Novembris 1986 (Ķikure/Kikure)

1 nov. 1986.

Vakar nosūt. vēst. Dzidrai, pāris dien. iepriekš nosūtīju vēl Zariņam vienu vēstuli (paskaidroj. par vārdu samaiņām).

2. nov. svētdiena

Naktī snidzis pirmais sniegs – uz eglītes zariem varēja samanīt – un uz mašīnu jumtiem ir glīta balta sniega kārtiņa. Saule ir, un vēl tagad 9 am – sniegs tur nav nokusis. Iela gan tīra jau no paša rīta.
Vakar – izbraukāju pilsētas nomali – domājot aizbraukt uz latv. centru. Kad pēc Dorvalas – atradu īsto autobusu (pēc manām domām – ar to kuru jau biju braukusi – biju pabraukusi Lashinai 2 reiz garām) tad vairs negribējās atkal tur braukt vandīties pa svešām ielā – atbraucu mājās. Divās vietās metro stacijā gulēja cilvēki uz zemes (es vienam piebēru klāt savu sīknaudu –) Drūma pasaule. Un man nebija vēlēšanās iet kūkas pirkt pie latviešiem. Ceļš svešs, varbūt tādēļ tik nepatīkams. Autobuss – metro – autobuss. Sidnejā bija uz latv. n. tikai autobuss un Metro (vilciens) un man bija par nepatīkamu braukt. Ir apnikusi emigranta dzīve – grabažas – grabažas.

Sapņoju visādus sapņus. Sildīju kādu slapju nosalušu bērnu piespiestu pie sevis. Un (citā sapnī) pati kā bērns pārkritu pār klints malu – tik stāvu kā sienu, un bezgala augstu – kā tas sapņos ir – dziļi lejā bija ļoti zils, diezgan gaiši zils, mazliet pienaini zils mierīgs ūdens, jūra.

Kritiens bija ilgs, pārvelkoties pār klints malu, kur bija zaļa zāle, es skaidri izjutu to – nespēju nekur vairs pieķerties – neglābjami pazudis, man bija it kā bērna īsa kleita, jo es – biju it kā bērns, aiz muguras kaut kur citi kaut ko nosauca par manu bezcerīgo nelaimi. Krītot es apgriezos ar galvu uz leju – un zināju un jutu es eju kā lode iekšā savās beigās. Es biju līdz – tumstošam saskaršanās brīdim ar ūdeni, es pazudu tur. Vēlāk kaut kāda apcere par to kaut kāda existence vēl bija.

Kritiens klints malā, ūdens dziļi lejā (lielais dziļums no klints) bija krāsās kā emaljā stiprs, saulains. Citreiz (sapnī) taisīju gultu (dubble bed) it kā lai gulētu ar papu. Vēl citreiz – kāds cilvēks gāja prom un es it kā vainīga, ka neizrādījusi tam agrāk simpātijas – skatījos uz viņu pārspīlēti cieši un ilgi – it kā lai viņa draugs (tam blakām) mazākais to redzētu – un tam izskaidrotu.
Man liekas ka sapņus izsauc tas ko esi ēdis vai dzēris. Jeb varbūt tas liek atcerēties tos, dara tos dzīvākus! Bet nevar uzzināt – kas no ēstā vai dzertā ir bijis iespaidotājs, ja vispār tas bijis.

Sniegs kūst, no jumtiem līst spožās lāsēs, eglīte pilna, mirdzošu rasas pērļu, nē – dimantu. Viens ir ļoti dārgs – lāsītēs zils, zils! Citi balti, viens oranžs arī ar zilu iedzirkstīšanos un pat sarkanu. Vēl cits zils. Citi visi balti, nē vēl kāds zaļi zils, vēl kāds dzeltens, kāds sarkans. Vēsma tos purina bet no jumta rores krīt lāšu straume un šķīst egles zaros – bet pēkšņi vairs visi ir tikai balti – saule aizmiglojusies, pagriežoties citādi?
Atkal vēl krāsainie.
Nevienas karalienes rota nevarētu mirdzēt maigāk un spēcīgāk kā šī egle šorīt.

Pēcpusdiena. Mākoņi lasās. Vējš izpurinājis lāses, pelēks un mierīgs viss.
Un man ‘kliņģeris’ – nerūgst, jādomā pieliku par ‘daudz labumu’, bet rīkojos kā mācīta. Labi, ka nav liela bēda – Inesei uz vakariņām tikai divi viesi – Robis [left] ar sievu. Bet tomēr – gribējās labas maizes. Varbūt vēl…


Otrdiena 4. nov. 1986.

Vakar nosūtīju savas 3 grāmatas uz Vāciju, Gauja latv. invalīdu centram. Aiz pārskatīšanās pasta dāma ielika gaisa pastā – vairāk kā 17. dolāri!

Pirmdiena 10. nov. 1986.

Ievēlējām (!) jaunu pilsētas galvu Jean Doré. Tagad – jāsāk strādāt. Tāda sajūta, pēc lielā vēlēšanu šurumburum!
Lielais džemperis – noadīts – izņemot ‘krāgu’, izskalots – bet jāsašuj vēl! Jaunu iesāku adīt vakar – ļoti ‘mīkstu’ uz lielākām adatām. Par lielu iesākts, kā parasti – bet būs jāizgudro kā izdarīt pareizi tālāk.
Vējš. Skaidrs šorīt. Auksts. (2gr. virs 0). ‘Nekas nenotiek. Neviens nenāk’, gluži kā Godo.

Rēns rudens vakars lēnām satumst
Bāls mēness un bālas spuldzes pustukšos koju zaros
Šūpo izjūtas sēras
Un slepeni laimīgas domas līdzi iečukst – 
Liekas tas bijis, liekas – tas nāks
Liekas tas ir jau visapkārt stājies klāt
Jo pilsēta apkārt visa sāk sasilt
Zilās gaismās un pieskan ar (retiem) soļiem.

Piektdiena, 14. okt {nov}.

Inese vakar aizbrauca uz New Yorku. Vakar bija ļoti auksts, sevišķi pēcpusdienā. Es tomēr aizgāju līdz M. Royal Metro. Un – labi bija iet. Šodien siltāks. Tukša galva! Absolūts taričelli! Bet tomēr – varbūt varētu sākt pakustēties kāds nodoms. Atrodu – kā varētu rakstīt par I am your neighbour.
Šodien uztaisīju garlik + siera mērci ar makaroniem, zaļajiem. Labs. Vakar kartup. biezeni ar svaigiem sīpoliem – puslīdz vegetarian. Negribās taisīt lielas lietas, – kad Inese nāks tad atkal.
Rudens – aukstums sauss un vējains. Brīnos kā man nekas nepiemetās!! Varbūt vitamīnu dzeršana tomēr ir laba.

Piektdiena. (21.11.86}

Siltāks, mitrāks. Tāpat nosoļoju līdz M. Royal ielas Metro. Vakar nevarēju aizmigt. Par daudz kafijas.
Nevaru rakstīt. Tas – ir, nerakstu aiz bailēm ka būs nestipri rakstīts. Izdomāju tomēr šo to. Kaut es varētu nosēsties un sākt. Kaut man būtu maza kripatiņa prieka.
Šodien Presse avīzē kritika par 2 poetiem. Viena sieviete dabūjusi godalgu – kritiķis domā ka viņa rakstījusi labāk citā grāmatā – piemērs, dzejolis – tiešām pārāk vienkāršs, tāds ar klišējisku valodas izskaņu, kas nedod nekādu individuālu, ne dzīvu, ne kaut kā izcilu tēlojumu. Citi viņas darbi – slavēti. Otrs dzejnieks slavēts un dzejolis (vai tā daļa) arī vienkārša, bet dod kādu ainu – rudens kokos putni kas liekas – kā augļi.

Sestdiena 22 nov 1986

Vakar uznāca ziema! 26 centm. Sniega! Līdz ceļiem, pāri ceļiem. [right]
Notīrīju kāpnes 2 reizes. Viss pilns sniega. Vakar ne pastu, ne ‘garbežu’. Šodien izgāju līdz Metro (Royal) – ne visai patīkama iešana. Gandrīz sažņaudzās sirds – tik gara būs tāda ziema. Sveša. Auksta. Grūta.
Ir pustrīs no rīta. Neguļu – niekojos ar Scrabble.
„Kāpēc Tu to dari?”
„Es nezinu. Es tur kaut ko domāju…” Bet es nedomāju. Vai es – dzīvoju?

Svētdiena 23. nov. 1986.

Veros/redzu? maigā rīta krēslā:
Logā baltu rožu krūms
Asā skuju krūma vietā
Baltiem ziediem rožu krūms!
Liedzos platāk atvērt acis
Zinu tas tik gaismas joks.
Ja Tu nenes sapni acīs –
Vienmēr rodas tas pats (vecais) koks.
Zinu naktī sniegs ir snidzis
Naktī darbīgs bijis vējš:
Manus sapņus ilustrējis, 
Nav vēl paspējis tos dzēst
Un es izšūpojos 
Senu rožu vijās...

Pirmdiena 24 nov?

Sniegi kūst. Ūdens visās malās. Kā pavasarī. Štauvera kundze piezvanīja – lai ejot uz koncertu svētdien. Un varbūt uz nākošām kult. dien. (Sidnejā) pēc gada – viņa un kādi mūziķi no Toronto – varētu sataisīt grupu un braukt uz Sidneju. Es tad – arī! Varbūt. Ja izcietīšu ziemu. Tad vēl vasaru te – kad Inese būs Banfā. Un tad kaut kas būs it kā padarīts. Un es vēl gribētu aizbraukt.

Man jāraksta tagad. Jau vakar it kā radās jauna ‘dūša’ kaut ko darīt! Vēl varbūt kāds to lasa!
Pārdomāji iesākto stāstu – zinu ko vēl tur dažās vietās teikt, jāizdomā, jādomā iepriekš, uz reiz nevar visu labu pateikt, izņemot tās ‘jūtu pilnās’ vietas – kur viss jau gatavs bez domāšanas. Zariņš atrakstīja šodien.

Ceturtdiena {27.11.86}

3 latv. avīzes.
Anšl. Eglītim dzimš. diena ir 10 dienas vēlāk kā mana! Domāju ka viņš jaunāks. Un penterē kritiķi un prasa un prasa – vēl! Bijis slims kad Zariņš to gribējis apciemot (no Toronto braucot). Tādi apciemojumi tomēr – par slogu, to tagad jūtu, ja tie nāk vairāk. Man pat kāda piezvanīšana ko gaidu (būšot šodien no Valdemanis kundzes?) ir jau itkā lieka – traucē dienas plūdumu. Cilvēku trūkumā nīkstu un cilvēku tuvošanos nevaru panest!?

Latviešu prasības visnepatīkamāk tūlīt māc – labi jāapģērbjas – tas ir konvencikāli, jābūt – interesantam? (Kādam?) un „Vai Jūs mums kaut ko palasītu?” Tas ir pirmais! Kā godinājums!!! Jau labā Štauvera kundze to izteica. Vai kādam architektam prasītu: „Vai Jūs uzzīmētu mūsu garāžai plānu?” Vai dakterim „Vai Jūs apskatītu man šo reimatisma sāpīti?”

Krūklītis ir iespiedis Skujiņa grāmata. Citiem tas notiek ātri! Es krītu uz tādām nelaimēm kā Skrastiņu un ‘Aku’. Tā Aka citiem (Šķēlei) nemaz neiznāk tik nelaimīga, kā man. Tālums, nesazināšanās! Šķēlei vēl liekas tālums – bet tak jau ne tāds vēstuļu varza, kā es arī tai ‘Akai’ uzkrāvu. Un iebaidīts no Skrastiņa biju nervoza, nepacietīga, pat rupja. Kādēļ man bija jākrīt uz Skrastiņu?? Vēl tagad nav sadzijusi sāpēšana par to un – protams nekad nav labojams zaudējums rakstīšanā un izdošanā – tas ir rakstnieka darbā – ko tas man nodarīja! Velna vecis!
Cik labprāt gribās izteikt lamu vārdus, it kā tas ko līdzētu!

Mana ceļa akmeņu raksts
Tik daiļš!
Ne to rokās sev paņemt
Ne Tev dot!
(Kur) viņa daiļums (paliek?)
Nomīts soļiem 
Skarts kā glāžainā glāstā
Acīs aiznests,
Mana ceļa akmeņu raksts.

28. nov. 1986.

Šodien biju pie daktera – ‘ar acīm’. Jauns patīkams dakterītis. Tuvu, un man nu varbūt būs vieglāk gādāt par veselību – ausis, acis, etc.
Šodien vēstule, ļoti bieza! no Dzidras. Viņai pašreiz iet labi! Izstāde un tālāk tur citas viņu grupas izstādes – tur, un cerams turēs viņu možu un aktīvu!
No Kreišman kdzes īsa un bēdīga vēstule. Viņas Baiba grib pārdot savu mājiņu. Parādi bankā, grib dzīvot kaut kur uz kāda īrēta zemes gabaliņa, bet – no kā dzīvot?