Augusts 1955 (Ķikure/Kikure)

1955. 4. 8.

Ak, Jūs – laimīgā E. Dzelmes kundze!

Jūs spējāt pārgaidīties. To es izlasīju Jūsu šīs dienas vēstulē un man jādomā, ka ir taisnība tam, kā es kaut kur lasīju, ka dažās sievietēs meitene nekad neizbeidzas. Tas bij skaists brīdis šīs dienas vēsajā saulainībā. Pēc tam es ar Jusi gājām uz Heidelbergu, jo šī nakts ir pilna mēneša nakts un tur ir tad daudz romantikas – ielas ar veciem augstiem kokiem un skaistām, pilnīgi tumšām mājam. Mēs tur staigājām divas stundas, tā ka es gandrīz vairs nevarēju pavilkt kājas kā biju piekusis. Jusim ir vieglāk, viņš var izkārt mēli un reizām apsēsties turpat uz ietnes. Mājās nākot es domāju, par ko es varētu domāt un ko es varētu gaidīt? Biju jau izsmēķējis visu cigarešu normu – trīs un pēc ceturtās man nebij nekādu ilgu. Bet varbūt es varētu domāt, ka pārnācis mājā apēdīšu āboli? Bet es jau šodien biju apēdis divus ābolus un pēc trešā man nebij ilgu. Un tad pēkšņi es iedomājos, ka rakstīšu Jums vēstuli. Un nu man gandrīz veselu stundu bij ko gaidīt, kamēr pārnācu, jo bijām aizgājuši ļoti tālu un tad no turienes var pārredzēt kādas sešas pilsētas, jo Heidelberga ir par visām augstākā vieta. Jā, kad es sēžu savā bungalovā, tad dažreiz domāju, ka tik skaistu vietu, kādas esmu redzējis pie Reinas, pie Bodenas ezera Šveicē un pie Vidus jūras starp Romu un Dženovu, es vairs savā mūžā nekad neredzēšu. Bet šovakar Heidlebergas kalnos man bij jāatzīstas, ka arī te ir tik pat skaista vieta. Un tomēr, es nemaz neilgojos atkal atnākt te rītvakar vai pēc nedēļas. Bet Jūs – Jūs spējat pārgaidīties.

Bet varbūt te patiesībā nemaz nav tik skaisti un varbūt man te patīk tikai tāpēc, ka te viss ir it kā pieskaņots manai dzīves izjūtai. Te ir naktīs briesmīga vientulība – viss tukšs un kluss. Nostaigājis divas stundas es nesatiku nevienu cilvēku. Un tāpat tas ir pie manis – manā būdā kādu pusgadu nav bijis neviens svešs cilvēks un es sāku nesaprast, kāpēc es arī te esmu? Un ar katru dienu man vairāk nostiprinās doma, ka esmu kaut kā pazaudējis sevi un nesaprotu kur atrodos.

Vakar vakarā bij pažarnieku sanāksme ar debatēm un tāpēc man nav īsti labs garstāvoklis. Bet tā kā ir saulaina diena, tad var cerēt, ka līdz vakaram iestāsies labošanās.

Kultūras dienas Sidnejā aicinātas piedalīties Stipniece un Meilerte. Bet pārējie būšot rīkot atsevišķu izstādi. Tai aicināti arī Melburnieši un būšot piedalīties. Kā ir ar Jums? Meilerte man šķiet ir progresējusi, salīdzinot ar to, kas no viņas bij redzams Melburnas Kultūrdienu izstādē. Stipnieci nepazīstu.

Es domāju, ka Jums vajadzētu abas meitenes vest uz Kultūras dienām. Uz pieaugušiem tas varbūt sevišķi iespaidu neatstāj, bet bērnos var radīt paliekamu iespaidu visam mūžam. Es vēl ļoti labi atceros savu pirmo teātŗa izrādi, kuŗu redzēju laikam kādā 1895. vai 1896. gadā! Un ja Jūsu jaunākai meitenei ir tāds spēles prieks, tad teātŗa izrāde viņai var kļūt par dziļu pārdzīvojumu.

Rakstnieki Sidnejas Kultūras dienās nav paredzēti. Bet pēkšņi es saņēmu aicinājumu piedalīties kādā krājumā, kuŗu izdošot Kultūras dienu rīcības komiteja. Pagaidām es šo aicinājumu noraidīju, jo ja tādam krājuma jārāda, kas notiek Kultūras dienās, tad rakstniekiem tai neklājas piedalīties, jo viņi jau tais notikšanās neņem dalību. Jādomā, ka aicinātājus mana atteiksme sadusmos, jo viņi jau parasti domā, ka tiem kas kaut ko rīko, ir tiesības visu darīt pēc sava prāta. Man turpretī arvien bijusi antipātija pret ‘piedalīšanos’, kuŗā es pats nespēju līdzi runāt.

Es ceru, ka Jūs drīzi saņemsit arī manu Vīru valodu, kuŗu sūtīšu Jums rītu vai parītu. Negantnieku ar jūlija sākumu iespiež Latvija Amerikā un tas tur pīņāsies kādus 7 mēnešus.

Jūsu J. Kalniņš

5.8.1955.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Jūsu vēstuli saņēmu tikko biju nosūtījusi Jums savu. Nekas, mēs apmēram esam runājuši par vienu un to pašu. Pārlasu arvien Jūsu vārdus, kad ir par grūt. Un viegli nav. Šodien ir jārīkojas ar trešo gaili, pēc teļa. Pa vidu ir iesākti stāsti – bet netieku uz priekšu.

Jūs skatāties Indiešu mākslu – tas ir pavisam kaut kas cits, kā tīrīt gaiļus. Un tomēr – visi ceļi ved uz Romu – man šķiet, ka es te tomēr kaut ko uzroku. Tas ir gluži brīnišķīgi. Tas – ja es varētu uzrakstīt romānu un viņā būtu tādas pat ‘lielas idejas’, kā to ļaužu darbos, kas dzīvo gaišākas dienas. Jūs sakāt, ka es redzu mazas lietas, sīkumus un runāju par tiem un to Jūs atzīstiet par labu. Šī dzīve mani uz to piespiež, redzēt to, kam normāli paiet gaŗām. Bet kaut kas jau laikam ir manī pašā arī kas man liek to sīko meklēt. Es arī ticu, ka caur sīko es varētu atrast ceļu uz lielo, izprotot, redzot sīko, es varētu aptvert daļu lielā.

Jūsu plāns par romānu mani saista, bet es baidos vēl no tik lielām lietām. Vai ar stāstiem, pastāstiem, novelēm nevar izteikt tikpat? Jeb vai mana rakstīšana nes vairāk romāna iezīmes? Nu kā būs būs, strādāt man gribas ļoti un lietu kas meklē izeju vārdos, tēlos, u.t.t. ir daudz. Rakstīšu cik spēšu un sūtīšu Jums, Jūs visu liekat kaudzē. Ko var – tas arī kaut kur jāiespiež. Reiz jel man būtu kā nekā jātiek pie brīvākas rakstīšanas. Tagad par to domājot, es it kā tuvojos kam liktenīgam, man šķiet, es vienā dienā pēkšņi varētu nolikt pie malas visus manus citus pienākumus un aiziet. Kur? – Es nezinu. Apsēsties ceļa malā un rakstīt. Ziemsvētkiem tuvojoties es atkal ceru uz kaut ko. Varbūt kādu brīvu nedēļu. Kaut kur citur nekā te. Kaut kur, kur es netraucēti varētu iegrimt darbā.

Laika nav nemaz. Bet reiz ir jābūt citādi. Šī jel ir mana vienīgā dzīve. Ir briesmīgs vējš. Vējš ir skaists, bet šoreiz tas te ir par stipru. Vakar biju ārpus mājas, meklēju kaut ko un neatradu.

Sveicinu.
Jūsu E. Dzelme.

1955.21.7. (8.?)

Cienījamā E. Dzelmes kundze.

Saņēmu no spiestuves Jūsu stāsta salikuma korektūras lasīšanai un septembrī tas jau būs Gada grāmatā iespiests. Ir izredzes arī Slīkonim. Esmu sadomājis, ka arī mūsu avīzei būtu dodams literārs pielikums, kāds tas ir Laikam Amerikā. Un Dēliņa kungs arī ir ar mieru tādu dot, ja arī ne katra mēneša beigās, tad mazākais pēc 3-4 mēnešiem. Ja tikai rastos darbi, ko tur ievietot. Jūsu stāstam tad nu būtu izredzes tur iekļūt varbūt jau septembrī, kad domājam pirmo pielikumu iekārtot. Bet Slīkonis par virsrakstu pēc manām domām neder, jo tas lasītājam jau iepriekš pasaka, kas notiks. Bet ir vajadzīgs, lai lasītājs par to uzzin tikai tad, kad tas notiek, vai ir noticis, jo tas viņa interesi vairos. Man šķiet, ka labāk derētu virsraksts – Pareģojums? Jeb varbūt variet izdomāt kādu citu? Es pats virsrakstu izgudrošanā esmu pavisam vājš un vienmēr apskaužu skaistos virsrakstus, kuŗus redzu citiem. Ar šiem pielikumiem tad nu zināmā mērā ir nodrošināta arī citu Jūsu stāstu nākamība, jo citi mūsu jaunie rakstnieki tā iegrimuši materiālistikajā pasaulē, ka rakstīšanai atmetuši ar roku. Nu protams, tas par to nākamību ir sapnis, kuŗš var arī nepiepildīties.

Nu, uz Sidneju es nebraukšu, jo tur man tūliņ būs jāpārvēršas oficiālā personā – Preses biedrs priekšniekā, rakstniekā un ja tur nebūs paša Dēliņa kunga, tad arī redaktorā. Ar to tad mans laiks būs jau iepriekš izplānots sēdēm, sanāksmēm, un tā tālāk, un Jūs es varbūt tad redzēšu tikai pa acu galam, un varbūt nemaz. Tas ir viens. Otrs tas, ka es neesmu nekad iederējis oficiālā stāvoklī, jo man trūkst tam pienācīgā auguma, balss, apzinības un vispār visa, kas vajadzīgs šim stāvoklim, tāpēc allaž iznāk neveiklības un nepatikšanas. Es jau arī te tikpat kā nemaz nerādos ārpus ļoti šaurām aprindām un oficiālās reizās manu vietu arvien izpilda mūsu biedrības sekretārs E. Pranks, kuŗam iemīt viss tas, kas man trūkst. Un, beidzot, trešais, man Sidnejā nav ne viena vienīga pazīstamā, tā kā nobraucot tur man visas brīvās stundas būs jāpavada kādā svešā ģimenē, kur mani sagaidot uz kamīna būs noliktas Rūsa vai Vīru valoda…

Es ceru, ka Jūs jau būsiet saņēmusi manu grāmatu, bet tā kā lasīšanai Jums maz laika, tad neko nejautāšu, kas Jums no tās patīk. Jāpiezīmē tas, ka grāmata nav ne vēsturiska, ne bezpersonīga, kā to kritiķi labprāt apgalvo. Tur nav neviena stāsta, kuŗš vai nu šādā vai tādā veidā nebūtu saistīts ar mani pašu un dažreiz pat ļoti tuvu. Bet, protams, katrs jau meklē grāmatā to, ko iedomājies tur atrast, bet ne to, kas tur atrodas.

Laiks ir tik pretīgs, vējains un vēss, ka pa dienu pat nepatīk rādīties laukā un tikai vakaros, vējam stājoties ir jūtams pavasarīgums. Saplaukuši ķiršu, mandeļu koki, mana kamēlija, un sāk parādīties jaunas lapas vītolam.

Zilās markas vairs nav dabūjamas un es tās taupu tikai Jūsu vēstulēm. Bet nezin vai Jums tās patīk?

Jūsu J. Kalniņš.

20.8.1955.

Godājamais Kalniņa kungs.

Aizvakar saņēmu Jūsu Vīra valodu – daudz paldies par viņu. Redzu, ka šī grāmata kļūs man ļoti mīļa un dažreiz ļoti nepieciešana. Tikai pēc pusnakts dabūju viņā ieskatīties tai dienā, kad saņēmu un tad krišus iekritu, kā atšķīrās, Naumaņa kundzes vēstulēs. Tanī dienā vēl dažās citās, strādāju vēl ar Dzidru leļļu apģērbšanā. Viņi skolā uzved pasaku par Sniegbaltīti un to pašu pasaku sagatavo arī leļļu teātrim. Dzidra tad gatavoja leļļu galvas (no papīra un klīstera) un es šuvu lellēm drēbes. Grāmata stāvēja neaizsniedzama vēl pāri pusnaktij. Šodien to mazliet palasu nozogot mājas darbā pa brīdim. Rītu gan ir svētdiena, bet tā būs – zirņos.

Domāju, ka Jūsu Vīru valoda ikvienam jaunam vai vecam latvietim šai laikā ir jo svētīga dāvana. Nezinu vai uzmudinājumu, uzaicinājumu un cita veida tautiskas kopības un apziņas un nezin kā vēl visa, saglabāšanai kaut kas cits var dot tik daudz, kā šī pēkšņā ieskatīšanās aizgājušā laikā ar tā varoņiem. Tā ir viena šīs grāmatas lielā vērtība, ko tā dod vēl bez citas, mākslinieciskas vērtības. Tad šis – tā laika stils! Esmu gluži apburta. Man it kā iespēja pavērās šai dzīvē ieiet un tur dzīvot patiesāk, kā šo dzīvi tagad.

22.8.1955.

Jūsu grāmata mani ir kā apmājusi, tikko jūtu šo zemi un dzīvi. Ir tik lielas ilgas pēc aizgājušā, ka nezinu kur likties – un tās ir veltīgas.

Laiks, par kuŗu Jūs rakstiet, man mazliet pazīstams tikai no mātes un tēva dzīves atspulgas, ko uzņēmu visagrā bērnībā no viņu valodām. Mazliet arī no pašas dzīves norises (‘stērķelētās’ tēva apkaklītes, mātes svārki ar ‘birstenbanti’ gar apakšmalu, mežģīņots saules sargs, vecas fotogrāfijas…) kas skāra mani. Tā kā man ir vēlēšanās par manas mātes dzīvi rakstīt, tad Jūsu grāmata man spilgti izsauc atmiņā visus aizgājušās dzīves sīkumus un man gribētos lasīt mazliet vēsturi un citus tā laika dokumentus un sākt kārtot savas domas un atmiņas. Bet vai es to varu? Kad es to varēšu? – Un es nedrīkstu ilgi kavēties!…

Te dzīvojot šīs visa zaudētā sāpes kļūst itkā tikai paša sāpes vien, un no tām pašām ir jākaunas un tās jāmēģina slēpt, – jo šīs zemes kaimiņi jūtās apvainoti, ja nesaka, ka te ir very nice, un es esmu very happy. Bet kad veco varoņu un mūsu zemes vārdi, no Jūsu grāmatas sastājas ap mani, tad no jauna var kliegt par to netaisnību un postu kas mums nodarīts. Lai nu kā, tā tomēr ir zīme, ka neesmu vēl mirusi un varu kaut ko darīt. Bet nāk vēl viens posts klāt, ka nevaru sevi atbrīvot darbam. Bet citas jēgas vairs manai dzīvei nav.

Es ļoti vēlētos padzīvot Jūsu tuvumā. Es domāju, – kaut pāris nedēļas. Varbūt tā ir niekkalbīga iedoma, kas ne vislabākā gadījienā sevi neattaisnotu. Bet tāda vēlēšanās man ir. Es domāju mēs pastaigātu pa Heidelbergu vai citur, vai pasēdētu istabā un apmainītos atmiņām, domām, atziņām un kļūtu bagātāki.

Bet nav vērts par to domāt. Ir tikai labi, ka varu saņemt Jūsu vēstules un rakstīt Jums. Esmu bezgala viena pasaulē. Man nav cilvēku ar ko dalīties domās. Draudzene no Amerikas neraksta. Viņai ir lielas raizes par savu zēnu, kas tagad ir jau 16-17 gadu vecs un skolā negribot mācīties un taisot visādus trikus. Esot pāris reizes bijis ar policiju jāmeklā rokā no savām dēkām, kur viņš mēģinot sākt ‘money taisīt’ vai citādi ‘iet uz augšu’.

Nu tā – izsakot bēdas, kļuva vieglāk. Iešu zirņus lasīt. Rītu sāksies darbs bērnu vasaras mītnē. Šīs trīs nedēļas vēl gribu tur strādāt, bet Ziemsvētku brīvlaikā nē. Gribu braukt uz kultūras dienām un arī mazliet pabūt saulē, jūrmalā ar bērniem. Varbūt tad varēšu rakstīt. Bēŗni vairs nav tik mazi, ka katru brīdi jāuzmana vai tie neskrien par dziļu ūdenī. Bērnu audzināšanas problēmas arī sāk spiest. Melu un naida pilnā dzīve tiem neiet secen. Kā lai tos paglabāju? Kā lai tiem dodu vairāk prieka un veselākas ikdienas darba mīlestības? Lietas kuŗu man pašai nav! Arī latviešu vides tiem vajadzētu… Nē, jāiet uz zirņiem…

27.8.1955.

Vakar saņēmu Jūsu vēstuli ar zilo marku. Paldies! Tagad ir vēl divi glītas markas nākušas klāt, pasta jubilejas marka ar pasta ratiem virsū un pēdējā, dīvaini sagrieztā zemes lode – IMCA marka. Es par jauniznākošām markām papriecājos līdz bērniem, jo abas meitenes man mazliet nodarbojas ar marku krāšanu.

Jūsu vēstule ar labām ziņām – kaut kas būs iespiests Gada grāmatā un literārā pielikumā! Nu labi. Varbūt mazs solis uz priekšu. Varbūt nākotnē arī es varēšu dot ko vairāk, kad pirmais sākums būs ‘izlauzts’.

Literārais pielikums avīzei būs ļoti jauka lieta, man liekas par to viens otrs būs priecīgs. Man ļoti trūkst literārās daļas Austrālijas Latvietī. Te jau ir diezgan daudz rakstnieku un mēs iesācējas dāmas pa vidu! Darbu netrūkst.

Strādāju patreiz bērnu vasaras mītnē un pa brīvām dienām lasu zirņus, rakstīšana notiek tikai iemiegot un mostoties – domās.

Uz kultūras dienām Jūs negribat braukt un uzrādāt veselu rindu svarīgu iemeslu tam. Bet neviens no tiem neiztur kritiku. Jūs tikai – negribat braukt! Varbūt gadu smagums spiež? Vai zināt – pūlis pieviļ? Varbūt vēl kāds iemesls – sabiedriskie pienākumi vien nevarētu būt. Jūs tos varētu atstāt tam Prankas kungam un pats ierasties inkognito. Es jau biju izdomājusies, ka mēs būsim pat ballē, dzersim vīnu un centīsimies būt ļoti priecīgi un laimīgi. Bet Jūs varbūt redziet skaidrāk – tukšums ir drošāka lieta, ko no visa izdomātā galā saņem.

Jūsu grāmatu esmu izlasījusi, bet ne izsmeļoši. Lasīju to tikai tā mīlinādamās ar seno laiku par ko tur stāsta, par tā stilu (kūŗu Jūs tik labi protiet attēlot), par seniem varoņu vārdiem, mūsu zemes vietu nosaukumiem… Lasīju to viegli, kā sapņodama, atstājot vienu otru teikumu pilnībā neuztvertu, lai to atrastu vēl jaunu otrreiz lasot.

Kad biju Jums aizsūtījusi savus pēdējos stāstus un saņēmusi Jūsu vēstuli pēc tam – domāju, man nemaz nav Jums vēstules jāraksta, es varu rakstīt tikai savus stāstus un tomēr Jūs manas domas un pārdzīvojumus atrodiet. Bet es nejūtu, ka tādā pat ceļā es varētu saņemt atbildi no Jums. Tagad izlasot šo grāmatu, man tas bija iespējams. Lasīju viņā Jūsu domas. Piemēram, Kaudzītes Reiņa dumpīgajās domās un arī daudzās citās vietās, man bij jādomā – vispirms tās ir Jūsu paša domas, Jūsu paša atrastās, pārdzīvotās – tikai tad tās ir atdotas citām personām. Es pat brīnījos par tiem kritikas vārdiem, kas teica, ka šinīs stāstos Jūs pats neesot atrodams. Tagad varu sevi tikai apsveikt, ka esmu tuvojusies patiesībai. Jūs apgalvojat to, ko esmu domājusi. Jūsu personīgā šinī grāmatā ir daudz!

Manam stāstam par slīkoni ir likts virsraksts Aiviekstes noslēpums. Nezinu, vai Pareģojums, ko Jūs iesakāt, nav labāks? Man arī liekas grūta lieta atrast labu virsrakstu. Mazākais ne ik reizi to var atrast. Knuts Lesiņš to atzīsti ļoti svarīgu. Bet pārāk krāšņi virsraksti arī nav labi. Tie liekas iedomīgi.

Šī vēstule laikam ilgi kavēsies pie manis, jo man nav patreiz neviena, ar ko nosūtīt uz pastu. Gaidīšu no Jums atkal kādu labu vārdu. Lai Jums labi klājas!

Jūsu E. Dzelme.

Jūlijs 1955 (Ķikure/Kikure)

9.7.1955.

Godājamais Kalniņa kungs,

Ir pagājis labs laiks, kopš bija Jūsu apciemojums. Paldies par to. Biju ļoti priecīga. Biju pirms tam nobažījusies, vai neesmu savā vēstulē bijusi kaut kādā veidā nejauka. Pēc Dzidras kaula laušanas biju diezgan nervoza, viss mani aizskāra un sāpināja, aizstāvējos kā nu kuŗā vietā prazdama un daudzreiz biju neganta. Domāju – varbūt tas ir ielauzies arī vēstulē un Jūs jūtaties nepelnīti aizskārts. Nu, paldies Dievam, ka Jūsu vēstule atnāca un tam, ka tā bija vēlāk kā gaidīju, ir bijis cits iemesls. Arī es neatbildēju tagad Jums tūlīt, jo piespiedu sevi pārrakstīt kādu uzmetumu no kāda mazliet noslēpumaina notikuma Ķikuros. Pārrakstot es dažreiz daudz laboju, tā biju sākusi šoreiz, dažās vietā aizpļāpājos par tālu – vajadzēja atkal dažas vietas pārrakstīt. Tagad tomēr nobeidzu un nosūtīšu Jums reizē ar šo vēstuli.

Jūs jau redzēsiet, kas tur ir iznācis, kas nav. Vietu nosaukumi un pat cilvēku vārdi tur lielāko daļu ir ņemti no īstenības, tāpat kā notikums. Tagad mēs stāvam tik tālu tam, visam reiz bijušam, ka šķiet, lai tas pilnīgi nepazustu, tas jātver rakstos ar visiem īstiem vārdiem.

Jums, kā Jūs rakstiet, īsā laika iznāks ceturtā grāmata un tas ir labi. Tas ko Jūs savos piecos stāstos rakstiet, laikam attiecas uz laikmetu kuŗu es neatceros, jo to nepiedzīvoju. Varbūt – ap to pašu laiku, par kuŗu rakstījāt Preciniekus. Šis gabaliņš gāja pie sirds. Tagad lasīju Jūsu stāstu Ceļa Zīmēs. Biju dziļi iegrimusi šinī stāstā tanī vietā, kur fon Barlevins tveicīgajā pēcpusdienā brauc un kaujās ar dunduriem. Kāds mani tieši tanī vietā traucēja lasīšanā un tad man bij tā, it kā mani rautu ārā no ratiem, no karstas pēcpusdienas un snaudulīgas kaušanās ar akļiem. Laikam to kas piedzīvots vislabāk var pārdzīvot arī citā stāstā.

Paldies Jums, ka atvedāt līdz sev man vēl otru viesi: Kreišmanes kundzi. Viņa ir tik cēla, laba, jauka. Es nezinu, vai es būtu pratusi ar viņu pareizi apieties, ja viņa man būtu atrakstījusi. Jūtos tik saplosīta viņas tuvumā. Bet tas ir ļoti jauki, ka Jūs to ‘pirkstu tomēr pacēlāt’. Mani Kreišmanes kundzes vārdi, protams, ļoti iepriecina, ka kaut kas no manis teiktā ir atbalsojies kādā citā. Par to, ka viņa mani tik ļoti uzliela, vairāk piekrīt atzinība viņai pašai – tikai bagāts tik devīgi saka labus vārdus otram. Par stilu, par ko viņa runā, es pavisam baidos prātot, es to mēģinu mērīt un izjūtu, ne citādi. Man par šo lietu ir nelabas atmiņas no ģimnāzijas laikiem. Mums bija dievināts latviešu valodas skolotājs – Jānis Āboliņš, Zelta Āboliņš mēs vinu saucām, atšķirībā (un novērtējumā) no matemātiķa Pētera Āboliņa – Sudraba Āboliņš. Šis Zelta Āboliņš mums ļoti reti lika piecniekus. Reizi domrakstā man ir 5, un paraksts dievinātā rokrakstā ‘Lieku augstāko atzīmi, ar piezīmi, ka to pelna ne tik daudz saturs, kā stils.’ (Par stilu mēs bijām runājuši un lasījuši Veseļa darbus, kā laba stila paraugus). Bet tagad, nākošo domrakstu rakstot, pēc iegūta stila piecnieka, es biju izmisumā, es nezināju kā to savu stilu atkal dabūt savā jaunā domrakstā. Mocījos un ākstījos un dabūju – 3, pirmo (un pēdējo) trijnieku latviešu valodā. No tās reizes es gudrošanu par stilu liku mierā un paļāvos izjūtai, bet gan arī – stingri pēc tās meklējot. Parasti šī tīra stila lieta, paša patiesība – apkraujas ar liekiem vārdiem un tad ir pagalam.

Pēc Jūsu pēdējās vēstules atkal gribējās uz Jums lidot. Jūs tur tomēr runājaties, apspriežaties, dalāties – es esmu pamesta bez padoma savā rakstīšanā. Bet vēl gan ir daudz ko teikt, kas varbūt nav tik svarīgs, lai tam meklētu ko sevišķu. Ir iesākti un iecerēti raksti, tikai netieku tiem klāt. Gribu rakstīt arī to ‘dienas grāmatu’, bet arī tam maz laika. Ceru, ka nākošā nedēļa būs viena pusbrīva nedēļa, varbūt ko veikšu. Tad sāksies zirņu lasīšana kā melna nakts.

Pagājušā nedēļā dzēru daudz kafijas, gribēju atturēt sevi no gulēšanas – bet man tas neizdevās. Es guļu kā lācis. Un kad es naktī pamostos, es varu tikai domāt, bet nespēju piecelties un strādāt. Prātoju – nopirkt kabatas laternīti, tad ar to sēdēt gultā un rakstīt, jo pieceļoties un ejot pie galda es nosalstu un domas nosalst. Bet nekas man ar to spuldzīti arī neiznāks. Un labi ir, ka es varu gulēt, ja es to nevarētu es būtu pagalam (zinu kā tas ir kad nevar gulēt…).

Nav taisnība tomēr, ka sievietes ir tikai – vai nu zirnekļi, pašas, vai cieš no zirnekļiem. To es zinu ļoti labi. Bet – katram savs krusts jānes. Katrs kaut kādā veidā par savu dzīvi maksā. Esmu jaunībā saņēmusi daudz gaišu dienu, bijusi savā laimē diezgan neredzīga pret citu ciešanām, dažreiz varbūt pat ļauni rīkojusies – varbūt šī ir atmaksa. Un – mana lielākā vēlēšanās no dzīves – mani bērni ir skaisti! Varbūt es maksāju par to…

Bet nu gan par to visu diezgan.

Uzrakstīju kaut ko par Dzidru, bet pagaidām to vēl nenosūtīšu. Tas bija domāts tikai, kā pačalojums ar Jums – varbūt arī pārlasīšu un nosūtīšu – lai man par to vairāk nebūtu jādomā. Lai es ķertos pie kaut kā cita. Priecājos, ka gada grāmatā būsim kaimiņi. Tas jau man var nest tikai svētību – Jūsu tuvums.

Šorīt bija liela salna. Nosala zirņi. Tie būs nu ar raibām pākstīm, nebūs pirmās šķiras prece. Bet neko nevar darīt.

11.7. 1955.

Atnācu uz pastu un nākot bija vējš, saule, – vienu brīdi man šķita, ka apkārt smaržo vijgriezes un šūpojas bērzu zari.

Tad man gribējās būt pie Jums, saķert Jūsu plecus, apgriezt Jūs apkārt un aizvest ārā no istabas, kur saule spīd, ūdeņi plūst, koki šūpojas. Atrast seno laiku, kapus atdarīt – bet to nevar, nevar, nevar… To arī rakstīt nedrīkst. Bet es te jau no šīs vēstules izmetu vienu skumjāku lapu, labāk ir bēdīgās lietas nerakstīt, mazākais tad ne, kad saule tās uz brīdi ir no sirds izglāstījusi.

Tanī lapā, ko aizmetu bija rakstīts par to, ka varbūt tomēr ir kāda jēga tam, ka man ir jābrien tāda tumsa. H. Hesse Jūsu tulkotā dzejolī saka: „… gudrs nav neviens, tumsu kas nepazīst.” Un tā nav tikai nakts tumsa, kas ir jāpazīst. Lai būtu gudrs.

Tas maksā daudz. Tas maksā visu.

Bet neko nevar darīt.

Nosūtīšu Jums drīz vēl šādus tādus niekus, ko rakstu. Lūdzu rakstiet.

Sveicinu.
Jūsu E. Dzelme.

———————-

[not included in book]:

13. VII. 55.

Godājamais Kalniņa kungs,

Nosūtu Jums arī to stāstu par Ingas (Dzidras) atslēgas kaulu. Viņš nav domāts nekam citam, tikai papļāpāšana ar Jums. Man viņu vajadzēja uzrakstīt tad, kad tas notika. Tad kad saņemu Jūsu vēstuli un tur izskanēja kāds jautājums par manu dzīvi – kādēļ? Kādēļ? – Manus prātus tad bija satraucis gadījiens ar Dzidru, par ko katrs teica kaut ko citu, un es savā darbā skriedama domās stāstīju Jums stāstu par Dzidru un stāstus par sevi. Bet tagad tas jau ir viss pārdzīvots un manī nav nekādu spraigu domu, ne arī kādu mistisku domu par to. Tādēļ es nevaru īsi un labi uzrakstīt. Tur nav man vairs ko rakstīt. Bet nosūtu Jums tādēļ, ka kaut kas uzrakstīts ir un tas nedod man miera. Bet ja es tur vēl ko sākšu ar to darīt, tā būs tikai laika sišana.

Palasiet – ‘kādas ir sievietes’ un nolieciet tanī kaudzē, kur krājas mani papīri pie Jums.

Cerēju labu nedēļu, bet nekas liels neiznāks. Govij atskrēja teļš. Tas nu vēl nekas, tikai govs atkal jāslauc. Bet klīst baumas, ka ar šo teļu rīkosies tāpat kā ar tiem 50-70 gaiļiem. Nu tad man protams būs pilnas rokas darba. Atceros tādas lietas no mājām vēl. Bija jau gluži skaisti – galvas siers, aknu desas u.tt. Bet mans brīvais laiks?!…

Un tā tas iet. Arī Jūs man teicāt, par dzimšanas dienu lai tur būtu ‘torte un vēl kaut kas’ – arī Jūs tikai to pašu atrodiet, kas jādara – jāpušķo ikdiena un es nedrīkstu no tā atrauties. Šīs dzimšanas dienu, svētku, ciemiņu un ciemos iešanas tortes arī ir taisītas no mana laika, kad tās saskaita tad iznāk vesels lērums. Bet citādi nevar.

Patreiz ir jau nakts. Visi guļ. Esmu palikusi ilgāk augšā, bet nevarēšu neko lielu padarīt. Vienkārt tādēļ, ka jāiet būs tomēr gulēt, otrkārt tādēļ, ka šādos brīžos dažreiz, man ir neklusināmas ilgas pēc kādas laimes, varētu teikt. Kad esmu reiz viena, tad man gribētos kā putnam iesisties tanī laikā, kad man bija brīvība un solījumi visapkārt. Man gribētos izsmieties, izpriecāties, izcilāt spārnus līdz noguruma apnikumam un tad klusi nodoties kaut kā apcerēšanai. Nu labi to nevar – man ir jālien kā zilonim caur adatas aci – man ir kaut kas jādara rodot tur laimi. Es zinu, kad būšu uzrakstījusi Jums šo vēstuli ar visām aušībām, kas nāk galvā, tad būšu jau mierīga un varēšu sākt strādāt, bet tad būs ļoti, ļoti vēls.

Ko Jūs domājat par kuļammašīnu? Mūsu pagastā teica kuļmašīna un sējmašīna, vai labības kūlējs, mēslu sējuma mašīna – nekad citādi. Kad es tagad lasu, ka jāsaka kuļammašīna, tad man šķiet, ja es runāšu ar kādu ļaudonieti, tas sapratīs, ka es runāju par kādu bēŗnu peramo mašīnu, ne labības kūlēju. Vai tikai mūsu novadniekiem arī šad tad nevajadzētu uzdot ar kuļammašīnu?

No protams, manā pagastā nerunāja pareizi, bet tomēr man kuļammašīna vairāk atgādina kādu citu pagastu, kur arī nerunāja pareizi, nekā ‘rakstu valodu’. Šinī citā pagastā skolotājs reiz Pēcītim prasījis:

„Kāpēc Tu vakar nebiji skolā?” –

– „Aizvakar tēvam bī dzimamdiena, es nevarē bīks atrast,” Pēcītis atbildējis.

Piedodiet, es nevaru būt prātīga. Bija grūta diena. Raudāju rūgtas asaras un tagad man gribētos smieties, bet naktī nedrīkst smieties.

Sveicinu!
Jūsu E. Dzelme.

———————————–

1955. 16. 7.

Cienījamā E. Dzelmes kundze.

Patiecos par vēstuli. To es izlasīju tūliņ, bet stāsta lasīšanu atliku uz šodienu, t.i. uz svētdienu, jo kā jau ziniet, svētdienās es neko nestrādāju un tāpēc smadzenes ir brīvākas un nenogurušas. Nu es stāstu izlasīju un pa to laiku, kamēr lasīju, biju citā pasaulē, laikam jau tai, kuŗā Jūs bijāt pati, kad rakstījāt. Tai paša laika, kad skatījāties stāsta ainavā un cilvēkos, arī es dzīvoju Vidzemē un tāpēc man visi Jūsu tēlotie cilvēki un apstākļi likās pazīstami. Tā kā pats esmu zemgalietis, kur bija citāda pasaule nekā Vidzemē, tad tur nonācis, es it kā no jauna pārdzīvoju jaunību un šī pasaule man kļuva par romantisku vīziju. Varbūt tāpēc tagad, lasot Jūsu stāstu, es jutos it kā līdzzinātājs visam, kas tur notiek. Viss ir pazīstams un viss iegūlās sirdī. Jūs esiet grafiķe arī rakstīšanā un tas ir labi, jo Jūs tad ieraugat vissīkākās lietas un runājiet par tām. Un tas ir svarīgi. Jums ārējā pasaule ir lielais ‘Tu’, ar kuŗu runā Jūsu mazais ‘Es’. Pēc manām domām šo divu pasauļu dialogs ir īstas mākslas saturs. Es domāju arī, ka taisni šis mans uzskats ir jaunā, nākamā laika uzskats – mākslai ir jānovēršas no introversijas – no pārākas ‘es’ izcelšanas, no rakņāšanās tikai savā dvēselē, savās jūtās, savā domāšanā un jāpievēršas ‘Tu’, kuŗā cilvēkam jādzīvo.

Kad lasu tagadējo stāstu, man tūliņ ir jādomā par Jūsu Viku ar viņa baltajām biksēm un šķiet, ka viens un otrs stāsts ir sīki fragmenti no lielās pasaules, kuŗai tie pieder un kas pieder arī Jums. Un līdz ar to kļūst skumji, ka Jūs no šīs pasaules variet dot, tikai mazus fragmentus, kur būtu vajadzīga tā visa. Būtu!…

Es domāju, ka tiklīdz avīzē izbeigsies prof. E. Dunsdorfa bezgalīgie senie stāsti, man būs iespējams Jūsu stāstu iedabūt mūsu avīzē. Bet mani tas maz iepriecina. To vajadzētu iespiest kur citur. Ja Jums būtu iespējams izgatavot otru norakstu, to vajadzētu aizsūtīt Laikam Ņujorkā. Tam ir tāds mēneš pielikums, kur Jūs nemaz neliktos nepiemērota. Bet man tur nav neviena pazīstama un ja vispār Amerikā ir kāds pazīstams, tas nav zināms, kā viņš skatās uz Laiku: kā uz literāru parādību vai kā uz makulatūru. Šādos apstākļos nespēju neko panākt. Pats esmu sūtījis Laikam trīs savus stāstus, bet nezin, vai tie tur atradīs pajumti vai nē.

Mūsu pagājušā Preses kopas sanāksmē es teicu E. Kreišmanei, ka esmu atļāvies mazliet pacelt pirkstu un pastāstīt Jums viņas domas. Viņa teica ka man neesot bijis tiesības to darīt. Es aizbildinājos ar to, ka esmu vīrietis un ka tie jau bieži labu gribēdami nodara sievietēm ļaunu un man ar tā ir iznācis. Un tā nu arī palika un dikti dusmīga viņa nekļuva.

Šai sanāksmē M. Kalniete lasīja savu Ziemsvētku stāstu, kuŗš daudziem patika un kuŗu tad, domājams, arī Jūs varēsit lasīt Ziemsvētkos. E. Kreišmanes apstākļi tā sapinušies, ka viņai neesot iespējams stāstus rakstīt. Es tad teicu lai raksta dzejoļus, jo tie neprasa tik lielas pūles, kā stāsti, mazākais laika ziņā un ka par tiem var domāt arī nelaikā.

Nākamā preses kopas sanāksmē es runāšu par 1905. gada notikumiem presē un pa daļai arī literārajā pasaulē. Bet tai sanāksmē, kas notiks pēc tam, rīkosim visu vietējo dzejnieku vakaru. Katrs dabūs 15 minūšu laika divu vai trīs dzejoļu nolasīšanai. Citu starpā es tur arī esmu pieaicinājis jaunu dzejnieku, kuŗš gados gan ir tuvs man pašam, bet kā dzejnieks pavisam jauns. Pārs reižu viņš ir ar saviem darbiem mūsu starpā rādījies, kļuvis nesaprasts, izzobots un bārts un būtu izmests no rakstnieku pulciņa, ja es viņu neaizstāvēju.

Sākās gatavošanās mūsu pažarnieku kluba gada svētkiem novembrī. Šogad tur ir nodoms spēlēt manu mazo lugu Dzejnieka gals. Režisors ir un viņam ir arī palīgs, bet es nezinu vai radīsies aktieri, jo lugai trīs cēlieni un tā rakstīta jambos, tātad deklamējama. Redzēs, kas iznāks. Jā, kaut Jūs arī būtu šais lietās klāt!… Mēs tad dzertu vermutu un būtu jautri. Un varbūt tad būtu labāk nekā ir tagad?

Es ceru, ka Jūsu meitenes nelaimīgais kaula lūzums būs laimīgi izārstēts, tas ir, ka tas neatstās tik redzamas pēdas, ka bojātu bērnu. Atceros, ka meitenes ģimnāzijā negribēja, ka viņām bakas potē rokā, bet lūdza lai ārsts potē kājās tik augstu, ka sekas nav redzamas arī vingrošanas tērpā…

Jūsu raibās zirņu pākstis es no visas sirds nicinu. Latvijā tās nebij nevienam rakstniekam par traucēkli, bet še tas tā ir.

Jūsu J. Kalniņš

25.7. 1955.

Cienījamais Kalniņa kungs,

Pateicos par Jūsu vēstuli no sirds! Viņa pienāca ‘ – tai pirmā zirņu lasīšanas dienā’ un nebiju viņu vēl pārgaidījusies, tas deva tai jo sevišķu vērtību.

Ir pagājusi jau otrā zirņu lasīšanas diena un teļš ir salikts ledus skapī un izcīnītas sevišķas ‘gaļas patērēšanas’ dienas. Kā nekā esmu tikusi ar to visu galā. Zirņu pirmajā gabalā nebūs tik daudz, cik cerēts, varbūt būs vairāk brīva laika, bet arī vairāk slikta garastāvokļa – iznākums tāpat ļauns.

Vakar un šodien jūtu, ka laiks sāk griezties uz pavasaŗa pusi. Cik daudz tas kādreiz nozīmēja! Cik maz tas ir tagad – un tomēr man ir savs čigāna prieks par to – nebūs vairs vakaros auksti. Bet – vakaru arī vairs nebūs, jo diena stiepsies līdz naktij, bet diena tik maz pieder man.

Pēc datuma skatoties, ir Jēkab diena. Mans mātes tēvs bija Jēkabs un manas māsas vīrs. Jēkab dienai bija sava bagāta skaņa. Arī tās nav.

Jā – bet kas tad ir? Aiz loga ir tāls kalns ar kokiem un laukiem un tur man gribētos aiziet. Bet kad es tur aizietu – tur būtu tukši lauki, sausi koki, dadži, rāpuļi – tur man necik nebūtu patikas uzkavēties.

Kaut kur jau kaut kas vēl ir, tikai to nevar atrast.

Mana vecākā meitene pēc pāris dienām ies uz savu pirmo skolēnu deju vakaru. (Mēs jau mūsu laikā bijām viņas gados (13) krietni pa ‘večerinkām’ izdejojušies, nē?)

Bet nepļāpāšu tukšu. Laika maz.

Jūsu vēstulē iepriecina mani kāds teikums par to mazā ‘Es’ un lielā ‘Tu’ sarunu, kas varētu būt arī nākotnes mākslas saturs. Tas ir labi, ka esmu tuvojusies pareizam ceļam. Dažreiz mani pārņem bailes – vai nemaļu kaut ko jau pārdzīvotu, aizgājušu? Esmu tik izlolota {izolēta?} un neturos nekādās teorijās.

Būtu labi iedzert vermutu un papļāpāt par šīm lietām – stiliem, virzieniem, bet pašai daudz meklēties pēc tiem man netīk atbaidīgo ‘ismu’ dēļ, kuŗos tik droši visu mākslas pasauli saliek. Lasu ko atrodu, kas patīk un paļaujos savai izjūtai. Protams – tas nav daudz, bet metode diezgan ilgi jau pārbaudīta.

Man ir uzmesta kāda skice par Ļaudonas kapu svētkiem – to gribētu pārrakstīt, bet jūtu, ka tā ir vai gluži organiski ieaugusi kādā lielākā darbā. Laikam tanī, no kuŗa Jūs jūtiet izrautu Viku un Aiviekstes stāstu. Jā – bet šī lielākā darba man vēl nav. Vai man jau būtu spēks un prasme diezgan to radīt? Man nav nekādu teoriju. Kur palika tā romān uzbūve – priekšlasījums, ko kāds Jums tur lasīja, solījāt ka būšot avīzē? Ak, kā visu to vajadzētu, kas Jums tur ir un man nav.

Būšu priecīga, ja Aiviekstes stāsts būs avīzē. Šoreiz ar to pašu pietiks. Rakstīšu vēl un tad sūtīšu kaut kur pāri jūrai. Es jel ceru arvien labāk rakstīt.

Lūdzu ieskatāties vēl šī stāsta 14. vai 15. lapas pusē, tur, kur iet runa par ūdens kārtībniekiem un meitenēm. Tur es pārlasot pierakstīju kaut ko par meiteņu šķelmīgām acīm – tagad man šķiet, ka es paķēru to no tā, kas ir jādomā lasītājam. Ja tas tā ir, lūdzu, tās šķelmīgās acis nosvītrojiet.

Nāks drīz atkal Ziemsvētku kultūras dienas. Tagad viņas ir atkal Sidnejā un man būtu tās jāapmeklē. Domāju par to, ka man pie laika jāsāk kaut kas darīt, lai tas izdotos. Jānoliek kāds santīms, jāuzšuj meitenēm kleitas. Būtu jāņem kāds skuķis līdz, ja ne abi.

Gaidu Ziemsvētku laikā kaut ko sevišķu jau vairāk gadus. Domāju – būs kāda liela pārmaiņa. Bet nav.

1.8.1955.

Jau pagājusi nedēļa kopš rakstīju un vēstuli nenosūtīju. Daudz citu pienākumu un arī – gribēju reizē ar vēstuli sūtīt stāstu, bet nespēju izveidot. Nav pietiekami laika. Skumji. Ne tik vien – daudz vairāk, bēdīgāk. Bet vēl jau kāda diena nāks!…

Labākos sveicienus Jums!
Jūsu E. Dzelme.

1955.24.7.

Cienītā E. Dzelmes kundze.

Jā, nu man ir atkal viens Jūsu stāsts vairāk. Un es Jums par to gribēju jau vakar rakstīt, bet priekšpusdienā es lasīju šo un to, kā jau parasti svētdienas rītā, bet pēcpusdienā bij tik jauks laiks, ka gribēju staigāt. Aizbraucu uz Sitiju un iegāju muzejā. Tur man nejauši gadījās uzdurties indiešu mākslas izstādei, kur bij 17.-19. g.s. darbi. Tas bij īsts pārsteigums. Kamēr muzeja apakšstāvā bij, kā tas arvien svētdienās, īsts gada tirgus, par kuŗu varētu rakstīt feļetonu, pie indiešiem es biju gluži viens pats visās trijās zālēs. Tie bij visi tikai mazi darbi un piederēja kādam privātam kolektoram, bet tie bij tiešām jauki darbi. Tad turpat blakus zālē bij izstādītas ap 50 japāņu bildes no 19. g.s. Tā man šī svētdiena izvērtās par ļoti jauku dienu. Atlikušās stundas es staigāju pa sitiju un skatījos veikalu logos brīnišķīgās lietās, kuŗas es nekad nepirkšu. Beidzot, vēl nākot uz staciju mani apstādināja kāds ‘sabdžekts’ un divi reizes noknipsēja. Tas šeit esot aizliegts un jādomā, ka es izskatījos tik oriģināls, ka šis amatieris nebaidīdamies no soda iemūžināja mani savā retuma kolekcijā. Pārbraucis mājā, es divas stundas sēdēju vannā un tad jau pulkstens bij deviņi un bij jāiet gulēt.

Un nu es varētu rakstīt par Jūsu stāstiem, bet ir jau krēsla un man tas jāatliek uz rītu, jo vakaros es baidos rakstīt tāpēc, ka tad varētu pakļauties sentimentam vai romantikai. Tā tad līdz rītam. Tagad es smēķēšu cigareti.

Rītā

Nu tas rīts ir un es varu vēstuli turpināt un runāt par Jūsu stāstiem. Varbūt ir tā, ka es esmu apsēsts ar romānu rakstīšanu un visur redzu romānus. Tāpēc arī Jūsu stāsti man izliekas pēc kāda liela romāna nodaļām. Varētu tīri labi to stāstu par slīkoni uzskatīt vai nu par pirmo vai vienu no pirmajiem romāna nodaļām. Rūķu Viks ar savām baltajām biksēm būtu šai nodaļai ļoti tuvs, ja ne tieši blakām novietojams. Abās šais nodaļās ir daudz ļoti spilgtu literāru tēlu un taisni spoži izcelta ainava. Arī Pārskatīšanās ir ar visām romāna nodaļas iezīmēm. Kaut kur labi tālu aiz šīm nodaļām varētu novietot notikumu ar nejauši svešā zemē sastapto zirgu. Tad jau romāna beigu pusē nāktu nodaļa, kuŗu Jūs saucāt par dienas grāmatu, bet vai nu pirms, vai arī aiz tās nodaļas ar Inges lauzto atslēgas kaulu. Inges nodarbības apraksts pret spoguli ir vienreizīgs. Stāsts, kuŗš būs Gada grāmatā varētu būt pēdējā romāna nodaļa un tas virsraksts varētu būt tāds, ko vācietis izsaka teikumā: Es ist aus! – Romāna ideja būtu pilnīgi eksistenciāla: cilvēks neglābjami iet bojā. Un šīs bojā ejas liktenīgums ir jūtams visam romānam (pieņemot, ka tas tiktu konstruēts tai veidā, kā es to nupat aprakstīju) cauri arī visskaistākā ziedā un vismaigākā vārdā. Romāna virsraksts varētu būt: Rītu es dzīvošu, jeb Rīt notiks brīnums, jeb… nu, tā jau nava vairs mana darīšana. Bet ikviens no manis minētiem virsrakstiem varētu rādīt, cik nejēdzīgi dzīve cilvēku izjoko.

Labi, es ierīkošu mapi un likšu Jūsu man atsūtītos fragmentus tai kārtībā, kādā es tos nupat atzīmēju. Kas būs, tas būs!

Par kuļamo mašīnu un kuļmašīnu es varētu teikt, ka šoreiz esmu iekritis, jo Endzelīns prasa ne kuļmašīnu, bet kuļammašīnu, bet es vienmēr rakstu citādi nekā viņš to prasa un turos tikai pie Zemgales izloksnes – aiz spītības par to, ka viens cilvēks grib komandēt veselu novada valodu. Šoreiz nu iznācis tā, ka esmu pakļāvies viņam. Nelaiķis Bernhards Šovs nomirdams atstāja testamentu kuŗā novēlēja savu mantu cīņai pret angļu gramatiku. Man mantas nav, es cīnos pats cik varu pret latviešu gramatiku, kuŗu uzskatu par līķu kambari, kuŗā valodnieki pūlas iesprostot mūsu valodu.

Jūsu J. Kalniņš

N.B. Es ceru ka Jums patiks baltā aploksne ar zilo marku. Vienreiz Jūs par to rakstījāt.

Sākas agrais pavasaris. Ir ļoti skaisti vakari un, galvenais, dienas sāk kļūt gaŗas. Es vienmēr īsti dzīvoju tikai pavasaŗos un vasarās. Man patīk dzīvības atmošanās.

++) Arī Pārskatīšanās ir ar visām romāna nodaļas iezīmēm.
+) Inges nodarbības apraksts pret spoguli ir vienreizīgs.

Jūnijs 1955 (Ķikure/Kikure)

[not included in book]

[poem sent by J.K. on date unknown]

V. Czane

LIELAIS NĀSOBĒMS

Uz savām nāsīm staigā
Visapkārt Nāsobēms,
Bērns ved to gaitā maigā,
To nepazīst vēl Brēms.
Tas nav vēl Meijerī vietots
Un arī Brokhauzā ne,
Tikai manā dziesmā lietots,
Tas ir ienācis pasaulē.
Uz nāsīm vēl arvienu
Pa pasauli apkārt staigā
Lielais Nāsobēms katru dienu,
Bērna vadīts gaitā maigā.

                        55. 22. VI.

[not included in book]

26. VI. 55.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Nesen Jūs rakstījāt, ka dāvanas ir – oficiālas un negaidītas, un Jūs vairāk iepriecina negaidītās. Šī vēstule būs nu tāda ‘neoficiāla’, negaidīta, jo kārta ir Jums rakstīt!… Varbūt viņa kā tāda negaidīta būs tīkamāka. Man pašai viņa var atnest arī vienu ļaunumu: Jūsu nākošā vēstule var sākties ar teikumu „… biju sācis Jums rakstīt vēstuli, bet saņēmu Jūsējo un nu jāraksta cita vēstule”. Tas tā paris reizes ir bijis un tad man ir ļoti žēl tās vēstules, kas ir bijusi iesākta un kas nav turpināta un ko es neesmu lasījusi.

Ir rudens vēsums šai dienā un man gribētos Jums rakstīt dzejā. Bet – nav ļauts. Nedrīkstu te kavēties, darba tik daudz. Nezinu kādēļ pēdējā laikā jūtu vairāk prieka, miera, saulainības. Nav jau nekas uz labo pusi pagriezies. Bet es kaut ko ceru, kaut kam paļaujos. Es nopelnu tik maz, gandrīz ne pāris mārciņas nedēļā, bet es sāku sapņot par kādu pirkumu kas maksātu pāris simts mārciņas.

Tā būtu – ofortu spiede! Divi reizes mūžā es viņas vietā esmu nopirkusi – klavieres! Trešo reizi man vajadzētu trāpīt mērķī! Man vajadzētu nopirkt spiedi! Bet šoreiz izredžu maz tādēļ – ka nav naudas. Kad es sakrāšu! Divi gadi. Bet – es nesakrāšu, jo man neļaus. Jau tagad es tieku uzmanīta, lai visa mana nauda izietu sīkumos un es negudrotu – lielas lietas. Es nopirku – istabām jaunu linoleju. Tagad man ir vieglāk tās apkopt. Es priecājos par jauno pirkumu staigāju apkārt un skaitīju pie sevis – „ar mirtēm un tuberozēm tev jauki izpušķots kaps”. Un šim kapam vēl tik daudz vajadzību. Piemēram kumode man vajadzīga ar daudz lielām atvilknēm un mēbeļu pārvelkamu un kāda nebūt veļas mašīna (ne jau elektriskā, jo elektrības mums nav), kaut kāda kas palīdz izberzt veļu, manas rokas sāk pagurt, pirkstu locītavas sāp.

Es neesmu sieviete, kas mīl savu ķermeni, bet savas rokas es tagad sāku mīlēt – kas gan viss caur viņām neiet! Kas mēslu un smagumu! Un viņas dara un dara – rokās un rokās kā kalniem cauri! Un iemācās tik daudz un var paveikt tik daudz, bet drusku viņas būtu jāsaudzē. Viņas varētu darīt daudz cēlākus darbus, būt vēl daudz labākas, ja par viņām mazliet kāds rūpētos…

Jā – un tā man vajadzētu minēto dzīves sīkumu, lai manas rokas kļūtu mazliet brīvākas. Bet kas nopirks tad ofortu spiedi man, ja es savus grašus izdošu par veļas mašīnu? Tā es prātoju un gudroju un esmu laimīga, ka es pelnu kaut pāris mārciņas, jo tad es par visām vajadzīgām lietām tomēr varu prātot.

Par ofortu spiedi vajadzētu man runāt ar Kult. Fondu. To es arī darītu, bet man netīk būt atkarīgai. Tad parādu dzēšot naudā, man arvien vēl paliks parāds arī garīgi. Man būs uz pavēli jārada labi darbi un to es vāji varēšu. Arvien man izdodas labāk tas, ko no manis neprasa un negaida. Lai gan – bez spaidiem grūti vispār ko no manis sagaidīt! Tā tas ir – divkosīgi.

Dzejnieks T. Tomsons esot prasījis (Sidnejā) Kult. Fondam 200 mārc (vai 300) ne aizdevuma veidā bet piešķirt tās tam, viņa dzejoļu grāmatas izdošanai. To man stāstīja Šmugāja kungs. Visi Kult. Fonda vīri esot bijuši pretī, viņš opozīcijas dēļ lūgumu esot aizstāvējis. Piešķirts neticis, jo neesot neviens pārliecināts par paveiktā darba patieso lielumu.

Ar ofortu spiedi mēs arī varētu paveikt lielu darbu. Tikai žēl, ka spiede pati to neveiks un mani spēki vājie, tiek un tiks izšķiesti arvien vēl citur. Nē – solīt es nekā nevaru! Bet ja es pati spiedi varētu iegādāties – es kaut ko paveiktu arī. Tagad mazliet plates noskrāpējot es jūtu, ka šī technika mani tomēr iesilda vairāk, kā visas citas, ko zinu.

Priecājos, ka drīz būs Jūsu grāmata gatava. Gribās atkal kaut ko jaunu latviešu mēlē rokās turēt. Kaut mēs varētu dažas grāmatas apmainīt lasīšanai no tām kas ir mājās. Jūs varbūt lasāt grāmatas no bibliotēkas. Es dzīvoju no zila gaisa. Tikko nesen saņēmu Ceļa Zīmes. To literārā daļa manam izsalkumam bija kā vilkam zemeņoga.

Jūs sakāt – man vajagot iegūt ‘vārdu’! Un ar – kvalitāti darbos! Tas ir brīnišķīgi, ka Jūs to sakiet! Varbūt taisni tādēļ man ir šis prieks, kuram es īsti nezinu cēloņa, tikai es zinu, ka viņš ir jo naktī pamostoties mani nesagrābj izmisums, bet es mierīgi varētu teikt – ar baudu guļu, jūtot kā aizplūst laiks, kā vējš ir ārā, vai lietus, vai skaidra vēsa nakts.

Dažreiz domāju – varbūt šī pieticīgā sajūta ir viss, ko var vēlēties, nekādas ‘laimes’ nevajag, jo tā ir – laime. Laime ir tā, ka nav no sāpēm jākauc. Tas ir tas stāvoklis pēc kā es vēl cenšos un ko es gribētu sev vecuma dienām – mieru, kad var klausīties laika aizritēšanā. Tagad es to tik reti, reti baudu, tikai tā zagšus. Vienmēr, visur ik brīdi ir jāpadodas cita gribai, kas nekad nav arī mana griba. Ak, kaut es atrastu kādu spraugu savā sētā, pa kuru izlīst izaugt ārā un ziedēt tad tur vēl drusku rudens saulē…

Jūs teicāt – būtu labi pārrakstīt stāstus uz mašīnas. Tā tad rakstāmmašīna arī man jāpērk. Jau trīs gadi ko pelnīt! Un arī – kaut tikai man ļautu! Lai būtu trīs gadi.

Jums nevajaga skumt ko darīsiet, kad beigsies tas romāns ko rakstiet. Jūs varēsiet rakstīt romānu no manām vēstulēm. Tas būs labs. Ar tēmu, kas iet pāri nacionālām robežām, kaut kas ļoti abstrakts, tā tad moderns un to – tulkos visās pasaules valodās. Es darīšu visu ko varu lai Jūs iedvesmotu. Tā kā esmu tālu no Jums, man ir izredzes kaut ko spēt. Jūs mani nevarat tik viegli izpētīt – tā tad spēju būt dzīvāks avots.

Vakar ejot uz darbu ceļā salasīju sauju nobirušu lapu visas skaistas un katra savā krāsā. Ilgi nebiju tik jaukas rudens lapas redzējusi. Manas ‘kundzes’ nebija mājās, uzkopu istabu un lapas atstāju uz galda, uz dienas laikraksta. Būtu gan vēlējusies tās atstāt uz galdauta vai gaišā gultas pārsega – bet varbūt viņai ir cits higiēnas jēdziens, kā man šinī lietā. Pārspīlēta gan viņa nav jo viņai ir divi mazi puikas, kas to nepieļauj.

Gribētos daudz ko lasīt, kā klājās Jums? Vai varat iet staigāt? Vai tur ir rudens jūtams? Vai jūtaties labi ziemai nākot? Un daudz vēl citu. Bet Jūs parasti vēstulēs par sevi maz runājiet.

Tagad man jādomā – kāda ir šīs vēstules jēga? – Apmēram tāda, kā Jūsu Jusis kad pieiet pie Jums un grib uzlikt galvu uz ceļa, lai tad glāstu saņēmis skrietu apkārt priecīgi riedams.

Sveicinu!
Jūsu E. Dzelme.

Maijs 1955 (Ķikure/Kikure)

1955. g. 8. 5.

Godājamā E. Dzelmes kundze.

Vakar vakarā es biju mūsu pažarnieku kluba sanāksmē, kur notika pārrunas par Zīverta drāmas Cilvēks grib dzīvot izrādi un vispār par pašu lugu un Zīvertu, sakarā ar viņa lugas izrādi nupat Melburnā. Pārrunas bij ļoti spraigas ar nopietniem un arī humora pilniem momentiem. Vēlāk, kad gandrīz visi sanāksmes dalībnieki jau bija aizgājuši un bij tikai vairs 4-5 cilvēki, kāda kollēga sarunā pieskārās arī E. Ķikures darbiem un izteicās par tiem ļoti atzinīgi un žēlojās, ka tik reti no šīs autores ko dzirdot. Viņa atzīmēja to, ka Ķikure esot īpatna rakstniece, kas atšķiroties no visiem citiem. Es varēju viņas domām tikai pievienoties.

Es izskatīju no jauna Jūsu stāstu un gribēju to tūliņ sūtīt Dēliņa kungam, bet tad pārdomāju, jo gribēju pirms vēl ko noskaidrot. Jūs rakstījāt, ka manuskripts Jums nozudis, Jūs to sameklējusi un slepeni pārrakstījusi. Vai Jums neradīsies nepatikšanas, ja tas būs redzams iespiests Gada grāmatā vai avīzē? Un ja nebūtu iespējams to ievietot Gada grāmatā, vai Jūs esiet ar mieru, ja to ievieto avīzē?

Jā, arī no Jūsu dienas grāmatas var radīt bez sevišķām pūlēm stāstu. Un ja Jūs to turpināsiet, tad var iznākt arī romāns, kas tad būtu jāsauc par eksistenciālu romānu. Būtu labi ja Jūs dienas grāmatu turpinātu.

Jā, vakar vakarā man rādīja kādu 4 lappušu lielu žurnālu, kuŗš iznākot Sidnejā un kuŗu izdodot aprindas, kas uzturot arī izglītības kursus. Es tikai ļoti pavirši varēju ieskatīties žurnālā, kuŗa nosaukums vēl ir: Programma. Saturs man visai labi nepatika, kaut gan tur bij redzami dažu ļoti nopietnu cilvēku vārdi. Vai Jums par šo izdevumu nav kādu tuvāku ziņu?

Kad lasīju Jūsu dienas grāmatas atzīmes, man par dažu ko bij jādomā un radās daudzi jautājumi. Atbildes jau droši vien tiem nevar būt, bet tomēr tie man neiziet no prāta un es tos mēģinu atrisināt pa savai modei – ne kā vispārējas problēmas, bet kā darba problēmas, kuŗu plānoju sakarā ar Jūsu vēstulēm. Un te man sāka apziņā veidoties kāda dramatiska darba meti un es diezgan gaiši saredzu drāmu 3-4 cēlienos. Varbūt ka romāna vietā rakstu traģēdiju? Man ir nesenā pagātnē 2 drāmas, bet tām abām ir vairāk vai mazāk sabiedrisks raksturs. Tagad man rēgojas priekšā tīri individuāla rakstura drāma, kuŗa varētu norisināties kaut kur pasaulē neapzīmējot tuvāk ne zemi, ne laiku – bet tā: šaipus dzelzs priekškara un tagadējā laikā. Romāns pie mana rakstīšanas veida prasa gadus. Par drāmas došanu skatuvei es nedomāju, jo tur ir vajadzīgi daži iepriekšnoteikumi, kuŗus es varbūt nespēju pildīt. Es domāju tikai par problēmu risināšanu dramatiskā veidā. Protams, arī romāns var būt vairāk ar dramatisku kā episku nokrāsu. Es tāpēc vēl neesmu izšķīries un jāļauj lai zemapziņa visu noskaidro. Man arvien ir tā, ka es tūlīņ neko nespēju izšķirt, bet ir jāgaida kāds laiks, līdz jautājums it kā izšķiras pats no sevis.

Šai gadījumā man jādomā galvenā kārtā par to, kas ir sieviete, kas īsti nosaka viņas dzīvi, viņas lēmumus, viņas izšķiršanos? Vai varētu būt tā, kā tas lasāms kādā vietā Dekameronā: Sieviete vienmēr izšķiras par ļaunāko. Dažreiz tā liekas. Bet dažreiz to negribās ticēt. Varbūt, ja Jūs man rakstītu uz priekšu, es par kaut ko kļūšu skaidrībā. Tagad manās domās ir diezgan liels juceklis un ļoti bieži, kad esmu kādu laiku domājis, man jāsaka: es nekā nesaprotu.

Vai Jūs strādāsit tai pašā vietā, kur iesākāt? Vai kādā citā? Lai kā, bet ja visu nedēļu, tad Jums laika nebūs ne rakstīšanai, ne plates skrāpēšanai un tas jau ir tas nožēlojamais Jūsu dzīvē. Ir ļoti smagi, ja to zin, bet tomēr nav ne mazāko iespēju palīdzēt pat ne ar padomu – ne ar ko. Tas mani bieži attur no rakstīšanas Jums, jo liekas, ka runājot par sevi vai citiem, es padaru Jūsu stāvokli jo grūtāk panesamu.

Jā, ko Jūs sakiet par techniku kādā bija veidots mana dēla zīmējums pēdējā avīzes numurā? Tas šoreiz bij reproducēts ļoti labi. Man šķiet, šī technika ir vieglāka kā Jūsu? Tā ir arī praktiski vienkāršāka, jo grebējs te ir stipri neatkarīgs.

Šodien ir samērā labs laiks un tāpēc arī patīkama svētdiena – man. Bet Jums jau tā droši vien nav?

Vakarā, 1955. 11. 5.

Es pārnācu no pastaigas, pulkstens ir deviņi. Tā bija jauka pastaiga, lai gan vairs nebij mēness. Pagājušā nedēļā bij vairākas mēnesnaktis un tad ir gaišas vistumšās gatviņas. Šovakar visur ir noslēpumaina krēsla un mūsu Green ielā zem vecajiem ošiem ejot reizām liekas, ka ietu kur Agenskalnā…

Es šovakar aizgāju līdz lielajam Heidelbergas Militārhospitālim. Visi milzīgie korpusi apgaismoti. Ir lieli logi, ir pavisam mazi. Es zinu, ka tur ir slimnieki – Otrā pasaules kaŗa invalidi, kas vairs nekad nestaigās pa ielām. Viņiem ir tikai tukša dzīvība – elpošanai.

Staigājot es bieži domāju par Jums. Arī tagad, kad lasīju Jūsu dienas grāmatas fragmentu, man par Jums jādomā. Tā ir pilnīgi eksistenciāls skicējums. No tā jūt tikai kailu dzīvības pulsēšanu. Ne prieka, ne mīlestības, ne bēdu, ne naida, tikai nemaskēta patiesība. Bet Jums ir vēl Jūsu meitenes. Un pēc kādām dienām Inesei vārda diena. Varbūt Jūs to kaut kā atzīmēsit. Bērniem vajag dot kaut mazus un sīkus priekus. Viņi jāpieradina priecāties par mazām lietām, jo lielās varbūt nekad nesastaps. Vajag būt ģēnijam, lai sastaptos ar lielām lietām. Mums tās paiet gaŗām, vai arī mūs iznīcina.

Es negribēju to teikt. Es gribētu pateikt kādus vārdus, kas Jums rādītu, ka man dažus brīžus bij par Jums jādomā. Bet kamēr es atnācu mājā, visi labie vārdi pārvērtušies literārās frazēs.

Bet tomēr ir labi, ja vēstuli neraksta vienā reizā, bet ilgāku laiku. Tad tomēr tur pagadās kāds patiess moments un kaut tas arī nav tik pilnīgs kā varētu būt, kā būtu teikts, vārdos, tas ir labāks par steidzīgu rakstīšanu.

Svētdiena, 15. 5. 1955.

Šodien Jūs taču esiet mājā un ir Jūsu meitenes vārda diena. Varbūt ir torte un varbūt vēl šis un tas, kas lai viņai šo dienu atšķir no citām. Būtu žēl, ja tas tā nebūtu. Bet ja tā būtu, tad varbūt tā paliek dāvana visam mūžam. Daudziem ir vēlāk iespējams dzīvot tikai tāpēc, ka ir kaut kas bijis.

Pēcpusdienā es ceru aizbraukt pie kādas jaunas mākslinieces, kuŗa solās parādīt 30 gatavus darbus. Tātad tā būs it kā maza izstāde. Kā atlīdzību viņa saņems vienu manu akvareli. Laikam es Jums par to reizi jau rakstīju? Viss notikums aranžēts ar nolūku, lai mamma neceltu lielus iebildumus, kad jaunā dāma gribēs mācīties tālāk kādā mākslas iestādē. Ak vai, bet lai!…

Ik viens kuŗš ir jauns, tic, ka māksla ir ceļš uz kaut ko lielu un skaistu un tas ir labi un nebūtu jēgas šo ticību izpostīt. Bet patiesība ir tāda, ka māksla ir cilvēka dzīves traģisms. Es domāju, ka Jūs arī par to domājiet, lai gan varbūt ne tik stipri un ne ar tādu pārliecību kā es. Man tā ir jau patiesība, ka cilvēkam ir jāzaudē, lai kļūtu mākslinieks. Bet – Schluss damit! –

Rakstu stāstu Trakais gads, kuŗš protams ir 1905. gads. Rakstu to cilvēku un tās atmosfairas dēļ, kāda toreiz bij, bez tendences un bez ideoloģijas, bet lai dzīvotu un vēl reiz izdzīvotu to, kas tagad ir vairs tikai sapnis.

Kritiķis I. Šterns man raksta un jautā, kāpēc tas esot tā, ka izlasot kāda latvieša rakstnieka darbu, neesot nekādas vēlēšanās to lasīt vēlreiz? Patiesībā to man vajadzētu jautāt viņam. Bet nu ir tādi laiki, kad viss it kā apgriezies otrādi un rakstniekam jāskaidro kritiķim, kāpēc viņa darbs tam nepatīk. Tomēr te ir arī sava patīkamā puse. Kamēr daudzi kritiķi domā, ka ir gudrāki par rakstnieku, viens ir, kuŗš griežas pie rakstnieka pēc padoma. Jā, kad cilvēks piespiests dzīvot pārāk ilgi, tad tam gribot negribot jānoskatās kā laiks met kūleņus.

Pastāstiet, kur īsti atrodas Jūsu mājas. Jūs allaž runājiet, ka dzīvojiet mežā, bet pagājušā vēstulē minējāt, ka varat redzēt Sidneju? Ja tā, tad Sidnejas elpai vajadzēja būt jūtamākai Jūsu dzīvē?

Visu labāko.
Jūsu J. Kalniņš.

N.B. man nezin kāpēc sāk atmiņā rēgoties neskaidra doma, ka pagājušā vēstulē nebij mana paraksta?

Aprīlis 1955 (Ķikure/Kikure)

1955. g. 1. aprīlī.

Cienītā kundze.

Nupat saņēmu Jūsu vēstuli. Paldies. Dzimtenē mēs mīlējām šai dienā viens otru piejokot, mazliet apmānīt. Šai dienā tas bija atļauts. Bij gan arī diezgan ļauni joki. Tagad mēs vairs neesam spējīgi jokiem, bet varbūt tikai ļaunumam, kuŗš nepazīst nekādu joku. Bet man šodien ir divi gadi kopš saņēmu Jūsu pirmo vēstuli. Maza jubileja, kuŗu būtu patīkami nosvinēt ar Jums kopā – kaut kur. Kad es tagad pašķirstu Jūsu vēstules, kas sakārtotas atsevišķā reģistratorā, man ir par kaut ko jādomā. Par to ka pasaulē ir neizskaidrojamas lietas. Var būt tā, ka cilvēki stāv aci pret aci un tiem nav vienam vai otram nekā ko teikt un ir tā, ka cilvēki ir neiedomājamā tālumā un tiem ir vēlēšanās runāt. Tas ir kaut kāds paradokss, kāda mīkla, kāda liela dzīves kļūda. Un tomēr to nevar ne izlabot, ne novērst.

Bieži, kad lasu Jūsu vēstules, es tur uzķeros kādam vārdam, kuŗš kļūst par atklājumu veselai vārdu virknei – nē! Tas par maz! Romānam. Jā. Un ja es gribētu izmantot Jūsu vēstules, es uz tām atbalstoties varētu rakstīt romānu. Vai par Jums? Nē, laikam tur nebūtu par Jums nekas reāls, bet varbūt, ka vienu otru vietu lasot Jūs domātu – tas ir par mani teikts, tas ir par mani domāts, vai arī – tas ir par mani domāts, bet nepareizi domāts. Jā, tā būtu cita pasaule, ne konkreta, bet pavisam jauna pasaule, kurā Jūs tomēr būtu iekšā kā kaut kas kam tur ir vieta, kā kaut kās, no kā ir kaut kas radies.

Kāds kritiķis, runādams par Tolstoja romānu Kaŗš un miers, saka: „Tur nav nekas no tā, kas notika Leipcigas kaujā patiesībā un tomēr – Tolstoja romāns ir šīs kaujas vienreizīgs un vislabākais attēlojums”… Māksliniekam arvien ir jārada no visa tā, ko viņš zin, kaut kas jauns kas reizē ir reāls un nav reāls. Tāds ir Jūsu mazais darbs par vīru un sievu, kuŗi viens otru ienīst, ienīst arī tad, kad nevar ienīst. Tāpēc es arī Jums teicu, ka tas ir, lai arī ne īsti pilnīgs, tomēr savā būtībā mākslas darbs. Es tur nekā daudz negrozīju un nelaboju – dažus sīkumus. Pārrakstiet to labi skaidri, ievērojiet vajadzīgās atstarpes dažādu domu reizās. Vajadzīgs, lai burtlicim nerastos šaubas par vienu otru burtu vai vārdu, citādi viņš iztaisa visjaukākā vietā mēslus. Labi ir ja var pārrakstīt ar mašīnu. Tātad atsūtiet man manuskriptu atpakaļ un varbūt, ja Dēliņa kungam patiks, to varēs ievietot 1956. gada Gada grāmatā. Solīt jau protams nevaru, bet vajag mēģināt. Jums jācenšas sev gādāt ‘vārdu’. Un šis mazais nieks, tāpat kā tas bij ar Pārskatīšanos vai Rūķu Viku, ir šim nolūkam derīgs. Ir patīkami, ja kāds sev iegūst vārdu ne ar kvantumu, bet ar kvalitāti un ar īpatnību.

Jā, es vēl cīnos ar savu slimību, bet man ir drusku labāk un es sāku kaut cik pīkstēt pa cilvēciski. Bet laikam jau Lieldienas būs jāpavada mājās, jo svešiem cilvēkiem nevar būt nekādas intereses noklausīties, kā kāds mocās pats ar savu rīkli.

Mana grāmata Amerikā jau iespiesta un pašlaik esot nodota iesiešanai. Jādomā, ka pēc nedēļām 2 līdz 3 tā sāks iekarot pasauli. Tai būs 280 lappušu. Kad es saņemšu savus 25 eksemplārus, kuŗi man pienākas kā autoram, tad vienu laidīšu pie Jums un Jūs to varēsit adoptēt. Bet tik drīzi tas nebūs, jo apgāds, kā domājams, vispirms sūtīs grāmatu tirgotājiem un tad tikai man.

Jaunais romāns, kuŗu tagad rakstu, mani saista daudz vairāk nekā biju sākumā domājis, tā kā es jau tagad jūtu bažas, ko iesākšu, kad tas būs nobeigts. Tur ir daudz cilvēku, kas man ir tuvi un par tiem runājot es dažreiz pavisam aizmirstu, kas un kur esmu tagad. Kā tad ne, ja romāna darbība notiek tad, kad man bij tikko 20 gadu? Tas tomēr nav nekāds atmiņu stāstījums bet drīzāk izrēķināšanās pašam ar sevi. Beidzot tas ir jādara, jo katrs jau ir sev vislielākais un ļaunākais pretinieks.

1955. Lieldienās

Es gribēju turpināt savu vēstuli Jums Pūpolsvētdienā, jo ar to man saistās ļoti jaukas atmiņas. Bet kaut kas šo nodomu izjauca. Tad saņēmu Jūsu dāvanu un atliku rakstīšanu uz Lieldienu, jo arī tad man ir jāatceras tik daudz skaista, ka es vēl tagad to izmantoju lai varētu dzīvot.

Es pateicos par Jūsu dāvanu. Es veselu mūžību neesmu saņēmis dāvanu. Toreiz kad Jūs man atsūtījāt savu zīmējumu, bij oficiāla reiza, un uz dāvanām, ko saņem šādās reizās, skatās citādi, nekā uz tām, kuŗas nāk negaidīti. Es redzu ka Eglīša romāns ir ļoti biezs. Man tātad lasīšana turpināsies dažus mēnešus, pirms es zināšu kas tur iekšā. Man tagad romāna lasīšana laika ziņa sāk tuvināties romānu rakstīšanai…

Šodien te ir klusa, pelēka un silta rudens diena, kas kaut cik varētu atgādināt Latvijas Lieldienu laiku, ja būtu kaut cik jūtama tā dzīvības mošanās un zemes smaržošana, ko pavasaros juta tur un ko šeit nekad nejūt, jo te zeme necīnās pēc atmodas, pēc augšāmcelšanās.

Pagājušā nedēļā es bieži domāju par to, cik ļoti pārvērtusies dzīve tai laikā, kas man bijis jādzīvo un jāizjūt. Es atceros kluso nedēļu, Zaļo ceturtdienu un Lielo piektdienu, kad biju bērns un vēlāk arī jau jauneklis. Un šis laiks, šī nedēļa man tagad šķiet kā kāda pasaka. Tas bij garīgi izdzīvots laiks. Es nedomāju, ka visi to izdzīvoja tik dziļi, kā es, bet tomēr visā apkārtnē un visu sejās un runās bij jūtams un izprotams kas neikdienišķs. Ja tas tā nebūtu bijis, tad jau nebūtu izskaidrojams, kā es viens pie tādas sajūtas būtu nonācis. Un par to domājot manī rodas kāda nejauka doma, ka mēs esam kaut ko iemainījuši pret šo pagājušo Klusās nedēļa izjūtu, kas nav nekad ekvivalenta līdzvērtībā. Es domāju un domāju un nevaru izdomāt, kas tas bijis par spēku, kas mūs aizvedis jeb labāk sakot izdzinis no reliģisko pārdzīvojumu pasaules? Vai ir kāds gleznotājs, tēlnieks mūziķis, kuŗa darbos būtu redzams reliģiskais pārdzīvojums? Es atceros J. Rozentāla gleznu Jaunajā Gertrūdes baznīcā Rīgā. Bet kur ir vēl otra tāda? Un kur ir dzejnieks, kuŗa darbos būtu jel kaut mazākā ēna no dziļāka reliģiska pārdzīvojuma? Es atceros Saulieša dzeju ciklu par Kluso nedēļu. Bet tas tagad nekur vairs nav redzams. Arī Saulieša drāma par ķēniņu Zaulu kļuva noklusēta un tagad to neviens vairs nepiemin. Un gribot negribot man jānāk pie atziņas, ka latvieši ir no tām tautām, kuŗas pazīstu, visateistiskākā, visnereliģiozākā. Jo vai tad tiešām tā varētu būt, ka kāda modes mācība – sociālisms – spētu atņemt kādai tautai kaut ko, kas ir tai būtisks? Negribas ticēt. Tas tā nav noticis ne ar krieviem, ne ar poļiem, ne vāciešiem, ne leišiem, ne francūžiem (tiem ir vēl tagad vesela rinda rakstnieku ar dziļi reliģiozu pārliecību). Bet kā tas ir ar mums? Pat mūsu smagie trimdas pārdzīvojumi mūs nav pievērsuši reliģijai, jo kur tad ir kāds literārs darbs, kuŗā tas atspoguļotos? Ir tikai sāja un sentimentāla izdziedāšanās baznīcās un nebeidzamās mācītāju ķildas.

Tas par ko Jums še rakstu būs saturs kādai nodaļai manā romāna. Mani šī nodaļa pašlaik ļoti nodarbina, tāpēc es arī par to runāju ar Jums.

Esiet sirsnīgi sveicināta.

Jūsu J. Kalniņš.

Marts 1955 (Ķikure/Kikure)

3.3.1955.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Ļoti gaidīju Jūsu vēstuli, bet viņas nava. Varbūt daudz darba. Bijāt Ballaratā, daudz piedzīvojumu. Pavadījāt arī savu dzimšanas dienu. No manis – novēlojies sveiciens! Bija skaista diena tā. Es te gāju uz darbu un pieminēju Jūsu dienā Jūs. Kaut kur ziedēja un smaržoja afelsīnu dārzs. Gribēju iet pastā un sūtīt Jums telegrammu. Bet domāju – man jāsaka ‘Happy birthday to you’… un pēkšņi man tas nepatika. Aizgāju pastam gaŗām.

Dienas iet viena aiz otras un nekas nenotiek. Es nekā nevaru pastrādāt sev.

Ir sajukusi arī spriešanas spēja – neredzu kas labs, kas nē. To jauc man pasaule, ‘Lielā pasaule’, kas tagad plūcas ap Jūsu Tumbas kungu, krīt viens otram matos… Te Sidnejā dzird vēl labākas lietas: U. A. caur savu skolotāju prof. Feueringu esot atspēlējies savam nedraugam R. Z. Jūs jau lasījāt kritiku. Feuerings esot apšaubāms profesors, kas atzīstot tikai savus skolēnus. Jā – U. A. jau tāpēc viņu savukārt ‘uzcēlis’ savā rakstā par Austrālijas mākslu… Kad to noklausās, tad ir skumji. Nav kur iet. Nav pie kā traukties. Un tik ļoti gribās. Uz kaut kurieni, kur ir gaišums telpā un cilvēku sejās un domās. Bet kur tās ir? Cits citu bada nost, kā teļi aplokā. Nav kur iet.

Un tas ir skumji.

Draudzene no Amerikas neraksta. Pēdējie vārdi bija Ziemsvētkos, ka ir grūti, ir nogurusi sirds un domas… Es baidos, kas ar viņu notiek? Kad tik nav kāds lielāks traucējums gadījies.

Jums laikam bronchīts ir pāri, citādi Jūs nebrauktu uz rakstnieku vakaru. Vēstuli gan ļoti gaidīju, bet neesmu jau bijusi nekāda labā. Lūdzu tomēr – rakstiet. Megpajs dzied un pēc lietus viss ir zaļš un krāšņs. Man gribās priecāties. Bet ir tik vientuļi, vientuļi, kad nav neviena cilvēka balss.

Sveicinu.
Jūsu E. Dzelme

Svētdiena, 1955. 13. 3.

Cienītā kundze.

Es pateicos par Jūsu gaŗajām vēstulēm. Tās lasīdams es varētu kļūt iedomīgs, jo Jūs jau sakāt, ka manas vēstules dēļ gājusi uz pilsētu. Bet es tomēr iedomīgs nekļūšu, tāpēc ka pārāk labi pazīstu sevi un mazliet arī citus cilvēkus. Es zinu, ka mēs ļoti tiecamies pēc citiem cilvēkiem, bet tas nozīmē, ka vēl vairāk ilgojamies paši sevi. Citos mēs gribam redzēt savu attēlu kā spogulī. Tā ir traģēdija, bet reizā ar to arī vienīgā saite, kas kaut kā tur kopā veco mīļo pasauli. Ja visi kļūtu vientuļi un askēti, tad ar to pašu pasaulei pienāktu gals un tās cilvēcīgā seja izzustu nedaudz gadu desmitos. Jā, arī es vēl vienmēr gaidu vēstules, lai gan man pēc tām jāiet tikai līdz vārtiem, kur ir kastiņa. Patiesībā jau man tās vairs nevajadzētu gaidīt, jo kam tad vairs var būt interese manī spoguļoties? Tādu ir pavisam maz un es to dēļ varētu uz kastiņu neiet. Posts ir ar Sarmu. Tam dažudien pienāk 3 līdz 4 vēstules. Jūs jau zināt, ko tas nozīmē – taisni to pašu ko variet lasīt avīzē. Bet ir jau labi arī tā. Kaut kam mūsu dzīvē arvien ir jānotiek. Un tagad runāsim par Jums. Es jau teicu, ka mums ir vajadzīgs mūsu atspoguļojums citu cilvēku domās, jūtās, pat acīs, smaidos un vārdos. Un tomēr tas nav galvenais. Galvenais arvien esam mēs paši. Tikai mēs paši esam sev visu lietu mērs un visu mērķu mērķis. Viss kas ir ārpus mums, mums ir agrāk vai vēlāk jāzaudē – mums to atņem, vai arī mēs to pazaudējam. Jūsu draudzene no Amerikas Jums neraksta, lai gan Jums tas būtu ļoti vajadzīgs. Ir arī visādas iespējamības, lai Jūs mani pazaudētu šodien, rītu, vai parītu. Kas Jums palīdzēs, ja Jūs tas sarūgtinās? Tādēļ Jums jāturas pie sevis. Jums jādomā par sevi, Jums sev jātic, Jums nevajag ne mirkli sevi aizmirst, jo lai cik ļauni Jums klātos – Jūs arvien sev būsiet. Bet citi, kuŗiem Jūs veltījusi tik daudz domu, sapņu, vai cerību, par Jums varbūt nekā nezinās vai negribēs zināt. Daudziem pietiek ar Illūzijām – man to sen vairs nav, nekur, ne par ko. Ir tikai kaila, negrozāma īstenība. Jā, Jums ir jāturas pie sevis. Neviens cits Jums nepalīdzēs ne rakstīt, ne zīmēt, ne arī sevi izteikt kādā citā veidā. To varat tik Jūs pati. Par to nav ne mazākās intereses Jūsu kaimiņiem, kas smaida tikai tāpēc, ka Jus mazgājat tiem grīdas vai logus. Vai domājat, ka Jūsu kollēgām Sidnejā ir lielāka interese? Es to neticu. Tiklīdz Jūs pati par sevi nedomāsit, viņi Jūs aizmirsīs. Tātad atkal un atkal: neatdodiet sevi nogurumam, apātijai, skumjām par to kas varētu būt, bet kā nav un dariet kaut ko sev. Kaut vismazāko nieku, Tas būs Jūsu. Ir daudz vieglāk darīt ko citiem, nekā sev. Bet cilvēks īsti sākas tikai tur, kur tam gandrīz jāiet bojā grūtībās. Ir jādzīvo, vai arī nav jādzīvo – nekāda trešā vidus ceļa nav, jo kuŗš gan gribēs tikai eksistēt, resp. būt idiots vai robots? Pasaulē robotu ir pārāk daudz, lai kāds to starpā justos omulīgi. Atliek tikai dzīvot pašam. Pa starpām jau gadās arī humors un tas ir labi. Piemērs: visi, kas mani pazīst, zin, ka tagad no mājām nekur neizeju, bet tomēr Jūs lasījāt avīzē, ka es piedalos Ballaratas rakstnieku vakarā. Tas vajadzīgs lai būtu pilna zāle klausītāju, jo esmu pataisīts par atrakciju. Ja turpat blakus zālē kāds gudrinieks rādītu kā blusas jeb circenis dejo valsi, tad es būtu aizmirsts. Dažiem patīk ka viņus apbrīno kā blusas vai circeņus, man tas ļoti nepatīk. Bet ja es to kādam pateiktu viņš kļūs dusmīgs, jo kā gan es drīkstu neatzīt to, kas viņam patīk? Pieņemiet arī Jūs to, ko no Jums prasa, par sliktu humoru, par cūcīgu humoru, – varbūt Jums tad kļūs mazliet labāk. Bet ja arī nē, Jūs nebūsat pārāk ļauna pret humora taisītājiem.

Jā, Jūsu gabaliņš par to zirgu ir pie manis. Līdz šim es to nekur nevarēju iegrozīt, tas ir tāpēc, ka stāstījumam trūkst mezgla, trūkst intrigas, kas varētu lasītāju saistīt. Bet varbūt ka kādreiz kas gadās, kad es to kaut kur iegrozu. Jums vajadzētu kaut ko pagudrot, kas varbūt derētu nākamā gadā Gada grāmatai. Es vēl pārskatīšu Jūsu pēdējo stāstu, par to bērnu un sievu – varbūt no tā paša kas iznāk. Tomēr Jums derētu pagudrot arī vēl ko citu.

Pie mums šodien atklāj izstādi Dzolimondas parkā. Tur piedalās visi, kas sevi uzskata par māksliniekiem, to starpā – arī tādi, kas nezin, ar ko pastkartiņa atšķiras no gleznas. Tas tā bija pagājušā gadā, varbūt šogad būs citādi? Mani pēc kādas stundas būšot aizvest tur, tad jau redzēšu un tad jau pateikšu Jums ar.

Pēc izstādes

Izstādi šogad rīko karnevāla nedēļas ietvaros un tāpēc tā atgādina lielu gada tirgu. Bij izstādīts ap 1500 darbu un to starpā bij arī labi, tiklab veco kā moderno stilu, darbi. Bet lielā drūzmā, kur bildes sakārtas cieši blakām kā tirgus bodēs, neko daudz nemanto un jūt tikai nogurumu laužoties cauri ļaužu drūzmai. Bet šodien bij jauka, silta un rāma diena, kāpēc ekskursija bij patīkama.

Jūsu J. Kalniņš.

Varbūt mana vēstule ir skolmeistariska? Bet ko lai dara! Dažreiz nāk laukā vecais raugs. Skolmeistari maitā nevien bērnus, bet arī paši sevi.

28.3.1955.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Redzēju Jūs šorīt sapnī. Biju aizgulējusies, un kā tādās reizēs tas gadās – sapņoju, ka esmu jau piecēlusies un sāku savas dienas gaitas. Ārā man pretī, caur zaļiem zariem, kāds nāca un tas bijāt Jūs. Viss baltā apģērbā, tikai acis tumšas un nopietnas. Jūs nācāt ātri uz mani un es domāju – Jūs tūlīt kaut ko teiksiet, tad es pamodos. Tagad man visu dienu par Jums ir jādomā – vai Jums klājas labi? Vai Jūsu bronchīts Jūs nemoca vairāk? Vai pirms ziemas perioda Jūs tiksiet no viņa vaļā, lai pirms lietiem atpūstos? Vai manas vēstules Jūs nenogurdina un neatrauj no darba? (Jūs gan teicāt, ka vēstules gaidiet…)

Jūs savā pēdējā vēstulē rakstiet, ka mēs visur meklējam sevi – ‘spoguļojamies pat drauga smaidā’. Tā varbūt ir. Bet tomēr – paliek kaut kas vēl pāri – ar sevi vien nevar pietikt, kaut arī mums neapnīk, ka mūs apliecina.

Ir ačgārni, ka mēs visi esam spiesti dzīvot tik izkaisīti. Tikai vārdi, uzrakstīti un vēlu saņemti, vēl mūs vieno. Tā mani tagad ar Jums, tā ar Amerikas draudzeni, kas varbūt tagad ir slima un kam manis būtu vajadzīgs, tāpat kā man viņas ir vajadzīgs – bet tālums ir vidū.

Arī Jums es gribētu tuvāk. Ja īstenībā, ikdienā var satikties (dažreiz) un kādu nieku darīt savu draugu labā, uzlikt kādu puķi uz galda, pabēdāties līdz cik nejauks ir ilgs lietus – tad draudzība lielāka, vai mazāka, nav tik savtīga.

Labi, ka Jūs atgādiniet, ka vajadzētu rakstīt kaut ko priekš Austrālijas Latvietis gada grāmatas. Es rakstīšu, beigšu to kas iesākts un Jūs tad redzēsiet – kas derēs.

Piedodiet, ka vēstuli nobeidzu ar zīmuli. Bija jāsteidzas uz darbu. Un tagad pēc darba, to pastā nododot, nav cita rakstāmā.

Diena ir atkal skaista, pēc lietiem un vējiem spīd saule.

Man acu priekšā spīd ceļš – varētu teikt – lielceļš, un man gribētos skriet pa to projām. Kaut kur!… Bet ‘kaut kur’ pa to nevar aizskriet, tam vienā galā ir Wyonga, otrā Entrence un tas ir viss.

Vai Jūsu grāmata drīz būs iznākusi?

Vai lasījāt Anšlava Eglīša Cilvēks no mēness? Es Jums viņu nosūtu. Tā nav nekāda sevišķa dāvana, biju to pasūtījusi no O. Strauta un negaidot man to atsūtīja arī draudzene, tā man velti stāv mājās divas.

Tikko būs gaŗām mana darbu skate Sidnejā (aprīlī), pabeigšu iesāktos stāstus un nosūtīšu Jums kritikai.

Visu labāko.
Jūsu E. Dzelme

Februāris 1955 (Ķikure/Kikure)

17.2.1955.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Iemaisos Jūsu ģimenes lietās un sveicinu Jūs dzimšanas dienā!

Varbūt lasīsiet dzejas dārzā, guļkrēslā, kā Jūs pieminiet savā vēstulē. Lai būtu visādas ko lasīt, nosūtu Jums Australiešu dzeju antoloģiju.

Atbraucu uz Wyongu, lai kaut kā, kaut ko šim gadījienam sameklētu, tas iznāca tā, kā tas ir. Lūdzu neskatāties uz iepakojumu. Gribēju tūlīt nosūtīt, bet grāmatu veikalā, kāds nu viņš te ir, nav cita iepakojamā papīra, kā vecas avīzes. Izrāvu no viņu nagiem savu grāmatu un gāju uz pastu. Domāju – tur būs kāds pakojamais materiāls. Bija! Viņi ļoti laipni ielika – vecās avīzēs! Nav nozīmes grāmatu man otrreiz raut no viņu rokām, ja aizvedīšu uz mājām, lai iepakotu ‘skaisti’ – Jūsu dzimšanas diena būs gaŗām.

Šī neglīti iepakotā grāmata mani kreņķē. Es jau zinu, ja Jūs par viņu mazliet priecāsaties, tad priecāsaties tāpat, bet tomēr! Kādēļ man bieži ir tā, ka es nevaru izdarīt tā, kā gribētu? Tā mierīgi bez steigas. Bet tā tas sen vairs nav. Vispār varu būt priecīga, ka tiku šodien no mājas ārā, varēja būt arī, ka netieku. Bet vajadzēja pasūtīt pupu sēklu un tā mans izskrējiens sakrita reizē ar praktisko un tika akceptēts.

Piedodiet, ka rakstu ar zīmuli, aizmirsu spalvu mājās. Bet šeit ar tinti varētu rakstīt tikai pastā, kājās stāvot, bet es to gribēju kafejnīcā (milkbarā) kafiju dzerot un lēnam pārdomājot. Bet ne jau ko uzrakstu, tikai vispār to rakstīšanu.

Saņēmu te Jūsu vēstuli. Pateicos, ka viņa ir mazliet gaŗāka. Man viņa ļoti vajadzīga. Iet diezgan grūti. Fiziski panesu vairāk, kā citreiz, jo esmu šogad daudz peldējusies un bijusi saulē, esmu stiprāka – bet gars nīkst nost. Un neba viņš to klusām darīs! Viņš ārdās un moka, ir jāsvaidās, kā zivij uz krasta.

Varbūt tas arī nemaz nav gars. Varbūt tās asinis, vēl nebeigušas trokšņot, nevar norimt, kad visa pasaule zaļo. Šogad te daudz līst, viss zaļo, zaļo, zied! Vējš un mākoņi un saule jaucās un plosās.

Jūs rakstiet, ka cilvēks ir ļoti komplicēta lieta. Skaisti ir dzīvot, ja to jūt un ar to tā rīkojās. Un nav nekā, ja pieņem, ka cilvēks ir vienkāršs, saprotams, pārredzams, kā uz delnas. Man katru dienu ir jāsaskaras ar tādu pieņēmumu un tas mani iznīcina. Varbūt vēl ne mani – manu dzīvi. Es dzīvoju tikai tik ilgi, kamēr esmu prom un viena, vai citā vidē. Kaut vai savā istabā – jau kļūst labāk.

Par pupu lasīšanu es lielu neko neuzrakstīšu. Lai gan – varbūt varētu. Tur es ieskatījos kādā cilvēkā un ieraudzīju veselu slēptu pasauli. Zem tā ārējās dzīves plūst cita, ļoti spēcīga, plosīga straume. Man tagad šķiet, ka mūsu kaimiņu pazīstu kā divus cilvēkus. Par to otru, varbūt viņa īsto es – varētu rakstīt. Bet tad man būtu jāpēta vēl vairāk un tas ir bīstami. Es neprotu atšifrēt ar prātu. Es visu uzminu ar mīlestību. Bet es taču nevaru mīlēt savu kaimiņu – jeb visa šī ieleja saies čupā!

Es gribētu aizbraukt uz Sidneju un redzēt sava pagasta ļaužu – Andreju Eglīti. Bet mani jau tagad māc bailes no tā, kā lai es savu aizbraukšanu izkaroju? Pēc mūsu mājas likumiem, cilvēks nedrīkst būt tik komplicēts, ka viņam viena daļā varētu tiekties uz Andreju Eglīti, viena uz kādu cilvēku Melburnā, viena uz kaimiņu, nerunājot nemaz par draudzeni Amerikā u.t.t., u.t.t. Tas viss ir no ļauna! Bet tā kā esmu pilna šādām tieksmēm – tad esmu liekama aiz restēm, pie ķēdes. Un to ar mani dara.

Kas meitenēm vislabāk patika Sidnejā? – Kopkoŗu koncerta tautasdziesmas un teātris. Tautas dejas viņas neredzēja, jo man tai laikā bija jāizpalīdz mazajām meitenēm, kas gatavojās baletam un kuŗām nebija klavieru spēlētājas.

Manas meitenes tomēr bija neapzinīgi uzņēmušas to ‘tautas kopības sajūtu’ – viņas jutās latvietes un bija uz to lepnas. Pirmo reizi. Tas bija tas, kādēļ es viņas tur vedu. Atpakaļ braucot viņas visu laiku skaļi sarunājās latviski un to nemaz pašas nejuta. Bet – tas tagad ir jau prom. Viņas te ir – austrālietes. Ko es tur varu līdzēt?

Gribētu vēstulē beidzot vēl teikt kaut ko labu, tādu kas iepriecinātu dzimšanas dienās. Bet zinu, ka vārdos to nenotveršu. Mēģināšu ielocīt lapās mazliet no šī gaisa, kur esmu es – tas būs tas tuvums, pēc kā dažreiz kāroju. Vairāk jau nav arī vajadzīgs. Kā Jūs pats to atrisiniet, var iznākt tikai skumjas.

Jūsu E. Dzelme.

Lielā Lūdzamā dienā.

Cienītā E. Dzelmes kundze.

Vai atceraties šo dienu Latvijā? Tad bija jau agrs pavasaris. Bija vietām vēl sniegs, bet visur jau redzēja daudz ūdeņu. Bija arī jau spoža saule un saules pusē varēja sēdēt mājas sienmalī. Bet visapkārt bija liels klusums, jo tad baznīcā altāris bija apklāts ar tumšu segu un visi zināja, ko tas nozīmēja. Tikai cīruļi to nezināja un bija tikpat skaļi kā arvienu. Tie jau saprot tikai augšām celšanos, bet ne nāvi. Šeit nav ne Lielās Lūdzamās dienas, ne arī augšām celšanās, bet ir tikai arvien bezgalīga, pelēka darba diena. Še nav ne dzejas, ne sāpju un ciešanu, ne arī augšāmcelšanās romantikas, še nav ziemeļu.

Tai pašā dienā, kad saņēmu Jūsu vēstuli ar mazo stāstu, kur reālā pasaule sapinās kopā ar sub- jeb sirreālo, man nejauši gadījās lasīt Sārtra mazo grāmatiņu, kuŗas virsraksts (vācu tulkojumā) ir: Es ist aus! – Viss ir cauri! Tas ir – dzīve, mīlestība, ticība un jēga par to visu. Tas ir brīnišķīgi cik Jūsu stāstiņš ir līdzīgs Sārtra veidojumam. Nevien no ārpuses, bet arī stila ziņā. Tur sirreālais gan daudz vairāk vēl iespiežas reālajā pasaulē, bet būtībā Jūsu uztvere ir tā pati. Un stils – arī tas ir tāds pat aprauts, mazliet ironisks, mazliet drastisks un tomēr traģisks. Jā, es ist aus! Liekās cilvēks to raksta tiešām tad, kad viss ir cauri. Tas ir žēl, ka Jūs stāstiņu rakstījusi uz abām lappusēm, citādi to varētu mazliet koriģēt un varbūt mēs tad to kaut kur būtu izmantojuši. Bet nekas, turpiniet droši arī šādā veidā rakstīt uz priekšu – ar to Jūs nekā nezaudēsit, bet tikai iegūsit. Tur atklājas dažas Jūsu stila īpatnības daudz gaišāk nekā tos darbos, kuŗus es pazīstu. Arī sajūtā ir kas jauns.

Lasot avīzē rakstus par Mucenieces darbošanos Parīzē un Zviedrijā, rodas rūgtums ne pret Mucenieci, zināms, bet pret to, ka arī Jūs neesat turpat, kur var būt viņa. Jā, kāpēc! Šeit bija kāds Veinbergs, cilvēks bez jebkādas mākslinieka jēgas, kuŗš šeit bija radies no Zviedrijas, lamāja Strunki un sarīkoja divas vai trīs izstādes, kur pārdeva savus akvareliskos ‘šedevrus’ diezgan lielā skaitā un nu ir pārcēlies uz Sidneju, kur laikam turpinās producēties. Pēc tam viņš varbūt dosies uz Jaunzēlandi, Gvineju, vai arī uz Kanādu. Bet Jūs tur mocāties tikai ar vājām nākotnes cerībām. Kāpēc tas tā ir? Bet kas tad uz to lai atbild? Un tāpēc ir skumji. Un ne vien par Jums, arī par sevi domājot, nav nekāds priecīgs prāts. Kad lasu Austrālijas Latvietī ‘kritiķu’ un nekritiķu ālēšanos ar Rūsu, kur viņi, cits citam itkā Rūsas dēļ, bet patiesībā savas absurdās nezināšanas un pilnīgas literāras jēgas trūkuma dēļ ‘rok kapus’ jeb bedres, tad gribās nevien smieties, bet kļūst arī smagi, jo jādomā: kam tad galu galā raksti?

Es jau trešo mēnesi neesmu bijis ārpus mājas un tāpēc esmu sastapis ļoti maz cilvēku. Pagaidām esmu dzirdējis tikai to, ka Jūsu zīmējumu apstrādāšana varbūt būtu iespējama kādā no vietējām mākslas koledžām. Bet tālāk par to neviens neko nevarēja pateikt. Teica arī tā, ka bez Jūsu klātbūtnes gan arī tur nekas nebūšot iespējams pasākt. Tas ir viss. Ka būtu arī kāda privāta izstāde piemērota Jūsu vajadzībai, neviens nezināja pateikt. Bet kā jau teicu, mana saskare ar ļaudīm ir ļoti ierobežota un nupat es biju 2 nedēļu ilgā karantēnā, tas ir – man bija noliegts pat čukstēt. Ja varbūt stāvoklis kaut cik mainīsies uz labo pusi, tad varbūt ko uzzināšu vairāk.

Varbūt Jums pa to laiku būs labāk gājis nekā man? Par to būs patīkami dzirdēt, jo es tagad ļoti maz ko dabūju dzirdēt.

Jūsu J. Kalniņš.

Janvāris 1955 (Ķikure/Kikure)

Jaunā gada dienā, 1955.

Sveiki, Jaunā gadā!

Pieskandinu Jūsu glāzei, lai tā dzidri skan dvēseles un miesas labklājībai gaišām dienām, draugiem, mīlestībai!

Pie mums ir skaista, svētīta Jauna gada diena. Pēc mēnešiem sausuma un svelmes atnāca ražīgs lietus. Lija vakar naktī un vēl šodien. Visi takni, akas, bļodas un vannas ir pilnas. Visas lapas dzer un ir klusas un zaļas. Kaut kur aiz loga, sakaltušā krūmā, pa nakti ir uzplaukuši divi balti kaktusa ziedi, kā starotas zvaigznes. Pēc ilga laika arī es jūtu svētku mieru. Mums te vēl nav elektrības, nav tā tad arī radio. Spēlēju tikko no Vītola korāļu grāmatas un domās biju dzimtenes dievnamos. Ir jel daudz tā atļauts, skatīju draugus, mīļus tuviniekus, ko nekad vairs neredzēšu. Tā pasaule vēl dzīvo. Varbūt tā nogrimst reizē ar katru no mums un ceļas, dzimst ar katru jaunu. Varbūt. Jā, katrā ziņā, atkal citāda un tomēr ne gluži sveša. Ne tik sveša, kā tas mums dažreiz rādās.

Vakar, vecā gada vakarā, saņēmu Jūsu Ziemassvētkos man rakstīto vēstuli, Jūs gan sakāt, lai es visu nepieņemu par patiesību, bet labo ir grūt nepieņemt par tādu. Un Jūs jau sakāt tikai labu. Varbūt patreiz tā ir labāk. Cīņas un ciešanu ir jau diezgan. Esmu pateicīga Jums par to lielo līdzdalību ko ņemat, tas ir, ko dodat maniem maziem rakstiem. Mašīnrakstā rakstītais, gluži pareizi, ir veikts jaunībā, gadus piecdesmit atpakaļ. Pārlasot jutu, ka vajadzētu ko svītrot, bet nebija laika to pārdzīvot un labot. Nosūtīju Jums tādu pat. Tas par Ruķu Viku, jā, to varētu saukt par romāna fragmentu, bet šis romāns pagaidām tikai dzīves pašas uzrakstīts, kaut kur Ļaudonas, Saikavas pagastos, pie Aiviekstes sākot ar Tilta (ne Ezera) krogu, sākoties ar Viku tais laikos, kad Jānis Ezeriņš tur dzīvoja (ne Tilta krogā, bet Saikavā) un tie abi bijuši sāncenši pie vienas daiļavas.

Es Viku iepazinu labi vēlāk. Zinu par viņu daudz. Saprotu viņu tagad labāk kā toreiz. Bet rakstīt romānu! – Domāju ka to drīkst tikai atzīti rakstnieki. Šī skicīte bija tikai viņam par piemiņu neviļus uzrakstīta.

Jā, viņš bija tieši tas, ko Jūs sakāt. Bet manā īsā rakstiņā – kā Jūs to varējāt ieraudzīt? Savādākais, ka šis Viks izglābās. Viņu izglāba kāda daiļa, laba, gudra, skaidra un vienkārša meitene. Viņš viņu mīl vēl arvien un ar viņas palīdzību ir labs ģimenes tēvs, jau nosirmojis.

Romānu nevarētu (es) uzrakstīt bez īstenības atbalsta un te man būtu diezgan jāpūlas, lai īsto Viku dabūtu rokā.

Bet – ja tik tas man būtu ļauts! – Annā Meijā Jūs saskatāt kristiānisma un latviskā problēmas. Tās nebija tur apzinīgi liktas. Bet par to esmu gan vēlējusies rakstīt romānu, ar sievietes tēlu kas man ir skaidrs. Ja vēl tas viss nebūtu par vēlu! Un ja Jūs man palīdzētu ar to klātbūtni, kādu Jūs tagad man veltiet un kas ir tik svētīga. Rakstījusi esmu dienas grāmatu no ģimnāzijas pirmās klases. Šo biezo burtnīcu (un 19 ‘klažu’) man tikpat žēl, kā vēstuļu, kas apraktas kaut kur dzimtā zemē. Šais burtnīcās es sev par prieku varbūt mazliet mācījos to – ar vārdiem ne izteikt, bet kaut kā atmānīt īsti notikušo. Bet rakstīt kaut ko citu, man tas vēl ne visai padodas. Ir šis tas rakstīts, bet kad to pārlasu, viss liekas pārveidojams.

Es būtu Jums ļoti pateicīga, ja visu, ko Jums esmu nosūtījusi un ko vēl ceru nosūtīt, Jūs uz kādu laiku paglabātu pie sevis. (Tas ir to, kas vēl nav un nekļūs iespiests.) Tāds ‘mans archīvs’ ir arī pie manas draudzenes Amerikā.

Redzēt kaut ko iespiestu būtu jauki. Lai arī tas mazliet baida, iespiests vārds un teikums rādās savādāks. Nevar vairs nekur no visu pētījošām acīm noslēpties. Bez tam, man būtu – jāsāk labi. Esmu no tēlotāju mākslinieku saimes un tie, ja ko raksta, tad dara to labi. Nedrīkstu bojāt marku.

Lasu Jūsu romānu avīzē un bieži vien to lasot jūtos kā norāta. Ar tādu ‘liela cilvēka’ smaidu Jūs runājat par visiem, tik droši, skaidri zīmējot katru tēlu ar mazu, vai lielu, jo lielu, grotesku ēnojumu! Man vēl tālu no tā, redzēt visus ļaudis tik skaidri. Es laikam to nekad nevarēšu. Es laužos visā ar kādu sajūtu, kas ir tikai minējums un vispār labprāt palieku par visu neskaidrībā un illūzijās. Bet turklāt man ir nomierinoša pārliecība, ka patiesība ir turpat tuvu.

Vēl Vācijā esot aizsūtīju dažus savus bēgļu gaitu stāstus redaktoram H. Rudzītim. Viņš atrakstīja: „…valoda laba, tēlojums saistošs…” un paturēja vienu ievietošanai Laikā, bet pēkšņi izceļoja un es savu rakstu saņēmu atpakaļ jau no cita redaktora. Laiks vairs neatjaunojās.

Liekas – nevarēšu norimt. Apstākļi man ir tādi, ka šis ir man vieglāk pieejams izteikšanās līdzeklis. Ja es Jūs neapgrūtinu, kā Jūs man līdz šim to liekat ticēt, tad drīz atkal Jums kaut ko sūtīšu. Man tik ļoti tas dara labu, ja varu Jums pieslieties.

Mani apstākļi? – Radīšanai briesmīgi. Esmu jaunsaimniece un ļoti nabaga. Pupiņu tirgus šogad sabrucis un tās pašas mums vāji paauga sausā laika dēļ. Tagad izdara dziļurbumu zemē meklējot ūdeni dārzu, tas ir, tīrumu laistīšanai. Ūdeni atrada 114 pēdas dziļi. Analīze noteiks vai ūdens derīgs stādiem. Cerams ka būs, jo ir tikai viegla sāls piegarša. Varbūt pat tā bija vairāk to netīrumu un eļļu dēļ, kas urbumā no mašīnām sakrājies. Tad vēl nāks pumpji un laistāmās ierīces. Un tad – atkal locīšanās nebeidzamās vagās. Savam nenoķeramam brīvam brīdim pakaļ dzīdamies, biju to darījusi par strauju. Neesmu vēl īsti skaidrībā par savu veselību, bet apārstējusies un atpūtusies esmu. Saimniece, kādā lielā vai mazā saimniecībā, drīz vien kļūst kaut kas neaizvietojams, viņa nedrīkst nekā cita, kā tikai būt tur, tais simts vietās kur viņas vajaga. Tā tas ir arī ar mani. Kad ir noķerts kāds brīvs brīdis, tad ir tā, kā tam, kam jālaižas miegā, zinot ka modinātājs tūlīt var zvanīt. Es aiz bailēm vien nekā nevaru uzsākt, jo zinu, ka mani tūlīt no iegrimšanas darbā izraus. Bet kaut kā ir jācīnās. Tā kā saimniecībā ejot es domās kaut ko varu risināt, rindot pat teikumus, atrast vārdus, tad man ir vieglāk rakstīt, kā zīmēt. Bet varbūt arī ne tikai tādēļ.

Jūsu dienas gaita man šķiet brīnišķīga. Tā es varēju dzīvot sen jaunībā, ņemot sev stundas cik patīk. Bet es toreiz bezgala slinkoju, lidinājos saulē kā tauriņš. Varbūt tas viss nav zudis un kaut kas ir iekrāts. Ir jau šīm dienām arī daudz devuma: bērni ar visām viņu palaidnībām un mīlestību un visi, govi, kaķi ieskaitot. Ir tā ļoti dzīvības pilna un nekādā ziņa ne tukša pasaule. Tikai grūti man veikt visus pienākumus un atlicināt vēl brīdi lai kaut ko no tā veidotu.

Sidnejas skates pati neesmu redzējusi. Sp. Klauverts raksta, ka apmeklētas esot labi, jo tie ir viņu kārtējie mēneša literārie vakari un skate tur klāt, kas ilgst tikai pāris stundas. Bet liekās tas ir pietiekami un galvenais – publika pamazām pierod un tuvinās pasvešajai tēlotājai mākslai.

Ko es sūtīšu, vēl nezinu. Varbūt visvairāk zīmējumus, kādi bija Kultūras dienās Melburnā. Lidot Jūs negribat. Jā, ir jau tālu. Un ko gan solīt skaistu te sagādāt Jums? Viss jau arvien iznāk nabadzīgāks nekā to iecerē. Sākās jauns gads, varbūt ko labu un skaistu tas nesīs! Atrodu, ka Jūsu atrašana bija vien no pagājušā gada lielākām devām.

Visu labāko.
E. Dzelme.

1955. g. 1. dienā.

Godājamā E. Dzelmes kundze.

Tas bija tiešām skaisti, ka Jūs pieskandinājāt tās vīna glāzes, citādi es šogad par to nekā nebūtu dzirdējis. Laimīgi izgadījies arī tas, ka Jūsu pēdējo vēstuli saņēmu taisni vecā gada vakarā. Man šogad nelaimējās, jo slimoju kā svētkos, tā arī tagad jo projām, esmu arī tikpat mēms un dažā ziņā jūtos sliktāk nekā pirms svētkiem. Ko var darīt? Ziemsvētku vecītis dažiem paiet secen. Tomēr, es saņēmu četrus apsveikumus uz svētkiem. Par nožēlošanu vienā bija tik smagi pārmetumi man, ka to patiesībā nevar skaitīt par apsveikumu, kāpēc atliek vairs tikai trīs. Jā, es jau ziniet neesmu nekāds labais… Pats uzrakstīju ar lielām pūlēm slimības mocīts turpat 30 apsveikumu, protams uz oficiālām blankām, un nosūtīju tos pa pastu sekretārs, lai viņš tos nosūta pēc piederības. Piecas dienas vēlāk sekretārs, kuŗš dzīvo netālu no manis, atnāca un pateica, ka nav manu sūtījumu saņēmis. Nu esmu negribēdams nodarījis pāri tik daudziem cilvēkiem. Liktenis.

Jā, varbūt Jums bija mazs prieks, kad atradāt avīzē Baltās bikses. Ar mani tas bija citādi. Tos sīkos trūkumus, ko Jūs atradāt savā darbā, es tur nejutu, jo tie ir techniskas dabas. Gluda technika ir laika jautājiens. Tikai pārdzīvojums un tā izpaudums ir pieskaitāms mākslai. Mani Jūsu darbā interesēja tikai tas, kas tur ir māksla, tas ir vienreizīgais un neatrisināmais brīnums, kas atklājas mums pēkšņi, negaidīts un nedomāts. Jūsu Vikā ir mirklis no kādas mirušas pasaules. Īss, pārāk īss mirklis, lai to pagūtu uztvert visi, kas šai pasaulē dzīvojuši. Šis mirklis bija jāpaplašina līdz romānam, tad to saprastu ļoti daudzi. Pēc desmit, piecdesmit gadiem šo sapratēju skaits samazināsies un to skaits, kas vairs nespēs šo mirušo pasauli ar tās skaistumu saprast, stipri vairosies. Šai skaitā diemžēl ietilps arī Jūsu meitas… Skaistums jau nekad nebeigsies, bet tā baudītāji bieži maina brilles. Šīs domas mani skumdināja, lasot Jūsu stāstu, ko Jūs bijāt nodēvējusi par humoresku, bet kas patiesībā ir dziļas traģikas uzspīdums.

Jums nevajaga sev iestāstīt, ka es Jūs kaut kur vedu un ka tas ir kāds gaismas ceļš. Ja Jūs reizi nonāksit Paradīzē, (jādomā ka mani Jūs tur neatradīsiet) tad sastapsiet citas sievietes, kuŗas par Jums smiesies, jo no piedzīvojumiem zinās, ka ikviens, kuŗš runā par mākslu un aicina tai kalpot citus, nenoved tos nekur citur kā visdziļākā traģismā.

Tas man patika, ka bijāt kopā ar jautriem svētku svinētājiem. Šādās reizēs var mācīties dzīvi skatīt no humora puses. Un humors rakstniekam ir vairāk vajadzīgs nekā gudrība. Ar gudrību mēs ļoti viegli varam kļūt par ‘mental hospital’ iemītniekiem, bet humors ir ierocis, kuŗa priekšā kā man šķiet pasē pati elle. Jums tas palīdzēs arī Jūsu ikdienā.

Tas bija labi, ka Jūs man patēlojāt savu ikdienas darbu. Ja mums jādomā par kādu cilvēku, tad viņš mums taču arvien jāstāda kādā vidē, jo tikai tā jau mēs spējam saprast, kāpēc viņš jūt vai domā šādi vai citādi. Mēs tad jūtam, ka mums ir darīšana ar reālu būtni, bet ne ar kādu mūsu pašu fantāzijas radītu tēlu.

Jā, tas būtu vairāk nekā skaisti, ja Jūs ar savām meitenēm būtu tik tuvu, ka es Jūs varētu šad un tad apciemot un runāt par to, kas patīk tikpat man kā Jums. Tad būtu piepildījies kāds daudzus gadus, ak, pārāk daudzus gadus sapņots vēlējums, nerunāt tikai referātos un avīžu artiķeļos par savām domām, bet runāt par to ar otru cilvēku. Avīžu lasītājus es arvien iedomājos kā man pilnīgi nepazīstamas būtnes. Man šķiet, ka arī Jūsu meitenes, kaut varbūt arī nesaprastu, kas tiek runāts, tomēr uz visiem laikiem paturētu atmiņā, ka cilvēkus spēj saistīt domas.

Es svētkos biju aicināts divi ciemos – pie kollēgas E. Kreišmanes un gleznotāja Jurjāna. Abiem man vajadzēja atteikt. Man būtu vienādi patīkami būt abās ģimenēs. Pie Kr. tāpēc, ka viņa ir cauri un cauri māksliniece, pie J. pa daļai tāpēc, ka J. kundze ir daugavpiliete. Lai gan tad, kad es biju Daugavpilī viņa bija skolotāju institūta audzēkne, mums ir labs skaits kopīgu pazīstamu un dažas citas atmiņas par šo Latvijas Ņujorku, par ko vienmēr var runāt. Un tā kā viņas vīrs ir mana dēla draugs un pietiekami bohēmisks, tad šai ģimenē arvien ir patīkama atmosfaira.

Gulēdams un kāsēdams es tomēr izlasīju Raudīves romānu Neredzamā gaisma. Bet diemžēl R. domātā gaisma arī man nekļuva redzama. Daudz labāk jau bija ar Mauriņas grāmatām Gestalten un Geschicke un Die weite Fahrt. Pirmā grāmatā ir esejas, otrā biogrāfisks, patiesībā autobiogrāfisks romāns, tā tas mūsu literatūrā reta parādība. Es līdz šim par M. grāmatām esmu runājis ar nievājuma pieskaņu, jo biju lasījis tikai latviešu valodā rakstītās. Tagad man ar kauna sajūtu jāatzīstas, ka esmu pārsteidzies. Vācu valodā rakstītās grāmatas ir labi uzrakstītas un Die weite Fahrt ir tiešām skaista grāmata ar savu vienkāršību, lielo atklātību un sirsnību. Neesmu nevienu latviešu rakstnieku redzējis, kuŗš ar tādu mīlestību runātu par saviem vecākiem un arī par Latviju. M. grāmata ir labākā latviešu dzīves un tautas apgaismotāja kādā svešā valodā. Es nemaz neticēju, ka kādā svešā valodā kāds spēj rakstīt labāk nekā savā mātes valodā. Bet nu man jātic, ka tas ir iespējams un tāpēc es nebrīnēšos, ja kāds no mūsu jaunās paaudzes rakstīs labāk angliski nekā latviski. Zināms, svarīgi būs tas, par ko viņš rakstīs.

Es nobeidzu sava romāna pēdējās nodaļas un nu sāku tās pārrakstīt ar mašīnu. Bet sirds man tik nejauka, ka šodien paguvu pārrakstīt tikai 2 lappuses un nu jāguļ. Vēstuli Jums rakstu gulēdams.

Varbūt pēc kādiem mēnešiem varēs Amerikā iznākt mani stāsti – Vīra valoda – 11 stāsti, no kuŗiem lielākā daļā ir jau iespiesti vai nu avīzēs vai žurnālos. Pašlaik kļūst veikti priekšdarbi.

Jā, Jūsu vēstules zināmā mērā atgādina dienas grāmatu. Un lai. Galvenais jau ir runāšana, runāšana par to, ko jūt, ko domā, pēc kā ilgojas. Paturot to pie sevis var nodarīt nelaimi: Kad reizi nu pienāk diena, kad par visu to jāraksta, kad var rakstīt – trūkst vārdu. Tie ir ierūsējuši un nav vairs spēka tos uzspodrināt. Tādēļ Jums jārunā un jāredz savas domas rakstā. Rakstīšana ir amats, to vajaga mācīties.

Esiet sveicināta, turiet nākamā gadā lielu dūšu, neļaujiet ārējiem apstākļiem nomākt iekšējās lietas. Viss jau mainās, un kas jauns, var arī vērsties labajā.

Jūsu J. Kalniņš.

1955.22.I.

Cienītā kundze.

Jūsu vēstuli es saņēmu taisni tai brīdī, kad pie manis sākās maza apspriede, kuŗā bija jāizlemj, kam un kādi referāti mūsu Preses kopas Melburnas biedriem jālasa nākamā gadā mūsu piektdienas vakaros. Protams, man tur bija jārunā līdzi, kas nebija viegli, jo mans rīkles aizsprostojums vēl nav nebūt mazinājies. Tomēr man bija arī kāds mazs patīkams moments. Mūsu teātŗa kritiķe Māra Kalniete bija atvedusi sev līdz savus trīs ‘mājas apstākļus’ – divus zēnus un meiteni, jo viņai tos nav pie kā atstāt. Viņai ir jauki bērni, ļoti sirsnīgi, atklāti un runīgi un man bija liels prieks ar viņiem pabūt kādu brīdi kopā un noklausīties viņu čalošanā. Bet necik ilgi jau man nebija vaļas.

Tā nu iznāca, ka es Jūsu vēstuli varēju izlasīt tikai vēlu vakarā, pirms gulēt iešanas. Un naktī man bija par Jums sapnis. Tas bija pirmais sapnis par Austrāliju, jo līdz šim es arvienu sapņoju tikai par Latviju un Vāciju. Sapni es Jums izstāstīšu. Es visus tos sapņus, kuŗus no rīta atminu, pierakstu un tādu man ir pāri par simtu. To starpā daži ir arī gaišredzīgi, jo ir piepildījies tas, kas sapņots. Tātad es gāju uz Jūsu mājām pa savādu nekad neredzētu ceļu. Man pienāca kāds svešinieks un solījās parādīt turp ceļu. Kad tuvojāmies kādai mājai, viņš teica, ka tā esot Jūsējā. Mēs gājām uz durvīm un mums bija jābrien pa dubļiem. Dubļos bija nomesti dēļu gabali un ķieģeļi un mēs pa tiem laipojām. Pie pašām durvīm mums pienāca kāds vīrietis un mans pavadonis teica, ka tas esot Jūsu vīrs. Viņš bija apmēram manā augumā, ne visai plecīgs un bez sejas (ja es sapnī redzu nepazīstamas personas, tad tām nekad nav sejas). Mēs apsveicinājāmies, un mans pavadonis iegāja pirmais māja, pēc tam Jūsu vīrs mani galanti bīdīja sev pa priekšu un ienāca arī pats iekšā. Bija neliela tukša istaba, kuŗā iegājām. Es redzēju otras durvis. Mans pavadonis gāja uz tām un pāri viņa plecam es ieraudzīju daļu no Jūsu galvas – matus un pieri. Jums bija ugunssarkani mati un balta piere. Es gribēju iet pie Jums, bet Jūsu vīrs saņēma manu elkoni un teica, ka man esot sabristas dubļainas kājas, lai es ejot ārā tās noslaucīt. Slaucīšanai viņš man iedeva kādu gaŗstulmainu gumijas zābaku. Es gāju laukā un sāku apslaucīt savus zābakus. Jūsu vīrs stāvēja man blakām un teica, lai es nemetot dubļus tepat pie durvīm, bet lai aizsviežot tos tālāk. Ar to sapnis beidzās. Es to sapņoju 20. I uz rīta pusi, tātad patiesībā jau 21. I.

Mūsu apspriedē, par kuŗu nupat stāstīju, bija arī A. Tamužas kundze. Es tad nu no viņas dabūju zināt, ka viņa pēc divām nedēļām dodas jaunā laulībā (ar trešo vīru) un ar to atbrīvo mūs no rūpēm par viņas uzturēšanu. Viņa gan vēl ir slima un pagaidām nav likumīgi šķīrusies no pirmajiem diviem vīriem. Par pirmo viņa gan domā, ka tas it kā būtu miris. Arī viņas partnerim esot aiz muguras divas sievas, no kuŗām viņš neesot vēl šķīries. Bet T. kundze domā, ka viss jau gan nokārtošoties. Var jau būt, ka tas tā arī būs. Pagaidām es varu teikt tikai to, ka Šekspīra apgalvojums: Sieviet, tavs vārds ir nepastāvība! būtu apmaināms pret: Sieviete, tavs vārds ir uzņēmība!

1955.23.I

Svētdienas priekšpusdienas man arvien patīk, bet vakarējā bija jo sevišķi patīkama. Es jau agri piecēlos ar ļoti labu garastāvokli. Darbdienās es priekšpusdienās 5 līdz 6 stundas strādāju. Tad ir pusdienas laiks un mans kambaris kļūst tik karsts, ka man jāuzmeklē kāda vēsāka vieta. Es tad esmu arī jau mazliet izsmēlies. Vakarrīt es nolēmu nestrādāt, bet aušoties (cik nu vienam pašam tas iespējams!) un rakstīt dzejas. Es tātad gulēju un domāju par Jums. Es izfantazēju, ka Jums būs reizi sava darbnīca. Lielā dārzā ar augstiem, veciem eikaliptiem un daudziem ziedošiem krūmiem, kādus es redzu šeit mūsu Heidelbergā. Lai ko Jūs strādātu un lai ar ko satiktos, šeit Jums būtu vieta, kur Jums būtu prieks. Darbnīcai būtu griestu gaisma un tādēļ tā būtu, lai vasarā vai ziemā, vienumēr rāma un nemainīga. Un tur būtu arī ļoti kluss, tā kā ja papīra lapa nokristu uz grīdas, tas jau būtu troksnis. Un šai rāmajā klusumā tad Jūs strādātu nedēļas, mēnešus un gadus. Ārpus darbnīcas daudz kas mainītos, Jūsu meitenes no Jums aizietu, bet Jūsu darbs būtu arvienu tas pats un Jūsu prieks par to nemazinātos, bet ar katru dienu pieaugtu. Taču jau:

Dievu gaisma tam tik mirdz,
Kam no dzīves šķirta sirds...

Nezinu cik ilgi es tā būtu fantazējis, bet pie manis atnāca viena studente. Viņai jāraksta referāts politisko zinātņu semināram un, proti, par 1905. g. nozīmi Latvijas valsts tapšanā. Viņa nu bija izrēķinājusi, ka mani gadi ir tādi, ka es būtu varējis būt, ja arī ne revolūcijas taisītājs, tad mazākais tās aculiecinieks. Viņa nebija maldījusies, jo es biju tikai skatītājs. Protams, skatītājs varbūt dažreiz redz vairāk, nekā pats taisītājs. Viņa nu gribēja, lai es viņai stāstu, ko biju revolūcijas laikā pieredzējis. Pieredzējis es biju ļoti daudz, bet visu to man vajadzēja viņai čukstēt ausī, jo es jau vēl arvienu nevaru parunāt. Bet čukstēšana ir grūtāka nekā runāšana. (Mazākais vīriešiem.) Es čukstēju šai meitenei ausī turpat savas četras stundas un neganti noguru. Viņa laikam to arī redzēja un teica:

– Ja Jums ir grūti, tad variet čukstēt vēl klusāk, gan jau es sapratīšu.

Sievietes, redziet, ja viņām no mums kas vajadzīgs, saprot arī tad, ja mēs tik ko spējam čukstēt!

Kad viņa aizgāja, es biju tā noguris, ka gāju uz verandas gulēt. Bet labais garastāvoklis kā nepārgāja, tā nepārgāja un tāpēc es sāku rakstīt balādes un turpināju to līdz vakaram. Un balādes arī izdevās un tāpēc es vakarā ar to pašu labo garastāvokli un ar Jusi aizgāju pastaigā. Jusis pa dienu stāv piesiets, tāpēc es viņu tukšajās ielās atlaižu no saites, lai viņš izloka kājas. Bet viņam tad arvienu ir divas negrozāmas tieksmes: 1. viņš skrien visos pagalmos un meklē tur sev kādu gardumu un 2. ķeras pie rīkles visiem lielajiem dogiem. Tad nu rodas tādi trači, ka cilvēki skrien no mājam laukā skatīties, kas notiek un dažreiz man jānoklausās pamācīgi monologi, jo dialogi jau mana trūkuma pēc nevar rasties. Vakarvakarā es Jusi viņa nesavaldības dēļ – pēru. Bet labais garastāvoklis tomēr kā nepārgāja, tā nepārgāja!

1955.24.1.

Un nu jau ir atkal darba diena. Es esmu visu rīta cēlienu noklabinājis mašīnu, mans kambaris kļūst sutīgs un man jāmeklē kaut kur vēsāka vieta. Pārrakstīju šorīt vienu drāmas fragmentu. Pēc kādām dienām būšu pabeidzis visu lugu. Pamazām kārtoju kādas balādes nolasīšanai Ballaratā rakstnieku vakarā. Protams, es pats tur nebūšu. Kollēgas grib noīrēt no teātŗa ļaudīm viņu autobusu un tad braukt uz Ballaratu lielā barā. Iznāks reizē neliela ekskursija un arī rakstnieku vakars.

Beigšu. Gribētu, lai mana vēstule Jums sagādātu kādu patīkamu mirkli. Man tādu bija daudz – visu laiku, kamēr rakstīju šo vēstuli.

Jūsu J. Kalniņš

Decembris 1954 (Ķikure/Kikure)

[not included in book]

1954. 14. decembrī.

Cienītā E. Dzelmes kundze.

Vai ir gan kāda vēl patīkamāka lieta, nekā saņemt gaŗu vēstuli? Es, ja tādu saņemu, lasu to lēni un ilgi, lai pastieptu sastapšanās sajūtu jo garāku. Es pat dažreiz atlieku lasīšanu uz vakaru, kad zinu, ka neviens mani vairs netraucēs, ka vēstule būs šīs dienas pēdējais viesis.

Nē, es nedomāju, ka tā būtu kāda mīkstčaulība vai rakstura vājība, ja vēstulē atklājam savas rūpes, nemieru vai sāpes. Es domāju, ka tā ir prasība pēc dvēseles higiēnas. Mūsos sakrājas daudz ļaunu, baigu, slimu un aplamu dvēsles pārdzīvojumu, kas pamazām nogrimst zemapziņā, taču ne lai iznīktu, bet lai pūtu. Šie baigie atkritumi ar laiku saindē nevien garīgi, bet arī fiziski mūsu organismu, ir par iemeslu daudzām slimībām un vispār mums pašiem nezinot, sabojā mūsu jūtu un domu pasauli. Ja pagūstam šādu slimu vai sāpīgu domu pateikt, kamēr mēs vēl par to apzinīgi valdām, tad ar to, ja ne pavisam, tad lielā mērā tās ļaunums ir mazināts. Tādēļ es vēstuli, dienas grāmatu, dzeju uzskatu par dvēseles higiēnas piederumiem. Kad dzīvojām normālos apstākļos, mēs atradām ļoti daudz iespēju kā sevi izvēdināt un atsvaidzināt. Tagad šo iespēju trūkst. Tāpēc nepārmetiet sev, ka izmantojiet to, kas iespējams. Cilvēks i r sabiedrisks dzīvnieks un viņam ir absolūti nepieciešama sabiedriskā ventilācija, ja tās trūkst, tad var rasties sarežģījumi visos virzienos. Varbūt ir filozofiskas dabas, kas uz ārpasaules notikumiem reaģē citādi nekā parastais cilvēks, varbūt arī mūki vai mūķenes var par visu klusēt. Bet viņiem ārējā pasaule tad ir mirusi pasaule. Jūs turpretī esiet iesaistīta dzīvē ar ļoti ciešām saitēm.

Varbūt Jūs jaunajā darbā iegūsiet daudz vairāk nekā mārciņas, es domāju drosmi, paļāvību sev, pārliecību, ka neesat tik saistīta? Ja vien tik gribēdama veikt darbu kā ārpus mājas, tā arī mājā, sevi nepārslogojiet?

Jūsu draudzeni Miezones jaunkundzi es pazinu tikai no izskata. Viņa allaž bij redzama ieejot direktora Dāvja dzīvoklī. Bet tā kā to piecu gadu laikā, kopš D. bij mūsu ģimnāzijas direktors, no mūsu pašu skolotājiem n e v i e n s nebij bijis viņa viesis, tad mēs vienkārši cilvēkus, kuŗi tur iegāja vai iznāca, uzskatījām par kādas citas sabiedrības piederīgiem, par kuŗu mums nebij nekādu ziņu. Par Dāvja kundzi mūsu dāmas tikai smīnēja un arī tos, kas šo ģimeni apciemoja, kā man šķita, necik augsti nevērtēja. Vispār Dāvjiem D-pils sabiedrībā bij tikai oficiāla vieta, un es pats (kauns atzīties!) D. tikai āzēju vietā un nevietā. Un viņš to pacieta, aiz pārpratuma domādams, ka man ir kāda spēcīga aizmugure. Bet man bij tikai pārgalvība. Es domāju gan, ka ja viņš būtu mēģinājis man kaut ko nepatīkamu darīt, man būtu radušies aizstāvji. Bet man tie nebij vajadzīgi un es neskarts katrā paidagoģiskā sēdē, citiem par prieku rādīju savas idejas. Vēl tagad es neesmu drošs, vai viņš tiešām tās ņēma nopietni, vai tikai rādīja, ka to dara? Tagad es, protams, to nožēloju, jo viņš bij tikai aprobežots, bet ne ļauns cilvēks. Šo iemeslu dēļ es pat neiedomājos kaut kā tuvoties M. jaunkundzei, lai gan iespējams jau tas bij.

Ar dziedoni Krūmiņu man nav gadījies iepazīties, bet H. Misiņa mājā taisni tās dienas vakarā, kad saņēmu Jūsu vēstuli, mums bij mūsu kluba gada svētki. Es tad viņam atgādināju par Jums un viņš Jūs tūliņ atcerējās: „Viņa bij ļoti kautrīga un atturīga…” viņš teica un lūdza lai es Jūs no viņa sveicinot. Šo sveicienu tātad variet saņemt samērā svaigu. Misiņa kunga māja ir tikko viņa paša celta, ar visām modernajām ērtībām, latvisku iekšēju iekārtu un arī skaistā vietā. No visām mūsu kluba sanāksmju vietām man še patīk vislabāk. Pa daļai tas jau ir tāpēc, ka kluba viesu rīcībā ir vairākas istabas, kamēr citur, ja biedrs ir tikai īrnieks austrāliešu mājā, visiem parasti jāturas vienā kambarī.

Pašlaik es slimoju ar nejauku bronchitu un tā kā šī ir jau trešā vēstule, kuŗu šodien rakstu, tad esmu noguris un tāpēc iešus gultā un turpināšu vēstuli rītu. Piedodiet!

Nu jau ir rīts un es turpinu, ko vakar iesāku, bet ar diezgan skābu garastāvokli. Tas ir tāpēc, ka ar savu slimību esmu izjaucis kādu jauku akciju. Bij nolemts, ka vakar sapulcēsies visi rakstnieki (gan nu ne visi, bet tikai pieci) un tad tie, kam ir arī dzejdarbi, tos nolasīs. Tas tad būtu tāds intīms dzeju vakars. Bet tā kā bronchītis mani padarījis mēmu un tik nejauki kāsējošu, ka citiem būtu to nepatīkami dzirdēt, es paziņoju kollēgai, pie kuŗas bij lemts sanākt, ka nevaru ierasties. Bet mana vēstule bij saņemta par vēlu un tā kollēga man bij atsūtījusi savu dzeju izlasi, jautādama, kādas būtu tās piemērotākās nolasīšanai. Es šīs dzejas saņēmu taisni tad, kad vakars patlaban sākās. Man nebij nekādu iespēju tās aizgādāt atpakaļ un tātad tās palika nenolasītas, ar ko, protams, esmu kollēgu sarūgtinājis. Var būt pat tā, ka manis dēļ vakars ir izjucis. Bet arvien ir labāk, ja kas izjūk ne tevis, bet citu dēļ…

Jā, es pazīstu arī Brēmaņa kungu un abas Brēmaņa kundzes – veco un jauno, jo visi trīs ir redzami mūsu kluba sanāksmēs. Brēmaņa kungs labprāt allaž dalās atmiņās par Rīgas mākslinieku dzīvi Latvijas pēdējos gados. Tā kā viņš tad bijis izglītības ministrijas darbinieks, tad viņam ir daudz tādu vērojumu, kas vispārībai nav bijuši pieejami. Es esmu vairāk reižu viņu mēģinājis pārliecināt, lai raksta savas atmiņas un tad tās varētu lasīt arī citi. Bet Br. kungs ir laikam vienīgais pelnītājs 4 cilvēku lielajā ģimenē un bez tam vēl arī daudz darbojas sabiedriskajos pienākumos, kāpēc nezin vai kad viņam būs tik daudz laika, lai varētu domāt par atmiņu rakstīšanu.

J. Plaudis, kuŗa referātu Jums būs izdevība noklausīties, bij mūsu kluba loceklis, bet ja nemaldos, piedalījās sanāksmēs tikai vienu reizi, tad pazuda un no tā laika ir izvairījies vispār satikties ar kādu no kluba biedriem. Kāpēc – man nav zināms, jo cik vēroju, visi pret viņu izturējās ar lielu cienību. Viņš bij arī Latv. Preses Kopas biedrs, bet arī še piedalījās tikai vienu reizi kādā valdes sēdē, pēc kam izstājās no Preses biedr. Pēc tam viņš savus referātus lasa Sidnejā. Viņš bij arī pagājušajā gadā Sidnejā izdotās avīzes Pasaule Melburnas redaktors. Tas ir viss, ko es par viņu šeit zinu. Viņam aiz muguras ir liels darbs: Vācijā izdotā lielā grāmata Latviešu trimdas rakstnieki. Šīs grāmatas dēļ man pret viņu bij liela cienība. Bet pēc viņa nepamatotā un ļoti neglītā uzbrukuma O.Rozītim kā Latvijas valdības pārstāvim, šī mana cienība krietni samazinājās. Politiskās intrigas man arvien bijušas svešas un pretīgas.

Par Rūķu Viku. Es to gabaliņu glabāju slepenā cerībā, ka tas varbūt paplašināsies. Ja tā nebijis, tad būtu mēģinājis to iedabūt Gada grāmatā, kur tam bij piemērotāka vieta nekā avīzē. Bet laikam jau Jūsu mīlestība pret Viku nav tik liela kā manējā un Jūs viņu negribiet rādīt tik plaši, kā viņš to pelnījis. Nabaga Viks! Vakar es atkal pārlasīju viņu un tad ar skumju sajūtu aizsūtīju Dēliņa kungam. Tālākais jau atkarājas no viņa. Avīzes lasītāji varbūt ieraudzījuši virsrakstu Baltās bikses (varēja būt arī Rūķu Viks, bet avīzei vajag banālākus virsrakstus) pie tām arī paliks un pat neiedomāsies, ka viņiem ir dots mazs gabaliņš no kāda miruša laikmeta ainavas, mazs, bet tik krāsu un smaržu pilns, kādu mēs tagadējā bezgalīgā pelēkumā nespējam pat iedomāties. All right…

‘Viesis’ mocās ar badu, protams, tas ir naudas bads. Tāpēc viņam ir neizteiksmīgi pelēki svārki un tāds pat saturs. Ko lai dara, visu nosaka zelts! Laikam nav nemaz zināms, kad iznāks nākamais numurs. Bet tāpēc nebaidāties atbalstīt Kukures kundzi, kuŗa laikam tur ir vienīgā, kam ir kaut kas zināms par literārām lietām. Arī praktiskā ziņā Jums varbūt ir kas kopējs, jo esmu dzirdējis, ka viņas ikdienas dzīvot esot ļoti smaga. Uz honorāru Jums laikam nav ko cerēt. Bet to jau nespēj maksāt arī mūsu labākais žurnāls – Ceļa Zīmes… Protams, tas ir tāpēc, ka latvieši ir kultūras ziņā daudz pārāki par citām pasaules tautām. Nu, tas bij bišķi par niknu teikts! Ja jau nelaiķis Žids Francijā varēja savas grāmatas izdot tikai 4000 lielā metienā (tas ir uz 40 miljoniem francūžu!), tad ar mums nav tik ļauni, ja uz mūsu 150,000 trimdiniekiem grāmatu metieni ir no 800-1200 lieli. Tātad I am amiss!…

Ja, es lāga nesaprotu, kā gan Jūs izrīkosit savus darbus mājā un jaunajā darba vietā? Ja Jums vēl pie tam iznāk laiks arī man atrakstīt, tad izstāstiet man to. Gŗūti gan ticēt, ka Jūs to varēsit, bet tomēr cerību negribas zaudēt un varbūt arī Jums pašai būs vajadzība kaut ko novadīt no ikdienas citā plāksnē, lai vispār varētu elpot. Zināms, visdrošākais padoms šādās reizēs ir tas, ko viena ķekša devusi zutim, kuŗš ļoti spārdījies, kad viņa tam vilkusi nost ādu. – „Ko nu tik daudz spārdies, – viņa teikusi, – pie visa tak var pierast!”…

Es kautrējos nobeidzot vēstules vēlēt priecīgus Ziemassvētkus, jo tas varbūt var izklausīties pēc vienaldzības pilna izsmiekla. Varbūt, ka daži var sameklēt prieku pudelē, bet man tas ir tārpains prieks. Es domāju, ka svētku vakarā pie Jums būs meitenes un Jūs viņam tad stāstīsat par svētku vakaru kādā Nekurienes pasaulē – bērni mīl klausīties pasakās. Un varbūt tas būs vienīgais, kas rādīs, ka kādreiz bij svētki. Bij! Es pats četrus pēdējos gadus svētkus esmu pavadījis viens. Šogad tā pati kollēga, par kuŗas dzejām es nupat rakstīju, mani bij uzaicinājusi svētku vakarā savā ģimenē, kuŗā ir tikai trīs galvas. Es priecājos uz šo vakaru, bet nu iespējams, ka bronchīts man aizliks kāju ceļā un man tad nāksies svētku vakaru pavadīt viņa sabiedrībā. Ja, pilnīgi viens jau laikam cilvēks spētu būt tikai kādā transcendentālā telpā, bet šai pasaulē ap viņu arvien ir ja ne vairāk, tad mazākais četras sienas.

Jums vajag ticēt, ka nākamā gadā Jūsu dzīve ieies gaišākā posmā, jo citādi liktens to kārtodams, var vienaldzīgi visu pamest tai pašā stāvoklī – sak, ja viņa pati neko labāku negrib, ko es tur…

Esiet sveicināta.
Jūsu J.Kalniņš

Novembris 1954 (Ķikure/Kikure)

1954. g. 1. novembrī.

Cienītā E. Dzelmes kundze.

Es saņēmu Jūsu vēstuli šodien un tūliņ steidzos atbildēt, lai Jūs manējo saņemtu noteiktajā laikā. Esmu sev atļāvis brīvdienas, par kuŗām vēl neesmu skaidrībā, cik ilgi tās ieturēšu, tāpēc varu rakstīt vēstules kad gribu, nerēķinoties ar kādiem darbiem. Šo vēstuli sāku jau rakstīt vakar, kad vēl nebiju lasījis Jūsējo, bet rakstīšanu bija jāpārtrauc, jo vajadzēja braukt uz pažārnieku kluba sēdi, kur referēja mans dēls par mākslas un socioloģijas attiecībām, pēc kāda angļu autora darba. Sanāksme notika pie kāda kluba biedra ļoti skaistā vietā un kā parasti noritēja spraigi un biedriski jautri. Es varu tikai nožēlot, ka Jums nav iespējams šais sanāksmēs piedalīties. Mani tās allaž atsvaigo.

Pēc Jūsu vēstules izlasīšanas nu es savu vakarējo vēstuli mazliet pārveidošu. Atmiņas! Un atmiņas par tēva mājām! Savu nākamo romānu es gribu iesākt tur, lai kādu gadu vai vairāk dzīvotu tēva mājās un būtu tikai to cilvēku starpā, ar kuŗiem tur tiktos. Kad pagājušā Jūsu vēstulē lasīju Jūsu tēlojumu par māsu, es šo ainu redzēju, jo to rakstīja māksliniece. Tāpat tagadējās vēstules stāsts man likās tik pazīstams, it kā es to būtu līdzi dzīvojis. Mēs esam aizgājuši no dzīves, kuŗa bijusi ar tik vienādiem pamatiem, ka liekas visiem ir bijusi vienāda. Jums to vajag tēlot, jo tā būs pateicība par to, ka mums tāda reizi ir bijusi. Kad es izlasīju Jūsu mazo tēlojumu, kuŗš tagad iespiests Gada grāmatā un kur tas atstāj pavisam citādu iespaidu nekā rokrakstā, man jāsaka, ka tas ir ļoti droši, svaigi, spēcīgi veidots darbs, kādu nemaz nav tik daudz mūsu tagadējos rakstos. Ja Jūs tāpat rakstīsat par savu māti, māsu un visiem tiem cilvēkiem, kas kādreiz bijuši ap Jums, par Jūsu darbiem priecāšos nevien es.

Varbūt Jums nāks par labu, ja es pateikšu kādas R. M. Rilkes domas par to, kas ir jāraksta un kā jāraksta. Man tās ir ļoti tuvas un šķiet, ka arī Jums tās nevarētu būt svešas:

Dzejnieka (Rilke saprot visus rakstniekus tikai tik tālu, cik tie ir dzejnieki) uzdevums ir radīt īstenību, tas ir – no konkrētās īstenības radīt savu, mākslas īstenību. Māksla nav tāpēc, lai no pasaules kaut ko izvēlētos, bet lai to bez atlikuma pārveidotu valdošā iekšpasaulē. Šīs īstenības radīšanai jābūt eksaktai, ne aptuvenai, paviršai. Māksliniekam ir jāienīst viss aptuvenais, viņam pilnīgi jānošķiŗas no visa nejaušā, no katras neskaidrības, ar savu precizitāti un noteiktību viņam ir jābūt katras aptuvenības pretpolam. Viņa mutei ir jābūt lielai, bet ne pārrunājošai, bet patiesību runājošai. Māksliniekam ir jārunā par lietām, bet viņa lietu skatīšana nekā neprasa, tā atkārto lietas. Lietu teikšana ir grūts darbs, bet tomēr nav cita ceļa kā māksliniekam ir pilnīgi jāiegrimst objektīvās pasaules lietās un tās bez pārpalikuma jāpārveido mākslas lietās. Bet – viņš saka tālāk: skatīšana ir robeža un aiz tās skatītā pasaule grib uzziedēt mīlestībā un skatītai lietai ir jākļūst par sirds lietu. Kad skatīšanās darbs ir beigts, dari sirds darbu! Sevī, savos tēlos, ko tu esi sagūstījis, jo tu par tiem valdi. Un tomēr – tie tev tagad ir sveši! Vēro iekšējais vīrs savu iekšējo meiteni, šo no tūkstoš dabām izcīnīto un tikai tagad iegūto un vēl nekad nemīlēto radījumu. –

Izlasiet šo mazo Rilkes testamentu un tad domājiet par visu to, ko Jūs tagad variet saskatīt savā jaunībā un jautājiet vai tas Jums nav tik mīļš, ka Jūs to gribētu sev atdot atpakaļ kā mākslu? Es domāju, ka tas tā ir un tāpēc šie tēli palīdzēs Jums dzīvot. Nākotne ir spoks, kuŗu mēs neviens nepazīstam. Paļauties šim baigajam darinājumam ir vairāk nekā bīstami. Mums jādzīvo ar pagātni, kuŗa mīt mūsos, kuŗu drīkstam mīlēt, kuŗa mūs nekad nepievils un neatstās. Arī baiga pagātne, mākslā pārveidota, ir skaista pasaule un pie tam mūsu pasaule.

Jūs jau ziniet, ka es vakaros eju staigāt, vēlu, kad ielas jau tukšas. Pār visiem žogiem tagad līkst pāri rozes. Es bezdievīgi šķinu pusplaukušos pumpurus un atnesis mājās, salieku traukos. No rīta es pamostos no rožu smaržas un uz galda man ir liels krāsains laukums, bet pa logu es redzu mīkleņu kalnus – baltus un rozā. Arī tie smaržo. Jūs mīklenes nepazīstat, jo Vidzemē tās laikam nebija sastopamas. Par to jau tur bija ievas. Es reizi braucu ar riteni no Kokneses uz Bērzauni un Pērse tad bija pašlaik ievu ziedos. Visa pasaule man likās smaržu pilna un likās, ka zied arī katrs cilvēks, ko sastapu ceļā.

Daudz, daudz gadus vēlāk es braucu no Romas uz Dženovu un dzelzceļš tur iet gar pašu jūru, reizām gar pašu pludmali, reizām simts metru augstumā gar stāvām klintīm. Bija gaiša mēness nakts un visas malas pilnas ar man nepazīstamiem ziedu krūmiem, es redzēju tikai baltus un sarkanus ziedu laukumus.

Atkal daudzus gadus vēlāk es dzīvoju Dienvidvācijā (netālu no Bodensas ezera). Tur bija ābeļdārzi, nē, ābeļu meži, kilometriem plaši un pavasaŗos tie ziedēja. Un šai skaistajā zemē mana dzīves biedre pēkšņi sāka zaudēt garīgo līdzsvaru. Pagāja pavasaris un vasara, viņai ar katru dienu vairāk mācās virsū briesmīgas bailes un viņa negribēja no manis ne soli atkāpties. Man bija jāslēpj no visiem viņas nelaime, lai viņu neaizvestu uz kādu iestādi. Sešus mēnešus man tas izdevās, tad viss bija galā, viņai vairs nebija spēka turēties pretī savām bailēm un es arī nespēju viņai palīdzēt un viņa pati atbrīvoja sevi no dzīves. Es biju viens, jo jaunākais dēls jau bija Austrālijā, bet vecākais amerikāņu dienestā. Man nebija neviena tuva cilvēka, jo tie nedaudzie tautieši, kas bija tuvumā, kļuva ļoti atturīgi. Es patvēros pie vāciešiem, tas ir, viņi mani pievāca. Tie bij man pilnīgi sveši cilvēki, bet vēl neviens latvietis man nav rādījis tik daudz līdzjūtības, saprašanas un tiešas palīdzības kā šie svešie cilvēki un tikai viņiem pateicoties es esmu šeit.

Pirms nāves aizgājēja rakstīja vēstules saviem dēliem, katru dienu, bet nevienu nevarēja aizsūtīt, jo uzrakstītais viņu neapmierināja un satrauca, viņa raudāja un žēlojās par savu nespēju. Vēstules man ir vēl tagad, bet kaut gan ir pagājuši četri gadi, kopš rakstītāja mani atstājusi, es tās nespēju vēl lasīt. Varbūt kādreiz spēšu. Es turu sevi par vainīgu pie šīs dvēseles bojā ejas, tāpēc ka nespēju to novērst. Mums pienākas būt glābējiem.

Man ir daudz paziņu šeit, es daudz runāju un dažreiz esmu ļoti joviāls un tomēr man arvien ir viena doma prātā un tā nekad neļauj man tuvoties citiem tā, kā to citi spēj, es arvienu esmu ārpus sabiedrības. Man ir jādomā: kādēļ nevienam nav neviena vārda priekš tā cilvēka, kuŗš tik daudz ir mīlējis, tik daudz strādājis citu dēļ?

Tas, ko Jums rakstu nav žēlošanās. Tas ir tikai mazs elpas atvilciens pēc četriem gadiem, jo šai laikā es neesmu ne ar vienu par to runājis, neviens arī nav man to jautājis. Neviens, Dzelmes kundze, lai gan tas šeit daudziem nav, nevar būt noslēpums.

Varbūt arī Jums viss, ko teicu ir lieks domu aptumšojums, mūs visus kaut kas spiež un mums vajadzīgs prieks. Tātad lai pietiek ar to.

Jūsu vēstule bija tik sirsnīga, tik silta, es Jums nespēju ar tādu pat atbildēt, lai gan gribētu. Varbūt tas ir tā tāpēc, ka esmu tik daudz labu vārdu un dažreiz arī daudz sirsnības atdevis saviem darbiem un tagad man ir arvien bail, ka es atkārtoju to, ko jau reizi kaut kur esmu teicis.

Vai sūtīsiet kādu darbu uz Brisbenu? Es nevaru saņemties un kādu akvareli ielogot, tāpēc man jāpaliek mājās. Citi kollēgas jau laikam sūtīs vairāk vai mazāk.

Esiet sveicināta.
Jūsu J. Kalniņš

1954. 28.11.

Cienījamā kundze.

Paldies par Jūsu gaŗo vēstuli. Tas ir vispatīkamākais vēstules veids – rakstīt to ne uz reiz, bet kā dienas grāmatu. Arī es gribētu to izmantot, bet ar mani tas nereti notiek tā, ka to, ko šodien uzrakstījis, rītu atzīstu par nepilnīgu vai pārsteigtu, nepiedienīgu un nespēju to vairs aizsūtīt… Protams, ka tas tā varbūt nemaz nav. Un ir labāk, ja arī vēstule ir nepārdomāta vai pārsteigta, jo tad tā ir arī patiesāka un vairāk ko no mums pasaka nekā labi stilizēta un pārdomāta.

Man patīk Jums rakstīt svētdienu rītos, jo liekās, ka tad spēju visu kaut kā labāk pateikt. Svētdienu rīti man palikuši uz visu mūžu atmiņā no ļoti seniem laikiem. Tie nebija tik jauki, kā es to vēlētos, bet skumji un ilgu pilni. Es jutos tad it kā atstāts un manas lielākās ilgas tad bija pēc cilvēkiem un pēc draugiem. Un ar laiku es šīs ilgas iemīlēju un nu man liekās, ka tas ir bijis skaistākais, ko savā mūžā esmu mīlējis. Šī mīlestība mani arī nav maldinājusi… Bet tā ir romantika!

Jūs man pastāstījāt bēdīgas lietas. Es daudz par to domāju un man gribētos kaut ko teikt, lai Jums kaut cik palīdzētu. Bet vai drīkstu? Es tik maz par Jūsu dzīvi zinu, tik maz pazīstu Jūsu apstākļus. Un ko par otru cilvēku vispār var zināt? Var nodzīvot tam blakām mūžu un tomēr nezināt un nesaprast, ko tas cieš. Un tāpēc viss, ko es varu Jums teikt, var nozīmēt tikai to, ka par Jums domāju kā par sev līdzīgu, domāju, ka Jums tāpat kā man ir kādas sāpes, kas nomāc un visu aptumšo. Un reizām es jūtu, ka tas, ko liktenis uzlicis Jums ir daudz smagāks nekā tas, no kā es iedomājos ciešam. Saka jau: viena galva, viena bēda. Bet Jums jau ir trīs galvas! Un varbūt visvairāk ir jācieš mazo galvu dēļ, kuŗas vēl pašas neprot ciest. Jā, tas ir tas skumjākais, ja nespējam bērniem sagādāt tikai gaišas dienas, kamēr tie vēl ir mūsu rokās, kamēr tie mums tic kā prieka devējiem. Vēlāk jau tas tā vairs nav. Viņi meklē un atrod sev prieku kaut kur citur. Un tomēr man liekas, ka gaišas bērnu dienas ir dzīves dāvana. Jo ir jau iespējams, ka tā ir vienreizīga un mums ar to jāpārtiek visu mūžu, kuŗš no mums vairāk ņem, nekā dod. Un tad arī Jūs pati. Vai tad mākslinieka apziņa, viņa apziņa, ka tam ir ļauts vairāk nekā citiem just, domāt un spēt un tomēr nevarētu to sev atļaut, nav apvainojums un pazemojums? Es to arvienu tā esmu sajutis. Es domāju, ka arī Jūs to citādi nevariet uztvert. Vienumēr mākslinieks ir nesaprasts, pūļa neievērots un par nevajadzīgu turēts. Ar to jārēķinās. Bet kas var būt nejaukāks nekā tas, ja tas tā ir vistuvākā tuvumā? Jā, viss jau ir iespējams un viss ir tikai cilvēcīgs un tātad aizbildināms, izskaidrojams. Bet ja tam jāpakļaujas, tad reizā ar to jāatzīst, ka augstākā dāvana, ko liktenis mums piešķīris, būt māksliniekam, ir nozaimota. Bet gadi aiziet. No sākuma liekās ka tie velkas kā gliemeži un tiem nav gala, bet vēlāk tie skrien neganti ātri, tā ka jābrīnās, kur gan tie palikuši? Bieži domājam tā: reiz būs citādi un tad es sagrābšu ar divkāršu spēku to, ko esmu palaidis gaŗām. Baiga maldīšanās. Nekad mēs vairs neiegūsim tās domas un citi pārdzīvojumi, kas varbūt būs tikai bālas ēnas no tā, kas mums būtu to vietā atļauts agrāk. Katrs mūsu dzīves laikmets mums dod ko savu un vienreizīgu. Ko spējām vakar, to vairs nespējam šodien. Michelandželo ir tas, kas viņš ir tāpēc, ka nav no sava gaŗā mūža nekā pametis neizmantotu.

Ja man par to jādomā, tad es nevaru nekā cita teikt, ka viss, lai ko Jūs darītu savu apstākļu maiņai par labu, vienumēr ir attaisnojums, kaut arī tas būtu cik neparasts. Vairāk jau neko nedrīkstu teikt un ne kādus praktiskus priekšlikumus, Jūsu apstākļus nepazīdams, nedrīkstu ieteikt. Bet Jums jātic, ka domās es tos meklēju. Un var jau mums būt tādi brīži, kad jau tas, ja par mums domā kaut viens cilvēks, no tā kļūst vieglāk.

Jūsu domas, ka iespiests darbs mums rāda skaidrāk, ko esam teikuši, ir pareizas. Tas tā ir arī ar mani. Un piemēram, tāds vīrs kā L. Tolstojs savus darbus dažreiz ir labojis pat astoņos iespiedumos! To sauc par strādāšanu! Arī tas ir pareizi, ka domas ir ļoti grūti ietvert vārdos. Ar to jāmocās kā ar smagu nastu, jo domas ir neizsakāmi daudzveidīgākas kā vārdi un tāpēc mums nereti ir tās jābanalizē, jāfrizē, jāatšķidrina, lai ieblīvētu vārdos. Un tomēr arī tad vēl citi tās nesaprot. Bet man jāsaka, ka Jums tas jau padodas pietiekami. Varbūt Jums palīdzējušas agrāk rakstītās dienas grāmatas, kas protams varēja būt atklātākas un drošākas nekā tās, ko sakām citiem. Jūsu stils nav banāls un liekas tā, ka Jūs runātu ne domādama, bet it kā sevī skatīdamās. Tas ir labi. Mākslinieks ir skatītājs, bet ne spriedējs. Spriešana ir filozofa darbs.

Jā, tas ir tā, ka cilvēks ir tiešām sabiedriska būte un tam ir sabiedrībā jāaug, jādzīvo un jāattīstās. Varam no sabiedrības aiziet, lai strādātu, lai domātu, arī lai ciestu, bet tad atkal mums tur jāatgriežas, lai izvērtētu to, ko esam ieguvuši vai zaudējuši. Nupat mēs it kā esam zaudējuši sakaru ar citiem cilvēkiem, jo pagājušie gadi radījuši cilvēkus kā baigus zvērus. Tagad cilvēki baidās cits no cita, nedrīkst uzticēties, nedrīkst draudzēties. Sabiedriskā, valsts dzīvē, – visur valda tikai bailes, liekulība, pārāk liela uzmanība un viltība. Ir arī rakstnieku darbi, kas pauž šīs bailes – bailes no eksistenciālā, zvēram un nelietim līdzīgā cilvēka. Tas laikam ir arī iemesls Amerikas draudzenes bailēm. Pret to jācīnās. Jāatgriežas pie cilvēka dvēseles vērtībām, par tām jārunā, jāraksta, tās jāmīl. Man šķiet, ka citas izejas nevar būt. Un taču visiem jau mums ir nebeidzamas ilgas pēc mīlestības, pēc draudzības un prieka. No tām arvienu kaut ko var gaidīt un tikai gaidīšana jau ir pati dzīve. Ja vairs nav ko gaidīt, tad liekas, ka arī dzīves vairs nav.

Jūs jau zināt, ka vakaros es dodos gaŗās pastaigās. Tad parasti eju uz Heidelbergu, jo tā ir skaistākā no visām citām kaimiņu pilsētām un turpat tuvu pie Ivanhoe. Tur ir brīnišķīgi dārzi ar skaistām mājām un klusas ielas. Tagad dārzi ir vienos ziedos un veseli rajoni smaržo nezin kādām nepazīstamām smaržām. Ir ļoti daudz rožu. Tur ir arī divi lieli hospitāļi, paši par sevi jau mazas pilsētiņas. Parasti šie hospitāļi ir manu gājienu gala punkts. Tur es tad kādu brīdi apstājos, vēroju apgaisotās logu rindas, neskaitāmās mašīnas un iekšā gājējus un ārā nācējus. Tur strādā daudz latviešu māsu un kopēju. Bet man tur nav neviena pazīstama. Dažreiz tad es domāju, ka būtu skaisti, ja Jūs tur strādātu. Es tad vakaros varētu Jūs pie vārtiem sagaidīt un pateikt labvakaru. Tad Jūs iekāptu autobusā un aizbrauktu mājas. Vairāk jau nekas nebūtu un tomēr būtu kaut kas ko gaidīt. Tagad es staigāju gar skaistajiem dārziem un mājām, kuŗās dažreiz dzird mūziku un kur varbūt mīt laimīgi un priecīgi cilvēki, kā pa apburtu zemi, kuŗā es nemūžam nespēšu iespert ne kāju. Bet arī tas ir labi, ja es varu dzīvs un drošs te staigāt. Mana vedekla (vecākā dēla sieva ar manu mazdēlu) uzturas kaut kur Sibīrijas taigā un viņai varbūt nav iespējams pat sapņot par šo skaistumu, kādā es drīkstu staigāt. Kāpēc? Varēja būt tā, ka še staigātu viņa, bet es dzīvotu tundrā? Vienkārša likteņa kaprīze! Un tomēr man tādēļ dažu brīdi ir tik smagi, ka es nespēju pilnīgi baudīt šo skaistumu.

Jā, kad Jūs būtu še, tad noteikti mēs ar Jums satiktos šovakar mūsu pažarnieku kluba sanāksmē. Tā būs kaut kur ļoti tālu no Ivanhoe, pie jūras. Tur vienam no mūsu biedriem, ļoti darbīgam architektam, ir māja. Un mēs jau pēc kārtas noturam kluba sēdes pie biedriem. Bet pēc divi nedēļām būs kādā citā vietā mūsu kluba gada svētki ar dažām jautrām izdarīšanām. Arī tur Jūs varētu būt. Varētu… kas gan viss varētu un nevarētu būt, ja nebūtu tā, kā tas ir!

Paldies par zīmējumiem! Jums vajadzētu tos sakrāt un sistematizēt, jo tur varbūt ietverta nākamās mākslinieces sākuma stadija. Latvijā mani kādreiz interesēja bērnu zīmējumi un es tos pētīju un aprakstīju. Es reizi Rīgā skolotāju savienībā par to lasīju lekciju. Bet klausītājiem tā likās tik sveša lieta, ka viņi drīz sāka žāvāties un pamazām izvācās no zāles. Varbūt es biju pārāk zinātnisks, varbūt neveikls referents? Bet laikam paliku vienīgais šai mākslas nozares pētīšanā un skaidrošanā. Tā mani lielie bēŗnu zīmējumu krājumi palika neizmantoti. Vienreiz gan vēl pirms šīs lekcijas sarīkoju bērnu zīmēšanas izstādi. Bet arī tai nebija nekādu panākumu. Mani drusku mierina tikai tas, ka reizi būdams Minchenē, es arī tur bērnu zīmējumu izstādē biju vienīgais apmeklētājs…

Es Jums vēlētos aizsūtīt Rūsu, bet šaubos vai drīkstu? Jūsu mājas apstākļu dēļ?

Lūdzu rakstiet man daudz, visu kas Jūs nospiež. Jums kļūst tad vieglāk un tas nebūs zemē nomests. Mums ir jāpieņem citam no cita viss, kas tiek labprātīgi dots kā dāvana. Ar šīm dāvanām mēs sevi tuvinām cilvēcībai. Nekāda morāle un nekādi filozofiski konstruējami domu ietvērumi nespēj panākt to, ko vienkārši vārdi, ko radījusi mūsu dzīve priekā vai bēdu brīžos.

Jūsu J. Kalniņš

Lonnija Kukure:
****, Kent town, S. A.

Viesa adrese:
****, G.P.O., Adelaide.