1954.21.1

Cienītā E. Dzlemes kundze.

Pateicos par vēstuli un skaistiem novēlējumiem. Lai jau tie piepildās, ja ne citādi tad kaut sapņos. Sak, no Jūsu mutes – Dieva ausī. Man bija prieks lasīt, ka Jūsu rūpju un darba pilnajā dzīvē bijuši kādi patīkami atpūtas brīži. Tas tā bija sevišķi pēc tam, kad redzēju Adelaides kultūras dienu izstādes katalogā Jūsu vārdu, bet pēc tam dzirdēju, ka darbu neesot bijis. Es domāju ka slimība Jūs pievarējusi un tāpēc neesat varējusi nodomātos darbus aizsūtīt.

Jā, ir pareizi ka rakstot par Viku romānu, Jums būtu daudz jāpūlas. Bet es domāju, ka šīs pūles arī ir vienīgās, kam vispār it kāda vērtība. Romānu rakstīt tas manā skatījumā ir – dzīvot, dzīvot ar tēlojamām personām kopīgu un ļoti tuvu dzīvi. Un jo šī dzīve intensīvāka, spraigāka, bagātāka, jo liekas rakstnieka ieguvums. Tas, ko saka citi par to, var noderēt viņa patmīlībai, godkārei etc. un ir ļoti relatīvas vērtības, ko nosaka ļoti dažādi apstākļi un pat nejaušības. Es zinu gan, ka ir rakstnieki, kas domā, ka viņi raksta mūžībai, tautai, tēvijai u.t.t. Tiem, protams, ir ļoti svarīgi, ko par viņu darbu saka Jānis vai Pēteris šodien un ko tie teiks rītu. Man šī tipa mākslinieki ir nesaprotami, jo es vispirms un arvienu rakstu tikai sev un allaž esmu mazliet pārsteigts, ka ir viens otrs, kas saka, ka viņam patīk, ko esmu rakstījis. Bet – atgriežoties pie Vika, – varbūt tiešām rakstīt par viņu Jums tagad vēl būtu grūti. Tas tā vairs nebūs pēc 10 vai 15 gadiem. Tad dzīve, kuŗā reiz redzējāt Viku, būs Jūsu apziņā pārvērtusies skaistā teikā un šī teika reizā ar to būs kļuvusi par vienīgo Jūsu dzīves realitāti. Jūsu bērni, kas tagad Jums šķiet tik tuvi, tad jau dzīvos Jums svešā pasaulē, Jūs jutīsaties vientuļa un pēkšņi Viks un tā pasaule, kuŗā Jūs dzīvojāt kopā ar viņu, kļūs tik gaiša un tuva, ka Jūs to sapratīsiet un varēsit mīlēt daudz dziļāk nekā to, kuŗā dzīvojāt īstenībā. Un tad Jūs to izdzīvosit kā māksliniece no jauna un daudz pilnīgāk, kā tad, kad to skatījāt ar meitenes acīm. Māksla ir nebeidzama sevis izdzīvošana un īstā un vienīgā patiesā dzīve, kuŗu mums piešķīrusi Dieva žēlastība mums nezināmu un neizprotamu iemeslu dēļ. Tas par Viku. Ja domājiet, ka ar Annu Meiju Jums būtu vieglāk tikt galā, tad rakstiet par to. Tagad tas vēl nav par vēlu, bet būs par vēlu tad, kad gulēsit zārkā. Kā jau teicu – rakstīt romānu ir dzīvot un kad tad dzīvot var būt par vēlu? Domājiet par to, kas jāraksta darbā ejot, domājiet par to gultā un domājiet savus bērnus audzējot, jo viss jau iet uz tā paša dzīvošanas rēķina. Kas attiecās uz mani, tad kā jau es Jums lūdzu – nevērtējiet mani pārāk augstu, bet citādi es Jums vienmēr nākšu talkā ar visu, kas man ir, (svītrota viena rinda) tā prieka dēļ, ko dod iespēja vērot otra cilvēka pasauli, kas manējai ir tik tāla un tomēr ne sveša. Es bieži lasu un klausu Gētes padomiem, jo turu viņu par gudrāko cilvēku, kāds pasaulē kādreiz bijis. Un viņš šai virzienā saka tā: …Denn edlen Seelen vorzufūlen ist wūnschensvertester Beher…

Tas ir liels zaudējums, ja nav seno vēstuļu un dienas grāmatu, jo tā ir pasaule, kuŗā Jūs tagad sevi saskatītu daudz skaidrāk, nekā savās domās. Bet ja Jūs tagad jo sīki atzīmētu ik dienas to, ko jūtiet un domājiet tad ar to rastos pēc viena gada pietiekami materiāla – romānam. Ne piramīdas vajadzīgas māksliniekam, bet mīlestība pret lietām, ar kuŗām viņam pašlaik jādzīvo, tad tās var pacelt tādā gaismā, kas pārsniedz piramīdas.

Ka Jums viss, par ko domājiet vai rakstāt, liekas neskaidrs, ir dabīga un pareiza lieta. Tikai ļoti aprobežotai galvai viss liekas tikpat noteikts un skaidrs kā vilciena saraksts. Mākslinieka darbs ir meklēšana, maldīšanās un izmisums par to, ka viņš nojauž kādu patiesību vai skaidrību, bet ka viņa domām trūkst spēka un vārdiem krāsas, lai to pateiktu. Tas, kas Jums manā romānā liekās drošs un noteikts, manis paša acīs tāds nav un lasot iespiestās rindas, es ar skumjām domāju par to, ka tagad es to varētu pateikt pavisam citādi, labāk, pilnīgāk un skaidrāk. Bet kā jau teicu – rakstīt romānu ir dzīvot. Un vai tad mūs vispār var apmierināt tas, ko esam izdzīvojuši? Liekas arvienu tā, ka daudz kas varēja būt citādi saprasts, citādi mīlēts, citādi priecēts un citādi ciests.

Es nevien saprotu, bet arī jūtu, cik smagi ir Jūsu apstākļos domāt par kaut ko, kas stāv ārpus dienas darba. Un tomēr – es nojaužu, ka Jūsos ir vēl tik daudz nemiera un dzīvot gribas, ka bērni, pupiņas un daudzas citas lietas, par kuŗām man nav īsti jēgas, Jūs nav noliekušas pie zemes. Un ko tad lai citu saku, ka man tikai prieks par to. Cilvēks nu reizi ir vienreizīga parādība pasaules visumā un tiklīdz viņš to nojaudis, viņam ir nepārvarama tieksme sevi izdzīvot ar visu to, kas ir viņa spēju robežās. Viks to dara uz vienu modi, Jūs un es un neskaitāms pulks citu, citādā veidā. Un laikam jau mums ir tiesības to darīt, jo vai tad tā varētu būt, ka tas, kurš mums licis šai pasaulē dzīvot, būtu netīšām sametis mūsu dvēselēs tieksmes, vēlēšanās, ilgas un nemieru tikai tāpēc, lai tur nebūtu tukša telpa?

Kaut kā ir jācīnās. Tur Jums taisnība. Tā ir dzīve un nevien ārējā, bet arī iekšējā. Un laikam tas nekad citādi nav bijis – tie, kas par to domājuši. Daži dzer alu, citi mīlē, vēl citi taisa jokus pa radio vai lamā Čerčilu un domā, ka tā ir dzīve. Gals ir tomēr visiem vienāds, gals ir klusums. Tas samierina.

Beidzot kāds lūgums:

1. Ja atceraties, tad pasakiet, kuŗā gadā (gados?) piedalījāties mūsu Daugavpils izstādēs un vai tas bija jau Domes ielā 49, vai vēlāk – Domes ielā 1 pilsētas valdes namā?
2. Kuŗā gadā daļa no mūsu izstādes tika atkārtota Ilūkstē?
3. Vai pazināt gleznotāju Struti? Un kāds bija viņas vēlākais vārds? Viņas vīrs bija aktieris Daugavpils teātrī.

Šīs ziņas man vajadzīgas autobiogrāfijai.

Es pašlaik dzīvoju lielā puķu dārzā, jo mana vedekla ir liela puķu kopēja. Visskaistākās ir milzīgās kāŗšu rozes, kādas reizi ziedēja arī vecāsmātes mājās.

Es šo vēstuli rakstīju ilgi un tas ir manas šīs dienas patīkamākais laika sprīdis. Būtu labi, ja es ar to sagādātu Jums dažus patīkamus mirkļus. Lūdzu rakstiet man, kad to Jums atļauj Jūsu daudzie pienākumi. Es Jūsu vēstules gaidu.

Visu labu,
Jūsu J. Kalniņš.

31.1. 1954.

Cienījamais J. Kalniņa kungs,

Rakstu Jums pie sveces gaismas, nav visai gaiša, piedodiet lūdzu, ja raksts šķobīsies.

Arī domas laikam nebūs visai skaidras.

Jūsu vēstule bija brīnišķīga. Paldies par viņu! Bet man šī nedēļa bija grūta un tādēļ nespēju atbildēt.

Saslima vecākais meitens ar vidus auss iekaisumu. Kamēr tikām tam pāri, bija smagi. Inese, mana vecākā, drīz būs 12 gadu, nākošā nedēļā viņai jāsāk iet pirmais gads ģimnāzijā. Ir ļoti mīļš un labs bērns. Ir jau trešo gadu pirmā skolniece klasē. Izturēja inteliģences pārbaudi ‘tik labi kā neviens’ skolotāja vārdiem sakot, viņa 16 gadu darba laikā šai skolā. Šogad sāka mācīties baletu un jau dabū ‘scholarship’ – brīvas stundas. Ar vārdu sakot – brīnišķīgs bērns! Nu lūdzu, nesmejaties zobgalīgi.

Jā un tā, ar to pašu mašīnu, kuŗai vajadzēja viņu vest uz sarīkojumu dejot, baleta studijas pēcpusdienā – viņu aizveda pie daktera. Tika cauri bez slimnīcas un tagad dzīves jēga sāk atgriezties, t.i. man, es domāju. Otrs meitens, kam būs 8 gadi, ir briesmīgs rezgalis. Ļoti bērnišķīga un vispār savādāks sajaukums. Zīmē ļoti labi. Es neko pamācīt nejēdzu. Viņa pati pārdzīvo dažādas uztveres un izteiksmes stadijas. Tagad laužas uz reālismu un zīmējumi vairs nav tik skaisti, tomēr viņā noskatoties es it kā redzu, kā ir jāzīmē. Vai viņa tā trupinās – ir nezināms. Tā viņas pašas lieta. Te nu bija Jums neaicināta maza iepazīšanās ar manas dzīves labāko. Ļaunākais? – Arī ir, un ļoti, ļoti smags. Kāda greizsirdība, kas nesakņojas mīlestībā bet īpašuma sajūtā un kuŗai nav robežu. Tā skaŗ visa veida lietas un parādības, apkaŗo pat katra veida dvēseles kustību. Tāpēc es lūdzu Jums uzglabāt manus manuskriptus, tādēļ grūti man vest dienas grāmatu. Piedodiet, ka šinī vēstulē runāju pārāk tuvu par dzīvi, bet lai vienu otru reizi Jūs mani labāk saprastu, daru to. Un tagad par to vairāk nē. Kaut kā man ir jāizlaužas. Kaut kā jātiek kaut cik atpakaļ dzīvē. Kaut iedomās, sapņos. Izlasiet Cronina The Spanish Gardener, tur nav pārspīlējumu.

Man šķiet ka es šovakar nespēšu teikt neko gaišu. Drīz varbūt rakstīšu Jums citu vēstuli.

Visu labāko!                   E. Dzelme.