Augusts 1986 (Ķikure/Kikure)

Piektdiena 1. augusts 1986.

Noslinkota nedēļa.
2 siev. grāmatas Sagan un Sarote (?) mani ‘nepārliecina’. Sarote – mierīga, kaut kā – ‘sausa’ bērnības atmiņas. Otra Sagan – mazliet stils pakustina uz rakstīšanu, bet ne uz domāšanu. Šīs ne visai iedvesmotājas grāmatas un karstais mitrais ‘kā maisā’ laiks – nospieda mani atkal tukšumā – un ne vienas vēstules. Gaidīju ‘kādu palīdzību no ārpuses’ – nekā. Un tā būs atkal jākustas pašai vien. Ir vēsāks!
Vēstule no Dzidras – laba, Tālis ok!

Sest (?)

Nosūtīju vēst. Dzidrai.

Svētdiena.

Lasu Henri Thomas grām. ‘Le Migrateur’ – gājputns. Tas būtu labs vārds grāmatai – gājputni?
Dzērves iet?
„Dzirdēju gājputnus gaisā” kas to dzejoja???

Pirmd.

Nosūtīju otru vēst. Dzidrai – ‘tāpat vien’. Skaidrs šodien. Silts. Vēl mitrs.
Šodien – pieliecoties reibst galva, kļūst nelabi? Nesen nogriezu visu zāli dārziņā pieliekusies – un nekas nebija.
Garāžas durvis vakar atkal vaļā. Kas tās atrauj? Pieliku nu tikai akmeni lai vējš never vairāk vaļā. –
Vientulība ir par smagu un kaut Inese sadabūtu sev kādu īstu partneri.

Svētdiena 9. augusts. 1986.

Ilgi pievakarē staigāju pa parku. Īsti – staigāju riņķī apkārt pa celiņiem. Bija skaists maigs laiks, vēl sutīgs – bet ne vairs traki. Jūtos labi.

Piektdiena 15. aug. 1986.

Pārlasīju 3 nelielos pēdējos savus darbus! Labi! Gatavi! Patīk, iedrošina. Un es vairāk kā mēnesi – vaidu un neķeros klāt – domāju – nenobeigti, jālabo etc. Visi tīri pārrakstīti. Salieku garumzīmes. Rīt sūtīšu Dēliņam. Kādēļ es tik ilgi neuzdrošinājos paskatīties – ko esmu sarakstījusi! Tagad tālāk citus iecerētos! Bet tagad nāks Karina ciemos un mans vientulības laiks beigsies! Bet no ‘Latvijas’ nenāk ziņa un no Toronto arī nē.

Taisni šorīt no rīta biju ļoti sliktā gara stāvoklī – par to, ka man jāpadodas apstākļiem – mana dzeja nāk par vēlu, tai bija jāparādās 15 g. atpakaļ. Bet es vēl varu turpināt, ja ne dzeju, tādu, tad meklēt prozu-dzeju, kaut ko savādāku. Kaut kas no tā ir mazajos darbos.
Inesei būs 2 kursi Unī! Tā tad viņa varēs turpināt dzīvot kā sākusi te.

Pirmdiena 18. augusts.

Vakar (un visu nakti un šorīt vēl) bija tik karsts ka man ir galva sajukusi – nezinu kas par dienu! Šodien gaidu Karinu. Vakar no karstuma bija jāraud.
Šodien tomēr daudz darba – vēl veļas mazg. (jau vakar arī) putekļi, gultu taisīšana, pakaramo tukšošana, ēdienu pirkšana, čeka mainīšana (tas pats ‘lētais’) un nosūtīju Dēliņam 3 miniatūras:
1. Atzīstaties kundze – 4 lap.p.
2. Skapis – 4 lap.p. (5?)
3. Upeslejas visas sievietes prata sajūgt zirgu – 3 l.p.
Tagad pēc stundas viesim jābūt te! Tagad – viss padarīts tīrs etc. ēdiens gan nav galdā. Bet par karstu lai vārītu.
Absolūts nogurums, dullums.
Vakar aizveda jeep’u. Mishelim neesot smagās mašīnas. Garāža vēl pilna.

Mercredi 20. aout. 1986.

Karina no pirmd. te. Labi! Mishels vakar aizveda mantas, pielika atslēgu. Viss tukšs. Karstais laiks (bija traks!) pāri. Vēss šorīt! Kā es nezinu kad kas notiek, viss iet garām un pāri un es stāvu mēma.

Viss bij tik daudz
Tik smalks kā gaismas audums
Tuvums smaids.
Dari bagātu sevi to ņemot
Ne prasot akli.

Piektdiena 22. aug. 1986.

Vakar un šodien bijām (ar Karinu) Quebecā! Skaista pilsēta. Vieglai dzīvei. Izliju burtiski līdz ādai. Nekad mūžā nebiju tā izlijusi cauri slapja.
Otrā dienā burvīga saule visu dienu, sēdēju skatījos cilvēkos, celtnēs dienā. Vientulībā.

Sestdiena.

Karina aizbrauca. Un es negāju līdz uz staciju, lietus lija. Kādēļ es tā uzvedos? Es domāju – sapērk nezin ko un nevar taxi ņemt – bet es jel varēju iet līdz. Es jau sataisījos iet – bet biju teikusi ka man negribās iet. Tādu es sevi, kā šinī viesošanās laikā – nebiju redzējusi: ļaunīgu, skaudīgu!!

Svētdiena.

Līst! Vējš. Auksts! Aizskrēju uz bibliotēku – ciet! Un es ‘domāju’ ka vaļā! Phū! Izcepu kādu (formā) saldu maizi. ‘Nezinu kur likties’ – atklājusi esmu – savu samaitāto raksturu. Ceru – labošos! Pirmo reizi sapratu – ka paša vaina dara dusmīgu uz otru (kura dēļ šī vaina atklājusies) un liek darīt nepareizi vēl un vēl un sākt ienīst šo otru (sava kauna dēļ).
Noblandarēta visa diena.
Kāpjos ārā kā no purva, no sava izdarīta nepareizā – tik nenozīmīgā pāris vārdu izteicienā kas sabojāja visu. Bet laba mācība man!
Un tomēr – sāpju tik daudz,
Smagumu izdzīvojamu
Atteikšanos, vilšanos, nespēju izdarīt visu.
Tas kopā padara tādu – neiecietīgu, pat ne[..]dīgu.

Pirmdiena

Skaidrs. Vēss.

Rudens vēsums dzedri ieslīd domās
Nē, nav žēl grūtās vasaras
Tomēr gaidas šīs ir mānīgas
Līdz ar rudeni neatnākusi Tu
Apklusuši Tavi soļi pirms šīs vasaras
Aiznesuši sauli Tavā pilsētā, un
Rudens dzidrums spēlē atmiņas
Man šķiet – Tu nāksi
Tu esi jau klāt
Tavas rokas sniedzās
Dot, lutināt.

Piekt., nē ceturtdiena 28. aug. 1986.

Vakar Mikels [right], Barbaras vīrs, te būdams Montreālā, uzaicināja mani uz filmu – ‘Mocarts brothers’. Jocīga – zviedru filma. No rīta vakar lija un vēss – bija lielāka taisīšanās uz šo iešanu. Bij viss ok. Tikai vakarā nogurums. Bet tas labi. Nav jādomā par neizdevušos Karinas viesošanos. Nauda atkal iztērēta – nogriezu matus (‘līdz ādai’ – bet nekas!). Es gribētu braukt uz Quebecu! Pārrakstīju kādu stāstu, ko biju jau pārrakstījusi – un liekot garumzīmes – atkal laboju un ‘sacūkoju’ – rīt atkal jāpārraksta. Nav spraiguma stāstījumā. Rītu tas jāizdara jāsūta prom Dēliņam. Nav nekur nekāda papaijājiena un bez tā beidzot ir grūti.

29. augustā, piektdiena

Nosūtīju Dēliņam ‘Caur sirdsveidīgo lodziņu’.
Pārrakstīju vēl 3. reizi! Labojās krietni!
Vēstule no Kreišmanes. Būšot viņas raksts par manu dzeju. Zariņš prasījis lai raksta kaut ko par mani uz 80. dz. dienu. Viņa – rakst. par dzeju. OK.