Oktobris 1954 (Ķikure/Kikure)

2.10.1954.

Cienījamais Kalniņa kungs,

Nezinu, kādēļ šodien viss ir tik grūts! Pat uzruna ar ko griežos pie Jums šķiet ačgārna. Ir jādomā par to visu, cik grūti ir cilvēku ceļi. Neiziet no prāta arī Tamužas kundze. Kādu dienu te citi lasīja avīzē, ka būšot svētku loterija ar lielāko vinnestu 30 tūkstoš mārciņas. Es gribētu lai man to izdotos laimēt. Tad es uzceltu lielu, vienkāršu un skaistu māju. Ļoti lielu (‘ar lielu ābeļdārzu…’). Un tad tur sanāktu un dzīvotu visi tie, kam ir par grūtu. Katram būtu savs kaktiņš un tas būtu viņa, un cits citu neaiztiktu… Nē, tomēr no tā nekas neiznāktu, man būtu jāceļ daudzas mājas, ar daudziem ābeļdārziem un tam arī 30 tūkstošu mārciņas būtu par maz.

Kāds studiju biedrs, kāds tukumietis, reiz teica, ka esot vienalga ar ko cilvēks dzīvē cīnoties, ar badu, ar darbu vai mīlestību. Cīņa esot pats galvenais, jo cīnīties nozīmējot dzīvot. Kamēr cilvēks cīnoties, viņš dzīvojot. – Varbūt. Tad man piešķirta diezgan liela laime, es cīnos zobus sakodis, tikai tik ļoti maza ir cerība, ka es uzvarēšu, ka cīņa kādreiz rims un būs saulaina, gaiša taka ejama.

Rakstīju tikko kādu mazliet neparastu notikumu no savām jaunām dienām, kad mēs Ķikuros katru vasaru dzīvojām četras, piecas meitenes. Es, mana māsa, mana draudzene, kalpone (zem 20 gadiem, kas auga reizē ar mums ilgus gadus) un dažreiz vēl kāda draudzene.

Kad es atceros mūsu četru likteņus vēlākos gados, tad ir baigi, ko liktenis priekš mums ir glabājis, varbūt jau toreiz, kad mēs vadījām tik gaišas dienas, cik vien kāds gaišas var vēlēties.

Mana māsa – Sibīrijā. Viņas trīs sīkie bērni, kuŗus aizveda līdz ar viņu, tagad atsūtīti Latvijā. Viņa viena pati tur. Vīrs Kanādā. Aprecējies otrreiz. (Viņš bija vislabākais vīrs un mūsu māte viņa otrreiz precēšanos atzina kā soli, kas viņam jādara, ja viņš vēl ir dzīvs cilvēks. Tomēr no manas māsas viedokļa tas viss ir un paliek tā, kā tas skan pirmā teikumā).

Alise, mana draudzene, beidza juridisko fakultāti, spēlēja klavieres, cīnījās lai arī vēl tur ko nobeigtu, strādāja vietā, dzīvoja jumta dzīvoklīšos un mira ar tuberkulozi, tikko apprecējusies.

Vilma, mūsu trešā meitene – kalpone, apprecēja slimīgu vīru un viņas pirmais bērns bija sakropļots, nespēja iet. Nezinu vai tā bija bērnu trieka vai cits kas. Viņa tad vairs pie mums nedzīvoja un es viņas tālāko likteni neizsekoju.

Ceturtā – es. Esmu strupceļā. Tomēr salīdzinot ar trim pirmām, varbūt man atstāta lielāka sprauga, pa kuŗu izlīst gaismā. Tikai ir grūti. Es nīkstu un maz kas no manis iznāk. Bet ar labo likteni man arī nepietiktu. Cīņas man vajag un piespiest pie zemes mani arī vajag, citādi nekas labs no manis arī nenāktu ārā, izņemot protams labu, priecīgu sievišķi, kas ar to vien varētu savu vietu dzīvē aizpildīt, ka nedara nekā ļauna. Es ļoti labi protu neko nedarīt – dzīvot tikai, darīt tikai to visu ko citi dara. Bet ar to nepietiek tai cerībai kas manī man liekas likta un tādēļ, mani vajag mocīt lai es radu ko vairāk. Bet – grūti ir. Es varētu arī citādos apstākļos radīt, daudz vairāk un labāk varbūt.

Biju, apdarīju savus darbus. Tagad būtu stunda laika man pašai. Bet šoreiz esmu iekritusi ar šo vēstuli. Man tā nedod mieru un vēlas lai to nobeidzu. Jūtu arī, ka izteikšu šo to ļoti personīgu, bet ceru neiegūšu paģiras.

Man nāk prātā, tagad rakstot, ka mana māte arī dažreiz pārcilāja savas atmiņas par savām jaunības draudzenēm un nopūtās un skuma, cik drūmi viņu likteņi. Varbūt tas tā ir, tā tam jābūt, ka dzīve nāk un izmēģina, cik cilvēks spēj panest un kā viņš to spēj.

Mūsu skaistās jaunības dienas īstenībā noritēja mājās, kur lielāko mūsu laimi, saulainību un brīvību deva māte, un viņa pati bija tik izpostīta, ka nevienu skaistāku puķi viņa nespēja uzlūkot bez tā, ka asaras saskrēja tai acīs, bet mēs to neapjēdzām, jutām tik laimi apkārt un domājām, ka viņai ir tikpat labi, kā mums…

54. 9. oktobrī.

Cienītā E. Dzelmes kundze.

Paldies par ‘trejmeitiņām’ – taču tas rets apciemojums! Parasti jau māte ar meitām neiet kopīgos ciemos… Bet ir jauki, ja tas kādreiz izgadās.

Es domāju, ka esmu nupat nobeidzis rakstīt savu romānu, kaut gan vēl negribētos beigt. Gribētos vēl kaut ko teikt. Šī neziņas stāvokļa dēļ esmu drusku it kā izjucis – nezinu, vai domāt par romānu, vai atļaut sev kādas mazas brīvdienas? Bet ko īsti lai brīvdienās dara? Vai lai kaut kur eju? Bet nav pie kā iet! Es ņemos kārtot savas vēstules, kuŗas šais trijos gados biju tikai krāvis čupā. Nav jau tik daudz, bet ir liela dažādība, liels raibums. No visdziļākās nopietnības, līdz humoram. Tā arī vajag būt, jo tāda tak ir dzīve un kas tad labāk apgaismo dzīvi nekā vēstules? Vajadzētu rakstīt daudz vairāk, daudz biežāk, nekā mēs to darām, vajadzētu rakstīt tā, lai katra cilvēka dzīve būtu ietverta viņa vēstulēs. Vai esiet lasījusi Ģētes vēstules fon Steina kundzei? Es nezinu nekā vienkāršāka nekā šīs īsās zīmītes un tomēr tās lasot man jādomā: cik laimīgi ir kādreiz varējuši būt cilvēki, kam patiesībā nebija nekādas tiesības būt laimīgiem!

Man ir Jūsu vēstules ar divdesmit sešiem datumiem. Tagad tās kārtojot reģistratorā, es no jauna ieskatos vienā un otrā un man ir tā it kā es ar Jums runātu. Par ko? To nevar pateikt – ir tikai runāšana. Dažubrīd ir nevaldāma vēlēšanās runāt, runāt ne par ko un tomēr runāt. Ir ērmoti, ka šāda kāre uznāk dažreiz kādā sanāksmē, kur jārunā par aroda lietām, jālasa kāds referāts. Tad ir slikti, jo tad es arvienu iemaisu aroda lietās domas, ko labāk vajadzētu paturēt pie sevis. Otrā dienā man tad arvien ir paģiras – esmu izrunājies par daudz. Es nezinu, vai citi to saprot vai nē?

Dažreiz liekas tā, cik labi būtu, ja es varētu šādā reizā, kad ir pārņēmis runāšanas prieks, aiziet pie Jums. Var jau būt, ka nekas nekļūtu pateikts, vai arī pateikti nedaudzi vārdi, bet tomēr kas būtu – izteikts. Vienā vārdā dažreiz var izteikt to, ko nevar uzrakstīt veselā vēstulē. Un tas varbūt atspirdzinātu, varbūt mainītos visa dienas seja. Tagad šādās reizās ir jāraksta kāda dzeja, jāiespiež doma formā, jāsaka tā pašam sev. Tā ir māksla, bet tā nav tas, kas ir vārds, ko otrs klausās no mutes teiktu… Dažreiz tas, ka nav cilvēka, kam teikt savus vārdus, var mani nospiest pie zemes, salauzt. Tikai ar grūtībām es spēju piecelties – pagaidām.

Es nepazīstu Jūsu meitenes, es vispār nezinu kā īsti no meitenes izaug sieviete? Zēni kļūst par vīriešiem ļoti drīzi un tad vecāki viņiem vairs nav vajadzīgi. Varbūt ar meitenēm tas ir citādi? Bet ja ne, tad Jums no viņām drīzi būs jāšķiŗas, tā būs cita pasaule, kuŗā viņas gribēs dzīvot. Jums būs jāmēģina šo pasauli saprast, bet tas nav viegli un var gadīties, ka Jūs paliekat ārpus tās. Varbūt ir labāk, ja ir daudz bērnu, jo tad daži paliek vecāku pasaulē, tas ir vecāki nomirst, kamēr tie vēl nav no viņiem aizgājuši. Bet labāk ir, ja nezīmē velnu uz sienas.

Jā, tas ir mans vecākais dēls – Vitauts Kalve. Viņš ir vēsturnieks, Latvijas universitātes Mag. hist. Tibingenā viņš studēja filozofiju. Tagad dzīvo Ņujorkā, ir žurnāla Vārti redaktors un dažreiz raksta arī pa dzejai. Kā kritiķi es viņu ļoti respektēju, literatūras lietās mūsu uzskati dažreiz gan stipri nesaskan. Viņš man bieži raksta un pēc dabas ir man tuvāks nekā jaunākais dēls, kuŗš vairāk mantojis no mātes.

Ceļa Zīmju 19. nr. ir ļoti labs Kalves raksts par stāstniecību. To der izlasīt visiem un jo īpaši jaunajiem rakstniekiem, jo tur ir tieši praktiski aizrādījumi literārās lietās, kuŗus arī es varu parakstīt bez kādiem iebildumiem.

Es nezinu, cik tas Jums nāks par labu, bet pastāstīšu mazliet par apstākļiem, kādos dzīvo viena no mūsu kollēgām, kuŗu es turu par krietnu cilvēku. Tā ir mūsu avīzes kritiķe Austra Tamužas kundze. Mēs iepazināmies uz kuģa šurpbraucot. Vācijā viņa bija šķīrusies no pirmā vīra un pēc tam pārcietusi gadus trīs ilgu smagu slimību. Viņas meita, kuŗa ir apmēram Jūsu vecākās meitas vecumā, pa to laiku pamesta vācu bērnu patversmēs. Šeit T. kundze apprecējās otro reizi, bet jau pēc pusgada šī jaunā laulība viņai bija izvērsusies tāda, ka es to varu saukt tikai par baigu, neskatoties uz to, ka abi partneri ir ar universitātes izglītību. Pēc gada kopdzīves T. kundze no vīra aizgāja un sāka strādāt pirms kā kalpone, tad fabrikā. Bet darbs laikam bija par grūtu un viņas vecā slimība atkārtojās un nu viņa ir jau vairāk kā pusgadu bez darba, tas ir – bez maizes. Mūsu Preses kopa un arī viena otra cita organizācija viņu mazliet atbalsta, bet, protams, ar grašiem, tāpēc ir dienas, kad viņām abām ar meiteni jāiztiek ar kādiem šiliņiem nedēļā. To, man šķiet, sauc par badošanos. Cik ilgi tas tā var iet, es nespēju iedomāties. Viņa varētu saņemt valsts atbalstu, bet tad ir jānodod iestādēm vīrs, kuŗam pienākas par sievu gādāt. Mūsu juristi ir tai pārliecībā, ka tiesa viņai šo pabalstu piespriedīs, bet T. kundze negrib pie iestādēm griezties… Ne mana, ne citu pazīstamo pierunāšana neatstāj nekādu panākumu. Tai pašā laikā viņa raksta un lasa referātus, nezinu cik organizācijās, no kurām par to nesaņem ne graša atlīdzības, ir visiem palīdzīga un atsaucīga uz visiem kulturālās dabas jautājumiem un no viņas izturēšanās neviens nespētu spriest, kāda ir viņas dzīve. Kad es par to kādreiz vakaros sāku domāt, tad nevaru aizmigt visu nakti. Es ceru, ka atstāstīdams šīs kollēgas likteni, nebūšu nogrēkojies pret ētiku, jo šī posta dzīve te ir zināma daudziem. Un es jau Jums to nestāstu kā sensāciju, bet tikai tāpēc, lai atslogotu sevi no smaguma, kas mācas virsū, kad par to jādomā. Allaž rodas arī jautājumi: kāpēc sievietei, ja tā grib būt garīgi darbīga ir par to jāmaksā tik dārga cena? Kāpēc viņai ir jāpacieš nevien nesaprašana, bet pat brutāla un necilvēcīga pretdarbība? Vai tas ir liktenis? Vai tas ir kāds trūkums sievietes dabā, kas viņai liedz iepriekš nesaprast to vīrieti, kam tā uztic savu dzīvi un tā beidzot nonāk strupceļā, no kuŗa nav izejas?

Pa savu logu es varu pārredzēt mūsu upītes krastus un tur tagad pašlaik sāk ziedēt mīklenāju krūmi. Tie ir taisni tādi pat, kādus es tos redzēju pavasaŗos Lielupes krastos pie Bauskas. Tie ziedēja toreiz taisni pārbaudījuma laikā un es, zem tiem nometies, atkārtoju Puškina un Ļermontova pantus veselām lappusēm, bet uz grāmatas bira baltie mīkleņu ziedi. Dažreiz mēs tur gulējām abi ar Virzu un viņš, klausīdamies kā ūdens šalc, veldamies pāri sēkļa akmeņiem, kliedza:

Gvadalkvivīra šņāc un krāc…

Pašlaik lasu Kārkliņa romānu Dieva zemi, ko daži negrib pieņemt par labu romānu. Es tā nedomāju, jo to lasīdams jūtu, ka esmu Zemgalē un dzirdu, ka runā tie cilvēki, ar kuŗiem arī es esmu kādreiz runājis, kopā staigājis un smējies par to pašu, par ko viņi smejas. Vidzemniekiem tas gan nebūs tik tuvs, jo Zemgalei ir citāda dvēsele nekā Vidzemē.

Ziemsvētkos būs Sidnejā Preses ļaužu pulcēšanās, kur arī es tapu aicināts, solot ļoti patīkamas izredzes. Bet man nav dūšas braukt. Esmu Zemgales saimniekdēls un pieradis braukt tikai savos tamborratos. Ja man jābrauc uz kādas organizācijas rēķina, tad arvien nāk prātā vecu laiku pagasta nabagi, kuŗus katru nedēļu veda uz cita saimnieka mājām uzturēšanai. Ko lai dara! Suns met spalvu, bet ne tikumu. Ar cilvēkiem ir tāpat. Savā būdā var dzīvot arī tad, ja tai nav skursteņa, kā tas ir ar manējo, bet braukt ļaudīs ar svešas kabatas palīdzību…

Esiet sveicināta un nododiet no manis labdienas pārējām trejmeitiņām
Jūsu J. Kalniņš

14.10.1954.

Cienījamais Kalniņa kungs.

…Jūs atzīstaties, cik ļoti dažreiz gribās runāt. Tā tas ir arī man. Kad atceros aizgājušo, nodzīvoto, redzu – ir runāts, runāts, klīstot mežā, Aiviekstes krasta pļavās, ejot pēc pasta uz Jaunkalsnavu, tad Rīgā – Brāļu kapos, Iekšrīgā, Juglas pļavās, Meža parkā… Kas ir izrunāts, kā to varētu atcerēties? Bet ar katru cilvēku ir bijusi cita valoda, vienmēr jauna. Varbūt tagad tā trūkst. Ļoti trūkst, to zinu. Ir labi, ja var pārmainīt kaut kādu vēstuli. Ģētes vēstules Steina kundzei esmu lasījusi tikai pa daļai, viņas nav bijušas pie manis ilgu laiku; kā tas ir vajadzīgs, lai kaut kas būtu patiesi lasīts. Akadēmijā literatūras vēsturi lasīja T. Zeiferts. Es apmeklēju visus trīs kursus. Par Ģēti viņš daudz runāja, liekas tad arī šīs minētās vēstules lasīju. Bet tad vēl tas bija man par agru, lai es tās pilnīgi izprastu.

Jūs sakāt, ka neziniet, kā no meitenes izaug sieviete? Es domāju – viņa aug visu mūžu. Mazākais, man šķiet, ka es vēl neesmu īsti pieaugusi sieviete. Un tā nemaz nav tik peļama lieta. Es arī domāju, ka māte meitenei tad visvairāk vajadzīga, kad tā sāk augt par sievieti. Mana draudzība ar māmiņu sākās ģimnāzijas pēdējos gados. Mēs rakstījām vēstules visu laiku, kad biju prom no viņas. Bet tāda draudzība, tik tuvu cilvēku vidū, var būt arī mazliet bīstama. Ir lietas kas cilvēkam jāspriež vienam.

Nezinu, vai man izdosies iegūt savu meiteņu draudzību un vai spēšu tām dzīvot līdz. Ja man atļaus augt garīgi un veidoties līdz šim laikmetam, tad – varbūt varēšu. Jo ir arī bīstami dot bērniem par daudz no vecā, aizgājušā laika. Bērniem jāaug ar viņu, jauno dienu patiesību, ne ar veco. Tādēļ es nedrīkstu vilkt viņas atpakaļ mana laika vidē, izpratnē, paražās, man jāmēģina iet viņu pasaulē, – cik tas ir atļauts. Patreiz esmu viņām ļoti vajadzīga un viņas man ir vajadzīgas. Bet – viņas ir tikai bērni.

Tamužas kundzi saprotu ļoti labi. Ja vēl tas būtu pirmais vīrs, no kā viņa varētu prasīt pabalstu, no otrā, kuŗš nav viņas bērna tēvs, viņa to nespēs darīt. Skumji ir tas, ka mūsu sabiedrība pieņem ‘kultūras produktus’ bez maksas. Kādēļ par referātiem Tamužas kundze nevarētu saņemt honorāru? – Tādēļ ka sabiedrība ir par lepnu lai dotu maz un par skopu lai dotu daudz. Zobārstam katrs samaksā, lai arī pēc tam nosūkstas, cik tas dārgi bijis. Garīgas dabas pakalpojumu pieņem kā dāvanu un paslēpjas aiz tādas diženības ‘ka tas nav ar naudu samaksājams.’ Paldies Jums, ka Jūs par Tamužas kundzi man pastāstījāt. Tā tas ir – visi ceļi ciet. Arī man ir. Tomēr es nebaidos trūkuma, es baidos tikai vajāšanas. Brīvību es nevaru iegūt. Tamužas kundzei tā ir. Gan viņa izturēs, tikai samaksāt vajaga par viņas darbu. Baigi tomēr, ja viņa slima…

Kādēļ sievietes izvēlas nepareizo partneri? Jūs prasiet. Ne vienmēr tas tā ir. Daudz vietās kur ‘nepareizais’ ierodas ir tādēļ, ka vīrietis negrib saprast, ka sieviete ar garīgām interesēm nav atturama no savas veidošanās viņa ērtības dēļ. Un vēl reiz Jūs jautājiet – kādēļ tik akli izvēlas partneri? Es nevaru gudras atbildes atrast. Varbūt tādēļ ‘lai koki neieaugtu debesīs’. Lai jaunā ligatūra būtu spēcīgs maisījums, ne vienpusīgs. Un beigās ir varbūt arī tā – ‘ko Dievs grib piemeklēt, tam Viņš atņem prātu’. Par sevi es tā domāju un – Āmen!

Jūsu E. Dzelme

Septembris 1954 (Ķikure/Kikure)

Lai ļauts man vārda dienā pasveikt Ernu
Jo tā tak pieklājas, man šķiet
Un nedaru neko es nemodernu?

Bet ja es otro reizi apsveikt Ernu,
Tad atskaņai man jālūdz talkā Žilu Vernu,
(To, ceru, Verna kungs, tak ļaunā neņemsiet?)

Un beidzot trešo reiz es sveicinu to pašu Ernu
Ar ko ir darīts viss, ko spēju, kā man šķiet!?

Pamats: 1954. g. Austrālijas Latviešu Gada grāmatas 8. lappuses 12. rindas teksts – ERNA.

Vēstuli no 7. 9. saņēmu šodien – 10. 9. Paldies.

Augusts 1954 (Ķikure/Kikure)

Svētdien, 1954. 15. 8.

Godājamā E. Dzelmes kundze.

Pateicos par vēstulēm – par pēdējo un arī par to ar jāņuzālēm. Es tās novietoju savā dienas grāmatā Jāņu datuma lappusē un tās tur vēl tagad smaržo un runā par kādu tālu pagātni. Ja kāds pēc daudziem gadiem tās tur atradīs, viņš pasmaidīs un teiks: Jā, tas Sarma vēl ir bijis romantiķis!

Ka vēstules mūsu starpā it kā apkusušas staigāt šurpu un turpu, tā varbūt ir gan drusku Jūsu vaina. Bet tas nav noticis tāpēc, ka Jūs būtu pateikusi kādu aušību, kaut ko, kas man varētu nepatikt. Tas ir bijis drīzāk taisni otrādi. Jūs esiet gaužam nopietna, var jau būt, ka pēc dabas, bet varbūt arī, ka pupiņu terrorizēta. Aušīgā puse mūsu starpā esmu es, par to Jūs gan būsit pārliecinājusies no katras manas vēstules. Es esmu tas, kuŗš neko neņem pārāk nopietni, ne par ko negrib cīnīties un nekam tā īsti netic. Šādu pieeju lietām ļoti daudzi sauc par aušību. Bet lai jau arī – kāds kuŗš ir, tāds viņš ir. Un skriet tāpēc uz muižu sūdzēties, man šķiet, nav vērts. Bet reizām, kad gribētos Jums kaut ko rakstīt, ienāk prātā krievu sakāmais vārds: nelien ar saviem pātariem svešā klosterī! Un tad dažs kas, ko gribētos teikt, paliek neteikts, sak, vai es drīkstu Jūs novirzīt savā plāksnē?

Ir pavisam pareiza un ļoti nopietna patiesība, ja Jūs sakāt: dzīve ir tik murgaini melna. Arī man tā šķiet tāda un ja nespētu aušoties, tad būtu aiz izmisuma jālien ar galvu stāvu zemē iekšā, kā to arī daudzi darījuši un dara. Bet es to nespēju… trūkst uzņēmības. Bet tās netrūka cilvēkam, kuŗš bija staigājis man blakām 41 gadu un tāpēc viņš palika Reinzemē, Ostdīcas kapsētā, kamēr es atbraucu šurp. Vai tāpēc, lai ticētu kādai patiesībai, vai lai tai kalpotu? Bet… īsie sprediķi ir arī vislabākie!…

Pie Jūsu domām, ka trimdas rakstniekam vajadzētu radīt ko lielu, ko paliekošu. Lai radītu ko lielu, tad vispirms jāzin, kas ir tas lielais? Vai mūsu trimdiniekam ir zināms kāds lielums, kas būtu tik liels lai tiešām visi par tādu atzītu un lai attēlots rakstnieka darbā, tas tāds arī paliktu nākamiem laikiem? Man šķiet, ka visus lielumus mēro un nosaka rakstnieka vide. Bet ja tādas nav, tad rakstnieka darbam arī nav kur sakņoties. Mums še vides nav, jo bijušo esam zaudējuši, bet jauno vēl neesam sameklējuši. Trimdas nometņu dzīve nevarēja būt nekāda vide, jo bija nejauši kopā samestu ļaužu vinegrets. Arī tagad mums vēl nav vides un tāpēc nezin vai radīsies kas liels arī Anšlavam. Ar vides trūkumu mocās arī daudzi lielo tautu rakstnieki un, domādami ka pietiek ar individuālo cilvēku, iegremdējas tā psichē. Bet rezultātā iznāk – patoloģiskā un nevis normālā cilvēka attēlojums, jo cilvēks bez vides ir nenormāls cilvēks. Ar psichopātiskā cilvēka dvēseles analīzi pašlaik nodarbojas lielais vairums angļu-sakšu rakstnieku. Var jau būt, ka viņu darbi kādreiz interesēs psichologus, bet ka tie dotu arī ko paliekošu mākslai, negribas ticēt.

Jūsu domas, ka forma var attīstīties, augt un būt kādu meklējumu objekts, man ir nesaprotama. Es saprotu formu kā satura realizēšanos, satura izpaudumu, kas no satura ir tik pat nešķiŗama, kā piemēram runāšana no domāšanas. Var runāt neievērojot domāšanu, ko ļoti daudzi arī dara, bet mani viņi nepārliecinās, ka viņu runāšanai tad varētu būt kāda jēga. Es arī domāju, ka tikai šī laika saturs ir tas, kas rada chaotiskās formas un ka mainoties laikmeta būtībai, radīsies jaunas formas. Šeit manām domām nav tik visai daudz ticētāju, bet protams, ka mani tas neskumdina.

Runāt par jaunajiem rakstniekiem kā par personībām man ir grūt, jo manām saistībām ar viņiem ir tīri arodniecisks raksturs. Kā cilvēkus es viņus pazīstu ļoti maz. Bet tas ir vajadzīgs, lai runātu par mākslinieku. Lai gan es arī par Jums zinu ļoti maz, tad tomēr vairāk kā par jeb kuŗu no tiem kollēgām, ar kuŗiem satiekos šeit diezgan bieži. Šo un to es varu pateikt, bet nekas drošs tas nevar būt. O. Rozītis ir vienkāršs un sirsnīgs cilvēks, kuŗš arvien runā ļoti atklāti un, kas ir galvenais, uzklausa un domā arī par to, ko domā un saka citi. Viņš arī interesējas par to, kas notiek aplokos, kuŗi ir radniecīgi literatūrai un pēc manām domām ar to paceļas pāri tiem, kas domā, ka pietiek ar spalvu, papīri, tinti un pareizrakstības vārdnīcu, lai kļūtu par rakstnieku. Viņš ir mūsu ‘pažarnieku’ pulciņa organizētājs un tura to kopā līdz pat šim ar savu lojalitāti pret citu domām, citu uzskatiem. Spriest par viņu kā par rakstnieku neuzdrošinos, jo pazīstu tikai trīs četrus viņa sīkos darbus. Domāju, ka viņam to ir daudz vairāk un varbūt arī labāki par tiem, kuŗi man pazīstami.

No dāmām tuvāki pazīstu Ellu Kreišmani un arī labu daļu no viņas darbiem. Domāju, ka tie rāda, ka Kr. varētu kļūt ievērojama rakstniece, ja vien mainītos apstākļi, kas tagad kavē viņu nopietni strādāt pie savas personības izkopšanas. Viņai ir īpatns stils un īpatna vēŗošanas metode, kas atšķiŗas no parastās. Ar daudzu, citu neievērotu sīkumu palīdzību viņa nonāk savos darbos pie sintēzes un atrisina kādu smalku, delikātu psicholoģijas problēmu, jeb mazākais cenšas to apgaismot. Šai ziņā viņai ir kāda attāla līdzība ar Jums. (Jūsu stāstā par Annu.)

Par Viesi es nekā nezinu teikt, jo pēc pirmajiem trim numuriem tas kļuvis kūtrs. Bet varbūt, ka uz priekšu būs kāda pārmaiņa? Šos pirmos trīs numurus veidoja V. Ešots viens pats, tagad esot redakcijas kollēģija. Literāro daļu vadīšot Kukures kundze. Aizrakstiet viņai, apjautājaties, kādi ir viņas nākamie nodomi. Esmu dzirdējis, ka viņa cīnoties ar ļoti smagiem dzīves apstākļiem. Mēs neesam pazīstami, bet man šķiet, ka viņa ir nopietns un inteliģents cilvēks. Par pašu Ešotu to gluži nevar teikt. (Mazākais, ja spriež pēc tām vēstulēm, ko viņš man rakstījis.) Viņš vadīšot Viesa jaunatnes nodaļu. Viss, ko Jums teicu šai sakarībā, ir, protams, tikai dzirdēts, nekādu tiešu ziņu man nav un tātad tas nav diezin cik drošs.

Ar jauno romānu veicas labāk nekā es biju domājis un man atliek izveidot tikai divas pēdējās nodaļas, ar ko ceru tikt galā līdz gada beigām. Es ar romānu nodarbojos parasti ik dienas stundas četras. Uzrakstīto otrā dienā laboju un papildinu. Pēc kādām dienām vēl reiz laboju un no jauna svītroju vai papildinu, pēc tam pārrakstu ar mašīnu. Tā kā tas ir vēsturisks romāns, tad daudz laika paiet nokrāmējoties ar materiāliem, tos saskaņojot, pārbaudot faktus u.t.t. Bet tas ir man tas patīkamākais no visa: paņemt saujā veselu žūksni aprakstītu lokšņu, vai izšķirstīt trīs, četras grāmatas un no visa tā beidzot dabūt vienu vai nedaudzus teikumus, kuŗi vajadzīgi romānam.

Par apgādiem nodotajām grāmatām pagaidām nav nekādu ziņu. Tas mani gan neko daudz neskumdina, jo svarīgākais arvien ir grāmatu sarakstīt, nekā to iespiest.

Beidzot pēc gaŗās filozofijas, kāds mazs praktisks sīkumiņš. Es jau ļoti sen atpakaļ nodevu Dēliņa kungam Jūsu stāstu par to mazpilsētas Annu, ar rezolūciju: vajadzētu iespiest! Nu viņš nācis pie atziņas, ka stāsts iespiežams Austrālijas Latvietis Gada grāmatā. Bet stāsta nebija virsraksta un es uz ātru roku sagudroju to pats un tas tad nu ir: Vilšanās? Ja Jums būtu pret to iebildumi, tad, lūdzu, aizsūtiet tos līdz ar Jūsu pašas izdomāto vārdu Dēliņa kungam un dariet to drīzi, jo citādi var iznākt tā, ka Jūsu bērns staigā pa pasauli ar vārdu, kuŗš jums nepatīk! (Ievērojiet D. kunga jauno adresi!)

Gada grāmata šogad būšot plānāka un ir iespējams, ka mēs ar Jums tur esam vienīgie literatūras pārstāvji – Good Neighbour!…

Pašlaik sāk sākties Rūsas iespiešana grāmatā. Grafiķis S. Kalniņš ir pagatavojis apliekamā vāka zīmējumu un četras bildes tekstā – katrai grāmatai vienu. Es pats izvēlējos attiecīgas, tas ir, man patīkamas krāsas kalinkoru grāmats iesējumam. Pēc tam man būs jābuŗas ar korektūru, kur nejauki jācīnās pret drukas velniņu. Tas liels nelietis, jo tagad dažā labā avīzes numurā viņš saputro rindas 5-50! tā ka es dažreiz nekā nesaprotu. Viņš, protams, arvien aizbildinās, ka vainīga esot mašīnspiede, kuŗai neesot nekādas jēgas par latviešu valodu.

Izlasīju Modŗa Zeberina romānu Dievišķīgās rokas, jo esmu nozīmēts par koreferentu Austrai Tamužas kundzei, kuŗa referēs par romānu mūsu Preses kopas sanāksmē septembŗa vidū. Mēs ar T. kundzi esam seni draugi, bet tomēr nebeidzamā kaŗa stāvoklī, jo, proti, viņa ir filologs un cīnās burtu dēļ, bet es aizstāvu mākslu. Protams, mēs cīnāmies aukstajā kaŗā, pēc kaujām sēdēdami blakām pie karstas tējas glāzēm.

Pašlaik lasu The Spanish Gardener, kuŗu mana vedekla nezin kur sameklējusi. Lasīšana velkas lēni, jo man bieži jāšķirsta vārdnīca. Pēc kādām pārs nedēļām tikšu galā.

Beidzot kāds liels lūgums! Vai esat redzējusi kaut ko no Ulža Āboliņa meistardarbiem? Spriežot pēc prof. Feuerringa ugunīgās kritikas, mums jāpieņem, ka ir darīšana ar ģeniālu jaunekli? Bet vai tas tiešām tā var būt, ka Āboliņš, kuŗš taču, man šķiet, nav redzējis ne Gogēnu, ne Munchu, tomēr ir tiem līdzīgs? Lūdzu atrakstiet man par to, bet ne kā avīžu rakstu, bet vienkārši kā Jūsu domas. Ja Jums tagad tas nebūtu iespējams, tad varbūt pēc tam, kad notiks Jūsu visu kopējā izstāde?

Un, lūdzu, ziedojiet reiz kādu no saviem mūzikas vakariem vēstulei. Es tik sen neesmu dzirdējis nekā par Jūsu meitenēm! Jūs taču nekļūsit greizsirdīga?! Gan jau saka: vienam patīk māte, otram meita, bet vai tad nevar būt tā, ka kādam patīk abas, jeb pat visas trīs? Visiem likumiem taču ir izņēmumi? Kādēļ nevarētu būt arī šim? Protams, aušīgi jau tas izklausās, bet es jau vēstules sākumā teicu, ka sirgstu ar šo kaiti!

Paliekat sveika!
Jūsu J. Kalniņš 

Jūlijs 1954 (Ķikure/Kikure)

3.7.1954.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Nezinu vai tagad Jūs man nerakstiet, jeb es Jums nerakstu, bet vēstules ir apstājušās nākt un iet…

Ja būtu tā, ka Jūs man nerakstiet, tad es meklēju pēc iemesla: vai esmu ar kādu izdarītu vai uzrakstītu aušību Jūs apvainojusi? Vai Jums ir kaut kas ļoti labs gadījies, vai arī tikai bēdīgs, ka negribās rakstīt? Jeb – tas ir tikai tā pareizi vien, jo nevar jau vienmēr rakstīt? –

Es pati esmu ieslogota saimniecības darbā. Pupas, zirņi – zirņi, pupas. Stādīt un lasīt – lasīt un stādīt. Briesmīgs absurds tas viss ir, jo tas neatmaksājas, bet – mana māksla arī neatmaksājas.

Vienīgās dzīvās stundas man ir vakarā. Tad spēlēju. Apgaismošana nav pietiekama lai darītu ko citu. Nogurums arī par lielu. Es šķirstu Šopēnu, risinu vienu pēc otras neatrisināmas viņa pasāžas, tas ir – manu pirkstu vēl neatrisinātas. Kad tā katru vakaru pa stundai un vēl vairāk spēlē, tad pirksti top manīgi. Viņi ved mani svešā, brīnumskaistā pasaulē kur es atrodu mājas.

Es zinu, es milzīgi šķiestu laiku. Bet man nav spēka vairāk ‘saņemties’ nekā es to daru. Dzīve ir tik murgaini melna – nav vairāk spēka darīt, kā es daru.

Kā Jums klājās? Lasu Jūsu rakstu par trimdas rakstnieku. Es domāju viņam, šim trimdas rakstniekam, ir tomēr jārada kas paliekošs. Un ir pilnīgi vienalga par ko viņš raksta, par bijušo vai esošo, bet viņam jārada kas liels. Cilvēks kas pārcietis moku mokas ir un ir spējīgāks, kā tas, kas to nav darījis. Protams, – ja viņš ir pārcietis, nesabrucis.

Es gaidu kaut ko jaunu no Anšlava Eglīša, ir jau laiks pagājis kopš iznāca Laimīgie, vajadzētu drīz nākt kaut kam atkal. Miķelsone arī neko nav publicējusi, bet romānu tādu, kā viņas pirmo, es negribētu.

Pie Jūsu 12, kas runā par saturu un formu, es ļoti gribētu piedalīties kā klausītāja. Es domāju – tomēr šo laiku mēs nevaram ietilpināt tikai klasiskā formā. Jo – kādēļ? Kādēļ forma nedrīkst meklēt sev ko jaunu? Labs ir labs, protams. Bet labs izaug no meklēšanas un vajadzības. Forma ir mākslas sastāvdaļa, tāpat kā saturs. Arī saturs ir vienmēr tas pats – vecais cilvēks. Bet vienmēr sava laikmeta maiņā – citāds. Tāpat tam jābūt ar formu. Es domāju, ka forma var mainīties, augt un veidoties. No šī laika ‘chaosa’ dzejas var izveidoties arī forma, kas nes šī laikmeta seju un kas tomēr nav tikai chaoss.

Ko dara jaunie rakstnieki šeit? Es gribētu dzirdēt kaut ko no Rozīša un Kreišmanes. Ja Jums nekas nav pretī, pastāstiet man vēstulēs kaut ko par viņu personību. Rozīšam, man šķiet, ir daudz dzīva spēka iekšā. Mani interesē arī kāds izskatās Viesis? Žurnāla vārds man nepatīk. Par daudz sapelējis. Šinī laikā nevaru atrast šai vecajai piegaršai attaisnojumu.

Kā iet Jums ar Jūsu jauno romānu? Un – vai drīz iznāks stāstu krājums, ko sūtījāt uz Vāciju? Vai rakstiet daudz? Tas nu gan jautājiens, ko nenākas jautāt. Darba gaita ir paša radītāja noslēpums.

Es esmu, un vēl mēnešus trīs būšu, noslogota mājas darbā vairāk kā jebkad gadā. Tā ir – sezona. Varbūt pa vidu kādreiz uzsmaidīs kāda brīvāka diena, bet maz. Jūs rakstījāt (mani krietni pazobojot) par maniem neuzrakstītiem stāstiem, lai es rakstot savai draudzenei, lai viņa sūta man šurp uzrakstītos… To jau varētu, tikai nelaime tā, ka man tie visi tagad liksies pārstrādājami. Tad es tāpat ar tiem netikšu galā. Tāpēc lēnām, pa reizei turpinu tos, kas ir te. Tik lēnām, lēnām iet darbs uz priekšu! Kā bruņurupuča soļiem. Sapņi un nomodi izaug un sakrīt nevarēdami īstenību sagaidīt. Ceru ka Jums klājas labi! Gaidīšu no Jums reiz atkal vēstuli.

Sveicinu!
E. Dzelme.

Jūnijs 1954 (Ķikure/Kikure)

1954. g. Vasarsvētkos

Godājamā E. Dzelmes kundze.

Labrīt! Lai šodien sirsnīgs Jums
Ir Vasarsvētku apsveikums!
Nav meiju Jums, tāpat kā man
Un daudz kas cits ne tā še skan,
Kā tur, kur kādreiz siltam vējam
Mēs basām kājām pretī skrējām...
Viss mainās. Daudz kas atņemts tiek,
Bet tomēr cits mums neatliek,
Kā dzīvot! Dzīvot! Neprasot,
Vai daudz, vai maz grib dzīve dot.

Un kaut tik daudz ir zudis, iris,
Nav viss, kas reizi bijis, miris:
Par bijušo mums sapņot tīk
Un sapņiem ticēt neapnīk...
Kaut apkārt sveša dzīve klimst,
Mums allaž jauni sapņi dzimst.
Vai neprāts tas? Vai jūtu māns?
To nejautā sev veterāns,
Jo viss, kas viņam dzīves ņemts,
Šķiet bijis pašas Laimas lemts.

Pie kamīna kad sēdēt variet,
Jūs domās pagājušo skariet.
Kas reizi ilgots, mīlēts, tverts,
Tas tagad saprasts kļūst un svērts.
Vai labs tas toreiz bij? Vai ļauns?
Jūs tagad ziniet – tas bij jauns!
Bij maldīgs tas? Vai nemaldīgs?
Lai kāds, viss paliks vienreizīgs.
Tik vienreizīgs kā cilvēks pats,
Vai mīlēts tas, vai nicināts.

Vai ogles kamīnā vēl kvēl?
Vai Jums tais skatoties kā žēl?
Ak, neder nožēlot neko!
Un kaut jel pašu labāko.
Jo vēl arvien meijas plauks
Un būs, kas tās par savām sauks.
Un arī saule tāpat sildīs,
To pašu citās sirdīs pildīs
Ko reizi dāvāja tā mums...
Ar to ir beigts mans apsveikums.

Nē, Dzelmes kundze, es nebiju vis uz Jums dusmīgs, jo no dusmošanās nav nekāda labuma, bet es jau esmu egoists un kārs uz labumiem. Es kā arvienu, tā arī tagad rēķinājos ar to, ka ja grib ar otru cilvēku turēt kontaktu, tad viņš ir jātur par sev līdzīgu. Tas nozīmē, ka nevar no viņa gaidīt, lai viņš domā un rīkojas tā, kā es to esmu izdomājis, bet tā, kā tas viņam iznāk labāk, patīkamāk vai vienkārši – kā izgadās. Cilvēkiem, kuŗi prasa no citiem to, ko paši nedara, arvien iznāk nepatikšanas un vajag būt lielam diplomātam, lai kaut cik godīgi tiktu no tām vaļā. Protams, stāstus es sakārtoju un nosūtīju divas dienas vēlāk, kā biju domājis. Bet es neko nebūtu zaudējis, ja aizsūtītu tos divus mēnešus vēlāk.

Nu, ar rakstnieku vakaru nekas liels nesanāca un man būtu labāk paticis, ja tā nebūtu nemaz bijis. Bijia atnākuši ap 50 cilvēku un viņu un rakstnieku starpā neradās nekāds kontakts. V. Čuga atstāja iespaidu ar savu gravitāti, bet kamēr E. Kreišmane lasīja savu stāstu, klausītāji kaut ko grabināja, jo laikam psicholoģiskais stāsta risinājums tos gaŗlaikoja. Kad L. Kalniņa lasīja tiešām meistarīgi manu balādi par mazo meitiņu, visi bija tik klusi, kā beigtas peles, kaut gan man būtu paticis, ja kaut jel viens no tiem būtu pasmējies. Jādomā, ka visi bija ārkārtīgi pieklājīgi, vai arī domāja, ka ja kāds ar sirmu pakausi taisa jokus, tad par tiem nevajaga smieties. Bet viss ir labi, tāpēc – (te kaut kas izkritis) –

Ķikures dzejoli es labprāt ņemu uz savu galvu, jo tas ar savu svaigumu un oriģināli vērotiem salīdzinājumiem man nevar nodarīt neko ļaunu. Man taisni otrādi par to bija daudz lielāks prieks, nekā Jūs to variet iedomāties. Kaut ko svaigu dzejā tagad sastop gaužām reti. Arī ne viss oriģinālais ir patīkams. Nupat boksterēju Levisa Sinklera romānu World so Wide. Darbība norisinās Florencē. Tā kā man tur dažas vietas vēl vienumēr ir jaukā atmiņā, tad mocos ar šo grāmatu diezgan labprāt. Bet nu viņš vienā vietā saka, ka mazā Santa Maria Novella – baznīciņa ar brīnišķīgu fasādi un taisni sapnim līdzīgu iekšpusi viņam no pakaļpuses (priekšpusi un iekšpusi viņš nemaz nepiemin!) atgādinot apputējušu, nogurušu un netīru – un nu bija kāds vārds, kuŗu man vajadzēja meklēt savā vācu vārdnīcā. Un tur bija rakstīts – Schlanpe! Tātad šis mazais brīnums viņam atgādina – Schlanpe! Šāda veida oriģinalitāte sabojā garastāvokli uz ilgāku laiku.

Sakiet tai Ķikuru meitenei, lai viņa sūta, kas vien viņai iekrīt prātā, visu jau nerādīšu redaktoram. Arī par tiem stāstiem man ir kādi nodomi, bet zināms, tad viņi gan būtu jāuzraksta, jo par neuzrakstītiem nav vērts runāt. Varbūt Jūs varat aizsūtīt Amerikas draudzenei tos neuzrakstītos, un lai viņa Jums atdod tos uzrakstītos?

Jā, no tā dzejoļa par neskūto bārdu varētu iznākt kas labs, bet pagaidām tas tā vēl nav.

Jā, Jums ir taisnība, ka dzīve laukos nebūt nav ne tukša, ne arī neinteresanta. Tā patiesībā varbūt ir vērtīgāka nekā dzīve pilsētas sabiedrībā. Bet nelaime ir tā, ka mēs esam jau no bērna kājām sagatavoti pilsētas dzīvei un tikai to turam par īsti cilvēcisko dzīvi. Mēs gribam būt kultūras cilvēki, saprotot ar šo vārdu ne dvēselisko, bet tīri civilizēto pasauli. Latvijā mums kaut kā vēl bija iespējams apvienot abas, lai arī ne pilnīgi. Še turpretī valda pilsēta un lauki ir tikai neizveidota pilsēta. Bet jādomā, ka tomēr ir cilvēki, kas arī te vēl spēj šķirt abas pasaules un izvēlēties sev vienu vai otru. Bet Jūs kā māksliniece neatvairāmi piederiet pilsētai un man šķiet, ka arī Jūsu meitenes jau pieder pilsētai.

Mūsu pažarnieku pulciņš jau trīs sanāksmēs ziedojis sarunas par tematu: Saturs un forma, attiecinot to uz visām mākslām. Pirmajā sanāksmē dziedonis A. Ķiploks runāja par šo jautājumu mūzikā, otrajā gleznotājs G. Jurjāns par to pašu glezniecībā, trešajā O. Rozītis atreferēja angļu rakstnieces Bovenas eseju par romāna formas veidošanu. Šie priekšnesumi radīja diezgan straujas pārrunas. Šis tas noskaidrojās, šis tas sarežģījās vēl vairāk. Bet interesantākais jau ir tas, ka vesels ducis cilvēku runā par kādu tematu daudzas stundas ilgi. mani iepriecināja Bovenas domas par romāna formu, tāpēc ka tas visos punktos sakrīt ar manējām. Bet tas ir tāpēc, ka es tāpat kā viņa turamies pie klasiskā romāna teorijas. Pēc tās nu iznāk, ka Leimanes pēdējais romāns Kailā dzīvība, ko mūsu kritiķi vienbalsīgi apzīmējuši par romānu, tāds nav. Tāpat nav romāns arī Kaudzīšu Mērnieku laiki, lai gan Johansons savā Literatūras vēsturē to par tādu nosauc. Bovena dod ļoti koncentrētā veidā daudz norādījumu par romānu un tamlīdz stāsta technisko veidošanu, ko mūsu jaunajiem rakstniekiem vajadzētu ievērot kā baušļus. Varbūt Rozītis pārtulkos visu eseju, tad to varēs pavairot un arī Jūs to varēsiet izlasīt. Gan tulkošana ir ļoti grūta, jo angļi lieto termiņus, kas mums nemaz nav pazīstami, kāpēc jārada tiem atbilstoši termiņi. Bet arī tas ir interesanti. Vēl atliek pēdējā pārruna par visiem šiem jautājumiem, kuŗā jānonāk pie kādas sintēzes. Tā nu jāsameklē man līdz šī mēneša beigām. Būtu taču skaisti, ja arī Jūs varētu runāt līdzi visās šais lietās, jo vienalga, gleznotājs, vai grafiķis, vai rakstnieks ir atkarīgi no satura un viņu uzdevums ir tikai meklēt tam vēl neatrastas formas. Mana pārliecība ir tāda, ka patiesībā saturs nekad nav no formas šķirams un ka formas veidošana ir tikai satura aktivizēšanās.

Es iedomājos Jūsu pupiņu plantāciju līdzīgu Švabijas biešu laukam, kur es kādreiz darbojos ar kapli. Tur bija kilometriem gaŗas vagas un bija vai jānomirst aiz gaŗa laika, līdz sasniedza vagas otru galu. Labāk jau bija, ja gadījās kaplēt kopā ar bauera meitām. Es viņām stāstīju anekdotes un ja nu kāda pagadījās, kas īsti patika, tad viņas arvien aiz smiekliem krita uz muguras gar zemi un slēja kājas gaisā. Bet Jums droši vien nav ar ko atsvaigot vienmuļo pupiņu lasīšanas darbu…

Vēstule ir zila papīra, jo citāda manā bodē nebija, bet aploksne taču balta. Un tāda jau Jums patīk? Varbūt es gribēju Jūs lutināt – drusku!

Jūsu J. Kalniņš.





Maijs 1954 (Ķikure/Kikure)

1954.17.5.

              Triolets

Ik domu grēcīgu un kvēlu,
Ko prozā nedrīkstam mēs teikt,
Spēj dzeja vērst par daiļu tēlu.
     Ik domu grēcīgu un kvēlu,
     Var dzeja padarīt tik cēlu,
     Ka spēj tā katru grēku veikt.
          Ik domu grēcību un kvēlu,
          Tik dzejā droši drīkstam teikt.     (Sarma)

54. 7. 5.

Cienītā E. Dzelmes kundze.

Jūsu vēstulēs šad un tad pagadās pa kādai tik sievišķīgai vietai, kuŗai var atbildēt tikai ar ‘rīmētu’ valodu. Tās ir skaistākās vietas Jūsu vēstulēs. Viena tāda bija, kad stāstījāt par savām meitenēm, tagad tā ir par to jaciņas adīšanu un es tai varu atbildēt tikai ar sonetu, kuŗš gan diemžēl nav tik svaigs kā Jūsu sievišķības attēlojums.

       Das ewig weibliche...

Das ewig weibliche spēj veldzi radīt
Kad tumšas ēnas nolaižas pār mums:
Ja sirdī radies mums kāds negants mezglojums
Un šķeļ tur vainas, kuŗas negrib sadzīt.

Un tomēr dzīvi pienāks mums tālāk vadīt,
Kaut kļuvusi tā posta murgojums –
Das ewig weibliche kļūst Dieva veltījums,
Kas māca tumsas audos ziedus adīt.

Das ewig weibliche ir pasaulei reiz dots,
Lai daiļums mūsu dzīvē neizbeigtos
Un nesabruktu tā kā kāršu nams.

Das ewig weibliche, kaut mūžu apsauļots,
Arvien vēl tveŗas vārdos neizteiktos
Un gaišums ir, kas saulei līdzināms.

Tas nav ar mani nekas sevišķs, ja kāds neviļus dzirdēts vārds, kāda doma vai kāds teikums izsauc gaŗu asociāciju virkni un es to ietveŗu pantos. Patiesību sakot itin viss, ko esmu rakstījis dzejā un pa daļai arī prozā, ir pamatots laimīgās nejaušībās. Es nekad neesmu bijis sistemātisks domātājs.

Bet man jāatgriežas vēl reiz pie Jūsu jaciņas! Es jau kādas nedēļas trīs domāju par kādu nodaļu savā jaunajā romānā, kuŗai nevarēju atrast piemērotu šķetinājumu. Kādreiz ir tā, ka pati doma tūliņ līdz nes arī attiecīgu risinājumu vai praktisko darbību. Bet dažreiz gadās, ka doma negrib un negrib ietverties tēlos. Tā man nu bija šoreiz. Bet kad nu lasīju Jūsu vēstuli, es pēkšņi kļuvu redzīgs: taisni šis sievišķīgais sevi rotāšanas prieks man tur bija vajadzīgs! Tas bija tiešām atklājums! Nedrīkst aizmirst, ka sievietei ir jābūt sievietei un par to ir jāpriecājas. Un kaut viņa piesavinās sev tūkstoš citu īpašību, tad tomēr ‘das ewig weibliche’ ir tas, bez kā nav domājams ne sievietes skaistums, ne pilnība. Bet, kā jau minēju, īsti par to var runāt tikai pantos.

Jūsu dzejiskās rindas es varu tikai slavēt. Tās vēl nav dzeja, bet ir viela, no kuŗas katru brīdi var dzeja rasties. Apmēram tā kā no skicējuma, no studijas var rasties pats darbs. Tomēr abas četrrindas – Pēc lietus – es, to svaigo gleznu un domas skaidrības dēļ, uzskatu par dzeju.

Jūsu draudzība man deva vielu šādam sonetam:

Pa zelta kāpnēm draugs pie drauga iet
Un Dievs par sargu viņiem līdzi stājas,
Lai gaisma, kam par dzimteni ir debesmājas,
Tiem dvēselēs nekad vairs nenoriet.

Bet kā var iet ar draugu vienuviet
Tas, kam pret Dievu sirdī dusmas krājas,
Kas naidā negantā tam pretī stājas,
Un kas sev atļāvis pret viņu dūres sliet!

Kā vilks tāds tikai vilkam pretī kaucis
Un saite likusies ir tam par vāju,
Par augstu zars ap kuŗu cilpu mest...

Pēc drauga dvēseles par velti tāds ir saucis,
Par velti drauga sirdī meklējis sev māju,
Par velti cerējis pie sevis draugu vest.

Ir īpatnēja bauda iedzīvoties otra domās un saskaņot tās ar savējām, meklēt līdzību un atšķirību, just radniecību. Protams, sonets ir Jūsu īpašums, jo tai teiktās domas ir Jūsu domas vispirms. Tāpēc es norakstu iznīcinu, lai tas kādreiz nenonāktu svešās rokās.

Es Jums pagājušā vēstulē stāstīju par rakstnieku vakaru Ballaratā. Tas tiešām ir noticis un mūsu meitenes, kas tur uzstājās, runā ar lielu sajūsmu par to, kā vakars noritējis un cik viesmīlīgi viņas pēc tam sēdinātas pie galdiem un vadātas mašīnās. Protams, ka to bija patīkami dzirdēt.

Bet nepavisam nav patīkami domāt par to, ka pēc divi nedēļām būs rakstnieku vakars Melburnā, kur jāpiedalās arī man. Nav patīkami tāpēc, ka nejūtos tur īsti mājīgi sava un savu darbu rakstura dēļ. Visi jaunie rakstnieki runā tikai par pastardienu seklākā vai dziļākā skatījumā. Arī stils viņiem tāpēc ir pastardienīgs. Man turpretī arvien patīk liktenīgajam un baigajam pretī stādīt humoru. Humors izlīdzina un māksla taču ir izlīdzinājums, ir sintēze. Es sevi vienumēr aizbildinu ar to, ka grieķi ikreiz savās teātŗa izrādēs spēlēja divas traģēdijas un trešo komēdiju. Šekspīram katrā traģēdijā blakām baigākām vietām ir vai nu humora pilnas replikas vai pat veselas scēnas, kur darbojas joku pēteri. Ja tas tā nebūtu, Šekspīrs nebūtu nemaz lasāms tā baiguma dēļ, kādu viņš atklāj cilvēku dvēselēs.

Tā arī man, lai galīgi nesabojātu sev garastāvokli, gribot negribot ir jāstāda pretī humors meiteņu drūmajiem stāstiem un dzejoļiem. Ne visiem tas ir saprotams. Ļaudis tagad tā pieradināti pie resentimenta, ka domā, ka par citu nekā vairs nedrīkst ne domāt, ne rakstīt. Avīzes visiem piekliedz pilnas ausis par atombumbām un baktēriju kaŗu un ļaudis tam gatavodamies sāk mirt jau pirms miršanas. Tā no pasaules beidzot pamazām pazūd ir prieks, ir humors, bez kuŗiem tiešām nav nozīmes šo dzīvi dzīvot.

Es ļoti labi saprotu to, cik maz Jūsu ikdienas pasaulē ir rožaino krāsu, bet tomēr, man šķiet, ka savām meitenēm Jums jārāda vispirms tās vietas, kur šī krāsa kaut cik saredzama, jo citādi… nu, tas jau skan skolmeistariski. Un skolmeistars es vairs negribu būt! Tas tā uz visiem laikiem, cik man tādu vēl varētu būt.

Ar vārdu sakot, es Jums gribēju pateikt, kāpēc man nepatīk rakstnieku dienas.

Jā, Jums taisnība, mākslas uzdevumi ir briesmīgi uzdevumi, jo tie saistās ar mūžīgām cilvēka prātam neapjaužamām lietām. To zin ikviens mākslinieks. Un taisni tāpēc varbūt viņam ir vajadzīga atpūta cilvēcīgajā, vienkāršajā un patiesajā cilvēcīgumā. Jūs to jūtiet un es pēc tā ļoti bieži ilgojos. Bet kamēr Jums ir kaut cik iespējas sevi kaut cik lutināt, man tādu iespēju gandrīz trūkst. Tāpēc esmu tik priecīgs, ja Jūsu vēstulē ir kāda cilvēcīga resp. sievišķīga replika. Mana dzīve rit divos aspektos – nedēļām ilgi esmu pilnīgi viens ar savām domām vai darbu, bet tad sabiedrībā, kur darīšana tikai ar noteiktiem tematiem vai domām.

Pašlaik man ir kāds jauks atpūtas brīdis. Dabūju V. Damberga grāmatu Sarakstīšanās ar Edvardu Virzu un Viktoru Eglīti. Dambergs tur publicējis daļu no Virzas un Eglīša vēstulēm viņam līdz ar saviem paskaidrojumiem. Tā kā šīs vēstules ir no tā laika, kad arī mani ceļi ar Virzu reizām saskārās, kaut gan ne tik cieši kā tas būtu varējis būt, ja es to būtu gribējis, tad man šīs vēstules ir no vienas puses daudz lietu apgaismojums, ko es tikai tagad īsti saprotu, bet no otras arī it kā pārmetums no citas pasaules, ka esmu tik daudz ko kā aplamis pārpratis un pienācīgi nenovērtējis. Pagaidām es vēl esmu tikai pie Virzas vēstulēm, jo lasu ļoti lēni. Virza ir ļoti atklāts, tik atklāts, ka Dambergs nav uzdrošinājies publicēt visas viņa vēstules. Bet no tā, ko varu lasīt, runā tik daudz cilvēcīgi patiesā un, kas vēl vairāk, uzticības pret draugu, ka man dažreiz ir jākaunas par to, ka es tik daudzas reizes esmu paturējis neteiktu to, kas otru būtu varējis sasildīt vai mierināt. Nožēlot to, kas ir aizgājis un zaudēts, nav nozīmes. Bet skumji ir tas, ka tagad bieži vien, kaut arī labprāt vēlētos ko teikt, nav kam to teikt, jo visam ir savs laiks. Daudzas domas, kas kādreiz būtu varējušas iepriecināt, tagad nevienam vairs neko nedotu.

Bet nu, kad viss šķiet tikai teika klusa,
Ko apsedz tumšu gadu gājums,
Un paredzama vairs ir tikai dusa,
No kuŗas baidīties liek cilvēcīgais vājums,
Ir jāaizmirst, cik gaismas reiz ir bijis,
Un jāļauj ticībai ir tumsā grimt,
Ka cilvēks ir jebkad ko piepildījis,
Lai tiesība tam būtu šinī saulē dzimt.
Par vēlu es to visu ieraudzīju –
Es savu sirdi smiltīs izkaisīju...     (Fragments)

Pēc nejaukā ciklona šodien ir saulaina, klusa un kaut arī pavēsa, tomēr ļoti jauka diena. Tik jauka, ka atgādina agrās maija dienas Latvijā. Man gribējās šo dienu svinēt un es nolēmu nekā nestrādāt, bet rakstīt Jums un būt Jums pateicīgs par to, ka Jūs man esat atļāvusi ieskatīties tik daudzās Jūsu domās. Kas tad galu galā ir svinēšana, ja ne skatīšanās kaut kur pāri ikdienai?

Es vēlētos, lai Jums būtu kāda tik pat jauka diena, kāda tā man ir šodien.

Esiet sveicināta.
Jūsu J. Kalniņš.

1954.19.5.

Ļoti cienītā E. Dzelmes kundze.

Strādāju pašlaik kārtodams savus Atmodas laika stāstus kādam krājumam. Tur nu man vajadzīgi divi no Jums aizstūtītajiem – Svešas pasaules un Vēlais pavasaris. Lūdzu, esat tik laipna un atsūtat man tos, jo gribu vēl šo pašu nedēļu kārtošanas darbus nobeigt un nosūtīt krājumu uz Ņujorku.

21. maijā mums Melburnā paredzēts rakstnieku vakars, kuŗā arī man jāpiedalās, kaur arī to daru nelabprāt. Rež. Lūcija Kalniņa tur nolasīs trīs manas tā saucamās balādes. Pirmoreiz publikai rādīsies jauns dzejnieks – Valdis Čuga. Savu stāstu lasīs E. Kreišmane. Neko lielu no šī vakara negaidu, bet jārīko jau viņi ir, lai ļaudis nedomā, ka vairs nav ne rakstnieku, ne dzejnieku.

Jūs laikam pašlaik visu savu laiku ziedojiet pupiņām? Bet pārējie brīži Jums jāpavada ar sveci vai petrolejas spuldzi diezgan vēsā istabā? Šejienes rudens ir nepatīkamāks nekā tas bija kādreiz pie mums mājās. Un naktis ir tik bezgala gaŗas! Arī tad, ja ir elektrība, jo elektriskais sildītājs nerada nekādu omulību. Trūkst mājības, liekas, ka viss, ko ap sevi redzi, ir tikai palienēts kādam brīdim… Kā klājās Jūsu meitenēm? Še kāda pavisam jauna dāma (viņai 4 gadi), kad jautāju kā klājās, atteica: „Neiet jau viegli! Papa jau no paša rīta samaitāja man garastāvokli!”… Es aprbīnoju šīs jaunatnes attīstību un inteliģenci!

Šoreiz nav laika nekā vairāk rakstīt, jo ir visādi vairāk un mazāk steidzami darbi, ar kuŗiem man diezgan grūti tikt galā, jo es neesmu ne sistemātisks, ne arī veikls strādnieks un visur kavējos un aizķeros.

Ar sirsnīgu sveicienu,
Jūsu J. Kalniņš

Aprīlis 1954 (Ķikure/Kikure)

9. aprīlī, 1954.

Cienījamais J. Kalniņa kungs,

Nav ilgāku laiku no Jums nekas dzirdēts, bet nerakstu lai mēģinātu ko tādā ceļā no Jums izdabūt, bet lai tāpat vien no šīs puses ko pateiktu.

Vispirms, ka neaizmirstu, gribu lūgt Jūs, lai to manu rakstu par Anšlava Eglīša Laimīgiem, Jūs paturat pie sevis un nedodiet iespiest. Es tā vairs nerakstītu un nebūtu nemaz labi, ja gadījienā tas tiktu iespiests.

Nepatīkami nesen bija ar kādu rakstiņu Laikā. Es reiz vientulības mocīta aizsūtīju tam dažas piezīmes par šejienes dzīvi, mazliet intīmas, mazliet izjustas u.t.t. Gribējās kādas saskarsmes ar draugiem. Rabacs atrakstīja, ka rakstiņš esot dzīvs un sirsnīgs, bet avīzei nepiemērots. Viņš būtot ļoti pateicīgs, ja es uzrakstītu ko lietišķu par laucinieku dzīvi te. Es iedomājos, ka tā pateicība būs dolāros, un uzmocīju kaut ko kas pašai nepatika. Aizsūtīju un vēl pieliku, lai svītro, kas nav piemērots. Tikai aizmirsu uzlikt citu vārdu. Tagad iznākums tāds, ka draugi mani izsmēja. Jā, tikko es daru ko materiālā labuma dēļ, tā dabūju pa ragiem. Arī par Eglīti es neuzrakstīju īsti kā vēlējos. Ja tas redakcijā nodots, lūdzu ņemat atpakaļ.

Tagad šīs vēstules lietišķā puse nobeigta.

Ceru, ka Jums klājas labi?

Es biju kādu dienu atkal Sidnejā. Tie rīko referātus un mākslas skates citu aiz citas. Kādi 20 apmeklētāji esot arī iemācīti gleznas pirkt. Kad Felsberga-Bērziņa referēja pa Hermani Hessi, man ļoti gribējās aizsūtīt Jūsu tulkoto Hesses dzejoli. Bet bez Jūsu atļaujas to neuzdrošinājos un neaizsūtīju. Vai es drīkstu to tagad darīt? Tur ir daudz dedzīgu ļaužu, kas interesējas par katru literārās dzīves notikumu. Par Jūsu Saulgrieži viņiem arī tikai jausma, ka tāda ir, bet redzējuši viņi to nav.

Lieldienu laikā piedalīšos kādā Austrāliešu mākslinieku kopas izstādē Terrigalā, te provinces pilsētiņā. Ceru aizbraukt arī pati un redzēt ar ko esmu konkurējusi – tie mākslinieki piedalījās Gosfordā, kur es dabūju labākās bildes vietu. Tikai neesmu pati citus redzējusi.

Savādi, ka ir Lieldienu laiks! Vai Jūs nedomājat, ka tas ir milzīgs zaudējums, ja trūkst īstu gada laiku? Šo vienmulību, ar lietus un saules maiņām, nevar par gada laikiem saukt.

Vēlu priecīgas Lieldienas!
Jūsu E. Dzelme.

1954.14.4.

Ļoti cienītā kundze.

Esmu gan mazliet pazudis, bet ceru, ka taču ne pavisam no Jūsu domām? Bet man ir arī kāds aizbildinājums. Pagājušās divi nedēļas bija jāgatavo rakstnieku vakars Ballaratai. (Tā ir pilsētele pārs stundas braucienā no Melburnas, kur esot ap 400 latviešu.) Tas bija nodomāts 4. aprīlī, un es tam noorganizēju divas no mūsu rakstniecēm. Bet te ballaratieši mainīja sarīkojuma datumu un vēlējās vakaru 10. aprīlī. Tas radīja diezgan lielu jucekli, jo abām dāmām ir vairākgalvaini ‘mājas apstākļi’ un vīri aizņemti darbā. Ja nu kas ir ar lielām pūlēm izkārtots un uz ātru roku jāpārkārto, tad ir nepatikšanu vairāk nekā patīk. Pie tam vēl viss jākārto sarakstes ceļā, jo tāluma dēļ nav iespējams sastapties vaigu vaigā. Un tas nu tiešām reizēm bija tā, ka rakstāmmašīna ar to vien bija jānodarbina, ka lai kaut kā tomēr neļāut nodomātajam vakaram izjukt. Radās arī korespondence ar Ballaratu, jo ballaratieši gribēja arī mani dabūt turp. Mazliet es viņus arī saprotu, jo taču ļaudis varbūt gribēja pie izdevības redzēt Rūsas autoru ‘kuram nekas nav svēts, kas reizi bijis tik skaists’. Bet tā kā nu es pats savus darbus nelasu, tad man nav nekāda prieka tēlot kaut ko līdzīgu Schaufenster-freilienei. Tātad es devu savu ievada referātu un divas balādes un savu svētību Mārai Kalnietei un Ernai Lēmanei. Manas balādes laipni uzņēmās nolasīt režisore L. Kalniņa. Es ceru, ka vakars Ballaratā tiešām pagājušā svētdienā, par kuŗu es tikai vakar uzzināju, ka tā ir Pūpolsvētdiena, būs noticis. Nekādu ziņu par to gan vēl neesmu saņēmis. Varbūt nu Jūs būtu dzirdējusi katzenjammeri… Tagad jau manā dabā ir mazliet tīrāks gaiss, kaut arī ne uz visai ilgu laiku, jo maijā ir paredzēts rakstnieku vakars še pat Melburnā.

Tagad pie Jūsu vēstulēm. Jums ir kaut kas no mana rakstura: pirms kaut ko darīt, tad nožēlot. Es dažreiz pēc saviem referātiem mocos dienām ilgi ar garīgām paģirām. Nevien pēc referātiem, bet arī pēc gaŗākām sarunām. Es no visa tā pilnīgi atteiktos, bet vientulība dažreiz ir tik mocoša, ka zūd vai jēga un gribot vai negribot ir jāiet cilvēku starpā. Un vai nu tur nostāvēsi kā koka bluķis!!

Kāds vārds par jaunatnes literatūru. No savām bērnu dienām es kā skaistākās grāmatas atceros vecā Dobnera Bībelstāstus, Homeru (Ernsta Dinsberģa baigajā latviskojumā) un triju sējumu romānu Venēcijas asinsnakts jeb bandu bērns Marino Marinelli. Šīs grāmatas esmu lasījis ar baudu daudzas reizes un esmu arī pārliecināts, ka tās ir vainīgas, ka vēlāk pats sāku rakstīt. Ja nu es neiedrošinos tagadējai jaunatnei ieteikt visas šīs grāmatas, tad esmu tomēr pārliecināts, ka Homers, Virgilijs, Plutarchs un tiem līdzi vesela rinda citu klasisko rakstnieku ir vienīgie, kas var derēt jaunatnei, jo viņiem ir tā vienkāŗšība, skaidrība un domu varenība, kas bērniem ir daudz saprotamākas nekā mūsu dienu raibums un domu sačokurojums, aiz kuŗa slēpjas tukšums. Klasiskās literatūras spēks arī ir tik dižs, ka tos, kas pie tā pieraduši, nekādi modernie mēsli vairs nesaista. Nelaime ir tā, ka šo pēdējo ir atliku likām, bet klasiķu tulkojumu trūkst. Bet kas negrib maksāt, tas arī nevar žēloties, ka neko labu nespēj nopirkt. Jāļauj vien ir lai jaunatne iztiek ar komiķiem.

Ko var darīt ka Jūsu dzejdarbs nesasniedza mani un palika Jūsu archīvā? Dzejā mēs bieži sakām to, ko citiem kautrējamies teikt. Tas jau arī dzejas vienīgais uzdevums – ietvert sevī visdziļāko, vismaigāko un tāpēc varbūt vislabāko, kas pieder mums un kas arī ir viscilvēcīgākais un pilnīgākais mūsu personības izpaudums. Nav jau arī tik svarīgi, vai to kāds bez mums lasa. Taču nozīme tam ir, jo ar dzejas īpatnējo dabu mums vispilnīgāki iespējams pŗojicēt sevi citos cilvēkos un sameklēt sev radniecīgas dvēseles. Par japāņiem stāsta, ka tie visi rakstot dzejas. Tā vajadzētu darīt arī mums, jo tas cilvēku starpā radītu daudz ciešākas saites nekā kafija, džins vai pokers. Bet ir gan arī jāatmin, ka dzeja ir māksla ne mazāk kā tēlotājas un mūzikas mākslas un ja šīm pēdējām ir vajadzīgi gadi, lai piesavinātos to izteiksmes formas, tad tas pats sakāms arī par dzeju. Tomēr šī doma ir ļoti nepopulāra un mums ir cildināti dzejnieki, kuŗu pantos patiesībā vāŗdu ir par gineju, bet dzejas nav ir ne pa sikspensu.

Jūs ieminējāties, ka sindnejiešiem esot tikai nojauda par manu Saulgrieži. That’s all right! Bet ja es šo grāmatiņu būtu licis iespiest tādā eksemplāru skaitā, lai iznāktu arī Sidnejai, tad mūsu kritiķi par mani būtu smējušies tāpat kā Jūsu draugi par Jūsu Laikā iespiesto rakstiņu. Pie tam tas nebūtu vis pašas dzejas pēc, bet gan tāpēc, ka esmu lietojis klasisko trioletu formu. Pēc tagadējo kritiķu domām mūsu laika chaoss it kā prasot, lai arī dzejai nebūtu nekādas formas, jo ar to jau tad būtu parādīts, kāds chaoss tagad valda cilvēku psichē. Es turpretī domāji, ka klasiskās formas ir jālieto, lai vispār no chaotiskas jēlvielas – jūtām un pārdzīvojumiem veidotu mākslas darbu. Esmu pārliecināts, ka klasiskajās formās var iemiesot ikviena laikmeta domas. Šādos apstākļos būtu smieklīgi, ja es rūpētos par savu dzeju atklātu izplatīšanu.

Nu – tas bija mazs disputs, kur otra prāta nebija klāt. Bet nekas, mazākais Jums kļūs šis tas skaidrāks par mani. Ar to pašu arī maza piezīme par H. Heses dzejoli. Šeit kāda kollēga grasījās gatavot referātu par Hesi. Es tad šai sakarībā pārtulkoju kādus pāris Heses dzejoļu referāta papildināšanai. Bet referāts izčibēja. Dzejoļi man patika un vienu nosūtīju Jums. Protams, tas ir domāts tikai Jums. Ja tas varbūt būtu noderējis Felsbergas kundzei pie viņas referāta, tam varētu būt bijusi kāda nozīme. Tagad tas sidnejiešiem neko nedos.

Ja nu, ko lai saka par to, ka dabūjāt pa ragiem? Varbūt to, ka māksliniekam vai rakstniekam arvien jābūt īstam. Vai nu par šiliņiem, vai kādam par labu un par prieku, arvien ir jāsaka tikai tas, kas pašam patīk. Tas man šķiet ir negrozāms likums. Ja par to arī ir jācieš, tad jākaunas tomēr nav. Protams avīžnieki var izdabāt un izlocīties kā kuŗu reizi to prasa situācija, jo viņi jau neraksta ne mākslas, ne patiesības labā, bet muļķu dēļ, kuŗus ar muļķībām jābaro.

Esmu priecīgs, ka Jums ir tāds možs un uzņēmīgs gars. Strādājiet un konkurējiet vien austrāliešus laukā. Melburnā ir kāds kollēga, kuŗš mūsu un arī austrāliešu izstādēs beidzamajā laikā pārdod visus savus darbus. Slikti neiet arī otrajam – K. Veinbergam. Man šķiet ka Jūs, ja Jums būtu izdevība vairāk kustēties, nevarētu par panākumiem sūdzēties. Ir svarīgi, ja cilvēki nepazūd no sabiedrības skatīšanas aploka, jo ļaudis ciena tos, kas viņiem allaž grozās acu priekšā. Un taču mākslinieks ir tādēļ mākslinieks, lai ar cilvēkiem runātu. Mēs arī esam ilgi cietuši un ir laiks arī kaut cik dzīvot.

Melburnā nupat noorganizējusies jauno mākslinieku apvienība – Zilā Ota, kuŗā ietilpst arī kāds no maniem Vācijas laika skolniekiem. Pēc mēneša jaunajai organizācijai būs kristības un man ir lielais gods būt par vienu no krusttēviem. Zilā Ota tad nu arī būs mana pirmā krustmeita, jo neviena cilvēku krustbērna man vēl līdz šim nav bijis. Arī Sidnejā kā dzirdu ir diezgan daudz otas cilātāju, bet par kādu organizāciju viņu starpā neesmu dzirdējis. Taču jādomā, ka iznāks mazākais kāda plašāka kopēja izstāde, jo līdz nākamiem Kultūras svētkiem jau ir pārāk ilgi ko gaidīt un literāro vakaru skates dod par maz.

Jūs kādreiz ieminējāties, ka nesaņemiet honorārus. Lai Jums būtu to vieglāk paciest, tad še kādi mazi atklājumi. Es saņemu savus honorārus ar tādiem starpbrīžiem, ka man reizām ir grūtības ar marku iegādāšanu… Un kaut gan es katru gadu, kopā ņemot visos periodiskos izdevumos, kuŗos strādāju, esmu sarakstījis tik daudz, ka iznāktu 3 līdz 4 grāmatas, es tomēr nespēju atbrīvoties no sava UNRA’s uzvalka, kuŗu pirms pieciem gadiem mantoju Vācijā. Vēl vairāk! Man bija divos apgādos nodoti manuskripti divām grāmatām. Abi šie apgādi ir it kā no pasaules pazuduši. Un kaut es abus lūdzu manus manuskriptus atdot, tie neceļ ne ausu. Ar vārdu sakot, manuskripti man atņemti – sak, ja es tos neizdodu, lai tad arī otrs pie tā netiek. Ja es nosauktu šo kungu vārdus, Jūs varbūt nosarktu viņu vietā, jo nav nemaz tik neiespējami, ka tie kādreiz bijuši un varbūt vēl tagad ir to starpā, kuŗus Jūs apzīmējiet par saviem draugiem, jo viņu vārdi Latvijā nemaz nebija tik sveši, lai Jūs tos nepazītu. Pēc šī paskaidrojuma, es ceru, Jūs man piedosit, ja uz vienu un otru lietu skatos skeptiski.

Par Lieldienām man jāsaka, ka es tās šeit nespēju svinēt, ne saprast un skaitu pie tām lietām, kuŗas zaudētas reizē ar Latviju. Šeit ir holidejas, tāpat kā krieviem izejamās dienas. Svētki var būt tikai tur, kur tiem ir kāds organisks sakars ar visu dzīvi, ar sabiedrisko iekārtu un pat ar dabu. Kas šeit var būt par Lieldienām, kas mums bija pavasara atmodas svētki, ja šeit vispār nekāda pavasara nejūt? Un kāda šeit var būt svinībuma sajūta, ja ļaudis tik pat kā Ziemsvētkos, kā Lieldienās pārkrāso mājas, veic lielākus darbus dārzos u.t.t. Protams, ir arī tādi, kas sēž baznīcā un dzied. Bet svētki no tā nerodas. Ko lai dara? Grozāms šai lietā nekas nav un šķiet arī nebūs, jādomā, ka tā ir kāda nākamā kultūras pakāpe, kuŗu mēs savā dzimtenē vēl nebijām sasnieguši. Cilvēks tomēr ir būtne, kas ātri pielāgojas savai apkārtnei. Esmu pārliecināts, ka Jūsu meitenes mūsu svētku zaudēšanu nejutīs kā zaudējumu, bet atlīdzinās to sev ar kaut ko, kas mums varbūt nekad nekļūs zināms un saprotams. Tāda nu reizi ir dzīve un pretošanās tai tikai donkichotisms.

Es labprāt vēlētu visām trim Jūsu mājas meitenēm skaistas svētku dienas. Bet to jau taču īsti sapratīs tikai viena no viņām un arī tā, ja gribēs būt patiesa saņems manu novēlējumu ar nopūtu:

Vairs teika tik, kas kādreiz bijis,
Laiks bargais visu kājām min.

Jūsu J.K.

Balāde par sarkanmaitaino meiteni

Bij toreiz pavasaris siltais īsti sācies,
Un tiešām nesaprotu es kā tas bij nācies,
Ka Jūsu galvu sarkano es sev pie krūtīm glaudu?
Un Jūs – Jūs tam tik labprāt notikt ļāvāt?
Es to no Jūsu acīm un no lūpām jaudu,
Ka tiešām manis dēļ Jūs man tik tuvu stāvat.
Ak, nebij gadījies man tā vēl nekad:
Es matos Jūsu sarkanajos iemīlējos tad.

Man jāsaka, ka nebij visā rudzu laukā
Nevienai magonei tik sārta ziedu plauka
Kā Jūsu galvai, kas pret mani liecās
Kā lāpa degoša pret mākoņklēpjiem baltiem,
Kas debeszilumā mums abiem pāri tiecās.
Kā gan lai būtu runājis ar Jums es vārdiem saltiem!
Tas nebij iespējams man pateikt Jums nekad!
Es matos Jūsu sarkanajos iemīlējos tad.

Bet teicāt Jūs: „bez bērnu pulka nebūs it nekad,
Ja matos sarkanos kāds ieķēries jebkad...”
No tā es sabijos un sastingu uz vietas:
Jo kam tad citam – man tie jāuztura būs?!...
Bet smagas allaž bijušas ir bērnu lietas,
Un smagākas uz priekšu tās jo dienas kļūs.
Un tādēļ nesatikāmies mēs vairs nekad,
Kaut mīlēju es matus Jūsu sarkanos vēl arī tad.

                                  1954. g. 25. I

22.4.1954.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Pateicos par Jūsu gaŗo vēstuli. Daudz labu vārdu arvien Jūs sakāt! Nav to šinī laikā arī nekad par daudz.

Rakstīju Jums tik daudz jādomā tādēļ, ka vientulība un pamestība to lika. Varbūt arī tā ir vēlēšanās savus pārdzīvojumus, savu dzīvi pārbaudīt, skatīt no attāluma, ietvert kādā formā. Varbūt biju par daudz vaļsirdīga. Un tomēr – piemēram rakstot par Ineses piedzimšanu, es aprāvos. Romānā es tur vēl pierakstītu dažu traku lapas pusi. Sievietes – mātes temats ir valdzinošs un neizsmeļams (man tā šķiet). Kādēļ Jūs sevi saucat par ‘grēcinieku’, to es labi nesaprotu. Par grēciniekiem jau parasti sauc tos – ‘neuzticīgos’, bet mani tas vārds neko lielu neizbaida. Ja es rakstītu ko par laulību, tas būtu zem motto – ‘neuzticība ir tikai bērnu spēle pret tiem ļaunumiem, ko cilvēks cilvēkam var sagādāt’. Man baigi kļuva tagad to sakot. Varbūt es nepazīstu ne uzticību ne neuzticību tās dziļākā būtībā. Varu runāt tikai par to, ko esmu piedzīvojusi. Pietiek – cits lai paliek romānam…

Vai išiass Jūs nemoca? Vai Jums nāk tur jau ziema. Te tagad atkal ir ļoti sauss. Nē, plūdi man nedraud. Mēs Grētas nometnē tik daudz plūdu briesmu noskatījāmies, ka izmeklējām šo māju kalna galā. Tagad smagākā problēma ir ūdens trūkums dārziem. Bet te jau jāpierod pie galējībām, vai nu dod par daudz kā, vai par maz.

Jaunatnes literatūru Jūs neatzīstat, bet ko lai es dodu lasīt savai 10, 11 un tagad 12 gadu vecai Inesei? Visas krusttēva Toma būdas ir izlasītas ar 9 gadi. Mēs dažreiz vakaros lasām Staburaga bērnus. Abiem meiteņiem ļoti patīk. Bet Inese ir tā pieradusi pie skolas bibliotēkas grāmatām, ar kidnapiem u.t.t., ka nezin vai viņa viena Staburaga bērnus lasītu. Abi kopā, kad es lasu, priecājas. Bet ir jau tā, ka latviešu valoda bez paskaidrojumiem bērniem ir jau nesaprotama, svešvaloda. Kas tas ir – lūztuzis? Kā ‘ledi iet’? (Staburaga bērnos) – jautājumi ir katrā lapas pusē, un tie ir jāatbild. Ļoti skaisti bija lasīt kopā arī Brigaderes pasaku lugas. Bet Dievs, daba, darbs stāv pa pusei neizlasīti, jo neesmu to sākusi priekšā lasīt visu nesaprotamo noskaidrojot. Tas ir gandrīz ar visām latviešu grāmatām.

Kad prasīju Inesei, ko viņa gribētu latviešu valodā lasīt, atbilde bija skaidra:
„Par tiem cilvēkiem tur tagad, un ko krievi ar viņiem dara.”
„Par latviešu bērniem kaŗa laikos, ar visu ko tie piedzīvo.”
„Par īstu ziemu.”

Nezinu grāmatas latviešu valodā, kas šiem jautājumiem dos gaidīto atbildi. Bērnu literatūra ir tomēr kaut kas cits, kā pieaugušo. Ja rakstnieks raksta par savu bērnību, tad tā reti ir bērna literatūra. Jaunatnes literatūra (par ko Jūs runājiet) ir varbūt vēl kaut kas cits, un tāda varbūt nav vajadzīga.

Jūsu stāstu izlasīju, bet vēl šoreiz nenosūtīšu (nākošreiz). Gribu vēl ieskatīties. Par Jūsu lietām ar grāmatu apgādu Vācijā var līdz īstām asarām uzjautrināties. Un tur jel strādā pieauguši cilvēki!

Kādēļ Jūs tik ļoti protestējiet pret svinībām? Negribiet ļaut ļaudīm priecāties? – Grāmata Saulgrieze mums tālākiem Jūsu cienītājiem gan ir labāka. Tā vietā lai mēs Jūs apdāvinātu, Jūs apdāviniet mūs.

Jūsu Balāde par sarkanmaitaino – ir briesmīga. Kādu gan citādu vīrietis un vēl grēcinieks rakstītu?

Jūs sakāt: ‘katru dienu vienu trioletisku grēku’. Nē, tas būtu par daudz grēkots! Šinī lietā es sev neuzticos un neko arī no sevis neprasu. Kad kaut kur gaisā paslēpies ritms mani aizkustina, tad es sev par piemiņu ierakstu kaut ko dienas grāmatā. (Bet tikko vairs to nevaru atrast. Bija daži ‘dzejoļi’). Es parasti dzejoju, kad ir romantiskas izjūtas – tā ir tāda ģimnāzistu dzejošana. Dzeju es lasu labprāt. Sevišķi agrāk es tanī dzīvoju… Tagad esmu bijusi kādu laiku no tās prom un nu vēlos atkal vairāk pie tās atgriezties. Bet lai Jūs nedomātu, ka esmu bez grēkiem – izrakstu no savas kabatas kalendāra kādu pantu. Tās bija nevainīgas četrrindas, bet tā kā man jāgrēko trioletiski, sabāzu to citā maisā uz ātru roku. Bet kāda tad ir trioletas uzbūve? Vai ar to vien pietiek – atskaņas un rindu skaits? (un var lasīt no viena gala vai otra, kā ģimnāzijas skolotājas mums zobodamies paskaidroja)? Jeb tur ir arī kādi dziļāki noslēpumi? Dzejas uzbūvē esmu lajs. Esmu lasījusi dzeju un priecājusies bez teorētiskas analīzes. Vismīļāks man bija Skalbe, viņa forma nav komplicēta. Mīlēju arī Ādamsonu – vēlāk…

Manī tomēr ir mazliet pietātes – pieminot mīļos dzejniekus, nespēju savu ‘grēku’ šinī pašā lapas pusē uzrakstīt. Pierakstīšu to atsevišķi. Nosūtu līdz vienu (pēdējo) lapu no Vika stāsta. Tā bija aizmirsta kādā konvertā, kuŗā gribēju Jums toreiz stāstu nosūtīt, bet saķēpāju adresi un pārliku to citā. Tagad aizsviežot dažas aploksnes pamanīju, ka tur vēl kas iekšā. Lūdzu pievienojiet šīs beigas tam stāstam.

Labākos sveicienus.
E. Dzelme.

P.S. Piedodiet – grēks tomēr palika vēl pie manis… T.p.

E. Ķikure
… kad runājam par trioletiem….

Trokšņainā vilcienā

Es iemīlēju tavu kreiso vaigu,
elektriskā vilcienā braucot.
To atradu līdzās sev maigu,

un klusums ar debess zaigu
sedza mani un tavu vaigu 
vilcienam zvērīgi kaucot.

Es iemīlēju tavu kreiso vaigu, 
kaut kur kā uz elli braucot.

Marts 1954 (Ķikure/Kikure)

5.3. 1954.

Cienījamais J. Kalniņa kungs.

Mīļš paldies par maigo Saulgriezi. Un novēlojies sveiciens ievērojamā gadījumā (bet tur prese vainīga).

Kaut Jums šī pasaule vēl ilgi neapniktu, gan druvā darbā ejot, ciemā sērst, kaut moži Jūs vēl jautrus soļus liktu.

Kaut pasaule šī Jums vēl ilgi neapniktu, 
jo saulgriezes pret Jums grib ziedus vērst
Kaut Jums šī pasaule vēl neapniktu,
pirms tā būs spējusi visļauno labā vērts.

Piedodiet mazu aušošanos – bet uz dzimšanas dienām jau ‘dziesmas’ dzied un raksta. Un man tagad jau otru dienu viss skan trioletu pantos. Šis te gan nupat tikai sāka rīmēties Jums vēlējumus sakot, tādēļ nemeklējiet formas pilnību. Ar dzejošanu man nav laimējies. Tikai dienas grāmatā, kā tas katrai kaut cik romantiskai sievietei pienākas, pa vienam ir ierakstīti.

Ir steigas pilna diena. Nav neviena zieda dārzā, ko vērts būtu Jums aizsūtīt, bet vēlējumi Jums no manis vislabākie, lai arī pierādījumu tiem maz.

Jūsu E. Dzelme.

54. g. 10. 3.

Ļoti cienītā E. Dzelmes kundze.

Es esmu ļoti vainīgs, ka neesmu Jums tik ilgi atbildējis vispirms uz Jūsu 21.2. rakstīto vēstuli, kas gan bija jaukākā par daudzām citām, ko saņēmu ap šo datumu. Saņemiet nu tagad reizā manu paldies ir par šo vēstuli ar Jūsu meiteņu zīmējumiem, tāpat arī par pēdējo, kuŗu saņēmu vakar un beidzot par Jūsu skaisto darbu – tālās Dieva zemes stūrīša attēlojumu. Un nu es Jums izstāstīšu pēc kārtas, kas mani kavēja atbildēt Jums. Beidzamos pārs mēnešos es biju iesaistījies nepatīkamā cīņā ar kādu šejienes sabiedrības daļu, kas par katru cenu gribēja atklāti svinēt manu jubileju. Bija komiski un arī traģikomiski momenti. Beidzot vienojāmies par to, ka šie labie cilvēki plašu svinību vietā garantēs Saulgriezi. Pašam jau man nav līdzekļu arī tik mazas grāmatas izdošanai. Apgāds gan bija ar mieru izdot grāmatu, ja es to ļautu iespiest lielākā eksemplāru skaitā pārdošanai. Bet tas man nepatika, jo iespiest tagad dzejdarbus pārdošanai nozīmētu tīšu prātu radīt makulatūru un palikt parādniekam uz gadu gadiem. Tātad apmēram 23 garanti rūpējas par grāmatiņas iespiešanu un es kļuvu vaļā no atklātas operas spēlēšanas. Traģikomika radās šai lietā ar to, ka kāds otrs apgāds, kuŗš Vācijā gatavojās iespiest manu stāstu krājumu un gribēja, lai es ar savu jubileju reklamēju viņa uzņēmumu, saniknojās, kad es to negribēju un paziņoja, ka grāmatas iespiešanu pārtrauc un es saņemšot savus manuskriptus atpakaļ… Viss šis tracis man pataisīja tik sliktu garastāvokli, ka es vēl tagad ar to mocos un nezin kad tikšu no tā vaļā. Ar skumjām es tad dažreiz domāju par to, kaut man būtu kāds cilvēks, ar kuŗu runājot es varētu nokratīt šīs jubilejas lietas! Bet – Woher nehmen un nicht stehlen?… Jūs dzīvojiet tik tālu! Un lasīt par to vēstulē nav nekāda patīkama lieta. Bet es jau arī esmu ar savu jeremiādi galā. Tagad par Jums. Jā, vienu laiku es biju sabijies, vai arī Jūs neesiet plūdu rajonā, jo man par Jūsu dzīves vietu nav nekādas jēgas. Labi, ka šis posts Jūs nav ķēris.

Vēl un vēl reizi pārlasot Jūsu vēstules, man ar nožēlu jāatzīst, ka es nespēju rakstīt tā kā Jūs, kaut arī to diezin kā gribētu. Man šķiet, ka tāda iespēja parādīt sevi otram cilvēkam un arī pati vēlēšanās pēc tā ir jau pati par sevi īsta mākslinieka iezīme, varbūt pat tīri nepieciešama prasība. Par to jādomā, lasot Ģētes vēstules. Bet visskaidrāk es to esmu sajutis lasot R. M. Rilki. Viņa vēstulēs ir tik daudz tīri sievišķīga maiguma un patiesīguma pret saviem draugiem, ka jābrīnās kā vīrietis tā spēj rakstīt. Kad Jūs man esat stāstījusi par savu māti un par savām meitenēm (par tām divām, protams) man liekas, ka es Jūsos esmu ieraudzījis kādu pasauli, kuŗa man līdz šim bijusi sveša. Ja man tagad būtu vajadzīga kāda romāna varone (patiesību sakot, ir jau arī vajadzīga!), es skatītos Jūsu pasaulē. Man jau reizi bija vajadzīga tāda sieviete, kādu es iedomājos Jūs. Tas bija tad, kad veidoju savu tagadējo romānu (ne Rūsas) tēlu Mariju Neilandi. Bet tad man bija jāiztiek ar vairākiem šad un tad vērotiem latviešu meiteņu raksturiem, jo nebija tāda, kādu īsti gribēju. Bet – esmu pārgājis personīgā plāksnē! Veg damit!

Tas, ko Jūs man rakstījāt par savu Inesi, varētu būt maza aina novelei vai romānam. Bet, protams, to spēj rakstīt tikai māte. Un tā ir brīnišķīga viela romānam, kuŗu Jūs domājiet rakstīt par savu māti. Tik sen jau būtu laiks, ka mums arī, mums latviešiem, reizi būtu literārs darbs, kuŗā varētu redzēt latviešu mātes. Intelektuālā ziņā abu starpā ir bezdibenis. Ir tikai jūtu kopība.

Dzidras zīmējumi man tūliņ lika jautāt – cik viņai gadu? Es kādreiz interesējos par bērnu zīmējumiem, krāju tos un sekoju ārzemju literatūrai. Esmu redzējis arī ļoti plašu bērnu darbu izstādi Minchenē. Reiz es par to gribēju ieinteresēt Latvijas skolotājus un lasīju lekciju Skolotāju sanāksmē Rīgā. Bet klausītāji pamazām aizgāja no zāles un referāta beigas palika nelasītas, jo nebija vairs neviena klausītāja…

Un es šais bērnu zīmējumos biju atradis problēmu problēmas! Jūsu Dzidras zīmējumos ir ļoti spēcīga ekspresija. Galviņa ar kliedzienā ieplēsto muti varētu iepriecināt pašu Goiju. Un ja dāmas ģīmetne ir mammas portrets, tad Jūsu meitai ir ļoti noteiktas domas par Jums. Tas viss ir labi, bet jāzin, ka skola nekā nedarīs, lai Jūsu meitene savas spējas attīstītu tālāk. Var jau būt, ka te tas ir citādi, bet Latvijas skolas bija ievērības cienīgas bērnu īpatnību un spēju izskaušanā.

Sidnejas brauciens Jūs ir ļoti atsvaidzinājis un varbūt devis jaunas ierosmes. Laik pa laikam Jums tādi izrāvieni vajadzīgi, jo Jūs taču vēl esiet jauna, tik jauna, ka spējiet tam pati ticēt. Šo ticību nedrīkstiet zaudēt un tāpēc vajadzīgs reizām satikties ar vienā virzienā ejošiem cilvēkiem. Tikai neticiet šiem referātu aforismiem par pārlaicībām, pārcilvēcībām, mūžībām u.t.t. Tas pieder jau pagātnei. Tagad ir vairs tikai mazais un reālais cilvēks un mākslinieka uzdevums ir pūlēties par to, lai šis mazulis nekļūst par mērkaķi vai velnu.

Nē, jaunatnes literatūru es nerakstīšu, jo pēc manām domām tādas vispār nevar būt, tāpēc ka jaunatne nav kāds atsevišķs sabiedrības noslāņojums, bet pati sabiedrība. Un tā kā sabiedrībā tagad valda kioska diktatūra, tad velti atturēt no tās jaunatni. Vecajiem ir vispirms jāmainās uz augšu, tad to pašu ceļu ies arī jaunatne. Tā ir ļoti veca gudrība, jo: Ābols nekrīt tālu no ābeles, Was die Alten gesungen, das zwitschern die Jungen u.t.t.

Būtu ļoti daudz ko runāt par sievieti vispār un par sievieti kā māti. Bet tam jau vajadzīgs romāns, stāsts vai vispār grāmata un es domāju, ka mums šais lietās būtu daudz vienādu domu. Varbūt tāpēc, ka Jūs esat šai ziņā cietēja, bet es – es grēcinieks ar pārāk smagiem grēkiem. Varbūt, ka es par tiem arī runātu, ja man nebūtu bail pie tā smaguma, ar kuŗu cīnāties Jūs, pievienot vēl kādu svešu. Jūs ar mani runādama sevi atbrīvojiet no kaut kā, ticēdama, ka es Jūs saprotu un tā nav arī maldīšanās un tādēļ arī visam teiktajam ir priekš manis augsta vērtība. Ir vieglāk dzīvot jau tad, ja ir kaut jel viens cilvēks pasaulē, kuŗš tic, ka viņu saprot.

Bet – sorry! Man šķiet, ka es iegrimstu skolmeistarībā? Man gribētos, lai Jūs vēstules beigās smietos un tāpēc es pielieku te kādu savu balādi, kas rakstīta franču lielmeistara Franzuā Villona de Monkorbjē garā. Man vajadzīgs darbs nolasīšanai mūsu rakstnieku dienā. Bet tā kā visi jaunie rakstnieki parasti tēlo tikai smagas un drūmas lietas, tad man jādomā par kaut ko pretstatīgu.

Jā, es redzu, ka mani trioleti Jūs pavedinājuši uz tiem pašiem grēkiem. Par to man prieks – lūdzu, grēkojiet tālāk, jo visi grēki jau ir saldi… Katru dienu vienu mazu triolētisku grēku!

Jūsu J. Kalniņš.

Februāris 1954 (Ķikure/Kikure)

1.2.1954.

Vakar rakstītā vēstule nav nosūtīta. Mans pastnieks guļ vēl gultā. Tas, kas ausi bija jūrā par ilgu peldinājis.

Daugavpils izstādi atkārtoja Ilūkstē 1939. gada pavasarī. Domāju, to es atceros noteikti. Cik atceros vēl par tā gada izstādi – piedalījos viņā arī Daugavpilī ar saviem darbiem, tikai pati nevarēju ierasties, jo biju saaukstējusies pie kāda pavasarīga zīmējuma gatavošanas. Tā arī nezinu kādas un kur bija izstādes telpas Daugavpilī.

Pirmo reizi Daugavpils izstādē, domāju, bet nevaru apgalvot, piedalījos gadu iepriekš. Tikai tas it kā nesaskan ar to, ka es tanī gadā nestrādāju Ilūkstē, jo biju savā ceļojumā. Gan ne visu gadu prom, tā kā es būtu varējusi arī no mājām tur aizbraukt. Bet es to pavisam nevaru atcerēties. Man gandrīz liekas, ka es piedalījos (un tikai) vēl gadu iepriekš. Tad es tur pati arī biju. Telpas atceros – divas istabas, viena šaurāka, otra platāka ar iebūvētu vidus sienu, gleznām. Kādā ielā – nezinu. Varbūt nezināju pat toreiz.

Tā, manā atmiņā iznāk, ka es piedalījos 1937. un 1939. gadā. Pēdējā ar atkārtojumu Ilūkstē. Gleznotāju Struti pēc vārda gandrīz neatceros. Nevaru atmiņā uzburt arī nevienu seju, kuŗu varētu kā viņu iedomāties, tāpat nezinu viņas vēlāko vārdu. Protams, ja Jūs man šo to atgādinātu, varētu sameklēt ko vairāk, bet ne drošas ziņas. Tas viss ko varu Jūsu jautājieniem atbildēt.

Vai Jūsu autobiogrāfija tiks kur iespiesta? Vai izdosiet kādu rakstu krājumu? Viena stāstu grāmata mani ļoti interesētu, neesmu no Jums vairāk lasījusi, kā Preciniekus. Varbūt kaut ko, kam esmu aizmirsusi piesaistīt autora vārdu. Man kādreiz tā gadās. Vārdus atcerēties man ne visai labi padodas.

Jūsu vēstule man atnesa jaukus pārdzīvojumus. Uzmudinoša, gaiša, tik daudz dodoša. Lasīju viņu uz ceļa. Saņēmu pastu (mums pēc pasta jāiet pusotras jūdzes) un gāju pretī autobusam. Uz ceļa esmu lasījusi lielāko daļu no savām kādreiz saņemtām ‘ievēŗojamām’ vēstulēm, šī arī bija viena no tām.

Neesmu neko paveikusi. Mētājos starp zīmēšanu un rakstīšanu. Es gribētu visu. Es gribētu arī visu laiku sev. Kaut pusi. Kaut dažas pilnīgas drošas stundas. Bet tā man nav. Es nozogu ko varu. Es daru jau sen, kā Jūs ieteiciet: domāju par savu rakstāmo vienmēr. Darba vidū dažreiz skrienu pēc papīra zīmītes, dažreiz nesu to līdz, lai kaut ko pateiktu, kas citādi var atkal atkrist kaut kur atpakaļ, kā vāji piekodusies zivs zvejniekam. Tāpat sāk iet arī ar domu par zīmēšanu, kad zīmēju. Kustības, tēli, sāk dzīvot. Bet patreiz tas tā nav. Man ir kaut kur jālaužas ārā un to es labāk varu ar vārdiem. Citādi man ir jāiet bojā. Nezinu vai es rakstīt vēlos tikai sev? Jeb rakstot sev, ir tomēr kāda izjūta, ka tu esi saskāries ar kādu – jā es nezinu ar ko? Man šķiet, visu savu mūžu es meklēju kaut ko – cilvēku, cilvēka domu, dvēseli, lai vēstītu tam par sevi, redzētu viņu un tuvotos vēl kaut kam trešam – Lielākam. Tāda jēga būtu manai rakstīšanai.

Kādēļ Jūs sakāt lai nevērtēju Jūs par augstu? Jūsu vārdi man patīk, ir tuvi, daudz palīdz, noskaidro, iepriecina. Kā es varētu Jūs vērtēt par augstu? Bez dvēseles piekļaušanās neviens cilvēks nevarot dzīvot, tā kaut kur sen atpakaļ lasīju. Man ir nācies dzīvot. Bet viegli tas nav. Un kaut kur vienmēr tad tiecas, un meklē un atrod un pietiek ar mazumu, gūstot daudz.

Man ir kāda laba draudzene U.S.A. Tagad pēdējā vēstule bija ļoti īsa pirms svētkiem. Baidos kas ar viņu notiek, raksta ka esot pazaudējusi dvēseles mieru. Bijuši briesmīgi baiļu brīži. Vai šis laiks nav pārbaudes, pārbaudes un moku laiks? Nevienu labu vārdu šai laikā mēs nevaram novērtēt par augstu. Ir jau nakts. Jūs ar Jusi jau būsiet izstaigājušies.

Labākos sveicienus.
E. Dz.

7.2.1954.

Cienījamais J. Kalniņa kungs.

Gaidīšu Jūs 14 februāŗa vakarā Sidnejā savā darbu skatē.

Vakar saņēmu Klauverta vēstuli, ka ne februāŗa beigās, bet tūlīt pēc nedēļas ir vēlama manu darbu skate. Nav nospiesti oforti ne linoleja griezumi, bet gaidīt ilgāk arī laikam nebūs ērti, jo cik no vēstules saprotu, rīkotāji vēlētos labāk tagad. Kaut ko jau sameklēšu ko rādīt, varbūt ko pārdot nebūs, bet tā jau reti ir priecīga lieta.

Tā tad nolasiet jauki savu referātu 12. februārī un lidojiet uz šo pusi. Es tikai tiešām nezinu teikt, kur tā vieta atrodas kur notiek šie literārie vakari. Referēšot Kārlis Freimanis par tematu Neapmierinātais raksturs literatūrā. Taisni tā stāv rakstīts vēstulē!

Jā – laikam man nav cerību Jūs sagaidīt. Lai gan tas būtu skaisti. Noklausītos referātu, apskatītu zīmējumus un parunātos. Staigātu pa Sidneju, nemaz neietu gulēt, klīstu pa pasaules lielpilsētu un runātu par kādu mazu zemi, par lieliem nodomiem. Jā, tā tas bija sen atpakaļ. Žēl ka Jūs neesiet tikai mazu mazuliet tuvāk. Tad vēl varētu pamēģināt, vai vēl nav mazliet tīras līksmes mūsu nogurušās sirdīs un vai nevar vēl lidot domās, vārdos un īstenībā.

Lasīju Jūsu romānu par grafiķi Eleonoru Mika kundzi un man vajadzēja smieties, jo man viņa atgādina M. – I. kundzi. Saskan visas izdarības. Ar M. reizē gāju Akadēmijā un ciemojos Rojā pie viņas, braucām kopā uz Parīzi ar viņas kuģi. Viņa bija lāga meitene, tikai ar tādu zināmu ģimenes piegaršu materiālajās lietās. Mūsu draudzība iznīka pamazām un beigās gluži sievišķīgu lietu dēļ. Bet atceroties tās dienas kopā ar D.D. un I. pie viņas Rojā, man arvien ir jautri jāsmejas. Ar Mariju Lielo, kā mēs to dažreiz saucām, tika pavadītas dažas skaistas jaunības dienas.

Kā tagad braucot uz Sidneju gribētos satikt draugus! Cik toreiz viņu bija bagāts pulks. Un tagad ir svešums, svešums vien.

8.2.1954.

Sāku rakstīt Jums tik gaŗas vēstules ka vienā dienā tās nevaru nobeigt. Patreiz esmu Maitlandē, izspruku no mājas un atskrēju šurp, varbūt varēšu nodrukāt kādu linoleja griezumu.

Liekās, tēlotāja māksla man ir par smagu gluži praktiskā ziņā. Man šī mazā skate sagādās tādas pūles, kamēr es darbus dabūšu Sidnejā un atpakaļ! Nav vēl satiksmes līdzekļa. Ak, visa dzīve iet kā pa ciņiem! Bet – lai! Ka tik tā iet. Gaidīšu Jūs ja ne īstenībā, tad domās savā izstādē. Nav ne vienas spirgtas domas ko vēl pateikt. Gaidīšu kādreiz atkal vēstuli.

Visu labāko.
E. Dzelme.

54. 14. 2.

Cienītā E. Dzelmes kundze.

Jūsu vēstulei nolēmu atbildēt tūliņ otrā dienā pēc Jūsējās saņemšanas, tas ir svētdienā. Bet nekas no tā neiznāca, tāpēc, ka tai pašā diena saslimu ar asu išiasa lēkmi un vajadzēja veselu nedēļu gulēt kā bluķim gultā. Pēc kādām dienām varēju rakstīt ar zīmuli un to arī darīju, bet tad jau pienāca Jūsu otrā vēstule un nu man likās, ka tas ko biju uzrakstījis, neder un šai svētdienā nu es jau varu rakstīt ko citu, sēdēdams pie galda. Un tā kā Jūs varbūt tikai rītu atgriezīsaties no Sidnejas, tad man nav ko steigties.

Pirmo vēstuli es sāku rakstīt pieturēdamies pie tā, ko Jūs apzīmējiet par smagu un ļaunu savā dzīvē, un no kā Jūs gribētu izlauzties. Bet kad izlasīju Jūsu otro, tad likās, ka jāiesāk ar ko citu. Otrā vēstulē bija kaut kas tik svaigs, uzņēmības pilns un spirgts, ka par to jāpriecājas. Tikai viens brīdis prom no ikdienas un Jūs runājiet kā cilvēks, kuŗš par sevi nosaka. Var būt, ka arī maldījos?

Tā bija skaista vieta Jūsu vēstulē, kur runājat par savām meitenēm. Lūdzu stāstiet man arvien par šīm mazajām sievietēm. Jau tāpēc vien, ka mātes prieks un lepnums laikam vismazāk egoistīgs un vistīrākais, ko sieviete var just. Un tad man šķiet, ir vēl kas vairāk. Līdz šim Jūs varbūt savās meitenēs redzējāt tikai bērnus, kam bijāt nepieciešama, bet nu sākat redzēt viņās mazas sievietes. Tās Jums pa daļai it kā svešas, bet pa daļai arī pazīstamas. Jūs viņās vērojat savas ilgas, savu nemieru, kad tas vēl piederēja tikai Jums un tas Jums atgriež atmiņā pagātni, kas jau bija kļuvusi gandrīz par sapni. Man tā liekas, bet var jau būt, ka es pats sapņoju! Bet varbūt tomēr tas nav sapnis? Varbūt Jūsu meitenes kļūst Jums draudzenes? Tam tad vajadzētu būt brīnišķīgam momentam, jo tad Jūs vairs nejutīsaties tik viena un panest no ārpuses nākošo smagumu Jums būs vieglāk. Jo ir taču tā, ka tas, kas mums mīļš un mīt mūsos, padara mūs stiprākus pret to, kas ir ārpus mums. Es domāju ka mums vispār ir mazāk jācīnās pret ļauno, bet daudz vairāk par labo. Bilžaini runājot: ja sāksim uzbrukt velnam, tad, lai to pieveiktu, jāzin un jāizmanto viņa cīņas paņēmieni. Tas nozīmē, ka paši to negribēdami galā kļūstam viņam līdzīgi un beidzot nokļūstam ellē. Šādā nelaimē nokļūst lielais cilvēku vairums un beidzot zaudē savu Dieva ģīmi, jo taisni to jau velnam patīk samīdīt un nodubļot. Šādā kārtā viņš iegūst sev delikateses un parasti arvienu ir tas kuŗš triumfē. Man šķiet, ka Jums nevajadzētu palaist gaŗām šo brīdi, kad Jūsu rokās aug Jūsu draudzenes. Viņām līdzi Jums vēl reiz jākļūst jaunai, jo taču: Ak jaunam būt, nekas nav grūt! Ja nokavēsit brīdi, tad variet visu zaudēt, jo otrreiz tas neatgriezīsies. Jūsu meitenēs vēlāk var parādīties arī sveši kompleksi, tāpēc tagad jāstiprina tie, kas viņās ir no Jums, jo tikai tie būs Jūsu pusē. Jums ir tiesības to darīt, ja cīnāties par gaišo spēku, ja ticat savai vienreizībai, kas taču Jums uzticēta no nezināmas varas un kas Jums jāizveido līdz pilnīgai. Daudzi šo cīņu uzskata par Donkihota cīņu, bet es tomēr esmu viņa pusē un tāpēc arī Jums nevaru neko citu teikt.

Es nedrīkstu Jums dot nekādus padomus praktiskā ziņā, bet vienu es gribētu Jums teikt. Pasaulē cilvēka rokās ir ierocis, kāda nav nevienam ļaunumam. Tas ir – humors. Humors ir dievišķīgs un nav uzvarams. Tas ir jāstāda pretī dumjībai, iedomībai, zemumam un visam tam pret ko mums jācīnās. Dažreiz pat pašiem pret sevi.

Jā, mēs esam sākuši rakstīt gaŗas vēstules. Pirms viena gada tas tā vēl nebija. Un taisni tas, ka tāda iespēja varēja rasties, kaut gan es kādreiz, tik sen atpakaļ Jūs redzēju tikai vienu īsu mirkli, tas ir brīnišķīgi, jo liek cerēt, ka liktenis varbūt priekš katra cilvēka glabā nevien postu un bēdas, bet arī saulainas dāvanas. Tam ir jātic, lai varētu dzīvot, būt eksistents, būt cilvēks. Un cilvēks cilvēkam var daudz ko dot un nekļūt ar to nabagāks, tukšāks. Var dažreiz dot sīku izgriezumu no savas dzīves, bet tas iegūst vērtību, tiklīdz saņēmējs grib lasīt rindu starpā un izlasa tur, ka ar viņu runā cilvēks, vienreizīgi skaista pasaule, kas varbūt atklājas tikai viņam vienīgajam. Vai tas tā, un kāpēc tas tā, labāk neprasīt. Kāpēc tad, piemēram, spīd saule? Protams ļoti labas ģimenes domā, ka tas tāpēc, lai nogatavojas āboli un nenosalst ausis. Bet tā nav visai dārga gudrība.

Es vēlētos Jums parādīt arī sevi, bet ne jau kā varoni, bet tikai tāpēc, lai būtu pateicīgs Jums ar to par Jūsu uzticēšanos man. Bet mana ārējā pasaule ir daudz, daudz sīkāka nekā Jūsējā un ir vajadzīgs liels humors, lai to vispār varētu vērtēt. Bet pie gadījum jau to var arī darīt, lai sagādātu Jums mazu humoru. Es domāju, ka par mani kaut cik var spriest tikai no tā, ko esmu rakstījis. Esmu savos darbos ļoti subjektīvs, lai jau neteiktu autobiogrāfisks. Lai manu stāstu darbība norisinātos jebkādos šīs dienas vai arī vēsturiskos apstākļos, tur darbojas tikai tādas personas, kuŗas domā un jūt tā kā es. Esmu iespiedis šeit Austrālijā, Anglijā, Vācijā, Kanādā un vecos laikos Latvijā pavisam kopā ap 50 stāstu. Kad tagad par tiem domāju, man šķiet, ka esmu vislielākais egoists pasaulē, jo tur darbojas 500 līdz 600 personas un tās visas domā un runā tikai man pa prātam! Ja man par viņām jāatbild Dieva priekšā, tad esmu pazudis cilvēks, jo viņas runā cita citai pretī. Bet visā manā dzīvē ir tik daudz pretrunu, pārskatīšanā, vilšanās, aplamību un arī – prieka bijis, ka tagad vairs nav nekādas iespējas kaut ko labot vai grozīt. Ir tikai viens aizbildinājums – lai bijis, kas būdams, es esmu par to priecājies.

Pēc satura mani darbi ir ļoti dažādi, bet es nekad neesmu tur ne ko mācījies, ne aizstāvējis, ne sludinājis, bet dzīvojis ar tiešām negantu dzīves prieku un daru to vēl tagad. Tāpēc es arī domāju, ka man nav un nevar būt nekādu nopelnu, jo tad jau tie būtu arī cīrulim vai rudzu puķei.

Fragments no manas autobiogrāfijas kā atmiņas par E. Virzu ir iespiestas Ceļa Zīmēs.

Jūsu Permeke iespiests izskatījās vēl labāks nekā rokrakstā. Priekšrocība – sulīgais stils, svaiga notikuma uztvere.

Ar nākamo numuru Austrālijas Latvietis parādīsies bez angļu teksta. Var cerēt, ka radīsies iespēja avīzi paplašināt uz 8 lappusēm, tad var cerēt, ka izdosies kaut ko vairāk darīt stāstu ziņā. Daži techniskie apstākļi neļauj pagaidām pāriet uz 8 lappusēm.

Vakar Adelaidē laikam sāk iznākt V. Ešota izdotais mēnešraksts Viesis. Jūs tur varētu kādu gabaliņu aizsūtīt? Bet varbūt pagaidiet līdz kāds no Jūsu stāstiem parādīsies pirms mūsu avīzē, tad Ešotam pret Jums radīsies lielāks respekts. Stāsts nevar būt gaŗš, jo lielo tiesu no žurnāla, kā domājams, aizņems viņa paša romāns. Abonējiet šo žurnālu, lai atbalstītu izdevēju. Es viņam nevaru palīdzēt ne naudā ne graudā, jo esam ar E. tik lielos ragos, ka mums nav kontakta. Tas ir humors, pie kuŗa es domāju, ka neesmu vainīgs.

Es nosūtu Jums dažus savus stāstus, kas pagadījās pie rokas. Kad ir kāds vaļas brīdis, paskatāties tajos pēc kam pie gadījuma atsūtiet atpakaļ, jo tie ir vienīgie eksemplāri, kas manā rīcībā.

Esiet sveicināta un rakstiet man vairāk ko par visām trim Jūsu ģimenes meitenēm.

Jūsu J. Kalniņš

     Hermanis Hese

Migla

Dīvaini miglā ir klīst!
Akmens ikkatrs un krūms tad jūt,
Ka ir viens. Koks koku nepazīst.
Ikvienam būs vientulim būt.

Draugu pilns man bij pasaules loks,
Kad gaismā es biju pats,
Nu, kad tver miglas spoks,
Neredz neviena drauga skats.

Tiešām gudrs nav neviens,
Tumsu kuŗš neizprot,
Kas kā melns pavediens
Rit, visus izšķirot.

Dīvaini miglā ir klīst!
Dzīvot – ir vientulim kļūt.
Cilvēks cilvēku nepazīst –
Ikvienam būs vientulim būt.

Man patika šis Hermaņa Heses dzejolis, un es viņu pārtulkoju latviski. Tur ir kāda patiesība, kāds baigs vērojums.

21.2.1954.

Cienījamais J. Kalniņa kungs.

Pateicos par vēstuli. Rodu no Jums padomus, dzīves gudrības, kas palīdz. Varbūt Jūs par manu skati ziniet jau vairāk, kā es pati. Dzirdēju, ka kāds rakstīšot kritiku. Ja tā, tad tā jau ir pie Jums.

Skate, lai arī sasteigta, un lai arī es nenospiedu un nevarēju izstādīt viņai gatavotos 4 ofortus, tomēr izdevās. Tas ir tā – manā vērtējumā. Satiku vai visus Sidnejas māksliniekus, kas man līdz šim bija sveši. Tai īsā brīdī, kamēr tur skate ir apskatāma, pa priekšlasījuma starpbrīdi un dažas minūtes sākumā un beigās – guvu kādu sasildošu tuvumu ar kollēgām. Varbūt es pati to tā vairāk iedomājos, bet jutos gandrīz kā kādreiz Kultūras Fonda vai citā izstādē, kad pa kreisi ienāk Krastiņš pa labi kaut kur Upītis un apkārt jaukie Tukumieši, kas pazobo un paslavē vienā reizē. Te pazobojies gan vēl neviens netika, tas vēl nākotnes devums, bet viņi liekas priecājās. Viņi tā teica un tā izskatījās. Man bija tur tikai sangvina zīmulī galvas, tās un vēl citas, kas bija Kultūras dienās Melburnā, tad daži zīmuļa (arī sangvinā) dabas skati, divi mazi oforti un pieci linoleja griezumi.

Ofortiem šoreiz pagāja gaŗām, priecājās par galvām un linoleja griezumiem. Tie īsteni ņemot ir man sākuma darbi, ne teorijas, bet tikai izjūtas (ko rada materiāls), radīti.

Biju ļoti laimīga ka atradu atsaucību tieši kollēgās. Protams, no manas vientulības tur pulkā nokļūstot es jau biju ‘pacilāta’, bet viņu vārdi mani patiesi aplaimoja. Es jau Jums teicu ka ļoti ilgojos draugu. Kaut kādu atspīdumu un varbūt sākumu tam gaišumam, ko draugi var dot, es guvu. Satiku paziņas arī no Vācijas un citiem trimdas laika ceļiem. Beigās bija pat kaut kas no romantikas (kaut tikai šis vārds šai zīmē nebūtu tik daudz nolietots).

Visu kopā ņemot diena Sidnejā man bija ļoti bagāta un esmu pilna jauna spēka. Jā, tas ko rādīju jau bija tikai sākums, tam ko gribētu rādīt, bet vispirms – veikt. Bet nu par to diezgan.

Jūs iekustinājāt kādu tematu par ko es ļoti, ļoti labprāt runāju, vairāk gan – domāju, jo nav ar ko runāt. Par savām meitenēm.

Dievs mani ir svētījis kā māti līdz šim. Viņas abas ir veselas un skaistas. Te es nedomāju ‘smukumu’, bet netrūkst arī tā. Domāju, ka esmu pūlējusies cik labi varēdama, lai nobīdītu no ceļa katru ļaunu nejaušību, kas tām varētu kaitēt. Bet ar manu pūlēšanos vien nepietiek. Bet nu par viņām pašām.

Abu meiteņu lielākais labums, ko tās no dzīves sagaida ir tas, ka viņām būs bērni! Kā viņu domās nav izperinājies pretējais ir taisni brīnums. Mazākā, Dzidra, reiz atkal, kā arvien, sēdēja ar muguru pret mani un cītīgi zīmēja. Ienāca prātā papētīt, cik daudz viņa pati no savas zīmēšanas tur. „Kas tu būsi kad izaugsi?” es jautāju. Galvu nemaz nepaceļot nāk skaidra un ļoti noteikta atbilde: „vispirms es būšu mamma.” Nav man ko teikt. Bet nu man gribās vēl ko papētīt. Uzmanīgi es ierunājos vai tas nav grūti, jāstrādā daudz, jāgādā par visiem un tāpat nevar labi izdarīt, paps baras… „Es precēšu labu papu,” tikpat lakoniski atbilde kā pirmā. Nav man ko vairāk teikt. Vārdos mātes uzdevums nav nekad no manis cildināts, tak viņas pašas ir saskatījušas šai lietā to dzīves vērtu. Labi. Es kādreiz domāju tāpat un neesmu savas domas mainījusi.

Jā, bet par viņām – vecākā mācās baletu, jaunākā zīmē. Viņi jau ir tikai knauķi, bet tur jau ir kāda paruna, kas to vīra tikumu rāda, varbūt arī te ir jau zīmes nākotnei.

Inese dejo jauki. Es neticēju, ka viņa to var. Viņa man šķita par daudz mierīga, inteliģenta, trausla priekš tā. Bet kad es to redzēju skolnieku vakarā dejojam, tad biju pārsteigta un pat aizrauta. Ritms, nodošanās dejai un kaut kāds nepasakāms graciozs trauslums, kas nav ārējs tikai, bet it kā staro no viņas mazās sirds, no iejūtas. Nevaru to izteikt. Bet kādā humoristiskā nēģeru lelles dejā viņa pēkšņi sviež kājas ar lielu temperamentu un arī tas nav piekārts, bet nāk kā no dzīva avota. Māte protams redz vairāk un ir aklāka kā citi. Bet Inese dejojot guva lielu ievērību no citiem. Nav nekā vilinoša par to domājot. Varbūt arī tam nebūs jānotiek, bet ja būs – neko nevar darīt. Būs jādejo. Mazākais tagad nevar viņai atteikt. Viņai ir skaisti veidots augumiņš, tīrām, veselām locītavām, pareizi nogrupētiem muskuļiem, patrausls, bet vesels un vingrs. Attīstās lēnām un tas ir labi.

Kad viņa man piedzima Madonā, es pilnīgi izjutu to, ka esmu paaugstināta, pielīdzināta, tuvināta augstākam. Tad man tūlīt arī bija jādomā: bet katra kaķenīte jel ir tāda?! Jā, to es arī apzinājos, ka tas tā ir. Un ja ir kāda kāja kas viņu sper, tā nav paaugstināta. Nezinu vai par to sieviete tālāk var tikt savā ‘filozofijā’.

Kādreiz jaunībā, es lasīju vai dzirdēju, ka sieviete ir tuvāka dzīvniekam kā vīrietis un jutos briesmīgi apvainota. Tagad es tā laikam nejustos. Sievietei un dzīvniekam ir kopējs noslēpums. Viņai pašai tas neatrisināms, neatminams, bet vīrietim arī nē. Šī apmēram ir tā viela, no kā es kādreiz gribētu rakstīt romānu. Galvenais tēls viņā būtu māte. Tēvu man nošāva lielinieki 19. gadā. Māte mūs ar māsu izaudzināja dodot katrai to, ko mēs vēlējāmies. Viņa bija mana draudzene līdz pēdējām dienām Vācijā. Sākot no manas pirmās skolas dienas viņa sekoja man līdz, lasīja visas tās grāmatas ko es lasīju, pazina visus manus draugus un draudzenes, citus personīgi, citus tikai manos stāstos. Viņa bija brīnišķīgs, gaišs tēls. Daudz maigāka, bet ne vājāka dzīves cīņās kā Aīdas Niedras sievietes. Viņā arī cieši saausti bija veco latviešu tikumi un kristīgais Dievs, kaut gan sakarā ar ‘tā laika progresīvo’ garu, viņa bija formāli novērsusies no baznīcas. Liekas viņa arī patiesi, iekšēji bija mazāk reliģioza kā es, bet viņā nebija neviena soļa, kas nebūtu kristietīgs. Domāju ka tādu atraitņu kā viņa latviešiem bija daudz, un viņas labi audzināja savus bērnus.

Ņemu jau trešo lapu! Negribētu Jūs apgrūtināt. Bet pēc Sidnejas dienas, esmu kādā nervu saspīlējumā, kas prasa atbrīvošanos. Patreiz to citur vēl nevaru izliet, kā vēstulēs. Drīz ķeršos pie darba, ja nenāks kas ceļā.

No Dzidras, savas jaunākās, nosūtu Jums dažus mazus zīmējumus. Tie ir izmētāti uz lapu lapām. Tāpat kā lielam arī mazam, skaistākās lietas rodas uz piesmērētām, saburzītām nieka lapiņām. Tīras lielās burtnīcas lapas ne arvien ir daiļi nozīmētas. Bet es nevaru rāties. Atceros, ka prof. Fedders mums kompozīciju un stilus mācot teica: „neņemiet tīru, spožu, dārgu lapu, kad jūs mēģināt taisīt kādu mazu kompozīciju. Ņemiet avīžu lapu, ietinamo papīri, ņemiet kaut ko, kur kaut kāds raibums jau ir, kas ierosina fantāziju. Balts tukšums to sabaida.” Tā ir patiesība, vai nē?

Par ‘trešo meiteni’ man negribas runāt tagad. Nav nekā tik liela, kā Jūs domājiet. Ir mazums, kas aizslēpies aiz tūkstoš aizsardzības formām, – lielības, valdīšanas, visziņas, uzpūtības, un atkal un atkal valdīšanas. Tā ir bēdīgākā lieta, kas kādam var gadīties. Pirmais likums, lai mēs varētu augt, ir atzīšana, ka mēs esam mazi. Visu mūžu cīnoties to neatzīt un atsakoties sākt no mazuma, cilvēks ar visām savām lielišķām aizsardzības formām nonāk tuvu ārprātam. Bet ja viņš vēl turpina tāpat, viņš jau kļūst bīstams savai apkārtnei. Man būtu bijis labāk Jums to nerakstīt. Bet kaut kā ir daudzreiz par smagu. Esmu bijusi uz galējas robežas, fiziska un garīga sabrukuma tuvumā. Līdz šim kā nekā tieku galā. Bet es baidos, ja gadās kaut kas un es fiziski neizturu, (par garīgo es tagad nebaidos, jo pēdējā gadā es visvairāk esmu izpratusi ar ko es kaŗoju – ar dzirnavu spārniem…) ja, un ja es neizturu, tad manas meitenes ir pagalam. Tikt kādā plāksnē, kur es gūtu garīgo un arī materiālo atbalstu. Tad lietas krasi mainās. Kad es strādāju un pati pelnu – ir labāk. Bet tagad es to nevaru. Un es esmu nabaga un nevarīga. Jūs zināt, kāda ir ‘aiz priekškara’ formula uzvarai: turēt savu padoto neziņā un nabadzībā. Tā pati formula ir te.

Jūs sakāt, lai abonēju Ešota žurnālu. Es gribētu. Bet patreiz neesmu atjaunojusi pat Ceļa Zīmes. Man pietrūkst līdzekļu. Jums varbūt tas liksies neticami, bet es priecājos par to mārciņu, ko man Austrālijas Latvietis atsūtīja par to kritiku un mākslinieku pārrunu. Tagad par pēdējiem divi niekiem, viņš man vairs nesūta. Kādēļ – nezinu. Skate Sidnejā ne daudz, bet tomēr, manu finansiālo stāvokli saglābj. Nu redzat – tik savāda ir mana ikdiena. Bet es ticu, tā nav ne neinteresanta, ne garlaicīga. Tikai spēku, spēku man vajag to nest. Bet cilvēks jel ir tomēr tik izsalcis kādreiz prieka. Kas viss nav ziedots un noslāpēts! Izbailes pārņem, ka tā jābūt līdz beigām. Bet – izejas nav. Ir jāmēģina ‘pacelties pāri’. Piedodiet, ka šai vēstulei laikam nemaz nav stila. Pat teikumi ir briesmīgi. Ceru, ka citas būs gaišākas – tas ir – tīrākas. Nepatīk man viņa tādēļ, ka beigās es runāju to prom no sevis, ko man tomēr vajaga nest vienai. Bet varonim būt visu laiku ir par grūtu.

Labākos sveicienus.
E. Dz.

Janvāris 1954 (Ķikure/Kikure)

1954.21.1

Cienītā E. Dzlemes kundze.

Pateicos par vēstuli un skaistiem novēlējumiem. Lai jau tie piepildās, ja ne citādi tad kaut sapņos. Sak, no Jūsu mutes – Dieva ausī. Man bija prieks lasīt, ka Jūsu rūpju un darba pilnajā dzīvē bijuši kādi patīkami atpūtas brīži. Tas tā bija sevišķi pēc tam, kad redzēju Adelaides kultūras dienu izstādes katalogā Jūsu vārdu, bet pēc tam dzirdēju, ka darbu neesot bijis. Es domāju ka slimība Jūs pievarējusi un tāpēc neesat varējusi nodomātos darbus aizsūtīt.

Jā, ir pareizi ka rakstot par Viku romānu, Jums būtu daudz jāpūlas. Bet es domāju, ka šīs pūles arī ir vienīgās, kam vispār it kāda vērtība. Romānu rakstīt tas manā skatījumā ir – dzīvot, dzīvot ar tēlojamām personām kopīgu un ļoti tuvu dzīvi. Un jo šī dzīve intensīvāka, spraigāka, bagātāka, jo liekas rakstnieka ieguvums. Tas, ko saka citi par to, var noderēt viņa patmīlībai, godkārei etc. un ir ļoti relatīvas vērtības, ko nosaka ļoti dažādi apstākļi un pat nejaušības. Es zinu gan, ka ir rakstnieki, kas domā, ka viņi raksta mūžībai, tautai, tēvijai u.t.t. Tiem, protams, ir ļoti svarīgi, ko par viņu darbu saka Jānis vai Pēteris šodien un ko tie teiks rītu. Man šī tipa mākslinieki ir nesaprotami, jo es vispirms un arvienu rakstu tikai sev un allaž esmu mazliet pārsteigts, ka ir viens otrs, kas saka, ka viņam patīk, ko esmu rakstījis. Bet – atgriežoties pie Vika, – varbūt tiešām rakstīt par viņu Jums tagad vēl būtu grūti. Tas tā vairs nebūs pēc 10 vai 15 gadiem. Tad dzīve, kuŗā reiz redzējāt Viku, būs Jūsu apziņā pārvērtusies skaistā teikā un šī teika reizā ar to būs kļuvusi par vienīgo Jūsu dzīves realitāti. Jūsu bērni, kas tagad Jums šķiet tik tuvi, tad jau dzīvos Jums svešā pasaulē, Jūs jutīsaties vientuļa un pēkšņi Viks un tā pasaule, kuŗā Jūs dzīvojāt kopā ar viņu, kļūs tik gaiša un tuva, ka Jūs to sapratīsiet un varēsit mīlēt daudz dziļāk nekā to, kuŗā dzīvojāt īstenībā. Un tad Jūs to izdzīvosit kā māksliniece no jauna un daudz pilnīgāk, kā tad, kad to skatījāt ar meitenes acīm. Māksla ir nebeidzama sevis izdzīvošana un īstā un vienīgā patiesā dzīve, kuŗu mums piešķīrusi Dieva žēlastība mums nezināmu un neizprotamu iemeslu dēļ. Tas par Viku. Ja domājiet, ka ar Annu Meiju Jums būtu vieglāk tikt galā, tad rakstiet par to. Tagad tas vēl nav par vēlu, bet būs par vēlu tad, kad gulēsit zārkā. Kā jau teicu – rakstīt romānu ir dzīvot un kad tad dzīvot var būt par vēlu? Domājiet par to, kas jāraksta darbā ejot, domājiet par to gultā un domājiet savus bērnus audzējot, jo viss jau iet uz tā paša dzīvošanas rēķina. Kas attiecās uz mani, tad kā jau es Jums lūdzu – nevērtējiet mani pārāk augstu, bet citādi es Jums vienmēr nākšu talkā ar visu, kas man ir, (svītrota viena rinda) tā prieka dēļ, ko dod iespēja vērot otra cilvēka pasauli, kas manējai ir tik tāla un tomēr ne sveša. Es bieži lasu un klausu Gētes padomiem, jo turu viņu par gudrāko cilvēku, kāds pasaulē kādreiz bijis. Un viņš šai virzienā saka tā: …Denn edlen Seelen vorzufūlen ist wūnschensvertester Beher…

Tas ir liels zaudējums, ja nav seno vēstuļu un dienas grāmatu, jo tā ir pasaule, kuŗā Jūs tagad sevi saskatītu daudz skaidrāk, nekā savās domās. Bet ja Jūs tagad jo sīki atzīmētu ik dienas to, ko jūtiet un domājiet tad ar to rastos pēc viena gada pietiekami materiāla – romānam. Ne piramīdas vajadzīgas māksliniekam, bet mīlestība pret lietām, ar kuŗām viņam pašlaik jādzīvo, tad tās var pacelt tādā gaismā, kas pārsniedz piramīdas.

Ka Jums viss, par ko domājiet vai rakstāt, liekas neskaidrs, ir dabīga un pareiza lieta. Tikai ļoti aprobežotai galvai viss liekas tikpat noteikts un skaidrs kā vilciena saraksts. Mākslinieka darbs ir meklēšana, maldīšanās un izmisums par to, ka viņš nojauž kādu patiesību vai skaidrību, bet ka viņa domām trūkst spēka un vārdiem krāsas, lai to pateiktu. Tas, kas Jums manā romānā liekās drošs un noteikts, manis paša acīs tāds nav un lasot iespiestās rindas, es ar skumjām domāju par to, ka tagad es to varētu pateikt pavisam citādi, labāk, pilnīgāk un skaidrāk. Bet kā jau teicu – rakstīt romānu ir dzīvot. Un vai tad mūs vispār var apmierināt tas, ko esam izdzīvojuši? Liekas arvienu tā, ka daudz kas varēja būt citādi saprasts, citādi mīlēts, citādi priecēts un citādi ciests.

Es nevien saprotu, bet arī jūtu, cik smagi ir Jūsu apstākļos domāt par kaut ko, kas stāv ārpus dienas darba. Un tomēr – es nojaužu, ka Jūsos ir vēl tik daudz nemiera un dzīvot gribas, ka bērni, pupiņas un daudzas citas lietas, par kuŗām man nav īsti jēgas, Jūs nav noliekušas pie zemes. Un ko tad lai citu saku, ka man tikai prieks par to. Cilvēks nu reizi ir vienreizīga parādība pasaules visumā un tiklīdz viņš to nojaudis, viņam ir nepārvarama tieksme sevi izdzīvot ar visu to, kas ir viņa spēju robežās. Viks to dara uz vienu modi, Jūs un es un neskaitāms pulks citu, citādā veidā. Un laikam jau mums ir tiesības to darīt, jo vai tad tā varētu būt, ka tas, kurš mums licis šai pasaulē dzīvot, būtu netīšām sametis mūsu dvēselēs tieksmes, vēlēšanās, ilgas un nemieru tikai tāpēc, lai tur nebūtu tukša telpa?

Kaut kā ir jācīnās. Tur Jums taisnība. Tā ir dzīve un nevien ārējā, bet arī iekšējā. Un laikam tas nekad citādi nav bijis – tie, kas par to domājuši. Daži dzer alu, citi mīlē, vēl citi taisa jokus pa radio vai lamā Čerčilu un domā, ka tā ir dzīve. Gals ir tomēr visiem vienāds, gals ir klusums. Tas samierina.

Beidzot kāds lūgums:

  1. Ja atceraties, tad pasakiet, kuŗā gadā (gados?) piedalījāties mūsu Daugavpils izstādēs un vai tas bija jau Domes ielā 49, vai vēlāk – Domes ielā 1 pilsētas valdes namā?
  2. Kuŗā gadā daļa no mūsu izstādes tika atkārtota Ilūkstē?
  3. Vai pazināt gleznotāju Struti? Un kāds bija viņas vēlākais vārds? Viņas vīrs bija aktieris Daugavpils teātrī.

Šīs ziņas man vajadzīgas autobiogrāfijai.

Es pašlaik dzīvoju lielā puķu dārzā, jo mana vedekla ir liela puķu kopēja. Visskaistākās ir milzīgās kāŗšu rozes, kādas reizi ziedēja arī vecāsmātes mājās.

Es šo vēstuli rakstīju ilgi un tas ir manas šīs dienas patīkamākais laika sprīdis. Būtu labi, ja es ar to sagādātu Jums dažus patīkamus mirkļus. Lūdzu rakstiet man, kad to Jums atļauj Jūsu daudzie pienākumi. Es Jūsu vēstules gaidu.

Visu labu,
Jūsu J. Kalniņš.

31.1. 1954.

Cienījamais J. Kalniņa kungs,

Rakstu Jums pie sveces gaismas, nav visai gaiša, piedodiet lūdzu, ja raksts šķobīsies.

Arī domas laikam nebūs visai skaidras.

Jūsu vēstule bija brīnišķīga. Paldies par viņu! Bet man šī nedēļa bija grūta un tādēļ nespēju atbildēt.

Saslima vecākais meitens ar vidus auss iekaisumu. Kamēr tikām tam pāri, bija smagi. Inese, mana vecākā, drīz būs 12 gadu, nākošā nedēļā viņai jāsāk iet pirmais gads ģimnāzijā. Ir ļoti mīļš un labs bērns. Ir jau trešo gadu pirmā skolniece klasē. Izturēja inteliģences pārbaudi ‘tik labi kā neviens’ skolotāja vārdiem sakot, viņa 16 gadu darba laikā šai skolā. Šogad sāka mācīties baletu un jau dabū ‘scholarship’ – brīvas stundas. Ar vārdu sakot – brīnišķīgs bērns! Nu lūdzu, nesmejaties zobgalīgi.

Jā un tā, ar to pašu mašīnu, kuŗai vajadzēja viņu vest uz sarīkojumu dejot, baleta studijas pēcpusdienā – viņu aizveda pie daktera. Tika cauri bez slimnīcas un tagad dzīves jēga sāk atgriezties, t.i. man, es domāju. Otrs meitens, kam būs 8 gadi, ir briesmīgs rezgalis. Ļoti bērnišķīga un vispār savādāks sajaukums. Zīmē ļoti labi. Es neko pamācīt nejēdzu. Viņa pati pārdzīvo dažādas uztveres un izteiksmes stadijas. Tagad laužas uz reālismu un zīmējumi vairs nav tik skaisti, tomēr viņā noskatoties es it kā redzu, kā ir jāzīmē. Vai viņa tā trupinās – ir nezināms. Tā viņas pašas lieta. Te nu bija Jums neaicināta maza iepazīšanās ar manas dzīves labāko. Ļaunākais? – Arī ir, un ļoti, ļoti smags. Kāda greizsirdība, kas nesakņojas mīlestībā bet īpašuma sajūtā un kuŗai nav robežu. Tā skaŗ visa veida lietas un parādības, apkaŗo pat katra veida dvēseles kustību. Tāpēc es lūdzu Jums uzglabāt manus manuskriptus, tādēļ grūti man vest dienas grāmatu. Piedodiet, ka šinī vēstulē runāju pārāk tuvu par dzīvi, bet lai vienu otru reizi Jūs mani labāk saprastu, daru to. Un tagad par to vairāk nē. Kaut kā man ir jāizlaužas. Kaut kā jātiek kaut cik atpakaļ dzīvē. Kaut iedomās, sapņos. Izlasiet Cronina The Spanish Gardener, tur nav pārspīlējumu.

Man šķiet ka es šovakar nespēšu teikt neko gaišu. Drīz varbūt rakstīšu Jums citu vēstuli.

Visu labāko!                   E. Dzelme.