Trešdiena 2. aprīlis
Vāc. avīzē Latvija, mans dzejolis – Tai stundā. Jāsūta vēl. Kas? Smagums liedz strādāt.
Kur tā mazā Herta Mednis (no Akadēmijas) palika?
Balti mākoņi visu rītu rāpjas pār jumtiem.
Es gribu prom! Kur? Kur?
Es gribu salocīt kopā, šo un to pusi!
5. aprīlī 1986.
Jūs, mani vistuvākie, mīļākie Savādā kārtā atraisāt mani no šīm dienām Rādāt man manu ceļu – Un tas vairs nešķiet tik grūts. Smagāko visa līdzņemt vēlēšanos/domu Atstājot – viss kļūst vieglāks, Iešana un kavēšanās. Zari iztrīsas vēsmās – Un dairi atmiņa skar! Kā gaismas stars aizslīd Caur dienām no zemes uz zemi.
S. kundze staigāja agrā rīta stundā viena gaišajās istabās. Apsēdās raudzījās galdos, plauktos, grāmatu kaudzēs, gleznās, traukos, garajā keramikas trauku, visādu krātu, mīlētu, vajadzīgu podu, krūzīšu, krūžu vidū, skatot tos vien pēc otru viņa redzēja, pirmo reizi to redzēja – ka neviens nebija viņas. „Neviens trauks. Jau sen nē.” Kā viņa to agrāk nebija pamanījusi. Ne šis baltais, iedzelteni baltais māla pods, medus pods. Tas nebij viņas. Ne smagie keramikas šķīvji kaudzē. Viens? Viens bija viņai dāvināts? Nē, arī tas nebija viņas. Neviens trauks no visa raibā plaukta… Glezna pretī pie sienas? Raudzījās ar pazīstamu seju… Pazīstama? Jā, nē. Arī tā stāvēja savrup. Viņai kļuva viegli. Nekas viņu nespieda ar sāpīgo tuvības, piederības, ar nešķiramā īpašuma sajūtu. Viņa (cēlās) gāja caur visām telpām, lēnām, klusu, ar vieglumu, – nekas vairs tā nesāpēja ar nedalāmības sāpi. Šī sajūta bija jāpatur, jāsargā ar to vajadzēja dzīvot vēl kas jādzīvo. Ar to bija jāmirst lēnām, mierīgi. Jādzīvo ar prieku.
Logs (turpinājums)
Bet tad dažas dienas logā ir tikai saule. Tāds spožums, ka acis jāsargā, nav jāskatās, vējš dzenā papīrus, avīžu lapas. Tad logs ir ne tikai ļoti spožs, tas arī silda. Labi.
Atveru pilnam vaļā visas četras atveramās rūtis, pārmaiņas visās izrādēs lai notiek ātri. Iela ir sausa. Automašīnas izlīdušas no kupenām šķiet lielākas, stāv brīvāk, drošāk, apzinīgāk, priecīgāk. Tās šķiet kustības sākumā, gatavībā, ātruma piesātinātas, kā sportisti. Protams rati var sākt griezties ik acumirkli, tie nav jāizrok no sniega, no ledus, no iesalšanas. Vāvere apstājas uz palodzes, savelk, saņem priekšķepiņas pie krūtīm, pastiepjas, skatās iekšā, gaida riekstus.
„Ziema pagalam. Tev te vairs nav jāubago. Parkā var būt jau kaut kas ēdams. Kas?”
Cilvēks apstājas pie ārdurvju margām, logu viņš nevar aizsniegt, tikai logā mazliet ieskatīties pastiepjoties (tāpat kā vāvere to dara?).
„Es esmu Jūsu kaimiņš,” viņš saka. Vairāk neko. Balss priecīga. Smaids arī priecīgs. Valoda cita. Sveša. Valoda no ārpus mājas, no ārpus loga, nu jau sen laikus ir bijusi sveša. Šī te ir atkal vēlreiz svešāka. Tas nekas. Tas labi. Mēs jau sen esam multi valodu pratēji. Multi valodu, daudzkultūru, pasaules īpašnieki. Mēs esam…
„Miķelis,” viņš saka.
„Miķelis!?” es atkārtoju, priecājos, smaidu, noskatos ilgi, uzticīgi, tāpat kā viņš. Viņam ir ļoti gaišas acis (vēl pilnas ar lediem?) un sarkanīgi mati. Ļoti spoži, ļoti sarkani, pagari mati. Viņš ir jaunāks kā es. Kādu (laiku), ilgu labu laiku visi bija vecāki kā es. Viņi to arvien arī pateica, paziņoja – es esmu vecāks kā Jūs. Tagad visi sāk kļūt jaunāki kā es. Es nezinu, es šaubos, vai tas man ir jāsaka? Ja neprasa, varbūt nav jāsaka.
Man ir jāver logs ciet. Sāk pūst ass auksts vējš. Pavasars nevar būt bez vējiem.
„Uz redzēšanos.”
„Uz redzēšanos.”
Mans logs ir pilnīgi pārmainījis savas izrādes – mākoņi, dzelmaini zili atvari, koku zari palsi, nenoteicamās krāsās, daudzkrāsaini bet viņos krāsas vēl noslēpušās. Egle spožāka, gaišāka un pilna putnu.
Šad un tad dienā gar to nozib sarkano matu cekuls. Es labprāt to noskatos. Tas pieder pie mana loga izrādes. Viņa jaunā izrāde. Bet tā vairs nespēj saistīt. Tās ir bijušas tikai ziemas izrādes, pasīvi skatāmās, pacietības pilnās. Man ir jāatstāj mans logs. Man ir jāiet aiz tā.
{continued April 10}
Svētdiena 6. apr.
Apmācies, vēss, lietus piles.
Ideja? Skapi, skapis??
Otrdiena 8. apr. 1986
Sapnī bija man nokrāsoti mati – sarkani, rozā blūze (skaista, teica) zaļi svārki. Jau sāku vilkt Ineses zeķes – (skaistas ar rakstiņa švīkām) tad apdomājos, meklēju savas. Bet Inesei teicu – ka viņa man arī tādas varētu gan nopirkt… Satiku cilvēkus – nezinu tagad, kas tie bija, itkā no skolas vai akad. laika.
Vai nevarētu nākt kaut kas labs?!!!
Inese arī cīnās, liekas pavisam apnikusi, nonervozējusies no mūžīgās izkarošanas.
Ārā – pavasars.
Pasaulē – sper dzīvi gaisā, kaujās.
Pastā – nekā. Un savā bērna prātā – es kaut ko gaidīju. Kaut ko labu, lielu! Ko? Labu!
Ceturtdiena
Vakar mani ķēra kāds smaids Viegls, īss, ātrs Un palika iemests, iecirsts? Kā vēja iesista Mitra lapa vaigā? Kāda pasaule Mirkli atvērta un Aizvērta, aiznesta? Otras būtnes ātrs pilnīgs tuvums Satvēriens? Nē tas nebija tas pats cilvēks Kuru es redzēju jau Vairākas dienas Nē, es viņu nekad nebiju Redzējusi. Es viņu arī tagad Neesmu redzējusi. Tas bija Viņa smaids. Smaids bez Sejas, bez lūpām – tik Smaids. Ļoti stiprs, ļoti Dzīvs, ļoti existējošs. Ļoti ātrs, tas uzšķīlās un Tvēra manu seju, iededza tur Smaidu tikpat ātru, īsu. Varbūt mēs smaidījām reizē? Varbūt es sviedu savu smaidu Pirmo? Kurš kuram mēs atsmaidījām?
Logs {continued}
Un tad logs – skatuve ir ilgu laiku klusa. Nekas neparādās. Laiks gaida. Gaismas ir iedegtas. Ne stipras, sudrabainas zem viena zilpelēka mākoņa kas nekustās pār brūno mūri, tikai atbalstās ar vienu gaišāku sānu. Durvis ir ciet. Logi tumši. Rīta gaismas viņos nav iedegtas. Tās neiedegsies. Rīts ir sācies agri. Tas nav vairs ziemas rīts. Iela ir sausa, ļoti gaiša. Gaida. Kāds cilvēks nāks, viegli nedomājot ka viņš ieiet skatuvē, varbūt viņš to zinās. Jutīs un viņa kustībās to varēs manīt.
Viņš ir aizkavējies – gaismām ir apnicis gaidīt tik nemainīgi… Viņš nāk, vai tas ir viņš? Liekas nē. Varbūt jā. Viņš staigā mierīgi. Viņš ir ikdienišķs. Varbūt viņš izliekas?
Skatuvē sāk ienākt arī citi. Pelēkais mākons pavirzās sāņus, dod vietu gaismām spožām mākoņu pikām. Bet ielā nav gaidīšanas. Iela ir tukša. Tikai saules gaisma elpo – viegli caur mākoņiem – aust, dziest, spēlējas. Cilvēks, galvenais aktieris atgriezīsies no otras puses, būs pavisam tuvu. Un tad – būtu jāspēlē līdz. Bet kā? Šīm spēlēm nekad nav mēģinājumu, tās sākas un beidzas īstas un nesagatavotas, arvien neizdevušās. Retu reizi, ļoti reti tās ir pilnvērtīgas, perfektas. Mēs kārojam par daudz. Kārojam ko citu. Mēs nesaprotam. Mēs mācamies gadus – un nesaprotam, mums neļauj mēģināt, skatuvē jāiet tūlīt. Skatuve atkal ir lieliska. Tikai vienā pusē iemetas garlaicība. Skumjas. Ziņa par neizdevušos spēli, kas vēl nav sākusies. Aktieris nezina savu lomu. Viņam nav iedvesmas. Skatuves drudzis. Viņš nezina ko viņš grib.
Neapdāvināts aktieris.
Nezin vai nākošā reizē ļaus tam iet skatuvē. Nezin arī vai nākošā reize būs.
Tagad apmācas un līs trīs dienas. Pēc skrējiena tālu pa ielām, meklējot to kas bija pienācis tuvu, raudzījās logā, nāca pie durvīm, gaidīja brīdi – un gāja, bija prom, kā viss, it viss – nāk, tuvojas, ir brīdi pavisam tuvu, tad nākošā mirklī – ir prom.
Pirmdiena 14. apr. 1986.
Rīta stundas ar maigo gaidīšanu aizslīd, izžūst. Putekļi sāk celties. Iela ir tukša, lietišķa, bez aicinājuma un solījuma. Viņā iet sveši cilvēki. Vai tie bija tikai vienu mirkli? Acis neziņā aizverot – atrodas cita diena, cits rīts, saule, maigums. Un dziest – tas cilvēks ir miris, kas staigāja tās dienas maigumā, un tā diena.
Otrdiena.
Rīts. Saule. Rīts pilns gaidīšanas kā ezers vizuļo pāri un sāk izžūt gaidīšanai ievelkoties ilgāk ilgāk. Tik ilgi jau cietā dienā kas noliedz. Vēl viens saules stūris gaida tos soļus. Vēl tic. Kā es. Bet mākons viegls neraizējies ne par ko ne gaidot ka pār jumtiem maigi veļas, nāk, zūd savā ceļā. Dzied aiz smalkiem zariem. Senā vārsma ienāca prātā raugoties maigajos mākonīšu ‘bubulīšos’.
„Mākonīši kopā lasās Visas malas lietus prasās – Tikko pērkons ziņu dos, Līs!”
Ceturtdiena
„à cabine de sucre”
piektdiena 18. apr.
Vakar ar Inesi + draug. bijām sīrupa (kļavu) darīšanas mežos, lieliskas pusdienas kabīnes hallē-restor. Saule, staigāšana – laipni inteliģ. cilvēki.
Vēstule no Indr. Gubiņas un vēstule no Intas Purvas – man jālasa 4. jūlijā 5 p.m.
Vakardiena – atspirdzinājums vienmuļās dienas. Atradu – vizbulītes, gan ļoti gaišas tikai – bet īstas vizbulītes. Vienmēr vēl atrodas kaut kas 40 g. neredzēts!
Tagad – tā svētā stunda pirms pastnieks nāk.
Ceturtdiena 24. aprīlis.
Vakar vēstule no Elv. Ārones – bijusi slima.
Šodien ieliku dārzā, zemē – krokusi saknes un istabā podiņā iesēju thime un koriandri.
Sestdiena 26. apr. 1986
Ar pavasara spēku pieriet debess Pie zemes tuvu gulst ar elpu saldu Un prātam neklausot sirds lūdzās maldu Kam laime sajaukta un skaidras sāpes Šis dzēriens stiprais vien Var brīdi remdēt slāpes Iedomā redzot krāšņo svētku galdu.
Svētdiena 27. apr. 1986.
Ļoti skaists pavasara rīts. Saule, mākonīši caurspīdīgi nāk, pazūd. Kļavām ļoti lēnām plaukst lapu pumpuri, vai arī ziedi tur? – ielas smaržo pēc medus!
Nosūt. vēst. Elvīrai Aronei.
Zobs sāpīgs. Vajag kādu ‘klapatu’. Kur iet šai rītā? Nekur!
Zila debess, mīksti zila, maigi zila kā iekalta otrpus ielas māju mūra jumta līnijā. Jumta tur nav. Logos atspīd deb. zilums, māja kā iemērkta debesīs, peld debesīs. Vējš aizmidzis.
