2. sept. Trešdiena.
Nosūtīju vēstuli Kreišmanei vakar, šodien nosūt. vēst. Karinai.
Pirmdiena 8. sept.
Inese ir ceļā no Banffas. Diena pilna gaidīšanas. Nē – sagaidīšanas! Sagaidīt – ir zināt atnākšanu. Un mazliet baiļošanās. Nekas nav pilnīgi drošs. Tas tā vienmēr. Visam jāstāv klāt ar labo – vēlēšanos spēku. Notikumi jānes uz sirds soļiem.
Inese ir klāt!
Un – jūtu (vai arī sūtu) pateicību Dievam – ka viņa ir visu veikusi – un ir te – vesela un priecīga. Viņai bijusi – operācija! Kādi ‘nevainīgi’ audzēji. Viss uzvarēts darba laikā – vasarā. Un es te tik – gurķojos… Mazākais māju iztīrīju (cik varēju) gaidot.
9.9.1986.
Inese. Sniegbalta Tu, No pasakas, no Manas dzīves Savas dzīves Atnākusi viegli pasērst Gudri kalpot savam ceļam Iet un iet un Pārnākt, pārnākt!... ––––––––––– Dzidra. Es gribētu sukāt Tavus matus Viegli, lēnām ilgi Just siltumu Tavu Pie rokām pie ceļiem Runāt šo un to pa vārdam Just logos ielu un debesis Debesis mums pāri. ––––––––––- Logā zaļa egle Klāt man stāv, runā Valodā tik tuvā, – citā Savā, zaļā, klusā Vējam atbild.
11. sept. 1986 ceturtdiena.
Nosūtīju E. Dēliņam – 2 stāstus –
1) Vai ķirbis ir tikai ķirbis? 7 l.p.p.
2) Daži mirkļi no dzīves uz kuģa 11 l.p.
12. sept. 1986.
Līst. Nekas man nav tuvs šai pilsētā. Iela ieslēdz skatu – uz ko? Uz dzīvi nezin kur, nezin kad? Zaļi zari lietū. Cietuma sienas no lietus un no svešās ielas. Top grūt. Ne elpot. – Nav jāelpo. Gulsties zem lāsēm. Tu esi koks. Pēkšņi nāk miers: grūtums zūd. Cilvēka ciešanas zūd. Tu esi koks. Koks zem lietus lāsēm.
13.
Lietus debesis, zaru šūpošanās
Vēsmas kas rudenī vēsta
Šī ziņa vēl jauna, glāsta, ne sāp.
Vējš plosās
Debess pelēka
Rudens tuvums
Zari vēl zaļi logā
Un ielā bērni
It kā, skraida vēsuma
Jaunā priekā.
15. sept. Pirmdiena.
Pavēsa diena. Velts gājiens uz bibliotēku.
Lasu M. Atwood, Stāstus.
Ja drosmi un treknus vārdus var saukt par spēcīgu rakstu – jā, ļoti spēcīgs. Liekas trūkst mīlestības pret to, ko raksta. Uzmanās arvien ielikt kādu vārdu – kas izjauc sentimentu. Tos stipros vārdus, un cinismu, varētu un vajadzētu lietot, bet tā – lai aiz tiem paliek dzīva sirds. Man nebūtu iemesla Atw. nemīlēt, bet – es to nemīlu.
16. sept.
Lasu tālāk Atw. stāstus – varbūt dažā ir vairāk siltuma.
Aizstaigāju atkal uz bibliotēku. Tas vēl kaulu nelauž. Nogurdina – jā, negribās tad neko citu. Bet – tā ir aizbildināšanās.
Tai dienā bija ļoti stipra saule. Viņš staigāja iekšā ārā un sēdēja saulē uz kāpnēm, kails līdz vidum. Arī viņa dažreiz izgāja ārā, apsēdās krēslā pie kāpnēm, bet saules bija par daudz, dzelzs treliņi apkārt sakarsuši, kāpņu nosegums sakarsis, viņa nevarēja palikt ilgi. kaut viņš jau būtu vilcis kreklu mugurā, viņa domāja, naktī viņš nevarēs gulēt, pleci uztūks, degs, viss. Gaišmatiem un sarkanmatiem tas notiek vēl ātrāk – apdegums, ko sākumā nejūt nepamana. Bet viņa neteica neko. Nevarēja teikt. Viņu vidū bija kaut kas neikdienišķs, to nedrīkstēja saniekot ar labo, vienkāršo īstenību.
Un tad saule bija aizslēpusies aiz koka lapotnes aiz jumta. Viņš bija uzvilcis kreklu īsām piedurknēm.
„Neesat apdedzis?” viņa nenocietās iejautājās iznākusi, jo gaiss pēkšņi bija tīkams, jaunā egle elpoja sveķu smaržu.
„Apdedzis?” viņš nesaprata, tad saprata, pastiepa roku, dūrē savilktu, visu sārti zeltainu līdz plecam.
Viņa skatījās uz to, it kā nekad nebūtu redzējusi cilvēka roku. Viņa nebija ne tāda, stipru, gandrīz fosforējošu zaļganā pievakares gaismā.
Nē, viņa nepieskārās tai. Viņa novaldījās. Viņa būtu gribējusi pārvilkt ar delnu, no savilktās dūres līdz plecam, it kā lai cik silta/karsta tā pārliecinātos par to? Par to, cik dzīva? Cilvēka roka. Grieķu [..] roka. Tad šī roka, bija ap viņas vidu – un arī otra. Mirkli turēja tad cēla, viņa sašūpojās un cēlās augstu, pāri vēl siltajai dzelzs sētai, tad slīdēja lejup cieši klāt pie viņa ķermeņa, bija jau atkal tur kājām pie zemes bet bez atbalsta no tām, visa, ar visu savu svaru uz viņa un viņai nebija iespēja atrauties, nostāsties. Nebija arī gribas. Viņi stāvēja kā saliedēti, tikko noturot līdzsvaru, gandrīz ārā no kāpes noturoties. Visās durvīs drīz sāks iznākt cilvēki, kā katru pievakari viņa zināja. Bet nebija iespējas kustēties, iet.
Varbūt ar abu kopējās tiekšanās prom no ielas, viņi tomēr tad bija aiz viņa dzīvokļa durvīm kuras viņš aizvēra turot viņu ar vienu roku, kas atlaida tad viņu vaļīgāk no tās satvēriena, bet viņas stāvs nemeklēja atbrīvoties, it kā tas nepiederētu vairs viņai vien, viņš tikai balstījās uz viņa pleciem, varbūt rokas cēla, lai viņa skāviens ap tās vidu būtu ciešāks, pilnīgāks.
„Cik tas ir viegli, viegli” viņai vēl palīdzēja doma un viņas rokas, un seja, kakls, meklēja vairāk vairāk viņa drēbju atbrīvībā ķermeņa nemaldīgi, jo viņš meklēja tāpat vairāk un vairāk tālāk, tālāk
27. sept. 1986. Sestd.
Vakar bijām uz Suzannes [left] izstādes slēgšanu. Ne Suz. vien – 8 (?) mākslinieki. Sievietes vairākumā. Publikas diezgan daudz. Viss – čalošana. Kādas girles ‘baznīcas’ figūru skulptūras palika prātā. Reālā stilā var teikt. Kāds akmens gabals – klints, melns marmors ar gaišām zīmēm – ar iekaltu, ieurbtu caurumu kurā gail elektriska sarkana gara (uguns) lampa. Akmens iedobts, izpulēts kā sēdeklis, ar aplauztām malām. Jauns skulptors ar sievu + mazu meitiņu apsēdās tur, kad to – fotografēja. Jauns cilvēks – mākslinieks ar degošām acīm, mīlestībā vēl pārpulē savu akmeni.
Susanas audumi – 3 gareni audumu gabali maigās krāsās, kā ķieģeļu (garenu) mūra formās. Kāda glezna – sīkas figūras peld krāsu pelēkumā, it kā dzīvas, ‘tad tumšākā aplī – it kā beigtas kāds ļoti liels (bāls) gleznojums, kam trūkst telpas kur ieplēsties, dot iespaidu’… kāds fotogrāfiju kopojums ar rakstiem uz ‘māla dēlīšiem’ pāri apkārt.
Kad vīns un čalošana apkārt – patīkama skate, neuzbāzīga, nebrēcoša. Tāda pat bija pāris dienas agrāk skatītā lielā skate. Māksla – nomierinājusies?
Aiz loga – ‘rudens zelts’…
Lapas birst straumēm, vai visas uz reizi. Šorīt vēss, skaidrs.
Henrijs izstādē garš un tievs, kā parasti un ar kādu piesardzību sejā, stāvā. Pateica tomēr kādu vārdu kas šķiet izprotam tā nozīmi. „Lovely.” Kad citi to sacītu vai prasītu, tā būtu oficiālā bezpersoniskā pieeja. Viņam to sakot, tas pieskārās lietas būtībai. Loveliness – big loveliness. –
Vakars. Vēls. Absolūti neko nedaru, vairs to nevaru izturēt. Bet kā? Tikai piespiesties un darīt. Ko? Par rudeni un kokiem nu vairs gan nevarētu vēl atkal runāt. Bet par ko? Par tukšumu kas spiež jau kā kalns, kā akmens, kā svins dzīslās saliets.
Šorīt tiešām tā jutos. Paejot ārā kādu brīdi – tad atmostas mazliet, skatās debesīs – skaistas, aitiņu pilna debess. Koki dzelt. Lapu jau pilnas ielas. Nē to es vairs nevarētu atkal no gala gaudot. Un cita nekā nav. Vēl atkal būs kaut kas jāzīž kā lācim ķepa!
Un tagad – ir jau nakts.
28 sept. Svētdiena
Noskatījos maratona skrējējus sākumā (13. kilometrī) un pienākot. Interesanti cik katrs ķermenis citādāk kustās! Pienākot – ne gluži pirmajos, bet tūlīt tālākajos – ir visādi svarā, visādi vecumā un arī – dažas sievietes. Visumā – sievietes un vecākās personas uz beigām – pēc 3. stundas, tuvu 4. stundai. Pienāk – ļoti svaigi, labā formā un arī noguruši, (gandrīz visos laikos). Daudzi – spiež pēdējos soļus vai ar lēcienu, citi jau piestāj ātrumu un – skatās pulkstenī. Ļoti daudz skatās savā pulkstenī – lai gan laiku rāda lielu ar visām minūtēm un sekundēm virs gala punkta, (pēdējiem soļiem). Nenogaidīju līdz beigām pienākot, tikai no rīta, noskatījos līdz pēdējiem: kāda sieviete un kāds sīks vīrelis.
Šī stunda jāsvēta
Kad lapas krīt, bez vēja
Līst lēnām straumēm
Zeltā noklāj ielu
Zari, iztukš[ojuš]ies, varbūt
Jau šodien
Galā būs šis saules krāsu mirāžas
Šis greznums
Un ziemeļvējš nāks zaros.
Vēl mirdz šis zūdošais inscenējums
Katra lapa krizdama aizskar
Manas izstieptās delnas
Katru lapu noguldu melnā ielā
Tad saku „diezgan”
Bet zaros vēl mirkst zelts
Varbūt vēl līdz rītam
Vēl pēc atvadīšanās stundas.
Kā lapas vēl uzvirmo jautri
Zem garām slīdošo mašīnu ratiem
It kā viss būtu – svētkiem.
29 sept.
Nosūtīta vēstule Rengai.
[New notebook? – scrap of paper that has Dzidra’s(?) sketch of 2 dogs, with the following note above it:] Debesis te pāri pagalmam ir kā dārgakmeņi par ko visu jāmaksā.

30. sept. 1986.
Apmācies, silts, vējains rudens vakars, gaisma līst… No kurienes? No dzelteniem kokiem. Bet tā līst arī tur, kur koku nav un zem šī koka, kura lapas pagājušā naktī ir nobirušas. Gaisma līst zem mākoņu segas. Nakts bija bezcerīga, smaga par bezlaimes dzīvi. Citreiz tā šķita laimīga. Šī gaisma mazliet atkal tuvota šai domai.

