19. 11. 1953.

Cienījamais Kalniņa kungs,

Jūtu vēlēšanos Jums par kaut ko pateikties. Varbūt par izlabotu ‘oša’ galotni, varbūt vēl par kaut ko, ko jūtu kā labvēlību pret sevi no Jums.

Ja avīzē nonāktu arī tas raksts par Permeki, šķiet tur ir viena atmiņas kļūda, kas būtu jālabo. Manis pieminētās R. Blaumaņa noveles, ko nosūtīju Dickam Braamam, laikam bija tulkotas vācu, ne angļu valodā. (Angļu valodā laikam bija tulkota Raiņa Jāzeps un viņa brāļi, ko es nenosūtīju skopuma dēļ, ko vēlāk nožēloju.)

Man patreiz ir ļoti daudz, briesmīgi daudz, darba saimniecībā. Noņemam pupiņas un sūtam uz Melburnu. Tā tad Jums, lai Jūs nenomirstiet badā. Nav vairs ne sestdienas ne svētdienas, tikai karstas un sausas darba dienas, kad nenoņemtās pupiņas izcep kā uz pannas saulē un ar kailām rokām nedrīkst pieskārties zemei, lai nebūtu jāsūkstas no tās dedzinošā karstuma.

Tikko šorīt ir piemācies, pēc ilga laika. Ir jau plkst. pieci un vēl neesmu tīrumā – laikam šodien neņemsim. Tā man iet, darbs kā Kalpa zēna vasarā. Bet sapņi arī tādi.

Gribētu Jums dot kādus padomus par Jūsu pieminēto četrkājaino draugu. Sargiet to no ērcēm. Mums tikko nobeidzās suns un kaķis no ērces koduma. Varbūt Jums tur tādu briesmu nav, bet drošības dēļ izskatiet savu mīluli arvien cauri. Tā mēs pagājušā gadā darījām un suns izauga labi.

Šogad nepiegriezām tādu vērību un pamanījām tik, ka viņš sāk ejot streipuļot. Tā pazīme, ka ir jau stipra saindēšanās. Ērce tūlīt jāizņem (ātri, to nespiežot iepriekš) un dzīvnieks jāliek mierā. Dienu vēsi jātur, naktī ne par aukstu. Vislabāk – saukt ārstu. Mēs to izdarījām par vēlu, kad suni jau bijām samocījuši ar visādu medicīnu došanu. Tas izrādās ir tas ļaunākais, jo ērces inde paralizē dzīvnieka ķermeni, piem., arī plaušu darbību un ja ar varu dod šķidrumu iekšā, suns dabū plaušu karsoni. Skumji bija noskatīties, kā mūsu labais suns nobeidzās. Viņš bija pati laipnība un piemīlība un prieks. Visiem lēca līdz augšai. Tā kā tas nebija atļauts, lai drēbes nesabojā, tad viņš lēca pilnīgi stāvus gaisā, ķēpas sev piespiedis, kā līdaka. Pēc ilgāka izbraukuma atgriežoties viņam tomēr vajadzēja tik ilgi lekt, līdz viņš ar purnu kaut vai uz momentu pieskārās apsveicamā sejai; citādi nav nekā ko stāstīt, cik viņš būtu sevišķi gudrs un inteliģents bijis. Labs suns, kādi laikam ir visi suņi. Ķēra čūskas un tā bija mums liela drošība bērniem. Noskatoties viņa nobeigšanos es sapratu, ka var būt tautas, kas dzīvniekus tur par svētiem. Ar kādu paklausību un laipnību viņš dzīvoja, tāpat mierīgi un paklausīgi viņš vilka savus pēdējos elpas vilcienus. Kā mēs eiropieši varam būt tādi barbari, kas suņa vārdu lieto savu ļauno un zemo īpašību raksturošanai? Vai vispār dzīvniekos ir kaut kas ļauns? Mūsu sunī mazākais tā nebija. Es manīju viņa skumjas, ka cilvēkiem ir tik daudz likumu, kas jāklausa ko viņš nevaŗ izprast un saņem nepelnītu bārienu. Liekas, šīs skumjas viņā manīju bieži, un tās apslāpēja daļu viņa dzīves prieka.

Vai viņš aiziet pie Dieva? es domāju noskatoties viņa beigās. Protams. Viņš nemaz no tā nav bijis projām. Tikai mēs ar savu ‘prātu’ aizraujamies ārā prom, un nezinām, ko tur iesākt un pļāpājam niekus. Piedodiet!

Bet vai nav savādi, ja ieskatās dzīvniekā? Jūs to arī droši vien dariet. Ko Jūs atrodiet?

Man ir sen jābeidz.

Kā klājās Jūsu četrkājainam draugam? Kā klājās Jums?

Cilvēku laime nav absolūts lielums pats par sevi. To veido viņa ilgu lielums pēc laimes. Es ceru nākošā mēnesī atsvabinājumu no saviem saimniecības darbiem un – jūtu it kā laimes tuvumu. Pilnīgi nepareizi esmu nožēlojusi cilvēkus ar ‘mazu dzīvi’, ka viņiem nav laimes. Viņiem ir tikpat liela laime, jo ilgas pēc tās var būt arī visšaurākā dzīvē…

Sveicinu,
E. Dzelme

53. 29. 11.

Cienījamā E. Dzelmes kundze.

Esmu Jums parādā par divām jaukām vēstulēm. Bet tas ir parāds kuŗu es labprāt vēlos maksāt. Gan šī vēlēšanās nav visai cēla rakstura, jo tās pamatā ir griba iegūt jaunus parādus. Bet lai kā, šīs svētdienas rīts, kad Jums rakstu, ar to kļūst īsti svētdienīgs. Man patīk svētdienas rīti, ja tie gaiši un saulaini, tādi, kādi tie bija mājās pavasaros. Es tos arvien svinēju. Es nezinu kā tas gadījās kā nē, esmu allaž dzīvojis baznīcu tuvumā, bet neesmu baznīcas apmeklētājs. Man patika svētdienu rītos staigāt pa dārzu un klausīties, kā no baznīcas skan ērģeļu dunoņa. Man likās, ka ābeļu ziedēšana dārzā un ērģeles ir kaut kas viens, kaut kas nešķirams. Tā tas man uz visu mūžu iespiedies atmiņā. Tagad tas ir sapnis. Bet tomēr arī tagad man gribās svētdienas rītu kaut kā atšķirt no darbdienas. Es tad lasu kādu grāmatu, kas lasīta jau sen un daudzas reizas, un tad liekas, ka tam līdzi nāk arī aizgājušās dienas. Ja ir kam rakstīt, tad rakstu arī vēstules. Bet tas ir reti, jo ir jau jāraksta tikai darīšanu vēstules un tās svētdienai neder. Šī ir svētdienas vēstule. Kad Jūs rakstījāt par vēstulēm bēniņu krātuvē, es tūliņ nolēmu: es Jums rakstīšu svētdienas rītā. Tā būs vēstule kuŗu patīk rakstīt un tā varbūt līdzīgi grāmatai var aizvest – nekurienē. Bet varbūt tā ir 19. gadsimta romantika, tāpēc neturpināšu.

Un nu par suņiem. Jūsu stāstījums par suni mani pārsteidza. Vai visi latvieši tā domā? Jeb tikai Jums un man ir tik līdzīgas domas? Es būtu Jums pirms kādiem mēnešiem varējis stāstīt taisni to, ko man rakstījāt, jo tad mūsu Jusis tikko paglābās no nāves. Viņš mocījās tā, ka nevarēja bez skumjām to redzēt. Viņa acīs bija tik daudz sāpju, ka es nespēju naktīs gulēt. Viņu izglāba divas penicilīna devas. Un nu viņš atkal ir tas pats bezgala dzīves priecīgais, uzņēmīgais un uz visādām dēkām kārais radījums kas bijis. Viņš ir nelaimes putns, jo jau gluži mazs iekrita verdošā veļas katlā, bet pirms nedēļas otro reizi pakļuva zem mašīnas, tā kā divas dienas nevarēja lāga staigāt pa kāpnēm. Bet nu viss ir atkal kārtībā. Mēs katru nakti ejam vienu stundu klejot pa ielām. Tur mums ir vairāk kopīgi draugi. Viņi arī pret mani ir laipni. Ir savāda sajūta tā ejot. Visas mājas ir tumšas, visi dārzi pilni rožu, bet mūs ar Jusi tur neviens negaida. Mēs staigājam kā pa apburtu pasauli. Es Jums par to varbūt būtu jau agrāk rakstījis, bet baidījos, jo man liekas, ka tad, ja kāds domā un runā par suni, viņš ir jau kļuvis svešs cilvēkiem – protams, visumā.

Un nu man jānoraida Jūsu pateicība par sīko labojumu Jūsu rakstiņā. Tas nav manu, bet korektora roku darbs. Un es ar šiem kungiem neesmu diezin cik labā draudzībā, jo visumā viņiem trūkst latviešu valodas izjūtas. Nezinu vai visi, bet ļoti daudzi no viņiem ir pārliecināti, ka dziedoša meitene un dziedātāja meitene ir viens un tas pats. Manā skatījumā turpretī dziedātāja meitene ir meitene ar dziedātājas dabu, turpretī dziedoša meitene ir tāda meitene, kuŗa nupat dzied. Bet pietiks runāt par šiem nelaimīgajiem cilvēkiem, kuŗi ne man vien dara nepatikšanas.

Tālāk būs kāds sirsnīgs lūgums. Jūs rakstījāt, ka nākamā mēnesī Jūs būšot mazliet brīvāka. Varbūt tad Jūs varētu vēl reizi pāršķirstīt mūsu Gada grāmatu. Tur ir mūsu triju jauno Melburnas rakstnieku M. Kalnietes, E. Kreišmanes un O. Rozīša rakstījumi. Es vēlētos lai Jūs man pateiktu par katru savas domas. Un lai tās nebūtu frizētas, bet taisni tādas, kādas tās ir. Jūs jau neesiet parastā lasītāja, Jums patīk domāt. Protams, viss ko teiksiet paliks mūsu starpā. Es visus trīs pazīstu, esam daudz runājuši un es ceru, ka kāds no viņiem taču kļūs vēlāk pazīstams, jo ir taču jānāk nākamai rakstnieku audzei. Mani gan vairāk interesē dzejnieki, kā stāstnieki, jo to nozīme ir daudz lielāka. Bet no šiem trim tikai Kalniete dzejo. Viņa, un tāpat Kreišmane, smagi cīnās maizes darbā, abām ir ģimenes un es apbrīnoju viņu enerģiju, un cik spēju un protu no savas puses cīnos lai viņas nezaudē izturību. Arī par Jums es domāju, ka nelūkojoties ne uz ko jāmēģina strādāt, lai nepazustu mūsu māksla, jo tie, kas nāks no šejienes skolām, būs jau internacionāla audze. Piedodiet, ka iedrošinos komandēt. To jau dara visi. Varbūt to vajadzētu pateikt citādiem vārdiem? Bet kur lai tos ņem?

Kaut ko par mani pašu. Liela vientulība spiež ķerties pie jauna romāna. Romāns – tas ir liela sabiedrība. Es katru dienu (atskaitot svētdienas) uzrakstu 3 līdz 4 lappuses. Tas prasa arī 3 līdz 4 stundas, pēc kam esmu krietni noguris un tad jau vairs varu tikai lasīt, vai ko vieglāku rakstīt. Tā iet diena pēc dienas un dažreiz pa nedēļai redzu dzīvos cilvēkus tikai pa gabalu.

Jums tik karsts, ka jānovīst pupiņām, bet mūsējām derētu vairāk siltuma. Tai dienā, kad saņēmu Jūsu vēstuli, gāju pastaigā ar mēteli un cimdiem. Arī šodien rakstu vēstuli, ietinies siltā pledā, jo negribās tērēt strāvu.

Nesen apskatīju trīs izstādes, no kuŗām viena, kāda privāta modernista bija patīkama. Trešā bija Viktorijas tēlnieku izstāde. Tur labi darbi bija tikai lietuvim J. Zīkaras, par kuŗu var domāt, ka tas ir vairāk kas, nekā to redz parasti izstādēs. Nesen bijušajā Viktorijas gleznotāju izstādē piedalījās arī trīs vai četri no mūsu Otas vīriem, viņi arī pārdevuši dažus darbus.

Arī es reizām taisos gleznot, bet tā arī viss beidzas ar taisīšanos. Pagājušā vasarā dažus akvareļus sagleznoju. Bet ja salīdzina tos ar Vācijā gleznotiem, tad tie netiek līdz. Kādēļ tas tā, nezinu, jo es jau tāpat kā tur, tā arī te gleznoju tikai mājās. Varbūt gaisma te citāda, varbūt ir kas cits, bet nekas neiznāk tā, kā gribētu. Tāpēc arī nav īstas vēlēšanās gleznot.

Esat sveicināta un neaizmirstat mani arī uz priekšu.

Jūsu J. Kalniņš