Svētdiena
Mishels bija atbraucis. Noparkojis mašīnu (lielu melnu) pie mana loga. Un es to gaidīdama biju izmazgājusi matus, sakopusies (zaļā kleitā) – un atjēgties – ka tas patiesi Mišels un tā viņa mašīna un viņš iet un iet un krāmē (drauga? ) lietas mašīnā. Bet līst. Un es – nespēju iziet, nespēju atvērt logu – es nezinu ko es varētu teikt, ko darīt? Neko! Es jel varēju paprasīt – kā iet jaunā vietā? Nē – es nevarēju neko. Es rakstīju uz mašīnas – ‘vai skriet vai stāvēt?’.
Un vispār ievēroju viņa atbraukšanu ļoti sen. Varbūt viņš atbrauca jau no rīta agri – redzēju melnu mašīnu pieslīdam sētas pusē. Bet neskatījos – nedomāju. Dzirdēju vēlāk soļus – tad tikai izgāju uz otru pusi. Pirms tam reiz redzēju maizi nomestu putniem, vai vāverei kas tur vienmēr skraida. Tagad tikai domāju – varbūt tas bija viņš! Un es te ņēmos ar matu mazgāšanu un nezin ko, lasīju visu avīzi. Varbūt viņš piebrauca te aizmugurē iznest šo to, un vēlāk piebrauca tur. Ak – man nav laimes šais lietās ne saprašanas.
Tik viņam aizbraucot es biju tuvāk logam un viņš pamāja. Tad tūlīt vēl atgrūda mašīnu ielā, apstājās uzskrēja vēl reiz – kur, pie kurām durvīm?? Viņš tomēr tur noparkoja – tur bija. Un es sen biju domājusi kā es sauktu, varētu kliegt no prieka Mishel! Es nevarēju. Bet Pascals to jau ir piedzīvojis un zinājis un pateicis kā tas ir!
Piezvanīju Dzidrai! Viņai iet labi! Izstāde bijusi success! Un Inese piezvanīja – viņai iet labi! Nākošvasar – darbs atkal tur!!!
Es nedrīkstu vaimanāt. Bet ja es rīkojos nepareizi – tad jāvaimanā. Vai es rīkojos nepareizi?? Es jūtu ārpus realitātes un dzīvoju realitātē, piespiežu sevi dzīvot realitātē, domāju – ka tā mana realitāte. Bet varbūt nav? Varbūt man tiesības dzīvot tā – kā es jūtu! Un es iznīcinu sevi, vienmēr visu laiku.
Miķelis (Mishel) bija tas ko es pazaudēju jau 40 gadus atpakaļ. Miķelis – nomira – un es būtu aizbraukusi pie viņa ciemos (ja autobuss nebūtu jau aizgājis) tad – kad viņš jau bija miris.
Piektdiena 6. jūnijs. 1986.
Nothing. Izmazgāju matus, aizgāju pie friziera – nogrieza īsi, ne šā ne tā. Biju pastā, shopā, uz M. Roj. ielu pie Coutu – vitamīnus un matu krāsu… Likt vai nelikt??? Varbūt likt – bet kāda tā ir? Un man nav ‘instrumentu’ – adatas ar ko izvilkt tās ‘strīnes’. So. Sacepu nupat vēl kādu – cepumu. (Vakar vistas gabali ok – viss ir iets un darīts – tikai ne – rakstīts kaut kas literārs.)
Vakar vēst. no Kreišmanes. Tas bijis tas pats vakara atreferējums no Kreišmanes, ne – manas grām. apskats kā Gubiņa teica. Kr. nelaimīga – ka es ‘bijusi laimīga’ – solās rakstīt uz manu 80g. dzimš. d.! What a fun! Būs lāča pakalpojums?? Lai darās katrs kā var un grib. Nav vairs ilgi līdz rudenim. Gribu turēties braši un spītīgi –-
Trešdienas vakarā (pēc 3 dienām vēlā franču kursā) es biju tik nogurusi – ka es domāju – nav nekā vairs no manis. Šodien esmu atpūtusies – un iet viss kā agrāk. Tikai – tikai – kaut mani atstātu brīvībā – pati ielīdu tīklā. O, šodien ir labi! Pēc 2 dien. atpūtas.
Sestd. 7. jūnijs.
Saskaitīju izdev. – 3 ned. kādi $50 par ēdamo ‘pie visa gatava’ – tikai augļi, salāti, siers, piens, maize!!! Daudz izdots!! Nav tomēr gluži 50 – ap 40+.
Sapnī, it kā ar Dzidru, uz mazas nūjiņas pieturoties (tas bija – tā pareizi!) kāpām ļoti stāvās kalnu spicēs. Vēl un vēl! Un tad apstājāmies un atskatījāmies! Jākāpj lejā! Absolūti stāva siena! Labi ka vēl tāda kā vaga pa kuru pieturoties rāpties lejā! Bet vēl nenokāpu! Ak šī kalnos rāpšanās, dažreiz. Ilgi nebija bijusi tagad.
Kopš Kreišmanes vēstules (par m. 80.) radās spītība (dzīvot, izrādīties ar savu doto spēku) – un labs gara stāvoklis. Gluži priecīgi – un ir viegli! Sūdu – visa tā Toronto lieta – ko man bēdāt! Tā – vai šā!
Nākot no Larimiere ielas šurp – (man liekas) manī sāka skatīties tas indietis (?) kas dzīvo aiz auto garāžas. Reiz sen redzēju viņu tur durvis atslēdzam (viņš bija savādi ģērbies). Šodien es biju lielajās zaļsvītrainajās vasaras biksēs un baltā blūzē (mati tikko nogriezti) es nācu (varbūt pret gaismu no mugurpuses) viņš sekoja vaļā durvīs un apstājās slēgt un gaidīja un skatījās līdz es nogāju garām. Es arī uzskatīju viņu – liels, jauns, ne visai glīts, noguruša zirga acīm – viņš blenza manī. Varbūt viņš domāja, ka es esmu no Indijas! Tās bikses zaļganas platas un baltā blūze – savāds izskats. Te nu bij mans sapnis – par mīlestību. Kaut kas varbūt arvien notiek, tikai ne tas ko gaida.
Biju 2 reiz līdz M.Royal ielai – vēl pa labi tur – līdz tabakas veikaliņam, pēc bus tickets [Right: Montreal Senior public transport card].
Un pirmo reiz līdz stūra augļu veikalam, nopirku rudzu maizi tur. Esmu staigājusi – bija silts! Tagad lija – un rītu solīti lieti.
Nezinu kas ar mani noticis! Pēc Kreišmanes vēstules kas solās rakstīt uz manu 80. – es esmu atdzīvojusies! Prieks un labsajūta dzīvot – kādas spītības dēļ pret tiem kas skaita manus gadus.
10. jūnijs
Kartiņa no Karinas – 1910.g. Banfas ‘lielā iela’. –
Trešdiena. 11. jūnijs 1986
Vai tu ko teici? Nē, Tu nesaki neko. Vai klausies, ko es runāju? Es nezinu. Tu nesaki neko. Koks atbild man lapu valodu Ar zaru šalkšanu Putns ierunājas Kad es garām eju. Tu esi mēms kā zivs Krāc tikai okeāns Un atbilde man visam Ko Tev teicu Un tur man jāpaliek Kur vējā koks Šalc okeāns.
Sestdiena, 14. jūnijā 1986.
Saule atkal. Vakar lietus un melns gara stāvoklis. Šodien normālāk. Bet lai gan kāda doma – aina – rādās – rakstīt to – vēl riebjās.
Kādas sēklas lido gaisā, ielā no koka uz koku. Kā bites, lēni, gaišās pūkās.
Sirds pilna vārdu, tēlu Bet puskrēslā tie iegrimuši Tev, tos dienai atmodināt Tev jānāk Tavam tuvumam tie Pretī izsteigsies kā rokās sadevušies Tie tagad klīst bez skaņas Tev jānāk. Tie negrib sāpes runāt Tie priekam dzīvot Augt, kā zari saplaukst vasarai.
Trešdiena 18. jūnijs.
Drīz būs Jāņudiena. Ak, es nokaltusī… Līgo! Vai kur kāds līgo? O, jā – Latvijā līgo kā agrāk. Arī citur kaut kā līgo.
Vakar, laikam par daudz kafijas dzēru – nevarēju gulēt. Šodien neeju ārā. Kaimiņos atbrauca – varbūt jaunie iemītnieki. Tādu brīdi zila baložzila – mašīna bija pie mūsu garāžas. Ko es domāju, ko es dzīvoju? Es nedzīvoju? Bet es dzīvoju – man vēders sāpēja no uztraukuma un bēdām – kā Dzidrai agrāk, kad visi no viņas brauca prom. Kādēļ es nevaru piespiesties rakstīt?? Varbūt jāiet kādā kafejnīcā. Bet te – viss ir pamiris…
Ceturtdiena, 19. jūnijs 1986.
Ļoti jauka vēstule no Dzidras – kāds pāris gribot pirkt to bildi, kas man patika – kā spēļu kartei galva uz abiem galiem. Nosūtīju vēst. Dzidrai un karti un grāmatiņu Tālim – abas lietas par mazu, par bērnišķīgu viņam, bet ko varēju dabūt – un french valoda mazliet. – Varbūt viņš mācīsies franču valodu, Dz. teica. Cik labs prāts – ka laba vēstule. Diena gan pagāja ar to vien. Un no visādām atliekām – cepu mazu cepumu – kūku.
Šis maigais solis iets Būs jau vakardiena Kad Tu iesi Mums ir tikai šis mirklis Un viņa nav Jo sākdamies viņš jau beidzās Tad ļauj man staigāt Vakardienā Kad Tu aizej Labā, vizošā vakardienā.
Sest. 1986. 21. jūnijs.
Vakar izmazgāju matus tā – lai šodien varētu iekrāsot. Šorīt skatos spogulī – tik skaisti sudraba mati! Vēl nekrāsošu. Pārnāku no šopīšanas. Atkal – miera nav – jākrāso vai nē? Beidzot – tā nevar dzīvot šai mūžīgā ‘ko darīt’? – Ņēmu krāsot. Iznākuši gaiši – tikko tumšāki kā bija. Var teikt labi! Varbūt – dull…?? Bet mazākais – nav liela pārmaiņa. Kā varēja zināt ar to pašu krāsu tik savādi – kā pag. gadā kad Dzidra iekrāsoja? Nekad nezini kas tai pakā?!
Ceturtd. 26 jūnijs 1986
Es gaidu ciemiņu
Tas tikai svešinieks kāds
Bet gaidīšanā ir spēks tāds
– Man šķiet, tas būsi Tu!
Un viegli ir ne grūti
Viss jūk un stājas
Vai var palikt mājās
Skriet pretī, gaidīt
Līdz nāk Tavi soļi.
Tikai svešinieks kāds
Bet gaidīšanā ir spēks tāds
Es dzirdu – nāk Tavi soļi.
Sestdiena 28. jūn. 1986.
Tu atstāj man visu vienai
Izdzīvot – priekus un bēdas
Gaidīju, bēdājos
Tu nāci ar ziņu
Ko nesapratu.
Lielo jūtu iezīme arvien
Ir visa pārprašana –
Nu prieku kā lai to ņemu
Ar ko lai dalu,
Kad Tavi soļi ir prom.
M? piezvanīja. Liekas M. zvana, ne pēc M prasa bet to es apjēdzu dienu vēlāk! Ha!
Tumšs, tukšs, nezinu nekā.
Bet kāds piezvanīja. Šodien un vēl reiz agrāk. Un teica abas reizes to vārdu. Bet pirmo reizi man likās sievietes balss – tomēr nevar teikt – neskaidri. Otrreiz piesmakusi – it kā vīrieša balss. Un – abas reizes teica M. Kas tas bija? Un vairāk neko. Klusums. Nolika klausuli? Jā, liekas. Jeb es noliku, kad viss bija kluss – vai vēl ko lai gaidu?
Svētdiena 29. jūnijs. 1986.
Vakar kaimiņš + viņa girl – apstājās pie manis uz kāpnēm. Parunājāmies. Šodien tie izvākušies, rītu jaunie iedz. nāks iekšā. Mišels nākšot (vakar?) tiem palīgā krāmēties. Vakar – liekas viņš vakarā piestāja, ienāca, aizgāja? Ja viņš zvanījis (?) tas varēja būt – prasīt nakts mājas. Jeb tomēr – kāds svešs. Bet 2 reizes un pirms (vai abas reizes tā) šeit iebraukšanas. Nu – tas garām, ko tur. Mana sirds ir pārāk vārīga lai saskārtos ar dzīvi. Vienkāršu dzīvi.
Skaists, saulains, silts rīts. Lēnas vēsmas zaros. Miers.
Šķiršanās rīti, šķiršanās dienas Aizlūst kā smagi ziedi. Līst sāpju rasa, laime vēl Laime uz rokām. Tukšs gaiss paliek uz lūpām Siltais skāriens – tauriņa spārns Dreb tad laikiem cauri, vēl laime Laime uz lūpām.
„Lentas siet un ārā iet!…”
Piektdienā bij vēstule laba gara + foto no Freijiem.
Un es gaidu, gaidu
Kad tas nāks
Smaids
Kā zvaigzne nokrizdama.
Man liekas es nekad neesmu vēl redzējusi tik laimīgus kokus (šūpojamies) šūpodami galotnes zaļas, vēsmās, gaismās.
Pēcpusdiena. Jā 4. p.m.
Kaimiņi aizbrauca. Mish. atstāja mantas garāžā un krāsaino TV – istabā te, lai lietoju līdz nākoš nedēļai. Nepaspēju pateikt ka – varbūt te nebūšu.
2 jauni aizbrauca pirmie. Tad ienesis te radio (iekārtojis lai varu lietot) viņš aizsteidzās un laikam tīrīja māju – gāja ka rūc tur. Un es gaidīju – es domāju ka viņš vēl ienāks – galu galā – garāža vai aizslēgta? Bet tā – jau tagad viņa ziņā. Es gatavoju kafiju, es domāju pirms ceļa piekusīs visu laiku strādājot, lai iedzer malku. Bet viņš aizbraucis! Protams lietus sākās un stājās un viņš pats viss droši vien nosvīdis slapjš. Un – ko viņam man teikt? Un kā? Bet es domāju – ka viņš nāks. Un gaidot es arī jutu – realitāte ir tāla un nav klāt pie manis. Es esmu kā koks sevī. Es nevarētu iet tā pretī, kā es to kādreiz iedomājos. Īstenība audzē un arī izdzēš to iespējamību. Es nejutu iespējamu kaut mazāko fizisko saskaršanos. Es biju – izslēgta no dzīves sevī. Viņam nebūtu bijis iespējams būt vienkārši pēc šejienes paražas būt atvadu intīmam un nebūtu bijis iespējams būt atsaucīgam tam, kā es izteicu – Mishel – satiekot to, ar iepriekš sagatavotu tas ir – to Mishel – kas ieperinājies iztēlē, balsī. Viņš nevarētu rādīt ko, nevarētu arī būt absolūti ikdienišķs – tā kā es neizgāju pie durvīm – viņš aizlaidās. Un tomēr ir tāda sajūta – viņš aizlaidās, aizbēga un ir ļoti vientuļa sajūta. Es pat sagatavoju mazu sviesta riku kā māte bērnam, redzēju, ka meitene paņēma sev ceļā ābolu līdz… Es esmu izslēgta no dzīves. Lai cik tuvu un ar cik maigu vēlēšanos kāds pienāk pie manis – nekas nevar notikt.
Tomēr H. mazliet to spēja. Mazliet un arī Davids. Mazliet. Gandrīz varbūt daudz. Davids varbūt varētu visu. Davids – bet ne es. Un tā tas vienmēr. Tomēr man liekas – šoreiz es diezgan izrādīju gaidīšanu. Un šoreiz arī viņš ir izrādījis kādu jautāšanu, it kā vēlēšanos. Šorīt izskrēja nopietns ar cigareti zobos uz savu mašīnu. Un man bija jāiet un jāmīkstina attiecības ar laipnīgu – ko? Gaidīšanu? Does not matter what matter. Par daudz un – par maz!
Tikai vientulība ir tomēr smaga. Lai arī jau pierasta 20 gadus.
Skatos, vai līdz asarām jūtās, Freiju bildīti, viņi tik dzīvi tur!
Pirmdiena. {30.6.86}
Vakars. M. draugs ir atbraucis – krāmē savu utilīti pilnu (pie loga). Nezinu vai M arī ir? Ir ½ 11 nak. Rītu holideja. Šodien ienāca jaunie kaimiņi.
Izmazgāju veļu. Atšuvu rozā bikses. Melnās vēl ne hū!
Pārrakstīju 2 ex. ‘Kanādas mežu’. Sūtīšu ‘Latvijai’ uz Vāciju, vai nu lasīšu Toronto vai nē. Nevaru iedomāties ceļa grūtības un izdevumus!! Vēstules vēl nav. Liekas – nebūtu varbūt labi – satikt Arturu! Citus – man nav ko satikt. Briedis gan kādreiz jāsatiek – runāties par veciem laikiem etc. Bet – tas nemaz nebūtu Dz. Svētku laikā izdevīgi. Visi – būs aizņemti, pārpūlējušies, pārskrējušies, pārdzērušies.
Tavs tuvums, kā mākons maigs kas Lej straumes pār putekļainu zemi.