Svētdien, 1954. 15. 8.
Godājamā E. Dzelmes kundze.
Pateicos par vēstulēm – par pēdējo un arī par to ar jāņuzālēm. Es tās novietoju savā dienas grāmatā Jāņu datuma lappusē un tās tur vēl tagad smaržo un runā par kādu tālu pagātni. Ja kāds pēc daudziem gadiem tās tur atradīs, viņš pasmaidīs un teiks: Jā, tas Sarma vēl ir bijis romantiķis!
Ka vēstules mūsu starpā it kā apkusušas staigāt šurpu un turpu, tā varbūt ir gan drusku Jūsu vaina. Bet tas nav noticis tāpēc, ka Jūs būtu pateikusi kādu aušību, kaut ko, kas man varētu nepatikt. Tas ir bijis drīzāk taisni otrādi. Jūs esiet gaužam nopietna, var jau būt, ka pēc dabas, bet varbūt arī, ka pupiņu terrorizēta. Aušīgā puse mūsu starpā esmu es, par to Jūs gan būsit pārliecinājusies no katras manas vēstules. Es esmu tas, kuŗš neko neņem pārāk nopietni, ne par ko negrib cīnīties un nekam tā īsti netic. Šādu pieeju lietām ļoti daudzi sauc par aušību. Bet lai jau arī – kāds kuŗš ir, tāds viņš ir. Un skriet tāpēc uz muižu sūdzēties, man šķiet, nav vērts. Bet reizām, kad gribētos Jums kaut ko rakstīt, ienāk prātā krievu sakāmais vārds: nelien ar saviem pātariem svešā klosterī! Un tad dažs kas, ko gribētos teikt, paliek neteikts, sak, vai es drīkstu Jūs novirzīt savā plāksnē?
Ir pavisam pareiza un ļoti nopietna patiesība, ja Jūs sakāt: dzīve ir tik murgaini melna. Arī man tā šķiet tāda un ja nespētu aušoties, tad būtu aiz izmisuma jālien ar galvu stāvu zemē iekšā, kā to arī daudzi darījuši un dara. Bet es to nespēju… trūkst uzņēmības. Bet tās netrūka cilvēkam, kuŗš bija staigājis man blakām 41 gadu un tāpēc viņš palika Reinzemē, Ostdīcas kapsētā, kamēr es atbraucu šurp. Vai tāpēc, lai ticētu kādai patiesībai, vai lai tai kalpotu? Bet… īsie sprediķi ir arī vislabākie!…
Pie Jūsu domām, ka trimdas rakstniekam vajadzētu radīt ko lielu, ko paliekošu. Lai radītu ko lielu, tad vispirms jāzin, kas ir tas lielais? Vai mūsu trimdiniekam ir zināms kāds lielums, kas būtu tik liels lai tiešām visi par tādu atzītu un lai attēlots rakstnieka darbā, tas tāds arī paliktu nākamiem laikiem? Man šķiet, ka visus lielumus mēro un nosaka rakstnieka vide. Bet ja tādas nav, tad rakstnieka darbam arī nav kur sakņoties. Mums še vides nav, jo bijušo esam zaudējuši, bet jauno vēl neesam sameklējuši. Trimdas nometņu dzīve nevarēja būt nekāda vide, jo bija nejauši kopā samestu ļaužu vinegrets. Arī tagad mums vēl nav vides un tāpēc nezin vai radīsies kas liels arī Anšlavam. Ar vides trūkumu mocās arī daudzi lielo tautu rakstnieki un, domādami ka pietiek ar individuālo cilvēku, iegremdējas tā psichē. Bet rezultātā iznāk – patoloģiskā un nevis normālā cilvēka attēlojums, jo cilvēks bez vides ir nenormāls cilvēks. Ar psichopātiskā cilvēka dvēseles analīzi pašlaik nodarbojas lielais vairums angļu-sakšu rakstnieku. Var jau būt, ka viņu darbi kādreiz interesēs psichologus, bet ka tie dotu arī ko paliekošu mākslai, negribas ticēt.
Jūsu domas, ka forma var attīstīties, augt un būt kādu meklējumu objekts, man ir nesaprotama. Es saprotu formu kā satura realizēšanos, satura izpaudumu, kas no satura ir tik pat nešķiŗama, kā piemēram runāšana no domāšanas. Var runāt neievērojot domāšanu, ko ļoti daudzi arī dara, bet mani viņi nepārliecinās, ka viņu runāšanai tad varētu būt kāda jēga. Es arī domāju, ka tikai šī laika saturs ir tas, kas rada chaotiskās formas un ka mainoties laikmeta būtībai, radīsies jaunas formas. Šeit manām domām nav tik visai daudz ticētāju, bet protams, ka mani tas neskumdina.
Runāt par jaunajiem rakstniekiem kā par personībām man ir grūt, jo manām saistībām ar viņiem ir tīri arodniecisks raksturs. Kā cilvēkus es viņus pazīstu ļoti maz. Bet tas ir vajadzīgs, lai runātu par mākslinieku. Lai gan es arī par Jums zinu ļoti maz, tad tomēr vairāk kā par jeb kuŗu no tiem kollēgām, ar kuŗiem satiekos šeit diezgan bieži. Šo un to es varu pateikt, bet nekas drošs tas nevar būt. O. Rozītis ir vienkāršs un sirsnīgs cilvēks, kuŗš arvien runā ļoti atklāti un, kas ir galvenais, uzklausa un domā arī par to, ko domā un saka citi. Viņš arī interesējas par to, kas notiek aplokos, kuŗi ir radniecīgi literatūrai un pēc manām domām ar to paceļas pāri tiem, kas domā, ka pietiek ar spalvu, papīri, tinti un pareizrakstības vārdnīcu, lai kļūtu par rakstnieku. Viņš ir mūsu ‘pažarnieku’ pulciņa organizētājs un tura to kopā līdz pat šim ar savu lojalitāti pret citu domām, citu uzskatiem. Spriest par viņu kā par rakstnieku neuzdrošinos, jo pazīstu tikai trīs četrus viņa sīkos darbus. Domāju, ka viņam to ir daudz vairāk un varbūt arī labāki par tiem, kuŗi man pazīstami.
No dāmām tuvāki pazīstu Ellu Kreišmani un arī labu daļu no viņas darbiem. Domāju, ka tie rāda, ka Kr. varētu kļūt ievērojama rakstniece, ja vien mainītos apstākļi, kas tagad kavē viņu nopietni strādāt pie savas personības izkopšanas. Viņai ir īpatns stils un īpatna vēŗošanas metode, kas atšķiŗas no parastās. Ar daudzu, citu neievērotu sīkumu palīdzību viņa nonāk savos darbos pie sintēzes un atrisina kādu smalku, delikātu psicholoģijas problēmu, jeb mazākais cenšas to apgaismot. Šai ziņā viņai ir kāda attāla līdzība ar Jums. (Jūsu stāstā par Annu.)
Par Viesi es nekā nezinu teikt, jo pēc pirmajiem trim numuriem tas kļuvis kūtrs. Bet varbūt, ka uz priekšu būs kāda pārmaiņa? Šos pirmos trīs numurus veidoja V. Ešots viens pats, tagad esot redakcijas kollēģija. Literāro daļu vadīšot Kukures kundze. Aizrakstiet viņai, apjautājaties, kādi ir viņas nākamie nodomi. Esmu dzirdējis, ka viņa cīnoties ar ļoti smagiem dzīves apstākļiem. Mēs neesam pazīstami, bet man šķiet, ka viņa ir nopietns un inteliģents cilvēks. Par pašu Ešotu to gluži nevar teikt. (Mazākais, ja spriež pēc tām vēstulēm, ko viņš man rakstījis.) Viņš vadīšot Viesa jaunatnes nodaļu. Viss, ko Jums teicu šai sakarībā, ir, protams, tikai dzirdēts, nekādu tiešu ziņu man nav un tātad tas nav diezin cik drošs.
Ar jauno romānu veicas labāk nekā es biju domājis un man atliek izveidot tikai divas pēdējās nodaļas, ar ko ceru tikt galā līdz gada beigām. Es ar romānu nodarbojos parasti ik dienas stundas četras. Uzrakstīto otrā dienā laboju un papildinu. Pēc kādām dienām vēl reiz laboju un no jauna svītroju vai papildinu, pēc tam pārrakstu ar mašīnu. Tā kā tas ir vēsturisks romāns, tad daudz laika paiet nokrāmējoties ar materiāliem, tos saskaņojot, pārbaudot faktus u.t.t. Bet tas ir man tas patīkamākais no visa: paņemt saujā veselu žūksni aprakstītu lokšņu, vai izšķirstīt trīs, četras grāmatas un no visa tā beidzot dabūt vienu vai nedaudzus teikumus, kuŗi vajadzīgi romānam.
Par apgādiem nodotajām grāmatām pagaidām nav nekādu ziņu. Tas mani gan neko daudz neskumdina, jo svarīgākais arvien ir grāmatu sarakstīt, nekā to iespiest.
Beidzot pēc gaŗās filozofijas, kāds mazs praktisks sīkumiņš. Es jau ļoti sen atpakaļ nodevu Dēliņa kungam Jūsu stāstu par to mazpilsētas Annu, ar rezolūciju: vajadzētu iespiest! Nu viņš nācis pie atziņas, ka stāsts iespiežams Austrālijas Latvietis Gada grāmatā. Bet stāsta nebija virsraksta un es uz ātru roku sagudroju to pats un tas tad nu ir: Vilšanās? Ja Jums būtu pret to iebildumi, tad, lūdzu, aizsūtiet tos līdz ar Jūsu pašas izdomāto vārdu Dēliņa kungam un dariet to drīzi, jo citādi var iznākt tā, ka Jūsu bērns staigā pa pasauli ar vārdu, kuŗš jums nepatīk! (Ievērojiet D. kunga jauno adresi!)
Gada grāmata šogad būšot plānāka un ir iespējams, ka mēs ar Jums tur esam vienīgie literatūras pārstāvji – Good Neighbour!…
Pašlaik sāk sākties Rūsas iespiešana grāmatā. Grafiķis S. Kalniņš ir pagatavojis apliekamā vāka zīmējumu un četras bildes tekstā – katrai grāmatai vienu. Es pats izvēlējos attiecīgas, tas ir, man patīkamas krāsas kalinkoru grāmats iesējumam. Pēc tam man būs jābuŗas ar korektūru, kur nejauki jācīnās pret drukas velniņu. Tas liels nelietis, jo tagad dažā labā avīzes numurā viņš saputro rindas 5-50! tā ka es dažreiz nekā nesaprotu. Viņš, protams, arvien aizbildinās, ka vainīga esot mašīnspiede, kuŗai neesot nekādas jēgas par latviešu valodu.
Izlasīju Modŗa Zeberina romānu Dievišķīgās rokas, jo esmu nozīmēts par koreferentu Austrai Tamužas kundzei, kuŗa referēs par romānu mūsu Preses kopas sanāksmē septembŗa vidū. Mēs ar T. kundzi esam seni draugi, bet tomēr nebeidzamā kaŗa stāvoklī, jo, proti, viņa ir filologs un cīnās burtu dēļ, bet es aizstāvu mākslu. Protams, mēs cīnāmies aukstajā kaŗā, pēc kaujām sēdēdami blakām pie karstas tējas glāzēm.
Pašlaik lasu The Spanish Gardener, kuŗu mana vedekla nezin kur sameklējusi. Lasīšana velkas lēni, jo man bieži jāšķirsta vārdnīca. Pēc kādām pārs nedēļām tikšu galā.
Beidzot kāds liels lūgums! Vai esat redzējusi kaut ko no Ulža Āboliņa meistardarbiem? Spriežot pēc prof. Feuerringa ugunīgās kritikas, mums jāpieņem, ka ir darīšana ar ģeniālu jaunekli? Bet vai tas tiešām tā var būt, ka Āboliņš, kuŗš taču, man šķiet, nav redzējis ne Gogēnu, ne Munchu, tomēr ir tiem līdzīgs? Lūdzu atrakstiet man par to, bet ne kā avīžu rakstu, bet vienkārši kā Jūsu domas. Ja Jums tagad tas nebūtu iespējams, tad varbūt pēc tam, kad notiks Jūsu visu kopējā izstāde?
Un, lūdzu, ziedojiet reiz kādu no saviem mūzikas vakariem vēstulei. Es tik sen neesmu dzirdējis nekā par Jūsu meitenēm! Jūs taču nekļūsit greizsirdīga?! Gan jau saka: vienam patīk māte, otram meita, bet vai tad nevar būt tā, ka kādam patīk abas, jeb pat visas trīs? Visiem likumiem taču ir izņēmumi? Kādēļ nevarētu būt arī šim? Protams, aušīgi jau tas izklausās, bet es jau vēstules sākumā teicu, ka sirgstu ar šo kaiti!
Paliekat sveika!
Jūsu J. Kalniņš
