9. aprīlī, 1954.
Cienījamais J. Kalniņa kungs,
Nav ilgāku laiku no Jums nekas dzirdēts, bet nerakstu lai mēģinātu ko tādā ceļā no Jums izdabūt, bet lai tāpat vien no šīs puses ko pateiktu.
Vispirms, ka neaizmirstu, gribu lūgt Jūs, lai to manu rakstu par Anšlava Eglīša Laimīgiem, Jūs paturat pie sevis un nedodiet iespiest. Es tā vairs nerakstītu un nebūtu nemaz labi, ja gadījienā tas tiktu iespiests.
Nepatīkami nesen bija ar kādu rakstiņu Laikā. Es reiz vientulības mocīta aizsūtīju tam dažas piezīmes par šejienes dzīvi, mazliet intīmas, mazliet izjustas u.t.t. Gribējās kādas saskarsmes ar draugiem. Rabacs atrakstīja, ka rakstiņš esot dzīvs un sirsnīgs, bet avīzei nepiemērots. Viņš būtot ļoti pateicīgs, ja es uzrakstītu ko lietišķu par laucinieku dzīvi te. Es iedomājos, ka tā pateicība būs dolāros, un uzmocīju kaut ko kas pašai nepatika. Aizsūtīju un vēl pieliku, lai svītro, kas nav piemērots. Tikai aizmirsu uzlikt citu vārdu. Tagad iznākums tāds, ka draugi mani izsmēja. Jā, tikko es daru ko materiālā labuma dēļ, tā dabūju pa ragiem. Arī par Eglīti es neuzrakstīju īsti kā vēlējos. Ja tas redakcijā nodots, lūdzu ņemat atpakaļ.
Tagad šīs vēstules lietišķā puse nobeigta.
Ceru, ka Jums klājas labi?
Es biju kādu dienu atkal Sidnejā. Tie rīko referātus un mākslas skates citu aiz citas. Kādi 20 apmeklētāji esot arī iemācīti gleznas pirkt. Kad Felsberga-Bērziņa referēja pa Hermani Hessi, man ļoti gribējās aizsūtīt Jūsu tulkoto Hesses dzejoli. Bet bez Jūsu atļaujas to neuzdrošinājos un neaizsūtīju. Vai es drīkstu to tagad darīt? Tur ir daudz dedzīgu ļaužu, kas interesējas par katru literārās dzīves notikumu. Par Jūsu Saulgrieži viņiem arī tikai jausma, ka tāda ir, bet redzējuši viņi to nav.
Lieldienu laikā piedalīšos kādā Austrāliešu mākslinieku kopas izstādē Terrigalā, te provinces pilsētiņā. Ceru aizbraukt arī pati un redzēt ar ko esmu konkurējusi – tie mākslinieki piedalījās Gosfordā, kur es dabūju labākās bildes vietu. Tikai neesmu pati citus redzējusi.
Savādi, ka ir Lieldienu laiks! Vai Jūs nedomājat, ka tas ir milzīgs zaudējums, ja trūkst īstu gada laiku? Šo vienmulību, ar lietus un saules maiņām, nevar par gada laikiem saukt.
Vēlu priecīgas Lieldienas!
Jūsu E. Dzelme.
1954.14.4.
Ļoti cienītā kundze.
Esmu gan mazliet pazudis, bet ceru, ka taču ne pavisam no Jūsu domām? Bet man ir arī kāds aizbildinājums. Pagājušās divi nedēļas bija jāgatavo rakstnieku vakars Ballaratai. (Tā ir pilsētele pārs stundas braucienā no Melburnas, kur esot ap 400 latviešu.) Tas bija nodomāts 4. aprīlī, un es tam noorganizēju divas no mūsu rakstniecēm. Bet te ballaratieši mainīja sarīkojuma datumu un vēlējās vakaru 10. aprīlī. Tas radīja diezgan lielu jucekli, jo abām dāmām ir vairākgalvaini ‘mājas apstākļi’ un vīri aizņemti darbā. Ja nu kas ir ar lielām pūlēm izkārtots un uz ātru roku jāpārkārto, tad ir nepatikšanu vairāk nekā patīk. Pie tam vēl viss jākārto sarakstes ceļā, jo tāluma dēļ nav iespējams sastapties vaigu vaigā. Un tas nu tiešām reizēm bija tā, ka rakstāmmašīna ar to vien bija jānodarbina, ka lai kaut kā tomēr neļāut nodomātajam vakaram izjukt. Radās arī korespondence ar Ballaratu, jo ballaratieši gribēja arī mani dabūt turp. Mazliet es viņus arī saprotu, jo taču ļaudis varbūt gribēja pie izdevības redzēt Rūsas autoru ‘kuram nekas nav svēts, kas reizi bijis tik skaists’. Bet tā kā nu es pats savus darbus nelasu, tad man nav nekāda prieka tēlot kaut ko līdzīgu Schaufenster-freilienei. Tātad es devu savu ievada referātu un divas balādes un savu svētību Mārai Kalnietei un Ernai Lēmanei. Manas balādes laipni uzņēmās nolasīt režisore L. Kalniņa. Es ceru, ka vakars Ballaratā tiešām pagājušā svētdienā, par kuŗu es tikai vakar uzzināju, ka tā ir Pūpolsvētdiena, būs noticis. Nekādu ziņu par to gan vēl neesmu saņēmis. Varbūt nu Jūs būtu dzirdējusi katzenjammeri… Tagad jau manā dabā ir mazliet tīrāks gaiss, kaut arī ne uz visai ilgu laiku, jo maijā ir paredzēts rakstnieku vakars še pat Melburnā.
Tagad pie Jūsu vēstulēm. Jums ir kaut kas no mana rakstura: pirms kaut ko darīt, tad nožēlot. Es dažreiz pēc saviem referātiem mocos dienām ilgi ar garīgām paģirām. Nevien pēc referātiem, bet arī pēc gaŗākām sarunām. Es no visa tā pilnīgi atteiktos, bet vientulība dažreiz ir tik mocoša, ka zūd vai jēga un gribot vai negribot ir jāiet cilvēku starpā. Un vai nu tur nostāvēsi kā koka bluķis!!
Kāds vārds par jaunatnes literatūru. No savām bērnu dienām es kā skaistākās grāmatas atceros vecā Dobnera Bībelstāstus, Homeru (Ernsta Dinsberģa baigajā latviskojumā) un triju sējumu romānu Venēcijas asinsnakts jeb bandu bērns Marino Marinelli. Šīs grāmatas esmu lasījis ar baudu daudzas reizes un esmu arī pārliecināts, ka tās ir vainīgas, ka vēlāk pats sāku rakstīt. Ja nu es neiedrošinos tagadējai jaunatnei ieteikt visas šīs grāmatas, tad esmu tomēr pārliecināts, ka Homers, Virgilijs, Plutarchs un tiem līdzi vesela rinda citu klasisko rakstnieku ir vienīgie, kas var derēt jaunatnei, jo viņiem ir tā vienkāŗšība, skaidrība un domu varenība, kas bērniem ir daudz saprotamākas nekā mūsu dienu raibums un domu sačokurojums, aiz kuŗa slēpjas tukšums. Klasiskās literatūras spēks arī ir tik dižs, ka tos, kas pie tā pieraduši, nekādi modernie mēsli vairs nesaista. Nelaime ir tā, ka šo pēdējo ir atliku likām, bet klasiķu tulkojumu trūkst. Bet kas negrib maksāt, tas arī nevar žēloties, ka neko labu nespēj nopirkt. Jāļauj vien ir lai jaunatne iztiek ar komiķiem.
Ko var darīt ka Jūsu dzejdarbs nesasniedza mani un palika Jūsu archīvā? Dzejā mēs bieži sakām to, ko citiem kautrējamies teikt. Tas jau arī dzejas vienīgais uzdevums – ietvert sevī visdziļāko, vismaigāko un tāpēc varbūt vislabāko, kas pieder mums un kas arī ir viscilvēcīgākais un pilnīgākais mūsu personības izpaudums. Nav jau arī tik svarīgi, vai to kāds bez mums lasa. Taču nozīme tam ir, jo ar dzejas īpatnējo dabu mums vispilnīgāki iespējams pŗojicēt sevi citos cilvēkos un sameklēt sev radniecīgas dvēseles. Par japāņiem stāsta, ka tie visi rakstot dzejas. Tā vajadzētu darīt arī mums, jo tas cilvēku starpā radītu daudz ciešākas saites nekā kafija, džins vai pokers. Bet ir gan arī jāatmin, ka dzeja ir māksla ne mazāk kā tēlotājas un mūzikas mākslas un ja šīm pēdējām ir vajadzīgi gadi, lai piesavinātos to izteiksmes formas, tad tas pats sakāms arī par dzeju. Tomēr šī doma ir ļoti nepopulāra un mums ir cildināti dzejnieki, kuŗu pantos patiesībā vāŗdu ir par gineju, bet dzejas nav ir ne pa sikspensu.
Jūs ieminējāties, ka sindnejiešiem esot tikai nojauda par manu Saulgrieži. That’s all right! Bet ja es šo grāmatiņu būtu licis iespiest tādā eksemplāru skaitā, lai iznāktu arī Sidnejai, tad mūsu kritiķi par mani būtu smējušies tāpat kā Jūsu draugi par Jūsu Laikā iespiesto rakstiņu. Pie tam tas nebūtu vis pašas dzejas pēc, bet gan tāpēc, ka esmu lietojis klasisko trioletu formu. Pēc tagadējo kritiķu domām mūsu laika chaoss it kā prasot, lai arī dzejai nebūtu nekādas formas, jo ar to jau tad būtu parādīts, kāds chaoss tagad valda cilvēku psichē. Es turpretī domāji, ka klasiskās formas ir jālieto, lai vispār no chaotiskas jēlvielas – jūtām un pārdzīvojumiem veidotu mākslas darbu. Esmu pārliecināts, ka klasiskajās formās var iemiesot ikviena laikmeta domas. Šādos apstākļos būtu smieklīgi, ja es rūpētos par savu dzeju atklātu izplatīšanu.
Nu – tas bija mazs disputs, kur otra prāta nebija klāt. Bet nekas, mazākais Jums kļūs šis tas skaidrāks par mani. Ar to pašu arī maza piezīme par H. Heses dzejoli. Šeit kāda kollēga grasījās gatavot referātu par Hesi. Es tad šai sakarībā pārtulkoju kādus pāris Heses dzejoļu referāta papildināšanai. Bet referāts izčibēja. Dzejoļi man patika un vienu nosūtīju Jums. Protams, tas ir domāts tikai Jums. Ja tas varbūt būtu noderējis Felsbergas kundzei pie viņas referāta, tam varētu būt bijusi kāda nozīme. Tagad tas sidnejiešiem neko nedos.
Ja nu, ko lai saka par to, ka dabūjāt pa ragiem? Varbūt to, ka māksliniekam vai rakstniekam arvien jābūt īstam. Vai nu par šiliņiem, vai kādam par labu un par prieku, arvien ir jāsaka tikai tas, kas pašam patīk. Tas man šķiet ir negrozāms likums. Ja par to arī ir jācieš, tad jākaunas tomēr nav. Protams avīžnieki var izdabāt un izlocīties kā kuŗu reizi to prasa situācija, jo viņi jau neraksta ne mākslas, ne patiesības labā, bet muļķu dēļ, kuŗus ar muļķībām jābaro.
Esmu priecīgs, ka Jums ir tāds možs un uzņēmīgs gars. Strādājiet un konkurējiet vien austrāliešus laukā. Melburnā ir kāds kollēga, kuŗš mūsu un arī austrāliešu izstādēs beidzamajā laikā pārdod visus savus darbus. Slikti neiet arī otrajam – K. Veinbergam. Man šķiet ka Jūs, ja Jums būtu izdevība vairāk kustēties, nevarētu par panākumiem sūdzēties. Ir svarīgi, ja cilvēki nepazūd no sabiedrības skatīšanas aploka, jo ļaudis ciena tos, kas viņiem allaž grozās acu priekšā. Un taču mākslinieks ir tādēļ mākslinieks, lai ar cilvēkiem runātu. Mēs arī esam ilgi cietuši un ir laiks arī kaut cik dzīvot.
Melburnā nupat noorganizējusies jauno mākslinieku apvienība – Zilā Ota, kuŗā ietilpst arī kāds no maniem Vācijas laika skolniekiem. Pēc mēneša jaunajai organizācijai būs kristības un man ir lielais gods būt par vienu no krusttēviem. Zilā Ota tad nu arī būs mana pirmā krustmeita, jo neviena cilvēku krustbērna man vēl līdz šim nav bijis. Arī Sidnejā kā dzirdu ir diezgan daudz otas cilātāju, bet par kādu organizāciju viņu starpā neesmu dzirdējis. Taču jādomā, ka iznāks mazākais kāda plašāka kopēja izstāde, jo līdz nākamiem Kultūras svētkiem jau ir pārāk ilgi ko gaidīt un literāro vakaru skates dod par maz.
Jūs kādreiz ieminējāties, ka nesaņemiet honorārus. Lai Jums būtu to vieglāk paciest, tad še kādi mazi atklājumi. Es saņemu savus honorārus ar tādiem starpbrīžiem, ka man reizām ir grūtības ar marku iegādāšanu… Un kaut gan es katru gadu, kopā ņemot visos periodiskos izdevumos, kuŗos strādāju, esmu sarakstījis tik daudz, ka iznāktu 3 līdz 4 grāmatas, es tomēr nespēju atbrīvoties no sava UNRA’s uzvalka, kuŗu pirms pieciem gadiem mantoju Vācijā. Vēl vairāk! Man bija divos apgādos nodoti manuskripti divām grāmatām. Abi šie apgādi ir it kā no pasaules pazuduši. Un kaut es abus lūdzu manus manuskriptus atdot, tie neceļ ne ausu. Ar vārdu sakot, manuskripti man atņemti – sak, ja es tos neizdodu, lai tad arī otrs pie tā netiek. Ja es nosauktu šo kungu vārdus, Jūs varbūt nosarktu viņu vietā, jo nav nemaz tik neiespējami, ka tie kādreiz bijuši un varbūt vēl tagad ir to starpā, kuŗus Jūs apzīmējiet par saviem draugiem, jo viņu vārdi Latvijā nemaz nebija tik sveši, lai Jūs tos nepazītu. Pēc šī paskaidrojuma, es ceru, Jūs man piedosit, ja uz vienu un otru lietu skatos skeptiski.
Par Lieldienām man jāsaka, ka es tās šeit nespēju svinēt, ne saprast un skaitu pie tām lietām, kuŗas zaudētas reizē ar Latviju. Šeit ir holidejas, tāpat kā krieviem izejamās dienas. Svētki var būt tikai tur, kur tiem ir kāds organisks sakars ar visu dzīvi, ar sabiedrisko iekārtu un pat ar dabu. Kas šeit var būt par Lieldienām, kas mums bija pavasara atmodas svētki, ja šeit vispār nekāda pavasara nejūt? Un kāda šeit var būt svinībuma sajūta, ja ļaudis tik pat kā Ziemsvētkos, kā Lieldienās pārkrāso mājas, veic lielākus darbus dārzos u.t.t. Protams, ir arī tādi, kas sēž baznīcā un dzied. Bet svētki no tā nerodas. Ko lai dara? Grozāms šai lietā nekas nav un šķiet arī nebūs, jādomā, ka tā ir kāda nākamā kultūras pakāpe, kuŗu mēs savā dzimtenē vēl nebijām sasnieguši. Cilvēks tomēr ir būtne, kas ātri pielāgojas savai apkārtnei. Esmu pārliecināts, ka Jūsu meitenes mūsu svētku zaudēšanu nejutīs kā zaudējumu, bet atlīdzinās to sev ar kaut ko, kas mums varbūt nekad nekļūs zināms un saprotams. Tāda nu reizi ir dzīve un pretošanās tai tikai donkichotisms.
Es labprāt vēlētu visām trim Jūsu mājas meitenēm skaistas svētku dienas. Bet to jau taču īsti sapratīs tikai viena no viņām un arī tā, ja gribēs būt patiesa saņems manu novēlējumu ar nopūtu:
Vairs teika tik, kas kādreiz bijis, Laiks bargais visu kājām min.
Jūsu J.K.
Balāde par sarkanmaitaino meiteni
Bij toreiz pavasaris siltais īsti sācies,
Un tiešām nesaprotu es kā tas bij nācies,
Ka Jūsu galvu sarkano es sev pie krūtīm glaudu?
Un Jūs – Jūs tam tik labprāt notikt ļāvāt?
Es to no Jūsu acīm un no lūpām jaudu,
Ka tiešām manis dēļ Jūs man tik tuvu stāvat.
Ak, nebij gadījies man tā vēl nekad:
Es matos Jūsu sarkanajos iemīlējos tad.
Man jāsaka, ka nebij visā rudzu laukā
Nevienai magonei tik sārta ziedu plauka
Kā Jūsu galvai, kas pret mani liecās
Kā lāpa degoša pret mākoņklēpjiem baltiem,
Kas debeszilumā mums abiem pāri tiecās.
Kā gan lai būtu runājis ar Jums es vārdiem saltiem!
Tas nebij iespējams man pateikt Jums nekad!
Es matos Jūsu sarkanajos iemīlējos tad.
Bet teicāt Jūs: „bez bērnu pulka nebūs it nekad,
Ja matos sarkanos kāds ieķēries jebkad...”
No tā es sabijos un sastingu uz vietas:
Jo kam tad citam – man tie jāuztura būs?!...
Bet smagas allaž bijušas ir bērnu lietas,
Un smagākas uz priekšu tās jo dienas kļūs.
Un tādēļ nesatikāmies mēs vairs nekad,
Kaut mīlēju es matus Jūsu sarkanos vēl arī tad.
1954. g. 25. I
22.4.1954.
Cienījamais Kalniņa kungs.
Pateicos par Jūsu gaŗo vēstuli. Daudz labu vārdu arvien Jūs sakāt! Nav to šinī laikā arī nekad par daudz.
Rakstīju Jums tik daudz jādomā tādēļ, ka vientulība un pamestība to lika. Varbūt arī tā ir vēlēšanās savus pārdzīvojumus, savu dzīvi pārbaudīt, skatīt no attāluma, ietvert kādā formā. Varbūt biju par daudz vaļsirdīga. Un tomēr – piemēram rakstot par Ineses piedzimšanu, es aprāvos. Romānā es tur vēl pierakstītu dažu traku lapas pusi. Sievietes – mātes temats ir valdzinošs un neizsmeļams (man tā šķiet). Kādēļ Jūs sevi saucat par ‘grēcinieku’, to es labi nesaprotu. Par grēciniekiem jau parasti sauc tos – ‘neuzticīgos’, bet mani tas vārds neko lielu neizbaida. Ja es rakstītu ko par laulību, tas būtu zem motto – ‘neuzticība ir tikai bērnu spēle pret tiem ļaunumiem, ko cilvēks cilvēkam var sagādāt’. Man baigi kļuva tagad to sakot. Varbūt es nepazīstu ne uzticību ne neuzticību tās dziļākā būtībā. Varu runāt tikai par to, ko esmu piedzīvojusi. Pietiek – cits lai paliek romānam…
Vai išiass Jūs nemoca? Vai Jums nāk tur jau ziema. Te tagad atkal ir ļoti sauss. Nē, plūdi man nedraud. Mēs Grētas nometnē tik daudz plūdu briesmu noskatījāmies, ka izmeklējām šo māju kalna galā. Tagad smagākā problēma ir ūdens trūkums dārziem. Bet te jau jāpierod pie galējībām, vai nu dod par daudz kā, vai par maz.
Jaunatnes literatūru Jūs neatzīstat, bet ko lai es dodu lasīt savai 10, 11 un tagad 12 gadu vecai Inesei? Visas krusttēva Toma būdas ir izlasītas ar 9 gadi. Mēs dažreiz vakaros lasām Staburaga bērnus. Abiem meiteņiem ļoti patīk. Bet Inese ir tā pieradusi pie skolas bibliotēkas grāmatām, ar kidnapiem u.t.t., ka nezin vai viņa viena Staburaga bērnus lasītu. Abi kopā, kad es lasu, priecājas. Bet ir jau tā, ka latviešu valoda bez paskaidrojumiem bērniem ir jau nesaprotama, svešvaloda. Kas tas ir – lūztuzis? Kā ‘ledi iet’? (Staburaga bērnos) – jautājumi ir katrā lapas pusē, un tie ir jāatbild. Ļoti skaisti bija lasīt kopā arī Brigaderes pasaku lugas. Bet Dievs, daba, darbs stāv pa pusei neizlasīti, jo neesmu to sākusi priekšā lasīt visu nesaprotamo noskaidrojot. Tas ir gandrīz ar visām latviešu grāmatām.
Kad prasīju Inesei, ko viņa gribētu latviešu valodā lasīt, atbilde bija skaidra:
„Par tiem cilvēkiem tur tagad, un ko krievi ar viņiem dara.”
„Par latviešu bērniem kaŗa laikos, ar visu ko tie piedzīvo.”
„Par īstu ziemu.”
Nezinu grāmatas latviešu valodā, kas šiem jautājumiem dos gaidīto atbildi. Bērnu literatūra ir tomēr kaut kas cits, kā pieaugušo. Ja rakstnieks raksta par savu bērnību, tad tā reti ir bērna literatūra. Jaunatnes literatūra (par ko Jūs runājiet) ir varbūt vēl kaut kas cits, un tāda varbūt nav vajadzīga.
Jūsu stāstu izlasīju, bet vēl šoreiz nenosūtīšu (nākošreiz). Gribu vēl ieskatīties. Par Jūsu lietām ar grāmatu apgādu Vācijā var līdz īstām asarām uzjautrināties. Un tur jel strādā pieauguši cilvēki!
Kādēļ Jūs tik ļoti protestējiet pret svinībām? Negribiet ļaut ļaudīm priecāties? – Grāmata Saulgrieze mums tālākiem Jūsu cienītājiem gan ir labāka. Tā vietā lai mēs Jūs apdāvinātu, Jūs apdāviniet mūs.
Jūsu Balāde par sarkanmaitaino – ir briesmīga. Kādu gan citādu vīrietis un vēl grēcinieks rakstītu?
Jūs sakāt: ‘katru dienu vienu trioletisku grēku’. Nē, tas būtu par daudz grēkots! Šinī lietā es sev neuzticos un neko arī no sevis neprasu. Kad kaut kur gaisā paslēpies ritms mani aizkustina, tad es sev par piemiņu ierakstu kaut ko dienas grāmatā. (Bet tikko vairs to nevaru atrast. Bija daži ‘dzejoļi’). Es parasti dzejoju, kad ir romantiskas izjūtas – tā ir tāda ģimnāzistu dzejošana. Dzeju es lasu labprāt. Sevišķi agrāk es tanī dzīvoju… Tagad esmu bijusi kādu laiku no tās prom un nu vēlos atkal vairāk pie tās atgriezties. Bet lai Jūs nedomātu, ka esmu bez grēkiem – izrakstu no savas kabatas kalendāra kādu pantu. Tās bija nevainīgas četrrindas, bet tā kā man jāgrēko trioletiski, sabāzu to citā maisā uz ātru roku. Bet kāda tad ir trioletas uzbūve? Vai ar to vien pietiek – atskaņas un rindu skaits? (un var lasīt no viena gala vai otra, kā ģimnāzijas skolotājas mums zobodamies paskaidroja)? Jeb tur ir arī kādi dziļāki noslēpumi? Dzejas uzbūvē esmu lajs. Esmu lasījusi dzeju un priecājusies bez teorētiskas analīzes. Vismīļāks man bija Skalbe, viņa forma nav komplicēta. Mīlēju arī Ādamsonu – vēlāk…
Manī tomēr ir mazliet pietātes – pieminot mīļos dzejniekus, nespēju savu ‘grēku’ šinī pašā lapas pusē uzrakstīt. Pierakstīšu to atsevišķi. Nosūtu līdz vienu (pēdējo) lapu no Vika stāsta. Tā bija aizmirsta kādā konvertā, kuŗā gribēju Jums toreiz stāstu nosūtīt, bet saķēpāju adresi un pārliku to citā. Tagad aizsviežot dažas aploksnes pamanīju, ka tur vēl kas iekšā. Lūdzu pievienojiet šīs beigas tam stāstam.
Labākos sveicienus.
E. Dzelme.
P.S. Piedodiet – grēks tomēr palika vēl pie manis… T.p.
E. Ķikure
… kad runājam par trioletiem….
Trokšņainā vilcienā Es iemīlēju tavu kreiso vaigu, elektriskā vilcienā braucot. To atradu līdzās sev maigu, un klusums ar debess zaigu sedza mani un tavu vaigu vilcienam zvērīgi kaucot. Es iemīlēju tavu kreiso vaigu, kaut kur kā uz elli braucot.