1. marts 1986 sestdiena.
3 zem zero. Pēc nedēļas uz 10 12 17 – etc.
Nosūtīju Gunai Ikonai – 1 dzejoli Tad vēl pilnam neuzrakstīta dzeja ‘beigās nu zirgi mīkstām lūpam ilgi dzer pie akas.’ Un prozu par Jaudzumietes un Upeslejas saimn. zirgiem.
Pag. nedēļā nosūtīju Dzidrai vēstuli ar lūgumu izsūtīt grāmatas.
Saule! Mazliet vējš. Nedrīkstu vēl iet ārā, uz lūpas izsitums un mazliet ‘vājums’… Bet ir labāk!!
Biju ārā – (līdz Rashelle, tad līdz Metro) Liekas – colds pāri, lūpā izsitums zūd. Pavasarīgs ārā – saule, un dienā līdz zero!
Man šķiet šī pilsēta mani cietumā tur
Ar savu līdzenumu, komfortu, mājīgumu.
Staigāju pazūdot viņas mierā
(Viņas putnos un vāverēs un diendienā
Jaunās cenu atlaidēs, izpārdošanās).
Tikai koki ļoti augstu debesīs sniegdamies
Dažreiz kā sāpēs iekliedzoties aizskar
Sirdi – kur viņi tā stiepjas, tā aug
Zarus kā rokas izmisīgi celdami,
Tikai koki. Arī tur tuvu apkārt bija
Koki, ne stīvās rindās stādīti, kā te
– Klintīs tverdamies turēdamies
Vējos, salā, karstumā
Slāpēs, badā, melni dzelžaini
Cilpodami, dzīvodami savu
Dzīvi augstu, vēju plosīti
Kalnu mugurās, ar šausmām un
Spēku viņi pildīja garu, mūžīgās
Sāpīgās cīņas meta domās,
Lielā priekā iededzināja. Un
Biedēja, draudēja, lika zūdīties, bet
Arī varēt tapt, būt neatlaisties
Neļimt līka.
Te tikai brīžam koku zaros spēks
Parādās un it kā veltīgās cerībās
Augstākie zari sāp – te zemāk
Dārzu, parku lapotnes, zaru
Režģos laimības gaisma
Pavirdz. Saule ilgi rietēdama, ilgi
Ausdama – par gūstamu laimi runā.
Runā. Norimt liek. Kaut kam
Solītam ticēt liek.
Tur tikai savu spēku jauti,
Klinšu krauju melnās priedēs eglēs.
–––––––––––––-
Nāc vārds un atbrīvo
Izverd dusmas
Nosvied iekāri
Uz ielas akmeņiem
Riteņiem zem tiem
Kas ved uz svētkiem
Svied naktī, mierā.
Ak kā tā var lūgt
Kad līdz svētkiem
Rauj ik asins lāse
Līgot laimībā
Skaņās plūst kopā
Ar debesīm
Uz tavām rokām.
Atkal tu lūdz.
Nosūtīju G. Ikonai prozu un dzeju – ok. Tas jau uzrakstīts iepriekšējā lapā. Sorry.
2. martā, svētdien
Nosūtīju ‘Latvijai’ Erikai? Prozu ‘Lokasti’, 3 dzejas – Tulpes, Tai stundā, Kā zibens mākonī.
Kalni, straumes un ūdens kritums Tur balti ceļi Rožu plaukšana Tur balti ceļi un lapkritnis Apšu drebēšana visu vasaru Tur prieks kā pārlidodams putns Un sāpes liec līdz zemei Līdz akmenim cietam kur Piesitas solis. Tur straumes, ūdeņi un balti ceļi. Tie ūdens kritumi tie krīt no jauna.
6 marts, ceturt.
Ne no šā – pēkšņi labs gara stāvoklis. Varbūt uz mirkli. Laiks atkal auksts. Dabūju savu čeku šodien. Sapirku mazliet treat – jo biju dzīvojusi pag. mēnesi bez ‘aizņēmuma’. Varbūt labs gara stāv. no tā – ka ceru ka Inesei būs laba izstāde! Un žurnālā redzu kādu gleznotāju (vārds dzirdēts?) Thiebeon{?} – ciets kā ‘bluķis’ viņa pliknis. Un es saku – impresionisms ir tomēr lielākais labākais posms mod. glezniecībā – un vispār glezniecībā – prieks, jūtas, dzīve, skaistums. Ko līdz minēt mīklas? Ko līdz ka mums rāda šausmas? Varbūt jāpārmāca cilvēki? Varbūt es esmu dzīves lutināta – neredzu tās briesmas?? Varbūt.
Kraft durch Freude – es laikam ticu.
Vakarā. Inesei jau labas atsauksmes par izstādi no galerijas vadītājiem. Jau aicinājums rīkot nāk. gadā kaut kur citā pilsētas daļā izstādi. O.K.!!
Snieg atkal
Snieg visu garu ziemu kā neaizsnieg atmiņu ceļš uz vietu to? viss ir teikts jau viss ko dzīve vēl dzīvo tālāk negurdama vēl ikdienas sāk no jauna veco pārmalt un kliedz to vienu kas nav izkliegts kas bij klusēts.
Piekt. 7. marts.
Auksts un vētra – sniega vētra – putenis visu dienu.

[Photos: Dancers performing with Inese’s work at opening of exhibition]
Inese uzņem video savu izstādi + dejotājas. Nostrādājusies bāla, rītu vēl tāpat.
Atradu – ka man daudz jau uzrakstīts – lai uztaisītu stāstu par Dāvi. Vakar pabeidzu – vēl nezinu kāds iznāca – stāstu par krūmu violeto.
O.K. piektdiena – un vēstules nevienas. Dz. varētu rakstīt – Pavasars šķita jau klāt – un nu 12-24 etc un vētras. Cīruļu putenis?
Pirmdiena. 17. marts.
Inese bija Ņujorkā – šodien atbrauca.
Nosūtīju vēstuli Austrai uz Latviju.
Prāts tāds bēdīgs. Es laikam tur tomēr neaizbraukšu. Itkā vēl to neticēju un itkā vēl neticu.
Trešdiena 19. marts.
Nosūtu 20 dol. Montr. Ziņotājam.
Sestdiena.
Inese prom Banffā. Laiks – kļuva ļoti auksts (no 15+ dienā uz 15- naktī) Tagad – atkal maigāks! Man ‘nosea’ – tā, taisni tā nosodītā par kuru raksta Sārtrs! Es nevaru rakstīt! Bet – nupat sāk rādīties vēl viena tēma – logs! Mans logs! Tur varētu šo to!! Un jāpabeidz – tas ‘Nē kundze, tas nebija sapnī’ – Tas!! Varbūt, varbūt!
Es tik briesmīgi gaidu, man tik briesmīgi vajadzētu kādu prieku! Kādu – cerību, kādu tukšu iedomu – kas izaugtu manī bet ar ierosmi no ārienes. Es tik pacietīgi eju dienu dienā tukšā vientulībā eju un eju un viss mans es, pat nabaga ķermenis – gaida pacietīgi, turās nesabrukt. Bet tā – ir jau ne tikai gadi, jau gadi desmiti – aizlaisti tukšumā.
Wollongongā es vēl dažā skaistā dienā, novakarē – domāju – šī stunda, Tava vēl spēkpilna, Tu nedrīksti tā palaist. Tev jāpilda ar kaut ko, jāmeklē lai kaut kas notiek. Tagad es pat to jau sen vairs nedomāju – es noskatos savā noziedēšanā. Un ne par ko nevar žēloties – viss notiek, cik un kā es to varu izdarīt. Un tagad – es pat rakstīt nevaru. Bet arī to es – gaidu uz mošanos, uz saņemšanos, uz darīšanu, radīšanu. It kā – tā vēl nāks! Tai vēl jānāk. Daudz esmu nu izlasījusi no Sārtra – cik tomēr daudz viduvējības, kaut kādas domu lētības – ir arī tādā lielā izdaudzinātā garā. Ākstība, godkāre, manevri etc etc.
Svētdiena.
Martina bija ciemos no rīta. Grūti man iet franču val. runāšana, bet – mazliet iet.
Man ir šis lielais logs. Es sēdu pie viņa pusgadu. Viņš ir ļoti liels logs. Tik liels logs vēl nekad man nav bijis pie kura dzīvot. Augsts un plats, četras garas rūtis var atvērt. Bet pusgadu viņas ir labāk neatvērt. Ne uz ilgu brīdi, aiz loga salst, snieg, puteņo. Man nekad nav bijis tik liels logs un ziema nekad nav bijusi tik auksta un gara. Bet [..] pie loga nesalst. Logs ir [..] stingri, cieti noslēdzās. Augšējās rūtīs gandrīz pie griestiem ir krāsainu stiklu iekrustācija, īsti krāsainu stiklu gabali ziedā, lotus veidīgā, varbūt arī mazliet līdzīgā franču galma, Burboņu bites zīmei. Katrs, gandrīz katrs, kas kādreiz te ienāk nopriecājas par šo krāsainu ziedu daiļumu. Par stikla glezniecības daiļumu.
Pusgadu es raugos šais ziedos un nezinu, vai man tie šķiet daiļi vai nē? Pamazām es pie tiem pierodu. Viņi ir lielā loga augšējā daļā un netraucē man loga izrādēm, kurās es noskatos dien dienā. Kurās man ir jānoskatās. Jo man te jābūt. Katram kaut kur jābūt. Es te gribu būt. Esmu te no savas brīvas gribas. Tas nenozīmē to, ka šis logs nav arī cietuma logs. Kurš logs tāds nav?
Šis logs ir ļoti liels un viņa izrādes ir pievilcīgas. Tās pārņem mani savā varā, tās mani ielīksmo, mierina, pārsteidz. Tikai retu reizi logs noved mani nemierā, dusmās, izmisumā. Varbūt ne gluži izmisumā. Logā ir labs dziedinātājs spēks.
Viņa izrādes sākās ar krāsām kokos, namu sienās, debesīs. Ar krāsainu lapu vētrām, rotaļām, saulē, lietū ar lapu gulšanos mitros ielas akmeņos, ar padevīgu, laimīgu nolaišanos apgulšanos, kas šķita nekad nebeigsies šī maigā visa aplipšana ar dzeltenām lapām.
Tā beidzās. Loga izrādēs nāca sniegs. Stundām var raudzīties kā sniegs nāk, kā snieg. Snieg un snieg. Snieg gadiem, mūžiem cauri, snieg no tāluma, no laikiem. Atsnieg ar visu to ar ko agrāk sen sen ir snidzis. Šais sniega izrādēs var raudzīties nebeidzami. Tikai pa retam, ļoti reti kādreiz saraujās sirds. Gribētu izrauties, būtu jāizraujas, bet nevar izrauties no šīs izrādes.
Snieg dažādi. Dažreiz kā balti ziedi jūk, brūk, nāk, lido nebeidzami, citreiz snieg tik smalki, ka snigšanu nevar redzēt ne pret māju sienām pāri ielai, ne pret koku zariem, ne debesīm, var redzēt tikai nelielā aplī pret tuvāko ielas lampas gaismu – ka sniegi sijā smalki kā miltus. Un līdz rītam ir piesnidzis dziļām kupenām. Mašīnas iesnigušas, [..] kāpnes, kas te ārā ved līdz otram trešam stāvam, ir apsnigušas, visādas verandas māju sienās, zīmes palodas viss ir nosnidzis kaudzēm, kupenām un sniegu tīrītāju mašīnas jau agru steidzas izbraukt, izstumt ielas vidu šīm auto mašīnām un protams ļaudīm kur iet. Iet uz darbu, uz autobusu, uz Metro, uz veikalu pēc kruasantiem brokastīm. Tas ir viegli iet pēc kaut kā laba brokastīm pa izstumto gludo taku. Tiem kam jādabū auto mašīnas ārā no sniega, tiem ir vairāk darba. Tiem ir daudz darba. Loga izrādē tā ir sava interesanta daļa.
Pie mana loga ārā ir jauna egle. Ļoti kupla, resna, īsa egle. Logā tā uzstiepjas ne līdz loga pusei, logs stāv no zemes labi vien pāri cilvēka augumam. Egle nav sevišķi gracioza, pat ne īsti daiļa, bet mana loga izrādēs tai ir sava laba loma – tā aizsedz manu sēdēšanu pie loga, ielas gājēju acīm, bet neaizsedz ielas gājējus manām acīm, es tos varu redzēt pirms tie pazūd aiz egles un kad tie parādās no egles. Tāpat tā aizsedz mani no mašīnu braucējiem, ielas malās. Varbūt skaistākās izrādes logā ir tās, kad ir īsti neredzēti puteņi, augu dienu vējš dzen sniega mākoņus no jumtiem no kokiem, ceļ atkal augšā no zemes, „zeme ar debesīm jūk kopā” es dzirdu balsis kas patiesi ir ļoti sen apklusušas, skanējušas citās ziemās, citā zemē. Logam ir šī spēja kā ik labai skatuvei – rādīt ne tikai to, ko tas patreiz rāda.
Kad ir tādas puteņu dienas tad nejūt, ka logs ieslēdz, ka logs aizliedz, tad logs sargā, īsti lutina un vējā ir maigākā mūzika un miers, miers.
{continued April 5}
Kad manā logā vējš
Es redzu to logu, zilumu tumstošu lēnu
Kad manā logā vējš
Es esmu tai telpā
Atkal vēlreiz, daudzreiz
To vienreizīgo reizi
Kur zilā logā glaudās vējš
Kur zilums logā
Tumsdams, būdams zuda
Kā vilnis plūzdams lēni
Ar mūziku kas kļuva klusa
Tavā tuvumā vieglumā visapkārt
Kad manā logā vējš
Kad klusums liels
Man pretī atkal tas logs
Kad manā logā vējš
Kad manā logā tukšums
Man pretī atkal
Brīdis zūdošais
Kur zilā logā vējš
Kur zilums gūlās zuzdams
Tumsdams kavējās vējā
Aiz loga logā
––––––––––––––-
Mūzika skāra jūtamāk
Un aizvērās Tava tuvuma
Tuvumā, kas zuda
Līdz ar tumsu logā
Kas logā ieslēpās
Uz mūžību
Tavs tuvums apkārt
Uz ilgu brīdi mūžīgs
––––––––––––-
Logā nāca vakars
Zilums zuzdams kļuva zilāks
Zuzdams vējā
Lēni nākdams iedams
Būdams logā
Mūzika tuvam darot
Un pazudinot
Tavs tuvums jūtams
Visapkārt tik brīdim
Tveros zūdošo zilum logā.
––––––––––––-
Vakara zilums logā, vējā
Top mūzika
Tavs tuvums
Viss tverams cits citā
Atrodoties, zūdot
Vakara zilums vējā.
––––––––
Skūpsts uz vaiga
Tik tuvu lūpām
Kaisli trīdams
No paraduma
Veidodamies notikumā
No mirkļa
Laikā iesniegdamies
Līdz nesams
Neaizmetams.
Aizsviežot vecus papīrus, te kāda piezīme, no pag. gada Banffā: „Pēc gājiena pa ‘apburto mežu’ sēdot vientuļi peldbaseina kafejnīcā un dzerot rūgtu, ne visai garšīgu kafiju, redzot tūristu pulciņu ejot prom pa celiņu uz Loid Hall – es pēkšņi jutu prieku vērot viņus, skatīties viņos, redzēt tos un apkārtni un iedomāties dzīvi, jo viņu galvas, mati pret gaismu atgādināja Tevi – dzīve uz brīdi šķita bagāta, laba, krāšņa.”
Lieldienu sestdiena {29.3.86}
Tukša diena. Tikko lasīju Dialogue in the Void – Becket and Giacometi, by Matti Megged – un nevarēju līdz beigām aiz nepatikas pret to aprakstīto – it kā ‘izvilkto’ cūcīgo pesimismu. Runā par totālu cilvēku dzīves attēlošanu mākslā – un runā tikai par vientulību (OK) bailēm, kapiem nāvi miršanu bezgalīgu miršanu nāvi, kapiem.
Gandrīz nācu pie pārliecības – ka Beckets nekad nav pazinis mīlestību. Ģimenē, vai illūzijās. Tāda gaudošana! Protams tagad tā sāk aizskārt tādēļ – ka šīs lietas jāsaprot – tuvojas. Bet. Tas nav jāstiepj garumā.
1. lield. sv.
Viss zūd, aizplūst, bet – ir Šis brīdis – mūžīgs – Kur telpā mūzika, zils vakars, Tavs tuvums.
2. lieldienu svētki.
Silts. Martina piezvanīja iesim uz Botānisko dārzu. Vēl par agru – viss pelēks – bet. iesim… Un pēkšņi kļūst žēl tukšās dienas kas būtu te jāvada, ja nebūtu jāiet. Mūžīgā vajadzība pēc negribētas vientulības ––
3 stundas iets – ½ st. varēja būt mazāk. Mazliet piepūlētas kājas vecajās kurpēs. Botn. dārzs plašs – vēl pilnīgi kails un pelēks – bet pavasara vējš un saule.


[Above: Japanese tea ceremony demonstration]
