Maijs 1986 (Ķikure/Kikure)

Ceturtdiena

Vēsāks, tagad vakarā – līst.
Staigāju pa drēbju veikaliem – kādēļ man tur jālasa! Nebūtu tas – es mierīgi brauktu… Tagad jācīnās uz tik daudz pusēm. Vai es tiešām lasīšu? Jeb – es pazudīšu kaut kā?? Vai tik tiešām man vajadzēja apņemties to darīt???

Svētdiena 4. maijs 1986.

Nogurusi diena. Varbūt no pēkšņā aukstā laika?
Noklausījāmies ļoti garu ‘galā’ koncertu no Vankuveras. Slaveni dziedātāji, slaveni komponisti. Ļoti – klasiski, lēni, pamatīgi. Tomēr uzdzina kādas ‘ilgas’. Labi ka dienā piespiedos izrakstīt šo to no ‘meža’. Vieglāk būs salikt kopā, kad sāks.
Krievijā (Ukrainē) nuclear katastrofa, līdz Latvijai radioaktīvi. So – priecīgs kas dzīvs! Nomet drūmi! Nenes šos akmeņus. Jā, atraisies vieglumam! Visiem labi ar to.

Otrdiena 6. maijs.

Lietus un būšot vēl 2-3 dien. Nekas, lai līst.

Trešdiena, 7. maijs.

Vēstule no Dzidras + kartiņa no latv. studentiem Amerikā. Un pirms tam no rīta, nosūtīta vēstule Dzidrai, uzrakstīta, rītu nosūtīšu vēst. I. Gubiņai. So – jāraksta tiem studentiem
Varbūt tomēr tas (šī ziņa) pamudinās mani kaut ko rakstīt. Lai arī – tā nevar dot iedvesmi (kā katra traka mīlestība var…) bet mazākais – domu, ka neesi absolūti pamests, absolūti tukšumā. Ja – neviens nelasa – tad tomēr nav vērts censties pēc grāmatas. Raksti savas piezīmes, ja nevari valdīties. Vai – nedari arī to. –

Ceturtdiena.

Lietus. Tomēr izgāju ārā nosūtīju Dz. vēl vienu vēstuli.

Lapa iemesta straumē
Slīd, peld, griežas
Pietverties kaut kur meklē
Atgreižas vēl reiz un vēl reiz
Pie stiebra stājas
Kas liecās un pieceļas
Liecās un pieceļas dreb vidū
Kādu atbalstu, māju meklē
Iemesta lapa straumē.

Sestdienas vakars.

Absolūts miers, nedreb ne lapa – tik plaukst lēni, stipri.
Skatoties caur manu lielo logu [right: Erna’s window in winter] – ir visbrīnišķīgāk viss – koki, pretējo māju mierīgie brūnie mūri, logi tagad sāk pa vienam zeltaini aizplīvuroti mirdzēt un debesīs vēl var redzēt mākoņus, vieglus, vakara satumsušus sārtus, caurspīdīgus slīdam, koku caurspīdīgie plaukstošie zari peld savādās gaismās un debesis peld.

Un es skatījos un pēkšņi domāju: kaut būtu Dievs! Tur maigā nakts zilumā uz kurieni ceļ zarus koks maigi plaukstošus. Kaut būtu tur Dievs, es gribētu celties tur uz Tevi debess maigumā, mūžīgā lēnībā, mīlestībā, būt kopā ar tiem kas jau tur.

Un es domās ‘noskaitīju tēvreizi’. Cik labi būtu, cik labi ir bijis, cik labi – ticēt. Ieiet lielumā no cilvēku mazuma. Ņemt arī no cilvēka tikai lielumu, mīlestību un viņa labo garu – kas cēlis šīs skaistās mājas, kas pa brīžam viegli aizsoļo ielā; ārā no tā – kur liek bumbas, kur cieš aiz savas neziņas, savas gara neapzināšanās, Dieva neapzināšanās. –

Aizvakar, vai aizaizvakar, pastu izņemot lejā [left] paskatījos uz M kas tur stāvēja uz promiešanu. Un es paskatījos otrreiz un viņš vēl skatījās, jeb arī – paskatījās otrreiz – un viņā, viņa acīs bija tik liels šarms, pievilkšanas spēks ka mans skats tur iekusa, izplūda kaut kā bezgalīgi, kā kādā bezgalīgā, bezdibenīgā dziļumā. Tas bija negaidīti, neapzināti, kāda mierīga liela spēka varā, labā, drošā, tuvā un nepiedzīvotā.
Tas bija kā?
Viņa šarms mani pārvar.
Un domājot ka tur absolūti nav briesmu, es varbūt dodos kādās briesmās? Vai reiz es nevarētu būt droša pret tām?
Šodien 5 min. es gulēju saulē ar peldkostīmu un garajām vas. biksēm – apsauļoju plecus. Bet 5 min. cēlās mazliet dzestrums, saule aizplīvurojās.

Svētdiena 10 am.

Pavasars.
Saposts gaišs bērns, ar tumšzelta horstaili pār muguru, baltās zeķēs, kurpēs pārskrien ielai, zvana pie pretējās mājas durvīm, pēc zvana stiepjas augstu, tad mīņājas nepacietībā. Durvis atveras. Otrs bērns, mazliet lielāks vēl garā nakts tērpā stāv pretī, klausās, runājās, kavējās, vēl nav gatavs, vēl nav zināms, vēl jāgudro, jārunā ar lielajiem – lai zinātu, izlemtu, postos, dotos kopā. Kur? Visur. Kaut kur.

Koki tik tikko zaļganu miglu zaros ietērpuši šūpojas gaismās, debesīs, mākoņi viegli caurspīdīgi šūpojas. Zeme arī, mēs arī? Jā viss šūpojas viegli dairi, nebeidzami mūžīgi šai dienā, šais dienās.
Gaišs, balts saposies cilvēka bērns apstājās pie durvīm. Koki, mākoņi, debesis šūpojas, skaņas, domas līst, lido, krīt laikā kas plūst, skalojas pāri, zied, aug.

Pirmdiena

Laiks skaists, gara stāv. (nezin kādēļ) šorīt owful. Kā lai es tieku pāri tai Toronto lasīšanai. Es zinu, un zināju, ka es negribu, nevaru lasīt etc. Kad apsolos – es to aizmirstu. Vai es varu – ‘saņemties’? kā? Un – kādēļ? Tās dumības dēļ – ka apsolījos…

piektdiena 16. maijs. 1986.

Lietus. Silts. Ceriņi zied. Kreimenes dārziņos zied.
Inese nupat (12.30) aizbrauca uz Banffu! (Ottawa, Toronto etc)
Mishels (satiku pie durvīm) aizbrauks šodien dzīvot Quebekā. Man žēl viņa burvīgā smaida un žēl tās drošības sajūtas ko viņa dzīvošana te deva. Brīnišķīga persona, pēc vārdiem, izturēšanās – smaida!

Vakar man uzsmaidīja M. bet ko es ar to varu darīt? Tikai – ka cilvēki vēl Tevi redz. Kā? – To es nezinu. Tomēr kaut kā laba (?) dēļ. Tagad – jāpagaida kā es te savā tukšumā jutīšos! Un tad es gribētu rakstīt uz Toronto – ka es nelasīšu!! Un tad braukt uz to sanāksmi – happily. Citādi varbūt – es nebraukšu nemaz!
Pavasars.

Tagad šai brīdī, vēl tā sajūta – vēl arī Michels nav aizbraucis (viņš – uz neredzēšanos jādomā) viņš vēl ir tepat. Gribētu noskūpstīt kā te to dara uz abiem vaigiem – bet smaidu nevar noskūpstīt. To var ņemt tikai ar acīm un man žēl, ka to es nevarēšu vairs ņemt – viņa smaids bija neredzēts – ne vaibstos ne sejā – bet pāri tai, kā gaisma. Tas bija fascinējoši uztvert to – ne tuvu, bet mazliet attālu, lai var just tā mirdzēšanu, vizuļošanu, tā nenotveramo, gandrīz momentālo bet pilnīgo uzplaukšanu, uzvizēšanu. Un reiz es nespēju skatu novērst un grimu pazudu viņa acīs, skatā, bet tas nebija smaidā vairs, tikai smaidu izsauktā atdošanās, aizplūšana, ieplūšana –
Patreiz aizkrīt durvis! Un ir – pavasars!!!!

Paceļu acis un redzu – cik zaļi ir maigie koku zari – un nāk pāri simts atmiņas no šķiršanās dienām tur, te, visur, vienmēr.
Mazas lietus pilītes jautri krīt uz asfalta kur tikko pārgāja riepas. Dzīve! Kaut kur Rīga, jūrmala, kas vēl – nāk pāri prātā – mūžīgā šķiršanās. Šī šķiršanās maza, nenozīmīga – un tomēr paspīd kaut kas kā saule – un aizmācās, zūd, un nesaproti vēl – ka tas ir – beidzies, vēl nes to līdz, vēl meklē, it kā satiec to vēl! Bet nav. Cita mašīna te pienāk, apstājas – sveša. Sveša, kā viss. Tu vēl skaties, netici – nē tā ir cita, sveša, sāpīgi bezgala to just. Tukšumā skan soļi. Tie soļi ir apklusuši, kas valdīja dienas.

Arī Inese tagad prom. Bet viņai jābūt prom no manis. Viņa sagādā visu man. Bet pati ir prom. It kā arvienu – prom. Lai arī tā nav. Tuvāk nevar padzīvot, tuvāk nevar satikt, sadzīvot, tuvāk nevar piekļūt arī vistuvā tuvumā. Šķiršanās arvien ir vidū.

Sestdiena.

Vēl slapjš, apmācies. Tukšums apkārt. Bet – labi ka tā. Es būtu cietusi. Jāiet spītīgi pret likteni. Jā – pirmo reiz pēc nelaimīgās pieteikšanās lasīt – es jūtu saņemšanos spītību iet un izdarīt! Nebēgt. Negaidīt neko. Nebaidīties. No kā? Lai iet viss pāri. Viss ir aizgājis. Viss tiek atņemts, ko man žēlot, ko glabāt no kā baidīties? Spītēt! Kam? Savām ciešanām.
„Partir, c’est mourir un peu.”

Nekad man grieķa skulptūras, skaistu cilvēku tēli, nebija šķituši cilvēcīgi skaisti. Apolons vai kolonna tas manā sajūtā līdz šim ir bijis viens un tas pats. Un dzīvos cilvēkus (varbūt izņemot Dzidras augumu…) man nekad nav dzīvi saistījies ar grieķu tēlu pilnību.

Mishels man to atklājis – pie durvīm reiz kad viņš stāvēja un tagad pasniedzot, pastiepjot rādīt apsauļoto roku. Tā bija dzīva grieķu tēla roka. Dzīva mākslas tēla roka. Un augums un viss. Viss izmodelēts, tīrs, pilnīgs, un dzīvs, silts, spēka, laimes pilns. Ņēmējs un devējs, valdnieks. Un dzīve to pamazām sadeldēs. Bet par to šais dienās vēl nav jādomā. Šīs ir karstas, dzīvas laimes saules dienas.

Tādas man arī bija. Bet vai es to sapratu? Vai kāds to saprot? Nē – tas viss kļuva pārprasts: ka tas ir pašsaprotams, ka tas ir mūžīgs, ka tas nekas sevišķs nav, ka vajadzētu vēl daudz ko labāku. Un vienā dienā tas viss sāk sabrukt. Un tad ir par vēlu dzīvot kā Dievam.
Bet kā to varētu darīt? Kā dzīvot? Varētu kļūt pašmīlis – Narciss priecājoties par savām rokām, kājām. Tādu nav trūkums. Nav citas izejas – šī jaunā mašīna paliek darbā – lai iztur ko var un lūzt un nodilst – kas nevar!

Ak, šīs tukšuma dienas
(Pēc šķiršanās)
Šīs smagās rievas
Debesīs, un ielās. 
Vējš maigumu šūpo
Pāri visām sejām,
Nekad pilnam iegūto 
Tu zini uz mūžu ejam.
Ak, šīs maigās dienas
Kad klusi sāpes auklē
Daudzās svešās sienās
Redzi logus saulē.
Ak šis maija zaļums
Bērzu un ceriņu elpa
Tavu skumju tāluma
Pieriet pasaules telpa.

––––––––––––––––––-

Šo maigo zaru glāstus
Koks izdala maija vējā.
Kur ir tā seja
Kas sauli nesa smaidā?
Paliek te sienu tukšums
Un ielu vientulība
Kur pacietībā
Tev maldīties savā gaitā.
Ej, grimsti atkal šai maijā
Tik zaļu zaru aijāts.

Pirmd. (brīvdiena).

Lietus un apmācies bet jauks laiks.
Vakar naktī atverot logu – balta mašīna pret mūsu durvīm. Mish. ir atgriezies es domāju. Un smaidu ir viegli savilkt un viegli atstāt sejā. Šorīt – pusgaismā (3 ½) – mašīna izskatījās dzeltena. M. nav atgriezies. Tomēr ir. Varbūt ir. Pēc kaut kā – šod. brīvdiena. Un es iedomājos ka es varētu skaļi priecīgi izsaukties Mishel! Bet maš. šķita dzeltena. Es nogulēju ilgi – mašīna ir balta, tomēr. Viņš varbūt ir te kā agrāk. Viņš ir te. Iedomas dara labu.

Es tērpjos tā it kā viņš būtu. Uzrakstu (uz mašīnas) kādu īsu gabalu, ko es nekad citādi (bez Mish. atgr.) nevarētu uzrakstīt. Es arī – apņemos – ka es tomēr Toronto lasīšu. Kas man kaiš! Es esmu bijusi tur, tur, man pieder tik daudz kas bijis. Es lasu franciski skaļi un tad lasu latviski skaļi. Beidzot lasu to lasīt domāto meža gabalu. Iet labi. Man ir balss un droši, izglītoti runājot – zobi netraucēs – labi! Es aizeju uz veikalu. Pastaigājos. Bet balt. mašīnai nav ‘numberplates’. Tā nav viņa maš. Viņš nebrauktu ar tādu. Bet varbūt viņš tomēr ir te. Kā agrāk. Es spēlēju (arī no rīta jau spēlēju Bachu – bez lielas izvēles) – es izmeklēju Mocartu mazliet spēcīgu, mazliet kādas kaismes pilnu – izspēlējos. Kāds aiztaisa otras ārdurvis. Es pieeju pie loga. M. krauj mašīnā (pelēkā maš.) kādas mantas. Es nevaru saukt no loga Mishel. Es pieeju pie aizvērtajām āra durvīm pie stikla durvīm un skatos. Viņš saliek lietas paceļ skatu uz mūsu durvīm. Noliec galvu. Paceļ otrreiz un sveicina ar smaidu un rokas vēdienu. Es atsaucos – bet viņa smaids nav ļoti briljants, šķiet bēdīgs vai dusmīgs, arī mans smaids neuzdzirkst kā citreiz atsaucoties viņa priecīgajam. Man gandrīz jādomā – kādēļ es līdu pie durvīm?

Pag. reiz – kad viņš gāja projām – es domāju – kādēļ nepielīdu pie durvīm! Te nu bija viņš abas reizes – pacēla galvu, pavērsa skatu šurp. To jau es meklēju. Un viņš ir prom. Un citu soļi skan tur aiz sienas. Bet viņa meitene – vai tā aizbēga tanī taksītī? Vai tas zellis būs viens? Vai Miš. nevarētu nākt tad atpakaļ? Nē – viņš aizveda vēl mantas prom pelēkā mašīnā.
Bet baltā maš. mani veda uz domām, uz patiesību ka viņš ir te. Kā tas varēja būt?
Un – liekas es lasīšu Toronto. Un – par to visu mēnesi nebēdāšu. Tas ir it kā – nostiprinājies.

Lasāmais gabals ir – daļa no manis – tur nav nekā man sveša, mākslota – es to varu lasīt mierīgi. Vai kādam kas tur tiek vai nē. Es to lasīju visiem Paddingtonā – un tiem ‘nekas tur netika’. Bet man no tā nav dūša zudusi – taisni otrādi, es te varu runāt otrreiz un labāk.
Thanks Mishel! Million thanks for your smile. A smile is worth a million tears! Vai nē!!!
Iela – ārs ir tiešām burvīgi! Šie koki, šis viņu maigais zaļums, šūpošanās vakara vējos, vieglā lietū kas bijis un iela jau gaiša, sausa. Neizsakāma dzīvība!!!

Otrdiena, maijs 20.

Lietus. Zaļš.
Nosūtu vēst. I Purvai un Dzidrai.
Redzu ka man ‘rakstos ir parādījušies’ šai gadā jau 4 dzejoļi! Tas nav maz! A? Dzidrai – šodien tur, ir dzimš. diena! Un arī – izstāde! Un Inese vakar piezvanīja kaut kur no ‘ezera malas’ hoteļa. Šo nakti cerēja būt pie draugiem Vinipegā!

Kaimiņš staigā viens! Vai ‘viņa’ nav atgriezusies? Vai viņa ‘aizskrēja’ kā es to redzēju ar taksīti? Vai tas bija Mish. kas vēlu ienāca un ierunājās? Baltās maš. šorīt nav. Varbūt tomēr bija viņa klaburkaste. Bet kur viņš brauca ar pelēko? Kas man daļas! Lapas – zaļas!

Ceturtdiena 22.V.86

Nosūtīju E. Dēliņam Violetais Eikalipta Krūms, (Mans Ceļotājs) – Klaidonis – abi no cikla ‘Mēs un Viņi’.
Vēstules no Dzidras un Ineses! Dzidra pilnā sparā rīkojās izstādei!! Feina ielūguma karte ar zīmējumu! Viss liekas gaiši un saulaini!!!!! viņai – nosūt. grām. Inesei.

Vai kāds vairs tā alu darīt prot
Ar prieku, bijību, padomu negrozāmu
Apkārt jautrība kur staigā klusināta
Kad silti garo gaisi, misa līst.
Svētku noreibums, pirms gatavs viss
Jau skāris saldi sirdis, prātus
Jau godā tērpies viss pirms sācies
Ar maigām delnām smelts ik rīts
Un vakars gludināts zem bērzu meijām.
Sveicināts laiks, Tavs labais vaigs
Vēl atviz pāri ar solījumu.

Svētdiena.

Saulē biju vai ½ stundu – bet nekādas krāsas! Sajūta tomēr bij ‘silta’ pēc tam. Tukša diena. Nevaru saņemties rakstīt. Toronto – kā nelaime stāv priekšā. Jūtot šo ‘paralīzi’ – atkal domā – kāda velna man braukt!!! Pūli es nemīlu. Un – visi būs aizņemti ar saviem svētkiem. Ja nu tos Madoniešus satikt?? Kādēļ man zaudēt visu vasaru un vairāk – šī muļķīgā notikum dēļ?? Žēl visa mēneša! Ko es padarītu? Es nezinu! Es justos brīva! Ne mūžam es vairs neapsolīšos kur kaut ko lasīt!!!!!!!

Pirmdiena.

Silts. ‘Kanādieši’ – Montr. Quebecoi? Hokejisti dabūjuši Stanley Cup – vakar Kalgarijā.
Vakar – ‘fani’ izdemolējuši Montreālas centru – 20 veikali izsisti, izlaupīti, 20 mašīnas sabojātas, daudz kas sadedzināts ugunskurā uz ielas vidus, aerodroms izdauzīts, piemēslots – prieks gājis pāri malām. Šodien pilsētā oficiālā sportistu godināšana, gājieni, runas – viss (plkst 11 am) sācies labi – beidzies atkal ar sišanu dauzīšanu piedzērušu (visa pilsēta apdzērusies?) ālēšanos. Policija pārstrādājusies, vakar ‘par vēlu’ ieradusies…

Es nogriezu mauriņu, sauļojos pēc tam nepilnu ½ st. karstā saulē – un vakarā tagad – negribējās iet uz kursu. Tik vēlu jānāk mājās… Izgāju tikai ārā. – Un redzēju kādu piedzērušu vecāku vīru ejam gan taisni, bet pilnā un nožēlojami un ar zelta medaļu kalkā! Vai tas bija viņa īstais, nezinu, bet tas bija traģiski to redzēt. –-

Jā, redzot vandalismu 6 p.m. ziņās T.V. – es izlēmu uz stundu neiet lai gan biju jau saģērbusies. Tik vēlu jānāk mājās – visa pilsēta piedzērusies, es nogurusi – tā es atnācu un sēdu. Sāku pārrakstīt kādas vecas piezīmes par – ķirbjiem. Nekā liela, bet varbūt jāpārraksta. Nepabeidzu jo – tur daudz kas jālabo, jāpārkārto. Apstājos – gaidu rītu? Esmu nogurusi – no kā, no saules? No – neziņas? No kā? No vecuma? No vientulības? Arī no tā, ka pasaule tik – rupja. Uz TV. būs (laikam šovakar) arī runas par to, ka bērni uzbrūk vecākiem, ar nažiem ar ko vēl. Bet tā vienmēr ir bijis kaut kur ‘samazgās’. Īstā dzīve rit pāri. Bet īstā dzīve ir kļuvusi šaurāka straume, samazgu plūdi lielāki. Tomēr – tomēr tā ir. Un kas to izkārtos, uzlabos?