14. septembrī 1953.
Ļoti cienījamais Kalniņa kungs,
sen atpakaļ saņēmu jūsu vēstuli, kas man darīja labu un par ko es Jums ļoti pateicos.
Bet tagad – neesmu atbildējusi Jums tik ilgi ne tāpēc, ka atbilde būtu pienākuma produkts un tādēļ pēc Jūsu norādījuma – nevajadzīga, bet tādēļ, ka patiesi šinīs divi mēnešos neesmu varējusi atrast tādu brīdi rakstīšanai, kā vēlētos.
Un es vēlējos to nemaz ne sevišķu, tikai tādu, kā to kādreiz varēja atļauties; nolikt ikdienu pie malas, apvilkt svētdienas drēbes, apsēsties un jūtot laiku ritam – papļāpāt. Parunāt, klausīties otra valodā.
Bet tāds brīdis nav bijis. Tādēļ beidzot tāpat gaŗāmejot paņēmu papīri un uzrakstu Jums steigā, lai pateiktu, ka Jūsu vēstules ir manis augstu novērtētas, ka viņas man atnes kādu prieku, kas liekas uzplaukstam tāpēc, ka esmu satikusi Jūs savās labās dienās, ka man negribot Jums jāpiekrīt – cilvēks beidzot tomēr tiek sakauts! Ja es būtu Jums atbildējusi tūlīt, es nebūtu šai Jūsu atziņai piekritusi. Bet pēdējie mēneši bija tik smagi, ka gandrīz mani tik tālu ir noveduši.
Tomēr tam, ko Jūs sakāt, (bet to Jūs gan laikam darāt tikai protestu meklējot) ka cilvēks ir domāts visam kam citam, tikai ne reibumam – tam nevaru vēl piekrist. Jūs pieminiet mūziku, es kādreiz dzīvoju tikai no dabas un mūzikas, bet tagad man šķiet, ka arī šinīs lietās, tas kas mūs reibina – ir cilvēks. Tomēr gan tādā veidā, ka mēs to rokās tur burzīt nevaram. Bet Jūs varbūt būsit jau piemirsis, ko Jūs teicāt savā pēdējā vēstulē.
Es ceru, ka nākošais mēnesis būs man labvēlīgāks, es varbūt atgūšu kādu brīvu stundu sev. Pabeigšu dažu iesāktu ofortu. Bet jūtu, tas mani neapmierinās, vientulība ir tik liela, ka briesmīgi gribas runāt un kādā nebūt veidā tad es uzbrukšu Jums. Ceru ka Jums klājas labi?!
Patiesā cieņā
Jūsu E. Dzelme
19. septembrī 1953
Cienījamais J. Kalniņa kungs.
Kā jau solīju, uzbrūku Jums ar vienu ne visai tīri norakstītu manuskriptu. Kādēļ? – Austrālijas Latvietī lasīju uzaicinājumu rakstīt par izlasītām grāmatām recenzijas, tas gan bija jaunatnes nodaļā, bet jaunība – stiepjams jēdziens. Bez tam vēstulēs dažu draugu vārdi nesakrīt ar manām domām par Eglīša grāmatu Laimīgie un es ar viņiem nevaru tā īsti izstrīdēties. Bet neizteikti vārdi dedzina mēli, saka pats Eglītis, nē svilina viņš laikam teica un tas ir vēl trakāk, tādēļ kaut ko uzrakstīju Austrālijas Latvietim.
Es Jūs ļoti lūdzu, izlasiet un pavērtējiet, vai tas garais ievads nav piekabināts?
Vai nav jāturas lietišķības robežās un jāsāk vienkāŗši no 4. lappuses, kur es pieliku jautātāja zīmi? Es domāju, es Jūs ar to pārāk neapgrūtinu un Jūs neatteiksities dot padomu. Lūdzu!
Man ir pāris saraustītas brīvas dienas. Varbūt es izšķiežu velti dārgo laiku, bet vientulība kauj nost. Tagad atzīstu, ka sievu pļāpāšana šad tad satiekoties ir gluži laba, vērtīga lieta.
Cilvēkam ir jāatslogojas no savām domām, lai to vietā rastos labākas.
Pirms Jūs man paspēsit ko iebilst, es ceru vēl Jūs apmeklēt šādā veidā.
Patiesā cieņā,
Jūsu E. Dzelme
P.S. Virsrakstu lūdzu liekat pēc vajadzības.
