19. 12. 1953.

Cienījamais J. Kalniņa kungs.

Mīļš paldies par svētdienas rīta vēstuli. Cik ļoti viņa mani iepriecināja tas lai kaut cik atsveŗ Jūsu viņai ziedotās stundas. Tā bija grūta diena caur kuŗu cīnījos, kad pievakarē manā priekšā nostājās kaimiņu mazais puika, vienā rokā avīzi, otrā pabiezu vēstuli. Tā atnesa mazliet spēka, daudz! Naktī sāpēja sirds (fiziski) un tad es mēģināju pamest sāpošo, saistīto daļu un iet Jums un Jūsu draugam līdz to stundu pastaigāties. Jāsaka – nekas liels no tā neiznāca. Es redzēju gan Jūs abus un rozes svešā dārzā, kuŗas mēs pār sētu paostījām, bet droši vien tam visam nebija lielas līdzības ar īstenību. Taču īstenība nav lieta, kuŗai es pārāk būtu pieķērusies.

Šis gads iet uz beigām. Visam ir iznācis savs laiks – manam pašas darbam vismazāk. Šoreiz tas sāp vairāk kā citreiz. Laiks iet! Arī Jūs atgādināt – strādājiet! Gadiem ilgi es dzirdu šo balsi. Liekas kāds arvien stāv aiz manis un nerimstoši atgādina: neaizmirsti, neaizmirsti, kas tev jādara! Ne atpūtā, ne dzīrās nav miera no šīs balss, vienmēr man tai jāatbild – zinu, zinu, neaizmirstu –. Dažreiz esmu domājusi, vai patiesi šī ir pavēle no kaut kurienes, jeb tā ir manis pašas iedoma, bet īstenību dzīvot ir atļauts tikai pa pusei.

Tagad, kad cerētais brīvlaiks bija aizsniegts, fiziskais ķermenis pieteica protestu, esot ticis par grūtu. Oforti nenobeigti un nezin vai pietiks spēka aizbraukt uz Sidneju un nosūtīt Kultūras dienu izstādei kaut ko citu, ja ne tos.

Mēģināšu pateikt savas domas par rakstniekiem kuŗus miniet.

O. Rozītis patīk ar kādu svaigu pieeju lietām, ar kādu nemieru. Tomēr formā šī nemiera dažreiz it kā par daudz. Šī notikumu pamešana un paķeršana tā, ka lasītājam jālauza galva, kur nu viņš atkal atrodas, man šķiet nevajadzīgi forsēta. Attaisnot Kaupo – ir laikam laikmeta, mūsu pašu likteņa radīta doma. Nav ko iebilst. Redzēt to kā mūsu Romā arī – interesanti. Tālāk sapinums ar Austrāliju – nepatīk.

M. Kalnietes Pusnakts variācijas mani it kā kaitina ar pretējo, ar formas gludumu. Man kaut kā trūkst. Liekas tas, kas ir rakstīts, nav gluži tas, ko viņa būtu varējusi teikt rakstot vairāk – sev. Ir daudz vietās jauki tēlots, bet trūkst negaidīta, jauna. Pusnakts variācijās man nevajadzīgi liekas 14. jūniju vienot ar tik ikdienišķu lietu, kā līgavas tērpu. Es domāju šīs nakts sāpes divu mīlētāju vidū aizkustinošāk izteiktu kaut viens pats vārds, ko tie viens otram nebūtu spējuši pateikt. Kalnietes dzeja, ko lasīju Ceļa Zīmēs, man liekas labāka.

Kreišmanes ceļojuma apraksts – jauks. Labi redzēts šis tas un pateikts. Patīk, ka viņa atstājusi lasītāja ziņā tās daudzās kuģa baumas, kas par katru sīku notikumu klīst tik dažādās variācijās. Tā bija viena no kuģa dzīves īpašībām.

Tas viss ko varu pateikt no tā, kas nāca prātā šos gabaliņus lasot. Otrreiz neesmu tos pārlasījusi.

Bet tagad, Kalniņa kungs! Uzbrukums atkal Jums. Lūdzu no Jums tāpat nefrizētas domas par šī ‘nepazītā autora’ trim darbiem. Viņš protams arī Austrālijā. Viens darbiņš uzrakstīts kādreiz mašīnrakstā, to vēl var salasīt. Otrus divus man nācās pārrakstīt. Lūdzu nebaraties par daudz, ka tie vispār rakstīti, citādi jāsaka viss, ko domājiet par tiem!

Būtu priecīga lasīt atkal kaut ko par Jūsu ikdienu, par notikumiem Jūsu personīgā dzīvē, kā arī visu citu, ko Jūs būtu ar mieru ar mani dalīt. Cīņa ir smagāka kā jebkad, katrs draudzīgs vārds palīdz. Tagad, kad kā negaidīts traucējums radās vēl fiziskais pagurums, vienu laiku biju pavisam ārā no līdzsvara. Nezinu ko ķert, ko pamest. Bet ceru visam tikt pāri.

Februārī ir nodomas rīkot manu darbu skati Sidnejā, literārās kopas sanāksmē. Vai tad Jums nepatiktos lidot. Un atlidot uz Sidneju? (Es bērna prātā reiz sapņoju, ka lidošu uz Adelaides Kultūras dienām. Bet kādreiz jau notiek arī tā, kā sapņo.) Es cenšos nedarīt neko tādu, ko man nevajag, bet ja viens ceļš ir aizsprostots, es metos citā, kaut kā man ir jātiek tālāk. Gaidīšu ļoti Jūsu vēstuli atkal.

Vēlu priecīgus Ziemassvētkus,
laimīgu Jauno gadu!
E. Dzelme

[not included in book]

1953.g. Ziemsvētkos.

Ļoti cienītā E. Dzelmes kundze.

Esiet sveicināta svētkos – post factum. Es ceru, ka taču būsit pārvarējusi arī savu slimību un svētkos esiet vesela? Vai tā nebij pupiņu kultūra, kas Jūs visvairāk nogurdināja, tas ir – darbs lielā karstumā? Šīs lietas dēļ es kādreiz esmu sanācis ar savu sirdi lielā naidā. Es tik maz ko zinu par Jūsu apstākļiem, ka nedrīkstu dot nekādus padomus, ir tikai žēl, ka Jums tādēļ bij jāatsakās no vēlēšanās, ko varbūt ilgi glabājāt sevī un kas atkal nepiepildījās. Protams, ka tad arī nekas nevarēja iznākt no pastaigas pa Melburnu. Mēs ar Jusi jau gan staigājam katru vakaru – viņš ar degunu pa ietni, kur nezin kam dzen pēdas, es ar acīm pa loundžiem. Tiem tagad siltā laika dēļ logi un durvis līdz galam vaļā, iekšā deg spuldze un es tur bez kādas kautrības staigāju iekšā un ārā – ar acīm. Kad pārnāku mājās, ir tā it kā būtu bijis daudzos ciemos. Nu – Jēdes Tierchen hat sein Plesierchen!…

Bet sorry! Man taču jārunā ar laipno Ķikures kundzi: viņa man atsūtījusi trīs stāstus! Bet – es gan esmu ļoti subjektīvi domājošs subjekts un nepratīšu nekā objektīva pateikt. Senāk es par to bēdājos, ka nevarēju domāt citiem līdzi, tagad nu gan vairs ne, bet tomēr arī tagad man ir liela kautrība, ja jātuvojas kādai svešai pasaulei, kuŗu es varu nesaprast, vai arī ar savu nesaprašanu apvainot. Es baidos izjaukt aptumšot kādu pasauli, kuŗa varbūt ir pilnīgāka, gaišāka nekā manējā. Tādēļ nevajag manas domas pieņemt par kādu negrozāmu patiesību. Tās ir tikai domas, nekas vairāk.

Mazo mašīnraksta stāstu es sauktu par dzejoli prozā. Tur ir daudz jaunības (gan varbūt reflektētas), daudz atteikšanās, daudz smeldzes un daudz smaržīgu vietu. Tā ir Akurātera un Jaunsudrabiņa un tamlīdz arī tās Latvijas jaunība, kuŗas vairs nav un tādēļ arī skumja. Varbūt tur varētu dažu ko svītrot, lai atlikušais būtu vairāk kondensēts, vairāk centrēts pašā pārdzīvojumā. Šis stāst liekas runīgākais no visiem. Bet tas nav ļauni, ja runā īsts pārdzīvojums.

Stāstam par Annu Meiju es liktu par virsrakstu – Vilšanās? ar jautāšanas zīmi, jo saturs jau problemātisks. Annas šaubas ir problemātiskas. Un tas ir pietiekami labi parādīts stāsta norisē, tādēļ arī liekas, ka tas nav vēl citu teikts, ir kaut kas jauns. Un tas ir ieguvums. Annas raksturs un viņas izšķiršanās, viņas domāšanu par bērnu, man šķiet, ir latviskas īpatnības. Latvietis domās tiecas uz veselo un pilnīgo, resp. dabīgo. Tas ir kristiānisma iespaids – cienīt kroplo, neveselo, nepilnīgo, glorificēt to, padarīt spožu, apvijot ar žēlošanu, ar līdzjūtību. Latvisko un reliģisko problēmu saskare var radīt mūsu pārdzīvojumos traģiskus konfliktus. (Blaumaņa Kristīne, Poruka Pērļu zvejnieks, etc.) – Jūsu stāsta stils ir labs, lasītājs jūt, ka pārdzīvojumam ir vilktas robežas, ka prāts savalda kādu spēku. Te īsti sākas māksla, māksla, kas dzimusi no lielas ciest spējas un apņēmības šīs ciešanas iekļaut šaurā simbolā – vārdā. Un ja spējam atrast īstos vārdus, kas saka, ka starp rindām palicis daudz, neizsakāmi daudz vairāk, nekā teiktos vārdos, tad – tad ir darīšana ar lielu mākslu. Es domāju, Ķikures kundze, ka Jums ir par to nojauda un tāpēc es šo stāstu turu par labu.

Jūsu Humoresku es neuzskatu par humoresku, jo tā ir visseklākais literāro darbu paveids. Jūsu mazais skicējums ir drīzāk romāna fragments, jo aiz Rūķu Vika ir jūtams kāds gaŗāks veidošanās ceļš un Viks, kuŗš Jums varbūt pavisam nejauši ieskrējis rokās, ir daudz lielāks vīrs nekā Jums tas varbūt liekas. Viks ir viens no pasaules literatūras tipiem, gaišais dzīvības sludinātājs, kuŗam mūsu literatūrā trūkst paraugu. Mēs jūsmojam par ‘Antiņiem’ un aprobežotajiem ‘atraitnes dēliem’. Tos mums reiz glorificējuši Poruks un Kaudzīši un grūti no viņu parauga atbrīvoties. Visiem liekas, ka pozitīvi ir tikai askētiskie ‘gaismas kalnos kāpēji’. Nu, kādēļ tad nekāpt arī kalnos, bet nav ne ar ko pierādams, ka dzīves dziļums būtu iekapsulēts kalnu galotnē. Man ir žēl Vika, jo viņam tālu rada ir Pērs Gints, bet jau tuvāku – Gösta Berlings un jau pavisam tuvu brīnišķīgais Toms Nipernādijs. Un tagad – Vikam vairs nav savas zemes. Viņš varbūt vēl dzīvo manā vai Jūsu atmiņu laukā. Nākamā paaudze viņu vairs nepazīs un šis skaistais tēls mums zudīs uz mūžīgiem laikiem. Labi. Vika vaina tā nav. Varbūt Jūsu arī ne, jo ja es aicinātu Jūs rakstīt viņam romānu, Jūs atradīsit simts iemeslu, ar kuŗiem pierādīsit, ka tas nav iespējams. Es jau varētu teikt, ka mākslinieka uzdevums ir tikai cenšanās pēc neiespējamā. Bet Jūs jau to pati ziniet. Ergo – liksim šīm problēmām punktu.

Mums ar red. Dēliņa kungu bij norunāts, ka divreiz mēnesī dosim bez romāna telpas stāstam, kādam tēlojumam (kādi piem. ir tie, kuŗus man esat jau senāk atsūtījusi un kuri ir arī jau nodoti, kur vajadzīgs), bet kaķis aizvilcis šiem nodomiem baļķi priekšā: avīzei svarīgākais nav literatūra, bet tā saucamie aktuālie jautājumi. Ja tos kādreiz parautu kāds labvēlīgs velns, tad es ievietotu avīzē Jūsu Humoresku un psicholoģisko skici par Annu Meiju. Atstājiet tos pagaidām manā ziņā, varbūt ka gadās kāda labvēlīga nejaušība.

Vēlētos dzirdēt kaut ko par Sidnejas skatēm – kā tās tiek rīkotas, kā ļaudis uz tām skatās, cik ir apmeklētāju? Un ko Jūs domājiet izstādīt? Man ir tāda doma, ka varbūt arī mēs varētu Melburnā ko līdzīgu sarīkot, jo telpas ir un mākslinieku arī netrūkst. Trūkst iniciatīvas.

Melburnā bij milzu ielas skate, kur varēja redzēt visus debess un zemes brīnumus, jo neesot bijis žūrija. Apmērām kādas stundas laikā lēnos soļos un lauzdamies cauri ļaužu pūlim, es apstaigāju visus stendus. Kaut ko vērtēt vai spriest nebij iespējams, tāpēc arī neko vairāk nevaru pateikt kā to, kas bij avīzē rakstīts.

Mana personīgā dzīve? Lāgā nezinu, vai man tāda ir, jeb vai ir tikai kategoriskais imperatīvs. Dzīves kārtība jau gan ir un tā ir diezgan vienkārša. No rīta puses stundas trīs, četras dažreiz arī vairāk rakstu jauno romānu. Pēc tam esmu diezgan noguris un izsmēlies. Tad stundas divas klausos radio mūziku un pie tam izpīpoju cigareti. Tad esmu atkal kaut cik formā, lasu, rakstu vēstules un tamlīdzīgas lietas. Personīgu vēstuļu tik pat kā nav, bet ir jāraksta jaunajiem rakstniekiem, kas prasa padomus vai vispār grib parunāties. Tad vakariņas, pēc tam atkal pārs stundas radio, un tad jau Jusis kliedz un brēc pēc pastaigas, jo viņam laikam tā patīk daudz vairāk kā man pašam. Pastaigas laiks ir mazāk domāšanas kā sapņošanas laiks. Kad pārnākam, pulkstenis ir 10 un tad pēc pusstundas esmu gultā. Šo kārtību pārtrauc kluba sanāksmes, parasti reizi mēnesī, Preses kopas apspriedes – ik divi mēneši, ļoti reti kāda kino sēdēšana vai Latv. biedr. piektdienas vakars. Tā mēnešiem ilgi bez ievērojamām pārmaiņām.

Lidot? Nē – nav dūšas. Uz Adelaidi aizsūtīju savu stāstu. Ķikures kundzei esmu ļoti pateicīgs, jo viņa bija šais divās svētku dienās mans vienīgais viesis, citādi būtu tikai jālasa, jo pēc veca paraduma svētdienās un svētkos nestrādāju.

Paldies par jauko vēstuli un bruņojāties nākošajam uzbrukumam, jo tikai tad jau dzīvo, ja var gaidīt – es gaidīšu Jūsu uzbrukumu.

Labu jauno gadu un labu sauju prieka!
Jūsu J. Kalniņš