Berkeley Vale, N.S.W. 27.5.1953.

Cienījamais Kalniņa kungs,

pateicos par Jūsu paskaidrojumu ko sniedzāt par Tones aicinājumu. Reproducētas man ir tika divas meiteņu galviņas, tās gribēja kāda kundze, kas dzīvo U.S.A. iesūtīt laikam tieši Ceļa Zīmēm, kopā ar kādu rakstu par mani. Tad tas būtu gandrīz izpildīts, ko prof. Tone vēlās. Tikai vairāk attēlu man patreiz nav. Laikam tam nolūkam der arī vienkārši foto attēli. Pie izdevības pagatavošu.

Man ir tāda sajūta, ka no manas pagājušās vēstules Jūs izlobīsiet sevišķu nepatiku pret šo zemi un viņas īstiem iemītniekiem.

Tā tas gluži nav, un es neesmu no lielākiem pēlējiem. Atzīstu, ka te dažkārt ir lielāka materiāla labklājība, nekā tas bija pie mums. Trūkumi varbūt ir tie, kas vispār civilizētai pasaulei – civilizācija ir pieņēmusies uz kultūras daļas, to nospiežot šaurumā. Tas kas mums te trūkst, tas mums trūkst visur, izņemot veco Eiropu.

Esmu satikusi ik uz soļa te laipnus cilvēkus. Austrālieši, saskaitot, ir nopirkuši vairāk manu darbu, kā latvieši. Viņi ir piedāvājuši man telpas izstādei vairāk vietās un visādi iespējamu palīdzību. Ka tas mani neiesilda kā vajadzētu, ir laikam mans ‘nacionālais provinciālisms’ un arī tas, ka līdz šim te neesmu strādājusi ar pilnu jaudu. Tad nav īstas vēlēšanās pēc izstādīšanās. Bez tam iestiklot 50 līdz 60 darbus, stiepjot tos no provinces uz Sidneju un atpakaļ, – tās ir milzīgas pūles. Tās realizējas pamazām.

Tomēr pagājušos Ziemsvētkos, tiem, kas man bija uzticējušies mani nepazīstot, pirkuši manus darbus, tiem man gribējās sarīkot mazu darbu skati, turpat Campā, gluži neoficiālu. Par to kāds raksts bija arī Austrālijas Latvietī pagājušā gada janvāŗa vai februāŗa mēnesī.

Labākos sveicienus,
Jūsu E. Dzelme

P.S. Pateicos, bet nevaru salasīt parakstu, kas atsūtījis man naudu.