1953. g. 3. jūlijā
Cienītā E. Dzelmes kundze.
Pateicos par vēstuli. Ar atbildi nokavējos, jo noņēmos ar dažiem projektiem un pa to laiku grāmatvedība bija pajukusi.
Laikam jau gan Jums taisnība, ka lielpilsēta cilvēku spēj aizvest arī turp, kur pats nemaz negrib, vai arī piemānīt ar solījumiem, kuŗus nekad nepildīs. Par sevi pašu runājot, man tomēr jāsaka, ka tagad ir tā kā žēl, ka esmu bijis liels tālumnieks. Tagad domāju, ka labāk ir kauties ar citiem nekā pašam ar sevi. Galu galā cilvēks arvien kļūst sakauts un varbūt ir vieglāk, ja par to var pārmest citiem, nekā tad, ja jāapsūdz pašam sevi par nevarību un gļēvumu. Bet kas bijis, tā vairs nav un par to jāsaka līdz ar Zalamana mācītāju: viss ir niecība un niecību niecība! Un tātad daudz žēloties par to nav jēgas. Protams, pie reizes mazs ‘sensibility’ nav par ļaunu…
Man nebija nemaz tik labi ap dūšu, kad vajadzēja izgaismot avīzē Jūsu gaitas. Ir gan cilvēki kuŗi jūt dziļu baudu, ja par viņiem pauž atklātībā pat visintīmākās lietas, ja vien tās kaut cik paceļ tos pāri citiem. Bet ar visiem tas tā nav. Šķiet, arī Jums ir tādas domas, kā man, ka ir vajadzīga zināma atklātība personīgā saskarē, jo citādi jau tā zaudē nozīmi. Bet vai nu garīga vai fiziska izģērbšanās ļaužu priekšā ir vairāk vai mazāk tagadējās filmkultūras ideāls un tāpēc ne visiem pieņemams. Jāsaka esmu nereti pildījis garīgas atmaskošanas uzdevumus, jo žurnālists nevar no tiem atteikties – lasītājiem vajadzīgs saldais ēdiens. Ja man pašam gadījies krist avīzes vai žurnāla garderobjera rokās, es stāstu tādas lietas, kas nekad nav bijušas. Par laimi Jūs neesiet žurnāliste, tāpēc man šī metode nav jālieto un tas, ar ko es vēlētos atbildēt Jūsu atklātībai, nav humors. Es domāju tā, ka mums par sevi jāatstāj ikvienam cilvēkam ar kuŗu esam saskārušies kā cilvēki, kaut kas, ko viņš varētu pievienot sev kā ieguvumu. Vārds tas, doma vai kaut tikai smaids, tam jākļūst ievienotam otra cilvēka garīgajā celtnē. Ja tā nav, tad jēgumi gars, dvēsele, cilvēcība ir tukšas formas.
Mans liktenis nav bijis tik delikāts kā Jūsējais, likdams kuģot uz priekšu samērā taisnā līnijā. Kad tikāmies Daugavpilī, es jau biju pāŗseglojis vairākus arodus: agronomiju, paidagoģiju, filoloģiju un šai aulekšošanā izdrāzies cauri Rīgai, Maskavai, atkal Rīgai, tad Penzai un Romai. Daugavpilī ierados gadu pēc Itālijas ceļojuma un domāju, ka nu sporta diezgan un jāglezno akvareļi. Viens otrs no tiem man padevās, vairums nekam nederēja, mazākais mani neapmierināja un es sāku meklēt atbalstu literatūrā. Daugavpilī radās daudz stāstu, kas izkaisīti pa avīzēm, arī romāns, kurš nonāca pie Zelta Ābeles, kur to pārsteidza 1944. gads. No 1940. līdz 1947. gadam es vairs neuzgleznoju nevienu akvareli. Man likās, ka esmu sasniedzis ko spēju un nu ir jāpārseglo uz kādu citu glezniecības veidu. Bet uz kādu? Ar modernistiem man īsti nebija pa ceļam, jo es tā nepārdzīvoju savu laikmetu kā kāds Šagals vai Pikāso. Tātad noliku otu pie malas. Vācijā 1949. gadā, dzīvodams pavisam mierīgos apstākļos, drusku gleznoju, bet pēc tam jau bija tikai niekošanās. Domāju, ka kā gleznotājs esmu sevi izspēlējis.
Tagad par Rūsu. Romāns nobeigts Vācijā 1946. gada pavasarī, pēc kam divi reizas pilnīgi pārstrādāts. Beidzamā, ceturtā grāmata, pirms iespiešanas pārveidota trešo reizi. Romāna personas man ļoti tuvas un pēc tam, kad ar tām vairs nav darīšanu, es jūtu it kā būtu aizgājis no kādas sabiedrības. Vissmagākā ir šķiršanās no Vaļas Ļisičkinas, jo tikai tad, kad nu vairs nekas nav grozāms, man kļūst arvien skaidrāks, ka viņa ir kas vairāk, nekā priekšpilsētas palaidne. Tas, ka es viņu neesmu varējis pilnīgi atbrīvot no dubļiem, mani tagad moca. Bet arī tas ir niecība.
Ja mani kas ir reibinājis un vēl tagad reibina, tad tā ir mūzika. Es sev jautāju – kāpēc neesmu kļuvis mūziķis? Bet varbūt tas tā ir bijis vajadzīgs, lai būtu kaut viena vieta, kur patverties, jo: Trunken mussen wir alle sein… citādi nav iespējams dzīvot. Ir apskaužami cilvēki, kas to panāk ar dažām glāzēm. Man tas nekā nedod. Tagad es mūziku tikai dzirdu, saņemu to no tālienes un tāpēc tā man ir tas, kas nav nekas cits. Vai tāpat nav ar cilvēkiem un puķēm? Kamēr mēs par tiem priecājamies tikai skatīdamies, tikai ieelpojot to smaržu no tālienes, tie mūs reibina, bet tiklīdz sākam burzīt pa rokām, izrādās, ka Dievs tos paredzējis daudz kam citam un vismazāk reibumam… Bet – varbūt tas viss bija mazliet par gaŗu? Nu – sorry. Un bez tam es jau arī nedomāju Jūs iepriecināt rakstīdams Jums divi reizas nedēļā.
Te bija jaunākās franču mākslas izstāde, kur bija skatāms dažs labs, jauks darbs, bet tā kā Jums franču māksla pazīstama daudz labāk nekā man, tad nav nozīmes, ja es Jums atklātu par to savas jūtas. Man nav jēgas, kādā debess pusē un kāda lielāka centra tuvumā dievi ierīkojuši Jūsu paradīzi. Iespējams, ka izstāde savās tālākās gaitās atklājas Jums pārvaramā distancē.
Es pašlaik vācu ziņas rakstam mūsu nākamā Gada grāmatā par Austrālijas latviešu mākslas dzīvi. Šim nolūkam būs anketa, kuŗu vai nu redzēsit Austrālijas Latvietī, vai arī saņemsit ar personīgām rokām.
Ja kāda no tām dvēseles īpašībām, ko tā cildina Sv. Jāņa evaņģēlijs, Jums liks rakstīt man arī turpmāk, es būšu priecīgs, jo šis apustulis taču ir ja arī ne mans tēva, tad taču vārda brālis, kāpēc es domāju, ka mēs viens otru kaut cik saprotam. Pavisam neapustuliski un nejāniski būtu, ja Jūs atbildētu pienākuma dēļ. Tagad jau arī nemaz nav tie laiki, kas prasītu, lai cilvēks ievēro pienākumus.
Visu labāko.
Jūsu J. Kalniņš
