1954.17.5.
Triolets
Ik domu grēcīgu un kvēlu,
Ko prozā nedrīkstam mēs teikt,
Spēj dzeja vērst par daiļu tēlu.
Ik domu grēcīgu un kvēlu,
Var dzeja padarīt tik cēlu,
Ka spēj tā katru grēku veikt.
Ik domu grēcību un kvēlu,
Tik dzejā droši drīkstam teikt. (Sarma)
54. 7. 5.
Cienītā E. Dzelmes kundze.
Jūsu vēstulēs šad un tad pagadās pa kādai tik sievišķīgai vietai, kuŗai var atbildēt tikai ar ‘rīmētu’ valodu. Tās ir skaistākās vietas Jūsu vēstulēs. Viena tāda bija, kad stāstījāt par savām meitenēm, tagad tā ir par to jaciņas adīšanu un es tai varu atbildēt tikai ar sonetu, kuŗš gan diemžēl nav tik svaigs kā Jūsu sievišķības attēlojums.
Das ewig weibliche... Das ewig weibliche spēj veldzi radīt Kad tumšas ēnas nolaižas pār mums: Ja sirdī radies mums kāds negants mezglojums Un šķeļ tur vainas, kuŗas negrib sadzīt. Un tomēr dzīvi pienāks mums tālāk vadīt, Kaut kļuvusi tā posta murgojums – Das ewig weibliche kļūst Dieva veltījums, Kas māca tumsas audos ziedus adīt. Das ewig weibliche ir pasaulei reiz dots, Lai daiļums mūsu dzīvē neizbeigtos Un nesabruktu tā kā kāršu nams. Das ewig weibliche, kaut mūžu apsauļots, Arvien vēl tveŗas vārdos neizteiktos Un gaišums ir, kas saulei līdzināms.
Tas nav ar mani nekas sevišķs, ja kāds neviļus dzirdēts vārds, kāda doma vai kāds teikums izsauc gaŗu asociāciju virkni un es to ietveŗu pantos. Patiesību sakot itin viss, ko esmu rakstījis dzejā un pa daļai arī prozā, ir pamatots laimīgās nejaušībās. Es nekad neesmu bijis sistemātisks domātājs.
Bet man jāatgriežas vēl reiz pie Jūsu jaciņas! Es jau kādas nedēļas trīs domāju par kādu nodaļu savā jaunajā romānā, kuŗai nevarēju atrast piemērotu šķetinājumu. Kādreiz ir tā, ka pati doma tūliņ līdz nes arī attiecīgu risinājumu vai praktisko darbību. Bet dažreiz gadās, ka doma negrib un negrib ietverties tēlos. Tā man nu bija šoreiz. Bet kad nu lasīju Jūsu vēstuli, es pēkšņi kļuvu redzīgs: taisni šis sievišķīgais sevi rotāšanas prieks man tur bija vajadzīgs! Tas bija tiešām atklājums! Nedrīkst aizmirst, ka sievietei ir jābūt sievietei un par to ir jāpriecājas. Un kaut viņa piesavinās sev tūkstoš citu īpašību, tad tomēr ‘das ewig weibliche’ ir tas, bez kā nav domājams ne sievietes skaistums, ne pilnība. Bet, kā jau minēju, īsti par to var runāt tikai pantos.
Jūsu dzejiskās rindas es varu tikai slavēt. Tās vēl nav dzeja, bet ir viela, no kuŗas katru brīdi var dzeja rasties. Apmēram tā kā no skicējuma, no studijas var rasties pats darbs. Tomēr abas četrrindas – Pēc lietus – es, to svaigo gleznu un domas skaidrības dēļ, uzskatu par dzeju.
Jūsu draudzība man deva vielu šādam sonetam:
Pa zelta kāpnēm draugs pie drauga iet Un Dievs par sargu viņiem līdzi stājas, Lai gaisma, kam par dzimteni ir debesmājas, Tiem dvēselēs nekad vairs nenoriet. Bet kā var iet ar draugu vienuviet Tas, kam pret Dievu sirdī dusmas krājas, Kas naidā negantā tam pretī stājas, Un kas sev atļāvis pret viņu dūres sliet! Kā vilks tāds tikai vilkam pretī kaucis Un saite likusies ir tam par vāju, Par augstu zars ap kuŗu cilpu mest... Pēc drauga dvēseles par velti tāds ir saucis, Par velti drauga sirdī meklējis sev māju, Par velti cerējis pie sevis draugu vest.
Ir īpatnēja bauda iedzīvoties otra domās un saskaņot tās ar savējām, meklēt līdzību un atšķirību, just radniecību. Protams, sonets ir Jūsu īpašums, jo tai teiktās domas ir Jūsu domas vispirms. Tāpēc es norakstu iznīcinu, lai tas kādreiz nenonāktu svešās rokās.
Es Jums pagājušā vēstulē stāstīju par rakstnieku vakaru Ballaratā. Tas tiešām ir noticis un mūsu meitenes, kas tur uzstājās, runā ar lielu sajūsmu par to, kā vakars noritējis un cik viesmīlīgi viņas pēc tam sēdinātas pie galdiem un vadātas mašīnās. Protams, ka to bija patīkami dzirdēt.
Bet nepavisam nav patīkami domāt par to, ka pēc divi nedēļām būs rakstnieku vakars Melburnā, kur jāpiedalās arī man. Nav patīkami tāpēc, ka nejūtos tur īsti mājīgi sava un savu darbu rakstura dēļ. Visi jaunie rakstnieki runā tikai par pastardienu seklākā vai dziļākā skatījumā. Arī stils viņiem tāpēc ir pastardienīgs. Man turpretī arvien patīk liktenīgajam un baigajam pretī stādīt humoru. Humors izlīdzina un māksla taču ir izlīdzinājums, ir sintēze. Es sevi vienumēr aizbildinu ar to, ka grieķi ikreiz savās teātŗa izrādēs spēlēja divas traģēdijas un trešo komēdiju. Šekspīram katrā traģēdijā blakām baigākām vietām ir vai nu humora pilnas replikas vai pat veselas scēnas, kur darbojas joku pēteri. Ja tas tā nebūtu, Šekspīrs nebūtu nemaz lasāms tā baiguma dēļ, kādu viņš atklāj cilvēku dvēselēs.
Tā arī man, lai galīgi nesabojātu sev garastāvokli, gribot negribot ir jāstāda pretī humors meiteņu drūmajiem stāstiem un dzejoļiem. Ne visiem tas ir saprotams. Ļaudis tagad tā pieradināti pie resentimenta, ka domā, ka par citu nekā vairs nedrīkst ne domāt, ne rakstīt. Avīzes visiem piekliedz pilnas ausis par atombumbām un baktēriju kaŗu un ļaudis tam gatavodamies sāk mirt jau pirms miršanas. Tā no pasaules beidzot pamazām pazūd ir prieks, ir humors, bez kuŗiem tiešām nav nozīmes šo dzīvi dzīvot.
Es ļoti labi saprotu to, cik maz Jūsu ikdienas pasaulē ir rožaino krāsu, bet tomēr, man šķiet, ka savām meitenēm Jums jārāda vispirms tās vietas, kur šī krāsa kaut cik saredzama, jo citādi… nu, tas jau skan skolmeistariski. Un skolmeistars es vairs negribu būt! Tas tā uz visiem laikiem, cik man tādu vēl varētu būt.
Ar vārdu sakot, es Jums gribēju pateikt, kāpēc man nepatīk rakstnieku dienas.
Jā, Jums taisnība, mākslas uzdevumi ir briesmīgi uzdevumi, jo tie saistās ar mūžīgām cilvēka prātam neapjaužamām lietām. To zin ikviens mākslinieks. Un taisni tāpēc varbūt viņam ir vajadzīga atpūta cilvēcīgajā, vienkāršajā un patiesajā cilvēcīgumā. Jūs to jūtiet un es pēc tā ļoti bieži ilgojos. Bet kamēr Jums ir kaut cik iespējas sevi kaut cik lutināt, man tādu iespēju gandrīz trūkst. Tāpēc esmu tik priecīgs, ja Jūsu vēstulē ir kāda cilvēcīga resp. sievišķīga replika. Mana dzīve rit divos aspektos – nedēļām ilgi esmu pilnīgi viens ar savām domām vai darbu, bet tad sabiedrībā, kur darīšana tikai ar noteiktiem tematiem vai domām.
Pašlaik man ir kāds jauks atpūtas brīdis. Dabūju V. Damberga grāmatu Sarakstīšanās ar Edvardu Virzu un Viktoru Eglīti. Dambergs tur publicējis daļu no Virzas un Eglīša vēstulēm viņam līdz ar saviem paskaidrojumiem. Tā kā šīs vēstules ir no tā laika, kad arī mani ceļi ar Virzu reizām saskārās, kaut gan ne tik cieši kā tas būtu varējis būt, ja es to būtu gribējis, tad man šīs vēstules ir no vienas puses daudz lietu apgaismojums, ko es tikai tagad īsti saprotu, bet no otras arī it kā pārmetums no citas pasaules, ka esmu tik daudz ko kā aplamis pārpratis un pienācīgi nenovērtējis. Pagaidām es vēl esmu tikai pie Virzas vēstulēm, jo lasu ļoti lēni. Virza ir ļoti atklāts, tik atklāts, ka Dambergs nav uzdrošinājies publicēt visas viņa vēstules. Bet no tā, ko varu lasīt, runā tik daudz cilvēcīgi patiesā un, kas vēl vairāk, uzticības pret draugu, ka man dažreiz ir jākaunas par to, ka es tik daudzas reizes esmu paturējis neteiktu to, kas otru būtu varējis sasildīt vai mierināt. Nožēlot to, kas ir aizgājis un zaudēts, nav nozīmes. Bet skumji ir tas, ka tagad bieži vien, kaut arī labprāt vēlētos ko teikt, nav kam to teikt, jo visam ir savs laiks. Daudzas domas, kas kādreiz būtu varējušas iepriecināt, tagad nevienam vairs neko nedotu.
Bet nu, kad viss šķiet tikai teika klusa, Ko apsedz tumšu gadu gājums, Un paredzama vairs ir tikai dusa, No kuŗas baidīties liek cilvēcīgais vājums, Ir jāaizmirst, cik gaismas reiz ir bijis, Un jāļauj ticībai ir tumsā grimt, Ka cilvēks ir jebkad ko piepildījis, Lai tiesība tam būtu šinī saulē dzimt. Par vēlu es to visu ieraudzīju – Es savu sirdi smiltīs izkaisīju... (Fragments)
Pēc nejaukā ciklona šodien ir saulaina, klusa un kaut arī pavēsa, tomēr ļoti jauka diena. Tik jauka, ka atgādina agrās maija dienas Latvijā. Man gribējās šo dienu svinēt un es nolēmu nekā nestrādāt, bet rakstīt Jums un būt Jums pateicīgs par to, ka Jūs man esat atļāvusi ieskatīties tik daudzās Jūsu domās. Kas tad galu galā ir svinēšana, ja ne skatīšanās kaut kur pāri ikdienai?
Es vēlētos, lai Jums būtu kāda tik pat jauka diena, kāda tā man ir šodien.
Esiet sveicināta.
Jūsu J. Kalniņš.
1954.19.5.
Ļoti cienītā E. Dzelmes kundze.
Strādāju pašlaik kārtodams savus Atmodas laika stāstus kādam krājumam. Tur nu man vajadzīgi divi no Jums aizstūtītajiem – Svešas pasaules un Vēlais pavasaris. Lūdzu, esat tik laipna un atsūtat man tos, jo gribu vēl šo pašu nedēļu kārtošanas darbus nobeigt un nosūtīt krājumu uz Ņujorku.
21. maijā mums Melburnā paredzēts rakstnieku vakars, kuŗā arī man jāpiedalās, kaur arī to daru nelabprāt. Rež. Lūcija Kalniņa tur nolasīs trīs manas tā saucamās balādes. Pirmoreiz publikai rādīsies jauns dzejnieks – Valdis Čuga. Savu stāstu lasīs E. Kreišmane. Neko lielu no šī vakara negaidu, bet jārīko jau viņi ir, lai ļaudis nedomā, ka vairs nav ne rakstnieku, ne dzejnieku.
Jūs laikam pašlaik visu savu laiku ziedojiet pupiņām? Bet pārējie brīži Jums jāpavada ar sveci vai petrolejas spuldzi diezgan vēsā istabā? Šejienes rudens ir nepatīkamāks nekā tas bija kādreiz pie mums mājās. Un naktis ir tik bezgala gaŗas! Arī tad, ja ir elektrība, jo elektriskais sildītājs nerada nekādu omulību. Trūkst mājības, liekas, ka viss, ko ap sevi redzi, ir tikai palienēts kādam brīdim… Kā klājās Jūsu meitenēm? Še kāda pavisam jauna dāma (viņai 4 gadi), kad jautāju kā klājās, atteica: „Neiet jau viegli! Papa jau no paša rīta samaitāja man garastāvokli!”… Es aprbīnoju šīs jaunatnes attīstību un inteliģenci!
Šoreiz nav laika nekā vairāk rakstīt, jo ir visādi vairāk un mazāk steidzami darbi, ar kuŗiem man diezgan grūti tikt galā, jo es neesmu ne sistemātisks, ne arī veikls strādnieks un visur kavējos un aizķeros.
Ar sirsnīgu sveicienu,
Jūsu J. Kalniņš
