[Dzidra Zeberiņa visited Australia for 6 weeks beginning mid-February. She gave two readings in Sydney in February.
Photo: “Es un Dzidra Zeberiņa pie mūsu durvīm.”]

.

.

.

.

[28.2.1984
Preses Biedrības sanāksmē meitas mājā, Erna lasa savu darbu.]

.

.

.

.

.

[On back of photo, right: “Preses biedr. sanāksme. Sēdot ar pilnām mutēm — Regent Str (no kr. Elga Leja, es, Vaira Dortiņa-Krīvs — kas arvien lasa manus darbus sarīkojumos)”]

Otrdiena – 2 dec. 1986

Tā tad – šis gads iet uz savu galu! Biju Rasmas Lielmanes (vijole) koncertā. Šķita mazliet vienmuļš – tik pat solīds un apbrīnojami skaists kā viņas kleita. Zelts no galvas līdz kājām. Tiešām – skaists augums!!!
Bijām ar Inesei – Andra Leimaņa izstādē! Apbrīnojami reāls! Apbrīnojams daudzums darbu varēšanas. Ja viņu palaistu brīvībā – bez uzdevuma patikt publikai – varbūt viņš iznāktu kāds liels īpatnis. Varbūt pat ar visu to – viņš iznāks. Darba kalni!
Sniegs. Vēl nedaudz.
Auksts! Nemaz tik daudz grādu – bet nejauki auksts iekšā sēdot. Varbūt apaukstējos skrienot pēc vitam. tabletēm (un lētām olām)? Neuzliku cepuri galvā! Bet tagad visu laiku eju vēl bez tās un – ir bijis o.k.!
Es nevaru piespiesties neko darīt…

Ceturtd. 4. dec.

Jāiet pie daktera – viņš ‘fixīs’ ausis. Nekas laikam ne briesmīgs – bet savāds bēdīgums šodien, vakar. Vai mana uzticamā ķermeņa būda sāk brukt? Nav jau labota ilgi. Nav būt bijusi uz pārbaudi – kā visas mašīnas tiek, ik pēc zināma laika sprīža, vestas. Tā tad. OK. bet skumji vispār. Vientulība. Negriba strādāt. It kā bez jēgas tas viss ko dara. Un tomēr – tas ir vienīgais kas vēl var ko nozīmēt. Turpināt apliecināt savu existenci, savu garu.

Varbūt būtu vieglāk ko darīt, ja drīkstētu izkaukt arī visu grūtumu, visas dzīves nepiepildītās vēlmes, visu negantu existences līkumu. Bet to nevar. Jārāda mūžīgais optimisms. Pesimismu drīkstētu tikai izņēmuma gadījienā – rādīt ļoti iespaidīgā mākslas formā un tad beidzot to tomēr vērst – optimismā.
Arī Anšl. Eglītis saka – „Mums jāvelk viss pozitīvi”.

Sestdiena, 6. dec. 1986.

Ausis aizvakar ‘izmazgāja’. Sīc tāpat, bet varbūt dzirdu skaidrāk? Šodien labā auss jau it kā ‘aizkrita’?

Dzidra piezvanīja. Gara viegla saruna. Saņēmuši sūtījumu. Kad to izsūtījām? Nav atzīmēts.

Svētdien. 14. dec. 1986.

Nedomā. Raugies tik dienās
Lūkojies cauri sienām
Mākoņi, sniegi ielās
Sienies pie vecām dienām
Meklējot svētkus.

Dzidra atkal piezvanīja. Ejot ļoti labi. Lai Inese ņemot vēl kādu turpinājumu Forumam. Es nīkstu nevarēšanā rakstīt. Cepu piparkūkas jau trešo dienu.
Vakar piezvanīja Oskars Vīndedzis lai mēs piedalāmies latv. izstādē. Viņa tel. n. 739 9471.

Mani lutina šīs dienas. 
Sāpes ir citur. Aiz sienas, 
Šīs nenojaucamās sienas
Kas ap mums sienas
Kā striķi, kā ķēdes
Tik ar vārdu kādu
Izspraukties to cilpām
Nedzirdot atsaucamies
Domāt, ka meti kādu tiltu
Un palikt mierā, cik ilgi?

Piekt. 12 (?) dec.

Trešdiena 17. dec. 1986.

Ņemt visu pozitīvi?...
Bet reiz būtu jāizgrūž viss
Nepozitīvais nepozitīvi, 
Melot visu laiku nevar.

Šodien nosūtīju vēst. Dzidrai.
Testi bija viegli – tikai urīns un asinis ņemti.
Vai es nosūtīju vēstuli Freijiem??? Jā! Nesen. Kad? Ar to avīzes izgriezumu par Austrālijas vīniem. Apmēram pagājušā nedēļā. (jeb nē?)

Ceturtdiena. 18. dec. 1986.

Pie daktera jāiet 7. janv. 2.30 p.m.

{two lines of music} vai pulkstenis tā spēlēja?

{Un tad sākums bija pāri. Ilga dzīvošana pa pļavu, dārzu, pagalmu, un pirmie skolas gadi.
Un viss dažu brīdi vērās kā tas rīts, kad pulkstenis spēlēja un spēlēja, bija uzvilkts lai spēlē ilgi, lai var atmosties un doties uz vilcienu. Kur? Pie draudzenes uz Madonu? Uz Rīgu? Uz Rīgu! Pulkstenis spēlēja un viņa spēlēšana bija bezgala salda, vēl brīdi, un tūlīt celsies. Skaņas lija, lija, viss aizveras tik saldā miegā ne pirkstu pakustināt.
****} [published as Vai pulkstenis spēlēja? in Ceļa akmeņu raksts]

Piektdiena.

Silts (2-3 gr. virs) peļķes gar ielas malām, sniega kaudzes kūst.
Nelsons atbrauca [right]. Remi gadījās atnākt tieši kad mēs sēdamies pie labā vakariņu galda. Bet bija vietas un vakariņu diezgan arī viņam. Var gan tas Nelsons runāt! Tas ir viņa otrs talants un, tas viņu vada panākumos. Tomēr jūt kādu pārmaiņu viņā – it kā viņš varētu iegrimt uz palikšanu un pazušanu (lai gan celšanos slavā) šinī big businesman lomā. Jāmācās kaut mazliet no viņa, kā vajaga sevi aizstāvēt, celt, ieteikt, pārliecināt.
Ko es te vakar (vēlu) uzrakstīju, tas nemaz nav tik slikti. Varbūt varēs lietot.
No tādiem mozaīkas gabaliņiem man jāsaliek liels gabals. Sākts jau ir. Jāpiespiežas, jāpiespiežas, jātic un jāstrādā.
(Izcepu kanēļmaizītes un banānu kūku!)

Ar taurēm, bazūnēm
Zvaigznēm birstot, saulēm
Vizuļojot
Nāk jauns gads!?
Nē, klusi ataust 
Kā katru rītu.
Ja Tu nezinātu
Viņš Tev nepateiktu
Ka jau atnācis. 
Bet zini to, zini
Un ne vairs laimi zīlējot
Pie darba liecies
Zemu pie darba.

Svētdiena 21. dec. 1986.

Vakar uz ielas, kāds cilvēks man lūdza naudu (palīdzību?). Man bija tikai kādi 40 centi, ko es sabēru viņa saujā un viņš skatījās uz tiem laimīgi un pateicās un vēlēja priecīgus svētkus etc.
Man bija gan līdz vēl 20 dol. zīme – es gāju pirkt frenchbread, ko Inese lūdza man nopirkt. Ja man nebūtu šis uzdevums jāpilda, es nezinu ko es būtu darījusi? Varbūt es būtu atdevusi viņam tos 20 dol. Viņš bija gadi 30, bāls, plāni apģērbies, trīcēja (to viņš varēja arī simulēt), viņš būtu varējis man tur atņemt manu somu, lai gan tas bija atklātā ielā (pret skolu, pie Rashel ielas stūra).

Vakar es nevarēju aizmigt – domāju visu laiku par to, kā tas ir?? Domāju – kaut es mazākais būtu paņēmusi līdz tos 2, 25 cent. gabalus kas palika uz galda, kuri bija man izņemti ko iedot avīžu zēniem.
Ko cilvēks var iegūt par 40 centi? Neko. Varbūt kādu ‘bread rollu’ – ko var norīt vienā rāvienā un kas neko neaizpilda izsalkušā vēderā. Varbūt viņš krāja ‘dragām’ vai alkoholam? Varbūt viņam trūka šo dažu centu tam – uz kuriem viņš tik laimīgi skatījās.

Ziemas svētki!
Inese ar Nelsonu [right] vakar aizgāja kaut kur vakariņās – abi saģērbušies smalki, labi, sasmaržojušies, ar naudu kabatā ar ko pārmaksāt labu ēdienu un dzērienu – ‘uzdzīvot’. Nelsons dienā bija nopircis sev kabatas maku – ādas mīkstu, perfektu ar nodaļām dolāru zīmēm etc. Maksājis $60 – pagājušā gadā tāds nopirktais jau noplīsis. Nelsons vispār – dzīvo augstu! Viss – perfekts. Un papīrs viņa taisītām grāmatām izmaksā vairāk kā viss cits šai grāmatā – papīrs ir – perfekts! Papīrs??

Vakar vienā dienā man dzīve parādīja to – ko es lasu katru dienu avīzē – dažiem iet labi un tie pierod prasīt pēc – vēl labāk, vēl, vēl – un dažiem iet slikti un tie ir lejā un nevar izrāpties, tie ir bez palīdzības un padoma. Un – mēs dzīvojam laimīgā bagātā zemē un ir miera laiks un valsts ‘plaukst’. Vai viņa plaukst? Nu – ir bezdarbs. To atzīst. Bet vai visi liek savu plecu klāt lai viss būtu uz ceļa?

Man stāv vēl visu mūžu acīs tas skats reiz Rīgā uz ielas. Kāds cilvēks veda ar savu zirģeli lielu vezumu malkas. Uz ielas bija ‘kāpene’, dažā vietā nemaz sniega, lai gan viņš brauca gar ielas malu. Ragavas apstājās, zirgs sāka staipīties, mocīties, vilkt, ko nevar pavilkt. Te ielas gājēji (ielā tur nebija daudz gājēju, mazā sānu ielā blakām Aspazijas bulvārim) – jauni, spēcīgi vīri, labos ziemas mēteļos sabira ap vezumu, salika savus plecus, rokas un – pārstūma vezumu kailajai vietai uz sniegu… un (izsīka man spalva!!). Zirģelis un vezums un braucējs ātri kustējās tālāk. Cilvēki gāja tālāk, bez kavēšanās. Ikdienišķa lieta, saprotama. Jā – saprotama lieta.

Bet tas bija iespaidīgi kā labie mēteļi, cimdi, pleci – bez kavēšanās pielika savu spēku kur tā acumirklī vajadzēja. Jo tiem bija šī spēka rezerves, viņu vezumi nebija uz kāpenes. Viņu spēks palika pāri, to varēja dot otram, kam patreiz tā trūka.
Vai mēs te tā darītu?
Varbūt – jā. Es nezinu. Bet kādēļ tik smagi velk, tik ilgi jau velk un daži, daudzi vilcēji piekūst, stājas, iet pazušanā.
Varbūt – būtu jādzīvo taupīgāk visiem – taupīgāk.
Bet komforts aug kā tāda briesmīga sēne. Tā vajaga vēl un vēl, vairāk un vairāk un tā dēļ (vai tā dēļ?) dzīve iet ārā no līdzsvara.

24. dec. 1986.

Apkaliņš, labais,
Ziemsvētku rītā
iekalis ielas, kokus un namus
iekalis manas domas
ledū.
Silsti, sirds, silsti
(pati no sevis), kausē,
atkausē ielas un namus un
savas domas no
ledus.
Silsti, sirds, silti
vēl tu neesi viena.

25. dec. 1986. I ziemsvētki.

Apkaliņš! Dz. piezvanīja – laimīga.
Ozoliņa, Arone atrakstīja – jāraksta tām. Sāku kustēties?
Inese uzdāvināja skaistu baltu lapu grāmatu. Dzejām?!! Domām.
Vakar – avīzē. Protestē pret franču val. apspiešanu – ar violence – logu ielaušana, draudīgu uguns taisīšana, ‘false alarm’ par b[..]. Nepareizība, muļķība. Avīzē – simtiem rabais, 50% rabais, rabais, rabais – muļķība, nekaunīga, neticama muļķība.
Veikalā – Xmas, ziemsvētku (gaišo laimīgo svētku) pircēji un kāds sargā, stāv ar revolveri!
Vēl ielā kāds iet bāls noplīsis jauns!
Mājās pārnākot gandrīz jāraud! Kur mēs dzīvojam, kur mēs ejam!? Avīze vispār tik pārkrauta ar sludinājumiem ka nevar saredzēt – kur kas ziņots lasāms.

1 nov. 1986.

Vakar nosūt. vēst. Dzidrai, pāris dien. iepriekš nosūtīju vēl Zariņam vienu vēstuli (paskaidroj. par vārdu samaiņām).

2. nov. svētdiena

Naktī snidzis pirmais sniegs – uz eglītes zariem varēja samanīt – un uz mašīnu jumtiem ir glīta balta sniega kārtiņa. Saule ir, un vēl tagad 9 am – sniegs tur nav nokusis. Iela gan tīra jau no paša rīta.
Vakar – izbraukāju pilsētas nomali – domājot aizbraukt uz latv. centru. Kad pēc Dorvalas – atradu īsto autobusu (pēc manām domām – ar to kuru jau biju braukusi – biju pabraukusi Lashinai 2 reiz garām) tad vairs negribējās atkal tur braukt vandīties pa svešām ielā – atbraucu mājās. Divās vietās metro stacijā gulēja cilvēki uz zemes (es vienam piebēru klāt savu sīknaudu –) Drūma pasaule. Un man nebija vēlēšanās iet kūkas pirkt pie latviešiem. Ceļš svešs, varbūt tādēļ tik nepatīkams. Autobuss – metro – autobuss. Sidnejā bija uz latv. n. tikai autobuss un Metro (vilciens) un man bija par nepatīkamu braukt. Ir apnikusi emigranta dzīve – grabažas – grabažas.

Sapņoju visādus sapņus. Sildīju kādu slapju nosalušu bērnu piespiestu pie sevis. Un (citā sapnī) pati kā bērns pārkritu pār klints malu – tik stāvu kā sienu, un bezgala augstu – kā tas sapņos ir – dziļi lejā bija ļoti zils, diezgan gaiši zils, mazliet pienaini zils mierīgs ūdens, jūra.

Kritiens bija ilgs, pārvelkoties pār klints malu, kur bija zaļa zāle, es skaidri izjutu to – nespēju nekur vairs pieķerties – neglābjami pazudis, man bija it kā bērna īsa kleita, jo es – biju it kā bērns, aiz muguras kaut kur citi kaut ko nosauca par manu bezcerīgo nelaimi. Krītot es apgriezos ar galvu uz leju – un zināju un jutu es eju kā lode iekšā savās beigās. Es biju līdz – tumstošam saskaršanās brīdim ar ūdeni, es pazudu tur. Vēlāk kaut kāda apcere par to kaut kāda existence vēl bija.

Kritiens klints malā, ūdens dziļi lejā (lielais dziļums no klints) bija krāsās kā emaljā stiprs, saulains. Citreiz (sapnī) taisīju gultu (dubble bed) it kā lai gulētu ar papu. Vēl citreiz – kāds cilvēks gāja prom un es it kā vainīga, ka neizrādījusi tam agrāk simpātijas – skatījos uz viņu pārspīlēti cieši un ilgi – it kā lai viņa draugs (tam blakām) mazākais to redzētu – un tam izskaidrotu.
Man liekas ka sapņus izsauc tas ko esi ēdis vai dzēris. Jeb varbūt tas liek atcerēties tos, dara tos dzīvākus! Bet nevar uzzināt – kas no ēstā vai dzertā ir bijis iespaidotājs, ja vispār tas bijis.

Sniegs kūst, no jumtiem līst spožās lāsēs, eglīte pilna, mirdzošu rasas pērļu, nē – dimantu. Viens ir ļoti dārgs – lāsītēs zils, zils! Citi balti, viens oranžs arī ar zilu iedzirkstīšanos un pat sarkanu. Vēl cits zils. Citi visi balti, nē vēl kāds zaļi zils, vēl kāds dzeltens, kāds sarkans. Vēsma tos purina bet no jumta rores krīt lāšu straume un šķīst egles zaros – bet pēkšņi vairs visi ir tikai balti – saule aizmiglojusies, pagriežoties citādi?
Atkal vēl krāsainie.
Nevienas karalienes rota nevarētu mirdzēt maigāk un spēcīgāk kā šī egle šorīt.

Pēcpusdiena. Mākoņi lasās. Vējš izpurinājis lāses, pelēks un mierīgs viss.
Un man ‘kliņģeris’ – nerūgst, jādomā pieliku par ‘daudz labumu’, bet rīkojos kā mācīta. Labi, ka nav liela bēda – Inesei uz vakariņām tikai divi viesi – Robis [left] ar sievu. Bet tomēr – gribējās labas maizes. Varbūt vēl…

Otrdiena 4. nov. 1986.

Vakar nosūtīju savas 3 grāmatas uz Vāciju, Gauja latv. invalīdu centram. Aiz pārskatīšanās pasta dāma ielika gaisa pastā – vairāk kā 17. dolāri!

Pirmdiena 10. nov. 1986.

Ievēlējām (!) jaunu pilsētas galvu Jean Doré. Tagad – jāsāk strādāt. Tāda sajūta, pēc lielā vēlēšanu šurumburum!
Lielais džemperis – noadīts – izņemot ‘krāgu’, izskalots – bet jāsašuj vēl! Jaunu iesāku adīt vakar – ļoti ‘mīkstu’ uz lielākām adatām. Par lielu iesākts, kā parasti – bet būs jāizgudro kā izdarīt pareizi tālāk.
Vējš. Skaidrs šorīt. Auksts. (2gr. virs 0). ‘Nekas nenotiek. Neviens nenāk’, gluži kā Godo.

Rēns rudens vakars lēnām satumst
Bāls mēness un bālas spuldzes pustukšos koju zaros
Šūpo izjūtas sēras
Un slepeni laimīgas domas līdzi iečukst – 
Liekas tas bijis, liekas – tas nāks
Liekas tas ir jau visapkārt stājies klāt
Jo pilsēta apkārt visa sāk sasilt
Zilās gaismās un pieskan ar (retiem) soļiem.

Piektdiena, 14. okt {nov}.

Inese vakar aizbrauca uz New Yorku. Vakar bija ļoti auksts, sevišķi pēcpusdienā. Es tomēr aizgāju līdz M. Royal Metro. Un – labi bija iet. Šodien siltāks. Tukša galva! Absolūts taričelli! Bet tomēr – varbūt varētu sākt pakustēties kāds nodoms. Atrodu – kā varētu rakstīt par I am your neighbour.
Šodien uztaisīju garlik + siera mērci ar makaroniem, zaļajiem. Labs. Vakar kartup. biezeni ar svaigiem sīpoliem – puslīdz vegetarian. Negribās taisīt lielas lietas, – kad Inese nāks tad atkal.
Rudens – aukstums sauss un vējains. Brīnos kā man nekas nepiemetās!! Varbūt vitamīnu dzeršana tomēr ir laba.

Piektdiena. (21.11.86}

Siltāks, mitrāks. Tāpat nosoļoju līdz M. Royal ielas Metro. Vakar nevarēju aizmigt. Par daudz kafijas.
Nevaru rakstīt. Tas – ir, nerakstu aiz bailēm ka būs nestipri rakstīts. Izdomāju tomēr šo to. Kaut es varētu nosēsties un sākt. Kaut man būtu maza kripatiņa prieka.
Šodien Presse avīzē kritika par 2 poetiem. Viena sieviete dabūjusi godalgu – kritiķis domā ka viņa rakstījusi labāk citā grāmatā – piemērs, dzejolis – tiešām pārāk vienkāršs, tāds ar klišējisku valodas izskaņu, kas nedod nekādu individuālu, ne dzīvu, ne kaut kā izcilu tēlojumu. Citi viņas darbi – slavēti. Otrs dzejnieks slavēts un dzejolis (vai tā daļa) arī vienkārša, bet dod kādu ainu – rudens kokos putni kas liekas – kā augļi.

Sestdiena 22 nov 1986

Vakar uznāca ziema! 26 centm. Sniega! Līdz ceļiem, pāri ceļiem. [right]
Notīrīju kāpnes 2 reizes. Viss pilns sniega. Vakar ne pastu, ne ‘garbežu’. Šodien izgāju līdz Metro (Royal) – ne visai patīkama iešana. Gandrīz sažņaudzās sirds – tik gara būs tāda ziema. Sveša. Auksta. Grūta.
Ir pustrīs no rīta. Neguļu – niekojos ar Scrabble.
„Kāpēc Tu to dari?”
„Es nezinu. Es tur kaut ko domāju…” Bet es nedomāju. Vai es – dzīvoju?

Svētdiena 23. nov. 1986.

Veros/redzu? maigā rīta krēslā:
Logā baltu rožu krūms
Asā skuju krūma vietā
Baltiem ziediem rožu krūms!
Liedzos platāk atvērt acis
Zinu tas tik gaismas joks.
Ja Tu nenes sapni acīs –
Vienmēr rodas tas pats (vecais) koks.
Zinu naktī sniegs ir snidzis
Naktī darbīgs bijis vējš:
Manus sapņus ilustrējis, 
Nav vēl paspējis tos dzēst
Un es izšūpojos 
Senu rožu vijās...

Pirmdiena 24 nov?

Sniegi kūst. Ūdens visās malās. Kā pavasarī. Štauvera kundze piezvanīja – lai ejot uz koncertu svētdien. Un varbūt uz nākošām kult. dien. (Sidnejā) pēc gada – viņa un kādi mūziķi no Toronto – varētu sataisīt grupu un braukt uz Sidneju. Es tad – arī! Varbūt. Ja izcietīšu ziemu. Tad vēl vasaru te – kad Inese būs Banfā. Un tad kaut kas būs it kā padarīts. Un es vēl gribētu aizbraukt.

Man jāraksta tagad. Jau vakar it kā radās jauna ‘dūša’ kaut ko darīt! Vēl varbūt kāds to lasa!
Pārdomāji iesākto stāstu – zinu ko vēl tur dažās vietās teikt, jāizdomā, jādomā iepriekš, uz reiz nevar visu labu pateikt, izņemot tās ‘jūtu pilnās’ vietas – kur viss jau gatavs bez domāšanas. Zariņš atrakstīja šodien.

Ceturtdiena {27.11.86}

3 latv. avīzes.
Anšl. Eglītim dzimš. diena ir 10 dienas vēlāk kā mana! Domāju ka viņš jaunāks. Un penterē kritiķi un prasa un prasa – vēl! Bijis slims kad Zariņš to gribējis apciemot (no Toronto braucot). Tādi apciemojumi tomēr – par slogu, to tagad jūtu, ja tie nāk vairāk. Man pat kāda piezvanīšana ko gaidu (būšot šodien no Valdemanis kundzes?) ir jau itkā lieka – traucē dienas plūdumu. Cilvēku trūkumā nīkstu un cilvēku tuvošanos nevaru panest!?

Latviešu prasības visnepatīkamāk tūlīt māc – labi jāapģērbjas – tas ir konvencikāli, jābūt – interesantam? (Kādam?) un „Vai Jūs mums kaut ko palasītu?” Tas ir pirmais! Kā godinājums!!! Jau labā Štauvera kundze to izteica. Vai kādam architektam prasītu: „Vai Jūs uzzīmētu mūsu garāžai plānu?” Vai dakterim „Vai Jūs apskatītu man šo reimatisma sāpīti?”

Krūklītis ir iespiedis Skujiņa grāmata. Citiem tas notiek ātri! Es krītu uz tādām nelaimēm kā Skrastiņu un ‘Aku’. Tā Aka citiem (Šķēlei) nemaz neiznāk tik nelaimīga, kā man. Tālums, nesazināšanās! Šķēlei vēl liekas tālums – bet tak jau ne tāds vēstuļu varza, kā es arī tai ‘Akai’ uzkrāvu. Un iebaidīts no Skrastiņa biju nervoza, nepacietīga, pat rupja. Kādēļ man bija jākrīt uz Skrastiņu?? Vēl tagad nav sadzijusi sāpēšana par to un – protams nekad nav labojams zaudējums rakstīšanā un izdošanā – tas ir rakstnieka darbā – ko tas man nodarīja! Velna vecis!
Cik labprāt gribās izteikt lamu vārdus, it kā tas ko līdzētu!

Mana ceļa akmeņu raksts
Tik daiļš!
Ne to rokās sev paņemt
Ne Tev dot!
(Kur) viņa daiļums (paliek?)
Nomīts soļiem 
Skarts kā glāžainā glāstā
Acīs aiznests,
Mana ceļa akmeņu raksts.

28. nov. 1986.

Šodien biju pie daktera – ‘ar acīm’. Jauns patīkams dakterītis. Tuvu, un man nu varbūt būs vieglāk gādāt par veselību – ausis, acis, etc.
Šodien vēstule, ļoti bieza! no Dzidras. Viņai pašreiz iet labi! Izstāde un tālāk tur citas viņu grupas izstādes – tur, un cerams turēs viņu možu un aktīvu!
No Kreišman kdzes īsa un bēdīga vēstule. Viņas Baiba grib pārdot savu mājiņu. Parādi bankā, grib dzīvot kaut kur uz kāda īrēta zemes gabaliņa, bet – no kā dzīvot?

1. okt. 1986.

Skaista rudens diena. Koku un debess krāsas dažā vietā tiešām pārsteidz: tumši brūn kā koku galotnes uz pelēk zila mākoņa, kas mazliet draudīgi izplēties pār jumtiem.
Un tad atkal tikai gaismas un zelts. Un nebeidzami dažādas kļavu lapas uz ielas, vai tikai viņu ēnas – kur tās bijušas, lietū pazudušas, tikai tumšāki to apveidi uz saulainās ielas, neticami.

Tomēr – lai baudītu, lai sajūsminātos – arvien ir kaut kas jāpieliek, kaut kas jāatņem, nevar ‘fotografēt’ absolūti tā, kā tas ir – jāsedz ar kādu iztēles plīvuru, caur kādu ‘miglu’, jūtu miglu jāskatās. Tikai dažas atsevišķas lapas uz ielas pēkšņi pārsteidz – it kā ar pilnīgu mākslas vērtību veidos, krāsās.
Ko citu atrast?
Tik kokus ielā.
Tie cilvēki manā vecumā, iet garām acis nodūruši, skumji, kā vainīgi juzdamies, beigti.

2. okt. Ceturt.

Dzidra piezvanīja! Pēc 2 dienām atklās viņu kopīgo izstādi, tad 29. okt – viņas vienas izstādi. Priecīga balss, laba vēsts!
Te – lietus diena. Bet vidū arī skaidri brīži. Rudens.

3. okt. Piektdiena.

Piemācies. Izmazgāju, izžāvēju veļu – arī mazliet ārā pakarināju dažus gabalus. Tas vairāk atgādina veļas dienu.
Karte, laba, jauka, no Freijiem! 27. (?) sept. bijis mans stāsts ‘Skapis’ – avīzē. Priecājusies lasot – ‘tā mūsu dzīve’ …saka. labi. Labi ka Dēliņš ir pirmo sūtījumu saņēmis laikā.
Šodien no Ines baltas skaistas neļķes! Smaržo arī!! Inese saņēma čeku ($1200) par pārdoto darbu (agrāk veltu sienas segu) Banffā. Labi. Te tad – daudz laba tuvojoties manam ievērojamam gadu skaitlim!

4. okt. 1986.

Un šodien ir tā lielā diena. Inese nopirkusi kūku! Bijām uz kino – Krokodile – par Austrāliju (un Newjorku), tagad – tikko pārnācām – kūka un vīns. Lēns, mierīgs, piemācies, rudens laiks. Kartupeļu rokamais laiks! Gribētu lasīt šīs dienas Austr. Latvieti – nezin kad to dabūšu. Maigs rudens. Lēnām rakstu ainas no vecā laika – un šīsdienas rudens te, tam pieskaņojās.

Maigs rudens vakars, krēslo
Sedz, ietin mani vīns
Jo šodien goda diena
Gadiem daudz maigiem rudeņiem
Pieticības kamolā satinies beidzot viss
Noklusināta (vēlmju sāpe). – tās vēlmes 
Nedroši, kaunīgi sāp, kāpj
Kā sīka dūmu strūkla
Noraktā laikā rudeņa maigumā.

Dzidra un Tālis – piezvanīja, (ap 5? – viņiem 7 am). Inese uztaisīja vakariņas – roast beef – nomazgāja arī traukus – man holideja!

Un tagad – man gribās raudāt
Par to, no kurienes nāku un 
Uz kurieni jāiet man.

[small card attached: roses, Bonne Fête, ‘Happy, happy, happy birthday! Mum! Inese’]

(Ā! Neizdevās ielīmēt taisni…)
Šī kartiņa un raksts, man atgādina senās svētku dienas, ar pašu zīmējumiem.

5 oktobris. Svētdiena.

Izgāju staigāt – parkā (pie Montroyal ielas) atradu sēnes – šagijs un kādas baltas – jādomā field mushrooms, (tās novārīju) sacepu visas – ļoti garšīgas! Bet tā nav zīme – ka tās nav indīgas. Nu – šīs tomēr – laikam nav indīgas, šagijas – noteikti nē. Rudens. Vējš. Saule bij, tagad apmācas. Pārlasu un liekas – tas ir OK, ko pa īsam gabalam gandrīz katru dienu uzrakstu. Daudz tur vēl ko rakstīt – tik jāraksta…

Labs gara stāvoklis turpinājās. Rakstīt tomēr uzdrošinos (jā, tas ir tā) tikai īsus brīžus dienā – šķiet – ka nevaru (varbūt varu??) rakstīt tik prom, kā iznāk iznāk. Bet es zinu cik liela starpība ir – kā iznāk kad raksta enerģiskā brīdī, pret to, ko raksta takai tādēļ ka būtu jāraksta. Un tomēr – es varētu vairāk, mazāk gaidīt to ‘iedvesmu’. Un es domāju – vai man ir spēks? Vai es varu sakustināt, aizkustināt, tikt klāt tam latviešu mūrim??

Kur ir tikuši tie, kas šķaidās ar ekscentriskiem vārdiem? Vai nupat pēdējā redzētā filmā – nemāca – ka beidzot mums ekscentrisma ir diezgan?
Tas ‘Skapis’ patiesi bija tāds sviediens ar krietnu piku – lai jūt! Freija kdze sakās jutusi! Un kā tie citi aizsūtītie raksti?
Jāsūta vēl, jāsviež vēl, jāuzsāk apšaudīšana, ne pa vienam šāvienam bet ar automātisko… Kādēļ? Nu kādēļ vispār es ko saku, rakstu?

9. okt. 1986.

Nosūtīju vēst. Dzidrai. Kļūst aukstāks. Bet tas vēl mainīsies.

12. okt. svētdiena

...Un visas dzīvotās dienas
Man apkārt kā upes plūst.

Mēness ietinies mākoņu lapās, kļavas zaros
Kā bāla roze.

Tu esi izmazgājis savus sarknos matus
Nogriezis īsus, gaišus kā rugājus
Aizgājis (atpakaļ) dzīvot pie tēva (un mātes)
Senlaiks kā (atdzīvojies)/dzīvs kļuvis grieķu tēls, Apolons
Daiļš pārlieku
Bet es gaidu kad Tev apniks dzīvot pie (tēva un) mātes
Un Tu nāksi staigāt pa ielām
Sarkans kā uguns matus garus iekrāsojis
Un meklēsi, meklēsi ko?

13. okt.

‘Valsts svētdiena’ – thanksgiving… Lietus diena.

14. okt. 1986. Otrdiena.

Nāc uz manām rokām
Nāc uz manas sirds
Smaga rudens diena
Piemirkusi vēju
Lietus asarainu.
Grūtums klejo ielās
Svešos soļos velk
Svešu ļaužu bēdas
Itkā manas šķiet
Slepus līdzi sāpot:
Cik reiz spalgs bij prieks
Dzīves durvis verot
Pāri malām līstot
Brīvā neizdzerts
Raso rudens lietū.

15. okt. 1986. Trešdiena.

Saņēmu vēstuli no A. Zariņa. (Čeku A$61) un nosūtīju vēstuli A. Zariņam, arī E. Lēmanei rakstīto…

16. okt. Ceturtdiena.

Vēss, bez vēja. Rudens savā labā formā. Domas mazliet kustas.

17. okt. Piektd.

Skaista rudens diena.
Nosūtīju otru vēstuli (ar čeku kas jāpārraksta) Zariņam. Teicu – ka rakstn. dien. katru gadu ir – par bieži, ha?

18. okt. Sestdiena.

Skaidrs – vējš, bet OK.
Vakar 3 reizes līdz M. Royal ielai (Provigo) un citi līkumi – 6-7 kil. Šodien 1 reiz līdz M. R. Un vēl vienu ielu tālāk. 3 kil.

Ja grib taupīt papīru tad
Domas arī kļūst taupīgas
Un apsīkst, izbāl, sausumā.

19. okt. Svētdiena.

Sāku adīt džemperi, Inese iedeva dziju.

23. okt. Ceturtdiena.

Saņēmu vēstuli no Dzidras! Laimīga. Un izgriezumi no avīzēm ar manu ‘Skapi’, ‘Atzīstaties, kundze’ un E. Kreišmanes par manu dzeju.
Viss labs! Man no liela uztraukuma tiešām kļuva ‘vāji ap dūšu’! vajadzēja iedzert kafiju ar maizi. Kreišmane ir labi uzrakstījusi, tur esam, viņa, es, Plase, Bērziņa, Medne, Freimanis, vēl Akhmatova, Ivaska, Belševice, pieminēti Gunars Saliņš, Toms – tas ir kā lielajā literātu pasaulē. Tur ir – pulks nopietnu domu, nopietnu darba pieminējumu – lai lasītājs jūt un dzird – ka rakstnieki un viņu darbi – ir nopietna lieta.
Nosūtīju vēstuli Intai Purvai (paskaidrojums par neierašanos).

25. okt. Sest.

Nosūtīju vēstuli (pateicības) Kreišmanei.
Izcepu kliņģeri. Skaists ļoti. Inese dekorēja. Kāds būs kad ēdīs – to redzēsim! Vēss un skaidrs laiks. Labi gaisu vilkt dziļi krūtīs…

Koks rudens rotā
Zeltā, bronzā, sarkanā
Šķiet kāda laimes diena Tevi
Rotājas, spoguļojās
Ja Tu atraisītu, koks, gaismu lokā
To dotu, man atdāvinātu.

Viesi klāt. Kliņģeris labs – tikai pie tās pašas receptes jācep tieši 45 min. ne 2-3 minūtes ilgāk, kā es šoreiz to darīju. Mīksts un garšīgs! Cepts ar margarīnu (tikai kripatiņa sviesta klāt).

26. okt. Svētdiena. 1986.

Saliku ‘filing cabinetā’ lielāko daļu no ‘svarīgākā’ materiāla. Vajadzēja to sen darīt. Tomēr – būs labāks pārskats, uz reiz domas nāk par – rakstīšanu… Vēl daudz kas jāizskata, jāsakārto – bet daudz kas padarīts.

Pirmdiena 27. okt.

Diena bez mazākā notikuma. Mazliet adīts. Avīze izlasīta – arī latviešu av. kas pienāca šodien. 25. jūl. avīze.

Otrdiena, 28 okt.
Pelēka, diezgan maiga rudens diena.
Dzidra Austrālijā – atklāj savu izstādi!!! Ļoti gribētos piezvanīt. Vai sūtīt telegrammu – bet nav jau man tās izst. vietas adreses. Varbūt viņai iet ļoti labi. Varbūt vēl steiga un skriešana…
Te viss man mierīgs. Inese jau prom darbā. Un man nav ne domas galvā, ko būtu vērts rakstīt uz papīra. Jāķeras ‘pie kaut kā liela’ – pie kā un kā?

Logs pilns mierīgas gaismas
Pilns manu dzīvoto dienu 
Pilns arī vakarnakts sapņa kuru 
Nevaru atcerēties.
Vai laika zirneklis aizauž mani?
Te mani manā ziemas vientulības kaktā.

29. okt. Trešd.

Inese strādā jau no rīta. [right centre]

Nogriezu matus, jauni darbinieki, jaunas cenas! Nogrieza labi – bet ne tieši tā, kā man šķiet piestāv. Tukšums un draudi apkārt.
Gribēju jau iekrāsot matus lai ielās drošāk staigāt! (Bet kaut kā netīk ķēpāties.)
Nav ne uz ko iet, ne ko cerēt.

Ja vēl kāds dzinējspēks būtu atrodams – tas varbūt tikai spītā. Pret ko? Pret negrozāmo. Pretī pie sienas māmiņas portreta, aiz pleca pie sienas drauga zīmējums – abi tie aizrauti par agru, (vai vispār kādreiz tas būtu laikā…) aiznesti kā salauztas rotaļlietas. Ko es varētu darīt vēl, lai man – nebūtu par agru? Strādāt, rakstīt.
Kādēļ? Lai piepildītu savu varēšanu, tas jau tā.

Bet kas no tā? Lai citi vēl kaut ko salasītu, parunātu, teiktu. Tiešām kaut kā kreņķē tas, ka šais pārrunās – es nebūšu klāt. Ka viņi runās bez manis un teiks arī patiesos, nožēlas vārdus, un protams citus – formas dēļ, laba tikumu dēļ. Un piebildīs – vajadzēja viņai padarīt vairāk. Un tad – ja mēs būtu mājās, visi kopā – tad laiks gultos pāri un tad redzētu – vai vēl kādreiz kaut kur cilātu to, kas palicis no darītā? Un pat tiem, kuri ieiet nemirstīgo pulkā – ir jāpaliek neklātnē. Viņi ‘dzīvo’ citiem par gara barību.

Skaisti ir mums zināt par tādu Prustu ar viņa Illieru. Skaisti mums. Un pat ja būtu tāda – gara nemirstība, ko ar to varētu tie iesākt – savā neklātienē? Tas viss kas darīts – ir šai zemes dzīvei!
Dzidra piezvanīja! (Nav bijis laika te par to priecāties un runāt. Bija jāliek ‘šmorēties’ 3 lieli vistas gabali. Tagad viss ‘under control’…)
Jā Dzidra laimīga. Par to ka var kustēties ārā ar saviem darbiem! 2 pārdevusi! Viņa domā tas maz. Es domāju tas – labi! Ap $400! Un galvenais – satiek cilvēkus, runājas un jau jūt ka rodas prieks un drosme likt visu uz papīra kas nāk! Būšot intervija uz radio! Ka tik nu būtu.

31. okt. Pēdējais okt.

Šodien vēss, saulains. ‘Haluvīne’ vakars. Bērni izģērbušies visādos kostīmos nāk pie durvīm – Inese ber bonbongu saujas. Mazi daži, kā tuntuļi.
Vakars ielā un šie nācēji un veca paraža, notikums – satrauc, izjūtas no senām dienām, rudens, ziemas vakariem – ar kulšanas talku izjūtām – vakariem, bērnu mistisko notikumu uztveri, ar čigānos iešanu – viss nāk prātā. It kā kaut kas būtu jādara! Kas? Savādā bērnudienu (un vēl jaunības laika) dzīves uztvere – noslēpumaina, bagāta, laimīga, it kā neizsmeļami pilna kaut kā liela, laba! Bet darīt ko? Kā ieiet vēl tai pasaulē kuras sen vairs nav. Bezgalīgā, un reizē tuvi izslēgtā pasaulē kuras vidū Tu laimīgs biji, dzīvoji, brīnumus apkārt jūtot, bet nebrīnoties, jo tie bija īsti, kā pasakas kurās klausījies.

2. sept. Trešdiena.

Nosūtīju vēstuli Kreišmanei vakar, šodien nosūt. vēst. Karinai.

Pirmdiena 8. sept.

Inese ir ceļā no Banffas. Diena pilna gaidīšanas. Nē – sagaidīšanas! Sagaidīt – ir zināt atnākšanu. Un mazliet baiļošanās. Nekas nav pilnīgi drošs. Tas tā vienmēr. Visam jāstāv klāt ar labo – vēlēšanos spēku. Notikumi jānes uz sirds soļiem.
Inese ir klāt!
Un – jūtu (vai arī sūtu) pateicību Dievam – ka viņa ir visu veikusi – un ir te – vesela un priecīga. Viņai bijusi – operācija! Kādi ‘nevainīgi’ audzēji. Viss uzvarēts darba laikā – vasarā. Un es te tik – gurķojos… Mazākais māju iztīrīju (cik varēju) gaidot.

9.9.1986.

Inese. 
Sniegbalta Tu,
No pasakas, no
Manas dzīves
Savas dzīves
Atnākusi viegli pasērst
Gudri kalpot savam ceļam
Iet un iet un 
Pārnākt, pārnākt!...

–––––––––––

Dzidra.
Es gribētu sukāt Tavus matus
Viegli, lēnām ilgi
Just siltumu Tavu
Pie rokām pie ceļiem
Runāt šo un to pa vārdam
Just logos ielu un debesis
Debesis mums pāri.

––––––––––-

Logā zaļa egle 
Klāt man stāv, runā
Valodā tik tuvā, – citā
Savā, zaļā, klusā
Vējam atbild.

11. sept. 1986 ceturtdiena.

Nosūtīju E. Dēliņam – 2 stāstus –
1) Vai ķirbis ir tikai ķirbis?                 7 l.p.p.
2) Daži mirkļi no dzīves uz kuģa    11 l.p.

12. sept. 1986.

Līst. Nekas man nav tuvs šai pilsētā. Iela ieslēdz skatu – uz ko? Uz dzīvi nezin kur, nezin kad? Zaļi zari lietū. Cietuma sienas no lietus un no svešās ielas. Top grūt. Ne elpot. – Nav jāelpo. Gulsties zem lāsēm. Tu esi koks. Pēkšņi nāk miers: grūtums zūd. Cilvēka ciešanas zūd. Tu esi koks. Koks zem lietus lāsēm.

13.

Lietus debesis, zaru šūpošanās
Vēsmas kas rudenī vēsta
Šī ziņa vēl jauna, glāsta, ne sāp.
Vējš plosās
Debess pelēka
Rudens tuvums
Zari vēl zaļi logā
Un ielā bērni
It kā, skraida vēsuma
Jaunā priekā.

15. sept. Pirmdiena.

Pavēsa diena. Velts gājiens uz bibliotēku.
Lasu M. Atwood, Stāstus.
Ja drosmi un treknus vārdus var saukt par spēcīgu rakstu – jā, ļoti spēcīgs. Liekas trūkst mīlestības pret to, ko raksta. Uzmanās arvien ielikt kādu vārdu – kas izjauc sentimentu. Tos stipros vārdus, un cinismu, varētu un vajadzētu lietot, bet tā – lai aiz tiem paliek dzīva sirds. Man nebūtu iemesla Atw. nemīlēt, bet – es to nemīlu.

16. sept.

Lasu tālāk Atw. stāstus – varbūt dažā ir vairāk siltuma.
Aizstaigāju atkal uz bibliotēku. Tas vēl kaulu nelauž. Nogurdina – jā, negribās tad neko citu. Bet – tā ir aizbildināšanās.

Tai dienā bija ļoti stipra saule. Viņš staigāja iekšā ārā un sēdēja saulē uz kāpnēm, kails līdz vidum. Arī viņa dažreiz izgāja ārā, apsēdās krēslā pie kāpnēm, bet saules bija par daudz, dzelzs treliņi apkārt sakarsuši, kāpņu nosegums sakarsis, viņa nevarēja palikt ilgi. kaut viņš jau būtu vilcis kreklu mugurā, viņa domāja, naktī viņš nevarēs gulēt, pleci uztūks, degs, viss. Gaišmatiem un sarkanmatiem tas notiek vēl ātrāk – apdegums, ko sākumā nejūt nepamana. Bet viņa neteica neko. Nevarēja teikt. Viņu vidū bija kaut kas neikdienišķs, to nedrīkstēja saniekot ar labo, vienkāršo īstenību.

Un tad saule bija aizslēpusies aiz koka lapotnes aiz jumta. Viņš bija uzvilcis kreklu īsām piedurknēm.
„Neesat apdedzis?” viņa nenocietās iejautājās iznākusi, jo gaiss pēkšņi bija tīkams, jaunā egle elpoja sveķu smaržu.
„Apdedzis?” viņš nesaprata, tad saprata, pastiepa roku, dūrē savilktu, visu sārti zeltainu līdz plecam.
Viņa skatījās uz to, it kā nekad nebūtu redzējusi cilvēka roku. Viņa nebija ne tāda, stipru, gandrīz fosforējošu zaļganā pievakares gaismā.

Nē, viņa nepieskārās tai. Viņa novaldījās. Viņa būtu gribējusi pārvilkt ar delnu, no savilktās dūres līdz plecam, it kā lai cik silta/karsta tā pārliecinātos par to? Par to, cik dzīva? Cilvēka roka. Grieķu [..] roka. Tad šī roka, bija ap viņas vidu – un arī otra. Mirkli turēja tad cēla, viņa sašūpojās un cēlās augstu, pāri vēl siltajai dzelzs sētai, tad slīdēja lejup cieši klāt pie viņa ķermeņa, bija jau atkal tur kājām pie zemes bet bez atbalsta no tām, visa, ar visu savu svaru uz viņa un viņai nebija iespēja atrauties, nostāsties. Nebija arī gribas. Viņi stāvēja kā saliedēti, tikko noturot līdzsvaru, gandrīz ārā no kāpes noturoties. Visās durvīs drīz sāks iznākt cilvēki, kā katru pievakari viņa zināja. Bet nebija iespējas kustēties, iet.

Varbūt ar abu kopējās tiekšanās prom no ielas, viņi tomēr tad bija aiz viņa dzīvokļa durvīm kuras viņš aizvēra turot viņu ar vienu roku, kas atlaida tad viņu vaļīgāk no tās satvēriena, bet viņas stāvs nemeklēja atbrīvoties, it kā tas nepiederētu vairs viņai vien, viņš tikai balstījās uz viņa pleciem, varbūt rokas cēla, lai viņa skāviens ap tās vidu būtu ciešāks, pilnīgāks.
„Cik tas ir viegli, viegli” viņai vēl palīdzēja doma un viņas rokas, un seja, kakls, meklēja vairāk vairāk viņa drēbju atbrīvībā ķermeņa nemaldīgi, jo viņš meklēja tāpat vairāk un vairāk tālāk, tālāk

27. sept. 1986. Sestd.

Vakar bijām uz Suzannes [left] izstādes slēgšanu. Ne Suz. vien – 8 (?) mākslinieki. Sievietes vairākumā. Publikas diezgan daudz. Viss – čalošana. Kādas girles ‘baznīcas’ figūru skulptūras palika prātā. Reālā stilā var teikt. Kāds akmens gabals – klints, melns marmors ar gaišām zīmēm – ar iekaltu, ieurbtu caurumu kurā gail elektriska sarkana gara (uguns) lampa. Akmens iedobts, izpulēts kā sēdeklis, ar aplauztām malām. Jauns skulptors ar sievu + mazu meitiņu apsēdās tur, kad to – fotografēja. Jauns cilvēks – mākslinieks ar degošām acīm, mīlestībā vēl pārpulē savu akmeni.

Susanas audumi – 3 gareni audumu gabali maigās krāsās, kā ķieģeļu (garenu) mūra formās. Kāda glezna – sīkas figūras peld krāsu pelēkumā, it kā dzīvas, ‘tad tumšākā aplī – it kā beigtas kāds ļoti liels (bāls) gleznojums, kam trūkst telpas kur ieplēsties, dot iespaidu’… kāds fotogrāfiju kopojums ar rakstiem uz ‘māla dēlīšiem’ pāri apkārt.
Kad vīns un čalošana apkārt – patīkama skate, neuzbāzīga, nebrēcoša. Tāda pat bija pāris dienas agrāk skatītā lielā skate. Māksla – nomierinājusies?

Aiz loga – ‘rudens zelts’…
Lapas birst straumēm, vai visas uz reizi. Šorīt vēss, skaidrs.
Henrijs izstādē garš un tievs, kā parasti un ar kādu piesardzību sejā, stāvā. Pateica tomēr kādu vārdu kas šķiet izprotam tā nozīmi. „Lovely.” Kad citi to sacītu vai prasītu, tā būtu oficiālā bezpersoniskā pieeja. Viņam to sakot, tas pieskārās lietas būtībai. Loveliness – big loveliness. –

Vakars. Vēls. Absolūti neko nedaru, vairs to nevaru izturēt. Bet kā? Tikai piespiesties un darīt. Ko? Par rudeni un kokiem nu vairs gan nevarētu vēl atkal runāt. Bet par ko? Par tukšumu kas spiež jau kā kalns, kā akmens, kā svins dzīslās saliets.

Šorīt tiešām tā jutos. Paejot ārā kādu brīdi – tad atmostas mazliet, skatās debesīs – skaistas, aitiņu pilna debess. Koki dzelt. Lapu jau pilnas ielas. Nē to es vairs nevarētu atkal no gala gaudot. Un cita nekā nav. Vēl atkal būs kaut kas jāzīž kā lācim ķepa!
Un tagad – ir jau nakts.

28 sept. Svētdiena

Noskatījos maratona skrējējus sākumā (13. kilometrī) un pienākot. Interesanti cik katrs ķermenis citādāk kustās! Pienākot – ne gluži pirmajos, bet tūlīt tālākajos – ir visādi svarā, visādi vecumā un arī – dažas sievietes. Visumā – sievietes un vecākās personas uz beigām – pēc 3. stundas, tuvu 4. stundai. Pienāk – ļoti svaigi, labā formā un arī noguruši, (gandrīz visos laikos). Daudzi – spiež pēdējos soļus vai ar lēcienu, citi jau piestāj ātrumu un – skatās pulkstenī. Ļoti daudz skatās savā pulkstenī – lai gan laiku rāda lielu ar visām minūtēm un sekundēm virs gala punkta, (pēdējiem soļiem). Nenogaidīju līdz beigām pienākot, tikai no rīta, noskatījos līdz pēdējiem: kāda sieviete un kāds sīks vīrelis.

Šī stunda jāsvēta
Kad lapas krīt, bez vēja
Līst lēnām straumēm
Zeltā noklāj ielu
Zari, iztukš[ojuš]ies, varbūt
Jau šodien
Galā būs šis saules krāsu mirāžas
Šis greznums
Un ziemeļvējš nāks zaros.
Vēl mirdz šis zūdošais inscenējums
Katra lapa krizdama aizskar
Manas izstieptās delnas
Katru lapu noguldu melnā ielā
Tad saku „diezgan”
Bet zaros vēl mirkst zelts
Varbūt vēl līdz rītam
Vēl pēc atvadīšanās stundas.

Kā lapas vēl uzvirmo jautri
Zem garām slīdošo mašīnu ratiem
It kā viss būtu – svētkiem.

29 sept.

Nosūtīta vēstule Rengai.

[New notebook? – scrap of paper that has Dzidra’s(?) sketch of 2 dogs, with the following note above it:] Debesis te pāri pagalmam ir kā dārgakmeņi par ko visu jāmaksā.

30. sept. 1986.

Apmācies, silts, vējains rudens vakars, gaisma līst… No kurienes? No dzelteniem kokiem. Bet tā līst arī tur, kur koku nav un zem šī koka, kura lapas pagājušā naktī ir nobirušas. Gaisma līst zem mākoņu segas. Nakts bija bezcerīga, smaga par bezlaimes dzīvi. Citreiz tā šķita laimīga. Šī gaisma mazliet atkal tuvota šai domai.

Piektdiena 1. augusts 1986.

Noslinkota nedēļa.
2 siev. grāmatas Sagan un Sarote (?) mani ‘nepārliecina’. Sarote – mierīga, kaut kā – ‘sausa’ bērnības atmiņas. Otra Sagan – mazliet stils pakustina uz rakstīšanu, bet ne uz domāšanu. Šīs ne visai iedvesmotājas grāmatas un karstais mitrais ‘kā maisā’ laiks – nospieda mani atkal tukšumā – un ne vienas vēstules. Gaidīju ‘kādu palīdzību no ārpuses’ – nekā. Un tā būs atkal jākustas pašai vien. Ir vēsāks!
Vēstule no Dzidras – laba, Tālis ok!

Sest (?)

Nosūtīju vēst. Dzidrai.

Svētdiena.

Lasu Henri Thomas grām. ‘Le Migrateur’ – gājputns. Tas būtu labs vārds grāmatai – gājputni?
Dzērves iet?
„Dzirdēju gājputnus gaisā” kas to dzejoja???

Pirmd.

Nosūtīju otru vēst. Dzidrai – ‘tāpat vien’. Skaidrs šodien. Silts. Vēl mitrs.
Šodien – pieliecoties reibst galva, kļūst nelabi? Nesen nogriezu visu zāli dārziņā pieliekusies – un nekas nebija.
Garāžas durvis vakar atkal vaļā. Kas tās atrauj? Pieliku nu tikai akmeni lai vējš never vairāk vaļā. –
Vientulība ir par smagu un kaut Inese sadabūtu sev kādu īstu partneri.

Svētdiena 9. augusts. 1986.

Ilgi pievakarē staigāju pa parku. Īsti – staigāju riņķī apkārt pa celiņiem. Bija skaists maigs laiks, vēl sutīgs – bet ne vairs traki. Jūtos labi.

Piektdiena 15. aug. 1986.

Pārlasīju 3 nelielos pēdējos savus darbus! Labi! Gatavi! Patīk, iedrošina. Un es vairāk kā mēnesi – vaidu un neķeros klāt – domāju – nenobeigti, jālabo etc. Visi tīri pārrakstīti. Salieku garumzīmes. Rīt sūtīšu Dēliņam. Kādēļ es tik ilgi neuzdrošinājos paskatīties – ko esmu sarakstījusi! Tagad tālāk citus iecerētos! Bet tagad nāks Karina ciemos un mans vientulības laiks beigsies! Bet no ‘Latvijas’ nenāk ziņa un no Toronto arī nē.

Taisni šorīt no rīta biju ļoti sliktā gara stāvoklī – par to, ka man jāpadodas apstākļiem – mana dzeja nāk par vēlu, tai bija jāparādās 15 g. atpakaļ. Bet es vēl varu turpināt, ja ne dzeju, tādu, tad meklēt prozu-dzeju, kaut ko savādāku. Kaut kas no tā ir mazajos darbos.
Inesei būs 2 kursi Unī! Tā tad viņa varēs turpināt dzīvot kā sākusi te.

Pirmdiena 18. augusts.

Vakar (un visu nakti un šorīt vēl) bija tik karsts ka man ir galva sajukusi – nezinu kas par dienu! Šodien gaidu Karinu. Vakar no karstuma bija jāraud.
Šodien tomēr daudz darba – vēl veļas mazg. (jau vakar arī) putekļi, gultu taisīšana, pakaramo tukšošana, ēdienu pirkšana, čeka mainīšana (tas pats ‘lētais’) un nosūtīju Dēliņam 3 miniatūras:
1. Atzīstaties kundze – 4 lap.p.
2. Skapis – 4 lap.p. (5?)
3. Upeslejas visas sievietes prata sajūgt zirgu – 3 l.p.
Tagad pēc stundas viesim jābūt te! Tagad – viss padarīts tīrs etc. ēdiens gan nav galdā. Bet par karstu lai vārītu.
Absolūts nogurums, dullums.
Vakar aizveda jeep’u. Mishelim neesot smagās mašīnas. Garāža vēl pilna.

Mercredi 20. aout. 1986.

Karina no pirmd. te. Labi! Mishels vakar aizveda mantas, pielika atslēgu. Viss tukšs. Karstais laiks (bija traks!) pāri. Vēss šorīt! Kā es nezinu kad kas notiek, viss iet garām un pāri un es stāvu mēma.

Viss bij tik daudz
Tik smalks kā gaismas audums
Tuvums smaids.
Dari bagātu sevi to ņemot
Ne prasot akli.

Piektdiena 22. aug. 1986.

Vakar un šodien bijām (ar Karinu) Quebecā! Skaista pilsēta. Vieglai dzīvei. Izliju burtiski līdz ādai. Nekad mūžā nebiju tā izlijusi cauri slapja.
Otrā dienā burvīga saule visu dienu, sēdēju skatījos cilvēkos, celtnēs dienā. Vientulībā.

Sestdiena.

Karina aizbrauca. Un es negāju līdz uz staciju, lietus lija. Kādēļ es tā uzvedos? Es domāju – sapērk nezin ko un nevar taxi ņemt – bet es jel varēju iet līdz. Es jau sataisījos iet – bet biju teikusi ka man negribās iet. Tādu es sevi, kā šinī viesošanās laikā – nebiju redzējusi: ļaunīgu, skaudīgu!!

Svētdiena.

Līst! Vējš. Auksts! Aizskrēju uz bibliotēku – ciet! Un es ‘domāju’ ka vaļā! Phū! Izcepu kādu (formā) saldu maizi. ‘Nezinu kur likties’ – atklājusi esmu – savu samaitāto raksturu. Ceru – labošos! Pirmo reizi sapratu – ka paša vaina dara dusmīgu uz otru (kura dēļ šī vaina atklājusies) un liek darīt nepareizi vēl un vēl un sākt ienīst šo otru (sava kauna dēļ).
Noblandarēta visa diena.
Kāpjos ārā kā no purva, no sava izdarīta nepareizā – tik nenozīmīgā pāris vārdu izteicienā kas sabojāja visu. Bet laba mācība man!
Un tomēr – sāpju tik daudz,
Smagumu izdzīvojamu
Atteikšanos, vilšanos, nespēju izdarīt visu.
Tas kopā padara tādu – neiecietīgu, pat ne[..]dīgu.

Pirmdiena

Skaidrs. Vēss.

Rudens vēsums dzedri ieslīd domās
Nē, nav žēl grūtās vasaras
Tomēr gaidas šīs ir mānīgas
Līdz ar rudeni neatnākusi Tu
Apklusuši Tavi soļi pirms šīs vasaras
Aiznesuši sauli Tavā pilsētā, un
Rudens dzidrums spēlē atmiņas
Man šķiet – Tu nāksi
Tu esi jau klāt
Tavas rokas sniedzās
Dot, lutināt.

Piekt., nē ceturtdiena 28. aug. 1986.

Vakar Mikels [right], Barbaras vīrs, te būdams Montreālā, uzaicināja mani uz filmu – ‘Mocarts brothers’. Jocīga – zviedru filma. No rīta vakar lija un vēss – bija lielāka taisīšanās uz šo iešanu. Bij viss ok. Tikai vakarā nogurums. Bet tas labi. Nav jādomā par neizdevušos Karinas viesošanos. Nauda atkal iztērēta – nogriezu matus (‘līdz ādai’ – bet nekas!). Es gribētu braukt uz Quebecu! Pārrakstīju kādu stāstu, ko biju jau pārrakstījusi – un liekot garumzīmes – atkal laboju un ‘sacūkoju’ – rīt atkal jāpārraksta. Nav spraiguma stāstījumā. Rītu tas jāizdara jāsūta prom Dēliņam. Nav nekur nekāda papaijājiena un bez tā beidzot ir grūti.

29. augustā, piektdiena

Nosūtīju Dēliņam ‘Caur sirdsveidīgo lodziņu’.
Pārrakstīju vēl 3. reizi! Labojās krietni!
Vēstule no Kreišmanes. Būšot viņas raksts par manu dzeju. Zariņš prasījis lai raksta kaut ko par mani uz 80. dz. dienu. Viņa – rakst. par dzeju. OK.

Otrdiena, holideja 1. jūlijs 1986.

Šai rītā gars tik vārīgs 
Kā zieds pilns smagas rasas
Līkst, neteiktu domu smags
Tik vārs viss ķermenis
Kādai straumei ļaujas
Kas pielīst apkārt, plūst.
Laimes tuvums biedējošs
Neziņas gļēvums izprotošais.

Pastaigājos. Saule. Parkā sporti. Mūzika. Jauni, spēkpilni cilv. etc.
Atnācu un nevaru norimt – gribētos runāties, svētkus svinēt – bet uz Toronto – nevaru iedomāties dzīties tālo ceļu, vārgt pa autobusa piestātni no agrā rīta 7, 9, 9 stundas. Un tad burzma. Nezini kur palikt? Nē! Es sakārtoju gan bikses un blūzes – bet velku virsū – valkāju te. Es – laikam nebraukšu – izņemot – ja man vēl atrakstīts un tā bij. skolēnu sanāksme būs pēc 4. un 5. jūl – kad lasīšana man vairs nedraud.

Esmu kaut kā tik laimīgi – nemierīgi – satraukta, ka sirds lec lēkmēm. Tādā stāvoklī jau arī nevar uzņemties tik daudz. Es esmu te. Es esmu viena. Bet es tomēr kaut kā dzīvoju. Neticu, ka tie kas tur ies, dzers, dancos, runās, muldēs – dzīvo vairāk kā es.

Dzīve, pasaule, lietas, notikumi un daži (kaut tika daži) cilvēki iet plūst kā dzīva straume caur mani, es jūtu, redzu, priecājos un skumstu, noskumstu līdz melnai tumšai naktij, varbūt ne gluži, es atsakos redzēt, saprast, pieņemt nakti.
Ja viss ir illūzija, māns, etc. to pašu var teikt par vēluma tumsu. Ja nav dzīves, nav nāves. Ja ir dzīve, mazliet dzīves, to mirst, to cieš lēnām.

Trešdiena 2 jūlijs

Brieža vēst. pienāca šodien pēcpusdienā. Sanāksme rīt – 10 am? Es varētu tur tikt – ja arī es gribētu. Un – es negribu. Biju jau izlēmusi nebraukt – tikai baidījos – ja viņš būs noīrējis hoteli, vai lūgs kur ciemos… Nekas tāds – tikai ziņojums kur un kad. Un tai dienā tad ir 4 izdarības – ātri, steigā, oficiāli. Ja es gribētu kādu tur satikt – tas ir Arturs – un tad – varbūt es tomēr labāk viņu nesatiktu… Nekādā ziņā – tā ātri, oficiālā sanāksmē – skatīt cauri rakstus kas domāti grāmatai – kas man daļas ar tiem rakstiem? Es savu uzrakstīju – tas viss. Es gribēju runāt mierīgi, ilgāk satikt, ja tur būtu kāds no skolas biedriem. Labi – ka viss beidzot būs garām. Rītu – uz rakstn. stundu – OK! Ja ceļš nebūtu tik garš un ja hotelis būtu sarunāts – un lēts –
– Tā visa nav.
Labi – ka viss būs pāri. Tur viss ies tik ātri – un ja man nav draugu un mašīnas – un mājvietas – neiespējami.
Nosūtīju ‘Latvijai’ – Kanādas mežā 2. jūlijā 1986.
Vēl reiz pārrakstīju, ja nav tas jālasa – tad labāk var uzrakstīt – nav jāpūlas īsa laika dēļ kalpot cilvēku ‘saprašanai’ un lietot komonāku izteiksmi.

Ceturtdiena? Nē piektdiena!! 4. jūlijs 1986.

Man bija ap šo laiku jābūt Toronto un jālasa! Hā!
Es esmu te. Bet es mazliet rakstu – par skapi. Būtu jāsataisa šis tas – tas ‘jaunais rakstnieks’ Skuja ņemas pa avīzēm kopā ar whats his name Kr. K… kā briesmas – tādi spēcīgi, reālisti – prozisti. Sit neglītumu ka šķīst. Skuja jau sevišķi varīgi.

Svētdiena 6. jūlijs. 1986

Galva ‘kā spainis’! apmācies kā maisā – tas tiešām taisa dullu – galva arī sāk sāpēt. Viss (Toronto) jau ir garām – ko man bēdāt. Šīs dienas (ned. nog.) nevaru neko nopietni darīt. Varbūt M. nāks pēc mantām. Jau 4.30 varbūt nenāks. Tā tad – varu justies netraucēti, bet šis laiks ir tāds, kā bija Toronto, kad pirmo reizi iebraucām Kanādā. Tikai – sēdi mierīgi visu dienu kā kaimiņiene pretī ielā to dara. Lasu Quefellec godalgoto romānu – šausmīgi grūta nesaprotama valoda. Lieto tādus vārdus ka es varu izlasīt Sartru un Camu – un nekur nav tāda ‘mess’. Tā laikam Quebecoi – tomēr. Tad – nav ko domāt saprast ko viņi runā.

Stundas smagas
Gulst uz rokām
Akmeņu smagas
Vēlēšanas
Gulst uz domām
Sēdēt krēslā
Šūpoties cauru dienu
Aizšūpot domas smagas.

Pirmdiena 7. jūlijs 1986.
Nosūtīju vēst. (Ineses kart. ‘Strauta akmeņi’ [right]) Briedim.
Šodien karsts. Pirmā tāda diena.

Otrdiena.

Vakar bija skaista karsta vasaras diena, šodien būšot tikai nedaudz mazāk karsta. Ir jau – skaists rīts!
Un beidzot es jūtu visā ķermenī un garā – vajadzību pēc otra cilvēka – vientulība ir pārāk cieta, beigta, kā cietums, kā kaps. Galu galā – tā gaidīšana uz Brieža vēstuli un vai viņš būs – bukijs hoteli – bija liels iemesls – nebraukt. Un protams tā lasīšana un nauda – viss kopā, tomēr man vajadzēja tur būt. Bet – bet – es to nevarētu izvest (ņemot vērā visus apstākļus) tā – lai man būtu bijis vērts tur būt.
Dzīvo vēl, ciet ziemu, gari nebeidzamo gaidīšanu uz pavasari, uz kādu pavasari.

Ceturtdiena.

Latv. avīzes nāk – 3 nesen, tad viena, šodien atkal 1 – jau bija no jūnija – atkal no aprīļa…

Uz kaimiņu veļas auklas
Uz izžautā dvieļa – zīmēts
Pulks baltu kaiju.
Skaists dvielis.
Un man gribētos lidot.
Eju un eju un soļi top smagi.
Kur varu es aiziet? 
Jūras un robežas.
Man gribās lidot.

Svētdiena 13. jūlijs 1986.

‘Pastaigājos’ no rīta, pēcpusd. līst. Mishels – jādomā grib atstāt te savas mantas ilgi. tāpēc TV atstāja lietot etc. Tā es to sāku saprast.
Pārrakstīju ‘Atzīstaties, kundze’ un biju tiešām laimīga! Haha! Tad sāku pārrakstīt ‘Skapi’ – un necik tālu netiku (vakars etc.) un laimīgā sajūta zuda. Pierod – nebiju strādājusi un tādēļ prieks, kad ko dara.
Es tomēr varu būt idiote, es nevaru sevi iedomāties vecu. Es redzu spogulī un neticu. Un dzīvoju kādā nereālitātē. Un jūtos tik vesela! Un varu tik viegli staigāt! Arī guļu samērā labi. Un – kā lai jūtos vecs tad? Tomēr – tomēr nupat iesāpas auss – vēju par daudz kad logi durvis vaļā.

Un es slinkoju un svinu savas dienas. Bet kad piespiežas (ļoti jāpiespiežas…) ko uzrakstīt – tad ir vēl labāka svinēšana. Tā tad – rītu jāturpina. Ir vēl 3 iesākti temati. Skapis. Tālsaruna/Tel. Saruna. Un Gord + viņa bērni – ‘Grūta diena’? Un tad – Upesleju ļaudis – Vilma etc!! (Dzejas – nav. Pag. gadā bija dzeja.) un kur vēl ‘Ziemas logs + vasaras durvis’!! nu gan temati sakrājušies!!!

Pirmdiena

Pārrakstīju ‘Skapis’.
Vēl neesmu ne vienu ne otru rakstu skatījusi cauri ne likusi garumzīmes.
(Sapnis par sastādītiem stādiem sausā, karstā lielā laukā).

Otrdiena

Katru dienu – pārrakstu (!!) kaut ko – kārtoju. Liekas – atradu labu sākumu stāstam par Vilmu – kā gribēju sākt. Nezināju ka esmu uzrakstījusi tādu ‘šarmant’ stāstījumu par zirga jūgšanu!
Mishels tikko paņēma savu TV. Bija kopā ar jaunu dāmu – formāls. Nobijies no manas pag. reizes jautrības. Tagad – es gandrīz viņu durvīs nepazinu – nezin kādēļ – viņš neizskatījās pazīstams pirmā mirklī. Vai es biju bijusi – kāda? Bij O.K. Garāžā vēl paliek mantas – bet iztīrīšot pirms 1. sept.
Trūdi mierīgi. Izgāju vēl staigāt – skaistas debesis ar mazliet lietus mākoņiem – gaismas, krāsas maigas.
Kas bija M. tas ka es viņu nepazinu??? Tam vajadzēja būt kādam viņa garīgam noskaņojumam, kas man to darīja svešu! Bet kas, kāds? To – es nevaru uzzināt.
Nosūtīju vēstuli Kreišamanei 15. jūl 1986.

Trešdiena. 16. jūl. 1986.

Saule.
Un es ienāku savā kapā.
Kāds dzidrums, kāds miers!
Nosūtīju karti Karenai.
Cieta diena, kā citādi. Biju līdz tālam pastam pēc tam – līdz bibliotēkai.

Ceturtdiena 17. jūl.

Ļoti garas šīs 2 dienas.
Sapņoju – biju kādā ļaužu masā uz augsta torņa – laukuma augšā {tiny sketch, 1/2″ wide, of crowd of dots (people’s heads) on rectangular tower} pašā malā, ar vienu (labo) kāju pāri atbalstītu mazliet uz kādām redelēm pieslietām no lejas (dziļa leja) kļuva mazāk un mazāk man telpas (it kā Austra, kā Dzidra bija blakus tālāk) un atbalstīju kāju vairāk un vairāk un tad gandrīz pavisam ārā un redeles it kā šūpojas, pazūd – tie no lejas kliedz lai es neatbalstos, tās kritīs – bet es jau gandrīz tikai uz tām turos un kliedzu un prasu lai tie nespiež mani ārā, lai tur, lai palīdz – laikam kliedzu pilnā balsī Austru! Bet nesagaidīju palīdzību. Nākošā mirklī gāju lejā pa ielu (labi ģērbta) un domāju – kā es tiku tur nost, no tā visa? Haha. Zemapziņa darbojas. Neviens man nevar palīdzēt. Un es pati iztaisu un izdomāju savas laimes un nelaimes.

Gāju līdz M.Roy. Metro – iešanas dēļ. Nevaru ‘nekur likties’! Domām galīgi nogriezts ceļš uz priekšu, tās maldas kaut kur atpakaļ tālā pagātnē – bet tā nevar dot daudz vielas ne domām ne sapņiem.
Gribētu iet – kaut kur. Kur? Pastā nekā! Naudas nav – negribu ņemt no bankas. Viss neticami tukšs. Es nekā necerēju, neko neplānoju, bet kaut kāds saturs bija dienām un tā tas varēja palikt. Bet mani – izoperēja. Viņš ir ar daktera talantu – iedod mierinošas zāles, nogaida lai labi iedarbojās – tad griež. Un vainu redz, noteic ātri un nešaubīgi. Tomēr. Var jau izslimot bez operācijām? – Ilgāk iet, bet vieglāk. Ko ar to ātri atgūto veselību var darīt?

Vakars! Silts. Sēdu virtuvē [above] (viss galds ar grāmatām, avīzēm, maniem rakstiem, rakstāmmašīnu etc.) Durvis vaļā – silts – beidzot tik silts, ne šodien vien – bet gandrīz visu jūniju – ka beidzot es varu būt atvērtu durvju vai logu tuvumā – vispār – neciešu no aukstuma – labāk vēl kā Banffā – te maigs siltums.

Taupu šo grāmatu – bet drīz būs pilna. Laikam pēdējā tukša. Tomēr – jo vairāk kaut ko te muld – jo vairāk kaut kas derīgs arī rodas. Lai domas rastos – ir jārunā. Un protams – būtu vajadzīgs arī runāt ar otru, ne tikai ar sevi.
Pēkšņi piesēdos un gandrīz pārrakstīju stātu (iespaidotu no Gordona dzīves.)

Piektdiena

Silts, mīksts, sutīgs.
Nopirku avenes – aiviekstenes.
…Un mātes balss.
..Kāds egles gruzis traukā.
Aiviekstē vilnis veļās silts – tas tev viss vēl rokās, bērns, svešais.

Garāžas durvis atrautas vaļā. Bērni?? Aizskrēju uz banku (gribēju iztikt līdz nākoš. ned ar saviem 6 dolāriem) lai būtu nauda ko nopirkt atslēgu. Bet nevaru to pielikt. Kaut kas tur trūkst – vai viņš to noņēmis? Aizsitis ar naglu kas atrauta. Kaimiņa mašīna stāv tur priekšā vai visu laiku – grūti būtu laupītājam tur rīkoties – domāju tomēr – bērni to darījuši un tie nevarēs aizstiept rakstāmmašīnu – (smaga, pamēģināju), huveri viņi neņems. Sanerrojos ne par ko – kā tomēr es alkstu Tevis, tā labā.

Sestdiena

Uzdzīvoju. Un labi vien tā ir!
Nepiepildīta mīla dzīvo mūžīgi, ir nemirstīga!
Garāžas durvis atrautas (?) noskaitos, atslēga dārga un liela – bet tas nekas. Does not matter what matter! Vai absolūti vienmēr ir jāstaigā salocītu muguru?! Kāds sitiens dažreiz atloka taisnu!
Man labā acs pusakla – ceļu vēl redz, lasīt vairs nē. Un līdz pēdējam laikam es domāju ka man acis ļoti labas. Un ir arī – adatā varu ievērt diegu bez brillēm, lasīt varu bez brillēm – bet ir kāds tumšs plankums – (kad viņš tapis tumšs?) un tas aizsedz lasīšanā lapas, rindas vidū tieši.

Dzīlēs kāds tēls gaišs pavīd
Vilnis to skalo, glāsta.
Slīkonis? Ne gluži – 
No tempļa
Sārtbaltā marmora tēls
Iegāzies straumē
Viļņi nemitās skaut to
Velti. Tas ne(at)dzīvos(ies) vairs.

Pirmdiena – 21. jūl.

Silts, saulains. Vakar briesmīgs lietus un siltums. Vai tas varbūt jau bija aizvakar! Vienalga – bija briesmīga tiešām diena.
Rakstu ‘atmiņas’? Nē, es domāju kaut ko līdzīgu romānam – stāstu plūdums par seno dzīvi, par cilvēkiem, tur, paražām, darbiem etc. etc. Šodien negribējās nemaz ķerties klāt. Uzrakstīju tomēr kaut ko (tālāk vakar sāktam) un domāju – slikti tas, tā neiet, un tad turpat pārgāju uz citu notikumu darbību – par ko bija vairāk gribas runāt, kamēr nonācu pie kaut kā, ko ar prieku gribās aprakstīt – Tā tad tā jādara, cilpo uz to vietu kas patīk patreiz.

Otrdiena 22 jūl. 1986.

2 reizes biju bibliot. Pirmo reiz par agru, tā ir vaļā no 12.30-21. Piekt – līdz 17. Sest. svēt. – ciet.
Tomēr nogurdināja gājiens mazliet, bet varbūt vairāk nogurdināja 2 veco etīdu brāzmīgā spēlēšana – tā no visa spēka – kad beidzu – drebēja ‘rokas un kājas’ – kā Dāli, kad tas iznācis no slimnīcas, durvīs satiekot žurnālistus – teicis Dali nekad nemirs. Dali ģēnijs kas dzīvo mūžīgi.

Ceturtdiena 24. jūl. 86.

13. Comm. Wealth Games sākas šodien.
Nejauki silts – karsts vakars. –
Tukša diena! Pastā nekā, tagad karstums paralizē domas. Nevarēs uzrakstīt kā parasti tagad – katru vakaru mazliet…

Ūhū! Saucu kā mežā
Svešums saslēdzies apkārt
Un draugi iet zem zemes.
Ūhū, atskan atbalss tukšā.

Piektdiena. 25. jūl. 1986.

Karsts, sutīgs – nogriezu ‘dārza’ zāli. ¾ darba iet ok, bet pēdējā ¼ ļoti grūti! Nevarēju atkal atcerēties – kā attaisīt šķēres – kaimiņš, mazs jocīgs vīrelītis – gāja ārā no savas mājas – palūdzu tam – tas pienāca, attaisīja, vidžina kā bezdelīga, es – nekā nesapratu. Visu vajagot notīrīt – puķes sastādīt etc. Viņš izdarīšot to – nu, bailes pieņemt priecīgu palīdzētāju. Teicu, non, merci – un ķēros griezt. Izdarīts ir – bet nogurums nāk vēlāk. Neprotu dzīvot – sabiedriski, strādāju kā krievu bāba – tā vietā lai uzvestos mazliet kā ledija – man palīdzētu, es uztaisītu kafiju – un dzīvotu draudzīgi ar visiem – tagad plēšos kā muļķis – visi noskatās, ‘tāda zorte’. –

Sestdiena – 26. jūlijs.

Beidzot kādu grādu vēsāks un līst ļoti lēni. Vakar visu dienu un vēlu naktī 32-33-30 owful! Owful! Kā jāraksta? Vakar un aizvakar – ne vārda neesmu rakstījusi, peld kādā grūtā dullumā. Lasīju lejā, basementā, te augšā tiešām neizturams. Riebīgs klimats! Bet – varbūt būs labāk atkal. Visās vietās kādreiz kaut kas nelabs.

Briesmīgi vajadzētu kāda cilvēka tuvuma! Un nebūs nekā – pasta nebūs, nekā nebūs, tikai pats. Un tomēr, kad karstums ir mazliet mitējies, tagad pat šai mitrumā – dzīvoju, esmu.
Vakar nogriezu zāli – jau teicu to – un liekas, tas bija vieglāk kā pag. reizē – esmu stipra, tā tad! Un ko tas līdz? Pūsti te kā sēne mežā.
Tagad otrs Metro darbinieks, izrāda man savu uzmanību. Vai viņi visi tam ir speciāl trenēti? Šis izskatās mazliet vecāks – droši vien pieci bērni un viss kā vajag. Ja viņi uzsmaidītu tikai tad – kad gadās priekšā – bet viņi lied klāt, atrod situācija nostāties, tuvu – what for?

Svētdiena 27. jūl. 1986.

Atmodos – OK. Piecēlos – ar sliktu gara stāvokli – kā akmens virsū.
Brokastīs izvārīju auzu pārsl. (nupat nesen nopirku) – tikai lai būtu – kas citāds. Avīze pienākusi agri, laiks skaidrs. Varbūt nelabums tikai atbalss no 3 silto un mitruma dienām – pilnīgā dullumā – vakar tomēr jau kaut ko rakstīju savā ‘Upesleju’ stāstījumā. Iet lēni. Tik lēni! Nosea. Un – atkal sevī jāsaņemas. Esmu dzīva un kas kait? Kustos labi! Ko gribu vēl? Visi jau guļ zem zemes no Upeslejām…

Pēc staigāšanas – gars uzlabojies. Redzēju ‘skaistu sievieti’. Tikai no muguras – slaida, cēla, zila kleita ar kādu ziedu uzšuvumu ap kaklu un vēl kaut kur, gurte ap vidu – bet neredzama – mazliet dibens, viducis, slaidas kājiņas cik redzamas no ‘pāri lieliem’ kleitas, taisna, pastīva un arī ne – apvaldīta gaita, augstpapēžu baltas kurpes – kaut kas kopā – cēls, naivs, mazliet. Varbūt pat ļoti nemoderns – skaista sieviete, kādas ir apdziedātas lielās mīlestībās – pārgāja ielai iešķērsu negaidot pie ugunīm – tā tad nemaz tik nevarīga – Un tad pazuda manam skatam – bija iegājusi baznīcā. Vispiemērotākā vieta tam pastīvam cēlumam, kas no viņas izstaroja.

Apsēdos solā pie autob. piest. – Saule, bet dzidrs vējš. Tur tuvojās veca dāma. Ieskatījos tās sejā un nogriezu skatu – tik suniski vecuma izķēmota seja! – viņa apsēdās blakus, teica kaut ko par laiku. Es arī kaut ko murmināju ‘it kā franču valodā’ – Tad vēl noprasīju „Dou you attendez l’autobus?” Viņa saprata, nē viņa ejot uz mess – (uz to pašu baznīcu pāri ielai kur iegāja jaunā sieviete). Šī vecā – blakām sēdot un runājot pēkšņi nelikās tik nožēlojama kā pirmā mirklī – glīti saģērbusies zilā tērpā (kostīmā?) ar sarkanu platmalu cepuri. Kad viņa gāja otrpus ielai, no mugurpuses, viņa bija īsti O.K. apmēram no manām jaunām dienām. Tuvumā – viņas viena kāja bija daudz resnāka kā otra, viņa gāja ļoti slikti, maziem soļiem, ne aiz lepnības, bet aiz kāju vecuma. Vienā kājā zeķe izskatījās mazliet citādāka krāsa – tas varbūt tādēļ, ka otrā kājā varbūt apakšā nailona zeķei bija gumijas zeķe. Bet – īso mirkli kopā sēžot – es pirmo reiz (?) jutu simpātiju, kaut ko mīļu tuvu pret vecu sievieti – es domāju – es varētu justies labi ar viņu, runāt, pasēdēt pie kafijas vai tējas. Man viņa patika.

Pirmdiena

Atkal karsts, sutīgs – Piegāju pie kaimiņiem (pa kreisi lejā) – viņi runā tikai franciski. Tā kundzīte būtu jāsatiek biežāk – tad kaut ko varētu runāt. Tie kas zin arī angļu val. tūlīt jauc iekšā angļu val. Well – nekas nav padarīts šodien! Un negribās ķerties vairs vēlu klāt, izmiekšķēts karstumā.

Otrdiena.

Ne tik ļoti karsts. Sutīgs gan. Tagad beidzot mazliet līst. Tukša diena.

Svētdiena

Mishels bija atbraucis. Noparkojis mašīnu (lielu melnu) pie mana loga. Un es to gaidīdama biju izmazgājusi matus, sakopusies (zaļā kleitā) – un atjēgties – ka tas patiesi Mišels un tā viņa mašīna un viņš iet un iet un krāmē (drauga? ) lietas mašīnā. Bet līst. Un es – nespēju iziet, nespēju atvērt logu – es nezinu ko es varētu teikt, ko darīt? Neko! Es jel varēju paprasīt – kā iet jaunā vietā? Nē – es nevarēju neko. Es rakstīju uz mašīnas – ‘vai skriet vai stāvēt?’.

Un vispār ievēroju viņa atbraukšanu ļoti sen. Varbūt viņš atbrauca jau no rīta agri – redzēju melnu mašīnu pieslīdam sētas pusē. Bet neskatījos – nedomāju. Dzirdēju vēlāk soļus – tad tikai izgāju uz otru pusi. Pirms tam reiz redzēju maizi nomestu putniem, vai vāverei kas tur vienmēr skraida. Tagad tikai domāju – varbūt tas bija viņš! Un es te ņēmos ar matu mazgāšanu un nezin ko, lasīju visu avīzi. Varbūt viņš piebrauca te aizmugurē iznest šo to, un vēlāk piebrauca tur. Ak – man nav laimes šais lietās ne saprašanas.

Tik viņam aizbraucot es biju tuvāk logam un viņš pamāja. Tad tūlīt vēl atgrūda mašīnu ielā, apstājās uzskrēja vēl reiz – kur, pie kurām durvīm?? Viņš tomēr tur noparkoja – tur bija. Un es sen biju domājusi kā es sauktu, varētu kliegt no prieka Mishel! Es nevarēju. Bet Pascals to jau ir piedzīvojis un zinājis un pateicis kā tas ir!
Piezvanīju Dzidrai! Viņai iet labi! Izstāde bijusi success! Un Inese piezvanīja – viņai iet labi! Nākošvasar – darbs atkal tur!!!

Es nedrīkstu vaimanāt. Bet ja es rīkojos nepareizi – tad jāvaimanā. Vai es rīkojos nepareizi?? Es jūtu ārpus realitātes un dzīvoju realitātē, piespiežu sevi dzīvot realitātē, domāju – ka tā mana realitāte. Bet varbūt nav? Varbūt man tiesības dzīvot tā – kā es jūtu! Un es iznīcinu sevi, vienmēr visu laiku.
Miķelis (Mishel) bija tas ko es pazaudēju jau 40 gadus atpakaļ. Miķelis – nomira – un es būtu aizbraukusi pie viņa ciemos (ja autobuss nebūtu jau aizgājis) tad – kad viņš jau bija miris.

Piektdiena 6. jūnijs. 1986.

Nothing. Izmazgāju matus, aizgāju pie friziera – nogrieza īsi, ne šā ne tā. Biju pastā, shopā, uz M. Roj. ielu pie Coutu – vitamīnus un matu krāsu… Likt vai nelikt??? Varbūt likt – bet kāda tā ir? Un man nav ‘instrumentu’ – adatas ar ko izvilkt tās ‘strīnes’. So. Sacepu nupat vēl kādu – cepumu. (Vakar vistas gabali ok – viss ir iets un darīts – tikai ne – rakstīts kaut kas literārs.)

Vakar vēst. no Kreišmanes. Tas bijis tas pats vakara atreferējums no Kreišmanes, ne – manas grām. apskats kā Gubiņa teica. Kr. nelaimīga – ka es ‘bijusi laimīga’ – solās rakstīt uz manu 80g. dzimš. d.! What a fun! Būs lāča pakalpojums?? Lai darās katrs kā var un grib. Nav vairs ilgi līdz rudenim. Gribu turēties braši un spītīgi –-

Trešdienas vakarā (pēc 3 dienām vēlā franču kursā) es biju tik nogurusi – ka es domāju – nav nekā vairs no manis. Šodien esmu atpūtusies – un iet viss kā agrāk. Tikai – tikai – kaut mani atstātu brīvībā – pati ielīdu tīklā. O, šodien ir labi! Pēc 2 dien. atpūtas.

Sestd. 7. jūnijs.

Saskaitīju izdev. – 3 ned. kādi $50 par ēdamo ‘pie visa gatava’ – tikai augļi, salāti, siers, piens, maize!!! Daudz izdots!! Nav tomēr gluži 50 – ap 40+.
Sapnī, it kā ar Dzidru, uz mazas nūjiņas pieturoties (tas bija – tā pareizi!) kāpām ļoti stāvās kalnu spicēs. Vēl un vēl! Un tad apstājāmies un atskatījāmies! Jākāpj lejā! Absolūti stāva siena! Labi ka vēl tāda kā vaga pa kuru pieturoties rāpties lejā! Bet vēl nenokāpu! Ak šī kalnos rāpšanās, dažreiz. Ilgi nebija bijusi tagad.
Kopš Kreišmanes vēstules (par m. 80.) radās spītība (dzīvot, izrādīties ar savu doto spēku) – un labs gara stāvoklis. Gluži priecīgi – un ir viegli! Sūdu – visa tā Toronto lieta – ko man bēdāt! Tā – vai šā!

Nākot no Larimiere ielas šurp – (man liekas) manī sāka skatīties tas indietis (?) kas dzīvo aiz auto garāžas. Reiz sen redzēju viņu tur durvis atslēdzam (viņš bija savādi ģērbies). Šodien es biju lielajās zaļsvītrainajās vasaras biksēs un baltā blūzē (mati tikko nogriezti) es nācu (varbūt pret gaismu no mugurpuses) viņš sekoja vaļā durvīs un apstājās slēgt un gaidīja un skatījās līdz es nogāju garām. Es arī uzskatīju viņu – liels, jauns, ne visai glīts, noguruša zirga acīm – viņš blenza manī. Varbūt viņš domāja, ka es esmu no Indijas! Tās bikses zaļganas platas un baltā blūze – savāds izskats. Te nu bij mans sapnis – par mīlestību. Kaut kas varbūt arvien notiek, tikai ne tas ko gaida.

Biju 2 reiz līdz M.Royal ielai – vēl pa labi tur – līdz tabakas veikaliņam, pēc bus tickets [Right: Montreal Senior public transport card].
Un pirmo reiz līdz stūra augļu veikalam, nopirku rudzu maizi tur. Esmu staigājusi – bija silts! Tagad lija – un rītu solīti lieti.
Nezinu kas ar mani noticis! Pēc Kreišmanes vēstules kas solās rakstīt uz manu 80. – es esmu atdzīvojusies! Prieks un labsajūta dzīvot – kādas spītības dēļ pret tiem kas skaita manus gadus.

10. jūnijs

Kartiņa no Karinas – 1910.g. Banfas ‘lielā iela’. –

Trešdiena. 11. jūnijs 1986

Vai tu ko teici?
Nē, Tu nesaki neko.
Vai klausies, ko es runāju?
Es nezinu. Tu nesaki neko.
Koks atbild man lapu valodu
Ar zaru šalkšanu
Putns ierunājas
Kad es garām eju.
Tu esi mēms kā zivs
Krāc tikai okeāns
Un atbilde man visam
Ko Tev teicu 
Un tur man jāpaliek
Kur vējā koks
Šalc okeāns.

Sestdiena, 14. jūnijā 1986.

Saule atkal. Vakar lietus un melns gara stāvoklis. Šodien normālāk. Bet lai gan kāda doma – aina – rādās – rakstīt to – vēl riebjās.
Kādas sēklas lido gaisā, ielā no koka uz koku. Kā bites, lēni, gaišās pūkās.

Sirds pilna vārdu, tēlu
Bet puskrēslā tie iegrimuši
Tev, tos dienai atmodināt
Tev jānāk
Tavam tuvumam tie 
Pretī izsteigsies kā rokās sadevušies
Tie tagad klīst bez skaņas
Tev jānāk.
Tie negrib sāpes runāt
Tie priekam dzīvot
Augt, kā zari saplaukst vasarai.

Trešdiena 18. jūnijs.

Drīz būs Jāņudiena. Ak, es nokaltusī… Līgo! Vai kur kāds līgo? O, jā – Latvijā līgo kā agrāk. Arī citur kaut kā līgo.
Vakar, laikam par daudz kafijas dzēru – nevarēju gulēt. Šodien neeju ārā. Kaimiņos atbrauca – varbūt jaunie iemītnieki. Tādu brīdi zila baložzila – mašīna bija pie mūsu garāžas. Ko es domāju, ko es dzīvoju? Es nedzīvoju? Bet es dzīvoju – man vēders sāpēja no uztraukuma un bēdām – kā Dzidrai agrāk, kad visi no viņas brauca prom. Kādēļ es nevaru piespiesties rakstīt?? Varbūt jāiet kādā kafejnīcā. Bet te – viss ir pamiris…

Ceturtdiena, 19. jūnijs 1986.

Ļoti jauka vēstule no Dzidras – kāds pāris gribot pirkt to bildi, kas man patika – kā spēļu kartei galva uz abiem galiem. Nosūtīju vēst. Dzidrai un karti un grāmatiņu Tālim – abas lietas par mazu, par bērnišķīgu viņam, bet ko varēju dabūt – un french valoda mazliet. – Varbūt viņš mācīsies franču valodu, Dz. teica. Cik labs prāts – ka laba vēstule. Diena gan pagāja ar to vien. Un no visādām atliekām – cepu mazu cepumu – kūku.

Šis maigais solis iets
Būs jau vakardiena
Kad Tu iesi
Mums ir tikai šis mirklis
Un viņa nav
Jo sākdamies viņš jau beidzās
Tad ļauj man staigāt
Vakardienā
Kad Tu aizej
Labā, vizošā vakardienā.

Sest. 1986. 21. jūnijs.

Vakar izmazgāju matus tā – lai šodien varētu iekrāsot. Šorīt skatos spogulī – tik skaisti sudraba mati! Vēl nekrāsošu. Pārnāku no šopīšanas. Atkal – miera nav – jākrāso vai nē? Beidzot – tā nevar dzīvot šai mūžīgā ‘ko darīt’? – Ņēmu krāsot. Iznākuši gaiši – tikko tumšāki kā bija. Var teikt labi! Varbūt – dull…?? Bet mazākais – nav liela pārmaiņa. Kā varēja zināt ar to pašu krāsu tik savādi – kā pag. gadā kad Dzidra iekrāsoja? Nekad nezini kas tai pakā?!

Ceturtd. 26 jūnijs 1986

Es gaidu ciemiņu
Tas tikai svešinieks kāds
Bet gaidīšanā ir spēks tāds
– Man šķiet, tas būsi Tu!
Un viegli ir ne grūti
Viss jūk un stājas
Vai var palikt mājās
Skriet pretī, gaidīt
Līdz nāk Tavi soļi.
Tikai svešinieks kāds
Bet gaidīšanā ir spēks tāds
Es dzirdu – nāk Tavi soļi.

Sestdiena 28. jūn. 1986.

Tu atstāj man visu vienai
Izdzīvot – priekus un bēdas
Gaidīju, bēdājos
Tu nāci ar ziņu
Ko nesapratu.
Lielo jūtu iezīme arvien
Ir visa pārprašana – 
Nu prieku kā lai to ņemu
Ar ko lai dalu,
Kad Tavi soļi ir prom.

M? piezvanīja. Liekas M. zvana, ne pēc M prasa bet to es apjēdzu dienu vēlāk! Ha!
Tumšs, tukšs, nezinu nekā.
Bet kāds piezvanīja. Šodien un vēl reiz agrāk. Un teica abas reizes to vārdu. Bet pirmo reizi man likās sievietes balss – tomēr nevar teikt – neskaidri. Otrreiz piesmakusi – it kā vīrieša balss. Un – abas reizes teica M. Kas tas bija? Un vairāk neko. Klusums. Nolika klausuli? Jā, liekas. Jeb es noliku, kad viss bija kluss – vai vēl ko lai gaidu?

Svētdiena 29. jūnijs. 1986.

Vakar kaimiņš + viņa girl – apstājās pie manis uz kāpnēm. Parunājāmies. Šodien tie izvākušies, rītu jaunie iedz. nāks iekšā. Mišels nākšot (vakar?) tiem palīgā krāmēties. Vakar – liekas viņš vakarā piestāja, ienāca, aizgāja? Ja viņš zvanījis (?) tas varēja būt – prasīt nakts mājas. Jeb tomēr – kāds svešs. Bet 2 reizes un pirms (vai abas reizes tā) šeit iebraukšanas. Nu – tas garām, ko tur. Mana sirds ir pārāk vārīga lai saskārtos ar dzīvi. Vienkāršu dzīvi.
Skaists, saulains, silts rīts. Lēnas vēsmas zaros. Miers.

Šķiršanās rīti, šķiršanās dienas
Aizlūst kā smagi ziedi.
Līst sāpju rasa, laime vēl
Laime uz rokām.
Tukšs gaiss paliek uz lūpām
Siltais skāriens – tauriņa spārns
Dreb tad laikiem cauri, vēl laime
Laime uz lūpām.

„Lentas siet un ārā iet!…”

Piektdienā bij vēstule laba gara + foto no Freijiem.

Un es gaidu, gaidu
Kad tas nāks
Smaids
Kā zvaigzne nokrizdama.

Man liekas es nekad neesmu vēl redzējusi tik laimīgus kokus (šūpojamies) šūpodami galotnes zaļas, vēsmās, gaismās.

Pēcpusdiena. Jā 4. p.m.

Kaimiņi aizbrauca. Mish. atstāja mantas garāžā un krāsaino TV – istabā te, lai lietoju līdz nākoš nedēļai. Nepaspēju pateikt ka – varbūt te nebūšu.
2 jauni aizbrauca pirmie. Tad ienesis te radio (iekārtojis lai varu lietot) viņš aizsteidzās un laikam tīrīja māju – gāja ka rūc tur. Un es gaidīju – es domāju ka viņš vēl ienāks – galu galā – garāža vai aizslēgta? Bet tā – jau tagad viņa ziņā. Es gatavoju kafiju, es domāju pirms ceļa piekusīs visu laiku strādājot, lai iedzer malku. Bet viņš aizbraucis! Protams lietus sākās un stājās un viņš pats viss droši vien nosvīdis slapjš. Un – ko viņam man teikt? Un kā? Bet es domāju – ka viņš nāks. Un gaidot es arī jutu – realitāte ir tāla un nav klāt pie manis. Es esmu kā koks sevī. Es nevarētu iet tā pretī, kā es to kādreiz iedomājos. Īstenība audzē un arī izdzēš to iespējamību. Es nejutu iespējamu kaut mazāko fizisko saskaršanos. Es biju – izslēgta no dzīves sevī. Viņam nebūtu bijis iespējams būt vienkārši pēc šejienes paražas būt atvadu intīmam un nebūtu bijis iespējams būt atsaucīgam tam, kā es izteicu – Mishel – satiekot to, ar iepriekš sagatavotu tas ir – to Mishel – kas ieperinājies iztēlē, balsī. Viņš nevarētu rādīt ko, nevarētu arī būt absolūti ikdienišķs – tā kā es neizgāju pie durvīm – viņš aizlaidās. Un tomēr ir tāda sajūta – viņš aizlaidās, aizbēga un ir ļoti vientuļa sajūta. Es pat sagatavoju mazu sviesta riku kā māte bērnam, redzēju, ka meitene paņēma sev ceļā ābolu līdz… Es esmu izslēgta no dzīves. Lai cik tuvu un ar cik maigu vēlēšanos kāds pienāk pie manis – nekas nevar notikt.

Tomēr H. mazliet to spēja. Mazliet un arī Davids. Mazliet. Gandrīz varbūt daudz. Davids varbūt varētu visu. Davids – bet ne es. Un tā tas vienmēr. Tomēr man liekas – šoreiz es diezgan izrādīju gaidīšanu. Un šoreiz arī viņš ir izrādījis kādu jautāšanu, it kā vēlēšanos. Šorīt izskrēja nopietns ar cigareti zobos uz savu mašīnu. Un man bija jāiet un jāmīkstina attiecības ar laipnīgu – ko? Gaidīšanu? Does not matter what matter. Par daudz un – par maz!
Tikai vientulība ir tomēr smaga. Lai arī jau pierasta 20 gadus.
Skatos, vai līdz asarām jūtās, Freiju bildīti, viņi tik dzīvi tur!

Pirmdiena. {30.6.86}

Vakars. M. draugs ir atbraucis – krāmē savu utilīti pilnu (pie loga). Nezinu vai M arī ir? Ir ½ 11 nak. Rītu holideja. Šodien ienāca jaunie kaimiņi.
Izmazgāju veļu. Atšuvu rozā bikses. Melnās vēl ne hū!
Pārrakstīju 2 ex. ‘Kanādas mežu’. Sūtīšu ‘Latvijai’ uz Vāciju, vai nu lasīšu Toronto vai nē. Nevaru iedomāties ceļa grūtības un izdevumus!! Vēstules vēl nav. Liekas – nebūtu varbūt labi – satikt Arturu! Citus – man nav ko satikt. Briedis gan kādreiz jāsatiek – runāties par veciem laikiem etc. Bet – tas nemaz nebūtu Dz. Svētku laikā izdevīgi. Visi – būs aizņemti, pārpūlējušies, pārskrējušies, pārdzērušies.

Tavs tuvums, kā mākons maigs kas
Lej straumes pār putekļainu zemi.

Ceturtdiena

Vēsāks, tagad vakarā – līst.
Staigāju pa drēbju veikaliem – kādēļ man tur jālasa! Nebūtu tas – es mierīgi brauktu… Tagad jācīnās uz tik daudz pusēm. Vai es tiešām lasīšu? Jeb – es pazudīšu kaut kā?? Vai tik tiešām man vajadzēja apņemties to darīt???

Svētdiena 4. maijs 1986.

Nogurusi diena. Varbūt no pēkšņā aukstā laika?
Noklausījāmies ļoti garu ‘galā’ koncertu no Vankuveras. Slaveni dziedātāji, slaveni komponisti. Ļoti – klasiski, lēni, pamatīgi. Tomēr uzdzina kādas ‘ilgas’. Labi ka dienā piespiedos izrakstīt šo to no ‘meža’. Vieglāk būs salikt kopā, kad sāks.
Krievijā (Ukrainē) nuclear katastrofa, līdz Latvijai radioaktīvi. So – priecīgs kas dzīvs! Nomet drūmi! Nenes šos akmeņus. Jā, atraisies vieglumam! Visiem labi ar to.

Otrdiena 6. maijs.

Lietus un būšot vēl 2-3 dien. Nekas, lai līst.

Trešdiena, 7. maijs.

Vēstule no Dzidras + kartiņa no latv. studentiem Amerikā. Un pirms tam no rīta, nosūtīta vēstule Dzidrai, uzrakstīta, rītu nosūtīšu vēst. I. Gubiņai. So – jāraksta tiem studentiem
Varbūt tomēr tas (šī ziņa) pamudinās mani kaut ko rakstīt. Lai arī – tā nevar dot iedvesmi (kā katra traka mīlestība var…) bet mazākais – domu, ka neesi absolūti pamests, absolūti tukšumā. Ja – neviens nelasa – tad tomēr nav vērts censties pēc grāmatas. Raksti savas piezīmes, ja nevari valdīties. Vai – nedari arī to. –

Ceturtdiena.

Lietus. Tomēr izgāju ārā nosūtīju Dz. vēl vienu vēstuli.

Lapa iemesta straumē
Slīd, peld, griežas
Pietverties kaut kur meklē
Atgreižas vēl reiz un vēl reiz
Pie stiebra stājas
Kas liecās un pieceļas
Liecās un pieceļas dreb vidū
Kādu atbalstu, māju meklē
Iemesta lapa straumē.

Sestdienas vakars.

Absolūts miers, nedreb ne lapa – tik plaukst lēni, stipri.
Skatoties caur manu lielo logu [right: Erna’s window in winter] – ir visbrīnišķīgāk viss – koki, pretējo māju mierīgie brūnie mūri, logi tagad sāk pa vienam zeltaini aizplīvuroti mirdzēt un debesīs vēl var redzēt mākoņus, vieglus, vakara satumsušus sārtus, caurspīdīgus slīdam, koku caurspīdīgie plaukstošie zari peld savādās gaismās un debesis peld.

Un es skatījos un pēkšņi domāju: kaut būtu Dievs! Tur maigā nakts zilumā uz kurieni ceļ zarus koks maigi plaukstošus. Kaut būtu tur Dievs, es gribētu celties tur uz Tevi debess maigumā, mūžīgā lēnībā, mīlestībā, būt kopā ar tiem kas jau tur.

Un es domās ‘noskaitīju tēvreizi’. Cik labi būtu, cik labi ir bijis, cik labi – ticēt. Ieiet lielumā no cilvēku mazuma. Ņemt arī no cilvēka tikai lielumu, mīlestību un viņa labo garu – kas cēlis šīs skaistās mājas, kas pa brīžam viegli aizsoļo ielā; ārā no tā – kur liek bumbas, kur cieš aiz savas neziņas, savas gara neapzināšanās, Dieva neapzināšanās. –

Aizvakar, vai aizaizvakar, pastu izņemot lejā [left] paskatījos uz M kas tur stāvēja uz promiešanu. Un es paskatījos otrreiz un viņš vēl skatījās, jeb arī – paskatījās otrreiz – un viņā, viņa acīs bija tik liels šarms, pievilkšanas spēks ka mans skats tur iekusa, izplūda kaut kā bezgalīgi, kā kādā bezgalīgā, bezdibenīgā dziļumā. Tas bija negaidīti, neapzināti, kāda mierīga liela spēka varā, labā, drošā, tuvā un nepiedzīvotā.
Tas bija kā?
Viņa šarms mani pārvar.
Un domājot ka tur absolūti nav briesmu, es varbūt dodos kādās briesmās? Vai reiz es nevarētu būt droša pret tām?
Šodien 5 min. es gulēju saulē ar peldkostīmu un garajām vas. biksēm – apsauļoju plecus. Bet 5 min. cēlās mazliet dzestrums, saule aizplīvurojās.

Svētdiena 10 am.

Pavasars.
Saposts gaišs bērns, ar tumšzelta horstaili pār muguru, baltās zeķēs, kurpēs pārskrien ielai, zvana pie pretējās mājas durvīm, pēc zvana stiepjas augstu, tad mīņājas nepacietībā. Durvis atveras. Otrs bērns, mazliet lielāks vēl garā nakts tērpā stāv pretī, klausās, runājās, kavējās, vēl nav gatavs, vēl nav zināms, vēl jāgudro, jārunā ar lielajiem – lai zinātu, izlemtu, postos, dotos kopā. Kur? Visur. Kaut kur.

Koki tik tikko zaļganu miglu zaros ietērpuši šūpojas gaismās, debesīs, mākoņi viegli caurspīdīgi šūpojas. Zeme arī, mēs arī? Jā viss šūpojas viegli dairi, nebeidzami mūžīgi šai dienā, šais dienās.
Gaišs, balts saposies cilvēka bērns apstājās pie durvīm. Koki, mākoņi, debesis šūpojas, skaņas, domas līst, lido, krīt laikā kas plūst, skalojas pāri, zied, aug.

Pirmdiena

Laiks skaists, gara stāv. (nezin kādēļ) šorīt owful. Kā lai es tieku pāri tai Toronto lasīšanai. Es zinu, un zināju, ka es negribu, nevaru lasīt etc. Kad apsolos – es to aizmirstu. Vai es varu – ‘saņemties’? kā? Un – kādēļ? Tās dumības dēļ – ka apsolījos…

piektdiena 16. maijs. 1986.

Lietus. Silts. Ceriņi zied. Kreimenes dārziņos zied.
Inese nupat (12.30) aizbrauca uz Banffu! (Ottawa, Toronto etc)
Mishels (satiku pie durvīm) aizbrauks šodien dzīvot Quebekā. Man žēl viņa burvīgā smaida un žēl tās drošības sajūtas ko viņa dzīvošana te deva. Brīnišķīga persona, pēc vārdiem, izturēšanās – smaida!

Vakar man uzsmaidīja M. bet ko es ar to varu darīt? Tikai – ka cilvēki vēl Tevi redz. Kā? – To es nezinu. Tomēr kaut kā laba (?) dēļ. Tagad – jāpagaida kā es te savā tukšumā jutīšos! Un tad es gribētu rakstīt uz Toronto – ka es nelasīšu!! Un tad braukt uz to sanāksmi – happily. Citādi varbūt – es nebraukšu nemaz!
Pavasars.

Tagad šai brīdī, vēl tā sajūta – vēl arī Michels nav aizbraucis (viņš – uz neredzēšanos jādomā) viņš vēl ir tepat. Gribētu noskūpstīt kā te to dara uz abiem vaigiem – bet smaidu nevar noskūpstīt. To var ņemt tikai ar acīm un man žēl, ka to es nevarēšu vairs ņemt – viņa smaids bija neredzēts – ne vaibstos ne sejā – bet pāri tai, kā gaisma. Tas bija fascinējoši uztvert to – ne tuvu, bet mazliet attālu, lai var just tā mirdzēšanu, vizuļošanu, tā nenotveramo, gandrīz momentālo bet pilnīgo uzplaukšanu, uzvizēšanu. Un reiz es nespēju skatu novērst un grimu pazudu viņa acīs, skatā, bet tas nebija smaidā vairs, tikai smaidu izsauktā atdošanās, aizplūšana, ieplūšana –
Patreiz aizkrīt durvis! Un ir – pavasars!!!!

Paceļu acis un redzu – cik zaļi ir maigie koku zari – un nāk pāri simts atmiņas no šķiršanās dienām tur, te, visur, vienmēr.
Mazas lietus pilītes jautri krīt uz asfalta kur tikko pārgāja riepas. Dzīve! Kaut kur Rīga, jūrmala, kas vēl – nāk pāri prātā – mūžīgā šķiršanās. Šī šķiršanās maza, nenozīmīga – un tomēr paspīd kaut kas kā saule – un aizmācās, zūd, un nesaproti vēl – ka tas ir – beidzies, vēl nes to līdz, vēl meklē, it kā satiec to vēl! Bet nav. Cita mašīna te pienāk, apstājas – sveša. Sveša, kā viss. Tu vēl skaties, netici – nē tā ir cita, sveša, sāpīgi bezgala to just. Tukšumā skan soļi. Tie soļi ir apklusuši, kas valdīja dienas.

Arī Inese tagad prom. Bet viņai jābūt prom no manis. Viņa sagādā visu man. Bet pati ir prom. It kā arvienu – prom. Lai arī tā nav. Tuvāk nevar padzīvot, tuvāk nevar satikt, sadzīvot, tuvāk nevar piekļūt arī vistuvā tuvumā. Šķiršanās arvien ir vidū.

Sestdiena.

Vēl slapjš, apmācies. Tukšums apkārt. Bet – labi ka tā. Es būtu cietusi. Jāiet spītīgi pret likteni. Jā – pirmo reiz pēc nelaimīgās pieteikšanās lasīt – es jūtu saņemšanos spītību iet un izdarīt! Nebēgt. Negaidīt neko. Nebaidīties. No kā? Lai iet viss pāri. Viss ir aizgājis. Viss tiek atņemts, ko man žēlot, ko glabāt no kā baidīties? Spītēt! Kam? Savām ciešanām.
„Partir, c’est mourir un peu.”

Nekad man grieķa skulptūras, skaistu cilvēku tēli, nebija šķituši cilvēcīgi skaisti. Apolons vai kolonna tas manā sajūtā līdz šim ir bijis viens un tas pats. Un dzīvos cilvēkus (varbūt izņemot Dzidras augumu…) man nekad nav dzīvi saistījies ar grieķu tēlu pilnību.

Mishels man to atklājis – pie durvīm reiz kad viņš stāvēja un tagad pasniedzot, pastiepjot rādīt apsauļoto roku. Tā bija dzīva grieķu tēla roka. Dzīva mākslas tēla roka. Un augums un viss. Viss izmodelēts, tīrs, pilnīgs, un dzīvs, silts, spēka, laimes pilns. Ņēmējs un devējs, valdnieks. Un dzīve to pamazām sadeldēs. Bet par to šais dienās vēl nav jādomā. Šīs ir karstas, dzīvas laimes saules dienas.

Tādas man arī bija. Bet vai es to sapratu? Vai kāds to saprot? Nē – tas viss kļuva pārprasts: ka tas ir pašsaprotams, ka tas ir mūžīgs, ka tas nekas sevišķs nav, ka vajadzētu vēl daudz ko labāku. Un vienā dienā tas viss sāk sabrukt. Un tad ir par vēlu dzīvot kā Dievam.
Bet kā to varētu darīt? Kā dzīvot? Varētu kļūt pašmīlis – Narciss priecājoties par savām rokām, kājām. Tādu nav trūkums. Nav citas izejas – šī jaunā mašīna paliek darbā – lai iztur ko var un lūzt un nodilst – kas nevar!

Ak, šīs tukšuma dienas
(Pēc šķiršanās)
Šīs smagās rievas
Debesīs, un ielās. 
Vējš maigumu šūpo
Pāri visām sejām,
Nekad pilnam iegūto 
Tu zini uz mūžu ejam.
Ak, šīs maigās dienas
Kad klusi sāpes auklē
Daudzās svešās sienās
Redzi logus saulē.
Ak šis maija zaļums
Bērzu un ceriņu elpa
Tavu skumju tāluma
Pieriet pasaules telpa.

––––––––––––––––––-

Šo maigo zaru glāstus
Koks izdala maija vējā.
Kur ir tā seja
Kas sauli nesa smaidā?
Paliek te sienu tukšums
Un ielu vientulība
Kur pacietībā
Tev maldīties savā gaitā.
Ej, grimsti atkal šai maijā
Tik zaļu zaru aijāts.

Pirmd. (brīvdiena).

Lietus un apmācies bet jauks laiks.
Vakar naktī atverot logu – balta mašīna pret mūsu durvīm. Mish. ir atgriezies es domāju. Un smaidu ir viegli savilkt un viegli atstāt sejā. Šorīt – pusgaismā (3 ½) – mašīna izskatījās dzeltena. M. nav atgriezies. Tomēr ir. Varbūt ir. Pēc kaut kā – šod. brīvdiena. Un es iedomājos ka es varētu skaļi priecīgi izsaukties Mishel! Bet maš. šķita dzeltena. Es nogulēju ilgi – mašīna ir balta, tomēr. Viņš varbūt ir te kā agrāk. Viņš ir te. Iedomas dara labu.

Es tērpjos tā it kā viņš būtu. Uzrakstu (uz mašīnas) kādu īsu gabalu, ko es nekad citādi (bez Mish. atgr.) nevarētu uzrakstīt. Es arī – apņemos – ka es tomēr Toronto lasīšu. Kas man kaiš! Es esmu bijusi tur, tur, man pieder tik daudz kas bijis. Es lasu franciski skaļi un tad lasu latviski skaļi. Beidzot lasu to lasīt domāto meža gabalu. Iet labi. Man ir balss un droši, izglītoti runājot – zobi netraucēs – labi! Es aizeju uz veikalu. Pastaigājos. Bet balt. mašīnai nav ‘numberplates’. Tā nav viņa maš. Viņš nebrauktu ar tādu. Bet varbūt viņš tomēr ir te. Kā agrāk. Es spēlēju (arī no rīta jau spēlēju Bachu – bez lielas izvēles) – es izmeklēju Mocartu mazliet spēcīgu, mazliet kādas kaismes pilnu – izspēlējos. Kāds aiztaisa otras ārdurvis. Es pieeju pie loga. M. krauj mašīnā (pelēkā maš.) kādas mantas. Es nevaru saukt no loga Mishel. Es pieeju pie aizvērtajām āra durvīm pie stikla durvīm un skatos. Viņš saliek lietas paceļ skatu uz mūsu durvīm. Noliec galvu. Paceļ otrreiz un sveicina ar smaidu un rokas vēdienu. Es atsaucos – bet viņa smaids nav ļoti briljants, šķiet bēdīgs vai dusmīgs, arī mans smaids neuzdzirkst kā citreiz atsaucoties viņa priecīgajam. Man gandrīz jādomā – kādēļ es līdu pie durvīm?

Pag. reiz – kad viņš gāja projām – es domāju – kādēļ nepielīdu pie durvīm! Te nu bija viņš abas reizes – pacēla galvu, pavērsa skatu šurp. To jau es meklēju. Un viņš ir prom. Un citu soļi skan tur aiz sienas. Bet viņa meitene – vai tā aizbēga tanī taksītī? Vai tas zellis būs viens? Vai Miš. nevarētu nākt tad atpakaļ? Nē – viņš aizveda vēl mantas prom pelēkā mašīnā.
Bet baltā maš. mani veda uz domām, uz patiesību ka viņš ir te. Kā tas varēja būt?
Un – liekas es lasīšu Toronto. Un – par to visu mēnesi nebēdāšu. Tas ir it kā – nostiprinājies.

Lasāmais gabals ir – daļa no manis – tur nav nekā man sveša, mākslota – es to varu lasīt mierīgi. Vai kādam kas tur tiek vai nē. Es to lasīju visiem Paddingtonā – un tiem ‘nekas tur netika’. Bet man no tā nav dūša zudusi – taisni otrādi, es te varu runāt otrreiz un labāk.
Thanks Mishel! Million thanks for your smile. A smile is worth a million tears! Vai nē!!!
Iela – ārs ir tiešām burvīgi! Šie koki, šis viņu maigais zaļums, šūpošanās vakara vējos, vieglā lietū kas bijis un iela jau gaiša, sausa. Neizsakāma dzīvība!!!

Otrdiena, maijs 20.

Lietus. Zaļš.
Nosūtu vēst. I Purvai un Dzidrai.
Redzu ka man ‘rakstos ir parādījušies’ šai gadā jau 4 dzejoļi! Tas nav maz! A? Dzidrai – šodien tur, ir dzimš. diena! Un arī – izstāde! Un Inese vakar piezvanīja kaut kur no ‘ezera malas’ hoteļa. Šo nakti cerēja būt pie draugiem Vinipegā!

Kaimiņš staigā viens! Vai ‘viņa’ nav atgriezusies? Vai viņa ‘aizskrēja’ kā es to redzēju ar taksīti? Vai tas bija Mish. kas vēlu ienāca un ierunājās? Baltās maš. šorīt nav. Varbūt tomēr bija viņa klaburkaste. Bet kur viņš brauca ar pelēko? Kas man daļas! Lapas – zaļas!

Ceturtdiena 22.V.86

Nosūtīju E. Dēliņam Violetais Eikalipta Krūms, (Mans Ceļotājs) – Klaidonis – abi no cikla ‘Mēs un Viņi’.
Vēstules no Dzidras un Ineses! Dzidra pilnā sparā rīkojās izstādei!! Feina ielūguma karte ar zīmējumu! Viss liekas gaiši un saulaini!!!!! viņai – nosūt. grām. Inesei.

Vai kāds vairs tā alu darīt prot
Ar prieku, bijību, padomu negrozāmu
Apkārt jautrība kur staigā klusināta
Kad silti garo gaisi, misa līst.
Svētku noreibums, pirms gatavs viss
Jau skāris saldi sirdis, prātus
Jau godā tērpies viss pirms sācies
Ar maigām delnām smelts ik rīts
Un vakars gludināts zem bērzu meijām.
Sveicināts laiks, Tavs labais vaigs
Vēl atviz pāri ar solījumu.

Svētdiena.

Saulē biju vai ½ stundu – bet nekādas krāsas! Sajūta tomēr bij ‘silta’ pēc tam. Tukša diena. Nevaru saņemties rakstīt. Toronto – kā nelaime stāv priekšā. Jūtot šo ‘paralīzi’ – atkal domā – kāda velna man braukt!!! Pūli es nemīlu. Un – visi būs aizņemti ar saviem svētkiem. Ja nu tos Madoniešus satikt?? Kādēļ man zaudēt visu vasaru un vairāk – šī muļķīgā notikum dēļ?? Žēl visa mēneša! Ko es padarītu? Es nezinu! Es justos brīva! Ne mūžam es vairs neapsolīšos kur kaut ko lasīt!!!!!!!

Pirmdiena.

Silts. ‘Kanādieši’ – Montr. Quebecoi? Hokejisti dabūjuši Stanley Cup – vakar Kalgarijā.
Vakar – ‘fani’ izdemolējuši Montreālas centru – 20 veikali izsisti, izlaupīti, 20 mašīnas sabojātas, daudz kas sadedzināts ugunskurā uz ielas vidus, aerodroms izdauzīts, piemēslots – prieks gājis pāri malām. Šodien pilsētā oficiālā sportistu godināšana, gājieni, runas – viss (plkst 11 am) sācies labi – beidzies atkal ar sišanu dauzīšanu piedzērušu (visa pilsēta apdzērusies?) ālēšanos. Policija pārstrādājusies, vakar ‘par vēlu’ ieradusies…

Es nogriezu mauriņu, sauļojos pēc tam nepilnu ½ st. karstā saulē – un vakarā tagad – negribējās iet uz kursu. Tik vēlu jānāk mājās… Izgāju tikai ārā. – Un redzēju kādu piedzērušu vecāku vīru ejam gan taisni, bet pilnā un nožēlojami un ar zelta medaļu kalkā! Vai tas bija viņa īstais, nezinu, bet tas bija traģiski to redzēt. –-

Jā, redzot vandalismu 6 p.m. ziņās T.V. – es izlēmu uz stundu neiet lai gan biju jau saģērbusies. Tik vēlu jānāk mājās – visa pilsēta piedzērusies, es nogurusi – tā es atnācu un sēdu. Sāku pārrakstīt kādas vecas piezīmes par – ķirbjiem. Nekā liela, bet varbūt jāpārraksta. Nepabeidzu jo – tur daudz kas jālabo, jāpārkārto. Apstājos – gaidu rītu? Esmu nogurusi – no kā, no saules? No – neziņas? No kā? No vecuma? No vientulības? Arī no tā, ka pasaule tik – rupja. Uz TV. būs (laikam šovakar) arī runas par to, ka bērni uzbrūk vecākiem, ar nažiem ar ko vēl. Bet tā vienmēr ir bijis kaut kur ‘samazgās’. Īstā dzīve rit pāri. Bet īstā dzīve ir kļuvusi šaurāka straume, samazgu plūdi lielāki. Tomēr – tomēr tā ir. Un kas to izkārtos, uzlabos?

Trešdiena 2. aprīlis

Vāc. avīzē Latvija, mans dzejolis – Tai stundā. Jāsūta vēl. Kas? Smagums liedz strādāt.
Kur tā mazā Herta Mednis (no Akadēmijas) palika?
Balti mākoņi visu rītu rāpjas pār jumtiem.
Es gribu prom! Kur? Kur?
Es gribu salocīt kopā, šo un to pusi!

5. aprīlī 1986.

Jūs, mani vistuvākie, mīļākie
Savādā kārtā atraisāt mani 
              no šīm dienām
Rādāt man manu ceļu – 
Un tas vairs nešķiet tik grūts.
Smagāko visa līdzņemt vēlēšanos/domu
Atstājot – viss kļūst vieglāks,
Iešana un kavēšanās.
Zari iztrīsas vēsmās –
Un dairi atmiņa skar!
Kā gaismas stars aizslīd
Caur dienām no zemes uz zemi.

S. kundze staigāja agrā rīta stundā viena gaišajās istabās. Apsēdās raudzījās galdos, plauktos, grāmatu kaudzēs, gleznās, traukos, garajā keramikas trauku, visādu krātu, mīlētu, vajadzīgu podu, krūzīšu, krūžu vidū, skatot tos vien pēc otru viņa redzēja, pirmo reizi to redzēja – ka neviens nebija viņas. „Neviens trauks. Jau sen nē.” Kā viņa to agrāk nebija pamanījusi. Ne šis baltais, iedzelteni baltais māla pods, medus pods. Tas nebij viņas. Ne smagie keramikas šķīvji kaudzē. Viens? Viens bija viņai dāvināts? Nē, arī tas nebija viņas. Neviens trauks no visa raibā plaukta… Glezna pretī pie sienas? Raudzījās ar pazīstamu seju… Pazīstama? Jā, nē. Arī tā stāvēja savrup. Viņai kļuva viegli. Nekas viņu nespieda ar sāpīgo tuvības, piederības, ar nešķiramā īpašuma sajūtu. Viņa (cēlās) gāja caur visām telpām, lēnām, klusu, ar vieglumu, – nekas vairs tā nesāpēja ar nedalāmības sāpi. Šī sajūta bija jāpatur, jāsargā ar to vajadzēja dzīvot vēl kas jādzīvo. Ar to bija jāmirst lēnām, mierīgi. Jādzīvo ar prieku.

Logs (turpinājums)

Bet tad dažas dienas logā ir tikai saule. Tāds spožums, ka acis jāsargā, nav jāskatās, vējš dzenā papīrus, avīžu lapas. Tad logs ir ne tikai ļoti spožs, tas arī silda. Labi.

Atveru pilnam vaļā visas četras atveramās rūtis, pārmaiņas visās izrādēs lai notiek ātri. Iela ir sausa. Automašīnas izlīdušas no kupenām šķiet lielākas, stāv brīvāk, drošāk, apzinīgāk, priecīgāk. Tās šķiet kustības sākumā, gatavībā, ātruma piesātinātas, kā sportisti. Protams rati var sākt griezties ik acumirkli, tie nav jāizrok no sniega, no ledus, no iesalšanas. Vāvere apstājas uz palodzes, savelk, saņem priekšķepiņas pie krūtīm, pastiepjas, skatās iekšā, gaida riekstus.

„Ziema pagalam. Tev te vairs nav jāubago. Parkā var būt jau kaut kas ēdams. Kas?”
Cilvēks apstājas pie ārdurvju margām, logu viņš nevar aizsniegt, tikai logā mazliet ieskatīties pastiepjoties (tāpat kā vāvere to dara?).
„Es esmu Jūsu kaimiņš,” viņš saka. Vairāk neko. Balss priecīga. Smaids arī priecīgs. Valoda cita. Sveša. Valoda no ārpus mājas, no ārpus loga, nu jau sen laikus ir bijusi sveša. Šī te ir atkal vēlreiz svešāka. Tas nekas. Tas labi. Mēs jau sen esam multi valodu pratēji. Multi valodu, daudzkultūru, pasaules īpašnieki. Mēs esam…
„Miķelis,” viņš saka.
„Miķelis!?” es atkārtoju, priecājos, smaidu, noskatos ilgi, uzticīgi, tāpat kā viņš. Viņam ir ļoti gaišas acis (vēl pilnas ar lediem?) un sarkanīgi mati. Ļoti spoži, ļoti sarkani, pagari mati. Viņš ir jaunāks kā es. Kādu (laiku), ilgu labu laiku visi bija vecāki kā es. Viņi to arvien arī pateica, paziņoja – es esmu vecāks kā Jūs. Tagad visi sāk kļūt jaunāki kā es. Es nezinu, es šaubos, vai tas man ir jāsaka? Ja neprasa, varbūt nav jāsaka.

Man ir jāver logs ciet. Sāk pūst ass auksts vējš. Pavasars nevar būt bez vējiem.
„Uz redzēšanos.”
„Uz redzēšanos.”

Mans logs ir pilnīgi pārmainījis savas izrādes – mākoņi, dzelmaini zili atvari, koku zari palsi, nenoteicamās krāsās, daudzkrāsaini bet viņos krāsas vēl noslēpušās. Egle spožāka, gaišāka un pilna putnu.

Šad un tad dienā gar to nozib sarkano matu cekuls. Es labprāt to noskatos. Tas pieder pie mana loga izrādes. Viņa jaunā izrāde. Bet tā vairs nespēj saistīt. Tās ir bijušas tikai ziemas izrādes, pasīvi skatāmās, pacietības pilnās. Man ir jāatstāj mans logs. Man ir jāiet aiz tā.
{continued April 10}

Svētdiena 6. apr.

Apmācies, vēss, lietus piles.
Ideja? Skapi, skapis??

Otrdiena 8. apr. 1986

Sapnī bija man nokrāsoti mati – sarkani, rozā blūze (skaista, teica) zaļi svārki. Jau sāku vilkt Ineses zeķes – (skaistas ar rakstiņa švīkām) tad apdomājos, meklēju savas. Bet Inesei teicu – ka viņa man arī tādas varētu gan nopirkt… Satiku cilvēkus – nezinu tagad, kas tie bija, itkā no skolas vai akad. laika.
Vai nevarētu nākt kaut kas labs?!!!
Inese arī cīnās, liekas pavisam apnikusi, nonervozējusies no mūžīgās izkarošanas.
Ārā – pavasars.
Pasaulē – sper dzīvi gaisā, kaujās.
Pastā – nekā. Un savā bērna prātā – es kaut ko gaidīju. Kaut ko labu, lielu! Ko? Labu!

Ceturtdiena

Vakar mani ķēra kāds smaids
Viegls, īss, ātrs
Un palika iemests, iecirsts?
Kā vēja iesista
Mitra lapa vaigā?
Kāda pasaule
Mirkli atvērta un 
Aizvērta, aiznesta?

Otras būtnes ātrs pilnīgs tuvums
Satvēriens?

Nē tas nebija tas pats cilvēks
Kuru es redzēju jau
Vairākas dienas
Nē, es viņu nekad nebiju
Redzējusi. Es viņu arī tagad
Neesmu redzējusi. Tas bija
Viņa smaids. Smaids bez
Sejas, bez lūpām – tik
Smaids. Ļoti stiprs, ļoti
Dzīvs, ļoti existējošs.
Ļoti ātrs, tas uzšķīlās un
Tvēra manu seju, iededza tur
Smaidu tikpat ātru, īsu.
Varbūt mēs smaidījām reizē?
Varbūt es sviedu savu smaidu
Pirmo? Kurš kuram mēs atsmaidījām?

Logs {continued}
Un tad logs – skatuve ir ilgu laiku klusa. Nekas neparādās. Laiks gaida. Gaismas ir iedegtas. Ne stipras, sudrabainas zem viena zilpelēka mākoņa kas nekustās pār brūno mūri, tikai atbalstās ar vienu gaišāku sānu. Durvis ir ciet. Logi tumši. Rīta gaismas viņos nav iedegtas. Tās neiedegsies. Rīts ir sācies agri. Tas nav vairs ziemas rīts. Iela ir sausa, ļoti gaiša. Gaida. Kāds cilvēks nāks, viegli nedomājot ka viņš ieiet skatuvē, varbūt viņš to zinās. Jutīs un viņa kustībās to varēs manīt.

Viņš ir aizkavējies – gaismām ir apnicis gaidīt tik nemainīgi… Viņš nāk, vai tas ir viņš? Liekas nē. Varbūt jā. Viņš staigā mierīgi. Viņš ir ikdienišķs. Varbūt viņš izliekas?

Skatuvē sāk ienākt arī citi. Pelēkais mākons pavirzās sāņus, dod vietu gaismām spožām mākoņu pikām. Bet ielā nav gaidīšanas. Iela ir tukša. Tikai saules gaisma elpo – viegli caur mākoņiem – aust, dziest, spēlējas. Cilvēks, galvenais aktieris atgriezīsies no otras puses, būs pavisam tuvu. Un tad – būtu jāspēlē līdz. Bet kā? Šīm spēlēm nekad nav mēģinājumu, tās sākas un beidzas īstas un nesagatavotas, arvien neizdevušās. Retu reizi, ļoti reti tās ir pilnvērtīgas, perfektas. Mēs kārojam par daudz. Kārojam ko citu. Mēs nesaprotam. Mēs mācamies gadus – un nesaprotam, mums neļauj mēģināt, skatuvē jāiet tūlīt. Skatuve atkal ir lieliska. Tikai vienā pusē iemetas garlaicība. Skumjas. Ziņa par neizdevušos spēli, kas vēl nav sākusies. Aktieris nezina savu lomu. Viņam nav iedvesmas. Skatuves drudzis. Viņš nezina ko viņš grib.

Neapdāvināts aktieris.
Nezin vai nākošā reizē ļaus tam iet skatuvē. Nezin arī vai nākošā reize būs.

Tagad apmācas un līs trīs dienas. Pēc skrējiena tālu pa ielām, meklējot to kas bija pienācis tuvu, raudzījās logā, nāca pie durvīm, gaidīja brīdi – un gāja, bija prom, kā viss, it viss – nāk, tuvojas, ir brīdi pavisam tuvu, tad nākošā mirklī – ir prom.

Pirmdiena 14. apr. 1986.

Rīta stundas ar maigo gaidīšanu aizslīd, izžūst. Putekļi sāk celties. Iela ir tukša, lietišķa, bez aicinājuma un solījuma. Viņā iet sveši cilvēki. Vai tie bija tikai vienu mirkli? Acis neziņā aizverot – atrodas cita diena, cits rīts, saule, maigums. Un dziest – tas cilvēks ir miris, kas staigāja tās dienas maigumā, un tā diena.

Otrdiena.

Rīts. Saule. Rīts pilns gaidīšanas kā ezers vizuļo pāri un sāk izžūt gaidīšanai ievelkoties ilgāk ilgāk. Tik ilgi jau cietā dienā kas noliedz. Vēl viens saules stūris gaida tos soļus. Vēl tic. Kā es. Bet mākons viegls neraizējies ne par ko ne gaidot ka pār jumtiem maigi veļas, nāk, zūd savā ceļā. Dzied aiz smalkiem zariem. Senā vārsma ienāca prātā raugoties maigajos mākonīšu ‘bubulīšos’.

„Mākonīši kopā lasās
Visas malas lietus prasās –
Tikko pērkons ziņu dos,
Līs!”

Ceturtdiena

„à cabine de sucre”

piektdiena 18. apr.

Vakar ar Inesi + draug. bijām sīrupa (kļavu) darīšanas mežos, lieliskas pusdienas kabīnes hallē-restor. Saule, staigāšana – laipni inteliģ. cilvēki.
Vēstule no Indr. Gubiņas un vēstule no Intas Purvas – man jālasa 4. jūlijā 5 p.m.
Vakardiena – atspirdzinājums vienmuļās dienas. Atradu – vizbulītes, gan ļoti gaišas tikai – bet īstas vizbulītes. Vienmēr vēl atrodas kaut kas 40 g. neredzēts!
Tagad – tā svētā stunda pirms pastnieks nāk.

Ceturtdiena 24. aprīlis.

Vakar vēstule no Elv. Ārones – bijusi slima.
Šodien ieliku dārzā, zemē – krokusi saknes un istabā podiņā iesēju thime un koriandri.

Sestdiena 26. apr. 1986

Ar pavasara spēku pieriet debess
Pie zemes tuvu gulst ar elpu saldu
Un prātam neklausot sirds lūdzās maldu
Kam laime sajaukta un skaidras sāpes
Šis dzēriens stiprais vien
Var brīdi remdēt slāpes
Iedomā redzot krāšņo svētku galdu.

Svētdiena 27. apr. 1986.

Ļoti skaists pavasara rīts. Saule, mākonīši caurspīdīgi nāk, pazūd. Kļavām ļoti lēnām plaukst lapu pumpuri, vai arī ziedi tur? – ielas smaržo pēc medus!
Nosūt. vēst. Elvīrai Aronei.
Zobs sāpīgs. Vajag kādu ‘klapatu’. Kur iet šai rītā? Nekur!
Zila debess, mīksti zila, maigi zila kā iekalta otrpus ielas māju mūra jumta līnijā. Jumta tur nav. Logos atspīd deb. zilums, māja kā iemērkta debesīs, peld debesīs. Vējš aizmidzis.