Ceturtdien 6. februārī 1986.
Nosūtīju Dzidrai vēstuli – ar lūgumu pasūtīt šurp avīzi no 1. marta.
13. febr.
Nosūt. vēst. Briedim (īsu, pateicību) un E. Kreišmanei (+ Mednes recenziju.)
20. febr. Ceturt.
Nosūtīju atbildi Gunai Ikonai.
Silts uz ‘nulles’. „Nothing happens”.
21. febr. Piektdiena.
Līst. Ielas malas pludo no kūstoša sniega. It kā pavasars. Bet laikam – tas vēl ‘false alarm’.
Viss tukšs un plakans… 5 min vēlāk – snieg!!!
Taisni, mierīgi, ūdeņains sniegs grezno skatu aiz loga. Jāskatās…
Šī līdzenuma plakanība sāk nospiest, kļūst smaga, lai negribētu to atzīties, jo – tai vajadzēja būt bagātai. Slavējamai vien.
Dzīvojot kalnos, īstos pasaules slavenos kalnos ar viņu vieglo gaisu, aukstumu kas nesaldē, siltumu kas nekarsē u.tt. u. tt. dažu rītu ceļoties un iemetot acis logā – jau šķita – man viņu nevajaga, varētu labi iztikt bez viņiem. Bez apmānīšanās. Dzīvot prātīgu dzīvi. Jā, viņi katru rītu pārsteidza – sārti, zili, zaļgani, sudrabā vai melni, arī melni citreiz, kā mūžīgi aktieri mainot savus kostīmus. Protams – tas saviļņo, nosvied segas, steidzies, nezini ko īsti darīt, tas ir darīt mierīgi nevar neko, jākustas, jāskrien, jāiet.
Staigāšana ir laba lieta, vai ir kāds suņu īpašnieks kas cītīgi nestaigā? Protams sava suņa dēļ, dzīvniekam ik dienu ir jāizkustas, dzīvu radījumu ķermeni var saglabāt veselu liekot tam darboties fiziski, ne pārpūlēties protams, bet vienmēr no jauna iedarbināt, turot mašīnu kārtībā. Kustības, gaiss, kustības tīrā gaisā – katrā medicīnas grāmatā, no katra daktera to var klausīties. Protams – ne sunim vien tas vajadzīgs, bet cilvēks pats sevi drīkst arī aizmirst, ja modernā dzīve to prasa ieņem vitamīnus, sēsties savā mašīnā steidzies. Tas tā tiem, kas nevar atļauties iet un kam nav suņu.
Bet ja kalni kādu tā satrauc kā tie dara ar kādu skaistuma izslāpušu līdzenumu cilvēku, tad tas ceļas un iet, atstāj māju, darbu, nodomus – meklē tos kalnu greznības solījumā. Dabū kustēties, dabū labo kalnu gaisu, pārnāk priecīgi satraukts (tāpat kā māju atstājot) bet tad saplok. Nekas nav īsti padarīts un vairs nepatīk darīt, jo ko var padarīt? Neko tik lielu kā kalni. Tik spožu, krāšņu.
Es sāku tos mazliet apsmiet – mūžīgi viņu greznošanās. Cieti, nekustīgi, nevajadzīgi, tukšs luksus, ne pat ne īsts luksus, tikai acu apmānīšana, izlikšanās, plātīšanās ar debess gaismām.
Es gluži labi varētu tos atstumt prom. Redzēt horizontus. Just zemes plašumu, tālumu, cilvēka darba ritmu uz zemes.
Tagad rītos sākot dienu, savāds slepens smagums dažreiz jūtams – sāc, ej, sūdzies, velc. Jā velc! Viss līdzens, ne kur pakāpties pamest skatu. Viss plakans, ej, uz visām pusēm ejot liec soli pēc soļa gluži tāpat – mājas, koki, logi, rati. Ļoti skaistas mājas. Koki. Ielas aizslīd bez traucējuma. Ej. Ņem. Velc. Strādā. Gādā. Zini kas kur lēts šodien. Vienmēr kaut kur kaut kas ir lēts, pus par velti, tikai uz pāris dienām tā, tad atkal cits kas lēts, atkal citā vietā. Staigā – uzmani, zini. Dzīvo prātīgu dzīvi.
Vai man prāts atpakaļ uz kalniem? Nezinu. Pie jūras arī labi. Mežā arī. Pilsētā arī. Un dzīvē vienmēr visur dzīvē. Redzi kā cilvēki šķirās.
Tā pati piektdiena. Tas pats ūdeņainais sniegs. Tā pati plakanība. Tas pats mans slinkums, lietuvēns guļ plecos. Nevar to nokratīt. Un varbūt tad – runāt tikai par to? Par to kā nav, par to nevar runāt. Tā ir fiction tad. Vai entertainment. Nopietnam, īstam dzīves pārstāvim – nosodītas, mērim līdzīgas lietas. Ar garīgu piepūli (līdz alerģijā mati sāk celties stāvus, prāts aizmiglojas) izlasīju Ņujorkas mod. mākslas izstādes katalogu. Vesela maza glīta grāmata – (kaut mēs vecās sugas rakstnieki tādu varētu atļauties un tādu prastu iztaisīt, un tādu prastu novērtēt, cienīt. Mēs cienām visu cietos vākos.) Tas bija par mākslu, kurā mākslinieks darbojas līdz kā fiziska tās sastāvdaļa, lai gan mākslas darbs nav objekts, nav pat redzama, ne taustāma lieta, mākslas darbs ir ideja – kuru izdzīvo dzīvais mākslinieks un telpa laikā, laikā līdz 7 gadi. Dzīvo un dzīvo.
Nebija minēts kas ar mākslas darbu notiek tad, ja mākslinieks šai laikā nomirst. Droši vien tas dod lielāku kāpinājumu, bet tikai tai audiencei, kas vēl par to dzird vai to redz. Redzēt arī to būtu iespējams ja mākslinieks Tehching Hsieh savā ‘cietumā’, aiz restēm, protams viņš aiz tām labprātīgi tur iegājis lai paliktu tur – vienu gadu, un ja viņa nodomu tur pārtrauktu vai papildītu viņa nav.
Tas pats mākslinieks bijis piesiets ar striķi (diezgan garu, daži (2?) metri) pie otra mākslinieka, š. gad. – mākslinieces Linda Montāno 7 gadi? Jeb? Nē? Nē – 1 gadu. 7 gadi bija kāds cits viņai mākslas darbs.
