1.2.1954.

Vakar rakstītā vēstule nav nosūtīta. Mans pastnieks guļ vēl gultā. Tas, kas ausi bija jūrā par ilgu peldinājis.

Daugavpils izstādi atkārtoja Ilūkstē 1939. gada pavasarī. Domāju, to es atceros noteikti. Cik atceros vēl par tā gada izstādi – piedalījos viņā arī Daugavpilī ar saviem darbiem, tikai pati nevarēju ierasties, jo biju saaukstējusies pie kāda pavasarīga zīmējuma gatavošanas. Tā arī nezinu kādas un kur bija izstādes telpas Daugavpilī.

Pirmo reizi Daugavpils izstādē, domāju, bet nevaru apgalvot, piedalījos gadu iepriekš. Tikai tas it kā nesaskan ar to, ka es tanī gadā nestrādāju Ilūkstē, jo biju savā ceļojumā. Gan ne visu gadu prom, tā kā es būtu varējusi arī no mājām tur aizbraukt. Bet es to pavisam nevaru atcerēties. Man gandrīz liekas, ka es piedalījos (un tikai) vēl gadu iepriekš. Tad es tur pati arī biju. Telpas atceros – divas istabas, viena šaurāka, otra platāka ar iebūvētu vidus sienu, gleznām. Kādā ielā – nezinu. Varbūt nezināju pat toreiz.

Tā, manā atmiņā iznāk, ka es piedalījos 1937. un 1939. gadā. Pēdējā ar atkārtojumu Ilūkstē. Gleznotāju Struti pēc vārda gandrīz neatceros. Nevaru atmiņā uzburt arī nevienu seju, kuŗu varētu kā viņu iedomāties, tāpat nezinu viņas vēlāko vārdu. Protams, ja Jūs man šo to atgādinātu, varētu sameklēt ko vairāk, bet ne drošas ziņas. Tas viss ko varu Jūsu jautājieniem atbildēt.

Vai Jūsu autobiogrāfija tiks kur iespiesta? Vai izdosiet kādu rakstu krājumu? Viena stāstu grāmata mani ļoti interesētu, neesmu no Jums vairāk lasījusi, kā Preciniekus. Varbūt kaut ko, kam esmu aizmirsusi piesaistīt autora vārdu. Man kādreiz tā gadās. Vārdus atcerēties man ne visai labi padodas.

Jūsu vēstule man atnesa jaukus pārdzīvojumus. Uzmudinoša, gaiša, tik daudz dodoša. Lasīju viņu uz ceļa. Saņēmu pastu (mums pēc pasta jāiet pusotras jūdzes) un gāju pretī autobusam. Uz ceļa esmu lasījusi lielāko daļu no savām kādreiz saņemtām ‘ievēŗojamām’ vēstulēm, šī arī bija viena no tām.

Neesmu neko paveikusi. Mētājos starp zīmēšanu un rakstīšanu. Es gribētu visu. Es gribētu arī visu laiku sev. Kaut pusi. Kaut dažas pilnīgas drošas stundas. Bet tā man nav. Es nozogu ko varu. Es daru jau sen, kā Jūs ieteiciet: domāju par savu rakstāmo vienmēr. Darba vidū dažreiz skrienu pēc papīra zīmītes, dažreiz nesu to līdz, lai kaut ko pateiktu, kas citādi var atkal atkrist kaut kur atpakaļ, kā vāji piekodusies zivs zvejniekam. Tāpat sāk iet arī ar domu par zīmēšanu, kad zīmēju. Kustības, tēli, sāk dzīvot. Bet patreiz tas tā nav. Man ir kaut kur jālaužas ārā un to es labāk varu ar vārdiem. Citādi man ir jāiet bojā. Nezinu vai es rakstīt vēlos tikai sev? Jeb rakstot sev, ir tomēr kāda izjūta, ka tu esi saskāries ar kādu – jā es nezinu ar ko? Man šķiet, visu savu mūžu es meklēju kaut ko – cilvēku, cilvēka domu, dvēseli, lai vēstītu tam par sevi, redzētu viņu un tuvotos vēl kaut kam trešam – Lielākam. Tāda jēga būtu manai rakstīšanai.

Kādēļ Jūs sakāt lai nevērtēju Jūs par augstu? Jūsu vārdi man patīk, ir tuvi, daudz palīdz, noskaidro, iepriecina. Kā es varētu Jūs vērtēt par augstu? Bez dvēseles piekļaušanās neviens cilvēks nevarot dzīvot, tā kaut kur sen atpakaļ lasīju. Man ir nācies dzīvot. Bet viegli tas nav. Un kaut kur vienmēr tad tiecas, un meklē un atrod un pietiek ar mazumu, gūstot daudz.

Man ir kāda laba draudzene U.S.A. Tagad pēdējā vēstule bija ļoti īsa pirms svētkiem. Baidos kas ar viņu notiek, raksta ka esot pazaudējusi dvēseles mieru. Bijuši briesmīgi baiļu brīži. Vai šis laiks nav pārbaudes, pārbaudes un moku laiks? Nevienu labu vārdu šai laikā mēs nevaram novērtēt par augstu. Ir jau nakts. Jūs ar Jusi jau būsiet izstaigājušies.

Labākos sveicienus.
E. Dz.

7.2.1954.

Cienījamais J. Kalniņa kungs.

Gaidīšu Jūs 14 februāŗa vakarā Sidnejā savā darbu skatē.

Vakar saņēmu Klauverta vēstuli, ka ne februāŗa beigās, bet tūlīt pēc nedēļas ir vēlama manu darbu skate. Nav nospiesti oforti ne linoleja griezumi, bet gaidīt ilgāk arī laikam nebūs ērti, jo cik no vēstules saprotu, rīkotāji vēlētos labāk tagad. Kaut ko jau sameklēšu ko rādīt, varbūt ko pārdot nebūs, bet tā jau reti ir priecīga lieta.

Tā tad nolasiet jauki savu referātu 12. februārī un lidojiet uz šo pusi. Es tikai tiešām nezinu teikt, kur tā vieta atrodas kur notiek šie literārie vakari. Referēšot Kārlis Freimanis par tematu Neapmierinātais raksturs literatūrā. Taisni tā stāv rakstīts vēstulē!

Jā – laikam man nav cerību Jūs sagaidīt. Lai gan tas būtu skaisti. Noklausītos referātu, apskatītu zīmējumus un parunātos. Staigātu pa Sidneju, nemaz neietu gulēt, klīstu pa pasaules lielpilsētu un runātu par kādu mazu zemi, par lieliem nodomiem. Jā, tā tas bija sen atpakaļ. Žēl ka Jūs neesiet tikai mazu mazuliet tuvāk. Tad vēl varētu pamēģināt, vai vēl nav mazliet tīras līksmes mūsu nogurušās sirdīs un vai nevar vēl lidot domās, vārdos un īstenībā.

Lasīju Jūsu romānu par grafiķi Eleonoru Mika kundzi un man vajadzēja smieties, jo man viņa atgādina M. – I. kundzi. Saskan visas izdarības. Ar M. reizē gāju Akadēmijā un ciemojos Rojā pie viņas, braucām kopā uz Parīzi ar viņas kuģi. Viņa bija lāga meitene, tikai ar tādu zināmu ģimenes piegaršu materiālajās lietās. Mūsu draudzība iznīka pamazām un beigās gluži sievišķīgu lietu dēļ. Bet atceroties tās dienas kopā ar D.D. un I. pie viņas Rojā, man arvien ir jautri jāsmejas. Ar Mariju Lielo, kā mēs to dažreiz saucām, tika pavadītas dažas skaistas jaunības dienas.

Kā tagad braucot uz Sidneju gribētos satikt draugus! Cik toreiz viņu bija bagāts pulks. Un tagad ir svešums, svešums vien.

8.2.1954.

Sāku rakstīt Jums tik gaŗas vēstules ka vienā dienā tās nevaru nobeigt. Patreiz esmu Maitlandē, izspruku no mājas un atskrēju šurp, varbūt varēšu nodrukāt kādu linoleja griezumu.

Liekās, tēlotāja māksla man ir par smagu gluži praktiskā ziņā. Man šī mazā skate sagādās tādas pūles, kamēr es darbus dabūšu Sidnejā un atpakaļ! Nav vēl satiksmes līdzekļa. Ak, visa dzīve iet kā pa ciņiem! Bet – lai! Ka tik tā iet. Gaidīšu Jūs ja ne īstenībā, tad domās savā izstādē. Nav ne vienas spirgtas domas ko vēl pateikt. Gaidīšu kādreiz atkal vēstuli.

Visu labāko.
E. Dzelme.

54. 14. 2.

Cienītā E. Dzelmes kundze.

Jūsu vēstulei nolēmu atbildēt tūliņ otrā dienā pēc Jūsējās saņemšanas, tas ir svētdienā. Bet nekas no tā neiznāca, tāpēc, ka tai pašā diena saslimu ar asu išiasa lēkmi un vajadzēja veselu nedēļu gulēt kā bluķim gultā. Pēc kādām dienām varēju rakstīt ar zīmuli un to arī darīju, bet tad jau pienāca Jūsu otrā vēstule un nu man likās, ka tas ko biju uzrakstījis, neder un šai svētdienā nu es jau varu rakstīt ko citu, sēdēdams pie galda. Un tā kā Jūs varbūt tikai rītu atgriezīsaties no Sidnejas, tad man nav ko steigties.

Pirmo vēstuli es sāku rakstīt pieturēdamies pie tā, ko Jūs apzīmējiet par smagu un ļaunu savā dzīvē, un no kā Jūs gribētu izlauzties. Bet kad izlasīju Jūsu otro, tad likās, ka jāiesāk ar ko citu. Otrā vēstulē bija kaut kas tik svaigs, uzņēmības pilns un spirgts, ka par to jāpriecājas. Tikai viens brīdis prom no ikdienas un Jūs runājiet kā cilvēks, kuŗš par sevi nosaka. Var būt, ka arī maldījos?

Tā bija skaista vieta Jūsu vēstulē, kur runājat par savām meitenēm. Lūdzu stāstiet man arvien par šīm mazajām sievietēm. Jau tāpēc vien, ka mātes prieks un lepnums laikam vismazāk egoistīgs un vistīrākais, ko sieviete var just. Un tad man šķiet, ir vēl kas vairāk. Līdz šim Jūs varbūt savās meitenēs redzējāt tikai bērnus, kam bijāt nepieciešama, bet nu sākat redzēt viņās mazas sievietes. Tās Jums pa daļai it kā svešas, bet pa daļai arī pazīstamas. Jūs viņās vērojat savas ilgas, savu nemieru, kad tas vēl piederēja tikai Jums un tas Jums atgriež atmiņā pagātni, kas jau bija kļuvusi gandrīz par sapni. Man tā liekas, bet var jau būt, ka es pats sapņoju! Bet varbūt tomēr tas nav sapnis? Varbūt Jūsu meitenes kļūst Jums draudzenes? Tam tad vajadzētu būt brīnišķīgam momentam, jo tad Jūs vairs nejutīsaties tik viena un panest no ārpuses nākošo smagumu Jums būs vieglāk. Jo ir taču tā, ka tas, kas mums mīļš un mīt mūsos, padara mūs stiprākus pret to, kas ir ārpus mums. Es domāju ka mums vispār ir mazāk jācīnās pret ļauno, bet daudz vairāk par labo. Bilžaini runājot: ja sāksim uzbrukt velnam, tad, lai to pieveiktu, jāzin un jāizmanto viņa cīņas paņēmieni. Tas nozīmē, ka paši to negribēdami galā kļūstam viņam līdzīgi un beidzot nokļūstam ellē. Šādā nelaimē nokļūst lielais cilvēku vairums un beidzot zaudē savu Dieva ģīmi, jo taisni to jau velnam patīk samīdīt un nodubļot. Šādā kārtā viņš iegūst sev delikateses un parasti arvienu ir tas kuŗš triumfē. Man šķiet, ka Jums nevajadzētu palaist gaŗām šo brīdi, kad Jūsu rokās aug Jūsu draudzenes. Viņām līdzi Jums vēl reiz jākļūst jaunai, jo taču: Ak jaunam būt, nekas nav grūt! Ja nokavēsit brīdi, tad variet visu zaudēt, jo otrreiz tas neatgriezīsies. Jūsu meitenēs vēlāk var parādīties arī sveši kompleksi, tāpēc tagad jāstiprina tie, kas viņās ir no Jums, jo tikai tie būs Jūsu pusē. Jums ir tiesības to darīt, ja cīnāties par gaišo spēku, ja ticat savai vienreizībai, kas taču Jums uzticēta no nezināmas varas un kas Jums jāizveido līdz pilnīgai. Daudzi šo cīņu uzskata par Donkihota cīņu, bet es tomēr esmu viņa pusē un tāpēc arī Jums nevaru neko citu teikt.

Es nedrīkstu Jums dot nekādus padomus praktiskā ziņā, bet vienu es gribētu Jums teikt. Pasaulē cilvēka rokās ir ierocis, kāda nav nevienam ļaunumam. Tas ir – humors. Humors ir dievišķīgs un nav uzvarams. Tas ir jāstāda pretī dumjībai, iedomībai, zemumam un visam tam pret ko mums jācīnās. Dažreiz pat pašiem pret sevi.

Jā, mēs esam sākuši rakstīt gaŗas vēstules. Pirms viena gada tas tā vēl nebija. Un taisni tas, ka tāda iespēja varēja rasties, kaut gan es kādreiz, tik sen atpakaļ Jūs redzēju tikai vienu īsu mirkli, tas ir brīnišķīgi, jo liek cerēt, ka liktenis varbūt priekš katra cilvēka glabā nevien postu un bēdas, bet arī saulainas dāvanas. Tam ir jātic, lai varētu dzīvot, būt eksistents, būt cilvēks. Un cilvēks cilvēkam var daudz ko dot un nekļūt ar to nabagāks, tukšāks. Var dažreiz dot sīku izgriezumu no savas dzīves, bet tas iegūst vērtību, tiklīdz saņēmējs grib lasīt rindu starpā un izlasa tur, ka ar viņu runā cilvēks, vienreizīgi skaista pasaule, kas varbūt atklājas tikai viņam vienīgajam. Vai tas tā, un kāpēc tas tā, labāk neprasīt. Kāpēc tad, piemēram, spīd saule? Protams ļoti labas ģimenes domā, ka tas tāpēc, lai nogatavojas āboli un nenosalst ausis. Bet tā nav visai dārga gudrība.

Es vēlētos Jums parādīt arī sevi, bet ne jau kā varoni, bet tikai tāpēc, lai būtu pateicīgs Jums ar to par Jūsu uzticēšanos man. Bet mana ārējā pasaule ir daudz, daudz sīkāka nekā Jūsējā un ir vajadzīgs liels humors, lai to vispār varētu vērtēt. Bet pie gadījum jau to var arī darīt, lai sagādātu Jums mazu humoru. Es domāju, ka par mani kaut cik var spriest tikai no tā, ko esmu rakstījis. Esmu savos darbos ļoti subjektīvs, lai jau neteiktu autobiogrāfisks. Lai manu stāstu darbība norisinātos jebkādos šīs dienas vai arī vēsturiskos apstākļos, tur darbojas tikai tādas personas, kuŗas domā un jūt tā kā es. Esmu iespiedis šeit Austrālijā, Anglijā, Vācijā, Kanādā un vecos laikos Latvijā pavisam kopā ap 50 stāstu. Kad tagad par tiem domāju, man šķiet, ka esmu vislielākais egoists pasaulē, jo tur darbojas 500 līdz 600 personas un tās visas domā un runā tikai man pa prātam! Ja man par viņām jāatbild Dieva priekšā, tad esmu pazudis cilvēks, jo viņas runā cita citai pretī. Bet visā manā dzīvē ir tik daudz pretrunu, pārskatīšanā, vilšanās, aplamību un arī – prieka bijis, ka tagad vairs nav nekādas iespējas kaut ko labot vai grozīt. Ir tikai viens aizbildinājums – lai bijis, kas būdams, es esmu par to priecājies.

Pēc satura mani darbi ir ļoti dažādi, bet es nekad neesmu tur ne ko mācījies, ne aizstāvējis, ne sludinājis, bet dzīvojis ar tiešām negantu dzīves prieku un daru to vēl tagad. Tāpēc es arī domāju, ka man nav un nevar būt nekādu nopelnu, jo tad jau tie būtu arī cīrulim vai rudzu puķei.

Fragments no manas autobiogrāfijas kā atmiņas par E. Virzu ir iespiestas Ceļa Zīmēs.

Jūsu Permeke iespiests izskatījās vēl labāks nekā rokrakstā. Priekšrocība – sulīgais stils, svaiga notikuma uztvere.

Ar nākamo numuru Austrālijas Latvietis parādīsies bez angļu teksta. Var cerēt, ka radīsies iespēja avīzi paplašināt uz 8 lappusēm, tad var cerēt, ka izdosies kaut ko vairāk darīt stāstu ziņā. Daži techniskie apstākļi neļauj pagaidām pāriet uz 8 lappusēm.

Vakar Adelaidē laikam sāk iznākt V. Ešota izdotais mēnešraksts Viesis. Jūs tur varētu kādu gabaliņu aizsūtīt? Bet varbūt pagaidiet līdz kāds no Jūsu stāstiem parādīsies pirms mūsu avīzē, tad Ešotam pret Jums radīsies lielāks respekts. Stāsts nevar būt gaŗš, jo lielo tiesu no žurnāla, kā domājams, aizņems viņa paša romāns. Abonējiet šo žurnālu, lai atbalstītu izdevēju. Es viņam nevaru palīdzēt ne naudā ne graudā, jo esam ar E. tik lielos ragos, ka mums nav kontakta. Tas ir humors, pie kuŗa es domāju, ka neesmu vainīgs.

Es nosūtu Jums dažus savus stāstus, kas pagadījās pie rokas. Kad ir kāds vaļas brīdis, paskatāties tajos pēc kam pie gadījuma atsūtiet atpakaļ, jo tie ir vienīgie eksemplāri, kas manā rīcībā.

Esiet sveicināta un rakstiet man vairāk ko par visām trim Jūsu ģimenes meitenēm.

Jūsu J. Kalniņš

     Hermanis Hese

                   Migla

Dīvaini miglā ir klīst!
Akmens ikkatrs un krūms tad jūt,
Ka ir viens. Koks koku nepazīst.
Ikvienam būs vientulim būt.

Draugu pilns man bij pasaules loks,
Kad gaismā es biju pats,
Nu, kad tver miglas spoks,
Neredz neviena drauga skats.

Tiešām gudrs nav neviens,
Tumsu kuŗš neizprot,
Kas kā melns pavediens
Rit, visus izšķirot.

Dīvaini miglā ir klīst!
Dzīvot – ir vientulim kļūt.
Cilvēks cilvēku nepazīst – 
Ikvienam būs vientulim būt.

Man patika šis Hermaņa Heses dzejolis, un es viņu pārtulkoju latviski. Tur ir kāda patiesība, kāds baigs vērojums.

21.2.1954.

Cienījamais J. Kalniņa kungs.

Pateicos par vēstuli. Rodu no Jums padomus, dzīves gudrības, kas palīdz. Varbūt Jūs par manu skati ziniet jau vairāk, kā es pati. Dzirdēju, ka kāds rakstīšot kritiku. Ja tā, tad tā jau ir pie Jums.

Skate, lai arī sasteigta, un lai arī es nenospiedu un nevarēju izstādīt viņai gatavotos 4 ofortus, tomēr izdevās. Tas ir tā – manā vērtējumā. Satiku vai visus Sidnejas māksliniekus, kas man līdz šim bija sveši. Tai īsā brīdī, kamēr tur skate ir apskatāma, pa priekšlasījuma starpbrīdi un dažas minūtes sākumā un beigās – guvu kādu sasildošu tuvumu ar kollēgām. Varbūt es pati to tā vairāk iedomājos, bet jutos gandrīz kā kādreiz Kultūras Fonda vai citā izstādē, kad pa kreisi ienāk Krastiņš pa labi kaut kur Upītis un apkārt jaukie Tukumieši, kas pazobo un paslavē vienā reizē. Te pazobojies gan vēl neviens netika, tas vēl nākotnes devums, bet viņi liekas priecājās. Viņi tā teica un tā izskatījās. Man bija tur tikai sangvina zīmulī galvas, tās un vēl citas, kas bija Kultūras dienās Melburnā, tad daži zīmuļa (arī sangvinā) dabas skati, divi mazi oforti un pieci linoleja griezumi.

Ofortiem šoreiz pagāja gaŗām, priecājās par galvām un linoleja griezumiem. Tie īsteni ņemot ir man sākuma darbi, ne teorijas, bet tikai izjūtas (ko rada materiāls), radīti.

Biju ļoti laimīga ka atradu atsaucību tieši kollēgās. Protams, no manas vientulības tur pulkā nokļūstot es jau biju ‘pacilāta’, bet viņu vārdi mani patiesi aplaimoja. Es jau Jums teicu ka ļoti ilgojos draugu. Kaut kādu atspīdumu un varbūt sākumu tam gaišumam, ko draugi var dot, es guvu. Satiku paziņas arī no Vācijas un citiem trimdas laika ceļiem. Beigās bija pat kaut kas no romantikas (kaut tikai šis vārds šai zīmē nebūtu tik daudz nolietots).

Visu kopā ņemot diena Sidnejā man bija ļoti bagāta un esmu pilna jauna spēka. Jā, tas ko rādīju jau bija tikai sākums, tam ko gribētu rādīt, bet vispirms – veikt. Bet nu par to diezgan.

Jūs iekustinājāt kādu tematu par ko es ļoti, ļoti labprāt runāju, vairāk gan – domāju, jo nav ar ko runāt. Par savām meitenēm.

Dievs mani ir svētījis kā māti līdz šim. Viņas abas ir veselas un skaistas. Te es nedomāju ‘smukumu’, bet netrūkst arī tā. Domāju, ka esmu pūlējusies cik labi varēdama, lai nobīdītu no ceļa katru ļaunu nejaušību, kas tām varētu kaitēt. Bet ar manu pūlēšanos vien nepietiek. Bet nu par viņām pašām.

Abu meiteņu lielākais labums, ko tās no dzīves sagaida ir tas, ka viņām būs bērni! Kā viņu domās nav izperinājies pretējais ir taisni brīnums. Mazākā, Dzidra, reiz atkal, kā arvien, sēdēja ar muguru pret mani un cītīgi zīmēja. Ienāca prātā papētīt, cik daudz viņa pati no savas zīmēšanas tur. „Kas tu būsi kad izaugsi?” es jautāju. Galvu nemaz nepaceļot nāk skaidra un ļoti noteikta atbilde: „vispirms es būšu mamma.” Nav man ko teikt. Bet nu man gribās vēl ko papētīt. Uzmanīgi es ierunājos vai tas nav grūti, jāstrādā daudz, jāgādā par visiem un tāpat nevar labi izdarīt, paps baras… „Es precēšu labu papu,” tikpat lakoniski atbilde kā pirmā. Nav man ko vairāk teikt. Vārdos mātes uzdevums nav nekad no manis cildināts, tak viņas pašas ir saskatījušas šai lietā to dzīves vērtu. Labi. Es kādreiz domāju tāpat un neesmu savas domas mainījusi.

Jā, bet par viņām – vecākā mācās baletu, jaunākā zīmē. Viņi jau ir tikai knauķi, bet tur jau ir kāda paruna, kas to vīra tikumu rāda, varbūt arī te ir jau zīmes nākotnei.

Inese dejo jauki. Es neticēju, ka viņa to var. Viņa man šķita par daudz mierīga, inteliģenta, trausla priekš tā. Bet kad es to redzēju skolnieku vakarā dejojam, tad biju pārsteigta un pat aizrauta. Ritms, nodošanās dejai un kaut kāds nepasakāms graciozs trauslums, kas nav ārējs tikai, bet it kā staro no viņas mazās sirds, no iejūtas. Nevaru to izteikt. Bet kādā humoristiskā nēģeru lelles dejā viņa pēkšņi sviež kājas ar lielu temperamentu un arī tas nav piekārts, bet nāk kā no dzīva avota. Māte protams redz vairāk un ir aklāka kā citi. Bet Inese dejojot guva lielu ievērību no citiem. Nav nekā vilinoša par to domājot. Varbūt arī tam nebūs jānotiek, bet ja būs – neko nevar darīt. Būs jādejo. Mazākais tagad nevar viņai atteikt. Viņai ir skaisti veidots augumiņš, tīrām, veselām locītavām, pareizi nogrupētiem muskuļiem, patrausls, bet vesels un vingrs. Attīstās lēnām un tas ir labi.

Kad viņa man piedzima Madonā, es pilnīgi izjutu to, ka esmu paaugstināta, pielīdzināta, tuvināta augstākam. Tad man tūlīt arī bija jādomā: bet katra kaķenīte jel ir tāda?! Jā, to es arī apzinājos, ka tas tā ir. Un ja ir kāda kāja kas viņu sper, tā nav paaugstināta. Nezinu vai par to sieviete tālāk var tikt savā ‘filozofijā’.

Kādreiz jaunībā, es lasīju vai dzirdēju, ka sieviete ir tuvāka dzīvniekam kā vīrietis un jutos briesmīgi apvainota. Tagad es tā laikam nejustos. Sievietei un dzīvniekam ir kopējs noslēpums. Viņai pašai tas neatrisināms, neatminams, bet vīrietim arī nē. Šī apmēram ir tā viela, no kā es kādreiz gribētu rakstīt romānu. Galvenais tēls viņā būtu māte. Tēvu man nošāva lielinieki 19. gadā. Māte mūs ar māsu izaudzināja dodot katrai to, ko mēs vēlējāmies. Viņa bija mana draudzene līdz pēdējām dienām Vācijā. Sākot no manas pirmās skolas dienas viņa sekoja man līdz, lasīja visas tās grāmatas ko es lasīju, pazina visus manus draugus un draudzenes, citus personīgi, citus tikai manos stāstos. Viņa bija brīnišķīgs, gaišs tēls. Daudz maigāka, bet ne vājāka dzīves cīņās kā Aīdas Niedras sievietes. Viņā arī cieši saausti bija veco latviešu tikumi un kristīgais Dievs, kaut gan sakarā ar ‘tā laika progresīvo’ garu, viņa bija formāli novērsusies no baznīcas. Liekas viņa arī patiesi, iekšēji bija mazāk reliģioza kā es, bet viņā nebija neviena soļa, kas nebūtu kristietīgs. Domāju ka tādu atraitņu kā viņa latviešiem bija daudz, un viņas labi audzināja savus bērnus.

Ņemu jau trešo lapu! Negribētu Jūs apgrūtināt. Bet pēc Sidnejas dienas, esmu kādā nervu saspīlējumā, kas prasa atbrīvošanos. Patreiz to citur vēl nevaru izliet, kā vēstulēs. Drīz ķeršos pie darba, ja nenāks kas ceļā.

No Dzidras, savas jaunākās, nosūtu Jums dažus mazus zīmējumus. Tie ir izmētāti uz lapu lapām. Tāpat kā lielam arī mazam, skaistākās lietas rodas uz piesmērētām, saburzītām nieka lapiņām. Tīras lielās burtnīcas lapas ne arvien ir daiļi nozīmētas. Bet es nevaru rāties. Atceros, ka prof. Fedders mums kompozīciju un stilus mācot teica: „neņemiet tīru, spožu, dārgu lapu, kad jūs mēģināt taisīt kādu mazu kompozīciju. Ņemiet avīžu lapu, ietinamo papīri, ņemiet kaut ko, kur kaut kāds raibums jau ir, kas ierosina fantāziju. Balts tukšums to sabaida.” Tā ir patiesība, vai nē?

Par ‘trešo meiteni’ man negribas runāt tagad. Nav nekā tik liela, kā Jūs domājiet. Ir mazums, kas aizslēpies aiz tūkstoš aizsardzības formām, – lielības, valdīšanas, visziņas, uzpūtības, un atkal un atkal valdīšanas. Tā ir bēdīgākā lieta, kas kādam var gadīties. Pirmais likums, lai mēs varētu augt, ir atzīšana, ka mēs esam mazi. Visu mūžu cīnoties to neatzīt un atsakoties sākt no mazuma, cilvēks ar visām savām lielišķām aizsardzības formām nonāk tuvu ārprātam. Bet ja viņš vēl turpina tāpat, viņš jau kļūst bīstams savai apkārtnei. Man būtu bijis labāk Jums to nerakstīt. Bet kaut kā ir daudzreiz par smagu. Esmu bijusi uz galējas robežas, fiziska un garīga sabrukuma tuvumā. Līdz šim kā nekā tieku galā. Bet es baidos, ja gadās kaut kas un es fiziski neizturu, (par garīgo es tagad nebaidos, jo pēdējā gadā es visvairāk esmu izpratusi ar ko es kaŗoju – ar dzirnavu spārniem…) ja, un ja es neizturu, tad manas meitenes ir pagalam. Tikt kādā plāksnē, kur es gūtu garīgo un arī materiālo atbalstu. Tad lietas krasi mainās. Kad es strādāju un pati pelnu – ir labāk. Bet tagad es to nevaru. Un es esmu nabaga un nevarīga. Jūs zināt, kāda ir ‘aiz priekškara’ formula uzvarai: turēt savu padoto neziņā un nabadzībā. Tā pati formula ir te.

Jūs sakāt, lai abonēju Ešota žurnālu. Es gribētu. Bet patreiz neesmu atjaunojusi pat Ceļa Zīmes. Man pietrūkst līdzekļu. Jums varbūt tas liksies neticami, bet es priecājos par to mārciņu, ko man Austrālijas Latvietis atsūtīja par to kritiku un mākslinieku pārrunu. Tagad par pēdējiem divi niekiem, viņš man vairs nesūta. Kādēļ – nezinu. Skate Sidnejā ne daudz, bet tomēr, manu finansiālo stāvokli saglābj. Nu redzat – tik savāda ir mana ikdiena. Bet es ticu, tā nav ne neinteresanta, ne garlaicīga. Tikai spēku, spēku man vajag to nest. Bet cilvēks jel ir tomēr tik izsalcis kādreiz prieka. Kas viss nav ziedots un noslāpēts! Izbailes pārņem, ka tā jābūt līdz beigām. Bet – izejas nav. Ir jāmēģina ‘pacelties pāri’. Piedodiet, ka šai vēstulei laikam nemaz nav stila. Pat teikumi ir briesmīgi. Ceru, ka citas būs gaišākas – tas ir – tīrākas. Nepatīk man viņa tādēļ, ka beigās es runāju to prom no sevis, ko man tomēr vajaga nest vienai. Bet varonim būt visu laiku ir par grūtu.

Labākos sveicienus.
E. Dz.