5.3. 1954.
Cienījamais J. Kalniņa kungs.
Mīļš paldies par maigo Saulgriezi. Un novēlojies sveiciens ievērojamā gadījumā (bet tur prese vainīga).
Kaut Jums šī pasaule vēl ilgi neapniktu, gan druvā darbā ejot, ciemā sērst, kaut moži Jūs vēl jautrus soļus liktu.
Kaut pasaule šī Jums vēl ilgi neapniktu,
jo saulgriezes pret Jums grib ziedus vērst
Kaut Jums šī pasaule vēl neapniktu,
pirms tā būs spējusi visļauno labā vērts.
Piedodiet mazu aušošanos – bet uz dzimšanas dienām jau ‘dziesmas’ dzied un raksta. Un man tagad jau otru dienu viss skan trioletu pantos. Šis te gan nupat tikai sāka rīmēties Jums vēlējumus sakot, tādēļ nemeklējiet formas pilnību. Ar dzejošanu man nav laimējies. Tikai dienas grāmatā, kā tas katrai kaut cik romantiskai sievietei pienākas, pa vienam ir ierakstīti.
Ir steigas pilna diena. Nav neviena zieda dārzā, ko vērts būtu Jums aizsūtīt, bet vēlējumi Jums no manis vislabākie, lai arī pierādījumu tiem maz.
Jūsu E. Dzelme.
54. g. 10. 3.
Ļoti cienītā E. Dzelmes kundze.
Es esmu ļoti vainīgs, ka neesmu Jums tik ilgi atbildējis vispirms uz Jūsu 21.2. rakstīto vēstuli, kas gan bija jaukākā par daudzām citām, ko saņēmu ap šo datumu. Saņemiet nu tagad reizā manu paldies ir par šo vēstuli ar Jūsu meiteņu zīmējumiem, tāpat arī par pēdējo, kuŗu saņēmu vakar un beidzot par Jūsu skaisto darbu – tālās Dieva zemes stūrīša attēlojumu. Un nu es Jums izstāstīšu pēc kārtas, kas mani kavēja atbildēt Jums. Beidzamos pārs mēnešos es biju iesaistījies nepatīkamā cīņā ar kādu šejienes sabiedrības daļu, kas par katru cenu gribēja atklāti svinēt manu jubileju. Bija komiski un arī traģikomiski momenti. Beidzot vienojāmies par to, ka šie labie cilvēki plašu svinību vietā garantēs Saulgriezi. Pašam jau man nav līdzekļu arī tik mazas grāmatas izdošanai. Apgāds gan bija ar mieru izdot grāmatu, ja es to ļautu iespiest lielākā eksemplāru skaitā pārdošanai. Bet tas man nepatika, jo iespiest tagad dzejdarbus pārdošanai nozīmētu tīšu prātu radīt makulatūru un palikt parādniekam uz gadu gadiem. Tātad apmēram 23 garanti rūpējas par grāmatiņas iespiešanu un es kļuvu vaļā no atklātas operas spēlēšanas. Traģikomika radās šai lietā ar to, ka kāds otrs apgāds, kuŗš Vācijā gatavojās iespiest manu stāstu krājumu un gribēja, lai es ar savu jubileju reklamēju viņa uzņēmumu, saniknojās, kad es to negribēju un paziņoja, ka grāmatas iespiešanu pārtrauc un es saņemšot savus manuskriptus atpakaļ… Viss šis tracis man pataisīja tik sliktu garastāvokli, ka es vēl tagad ar to mocos un nezin kad tikšu no tā vaļā. Ar skumjām es tad dažreiz domāju par to, kaut man būtu kāds cilvēks, ar kuŗu runājot es varētu nokratīt šīs jubilejas lietas! Bet – Woher nehmen un nicht stehlen?… Jūs dzīvojiet tik tālu! Un lasīt par to vēstulē nav nekāda patīkama lieta. Bet es jau arī esmu ar savu jeremiādi galā. Tagad par Jums. Jā, vienu laiku es biju sabijies, vai arī Jūs neesiet plūdu rajonā, jo man par Jūsu dzīves vietu nav nekādas jēgas. Labi, ka šis posts Jūs nav ķēris.
Vēl un vēl reizi pārlasot Jūsu vēstules, man ar nožēlu jāatzīst, ka es nespēju rakstīt tā kā Jūs, kaut arī to diezin kā gribētu. Man šķiet, ka tāda iespēja parādīt sevi otram cilvēkam un arī pati vēlēšanās pēc tā ir jau pati par sevi īsta mākslinieka iezīme, varbūt pat tīri nepieciešama prasība. Par to jādomā, lasot Ģētes vēstules. Bet visskaidrāk es to esmu sajutis lasot R. M. Rilki. Viņa vēstulēs ir tik daudz tīri sievišķīga maiguma un patiesīguma pret saviem draugiem, ka jābrīnās kā vīrietis tā spēj rakstīt. Kad Jūs man esat stāstījusi par savu māti un par savām meitenēm (par tām divām, protams) man liekas, ka es Jūsos esmu ieraudzījis kādu pasauli, kuŗa man līdz šim bijusi sveša. Ja man tagad būtu vajadzīga kāda romāna varone (patiesību sakot, ir jau arī vajadzīga!), es skatītos Jūsu pasaulē. Man jau reizi bija vajadzīga tāda sieviete, kādu es iedomājos Jūs. Tas bija tad, kad veidoju savu tagadējo romānu (ne Rūsas) tēlu Mariju Neilandi. Bet tad man bija jāiztiek ar vairākiem šad un tad vērotiem latviešu meiteņu raksturiem, jo nebija tāda, kādu īsti gribēju. Bet – esmu pārgājis personīgā plāksnē! Veg damit!
Tas, ko Jūs man rakstījāt par savu Inesi, varētu būt maza aina novelei vai romānam. Bet, protams, to spēj rakstīt tikai māte. Un tā ir brīnišķīga viela romānam, kuŗu Jūs domājiet rakstīt par savu māti. Tik sen jau būtu laiks, ka mums arī, mums latviešiem, reizi būtu literārs darbs, kuŗā varētu redzēt latviešu mātes. Intelektuālā ziņā abu starpā ir bezdibenis. Ir tikai jūtu kopība.
Dzidras zīmējumi man tūliņ lika jautāt – cik viņai gadu? Es kādreiz interesējos par bērnu zīmējumiem, krāju tos un sekoju ārzemju literatūrai. Esmu redzējis arī ļoti plašu bērnu darbu izstādi Minchenē. Reiz es par to gribēju ieinteresēt Latvijas skolotājus un lasīju lekciju Skolotāju sanāksmē Rīgā. Bet klausītāji pamazām aizgāja no zāles un referāta beigas palika nelasītas, jo nebija vairs neviena klausītāja…
Un es šais bērnu zīmējumos biju atradis problēmu problēmas! Jūsu Dzidras zīmējumos ir ļoti spēcīga ekspresija. Galviņa ar kliedzienā ieplēsto muti varētu iepriecināt pašu Goiju. Un ja dāmas ģīmetne ir mammas portrets, tad Jūsu meitai ir ļoti noteiktas domas par Jums. Tas viss ir labi, bet jāzin, ka skola nekā nedarīs, lai Jūsu meitene savas spējas attīstītu tālāk. Var jau būt, ka te tas ir citādi, bet Latvijas skolas bija ievērības cienīgas bērnu īpatnību un spēju izskaušanā.
Sidnejas brauciens Jūs ir ļoti atsvaidzinājis un varbūt devis jaunas ierosmes. Laik pa laikam Jums tādi izrāvieni vajadzīgi, jo Jūs taču vēl esiet jauna, tik jauna, ka spējiet tam pati ticēt. Šo ticību nedrīkstiet zaudēt un tāpēc vajadzīgs reizām satikties ar vienā virzienā ejošiem cilvēkiem. Tikai neticiet šiem referātu aforismiem par pārlaicībām, pārcilvēcībām, mūžībām u.t.t. Tas pieder jau pagātnei. Tagad ir vairs tikai mazais un reālais cilvēks un mākslinieka uzdevums ir pūlēties par to, lai šis mazulis nekļūst par mērkaķi vai velnu.
Nē, jaunatnes literatūru es nerakstīšu, jo pēc manām domām tādas vispār nevar būt, tāpēc ka jaunatne nav kāds atsevišķs sabiedrības noslāņojums, bet pati sabiedrība. Un tā kā sabiedrībā tagad valda kioska diktatūra, tad velti atturēt no tās jaunatni. Vecajiem ir vispirms jāmainās uz augšu, tad to pašu ceļu ies arī jaunatne. Tā ir ļoti veca gudrība, jo: Ābols nekrīt tālu no ābeles, Was die Alten gesungen, das zwitschern die Jungen u.t.t.
Būtu ļoti daudz ko runāt par sievieti vispār un par sievieti kā māti. Bet tam jau vajadzīgs romāns, stāsts vai vispār grāmata un es domāju, ka mums šais lietās būtu daudz vienādu domu. Varbūt tāpēc, ka Jūs esat šai ziņā cietēja, bet es – es grēcinieks ar pārāk smagiem grēkiem. Varbūt, ka es par tiem arī runātu, ja man nebūtu bail pie tā smaguma, ar kuŗu cīnāties Jūs, pievienot vēl kādu svešu. Jūs ar mani runādama sevi atbrīvojiet no kaut kā, ticēdama, ka es Jūs saprotu un tā nav arī maldīšanās un tādēļ arī visam teiktajam ir priekš manis augsta vērtība. Ir vieglāk dzīvot jau tad, ja ir kaut jel viens cilvēks pasaulē, kuŗš tic, ka viņu saprot.
Bet – sorry! Man šķiet, ka es iegrimstu skolmeistarībā? Man gribētos, lai Jūs vēstules beigās smietos un tāpēc es pielieku te kādu savu balādi, kas rakstīta franču lielmeistara Franzuā Villona de Monkorbjē garā. Man vajadzīgs darbs nolasīšanai mūsu rakstnieku dienā. Bet tā kā visi jaunie rakstnieki parasti tēlo tikai smagas un drūmas lietas, tad man jādomā par kaut ko pretstatīgu.
Jā, es redzu, ka mani trioleti Jūs pavedinājuši uz tiem pašiem grēkiem. Par to man prieks – lūdzu, grēkojiet tālāk, jo visi grēki jau ir saldi… Katru dienu vienu mazu triolētisku grēku!
Jūsu J. Kalniņš.
