Aprīlis 1953 (Ķikure/Kikure)

1953. g. 12. aprīlī.

Ļoti godātā E. Dzelmes kundze.

Ļoti pateicos par uzņēmumiem un ziņām, kuŗas nu izmantošu, cik tas nu man izdosies. Es izvēlējos avīzei mazāko uzņēmumu, kuŗš man atgādina Jūs, kādu Jūs kādreiz redzēju Daugavpilī. Lielākajā Jūs izskatāties austrāliska.

Klātpieliktais Tones aicinājums Jums paskaidros, kāpēc es Jums toreiz par to ieminējos. Mūsu konsulārais pārstāvis šeit O. Rozīša kungs bija šo aicinājumu saņēmis vairākos eksemplāros un tos izsūtījis tiem māksliniekiem, par kuŗiem viņam bijušas kādas ziņas. Vienu no tiem saņēmu arī es ar savu dēlu. Par Jums Rozīša kungam nav bijis nekas zināms. Bet es ceru, ka nekas vēl nav zaudēts un Jūs arvien vēl varat panākt, kas prasīts. Es ceru, ka Jūs arī to darīsiet, jo tā kā mums še ir laba daļa ‘mākslinieku’, kuŗi tikko spēj atšķirt vienu otas galu no otra, bet citādi ir ļoti aktīvi, tad būtu nepatīkami, ja šo ļaužu darbi lielākā vairumā nonāktu Ceļa Zīmēs, bet no Jūsu stāža māksliniekiem tur nebūtu nekas redzams.

Ceļa Zīmju divus pirmos numurus Jūs saņemsit no mūsu redakcijas, bet turpmākos no O. Strauta apgāda: Box 1560 G.P.O., Adelaide, jo tas ar 3. numuru kārtos žurnāla lietas Austrālijā.

Es ļoti labi zinu, cik grūt tagad, kad visus nospiež maizes darba monotonā nasta, kaut ko darīt, kas interesē pašu. Tāpēc man arī šai ziņā nav sevišķi rožainu illuziju ne pret Jums, ne vispār pret visiem citiem avīzes līdzstrādniekiem. Bet dažreiz ir tā, ka tāds rakstiņš, ko uzrakstam, nozaguši laiku sev pašiem, savai ģimenei, ir it kā patīkams elpas atvilkums, it kā sasaukšanās ar citiem vienādi domājošiem cilvēkiem. Tas tā jo īpaši, kad jādzīvo tālāk no lielākiem centriem. Mums Melburnā ir aktīva Latviešu Preses biedrības kopa un vēl kāds otrs pulciņš, kas rīko regulāras sanāksmes ar referātiem, pārrunām u.t.t. Uz āru no tā parādās maz, bet dalībniekiem dod ļoti daudz, jo rada kaut šauru, tad tomēr atbalstošu vidi. Man šķiet, ka arī Jums ir dažreiz jāpārdzīvo smagas atstātības brīži, kas neizbēgami uzbrūk visiem, kas kādreiz dzīvojuši vairāk vai mazāk garīgi pilnvērtīgu dzīvi, bet kas tagad vairs kļuvusi tikai par sapni. Tādēļ arī Jums nav jāatvainojas par to, ja Jūsu vēstulēs gadās kāda rinda, kas sniedzas pāri par tīri lietišķo, nepieciešamo. Taču tagad ir laiks, kur tīri cilvēcīgais, kaut tikai pāris vārdos pateikts, ir dārga vērtība, kuŗu liktenis ne visiem piešķiŗ.

Ar sveicienu,
Jūsu J. Kalniņš.

1953. gadā.

Cienījamais Kalniņa kungs,

pateicos par Jūsu vēstuli un labiem padomiem. Ja kādreiz būs laiks rakstīt kaut ko, tie noderēs. Pateicos arī par ļoti uzmanīgo mana rakstiņa iespiešanu un mazām korektūrām.

Iesāku tikko lasīt Jūsu romānu. Ceru gūt no tā daudz. Vide būs mazliet pazīstama. Jūsu Precinieki tomēr patika ne vielas, bet smalka, atturīga tēlojuma dēļ.

Nosūtu Jums divi uzņēmumus. Abi nepilnīgi. Viens vēl no Vācijas, novecojis – resp. nav novecojis, kā to īstenība darījusi. Otrs uzņemts kādu pusgadu atpakaļ, kad beidzu pusotra gada ‘nurses’ gaitas Grētas Campa hospitālī. Ja kāds no tiem avīzei der, varat izlietot. Agrāk šādu tukšu reprezentēšanos pa laikrakstiem necienīju. Tagad mūsu izkaisītā pasaulē – varbūt.

Kā redziet, nosūtu Jums arī 2, postal notes. Piedodiet lūdzu ka uzbāžos ar lūgumiem, bet vai Jūs nebūtu tik laipns un nepasūtinātu man Ceļa Zīmes? Šķiet pie Austrālijas Latvieša to kaut kur varēja izdarīt.

No Tones neesmu neko saņēmusi. Kādēļ Jūs to jautājiet?

Jūs gribat vairāk no biogrāfijas.

Nezinu ko lai vēl saku? Ceļojumi? – Biju pāris mēnešus Parīzē, vēl akadēmijas laikā. Guvu pirmo Vakareiropas kultūras svētību. Lielāku ticību sev un visai mazai Latvijai vispār.

Otrreiz biju ilgāk ārzemēs pēc Latvijas Akadēmijas beigšanas. Tad vienu semestri nostrādāju Beļģijā, Antverpenes Karaliskajā Akadēmijā. (Tur katras zemes pilsonis, kas kaut kur beidzis Mākslas Akadēmiju, dabūja brīvas telpas un profesorus strādāšanai.)

Ilgi nevēlējos palikt – bija jāpārstrādā vienā akadēmijā iegūtais un varbūt arī zaudētais. Arī naudas, protams, nebija daudz lai dzīvotu ilgi ārzemēs.

Tagad ‘ārzemju’ ir līdz kaklam. Vēl biju Somijā, Igaunijā. Tur mākslas iespaidu nebija daudz, tik Somijā daba, arī celtnes.

Pēc akadēmijas beigšanas vairāk gadus strādāju Ilūkstes valsts ģimnāzijā. Tad arī piedalījos Daugavpils izstādē. Tad Zemgales izstādē, Kultūras Fonda izstādēs. Īsu laiku biju Zaļās Vārnas biedre, bet ar Jelgavu bija par tālu sastrādāt, laikam piedalījos (gandrīz ne ar ko) tikai vienā izstādē.

Darbi bija Tukuma muzejā un Zviedrijas Malmes muzejā.

Bēgļu gaitās zīmēts ir – izņēmuma gadījumos. Mazliet Austrijā, kad ar grūtībām Lienzē biju sadabūjusi ļoti sliktu papīru un dažus krīta zīmuļus (mani papīri, pat ofortu papīra loksnes 25, palika kaut kur kādā Vidzemes vecainē, kad pār mums lija Ērgļu uzbrukuma lodes.) Atkal pēc ilgāka laika Vācijā, Sillenbuchas nometnē, sākām zīmēt viena grupa zīmēt kāru ļaužu. Pāris mēnešus, tad mani un ģimeni izskrīnēja zonas robežas pāriešanas dēļ. Vācijā piedalījos 2 Esslingenas izstādēs. Vai tur nebij arī Jūsu darbi?

Te Austrālijā esmu jau trīs gadi. Starp citu – šad, tad zīmēju. Esmu piedalījusies Newcastles un Maitlandes ‘shovās’, gūstot pirmās, otrās, speciāl godalgas, liekas arī cienītājus. Bet kad es reiz arī pati ierados Newcastlē, redzēt kas te ir – tad ieraudzīju kādu savu darbu ‘upside down’ pie sienas, liekas arī kādu U. Āboliņa darbu. Varbūt no tās reizes arī sirds par šejieni ir sagriezusies ‘upside down’. Tomēr es dotu nezin ko, lai gūtu vienu pusgada brīvības – darbam, īstai darba dienai. –

Esmu piedalījusies Austrālijas mākslinieku izstādēs Sidnejā. Par tiem trim zīmējumiem, kas bija Melburnā, Sidnejas Morning Herald rakstīja – ‘three heroic drawings’. Tāpat Newcastles avīzē bija gari apcerējumi – cildinoši. Bet vai tie visi nav līdzīgi tam parastam – very nice?

Visu savu mūžu esmu ķibelējusies arī ar mūziku. Grētā kādu gadu bija sava ‘klavieru studija’. Bet tā bija naudas dēļ, jo kādu laiku cītīgi zīmēju un vairāk mēnešus nestrādāju maizes darbu.

Piedodiet lūdzu, šīs vēstules ārkārtīgo steigumu un nevērtējies nepareizi lielo vaļsirdību. Bet Jūs vēlējāties – vairāk no biogrāfijas.

Beidzot visu šo raibo rakstu eju pupiņas lasīt.

Jau pusgadu esmu kaut kas līdzīgs ‘gardening farmerienei’. Jāzina par vīru, divi meitenēm, suni, kaķi, govi, vistām, pupām zirņiem…

Ja no visa tā Jūs vēl varat kaut ko izlobīt par mākslinieci – Jūsu ārkārtējā rakstnieka fantazija neapšaubāma.

Ar labākiem sveicieniem,
Jūsu E. Dzelme

1953. g. 24. aprīlī

Ļoti cienītā E. Dzelmes kundze.

Bija patīkami lasīt, ka neesiet mani aizmirsusi, lai gan mūsu pazīšanās Daugavpilī bija visai virspusīga, tā ka es Jūs atceros vairāk Jūsu darbu nekā izskata ziņa.

Ka Jums patikusi mani Precinieki, izskaidrojams, laikam, tā, ka tur rādīts gabaliņš no mazās pasaules, kuŗa mums visiem vēl tuva. Es jau arī šos atmiņu stāstus rakstu tikai sirdij par prieku, lai kaut domās varētu būt tur, kur īstenībā tas vairs nav iespējams. Kā redziet, tad Jūsu vēlēšanās lasīt Austrālijas Latvietī kaut ko no Sarmas, ir piepildījusies un Jūs nu netiksit no viņa vaļā gandrīz veselu gadu (ja vien neapniks lasīt). Romāna saturs gan citāds nekā Preciniekos, jo vide kuŗā noris Rūsas notikumi, ir jau ļoti tāla Precinieku laikam un – manas acenes kļuvušas mazliet tumšākas.

Jūsu biogrāfiskās ziņas varēja būt devīgākas. Un vai Jūs nebūtu ar mieru, ja līdz ar tām un sangvīna meitenēm mēs parādītu lasītājiem arī Jūsu seju? Man personīgi būtu ļoti patīkami to atkal redzēt un arī citiem tak ir jāpazīst mūsu mākslinieki.

Temati, par kuŗiem Jūs varētu rakstīt var būt ļoti dažādi. Kā jau redziet no mūsu ‘pārrunām’ tad mākslas lietās nevien sabiedrībā, bet arī pašos māksliniekos valda stipri juceklīgas domas. Ar māksliniekiem (kaut arī daži no tiem liekami pēdiņās) varbūt tomēr nav tik ļauni, jo iespējams, ka viens otrs varbūt jūt un domā labāk, nekā to spēj pateikt vārdos. Turpretī sabiedrībā šai smagajā mijkrēšļu laikā valda īsti tuksnesīga neziņa par visu, kas ir ārpus praktiskās dzīves robežām. Visi ‘ismi’ ir nevien vidusmēra inteliģencei ‘terra incognita’ un ļaudis ar tiem rīkojas līdzīgi papagaiļiem. Šis stāvoklis jāņem vērā un jāzin pie tam arī tas, ka jo vairāk kādam lieta ir ķīniešu ābece, jo drosmīgāk viņš par to spriež un parasti kļūst nikns, ja citi domā citādi.

Tāpēc būtu labi, ja kaut cik varētu paskaidrot, kā radušies un kas ir daži ‘ismi’ un kur un kādā reizā tie pieskārušies arī latviešu mākslai. Tāpat varētu rakstīt par vienu otru no latviešu māksliniekiem, pasvītrojot to, pēc kā tas centies un ko panācis. Varētu rakstīt arī par tīri teorētiskiem mākslas jautājumiem, kā piem., par formas un satura attiecībām, par grafiku un glezniecību etc. Tik pat labi varētu aplūkot mākslu kā sociāli-sabiedrisku parādību, pasvītrot, piemēram, tās nozīmi audzināšanā. Šai virzienā ejot varbūt būtu iespējams kaut cik aizstāvēt modernās mākslas dažādos ‘ismus’, kuŗu saknes taču meklējamas sabiedriskās domās un dzīves pārkārtojumos, bet ne velna kalpu sazvērestībā, kā tas izskanēja mūsu Melburnas divos ‘piektdienas vakaros’, kur daži tēvi, no kuŗiem ne viens nebija ne redzējis kādu Pikaso darbu ne arī par viņu ko lasījis, tomēr tiesāja veco, krietno kungu tā, ka bail bija klausīties.

Es domāju, ka Jūs visu teikto neuzskatīsiet par programmu, bet gan tikai par ierosinājumiem, kuŗus Jūs no šāda vai citāda viedokļa varēsit kaut kā apgaismot. Es saprotu, ka laiks tagad ir ierobežots ar maizes pelnīšanas darbu un ja jau no tā ir jāatņem daļa atpūtas brīžu, lai kaut ko rakstītu, tad tematam vairāk vai mazāk jābūt tādam, kas arī mūs pašus garīgi atsvaigo un reizā ar to saista ar līdzīgi domājošiem un jūtošiem cilvēkiem un tā it kā dod mums to, ko kādreiz saņēmām daudz dziļākā mērā no sabiedrības, kuŗā bijām ieauguši.

Esiet sirsnīgi sveicināta, bet es mēģināšu noturēties pārliecībā, ka neesmu Jūs ar savām prasībām pārlieku sabiedējis.

Jūsu J. Kalniņš

Jā, mazs nota bene: Vai esiet saņēmusi prof. V. Tones aicinājumu sūtīt Ceļa Zīmēm savu darbu uzņēmumus?