,
Atceros es viņas tēva mājā klusā
Mazā pilsētā, kam apkārt zēla lauki
Un kur ļaudis līdz ar krēslu gāja dusā.
Žīdu skuķe, Miriāma Grīliches,
Kādēļ Tevi atceros vienmēr vēl es?

Rītos, kad gar viņas mazo māju gāju,
Durvīs Miriāma stāvēja ar kautru smaidu:
"Kungs vairs neatceras mūsu māju?
Sen jau veikalā es kungu velti gaidu..."
Žīdu skuķe Miriāma Grīliches,
Vai šī smaida dēļ gan atceros vēl Tevi es?

Bet ja veikalā es kādreiz gāju,
Miriāma stāvēja aiz letas smaidot
Un no viņas tad es uzzināju,
Ka tik daudzas jaukas lietas mani gaidot!
Žīdu skuķe, Miriāma Grīliches,
Vai šo lietu dēļ gan atceros vēl Tevi es?

"Kungs gan izvēlēsies modernāko kakla saiti?
Un vēl pāri ādas cimdu ar' tai klāt?..."
Vēra vaļā viņa daudzās kārbas raiti,
Valodīgi ņēmās mani rosināt.
Žīdu skuķe, Miriāma Grīliches,
Tavas rosas dēļ vai atceros vēl Tevi es?

Rudens rītā zvaigzni dzeltenu uz krūtīm
Redzēju es Miriāmai skumju ļaužu barā.
Viņas māja, izdauzītām logu rūtīm,
Nokļuvusi bija nežēlīgu vīru varā...
Žīdu skuķe, Miriāma Grīliches,
Tava posta dēļ vai atceros vēl Tevi es?

Tālas šauteņzalves dzirdēju es tad,
Baigi atbalsojās tās ik katrā namā --
Neatgriezās Miriāma pilsētā nekad...
.................................
Tādēļ, žīdu skuķe Miriāma Grīliches
Aizmirst nespēju vienmēr vēl Tevi es.


--------

Vecā saimniece.
Balāde.

Iet vecā saimniece pa lauku pastaigāt,
Jo izejama diena tai un sirdi mierināt
Nu viņa grib pēc garām, smagām darba dienām,
Kad vaļas nebij acu augšup celt
Pret jumtiem irstošiem un grūstošajām sienām,
Un sētmaļiem, kur nātrēm ļauts ir zelt.
Ir izejama dienai tai, ne gaišais svētais rīts,
Kas zvanu skaņām kādreiz kļuva iezvanīts.

Gar lauku saimniece gausiem soļiem iet
Un vēro: svešs tas viņai tagad šķiet,
Jo nezālēm un lāčauzām ir pilnum pilns
Lauks, kurā līgojās reiz zeltains kviešu klājums.
Un sirdi saimniecei pārpludina sāpju vilns,
Tās gaitu dara grūtu kāju pēkšņais vājums:
Kur pūles smagās vaiņagoja dižo ražu gods,
Tur tagad redzams slinkuma un nevīžības sods...

Vairs tik ko taku vecā saimniece redz,
Jo acu plakstus viņai karsta migla sedz.
Un nedzird tā, cik skaļi cīruļi vēl dzied,
Pār zemi izsmieto un postā apvainoto,
Un neredz viņa atraitnītes kautrīgas kur zied,
Un dienvidvēju nejūt zemei doto...
Sāp saimniecei sirds, bet ceļi lokās
Un ceļ pret debesīm tā lūgsnā liktās rokas:

"Kungs debesīs! Vai tas tavs augstais prāts,
Ka zemes virsū viss kļūst nicināts,
Ko mīlēt bij un kas mums deva spēku?
Ka stulbas kājas ziedus samīda bez prieka,
Ka augļus vākt nu uzskata par grēku?
Un mīlētāja sirds nu kļuvusi ir lieka?...
Brūk zemē saimniece... Sirds rimst tai mūža dusā,
Bet nesaka nekā ne debesis, ne zeme klusā.


1955. 15.-19. XI

23.11.1955.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Bija iesākta Jums gaŗa vēstule, bet viņā bija par daudz filozofijas, pati nevarēju tikt ar viņu galā un aizmetu. Biju sākusi runāt par Rozīša noveletes meiteni, aizstāvot to pret paviršo lasītāju Šternu. Bet tad domāju – ko man par pasaules ļaudīm domāt, pašai tik daudz ko darīt.

Pateicos par ielūgumu uz izstādi. Pateicos par angļu dzejoli, jāsaka no viņa es daudz nesapratu. Apmēram pusi.

Strādāju kaimiņa pupu gabalā un krāju naudu Kultūras dienām. Mūsu pupiņas neuzdīga. Man varētu būt brīvāks laiks, bet tā kā man tas tomēr neiznāks, tad uz kaimiņa lūgumu sāku palīdzēt viņam, un tagad pelnu ‘lielu naudu’. Abi meiteņi iet uz šuvēju kleitas uzmēģināt, es pat cenšos ieturēt dietu, lai vecajās tiktu iekšā – ir tāda pavisam dīvaina atmosfaira, ne būt ne tāda, kādai vajadzētu būt domājot par sūtīšanu darbus konkursam. Bet dzīve prasa savu tiesu. Rakstu pa retiem brīžiem kādu gabaliņu, līdzīgu varbūt tam, vides ziņā, kāds bija Aiviekstes noslēpumā un šaubos vai tāds konkursam derēs, viņā nav nekādas fabulas. Bet es kaut kā varu rakstīt tikai to, uz ko man patreiz ir prāts, tautas vārdiem sakot. Tikko šo pabeigšu – nosūtīšu Jums un ķeršos pie cita. Gribēju to ātri izdarīt, bet nekas nenotiek te man ātri, izņemot tos mazos stāstus, kas Jums patīk.

Bībeles temats jūsu romānā man ļoti patiktu. Mūsu rakstnieki to laikam neizmanto, baidīdamies par zināšanas trūkumu. Domāju – tur jāpazīst Bībeles raksti, arī vēsture, ģeogrāfija. Jums ir laika diezgan to visu izstudēt cik Jums vajaga. Un tad – sākt tēlot bez bailēm.

Jāsāk ir dienas darbi. Ir skaists rīts, kā tagad daudzi. Cēlos ap pieciem. Strādājot pie kaimiņa ieskatos citu cilvēku likteņos. Tepat ir smaga romāna viela no divi ģimenēm kopā.

Sveicinu!
Jūsu E. Dzelme

P.S. Brauciet uz Kultūras dienām.
Atlidojiet!            
t.p.

28.11.1955.

Labais Kalniņa kungs

Šodiena ir tāda sajukusi diena, dārzā birst jasmīni un eikaliptu šalkšana atgādina bērzus. Tas varbūt tādēļ, ka uzrakstīju šo pasaku, kuŗu Jums nosūtu. Tur ir šīs dienas murgi un pagājušās dienas atmiņas. Uzrakstīju to visu kādas vēstules vietā, kuŗu gribēju Jums rakstīt. Gribēju teikt melnākos vārdus par savu postu un visu. Tad pie rakstīšanas piesēdusies domāju par sakāmiem briesmīgiem vārdiem un tie sāka meklēt kādas citas formas, kuŗā ieiet un izlīt un es sāku rakstīt pasaku. Pārrakstīju to un nosūtu Jums. Gribēju uzrakstīt ļoti tīri saprotami, lai Jums viegli lasīt, bet steidzos un laboju un nekāda glītuma nav. Bet vēl reiz pārrakstīt nav laika. Bez tam, man uzrakstītais jādabū prom no pašas acīm. Ja varētu, es ieslēgtu to galda atvilknē, lai nostāv laiku, bet tā nav droša glabātuve. Acumirklī pie šīs pasakas es nedrīkstu ilgāk kavēties. Motto viņai ir Jūsu vēstulē teiktie vārdi: „Jā, rakstiet! Laiks nestāv uz vietas.” „Jā, rociet!” es saku, un šodien es varētu rakt, brīva diena. Bet tā vien laiks aiziet, kā Jūs to pasakā izlasīsiet. Tomēr šodien esmu savā ziņā laimīga. Atpūšos un to sev nepārmetu.

Vakar saņēmu Austrālijas Latvietis Gada grāmatu. Saņēmu to arī pagājušā gadā un neesmu nevienam par to pateikusies. Rokraksts, kas sūta, ir laikam Šmita, bet kādēļ man sūta? Vai tik tur nav Jūsu paceltais pirksts vainīgs? Vai neesat atklājuši Ķikures noslēpumu?

Gaidīju lai izlasītu savu rakstīto, bet tāpat kā pagājušo reizi, piedzīvoju rūgtas skumjas. Un es nezinu īsti kādēļ? Ir tā kā kauns, tā kā par maz izteikts, un tomēr tā kā par daudz atklāts un – vientulība, tikai manas pašas teiktie vārdi, bet rakstot kaut ko man arvien šķiet, ka es ar to iegūšu, apkampšu savus draugus, cilvēkus tēvzemi, savu jaunību – es nezinu ko! Bet tas nenotiek.

Un es skreju lai rakstītu Jums. Zinu cik liela svētība ir tam, ka Jūs man rakstiet un es Jums. Lai cik cilvēki – draugi ar būtu patmīlīgi, nepastāvīgi, un niecīgi savā draudzībā, draudzībā, lielāka vai mazāka, ir tomēr viena no cilvēka dzīves krāšņākām rotām.

Priecājos par Lēmanes mazo dzejoli, par Rozīša noveleti. Protams par Jūsu stāstu, tas man jālasa vēl otrreiz jo drīz, jo visu izskrēju cauri ļoti ātri, vakar vakarā, kad biju pabeigusi savu pasaku. Šis Rozīša stāsts man patīk vislabāk ko esmu no viņa lasījusi. Ledija Godiva man nepatika, bet šis ir jauks, ar traģisku smeldzi. Gaidīšu tagad literāro pielikumu, tur ceru sastapt atkal visus vārdus, kuŗus sāku nu pazīt. Man tas liels ieguvums, jo Jūsu pažarnieku sanāksmēs netieku.

Jūsu domas par padomu došanu otram, par kuŗām Jūs rakstāt savā vēstulē, man ļoti patīk. Tā tas patiesi ir, ka otra vislabākais padoms var dažu novest postā. Un jo vairāk kādam padoms ir vajadzīgs, jo bīstamāk ir to dot. Tomēr – dodiet man padomus, cik vien to par labu atrodiet.

Nu man būtu šī vēstule jābeidz un tās dažas stundās, ka vēl atlikušas, atkal kaut kas jāuzraksta. Bet brīdi pēc šīs vēstules ņemšu atpūtu ārā, saulē.

Man tēlojas domās tādu stāstu virkne, kas varbūt būtu apvienojama kā romāns – sievietes uz ceļa – vai tamlīdzīgā nosaukumā. Tur būtu raksti par sievietēm, migrantēm, kas bezpalīdzīgi cīnās bez sabiedrības, bez tuviniekiem, bez dzimtās zemes, bez visa tā, kas cilvēku dara par cilvēku un tomēr vēl ir cilvēki. Stāsts Žēlastība, ko Jums aizsūtīju, varētu būt viens izvilkums no tā. Tad tur nāktu vēl citi par mātēm, par vecām mātēm un vieniniecēm.

Tas varbūt ir bīstami ķerties pie tāda temata, bet man tas ir tuvs, jo esmu to piedzīvojusi uz savas ādas un ieskatījusies arī citās sievietēs.

Protams, bez vīrieša tur nevarētu iztikt un tur būtu daži, elki kas pieviļ, bet ienes illūziju skaistumu.

Pateicos tiem, kas rūpējušies lai saņemu Austrālijas Latvietis Gada grāmatu un pateicos par visu saņēmu no Jums!

Jūsu E. Dzelme.

31.11. 1955.

Jau aizgājušas vairāk dienas. Nav nekas padarīts. Gaidu no Jums vēstuli. Gaidu literāro pielikumu. Gaidu atkal brīvu dienu. Šodien ir skaista vasaras diena…

Vai Jūs beidzot simpatizējiet savā romānā vienai dāmai, vai izšķīrāties to nicināt? Man šķiet grūti nāksies to izdarīt. Vieglāk ir mīlēt, kā ienīst.

Līdz nākošai vēstulei Jums, man kaut kas jāuzraksta. Tāds likums tagad līdz Ziemsvētkiem: mazākais ik otrajā vēstulē jābūt arī manuskriptam. Rakstiet man un lūdzu – arī kritizējiet. Vai ziniet kas mani no Jūsu stāsta sasildīja? Tā podiņu krāsns viesistabā rudens svētdienas pēcpusdienā. Jauki!

E. Dz.

A. L. Pirmais iespiestais dzejolis.

E. Ķikure

Jautri debess skaldās
mākoņvāļi krīt.
Gaiši stari maldas
zelta kūļos slīd.

Lietus maisus aiznes
vējš un slaucīt sāk
spožās debess kāpnes.
Saule lejā nāk!

Oktobris 1955 (Ķikure/Kikure)

20.10.1955.

Godājamais Kalniņa kungs.

Šai dienai ir mazliet gaišuma: vakar saņēmu Jūsu vēstuli ar referātiem, saņēmu vēstuli no Amerikas draudzenes, nobeidzu savu stāstu, ko Jums nosūtu un šorīt stropā lido bites, kuŗas vakar tur ielaidām. Aizvakar mums izdevās saņemt vienu spietu, kas lidoja pāri tieši tad, kad es laistīju dārzu ar gaŗu ūdens šļūteni. Atlika tikai celt to pret spietu un tas salidoja turpat kokā. Gan jau šīs bites mani mocīs, man būs viņu dēļ jācieš, katras dzīvas radības dēļ, kas ir mūsu mājā, man savu reizi ir jācieš, es vienmēr pie visa esmu vainīga, ja kas ļauns ar tām notiek, bet šorīt ir skaisti noraudzīties, kā bites darbojas. Tās man atgādina mājas, māti un veco māti. Varbūt šīs bites man pat kādu stāstu atnesīs.

Ir labi, ka varu Jums atkal uzrakstīt vēstuli, savu apņemšanos sev par stāsta rakstīšanu esmu izpildījusi. Tas nu gan ir tāds ar skumju un apnikušu tematu – no nometnes dzīves, bet citu neko nevarēju. Biju jau iesākusi un pusē uzrakstījusi kaut ko no Latvijas, jaunības, mīlestības, bet apkārtējā dzīve traucēja tanī pietiekami iejusties. Vajadzēja to uz brīdi pamest un paķert kaut ko šai dienai tuvāku.

Grīns, man šķiet, kritizējot Ingrīdas Vīksnas stāstu un noveļu krājumu Dāvana, saka, ka traģiskos stāstus var rakstīt tikai rakstnieks, kam ir savs pasaules uzskats, vai mazākais nojauta par to. Tagad, kad savu mazo stāstu esmu beigusi, man šķiet tas laikam ir ar traģisku saturu, bet vai man ir savs pasaules uzskats jeb tikai nojauta par to, es nezinu. Stāsts ir īstenībā notikuša atgadījiena atstāstījums un kas tur izdevies, kas nē, to redzēsiet Jūs, es varbūt vēlāk. Nevaru ilgāk to paturēt ‘lai noguļas’ un tad ‘slīpēt’, jo tā saturs nav nekāds ievērojamais un otrkārt – man nav laika ķēpāties tik ilgi ar vienu. Ar nākošo vēstuli gribu pabeigt iesākto, ar jaukāku tematu.

Šis laiks, kopš esmu Jums rakstījusi, ir atkal bijis sūrs un rūgts. Pati jūtu sirds pagurumu un arī garīgi esmu nomākta. Būtu vajadzīga atpūta, kuŗas nevaru sagaidīt. Tad mazākais meitēns ilgi nonīka ar saaukstēšanos, pēc tam lielākais. Pēdējam, ārsts lika izdarīt rentgena uzņēmumu, jo kaut kas bija dzirdams plaušās. Tas vēl nav izdarīts, jo nākošā nedēļā te būs visiem plaušu pārbaude. Ceru labāko, ka nekas nebūs. Bet viss tas ir diezgan smagi skāris arī mani.

Vasara nāks, varbūt tas neteiktais padoms ir – rakstīt? Mudināt mani tam vajadzētu tikai tik daudz, lai paturu ticību sev, citādi man visi prāti ir pie rakstīšanas. Tā kā pēdējā laikā tomēr tik bezgala maz laika varēju ziedot, tad šķita būs vai jālūst no visa velkamā dzīves smaguma.

Ja man tikai ļautu aiziet un netraucētu, es ticu, ka es materiālo apstākļu dēļ bojā neaizietu. Mani cilvēki ieredz kur es strādāju, gan es atrastu kaut vai houskeeper’s darbu. Bet visa nelaime jau guļ citur, – tur, ka bez katastrofas es nevaru neko uzsākt. Un katastrofa var būt par izpostīgu. Redzēsim vēl, kas tuvākā laikā notiks. Bet kādas gan es te pārmaiņas varu cerēt?

21.10.1955.

Redzu, ka es vakar esmu sākusi vaimanāt. Bet to jau es daru ik mirkli. Īstenībā vēl daudz vairāk, kā uz papīra. Esmu kā pele akā. Dažreiz domāju – no Kultūras dienām man nevajadzētu mājās braukt, bet laisties prom kur deguns rāda – lai tad nāk kas nākdams.

Gaidīšu no Jums vēstuli ar kritiku par uzrakstīto. Kaut varētu ar Jums parunāt, vienu otru lietu pārspriest. Vairāk laikam nebūs laika rakstīt, lai gan zinu, ka bija vēl kaut kas, par ko gribēju ar Jums runāt. Nevaru atcerēties.

Mūsu bites divi diennaktis pavadīja tumšā, netīrā kastē, no kuŗas viņas nevarēja tikt ārā. Tad trešā dienā viņas atmodās puslīdz ērti ierīkotā mājiņā, labā vietā, pie ziedoša krūma, ar medus lāsēm nolietām pie durvīm. Bērni teica: „cik viņas būs laimīgas! Pamostas: saulē, mājā, medus smaržā!…” Vai tā nevarētu būt arī ar cilvēkiem?

Sveicinu!
Jūsu E. Dzelme.

P.S. Pastāstiet citā vēstulē vairāk par savu ikdienu, lūdzu.
E. Dz.

1955. g. 30. okt.

Cienītā kundze.

Nu jau Jums būs Gada grāmata un Jūs tur redzat savu stāstu. Bet man ir žēl, ka viņš ir tur. Tas ir tāpēc, ka to vajadzēja sūtīt sacensībai, par kuŗu Jūs izlasīsiet te pieliktajā avīzes izgriezumā, ko lai dara! Kas par vēlu, tas zaudēts. Un ar Aiviekstes noslēpumu ir tas pats. Arī to varēja sūtīt. Žēlastība, ko nupat atsūtījāt, pēc manām domām sacensībai neder, jo tai trūkst tādas kompozīcijas vienības, kāda tā ir kaut piem. Pasakā. Es domāju par Kādas sievietes dienas grāmatas – ar to varētu mēģināt. Bet varbūt Jums ir kas jauns? Atsūtiet. Katrā ziņā, ja gribiet ko sūtīt, tad jāsūta jau novembŗa vidū un ar gaisa pastu jo uz svētkiem pasts ir tā pārslogots, ka sūtījumi kavējās. Vajag riskēt, jo krievi senāk teica: risks ir cildena lieta. Tagad, zināms, visi domā citādi.

Nē, mans neteiktais padoms nebija attiecināts uz rakstīšanu. Vai tad ir jēga dot zirgam padomu, lai ēd, kad tam uzmaukta galvā tukša auzu tarba? Padoms, ko es varētu dot, varētu būt tikai tāds, ka ir jārūpējas par pašu rakstīšanas iespēju, kādas Jums trūkst. Un taisni šo padomu es baidos dot. Jo kāda jēga ir labiem padomiem, ja nav spējas tos iedzīvināt, atbalstīt praktiski. Viss ko Jūs domājiet sasniegt, ir iespējams tikai tā, ja Jūsu tagadējais stāvoklis mainās, es neuzdrošinos Jūs aicināt, lai Jūs šai ziņā kaut ko darāt. Var būt, ka pietiek viena uzņēmīga, droša soļa un viss kļūst citāds, sākās pavisam cita dzīve. Bet var būt, ka tas tā nav? Mūsos visos slēpjas mūsu liktenis, bet mēs tomēr nezinām, kas viņam ar mums prātā. Ir jātic sev, jo bez tā nekas nav panākams. Bet ir taču tā, ka allaž mums tic arī citi un mums jāizšķiras, kas ir lielāks, mūsu ticība sev, vai viņu ticība mums? Par to var domāt ļoti dažādi.

Ko lai stāstu par savu ikdienu Jums? – tā pastāv no trim ļoti atšķirīgām daļām – no darba, gulēšanas un saskares ar citiem cilvēkiem. Pēdējā daļa ir visnepatīkamākā un ja būtu iespējams bez tās iztikt, tad būtu varbūt labi. Bet iztikt nav iespējams un tāpēc labi nav. Es nupat atbrīvojos no saviem priekšnieka pienākumiem mūsu Preses kopā. Bet tas dažiem ir nepatīkami, jo nav ko likt manā vietā. Bet man šie pienākumi bij nepatīkami tāpēc, ka prasīja no manis to, kas man nepatīk darīt. Bet kā man var būt labi, ja mans labums dibinās uz citu nelabuma? Jūs nebijāt vienīgā, kas man sūtījusi savus darbus ieskatam un padoma došanai, to darījuši vairāki kollēgas. Es domāju, ka daru labi ja saku viņiem to, ko domāju. Bet tas tomēr nav bijis labi, jo tagad viņi viens pēc otra no manis novēršas, pat ar skandālu. Tas ir špāsīgi, bet ne labi. Es nekad nezinu, vai daru ko labu vai ļaunu. Laikam taču ļaunu? Liktenis mani nostādījis tādā vietā, kur nevar ne stāvēt, ne sēdēt un grib, lai atrodu sev kādu stāvokli, kas nav ne stāvēšana, ne sēdēšana. Viss tas ir humors. No vienas Amerikas avīzes man pienākas saņemt honorāru, bet to jāizmaksā avīzes pārstāvim šeit, Austrālijā. Bet kam gan var būt patīkami maksāt citiem naudu? Tāpēc pārstāvis redakcijai atbild: Nezinu, kas tas par Sarmu un kur viņš dzīvo!… Tas nekas ka Sarmas adrese ir katrā Austrālijas Latvietis numurā, jo tā jau ir arī redakcijas adrese. Protams – arī tas ir humors, bet labuma no tā nav nekāda, tas ir man.

Jūs saņemsit mazu grāmatiņu – Slinkais puisis. Tā jāvērtē tikai no grafiskā viedokļa. Grāmatiņa pagatavota bez nevienas svešas rokas pieskāres no ilustrētāja.

Jūsu J. Kalniņš.

Septembris 1955 (Ķikure/Kikure)

1955.9.9.

Cienītā kundze.

Ir kāda nojauta Jūsu domās, ka Vīru valoda nav nekāds vēsturisks stāstu krājums. Tā ir pareiza nojauta un ir savādi, ka Jums taisni tā radusies, kamēr visi citi šos stāstus uzskata kā vēsturiskus. Tur no vēstures ir tikai personas un fakti, citādi visa grāmata ir taisni autbiogrāfiska. Visas personas, kaut arī vēstures aspektā, runā manas domas. Un ļoti bieži tās pamatotas manos tiešos pārdzīvojumos, kuŗus tā bij iespējams izteikt, lai neviens nezinātu, ka tās visas attiecināmas uz mani. Varbūt ir tā, ka to spēj nojaust tikai sieviete, jo ļoti bieži šīs domas arī saistās ar sievieti, ar kādas sievietes traģiku, vai mazākais pārdzīvojumiem. Jūs sakāt, ka jūtaties ļoti vientuļa. Varbūt tāpēc Jūs arī manā grāmatā atklājāt to, kas citiem nav saprotams, jo visu, kas tur rakstīts, ir radījusi dziļa, ļoti dziļa un mocoša garīgas vientulības sajūta daudzu gadu laikā. Toreiz vēl nepratu šo sajūtu izteikt nedaudzos vārdos, kā tagad tas ir dzejā, tāpēc bija vajadzīgi stāsti, kuŗos vienas domas, viena pārdzīvojuma mirkļa dēļ ir jāiet gaŗš apkārtceļš. Bet, protams, šis apkārtiešanas ceļš ir zināmā mērā Golgotas ceļš, tāpēc ka tā pati viena doma nedēļām un dažreiz mēnešiem ilgi ir jānēsā sevī un visādās variācijās tad jāietver vārdos. Tomēr tas ir varbūt arī glābšanas ceļš, jo viss beidzot pārdeg, viss kļūst skaidrs un vairs nemoca tā, kamēr par to nav iespējams valdīt. Dzejā viss norit ātrāk, bet par to doma paliek dzīva un vēl ilgu laiku, pat pēc gadiem to lasot, var just ka kādreizējs pārdzīvojums nav miris, nav izdzisis un kaut kur kvēlo. Stāsts, romāns, novele skaidro, dzejolis konservē, uzglabā. Es nespēju pateikt, kur ir vairāk mākslas. Bet varbūt ir dažādas mākslas – skaidrotāja, un sarežģītāja, mūžam neatklājēja, mūžam pilnību solītāja un neko nedevēja, apoloniskā un dioniziskā, gaišā un tumšā. Kāda jēga gan citādi būtu būt māksliniekam, ja viņš nebūtu pakļauts vienai vai otrai no šīm varām? Tagad to saprot tik dzejnieks. Lasītājam par to nav jēgas. Viņš meklē dzejdarba ideju, kuŗa tam liekas svarīga un par kuŗu viņš ar dzejnieka palīdzību grib iegūt kādu skaidrību, cik viņa iedomātā vērtība ievērojma, dziļa, svarīga vai skaista. Tas ir, viņam patiesībā nav vajadzīga māksla, kuŗai nav nekāda mērķa, nekāda gala, bet kas ir vienkārši dvēseles elpošana, dvēseles eksistences izpaudums. Viņam vajadzīgs apliecinājums, ka dzīvei ir kāds mērķis un ka tas balstās uz kādiem pamatiem. Tas ir: lasītājs prasa pēc filozofijas. Mēs dzīvojam dievu mijkrēšļa laikmetā, kur māksla ir degradēta, padarīta par kalponi nevien filozofiskajai domai, bet vienkārši jau politiskiem režīmiem.

Redziet nu cik tālu es nonācu. Es pats sāku filozofēt. Bet Jūs esiet pie tā vainīga. Jūs reizēm pieskaraties ļoti vārīgām vietām. Uz to var neatbildēt, var izlikties ka tas nav saprasts. Bet varbūt Jūs to vairs otrreiz nekad neatkārtosiet? Varbūt Jūs nekad arī vairs nedzirdēsiet tādu pieeju mākslai vai dzejai, kāda tā ir man? Varbūt Jūs reizi nomāks pupiņas un citi līdzīgi krikumi. Tāpēc par visu jārunā ne no virs – bet no iekšpuses.

Jā, arī tas ir taisnība, ka es no Jūsu stāstiem zinu par Jums vairāk nekā no vēstulēm. Un varbūt šī patiesība ir arī tā, kas cilvēkus tuvina visvairāk.

Rakstiet Amerikas draudzenei, ka ar viņas dēlu droši vien viss ir all right, jo ir ļoti daudz ievērojamu vīru, kas savā jaunībā bēguši no vecākiem. Es domāju, ka tur vainojami ne bēgļi, bet vecāki. Bēg jau parasti no tā, kas nepatīk vai nav izturams.

Literārā pielikumā lieta virzās pamazām uz priekšu un es ceru, ka oktobrī Jūs tur redzēsit savu stāstu, kuŗu Jūs gribiet kristīt par Aiviekstes noslēpums. Ja gribiet, to var paturēt, kaut gan es to neliktu, tāpēc ka tai slēpjas romantika. Lasītājs to tā pieņems un beigās jutīsies mazliet pievilts, tāpēc, ka būs gaidījis mīlestību, bet tās nebūs. Tāpēc arvien labāk ir lietot pēc iespējas vienkāršus, bet zināmus uz kāda fakta dibinātus nosaukumus. Senāk es to nezināju, tāpēc arī Viru valodā ir daži virsraksti, kuŗus es tagad vairs negribētu. Tāds piemēram ir Atvasaras sapnis, kuŗš tūliņ virza lasītāja domas turp, kurp viņš to arī gaidījis. Bet ir labāk, ja lasītājs nezin, kurp galā autors to novedīs, jo mākslas darba galvenais nav noslēgums, resp. mērķis, bet pati darbības norise, kam jāsaista visa lasītāja uzmanība, tā kā viņš beigās jūt, ka ar stāstu nav nekas sasniegts, nav nekas noslēgts, bet ka viņš autoram līdzi ir kādus brīžus atraisīts realitātei un dzīvojis kādā imaginārā, garīgā pasaulē. Nu, var jau būt, ka es maldos un ka šais lietās var būt citādas domas.

Pagājušo svētdien es lasīju savu referātu Metafizikas ielaušanās literatūrā. Viss tur grozās ap eksistenciālās, modernās literatūras analīzi, pierādot, ka no tās ir pazudis nevien varonis, bet vispāri pats cilvēks kā tāds, atstājot savā vietā filozofisko, pielīdzinās esejai. Izlietodams visus literārās mākslas līdzekļus, rakstnieks lasītāju piekrāpj, dodams tam dzejas vietā filozofiju. Bībelē tas teikts – maizes vietā akmeni.

Klausītājiem temats bij par smagu, kāpēc debatēs izvirzījās blakus lietas. Tā man gadījās jau arī agrāk, kāpēc sāk pāriet luste uz referātu taisīšanu, jo runāt par lietām, kas jau ir ābeces gudrība nav nekādas patikas. Ar skumjām vispār jāvēro, ka tiklab referātos (ja tie neattiecas uz techniskām lietām), kā arī avīžu rakstos viss sāk pievērsties lietām un šo lietu skatījumam tai izpratnē, kādā tā bij pirms 50 gadiem, kad šīs lietas cilāja lauku biedrības, kur par lektoriem bij studenti. Bet klausītāji taču bij visumā cilvēki ar augstskolas izglītību. Ja tagad to pašu grib dzirdēt cilvēki ar universitātes izglītību, tad lieta ir vairāk nekā bēdīga. Pasaule iet uz priekšu, bet mēs ejam atpakaļ – uz Limbažiem… Šai ziņa arī Jūsu pupiņas ir nolādāma parādība, jo māksliniekam tagad vajadzīgas daudzas zināšanas. Ar paša spēkiem nepietiek. Tiem kas dzīvo lielajās pilsētās, kaut arī viņi iejūgti ne mazāk smagā darbā kā Jūs, tomēr izdodas kādus brīžus nozagt arī garīgās bagāžas papildināšanai un tātad iespējams kaut cik pretoties Limbažiem.

Pamazām laiks kļūst pavasarīgs, ziedu vairāk un ielās rodas kādas riebīgas smaržas. Staigājot pa Heidelbergu Out look dzīve, Summit dzīve, The Parade, es uz kādu stundu pārceļos citā pasaulē, kas ir tik skaista, ka nevar pat domāt, bet gribas tikai vērot. Es nesaprotu, kāpēc cilvēki, kam pieder šīs skaistās mājas parkiem līdzīgajos dārzos, paši par to nepriecājas, jo mājas ir tumšas, dārzi tukši no jebkādas dzīvības, tā kā liekas kāds tos ir nobūris.

Es protams, nedrīkstu Jūs skubināt rakstīšanai, bet ja mūsu literārais pielikums iznāks, tad autori būs jāmeklē citos kontinentos, kas ir slikti, jo mana doma jau bij tāda, ka ar šo pielikumu ir jārada iespēja jaunajiem Austrālijas rakstniekiem producēties un kļūt pazīstamiem.

Esiet sveicināta vārda dienā un pieņemiet, ka Vīru valoda ir dāvana šai dienā. Varbūt nākam gadā būs jauna grāmata.

Patiesībā es gan labāk gribētu pasēdēt pie Jums šai dienā vecā krēslainā istabā, ar zemiem griestiem, pie kuŗiem vēl karājās Jāņu vainagi un dzert ābolu vīnu…

Tātad esiet sveicināta.
Jūsu J. Kalniņš.

16.9.1955.

Godājamais Kalniņa kungs.

Pateicos par vēstuli ar vārda dienas apsveikumu un vēl paldies par grāmatu. Jauks ir solījums, ka nākošgad būs atkal viena grāmata!

Steidzos Jums rakstīt tik ātri, jo gribu Jūs lūgt mainīt Aiviekstes noslēpumu uz Jūsu ieteikto Pareģojumu. Ja jūs to atļaujat. Es pati nezināju, kādēļ īsti mans uzrakstītais virsraksts neatbilst stāstam, lai gan to jutu. Tagad redzu cik tas vienkārši – tas ko Jūs sakāt, viņā ir vēstījums par mīlestību, bet stāstā tas nav. Stāstā vispār nekā svarīga nav, vairāk vērts viņā varbūt ir tā aizgājušā laika uzzīmētā aina. Bet pareģojums tur ir un ap to viss arī vijas. Tas būs tad otrs virsraksts, ko Jūs man atrodiet.

Stāstu man iesākta vesela rinda. Tikai netieku klāt pie nobeigšanas. Nezinu cik viņos jēgas, bet mani tie ir un tie man jāuzraksta. Ceru, ka tagad sāksies mazliet brīvāks laiks. Šīs brīvdienu nedēļas bija tomēr ļoti smagas, kustējos darbā no 6 rītā līdz 9 vakarā ar tik daudz apsēšanās kā ēdot un kartupeļus mizojot. Jūtos nogurusi. Bet nauda Kultūras dienām būs. Un meitenes abas brauks. Tā ir jau fantazēts. Atliek vēl smagais uzdevums – tērpi! Esam visas trīs sievietes. Tas ļoti svarīgi ko vilksim virsū. Tagad jel nav neviena cilvēka pasaulē, sākot no karaļa un karalienes, kam pirmkārt nebūtu aprakstīts, kas viņam bijis mugurā, galvā, kājās… Visbiežāk tas arī ir viss, kas par tiem rakstīts. Par mums neviens nerakstīs, bet Sidnejā ir latviešu sabiedrība ar akadēmisku (arī vispusīgā nozīmē) piegaršu. Lai noturētos viņu priekšā mums ‘piemēroti’ jāapģērbjas. Tas ņems laiku un naudu. Bet neko nevar darīt.

Domāju par Jūsu referātu – vai es viņu nevarētu dabūt lasīt? Varbūt avīzē? Jeb jūs viņu man varētu atsūtīt? Būtu ļoti pateicīga par to. Patreiz lasu rumāņu rakstnieka romānu Divpadsmitā stunda. Bet liekas viņā arī ir vairāk ideju, kā mākslas. Tas, ka Jūs šad tad savās vēstulēs par mākslu runājiet, ir ļoti svētīgi priekš manis. Jūtu pati cik atpakaļ palieku spriedumos par visu, kas notiek pasaulē. Esmu nākusi pie pārliecības, ka man jātiek prom no šejienes. Es nevaru aiziet tā, kā es līdz šim sapņoju – tā lai mani neatrastu. Man ir jāiet un jāsagatavojas uz to, ka mani atradīs, bet man jāiekārto sev un meiteņu dzīve tā, lai mūs nevestu atpakaļ uz šejieni. Grūti tas izdarāms. Bet tas man jāplāno pirms Inese beidz ģimnāziju. Bērni pilnīgi ieaug citā pasaulē, citā valodā. Es neko nevaru grozīt, pirms nav grozīta viņu dzīve. Man jāiet uz kādu latviešu centru. Sidneju. Gribētu labāk Melburnu. Bet arī tas ir daudz mazāk iespējams no visa tā neiespējamā, kas man reiz tomēr jāiespēj. Galvenais, grūtākais šinī lietā varbūt ir tā pati nauda. Kur ņemt tik daudz lai uzsāktu, kur pelnīt vēlāk? Jādomā par to ir. Varbūt vēl ir kāda glābšana. Tad es pati arī nenogrimtu pupiņās, kā Jūs sakāt.

Esmu ļoti nogurusi fiziski no pagājušām nedēļām, kad biju dubulti noslogota. Tagad ciešu no tā, ka nevaru rakstīt. Lasīt vakaros es pa stundai varu. Bet rakstīt nē. Neesmu viena. Varbūt tomēr vasarā būs brīvāks laiks. Kaut man kā visiem piešķirtu trīs nedēļas atvaļinājuma! Tā kā neesmu to saņēmusi vairāk gadus, tad man pienāktos trīs reiz trīs nedēļas. Pēc tam es atgrieztos kā cits cilvēks. Bet – nav jārunā tādi nieki.

Es būtu ļoti priecīga, dažus brīžus, šinī jūgā, ja Jūs atkal atrakstītu un jo daudz par to ko dariet, ko piedzīvojiet, domājiet?

Nevaru Jums neko labu uzrakstīt, esmu nogurusi. Bet tagad – noteikums: Nedrīkstu Jums nākošo vēstuli sūtīt, pirms neesmu nobeigusi kādu stāstu.

Sveicinu!
Jūsu E. Dzelme.

1955. 18. 9.

Cienītā E. Dzelmes kundze.

Šais dienās es pārdzīvoju teātŗa sezonu, jo piektdienas vakarā noskatījos Austrālijas latviešu teātŗa izrādi, kur spēlēja Ratigana lugu Dziļā, zilā jūra, bet sestdienā biju angļu teātrī kur noskatījos speciāli tik Šekspīra lugu spēlētājos aktieŗos, kas spēlēja Spītnieces piejaucēšana.

Ratigans ir moderns angļu autors, kuŗam esot liela piekrišana. Latviski viņa lugu tulkojusi Austrālijas teātŗa režisore Lūc. Kalniņa un kā šķiet tulkojums ir labs. Bet spēlēja latviešu aktieŗi un kā pilnīgi latvisku lugu, kur anglisks bij tikai viskijs un cigaretes. Citādi galvenie varoņi bij tie paši Blaumaņa Edgars un Kristīne – Ugunī un viena veca mammiņa bij Indrānu māte. Man likās, ka viņi spēlēja labi, bet tie, kuŗi šo pašu lugu nupat noskatījušies angļu teātrī Melburnā, saka, ka latviešu teātrī spēlētā luga esot pavisam cita, nekā tā, kas spēlēta angļu teātrī. Jādomā, ka taisnība viņiem, jo ko tad latvietis var saprast no tā, ko domā vai jūt anglis? Lai tulko, ko grib, tas arvien iznāks latvisks, jo saprast angļu dzīves uztveri un tās izpaudumus mēs varbūt sapratīsim tikai nākamās paaudzēs.

Angļu spēlētā Šekspīra poze – jo par komēdiju to nevar saukt un arī Šekspīrs pats to tādu nav domājis, man nepatika pārāk naturālās spēles dēļ. Kā tas jau Šekspīra darbos ir parasts, tur arvienu krietna porcija ir domāta salašņām, kam par mākslu nav jēgas. Šekspīram jau bij jārēķinās ar to, ka lai skatītāju, kuŗu lielākā daļa bij ielas publika, pildītu teātŗa kasi. Bet ja tagadējā laikā jāklausās jēlas asprātības, tad kļūst pavisam sāja dūša. Latvijā spēlējot Šekspīru, šīs prastās vietas tušēja, nespēlējot tās tik naturāli. Bet še viss noris taisni tāpat kā Šekspīra laikā: kā vīrieši, tā sievietes valstās pa zemi, tveŗ un sit viens otram pa vārdā nesaucamām vietām, izdara visādas riskantas kustības – piem. mīlētājs ieņem nepaklausīgās līgavas galvu sev starp kājām un sit viņai ar viņas pašas kurpi pa muti u.t.t. Skatītājiem tas labi patika un tie visās vietās smējās, kāpēc jādomā, ka viņu starpā ir krietni daudz – slum, lai gan no ārpuses tā neizskatās. Tikpat naturālas kā spēle ir arī dekorācijas un skatuves iekārta, kā liekas, ir paņemta taisni no kādas mākslas vēstures mācības grāmatā ievietotā attēla. Visi aktieri runā ļoti skaļi. Var jau būt ka tas tā ir vajadzīgs pozē? Tomēr skaļā angļu valoda man izklausās pēc ķērkšanas. Es arī no tās visai maz saprotu, jo angļu valodā esmu pavisam vājš. Bet tā kā biju pirms izrādes lugu izlasījis (vācu tulkojumā) tad kaut kā jau notikumiem varēju sekot. Man tomēr jāsaka, ka to ko es ieguvu lugu lasot, izrāde stipri sabojāja un ja es vispār nebūtu Šekspīra cienītājs, tad droši vien to vairs nelasītu. Tagad man vēl ir interese redzēt, kā viņi spēlē Šekspīra traģēdijas. Ja arī tais tik pat daudz tiek upurēts slumam, tad man no Šekspīra darbu skatīšanās angļu teātrī jāatsakās, jo lasīšana man dod neizsakāmi vairāk.

Šodien visu priekšpusdienu ziedoju angļu dzejoļu tulkošanai. Jādomā, ka man ar to iet tāpat kā Lūc. Kalniņai ar Ratigana lugu – iznāk latviešu dzejoļi… Bet tas jau nekas – pats tulkošanas darbs ir patīkams.

Es vēl neesmu atmetis domu par romānu, kuŗā izmantotu Jūsu vēstules. Es tam krāju materiālus. Man jau vajadzīgs liels skaits cilvēku. Pats romāna plāns vēl nav īsti izveidojies un es to nesteidzinu, jo ir daudz ko darīt ar nupatreizējo romānu. Pie nākamā varēšu ķerties tika iz nākamo gadu ap šo laiku, kad ceru, ka tagadējais trīsstāvīgais ražojums būs nobeigts.

Citādi nekas jauns negadās. Vakari ir ļoti skaisti – ielas smaržo, zvaigznes spīd un nevienam ne ar, ne par mani nav intereses, tāpēc esmu brīvs un varu domāt taisni to un taisni tā, kā tas nu kuŗo reizi iekrīt prātā.

Visu labu
Jūsu J. Kalniņš.

Jūsu zirņus un pupiņas es nicinu, lai gan esmu priecīgs ik reizes, kad vedekla tās sagatavo pusdienai…

30.9.1955.

Cienītā kundze.

Tas ir labi, ka Jūs nolēmusi braukt arī ar abām Jūsu meitenēm uz Sidneju. Un arī tas, ka pirms braukšanas ir jāprāto un jāgatavo tualetes lietas, pieder pie svētkiem un svētku prieka, jo jaunās galvās viss tas ir vienojies par kaut ko skaistu un veselu, – domāt par braukšanu un gatavoties tai, varbūt pat ir lielāks guvums nekā tas, ko iegūst kad nobrauc galā. Ir, man šķiet tā, ka tas ko iegūst bērni, ir daudz skaistāks un daudz lielāks nekā tas, ko mēs ar to panākam. Mūsu prasības ir pārāk lielas, pārāk garīgas, lai tās varētu realizēt tik pilnīgi, kā to gribētu. Bērni to spēj, viņi grib mazāk un panāk vairāk.

Šad un tad domāju par Jums, dažreiz arī par to, kā es varētu dot Jums padomu, teikt kādu vēlēšanos, kuŗa varbūt Jums ko palīdzētu. Bet tūliņ es kļūstu kautrīgs, es baidos, ka Jūs to varētu ņemt pārāk nopietni un es to nesaku. Varbūt ir labāk, ja otrs cilvēks vairāk attura nekā skubina. Esmu piedzīvojis, ka vislabākie aizrādījumi un skubinājumi otru var novest postā. Nekad nevar zināt, kā otrs cilvēks ar mūsu domām rīkosies. Bet – lai paliek filozofija.

Vakardienas Austrālijas Latvietī bij I. Šterna kritika par manu Vīra valodu. Tā man sagādāja humoru. Viņš negrib par mani teikt nekā slikta, bet nezin, ko lai saka labu. Tas ir traģikomisks stāvoklis. Un tas tā ir ar visiem kritiķiem. Tikko kāds novirzās no trafaretā, viņi vairs nezin, ko iesākt. Ar Rūsu St. izgāja daudz labāk, jo tur viņš bij ko sapratis. Bet tā kā Eglītis bija priekšā, viņa rakstiņu nevarēja avīzē iespiest. Tagad to izdarīju ar Vīra valodu, bet nu viņam tas nav izdevies. Ko lai dara! Dažreiz liktenis cilvēku izjoko.

Es stipri mocos ar vienu sievietes raksturu savā romānā, jo nevaru izšķirties, vai tas man simpātisks vai nē. Bet tas ir svarīgi, jo no tā atkarīga nostāja pret to. Galu galā viss ir tāpat kā reālajā dzīvē – tu nespēj izšķirties par kaut ko, vai tas tev ir simpātisks vai nē, beidzot pieņem vienu vai otru un galā redzi, ka esi iekritis kā pēdējais muļķis. Arī romānos pagadās niķīgi un kaprīzi raksturi, kas it kā ar nodomu moca autoru visu laiku.

Es ceru, ka Jūs piekrāpsit pupiņas un uzrakstīsit kaut kādu mazu stāstu. Nav jau vajadzīgs romāns, var rakstīt stāstus. Tas ir tikai ar mani tā, ka man katrs sīkums izplēšas un sazarojās tā, ka vajadzīgs romāns lai no tā tiktu vaļā. Jā, rakstiet. Laiks nestāv uz vietas. Un pie visa var pierast, arī pie visļaunākiem apstākļiem un tad vairs nevar rakstīt. Varbūt pat ir tā, ka gribas jautāt – kāpēc galu galā ir jāraksta? Tad tas ir jau nostāšanās pret kaut ko mūsu būtībā, kas varētu līdzināties tam, kad kāds koks jautātu: jā, kāpēc tad īsti jāaug? Jeb arī kāds cīrulis vairs neceltos gaisā, bet sēdētu uz ciņa un jautātu, tad pasaule kļūtu par baigu tuksnesi, par elli. Mūsu būtībā ir kaut kas mums nezināms un neizprotams, bet tomēr mums tas jāklausa, bet ja sāk prasīt kāpēc, tad esam bezdibena priekšā. Varbūt Jūs reizi ardievosities no pupiņām un tad ir svarīgi, lai viņas paliek tur kur ir, bet lai neiet Jums līdz, jo ja viņas jāņem līdz, tad nav nozīmes, ka ejat kur citur. Jūsu stāstiem jāpalīdz Jums iztikt bez pupiņām. Jā, bet tas jau izklausās pēc padoma kādu es negribēju Jums dot…

Mans referāts bij divtik gaŗš, bet otro pusi es runāju bez piezīmēm un tāpēc tās man vairs nav. Pirmā puse ir ļoti koncentrēta, un tāpēc Jūs daudz no tās nemantosiet. Bet tā kā Jūs to vēlējaties, tad es to Jums nosūtu.

Jūsu J. Kalniņš.