1. okt. 1986.
Skaista rudens diena. Koku un debess krāsas dažā vietā tiešām pārsteidz: tumši brūn kā koku galotnes uz pelēk zila mākoņa, kas mazliet draudīgi izplēties pār jumtiem.
Un tad atkal tikai gaismas un zelts. Un nebeidzami dažādas kļavu lapas uz ielas, vai tikai viņu ēnas – kur tās bijušas, lietū pazudušas, tikai tumšāki to apveidi uz saulainās ielas, neticami.
Tomēr – lai baudītu, lai sajūsminātos – arvien ir kaut kas jāpieliek, kaut kas jāatņem, nevar ‘fotografēt’ absolūti tā, kā tas ir – jāsedz ar kādu iztēles plīvuru, caur kādu ‘miglu’, jūtu miglu jāskatās. Tikai dažas atsevišķas lapas uz ielas pēkšņi pārsteidz – it kā ar pilnīgu mākslas vērtību veidos, krāsās.
Ko citu atrast?
Tik kokus ielā.
Tie cilvēki manā vecumā, iet garām acis nodūruši, skumji, kā vainīgi juzdamies, beigti.
2. okt. Ceturt.
Dzidra piezvanīja! Pēc 2 dienām atklās viņu kopīgo izstādi, tad 29. okt – viņas vienas izstādi. Priecīga balss, laba vēsts!
Te – lietus diena. Bet vidū arī skaidri brīži. Rudens.
3. okt. Piektdiena.
Piemācies. Izmazgāju, izžāvēju veļu – arī mazliet ārā pakarināju dažus gabalus. Tas vairāk atgādina veļas dienu.
Karte, laba, jauka, no Freijiem! 27. (?) sept. bijis mans stāsts ‘Skapis’ – avīzē. Priecājusies lasot – ‘tā mūsu dzīve’ …saka. labi. Labi ka Dēliņš ir pirmo sūtījumu saņēmis laikā.
Šodien no Ines baltas skaistas neļķes! Smaržo arī!! Inese saņēma čeku ($1200) par pārdoto darbu (agrāk veltu sienas segu) Banffā. Labi. Te tad – daudz laba tuvojoties manam ievērojamam gadu skaitlim!
4. okt. 1986.
Un šodien ir tā lielā diena. Inese nopirkusi kūku! Bijām uz kino – Krokodile – par Austrāliju (un Newjorku), tagad – tikko pārnācām – kūka un vīns. Lēns, mierīgs, piemācies, rudens laiks. Kartupeļu rokamais laiks! Gribētu lasīt šīs dienas Austr. Latvieti – nezin kad to dabūšu. Maigs rudens. Lēnām rakstu ainas no vecā laika – un šīsdienas rudens te, tam pieskaņojās.
Maigs rudens vakars, krēslo
Sedz, ietin mani vīns
Jo šodien goda diena
Gadiem daudz maigiem rudeņiem
Pieticības kamolā satinies beidzot viss
Noklusināta (vēlmju sāpe). – tās vēlmes
Nedroši, kaunīgi sāp, kāpj
Kā sīka dūmu strūkla
Noraktā laikā rudeņa maigumā.
Dzidra un Tālis – piezvanīja, (ap 5? – viņiem 7 am). Inese uztaisīja vakariņas – roast beef – nomazgāja arī traukus – man holideja!
Un tagad – man gribās raudāt Par to, no kurienes nāku un Uz kurieni jāiet man.
[small card attached: roses, Bonne Fête, ‘Happy, happy, happy birthday! Mum! Inese’]
(Ā! Neizdevās ielīmēt taisni…)
Šī kartiņa un raksts, man atgādina senās svētku dienas, ar pašu zīmējumiem.
5 oktobris. Svētdiena.
Izgāju staigāt – parkā (pie Montroyal ielas) atradu sēnes – šagijs un kādas baltas – jādomā field mushrooms, (tās novārīju) sacepu visas – ļoti garšīgas! Bet tā nav zīme – ka tās nav indīgas. Nu – šīs tomēr – laikam nav indīgas, šagijas – noteikti nē. Rudens. Vējš. Saule bij, tagad apmācas. Pārlasu un liekas – tas ir OK, ko pa īsam gabalam gandrīz katru dienu uzrakstu. Daudz tur vēl ko rakstīt – tik jāraksta…
Labs gara stāvoklis turpinājās. Rakstīt tomēr uzdrošinos (jā, tas ir tā) tikai īsus brīžus dienā – šķiet – ka nevaru (varbūt varu??) rakstīt tik prom, kā iznāk iznāk. Bet es zinu cik liela starpība ir – kā iznāk kad raksta enerģiskā brīdī, pret to, ko raksta takai tādēļ ka būtu jāraksta. Un tomēr – es varētu vairāk, mazāk gaidīt to ‘iedvesmu’. Un es domāju – vai man ir spēks? Vai es varu sakustināt, aizkustināt, tikt klāt tam latviešu mūrim??
Kur ir tikuši tie, kas šķaidās ar ekscentriskiem vārdiem? Vai nupat pēdējā redzētā filmā – nemāca – ka beidzot mums ekscentrisma ir diezgan?
Tas ‘Skapis’ patiesi bija tāds sviediens ar krietnu piku – lai jūt! Freija kdze sakās jutusi! Un kā tie citi aizsūtītie raksti?
Jāsūta vēl, jāsviež vēl, jāuzsāk apšaudīšana, ne pa vienam šāvienam bet ar automātisko… Kādēļ? Nu kādēļ vispār es ko saku, rakstu?
9. okt. 1986.
Nosūtīju vēst. Dzidrai. Kļūst aukstāks. Bet tas vēl mainīsies.
12. okt. svētdiena
...Un visas dzīvotās dienas
Man apkārt kā upes plūst.
Mēness ietinies mākoņu lapās, kļavas zaros
Kā bāla roze.
Tu esi izmazgājis savus sarknos matus
Nogriezis īsus, gaišus kā rugājus
Aizgājis (atpakaļ) dzīvot pie tēva (un mātes)
Senlaiks kā (atdzīvojies)/dzīvs kļuvis grieķu tēls, Apolons
Daiļš pārlieku
Bet es gaidu kad Tev apniks dzīvot pie (tēva un) mātes
Un Tu nāksi staigāt pa ielām
Sarkans kā uguns matus garus iekrāsojis
Un meklēsi, meklēsi ko?
13. okt.
‘Valsts svētdiena’ – thanksgiving… Lietus diena.
14. okt. 1986. Otrdiena.
Nāc uz manām rokām Nāc uz manas sirds Smaga rudens diena Piemirkusi vēju Lietus asarainu. Grūtums klejo ielās Svešos soļos velk Svešu ļaužu bēdas Itkā manas šķiet Slepus līdzi sāpot: Cik reiz spalgs bij prieks Dzīves durvis verot Pāri malām līstot Brīvā neizdzerts Raso rudens lietū.
15. okt. 1986. Trešdiena.
Saņēmu vēstuli no A. Zariņa. (Čeku A$61) un nosūtīju vēstuli A. Zariņam, arī E. Lēmanei rakstīto…
16. okt. Ceturtdiena.
Vēss, bez vēja. Rudens savā labā formā. Domas mazliet kustas.
17. okt. Piektd.
Skaista rudens diena.
Nosūtīju otru vēstuli (ar čeku kas jāpārraksta) Zariņam. Teicu – ka rakstn. dien. katru gadu ir – par bieži, ha?
18. okt. Sestdiena.
Skaidrs – vējš, bet OK.
Vakar 3 reizes līdz M. Royal ielai (Provigo) un citi līkumi – 6-7 kil. Šodien 1 reiz līdz M. R. Un vēl vienu ielu tālāk. 3 kil.
Ja grib taupīt papīru tad Domas arī kļūst taupīgas Un apsīkst, izbāl, sausumā.
19. okt. Svētdiena.
Sāku adīt džemperi, Inese iedeva dziju.
23. okt. Ceturtdiena.
Saņēmu vēstuli no Dzidras! Laimīga. Un izgriezumi no avīzēm ar manu ‘Skapi’, ‘Atzīstaties, kundze’ un E. Kreišmanes par manu dzeju.
Viss labs! Man no liela uztraukuma tiešām kļuva ‘vāji ap dūšu’! vajadzēja iedzert kafiju ar maizi. Kreišmane ir labi uzrakstījusi, tur esam, viņa, es, Plase, Bērziņa, Medne, Freimanis, vēl Akhmatova, Ivaska, Belševice, pieminēti Gunars Saliņš, Toms – tas ir kā lielajā literātu pasaulē. Tur ir – pulks nopietnu domu, nopietnu darba pieminējumu – lai lasītājs jūt un dzird – ka rakstnieki un viņu darbi – ir nopietna lieta.
Nosūtīju vēstuli Intai Purvai (paskaidrojums par neierašanos).
25. okt. Sest.
Nosūtīju vēstuli (pateicības) Kreišmanei.
Izcepu kliņģeri. Skaists ļoti. Inese dekorēja. Kāds būs kad ēdīs – to redzēsim! Vēss un skaidrs laiks. Labi gaisu vilkt dziļi krūtīs…
Koks rudens rotā Zeltā, bronzā, sarkanā Šķiet kāda laimes diena Tevi Rotājas, spoguļojās Ja Tu atraisītu, koks, gaismu lokā To dotu, man atdāvinātu.
Viesi klāt. Kliņģeris labs – tikai pie tās pašas receptes jācep tieši 45 min. ne 2-3 minūtes ilgāk, kā es šoreiz to darīju. Mīksts un garšīgs! Cepts ar margarīnu (tikai kripatiņa sviesta klāt).
26. okt. Svētdiena. 1986.
Saliku ‘filing cabinetā’ lielāko daļu no ‘svarīgākā’ materiāla. Vajadzēja to sen darīt. Tomēr – būs labāks pārskats, uz reiz domas nāk par – rakstīšanu… Vēl daudz kas jāizskata, jāsakārto – bet daudz kas padarīts.
Pirmdiena 27. okt.
Diena bez mazākā notikuma. Mazliet adīts. Avīze izlasīta – arī latviešu av. kas pienāca šodien. 25. jūl. avīze.
Otrdiena, 28 okt.
Pelēka, diezgan maiga rudens diena.
Dzidra Austrālijā – atklāj savu izstādi!!! Ļoti gribētos piezvanīt. Vai sūtīt telegrammu – bet nav jau man tās izst. vietas adreses. Varbūt viņai iet ļoti labi. Varbūt vēl steiga un skriešana…
Te viss man mierīgs. Inese jau prom darbā. Un man nav ne domas galvā, ko būtu vērts rakstīt uz papīra. Jāķeras ‘pie kaut kā liela’ – pie kā un kā?
Logs pilns mierīgas gaismas Pilns manu dzīvoto dienu Pilns arī vakarnakts sapņa kuru Nevaru atcerēties. Vai laika zirneklis aizauž mani? Te mani manā ziemas vientulības kaktā.
29. okt. Trešd.
Inese strādā jau no rīta. [right centre]
Nogriezu matus, jauni darbinieki, jaunas cenas! Nogrieza labi – bet ne tieši tā, kā man šķiet piestāv. Tukšums un draudi apkārt.
Gribēju jau iekrāsot matus lai ielās drošāk staigāt! (Bet kaut kā netīk ķēpāties.)
Nav ne uz ko iet, ne ko cerēt.
Ja vēl kāds dzinējspēks būtu atrodams – tas varbūt tikai spītā. Pret ko? Pret negrozāmo. Pretī pie sienas māmiņas portreta, aiz pleca pie sienas drauga zīmējums – abi tie aizrauti par agru, (vai vispār kādreiz tas būtu laikā…) aiznesti kā salauztas rotaļlietas. Ko es varētu darīt vēl, lai man – nebūtu par agru? Strādāt, rakstīt.
Kādēļ? Lai piepildītu savu varēšanu, tas jau tā.
Bet kas no tā? Lai citi vēl kaut ko salasītu, parunātu, teiktu. Tiešām kaut kā kreņķē tas, ka šais pārrunās – es nebūšu klāt. Ka viņi runās bez manis un teiks arī patiesos, nožēlas vārdus, un protams citus – formas dēļ, laba tikumu dēļ. Un piebildīs – vajadzēja viņai padarīt vairāk. Un tad – ja mēs būtu mājās, visi kopā – tad laiks gultos pāri un tad redzētu – vai vēl kādreiz kaut kur cilātu to, kas palicis no darītā? Un pat tiem, kuri ieiet nemirstīgo pulkā – ir jāpaliek neklātnē. Viņi ‘dzīvo’ citiem par gara barību.
Skaisti ir mums zināt par tādu Prustu ar viņa Illieru. Skaisti mums. Un pat ja būtu tāda – gara nemirstība, ko ar to varētu tie iesākt – savā neklātienē? Tas viss kas darīts – ir šai zemes dzīvei!
Dzidra piezvanīja! (Nav bijis laika te par to priecāties un runāt. Bija jāliek ‘šmorēties’ 3 lieli vistas gabali. Tagad viss ‘under control’…)
Jā Dzidra laimīga. Par to ka var kustēties ārā ar saviem darbiem! 2 pārdevusi! Viņa domā tas maz. Es domāju tas – labi! Ap $400! Un galvenais – satiek cilvēkus, runājas un jau jūt ka rodas prieks un drosme likt visu uz papīra kas nāk! Būšot intervija uz radio! Ka tik nu būtu.
31. okt. Pēdējais okt.
Šodien vēss, saulains. ‘Haluvīne’ vakars. Bērni izģērbušies visādos kostīmos nāk pie durvīm – Inese ber bonbongu saujas. Mazi daži, kā tuntuļi.
Vakars ielā un šie nācēji un veca paraža, notikums – satrauc, izjūtas no senām dienām, rudens, ziemas vakariem – ar kulšanas talku izjūtām – vakariem, bērnu mistisko notikumu uztveri, ar čigānos iešanu – viss nāk prātā. It kā kaut kas būtu jādara! Kas? Savādā bērnudienu (un vēl jaunības laika) dzīves uztvere – noslēpumaina, bagāta, laimīga, it kā neizsmeļami pilna kaut kā liela, laba! Bet darīt ko? Kā ieiet vēl tai pasaulē kuras sen vairs nav. Bezgalīgā, un reizē tuvi izslēgtā pasaulē kuras vidū Tu laimīgs biji, dzīvoji, brīnumus apkārt jūtot, bet nebrīnoties, jo tie bija īsti, kā pasakas kurās klausījies.