Jūlijs 1954 (Ķikure/Kikure)

3.7.1954.

Cienījamais Kalniņa kungs.

Nezinu vai tagad Jūs man nerakstiet, jeb es Jums nerakstu, bet vēstules ir apstājušās nākt un iet…

Ja būtu tā, ka Jūs man nerakstiet, tad es meklēju pēc iemesla: vai esmu ar kādu izdarītu vai uzrakstītu aušību Jūs apvainojusi? Vai Jums ir kaut kas ļoti labs gadījies, vai arī tikai bēdīgs, ka negribās rakstīt? Jeb – tas ir tikai tā pareizi vien, jo nevar jau vienmēr rakstīt? –

Es pati esmu ieslogota saimniecības darbā. Pupas, zirņi – zirņi, pupas. Stādīt un lasīt – lasīt un stādīt. Briesmīgs absurds tas viss ir, jo tas neatmaksājas, bet – mana māksla arī neatmaksājas.

Vienīgās dzīvās stundas man ir vakarā. Tad spēlēju. Apgaismošana nav pietiekama lai darītu ko citu. Nogurums arī par lielu. Es šķirstu Šopēnu, risinu vienu pēc otras neatrisināmas viņa pasāžas, tas ir – manu pirkstu vēl neatrisinātas. Kad tā katru vakaru pa stundai un vēl vairāk spēlē, tad pirksti top manīgi. Viņi ved mani svešā, brīnumskaistā pasaulē kur es atrodu mājas.

Es zinu, es milzīgi šķiestu laiku. Bet man nav spēka vairāk ‘saņemties’ nekā es to daru. Dzīve ir tik murgaini melna – nav vairāk spēka darīt, kā es daru.

Kā Jums klājās? Lasu Jūsu rakstu par trimdas rakstnieku. Es domāju viņam, šim trimdas rakstniekam, ir tomēr jārada kas paliekošs. Un ir pilnīgi vienalga par ko viņš raksta, par bijušo vai esošo, bet viņam jārada kas liels. Cilvēks kas pārcietis moku mokas ir un ir spējīgāks, kā tas, kas to nav darījis. Protams, – ja viņš ir pārcietis, nesabrucis.

Es gaidu kaut ko jaunu no Anšlava Eglīša, ir jau laiks pagājis kopš iznāca Laimīgie, vajadzētu drīz nākt kaut kam atkal. Miķelsone arī neko nav publicējusi, bet romānu tādu, kā viņas pirmo, es negribētu.

Pie Jūsu 12, kas runā par saturu un formu, es ļoti gribētu piedalīties kā klausītāja. Es domāju – tomēr šo laiku mēs nevaram ietilpināt tikai klasiskā formā. Jo – kādēļ? Kādēļ forma nedrīkst meklēt sev ko jaunu? Labs ir labs, protams. Bet labs izaug no meklēšanas un vajadzības. Forma ir mākslas sastāvdaļa, tāpat kā saturs. Arī saturs ir vienmēr tas pats – vecais cilvēks. Bet vienmēr sava laikmeta maiņā – citāds. Tāpat tam jābūt ar formu. Es domāju, ka forma var mainīties, augt un veidoties. No šī laika ‘chaosa’ dzejas var izveidoties arī forma, kas nes šī laikmeta seju un kas tomēr nav tikai chaoss.

Ko dara jaunie rakstnieki šeit? Es gribētu dzirdēt kaut ko no Rozīša un Kreišmanes. Ja Jums nekas nav pretī, pastāstiet man vēstulēs kaut ko par viņu personību. Rozīšam, man šķiet, ir daudz dzīva spēka iekšā. Mani interesē arī kāds izskatās Viesis? Žurnāla vārds man nepatīk. Par daudz sapelējis. Šinī laikā nevaru atrast šai vecajai piegaršai attaisnojumu.

Kā iet Jums ar Jūsu jauno romānu? Un – vai drīz iznāks stāstu krājums, ko sūtījāt uz Vāciju? Vai rakstiet daudz? Tas nu gan jautājiens, ko nenākas jautāt. Darba gaita ir paša radītāja noslēpums.

Es esmu, un vēl mēnešus trīs būšu, noslogota mājas darbā vairāk kā jebkad gadā. Tā ir – sezona. Varbūt pa vidu kādreiz uzsmaidīs kāda brīvāka diena, bet maz. Jūs rakstījāt (mani krietni pazobojot) par maniem neuzrakstītiem stāstiem, lai es rakstot savai draudzenei, lai viņa sūta man šurp uzrakstītos… To jau varētu, tikai nelaime tā, ka man tie visi tagad liksies pārstrādājami. Tad es tāpat ar tiem netikšu galā. Tāpēc lēnām, pa reizei turpinu tos, kas ir te. Tik lēnām, lēnām iet darbs uz priekšu! Kā bruņurupuča soļiem. Sapņi un nomodi izaug un sakrīt nevarēdami īstenību sagaidīt. Ceru ka Jums klājas labi! Gaidīšu no Jums reiz atkal vēstuli.

Sveicinu!
E. Dzelme.