1953. g. 6. oktobrī.

Godājamā E. Dzelmes kundze.

Es pateicos par Jūsu abām vēstulēm. Man liekas, ka Jums par to rakstīšanu ir apmēram tāds pat uzskats, kā man. Es domāju tai ziņā, ka Jūs šo rakstīšanas brīdi uzlūkojiet kā garīgas atpūtas mirkli. Bet es eju šai ziņā vēl tālāk un turu to pat par radīšanu. Jo kaut tu arī runā tikai kā tirgus sieva, bet atklāj no sevis ko neviltotu, patiesu, notiek radīšanas akts. Man šādi brīži allaž saistīti ar domu pārvērtēšanu, tīrīšanās momentu un es tos vērtēju kā personīgu ieguvum, nerēķinot to, ko tie varbūt varētu dot arī tam, kurš vēstuli lasa. Iespējams, ka mans vērtējums citiem ir nepieņemams, jo parasti ir tā, ka pēc īsāka vai gaŗāka laika sprīža manas vēstules paliek neatbildētas un sarakstīšanās izbeidzas. Es laikam par tālu cenšos ieiet svešos dārzos. Tāpēc mana privātā korespondence ir neiedomājami šaura. Es tad apmierinos ar tām vēstulēm, ar ko apmainījušies vīrieši un sievietes pirms daudziem gadu desmitiem, pat simtiem. Es pieņemu, ka tās domātas man. Toreiz, kad nebija tālruņu, lidmašīnu un pat ne kārtīga pasta un avīžu, vēstule līdzinājās romāna nodaļai vai dzejolim, kuŗus lasīt bija bauda. Tā varēja saistīt un tuvināt divas pasaules, vienreizīgas pasaules, kādas taču ir katrs cilvēks. Vairāk vai mazāk, bet ar to pašu patiesību un skaistumu, kāds var būt tikai dzejā. Taču jau dzeja ir vislielākā patiesība. Man ir ilgas pēc šīs patiesības, kas iemīt otra cilvēka dvēselē, jo šai patiesībai līdz ar tās vienreizību ir kaut kas kopējs ar saules gaitu, ar mūžību. Mēs to parasti neizvērtējam. Un tomēr – viss, kas mūsos ir īsti cilvēcīgs, balstās uz šī izvērtējuma. Visumā tā ir maz populāra lieta un nav nekas parastāks kā tas, ka izšķiežam bez jēgas savas vienīgās un īstās vērtības. Pēc tam jau nav ko brīnīties, ka no dzīves nevar iznākt nekas cits, kā tas, kas ir iznācis. Protams, tā ir veclaicīga filozofija. Bet gadās, ka cilvēks aizmirsis piedzimt tad, kad tā bija vairāk modē un tāpēc skatās vairāk atpakaļ nekā uz priekšu.

Nē, par cilvēka rokās burzīšanu es neesmu piemirsis, jo to man neatļauj rūgtās atmiņas. Taisni tāpēc, varbūt, man iespējams vairs reibt no kaut kā abstrakta, no mūzikas. (Patiesībā mūzika nav nekas abstrakts un es šo vārdu lietoju tikai tāpēc, lai rādītu, ka tai trūkst priekšmetu konkrētības.)

Reibt no otra cilvēka, man šķiet, ir augstākā pakāpe, kādu cilvēkam ļauts sasniegt, bet ļauts ļoti nedaudziem. Varbūt tie drīkst saukt sevi par laimīgiem? Visumā jau cilvēkus nereibina otrs cilvēks, bet pašu projekcijas, ko tie ieprojicē citos. Arī tas varbūt nav nemaz ļauni, bet nelaime ir tā, ka tiklīdz tas kļūst skaidrs, tā reibums izvēršas par ‘Katzenjammer’ (Sorry!), un savas baigās vientulības pēc mēs krītam no viena katzenjammera otrā…

Es pārāk labi pazīstu vientulības sajūtu, lai nesaprastu Jūs. Tāpēc, lūdzu, turpiniet savus uzbrukumus man, vienalga kādā veidā. Es pats jau arī vēl arvienu turpinu uzbrukt, lai gan nezinu kam. Iet tā kā Peram Gintam ar ‘Lielo līko’: jāsitas pa tumsu, pie kam jūti, ka paša spēks gurst, bet līkais kļūst arvien uzmācīgāks.

Jūsu domas par A. Eglīša Laimīgajiem man patika, tāpēc, ka tās pateiktas vienkāršā un sirsnīgā veidā un ar to atšķiras no parastajām recenzentu frāzēm.

Savas pēdējās vēstules beigās Jūs gaišredzīgi piezīmējat, ka man laikam klājoties labi. O jā! Bet par labumu var domāt ļoti dažādi, tāpēc es atļaujos še pierakstīt savu trioletu:

Kaut meitenei trūkst sava zēna,
Nav liegts tai divritenī braukt
Un smaidīt, ja vien sirds tai lēna.
Ja meitenei trūks sava zēna,
Tai saules nav un ir tik ēna,
Bet... ēnā ar’ var šis tas plaukt...
Kaut meitenei nav sava zēna,
Tā drīkst pēc viņa sapnī saukt.

Man klājas apmēram tik pat labi, kā tai trioleta meitenei…

Vēstuli Jums rakstu īpatnējos apstākļos – gulēdams gultā ar mašīnu klēpī. Tas tāpēc, ka pirms kādas nedēļas drusku nogāzos no klinšaina upītes krasta, pie kam stipri cieta kājas. Ja tāpat būtu cietusi galva, tad jau vairs rakstītājs nebūtu. Kritienam par iemeslu nebija mana neveiklība, bet mana drauga brāzmīgums. Mans draugs ir dzeltens un ar baltām kājām, kuŗu viņam ir divi pāri. Šis dzīves priecīgais radījums ir man tik draudzīgs, ka nespēju uz viņu dusmoties.

Es ceru, ka Jūsu brīvās dienas nebūs velti zaudētas?

Jūsu J. Kalniņš.

10. oktobrī 1953.

Cienījamais J. Kalniņa kungs,

pateicos par jūsu vēstuli ļoti, kuŗu tikko saņēmu. Sen atpakaļ, laikam Raiņa vēstulēs, lasīju, ka vēstules nevajagot atbildēt tūlīt. Prieks, vai dusmas ko tās iztaisījušas, tad esot vēl stipri lieli un cilvēks tādā atbildē izsakot daudz vairāk no savām jūtām, nekā to būtu darījis pēc kāda laika. Ir labi ievērot likumus. Bet cik bezgala labi tos kādreiz neievērot! Atbildu šoreiz tūlīt.

Mani Jūsu vēstule ļoti iepriecināja. Jūsu domās par vēstulēm ir daudz no manējām. Vēstule man vienmēr ir bijusi kas vairāk, nekā lapa ar uzrakstītu domu. Reiz kāds jaunības draugs, akadēmijas kollēga, man aizrādīja, ka vēstules nevajagot glabāt un pārlasīt. Vēstulēs esot uzrakstīts un stāvot nemainīgs kaut kas, kas dzīvē esot mainīgs. Pārlasot reiz teikto, mēs turoties pie kaut kā kas esot jau miris, zudis, pārmainījies. Viņam varbūt taisnība, sevišķi runājot par mīlestības vēstulēm. Bet es tomēr vēstules uzglabāju. Parasti pat ar visu konvertu.

Sen vecos laikos, man ar vēstulēm līdz malām bija piekrauta mātes oša kumodes visa lielā apakšējā atvilkne. Bet kad pieminu kumodi, tad nevaru aiziet tai gaŗām nepateikusi, cik ļoti es pēc tās esmu ilgojusies visus šos gaŗos klaidonības gados. Toreiz es viņu apsmēju. Kumode lauku saimnieku galā, parasti stāv lielajā viesu istabā. Tas man nepatika. Varmācīgi es noņēmu tai lielo spoguli ar trim mazajām atvilknēm, nežēlīgi uznesu to uz istabas augšas ar visām senu laiku cietām fotogrāfijām, kas tur visretākās, visslepenākās starp vizītkartēm glabājās, ar visām mazām apsveikumu kartēm kur divi rokas sadotas starp rozēm un vijolītēm…

Jā – es tās visas atstāju bēniņos. Apsedzu kumodi pēc sava prāta ar lielu segu un uzliku tur virsū baltu sievietes figūru, iemainītu pret zīmējumu no kādas akadēmijas kollēgas. Kādā vasaras dienā Ēriks Ādamsons šo figūru nēsāja pa istabu apkārt pie krūtīm glauzdams. „Tā taču ir sieviete, tā tomēr ir sieviete…” viņš teica Knutam Lesiņam, kas uz viņu bārās. Tie bija iebraukuši ciemos pie Jāņa Sārta, kas bija mans attālāks kaimiņš un kas savus slavenos ciemiņus veda savukārt pie manis. Bet es biju tikai tāds apvēlies lauku meitens un caur pieri noskatījos viņu izdarībās.

Līdzīgi kumodei es biju apstrādājusi arī puķu solu un viesu gultu, kas kādreiz stāvēja zaļsārti svītrotā segā ar virspalaga mežģīnes segu visapkārt. Gultas vietā bija palicis tikai tās matracis ar mierīgu segu apsegts un raibiem spilveniem nomētāts. Tā jaunais laiks samin veco ne tikai lielajā pasaulē, bet arī katrā atsevišķā ģimenē. Tagad es domāju tam nebija jēgas, tik skaista bija kumode savā vecā skatā un puķu sols un gulta. Bet ir jāpaiet dzīvei, lai prastu kaut daļu no viņas novērtēt…

Bet es gribēju runāt par vēstulēm. Jā, kumodes atvilknē viņas visas bija krātas, sākot no ģimnāzijas gadiem. Vēl tagad es viņas atceros, kā rakstītājus pašus, ar īpatniem rokrakstiem, saviem vārdiem. Nedomāju, ka man kādreiz bijusi plaša korespondence, bet man visu mūžu ir bijušas draudzības. Es ļoti labi zinu šo meklēšanu otrā cilvēkā, šo garīgās atvēršanās prieku. Vēstulēs tas uzglabāts ilgāk un tveramāk kā sarunās.

Bet arvien, jau sen, mani mocījušas šaubas, vai šis lielais, skaistais prieks ieraugot otru, nav tomēr – arī patmīlīgs? Vai tā nav vairāk sevis, kā otra meklēšana? Jo, pat nesavtīgi otru iepriecinot paša prieks ir tik liels. Tādi mēs cilvēki esam. Un spoguļoties otrā meklējot pēc sevis, lai savu labo ieraudzītu, ir tomēr tiktāl labi, ka mēs vēlamies labo redzēt, labi būt. Meklējot patiesības otrā, mēs pārbaudām savas. Tā, vai nu Jums pretī runājot vai nē, man tomēr jāteic, visskaistāk reibt ir no cilvēka. Un tā vēl nav un nekad nebūs gana. Draudzība, mīlestība un katra neizskaidrojama tuvība, kas plaukst it kā pati no sevis starp cilvēku un cilvēku…

Kā klājās Jūsu veselībai? Priecājos, ka Jūs pēc kaķa padoma, esiet kritis uz kājām. Citādi – es patiesi būtu satriekta. Bet šī patiesība arī ir patmīlīga. Vai tas nav nejauki! Ziniet, briesmīgāka, kā vientulība ir cietums.

Labākos sveicienus!
E. Dzelme.

P.S. Vēstulei līdz nosutu kādu rakstu, bez virsraksta. Nevaru samierināties ka R. Mūks Ceļa Zīmēs nr. 13 tik augstprātīgi un cieti noliedza Malro domu. Bet es nevaru viņu arī pietiekami atspēkot, man laikam trūkst kāda intelektuāla treniņa izteicoties par lietām, ko dzīvoju tikai ar sirdi. Ja raksts ir loģisks, izlietojiet to Austrālijas Latvietī.

Otru rakstu Permekes Pavasari uzrakstīju Jums atmiņās par vēstulēm, bet varbūt arī tas der Austrālijas Latvieša mākslas nodaļai. Vai Jūs esat lasījis Cronina The Spanish Gardener? Šinī stāstā varētu ieprojicēt manu dzīvi te. Tādēļ varbūt šī vēstule ir tik gaŗa un gandrīz nesavaldīga.

Es apsolos atkārtot gramatiku. Ticu, ka Jums sāpes sāk radīt mana interpunkcija.

Visu labāko,
E. Dzelme.