1954. g. Vasarsvētkos
Godājamā E. Dzelmes kundze.
Labrīt! Lai šodien sirsnīgs Jums Ir Vasarsvētku apsveikums! Nav meiju Jums, tāpat kā man Un daudz kas cits ne tā še skan, Kā tur, kur kādreiz siltam vējam Mēs basām kājām pretī skrējām... Viss mainās. Daudz kas atņemts tiek, Bet tomēr cits mums neatliek, Kā dzīvot! Dzīvot! Neprasot, Vai daudz, vai maz grib dzīve dot. Un kaut tik daudz ir zudis, iris, Nav viss, kas reizi bijis, miris: Par bijušo mums sapņot tīk Un sapņiem ticēt neapnīk... Kaut apkārt sveša dzīve klimst, Mums allaž jauni sapņi dzimst. Vai neprāts tas? Vai jūtu māns? To nejautā sev veterāns, Jo viss, kas viņam dzīves ņemts, Šķiet bijis pašas Laimas lemts. Pie kamīna kad sēdēt variet, Jūs domās pagājušo skariet. Kas reizi ilgots, mīlēts, tverts, Tas tagad saprasts kļūst un svērts. Vai labs tas toreiz bij? Vai ļauns? Jūs tagad ziniet – tas bij jauns! Bij maldīgs tas? Vai nemaldīgs? Lai kāds, viss paliks vienreizīgs. Tik vienreizīgs kā cilvēks pats, Vai mīlēts tas, vai nicināts. Vai ogles kamīnā vēl kvēl? Vai Jums tais skatoties kā žēl? Ak, neder nožēlot neko! Un kaut jel pašu labāko. Jo vēl arvien meijas plauks Un būs, kas tās par savām sauks. Un arī saule tāpat sildīs, To pašu citās sirdīs pildīs Ko reizi dāvāja tā mums... Ar to ir beigts mans apsveikums.
Nē, Dzelmes kundze, es nebiju vis uz Jums dusmīgs, jo no dusmošanās nav nekāda labuma, bet es jau esmu egoists un kārs uz labumiem. Es kā arvienu, tā arī tagad rēķinājos ar to, ka ja grib ar otru cilvēku turēt kontaktu, tad viņš ir jātur par sev līdzīgu. Tas nozīmē, ka nevar no viņa gaidīt, lai viņš domā un rīkojas tā, kā es to esmu izdomājis, bet tā, kā tas viņam iznāk labāk, patīkamāk vai vienkārši – kā izgadās. Cilvēkiem, kuŗi prasa no citiem to, ko paši nedara, arvien iznāk nepatikšanas un vajag būt lielam diplomātam, lai kaut cik godīgi tiktu no tām vaļā. Protams, stāstus es sakārtoju un nosūtīju divas dienas vēlāk, kā biju domājis. Bet es neko nebūtu zaudējis, ja aizsūtītu tos divus mēnešus vēlāk.
Nu, ar rakstnieku vakaru nekas liels nesanāca un man būtu labāk paticis, ja tā nebūtu nemaz bijis. Bijia atnākuši ap 50 cilvēku un viņu un rakstnieku starpā neradās nekāds kontakts. V. Čuga atstāja iespaidu ar savu gravitāti, bet kamēr E. Kreišmane lasīja savu stāstu, klausītāji kaut ko grabināja, jo laikam psicholoģiskais stāsta risinājums tos gaŗlaikoja. Kad L. Kalniņa lasīja tiešām meistarīgi manu balādi par mazo meitiņu, visi bija tik klusi, kā beigtas peles, kaut gan man būtu paticis, ja kaut jel viens no tiem būtu pasmējies. Jādomā, ka visi bija ārkārtīgi pieklājīgi, vai arī domāja, ka ja kāds ar sirmu pakausi taisa jokus, tad par tiem nevajaga smieties. Bet viss ir labi, tāpēc – (te kaut kas izkritis) –
Ķikures dzejoli es labprāt ņemu uz savu galvu, jo tas ar savu svaigumu un oriģināli vērotiem salīdzinājumiem man nevar nodarīt neko ļaunu. Man taisni otrādi par to bija daudz lielāks prieks, nekā Jūs to variet iedomāties. Kaut ko svaigu dzejā tagad sastop gaužām reti. Arī ne viss oriģinālais ir patīkams. Nupat boksterēju Levisa Sinklera romānu World so Wide. Darbība norisinās Florencē. Tā kā man tur dažas vietas vēl vienumēr ir jaukā atmiņā, tad mocos ar šo grāmatu diezgan labprāt. Bet nu viņš vienā vietā saka, ka mazā Santa Maria Novella – baznīciņa ar brīnišķīgu fasādi un taisni sapnim līdzīgu iekšpusi viņam no pakaļpuses (priekšpusi un iekšpusi viņš nemaz nepiemin!) atgādinot apputējušu, nogurušu un netīru – un nu bija kāds vārds, kuŗu man vajadzēja meklēt savā vācu vārdnīcā. Un tur bija rakstīts – Schlanpe! Tātad šis mazais brīnums viņam atgādina – Schlanpe! Šāda veida oriģinalitāte sabojā garastāvokli uz ilgāku laiku.
Sakiet tai Ķikuru meitenei, lai viņa sūta, kas vien viņai iekrīt prātā, visu jau nerādīšu redaktoram. Arī par tiem stāstiem man ir kādi nodomi, bet zināms, tad viņi gan būtu jāuzraksta, jo par neuzrakstītiem nav vērts runāt. Varbūt Jūs varat aizsūtīt Amerikas draudzenei tos neuzrakstītos, un lai viņa Jums atdod tos uzrakstītos?
Jā, no tā dzejoļa par neskūto bārdu varētu iznākt kas labs, bet pagaidām tas tā vēl nav.
Jā, Jums ir taisnība, ka dzīve laukos nebūt nav ne tukša, ne arī neinteresanta. Tā patiesībā varbūt ir vērtīgāka nekā dzīve pilsētas sabiedrībā. Bet nelaime ir tā, ka mēs esam jau no bērna kājām sagatavoti pilsētas dzīvei un tikai to turam par īsti cilvēcisko dzīvi. Mēs gribam būt kultūras cilvēki, saprotot ar šo vārdu ne dvēselisko, bet tīri civilizēto pasauli. Latvijā mums kaut kā vēl bija iespējams apvienot abas, lai arī ne pilnīgi. Še turpretī valda pilsēta un lauki ir tikai neizveidota pilsēta. Bet jādomā, ka tomēr ir cilvēki, kas arī te vēl spēj šķirt abas pasaules un izvēlēties sev vienu vai otru. Bet Jūs kā māksliniece neatvairāmi piederiet pilsētai un man šķiet, ka arī Jūsu meitenes jau pieder pilsētai.
Mūsu pažarnieku pulciņš jau trīs sanāksmēs ziedojis sarunas par tematu: Saturs un forma, attiecinot to uz visām mākslām. Pirmajā sanāksmē dziedonis A. Ķiploks runāja par šo jautājumu mūzikā, otrajā gleznotājs G. Jurjāns par to pašu glezniecībā, trešajā O. Rozītis atreferēja angļu rakstnieces Bovenas eseju par romāna formas veidošanu. Šie priekšnesumi radīja diezgan straujas pārrunas. Šis tas noskaidrojās, šis tas sarežģījās vēl vairāk. Bet interesantākais jau ir tas, ka vesels ducis cilvēku runā par kādu tematu daudzas stundas ilgi. mani iepriecināja Bovenas domas par romāna formu, tāpēc ka tas visos punktos sakrīt ar manējām. Bet tas ir tāpēc, ka es tāpat kā viņa turamies pie klasiskā romāna teorijas. Pēc tās nu iznāk, ka Leimanes pēdējais romāns Kailā dzīvība, ko mūsu kritiķi vienbalsīgi apzīmējuši par romānu, tāds nav. Tāpat nav romāns arī Kaudzīšu Mērnieku laiki, lai gan Johansons savā Literatūras vēsturē to par tādu nosauc. Bovena dod ļoti koncentrētā veidā daudz norādījumu par romānu un tamlīdz stāsta technisko veidošanu, ko mūsu jaunajiem rakstniekiem vajadzētu ievērot kā baušļus. Varbūt Rozītis pārtulkos visu eseju, tad to varēs pavairot un arī Jūs to varēsiet izlasīt. Gan tulkošana ir ļoti grūta, jo angļi lieto termiņus, kas mums nemaz nav pazīstami, kāpēc jārada tiem atbilstoši termiņi. Bet arī tas ir interesanti. Vēl atliek pēdējā pārruna par visiem šiem jautājumiem, kuŗā jānonāk pie kādas sintēzes. Tā nu jāsameklē man līdz šī mēneša beigām. Būtu taču skaisti, ja arī Jūs varētu runāt līdzi visās šais lietās, jo vienalga, gleznotājs, vai grafiķis, vai rakstnieks ir atkarīgi no satura un viņu uzdevums ir tikai meklēt tam vēl neatrastas formas. Mana pārliecība ir tāda, ka patiesībā saturs nekad nav no formas šķirams un ka formas veidošana ir tikai satura aktivizēšanās.
Es iedomājos Jūsu pupiņu plantāciju līdzīgu Švabijas biešu laukam, kur es kādreiz darbojos ar kapli. Tur bija kilometriem gaŗas vagas un bija vai jānomirst aiz gaŗa laika, līdz sasniedza vagas otru galu. Labāk jau bija, ja gadījās kaplēt kopā ar bauera meitām. Es viņām stāstīju anekdotes un ja nu kāda pagadījās, kas īsti patika, tad viņas arvien aiz smiekliem krita uz muguras gar zemi un slēja kājas gaisā. Bet Jums droši vien nav ar ko atsvaigot vienmuļo pupiņu lasīšanas darbu…
Vēstule ir zila papīra, jo citāda manā bodē nebija, bet aploksne taču balta. Un tāda jau Jums patīk? Varbūt es gribēju Jūs lutināt – drusku!
Jūsu J. Kalniņš.
