10.6.1953.

Cienījamais Sarmas kungs,

mīļš paldies Jums par Jūsu pūlēm sastādot par mani tādu gaŗu, glaimojošu rakstu. Jūtos bijusi netaisna pret Jums, izsviežot tikai vienu otru teikumu par mūziku un farmu. Bet nedomāju ka Jūs tik sīki pūlēsities visu pateikt un domāju, ka Jūs iemetīsiet man vienā otrā vietā ar savu humora rīksti. Bet Jūs mani esat izlutinājuši kā princesi. Arī foto attēls iznācis ļoti glaimojošs, nevarēšu to attaisnot, tas pieder jau pagātnei. Bet jauki ir arī tā. Reprodukcija ir tiešām laba avīzē, labāka kā uz kartītes. Par to paldies visiem kas tur strādājuši. Gribās Jūsu sirsnību atmaksāt ar vaļsirdību un pastāstīt, kā te bija ar to mūzikas studiju, kam vieta ir pēdiņās.

Es spēlēju klavieres. Tur ir arī nopietns stāsts, bet tas sen jau gaŗām. Te Grētā bija pianistu trūkums kādreiz, un es dažiem solistiem (arī vairāk pēdiņās liekams vārds šoreiz) izpalīdzēju ar pavadīšanu dažādos jaunaustrāliešu koncertos. Biju tur visādi vairāki latviešu bērni, kas lūdza pasniegt klavieru stundas. Nācu uz domām nopirkt lietotas klavieres. Tā viņi dabūtu savas klavieŗu stundas – es klavieres. Tā izdarīju un kādu gadu man bija 10 līdz 15 audzēkņi. Bija starp tiem labi apdāvināti bērni. Beigās nospriedām sarīkot paši sev un mammām mazu prieku. Vienu svētdienu palūdzu mazo IMCA’s zāli uz pāris stundām un bērni salūdza savas draudzenes un draugus, papus un mammas – uz mūzikas pēcpusdienu.

Bijām gluži pārsteigti, kad mūsu zāle sāka pildīties visiem – mācītājs ar kundzi, policijas priekšnieks ar kundzi, skolotāji – trūka vēl tikai sagaidīt apriņķa priekšnieku un aizsargu priekšnieku un …

Bet tie neieradās, mazākais formās nē. Mazie spēlēja jauki. Sevišķi viena meitene bija spoža – viņai tiešām bija dāvanas un centība. Tāpat no jaunajiem, skolotāja Šmugāja meita izskatījās vai pēc brīnumbērna. Tā pēcpusdiena beidzās ar aplausiem un rozēm. Tie, kam tas bija paticis nosauca to ‘studijas’ vārdā.

Šis pasākums izbeidzās pa daļai tādēļ, ka bērniem nebija kur īsti vingrināties, vairāk tādēļ, ka es Ņūkaslas mākslas skatē ieraudzīju nepatīkamu analfabētismu mākslas lietās – un metos uz labāk atalgotu vietu slimnīcā, lai atspertos materiālā ziņā.

Kāpēc es to pieminu, šo mūzikas pēcpusdienu, ir – lai pateiktu Jums, ka latviešu publika nemaz nav neatsaucīga, bet viņa ir neuzticīga. Šoreiz, zinot, ka spēlēs bērni, tā tad priekšnesums būs tīrs, ne diletantisks, vai mākslinieciski mazvērtīgs, jo bērni ir bērni – ļaudis bija saradušies tiešām necerēti atsaucīgi. Drīz pēc tam, kāds apkārtceļojošu latviešu mākslinieku koncerts bija tukšs. Ļaudis ir neuzticīgi, viņi ne par ko neļausies ‘piemuļķoties’, viņi baidās, vai tik tas, par ko viņi tērē naudu un laiku, ir to vērts. Protams viņi zaudē savas neuzticības dēļ. Tas arī ir kritiķu uzdevums, pateikt viņiem, ka ne tikai kalngalos ir vērtības, un mākslinieku uzdevums – arī mazajiem būt lieliem.

Priecājos ja kādreiz Jūs atrakstīsiet kaut ko no saviem piedzīvojumiem. Lai gan es varu Jūs lasīt katru nedēļu Rūsā, Jūsu humors ir brīnišķīgs un tā gribās vēl un vēl.

Biju gandrīz nospriedusi neko lielu Tumbas kungam līdzi nedzīvot. Ir tik daudz kariķētu tēlu mūsu emigrācijas literatūrā. Bet no šīs nospriešanas drīz vien bija jāatsakās. Jūsu apslēptais humors ir neatvairāms.

Austrālijas Lativietis arī ir kļuvis par ļoti labskatīgu avīzi un patiesi arī saturā plašāks. To redzot gribās arī man – uz pilsētu! Pulkā, dzīvē iekšā! Bet mani pilsēta arī baida. Nabagam tur nevar labi klāties. Ja es piemēram neizturu un padodu vienu roku komerciālai mākslai vai citam tamlīdzīgam dēmonam, pēc pāris gadiem tas nezvērs mani izspļaus kā nosūkātu sūkreni.

Pilsētā ir tādas lietas, ar kuŗām es savos apstākļos nespētu kaŗot.

Te mazākais ir kaut kas nemainīgi, neapstrīdami īsts. Lai arī cīņa ir smaga citādā veidā.

Labākos sveicienus,
Jūsu E. Dzelme