Otrdiena, holideja 1. jūlijs 1986.
Šai rītā gars tik vārīgs
Kā zieds pilns smagas rasas
Līkst, neteiktu domu smags
Tik vārs viss ķermenis
Kādai straumei ļaujas
Kas pielīst apkārt, plūst.
Laimes tuvums biedējošs
Neziņas gļēvums izprotošais.
Pastaigājos. Saule. Parkā sporti. Mūzika. Jauni, spēkpilni cilv. etc.
Atnācu un nevaru norimt – gribētos runāties, svētkus svinēt – bet uz Toronto – nevaru iedomāties dzīties tālo ceļu, vārgt pa autobusa piestātni no agrā rīta 7, 9, 9 stundas. Un tad burzma. Nezini kur palikt? Nē! Es sakārtoju gan bikses un blūzes – bet velku virsū – valkāju te. Es – laikam nebraukšu – izņemot – ja man vēl atrakstīts un tā bij. skolēnu sanāksme būs pēc 4. un 5. jūl – kad lasīšana man vairs nedraud.
Esmu kaut kā tik laimīgi – nemierīgi – satraukta, ka sirds lec lēkmēm. Tādā stāvoklī jau arī nevar uzņemties tik daudz. Es esmu te. Es esmu viena. Bet es tomēr kaut kā dzīvoju. Neticu, ka tie kas tur ies, dzers, dancos, runās, muldēs – dzīvo vairāk kā es.
Dzīve, pasaule, lietas, notikumi un daži (kaut tika daži) cilvēki iet plūst kā dzīva straume caur mani, es jūtu, redzu, priecājos un skumstu, noskumstu līdz melnai tumšai naktij, varbūt ne gluži, es atsakos redzēt, saprast, pieņemt nakti.
Ja viss ir illūzija, māns, etc. to pašu var teikt par vēluma tumsu. Ja nav dzīves, nav nāves. Ja ir dzīve, mazliet dzīves, to mirst, to cieš lēnām.
Trešdiena 2 jūlijs
Brieža vēst. pienāca šodien pēcpusdienā. Sanāksme rīt – 10 am? Es varētu tur tikt – ja arī es gribētu. Un – es negribu. Biju jau izlēmusi nebraukt – tikai baidījos – ja viņš būs noīrējis hoteli, vai lūgs kur ciemos… Nekas tāds – tikai ziņojums kur un kad. Un tai dienā tad ir 4 izdarības – ātri, steigā, oficiāli. Ja es gribētu kādu tur satikt – tas ir Arturs – un tad – varbūt es tomēr labāk viņu nesatiktu… Nekādā ziņā – tā ātri, oficiālā sanāksmē – skatīt cauri rakstus kas domāti grāmatai – kas man daļas ar tiem rakstiem? Es savu uzrakstīju – tas viss. Es gribēju runāt mierīgi, ilgāk satikt, ja tur būtu kāds no skolas biedriem. Labi – ka viss beidzot būs garām. Rītu – uz rakstn. stundu – OK! Ja ceļš nebūtu tik garš un ja hotelis būtu sarunāts – un lēts –
– Tā visa nav.
Labi – ka viss būs pāri. Tur viss ies tik ātri – un ja man nav draugu un mašīnas – un mājvietas – neiespējami.
Nosūtīju ‘Latvijai’ – Kanādas mežā 2. jūlijā 1986.
Vēl reiz pārrakstīju, ja nav tas jālasa – tad labāk var uzrakstīt – nav jāpūlas īsa laika dēļ kalpot cilvēku ‘saprašanai’ un lietot komonāku izteiksmi.
Ceturtdiena? Nē piektdiena!! 4. jūlijs 1986.
Man bija ap šo laiku jābūt Toronto un jālasa! Hā!
Es esmu te. Bet es mazliet rakstu – par skapi. Būtu jāsataisa šis tas – tas ‘jaunais rakstnieks’ Skuja ņemas pa avīzēm kopā ar whats his name Kr. K… kā briesmas – tādi spēcīgi, reālisti – prozisti. Sit neglītumu ka šķīst. Skuja jau sevišķi varīgi.
Svētdiena 6. jūlijs. 1986
Galva ‘kā spainis’! apmācies kā maisā – tas tiešām taisa dullu – galva arī sāk sāpēt. Viss (Toronto) jau ir garām – ko man bēdāt. Šīs dienas (ned. nog.) nevaru neko nopietni darīt. Varbūt M. nāks pēc mantām. Jau 4.30 varbūt nenāks. Tā tad – varu justies netraucēti, bet šis laiks ir tāds, kā bija Toronto, kad pirmo reizi iebraucām Kanādā. Tikai – sēdi mierīgi visu dienu kā kaimiņiene pretī ielā to dara. Lasu Quefellec godalgoto romānu – šausmīgi grūta nesaprotama valoda. Lieto tādus vārdus ka es varu izlasīt Sartru un Camu – un nekur nav tāda ‘mess’. Tā laikam Quebecoi – tomēr. Tad – nav ko domāt saprast ko viņi runā.
Stundas smagas Gulst uz rokām Akmeņu smagas Vēlēšanas Gulst uz domām Sēdēt krēslā Šūpoties cauru dienu Aizšūpot domas smagas.
Pirmdiena 7. jūlijs 1986.
Nosūtīju vēst. (Ineses kart. ‘Strauta akmeņi’ [right]) Briedim.
Šodien karsts. Pirmā tāda diena.
Otrdiena.
Vakar bija skaista karsta vasaras diena, šodien būšot tikai nedaudz mazāk karsta. Ir jau – skaists rīts!
Un beidzot es jūtu visā ķermenī un garā – vajadzību pēc otra cilvēka – vientulība ir pārāk cieta, beigta, kā cietums, kā kaps. Galu galā – tā gaidīšana uz Brieža vēstuli un vai viņš būs – bukijs hoteli – bija liels iemesls – nebraukt. Un protams tā lasīšana un nauda – viss kopā, tomēr man vajadzēja tur būt. Bet – bet – es to nevarētu izvest (ņemot vērā visus apstākļus) tā – lai man būtu bijis vērts tur būt.
Dzīvo vēl, ciet ziemu, gari nebeidzamo gaidīšanu uz pavasari, uz kādu pavasari.
Ceturtdiena.
Latv. avīzes nāk – 3 nesen, tad viena, šodien atkal 1 – jau bija no jūnija – atkal no aprīļa…
Uz kaimiņu veļas auklas Uz izžautā dvieļa – zīmēts Pulks baltu kaiju. Skaists dvielis. Un man gribētos lidot. Eju un eju un soļi top smagi. Kur varu es aiziet? Jūras un robežas. Man gribās lidot.
Svētdiena 13. jūlijs 1986.
‘Pastaigājos’ no rīta, pēcpusd. līst. Mishels – jādomā grib atstāt te savas mantas ilgi. tāpēc TV atstāja lietot etc. Tā es to sāku saprast.
Pārrakstīju ‘Atzīstaties, kundze’ un biju tiešām laimīga! Haha! Tad sāku pārrakstīt ‘Skapi’ – un necik tālu netiku (vakars etc.) un laimīgā sajūta zuda. Pierod – nebiju strādājusi un tādēļ prieks, kad ko dara.
Es tomēr varu būt idiote, es nevaru sevi iedomāties vecu. Es redzu spogulī un neticu. Un dzīvoju kādā nereālitātē. Un jūtos tik vesela! Un varu tik viegli staigāt! Arī guļu samērā labi. Un – kā lai jūtos vecs tad? Tomēr – tomēr nupat iesāpas auss – vēju par daudz kad logi durvis vaļā.
Un es slinkoju un svinu savas dienas. Bet kad piespiežas (ļoti jāpiespiežas…) ko uzrakstīt – tad ir vēl labāka svinēšana. Tā tad – rītu jāturpina. Ir vēl 3 iesākti temati. Skapis. Tālsaruna/Tel. Saruna. Un Gord + viņa bērni – ‘Grūta diena’? Un tad – Upesleju ļaudis – Vilma etc!! (Dzejas – nav. Pag. gadā bija dzeja.) un kur vēl ‘Ziemas logs + vasaras durvis’!! nu gan temati sakrājušies!!!
Pirmdiena
Pārrakstīju ‘Skapis’.
Vēl neesmu ne vienu ne otru rakstu skatījusi cauri ne likusi garumzīmes.
(Sapnis par sastādītiem stādiem sausā, karstā lielā laukā).
Otrdiena
Katru dienu – pārrakstu (!!) kaut ko – kārtoju. Liekas – atradu labu sākumu stāstam par Vilmu – kā gribēju sākt. Nezināju ka esmu uzrakstījusi tādu ‘šarmant’ stāstījumu par zirga jūgšanu!
Mishels tikko paņēma savu TV. Bija kopā ar jaunu dāmu – formāls. Nobijies no manas pag. reizes jautrības. Tagad – es gandrīz viņu durvīs nepazinu – nezin kādēļ – viņš neizskatījās pazīstams pirmā mirklī. Vai es biju bijusi – kāda? Bij O.K. Garāžā vēl paliek mantas – bet iztīrīšot pirms 1. sept.
Trūdi mierīgi. Izgāju vēl staigāt – skaistas debesis ar mazliet lietus mākoņiem – gaismas, krāsas maigas.
Kas bija M. tas ka es viņu nepazinu??? Tam vajadzēja būt kādam viņa garīgam noskaņojumam, kas man to darīja svešu! Bet kas, kāds? To – es nevaru uzzināt.
Nosūtīju vēstuli Kreišamanei 15. jūl 1986.
Trešdiena. 16. jūl. 1986.
Saule.
Un es ienāku savā kapā.
Kāds dzidrums, kāds miers!
Nosūtīju karti Karenai.
Cieta diena, kā citādi. Biju līdz tālam pastam pēc tam – līdz bibliotēkai.
Ceturtdiena 17. jūl.
Ļoti garas šīs 2 dienas.
Sapņoju – biju kādā ļaužu masā uz augsta torņa – laukuma augšā {tiny sketch, 1/2″ wide, of crowd of dots (people’s heads) on rectangular tower} pašā malā, ar vienu (labo) kāju pāri atbalstītu mazliet uz kādām redelēm pieslietām no lejas (dziļa leja) kļuva mazāk un mazāk man telpas (it kā Austra, kā Dzidra bija blakus tālāk) un atbalstīju kāju vairāk un vairāk un tad gandrīz pavisam ārā un redeles it kā šūpojas, pazūd – tie no lejas kliedz lai es neatbalstos, tās kritīs – bet es jau gandrīz tikai uz tām turos un kliedzu un prasu lai tie nespiež mani ārā, lai tur, lai palīdz – laikam kliedzu pilnā balsī Austru! Bet nesagaidīju palīdzību. Nākošā mirklī gāju lejā pa ielu (labi ģērbta) un domāju – kā es tiku tur nost, no tā visa? Haha. Zemapziņa darbojas. Neviens man nevar palīdzēt. Un es pati iztaisu un izdomāju savas laimes un nelaimes.
Gāju līdz M.Roy. Metro – iešanas dēļ. Nevaru ‘nekur likties’! Domām galīgi nogriezts ceļš uz priekšu, tās maldas kaut kur atpakaļ tālā pagātnē – bet tā nevar dot daudz vielas ne domām ne sapņiem.
Gribētu iet – kaut kur. Kur? Pastā nekā! Naudas nav – negribu ņemt no bankas. Viss neticami tukšs. Es nekā necerēju, neko neplānoju, bet kaut kāds saturs bija dienām un tā tas varēja palikt. Bet mani – izoperēja. Viņš ir ar daktera talantu – iedod mierinošas zāles, nogaida lai labi iedarbojās – tad griež. Un vainu redz, noteic ātri un nešaubīgi. Tomēr. Var jau izslimot bez operācijām? – Ilgāk iet, bet vieglāk. Ko ar to ātri atgūto veselību var darīt?

Vakars! Silts. Sēdu virtuvē [above] (viss galds ar grāmatām, avīzēm, maniem rakstiem, rakstāmmašīnu etc.) Durvis vaļā – silts – beidzot tik silts, ne šodien vien – bet gandrīz visu jūniju – ka beidzot es varu būt atvērtu durvju vai logu tuvumā – vispār – neciešu no aukstuma – labāk vēl kā Banffā – te maigs siltums.
Taupu šo grāmatu – bet drīz būs pilna. Laikam pēdējā tukša. Tomēr – jo vairāk kaut ko te muld – jo vairāk kaut kas derīgs arī rodas. Lai domas rastos – ir jārunā. Un protams – būtu vajadzīgs arī runāt ar otru, ne tikai ar sevi.
Pēkšņi piesēdos un gandrīz pārrakstīju stātu (iespaidotu no Gordona dzīves.)
Piektdiena
Silts, mīksts, sutīgs.
Nopirku avenes – aiviekstenes.
…Un mātes balss.
..Kāds egles gruzis traukā.
Aiviekstē vilnis veļās silts – tas tev viss vēl rokās, bērns, svešais.
Garāžas durvis atrautas vaļā. Bērni?? Aizskrēju uz banku (gribēju iztikt līdz nākoš. ned ar saviem 6 dolāriem) lai būtu nauda ko nopirkt atslēgu. Bet nevaru to pielikt. Kaut kas tur trūkst – vai viņš to noņēmis? Aizsitis ar naglu kas atrauta. Kaimiņa mašīna stāv tur priekšā vai visu laiku – grūti būtu laupītājam tur rīkoties – domāju tomēr – bērni to darījuši un tie nevarēs aizstiept rakstāmmašīnu – (smaga, pamēģināju), huveri viņi neņems. Sanerrojos ne par ko – kā tomēr es alkstu Tevis, tā labā.
Sestdiena
Uzdzīvoju. Un labi vien tā ir!
Nepiepildīta mīla dzīvo mūžīgi, ir nemirstīga!
Garāžas durvis atrautas (?) noskaitos, atslēga dārga un liela – bet tas nekas. Does not matter what matter! Vai absolūti vienmēr ir jāstaigā salocītu muguru?! Kāds sitiens dažreiz atloka taisnu!
Man labā acs pusakla – ceļu vēl redz, lasīt vairs nē. Un līdz pēdējam laikam es domāju ka man acis ļoti labas. Un ir arī – adatā varu ievērt diegu bez brillēm, lasīt varu bez brillēm – bet ir kāds tumšs plankums – (kad viņš tapis tumšs?) un tas aizsedz lasīšanā lapas, rindas vidū tieši.
Dzīlēs kāds tēls gaišs pavīd
Vilnis to skalo, glāsta.
Slīkonis? Ne gluži –
No tempļa
Sārtbaltā marmora tēls
Iegāzies straumē
Viļņi nemitās skaut to
Velti. Tas ne(at)dzīvos(ies) vairs.
Pirmdiena – 21. jūl.
Silts, saulains. Vakar briesmīgs lietus un siltums. Vai tas varbūt jau bija aizvakar! Vienalga – bija briesmīga tiešām diena.
Rakstu ‘atmiņas’? Nē, es domāju kaut ko līdzīgu romānam – stāstu plūdums par seno dzīvi, par cilvēkiem, tur, paražām, darbiem etc. etc. Šodien negribējās nemaz ķerties klāt. Uzrakstīju tomēr kaut ko (tālāk vakar sāktam) un domāju – slikti tas, tā neiet, un tad turpat pārgāju uz citu notikumu darbību – par ko bija vairāk gribas runāt, kamēr nonācu pie kaut kā, ko ar prieku gribās aprakstīt – Tā tad tā jādara, cilpo uz to vietu kas patīk patreiz.
Otrdiena 22 jūl. 1986.
2 reizes biju bibliot. Pirmo reiz par agru, tā ir vaļā no 12.30-21. Piekt – līdz 17. Sest. svēt. – ciet.
Tomēr nogurdināja gājiens mazliet, bet varbūt vairāk nogurdināja 2 veco etīdu brāzmīgā spēlēšana – tā no visa spēka – kad beidzu – drebēja ‘rokas un kājas’ – kā Dāli, kad tas iznācis no slimnīcas, durvīs satiekot žurnālistus – teicis Dali nekad nemirs. Dali ģēnijs kas dzīvo mūžīgi.
Ceturtdiena 24. jūl. 86.
13. Comm. Wealth Games sākas šodien.
Nejauki silts – karsts vakars. –
Tukša diena! Pastā nekā, tagad karstums paralizē domas. Nevarēs uzrakstīt kā parasti tagad – katru vakaru mazliet…
Ūhū! Saucu kā mežā
Svešums saslēdzies apkārt
Un draugi iet zem zemes.
Ūhū, atskan atbalss tukšā.
Piektdiena. 25. jūl. 1986.
Karsts, sutīgs – nogriezu ‘dārza’ zāli. ¾ darba iet ok, bet pēdējā ¼ ļoti grūti! Nevarēju atkal atcerēties – kā attaisīt šķēres – kaimiņš, mazs jocīgs vīrelītis – gāja ārā no savas mājas – palūdzu tam – tas pienāca, attaisīja, vidžina kā bezdelīga, es – nekā nesapratu. Visu vajagot notīrīt – puķes sastādīt etc. Viņš izdarīšot to – nu, bailes pieņemt priecīgu palīdzētāju. Teicu, non, merci – un ķēros griezt. Izdarīts ir – bet nogurums nāk vēlāk. Neprotu dzīvot – sabiedriski, strādāju kā krievu bāba – tā vietā lai uzvestos mazliet kā ledija – man palīdzētu, es uztaisītu kafiju – un dzīvotu draudzīgi ar visiem – tagad plēšos kā muļķis – visi noskatās, ‘tāda zorte’. –
Sestdiena – 26. jūlijs.
Beidzot kādu grādu vēsāks un līst ļoti lēni. Vakar visu dienu un vēlu naktī 32-33-30 owful! Owful! Kā jāraksta? Vakar un aizvakar – ne vārda neesmu rakstījusi, peld kādā grūtā dullumā. Lasīju lejā, basementā, te augšā tiešām neizturams. Riebīgs klimats! Bet – varbūt būs labāk atkal. Visās vietās kādreiz kaut kas nelabs.
Briesmīgi vajadzētu kāda cilvēka tuvuma! Un nebūs nekā – pasta nebūs, nekā nebūs, tikai pats. Un tomēr, kad karstums ir mazliet mitējies, tagad pat šai mitrumā – dzīvoju, esmu.
Vakar nogriezu zāli – jau teicu to – un liekas, tas bija vieglāk kā pag. reizē – esmu stipra, tā tad! Un ko tas līdz? Pūsti te kā sēne mežā.
Tagad otrs Metro darbinieks, izrāda man savu uzmanību. Vai viņi visi tam ir speciāl trenēti? Šis izskatās mazliet vecāks – droši vien pieci bērni un viss kā vajag. Ja viņi uzsmaidītu tikai tad – kad gadās priekšā – bet viņi lied klāt, atrod situācija nostāties, tuvu – what for?
Svētdiena 27. jūl. 1986.
Atmodos – OK. Piecēlos – ar sliktu gara stāvokli – kā akmens virsū.
Brokastīs izvārīju auzu pārsl. (nupat nesen nopirku) – tikai lai būtu – kas citāds. Avīze pienākusi agri, laiks skaidrs. Varbūt nelabums tikai atbalss no 3 silto un mitruma dienām – pilnīgā dullumā – vakar tomēr jau kaut ko rakstīju savā ‘Upesleju’ stāstījumā. Iet lēni. Tik lēni! Nosea. Un – atkal sevī jāsaņemas. Esmu dzīva un kas kait? Kustos labi! Ko gribu vēl? Visi jau guļ zem zemes no Upeslejām…
Pēc staigāšanas – gars uzlabojies. Redzēju ‘skaistu sievieti’. Tikai no muguras – slaida, cēla, zila kleita ar kādu ziedu uzšuvumu ap kaklu un vēl kaut kur, gurte ap vidu – bet neredzama – mazliet dibens, viducis, slaidas kājiņas cik redzamas no ‘pāri lieliem’ kleitas, taisna, pastīva un arī ne – apvaldīta gaita, augstpapēžu baltas kurpes – kaut kas kopā – cēls, naivs, mazliet. Varbūt pat ļoti nemoderns – skaista sieviete, kādas ir apdziedātas lielās mīlestībās – pārgāja ielai iešķērsu negaidot pie ugunīm – tā tad nemaz tik nevarīga – Un tad pazuda manam skatam – bija iegājusi baznīcā. Vispiemērotākā vieta tam pastīvam cēlumam, kas no viņas izstaroja.
Apsēdos solā pie autob. piest. – Saule, bet dzidrs vējš. Tur tuvojās veca dāma. Ieskatījos tās sejā un nogriezu skatu – tik suniski vecuma izķēmota seja! – viņa apsēdās blakus, teica kaut ko par laiku. Es arī kaut ko murmināju ‘it kā franču valodā’ – Tad vēl noprasīju „Dou you attendez l’autobus?” Viņa saprata, nē viņa ejot uz mess – (uz to pašu baznīcu pāri ielai kur iegāja jaunā sieviete). Šī vecā – blakām sēdot un runājot pēkšņi nelikās tik nožēlojama kā pirmā mirklī – glīti saģērbusies zilā tērpā (kostīmā?) ar sarkanu platmalu cepuri. Kad viņa gāja otrpus ielai, no mugurpuses, viņa bija īsti O.K. apmēram no manām jaunām dienām. Tuvumā – viņas viena kāja bija daudz resnāka kā otra, viņa gāja ļoti slikti, maziem soļiem, ne aiz lepnības, bet aiz kāju vecuma. Vienā kājā zeķe izskatījās mazliet citādāka krāsa – tas varbūt tādēļ, ka otrā kājā varbūt apakšā nailona zeķei bija gumijas zeķe. Bet – īso mirkli kopā sēžot – es pirmo reiz (?) jutu simpātiju, kaut ko mīļu tuvu pret vecu sievieti – es domāju – es varētu justies labi ar viņu, runāt, pasēdēt pie kafijas vai tējas. Man viņa patika.
Pirmdiena
Atkal karsts, sutīgs – Piegāju pie kaimiņiem (pa kreisi lejā) – viņi runā tikai franciski. Tā kundzīte būtu jāsatiek biežāk – tad kaut ko varētu runāt. Tie kas zin arī angļu val. tūlīt jauc iekšā angļu val. Well – nekas nav padarīts šodien! Un negribās ķerties vairs vēlu klāt, izmiekšķēts karstumā.
Otrdiena.
Ne tik ļoti karsts. Sutīgs gan. Tagad beidzot mazliet līst. Tukša diena.



