Decembris 1986 (Ķikure/Kikure)

Otrdiena – 2 dec. 1986

Tā tad – šis gads iet uz savu galu! Biju Rasmas Lielmanes (vijole) koncertā. Šķita mazliet vienmuļš – tik pat solīds un apbrīnojami skaists kā viņas kleita. Zelts no galvas līdz kājām. Tiešām – skaists augums!!!
Bijām ar Inesei – Andra Leimaņa izstādē! Apbrīnojami reāls! Apbrīnojams daudzums darbu varēšanas. Ja viņu palaistu brīvībā – bez uzdevuma patikt publikai – varbūt viņš iznāktu kāds liels īpatnis. Varbūt pat ar visu to – viņš iznāks. Darba kalni!
Sniegs. Vēl nedaudz.
Auksts! Nemaz tik daudz grādu – bet nejauki auksts iekšā sēdot. Varbūt apaukstējos skrienot pēc vitam. tabletēm (un lētām olām)? Neuzliku cepuri galvā! Bet tagad visu laiku eju vēl bez tās un – ir bijis o.k.!
Es nevaru piespiesties neko darīt…

Ceturtd. 4. dec.

Jāiet pie daktera – viņš ‘fixīs’ ausis. Nekas laikam ne briesmīgs – bet savāds bēdīgums šodien, vakar. Vai mana uzticamā ķermeņa būda sāk brukt? Nav jau labota ilgi. Nav būt bijusi uz pārbaudi – kā visas mašīnas tiek, ik pēc zināma laika sprīža, vestas. Tā tad. OK. bet skumji vispār. Vientulība. Negriba strādāt. It kā bez jēgas tas viss ko dara. Un tomēr – tas ir vienīgais kas vēl var ko nozīmēt. Turpināt apliecināt savu existenci, savu garu.

Varbūt būtu vieglāk ko darīt, ja drīkstētu izkaukt arī visu grūtumu, visas dzīves nepiepildītās vēlmes, visu negantu existences līkumu. Bet to nevar. Jārāda mūžīgais optimisms. Pesimismu drīkstētu tikai izņēmuma gadījienā – rādīt ļoti iespaidīgā mākslas formā un tad beidzot to tomēr vērst – optimismā.
Arī Anšl. Eglītis saka – „Mums jāvelk viss pozitīvi”.

Sestdiena, 6. dec. 1986.

Ausis aizvakar ‘izmazgāja’. Sīc tāpat, bet varbūt dzirdu skaidrāk? Šodien labā auss jau it kā ‘aizkrita’?

Dzidra piezvanīja. Gara viegla saruna. Saņēmuši sūtījumu. Kad to izsūtījām? Nav atzīmēts.

Svētdien. 14. dec. 1986.

Nedomā. Raugies tik dienās
Lūkojies cauri sienām
Mākoņi, sniegi ielās
Sienies pie vecām dienām
Meklējot svētkus.

Dzidra atkal piezvanīja. Ejot ļoti labi. Lai Inese ņemot vēl kādu turpinājumu Forumam. Es nīkstu nevarēšanā rakstīt. Cepu piparkūkas jau trešo dienu.
Vakar piezvanīja Oskars Vīndedzis lai mēs piedalāmies latv. izstādē. Viņa tel. n. 739 9471.

Mani lutina šīs dienas. 
Sāpes ir citur. Aiz sienas, 
Šīs nenojaucamās sienas
Kas ap mums sienas
Kā striķi, kā ķēdes
Tik ar vārdu kādu
Izspraukties to cilpām
Nedzirdot atsaucamies
Domāt, ka meti kādu tiltu
Un palikt mierā, cik ilgi?

Piekt. 12 (?) dec.

Trešdiena 17. dec. 1986.

Ņemt visu pozitīvi?...
Bet reiz būtu jāizgrūž viss
Nepozitīvais nepozitīvi, 
Melot visu laiku nevar.

Šodien nosūtīju vēst. Dzidrai.
Testi bija viegli – tikai urīns un asinis ņemti.
Vai es nosūtīju vēstuli Freijiem??? Jā! Nesen. Kad? Ar to avīzes izgriezumu par Austrālijas vīniem. Apmēram pagājušā nedēļā. (jeb nē?)

Ceturtdiena. 18. dec. 1986.

Pie daktera jāiet 7. janv. 2.30 p.m.

{two lines of music} vai pulkstenis tā spēlēja?

{Un tad sākums bija pāri. Ilga dzīvošana pa pļavu, dārzu, pagalmu, un pirmie skolas gadi.
Un viss dažu brīdi vērās kā tas rīts, kad pulkstenis spēlēja un spēlēja, bija uzvilkts lai spēlē ilgi, lai var atmosties un doties uz vilcienu. Kur? Pie draudzenes uz Madonu? Uz Rīgu? Uz Rīgu! Pulkstenis spēlēja un viņa spēlēšana bija bezgala salda, vēl brīdi, un tūlīt celsies. Skaņas lija, lija, viss aizveras tik saldā miegā ne pirkstu pakustināt.
****} [published as Vai pulkstenis spēlēja? in Ceļa akmeņu raksts]

Piektdiena.

Silts (2-3 gr. virs) peļķes gar ielas malām, sniega kaudzes kūst.
Nelsons atbrauca [right]. Remi gadījās atnākt tieši kad mēs sēdamies pie labā vakariņu galda. Bet bija vietas un vakariņu diezgan arī viņam. Var gan tas Nelsons runāt! Tas ir viņa otrs talants un, tas viņu vada panākumos. Tomēr jūt kādu pārmaiņu viņā – it kā viņš varētu iegrimt uz palikšanu un pazušanu (lai gan celšanos slavā) šinī big businesman lomā. Jāmācās kaut mazliet no viņa, kā vajaga sevi aizstāvēt, celt, ieteikt, pārliecināt.
Ko es te vakar (vēlu) uzrakstīju, tas nemaz nav tik slikti. Varbūt varēs lietot.
No tādiem mozaīkas gabaliņiem man jāsaliek liels gabals. Sākts jau ir. Jāpiespiežas, jāpiespiežas, jātic un jāstrādā.
(Izcepu kanēļmaizītes un banānu kūku!)

Ar taurēm, bazūnēm
Zvaigznēm birstot, saulēm
Vizuļojot
Nāk jauns gads!?
Nē, klusi ataust 
Kā katru rītu.
Ja Tu nezinātu
Viņš Tev nepateiktu
Ka jau atnācis. 
Bet zini to, zini
Un ne vairs laimi zīlējot
Pie darba liecies
Zemu pie darba.

Svētdiena 21. dec. 1986.

Vakar uz ielas, kāds cilvēks man lūdza naudu (palīdzību?). Man bija tikai kādi 40 centi, ko es sabēru viņa saujā un viņš skatījās uz tiem laimīgi un pateicās un vēlēja priecīgus svētkus etc.
Man bija gan līdz vēl 20 dol. zīme – es gāju pirkt frenchbread, ko Inese lūdza man nopirkt. Ja man nebūtu šis uzdevums jāpilda, es nezinu ko es būtu darījusi? Varbūt es būtu atdevusi viņam tos 20 dol. Viņš bija gadi 30, bāls, plāni apģērbies, trīcēja (to viņš varēja arī simulēt), viņš būtu varējis man tur atņemt manu somu, lai gan tas bija atklātā ielā (pret skolu, pie Rashel ielas stūra).

Vakar es nevarēju aizmigt – domāju visu laiku par to, kā tas ir?? Domāju – kaut es mazākais būtu paņēmusi līdz tos 2, 25 cent. gabalus kas palika uz galda, kuri bija man izņemti ko iedot avīžu zēniem.
Ko cilvēks var iegūt par 40 centi? Neko. Varbūt kādu ‘bread rollu’ – ko var norīt vienā rāvienā un kas neko neaizpilda izsalkušā vēderā. Varbūt viņš krāja ‘dragām’ vai alkoholam? Varbūt viņam trūka šo dažu centu tam – uz kuriem viņš tik laimīgi skatījās.

Ziemas svētki!
Inese ar Nelsonu [right] vakar aizgāja kaut kur vakariņās – abi saģērbušies smalki, labi, sasmaržojušies, ar naudu kabatā ar ko pārmaksāt labu ēdienu un dzērienu – ‘uzdzīvot’. Nelsons dienā bija nopircis sev kabatas maku – ādas mīkstu, perfektu ar nodaļām dolāru zīmēm etc. Maksājis $60 – pagājušā gadā tāds nopirktais jau noplīsis. Nelsons vispār – dzīvo augstu! Viss – perfekts. Un papīrs viņa taisītām grāmatām izmaksā vairāk kā viss cits šai grāmatā – papīrs ir – perfekts! Papīrs??

Vakar vienā dienā man dzīve parādīja to – ko es lasu katru dienu avīzē – dažiem iet labi un tie pierod prasīt pēc – vēl labāk, vēl, vēl – un dažiem iet slikti un tie ir lejā un nevar izrāpties, tie ir bez palīdzības un padoma. Un – mēs dzīvojam laimīgā bagātā zemē un ir miera laiks un valsts ‘plaukst’. Vai viņa plaukst? Nu – ir bezdarbs. To atzīst. Bet vai visi liek savu plecu klāt lai viss būtu uz ceļa?

Man stāv vēl visu mūžu acīs tas skats reiz Rīgā uz ielas. Kāds cilvēks veda ar savu zirģeli lielu vezumu malkas. Uz ielas bija ‘kāpene’, dažā vietā nemaz sniega, lai gan viņš brauca gar ielas malu. Ragavas apstājās, zirgs sāka staipīties, mocīties, vilkt, ko nevar pavilkt. Te ielas gājēji (ielā tur nebija daudz gājēju, mazā sānu ielā blakām Aspazijas bulvārim) – jauni, spēcīgi vīri, labos ziemas mēteļos sabira ap vezumu, salika savus plecus, rokas un – pārstūma vezumu kailajai vietai uz sniegu… un (izsīka man spalva!!). Zirģelis un vezums un braucējs ātri kustējās tālāk. Cilvēki gāja tālāk, bez kavēšanās. Ikdienišķa lieta, saprotama. Jā – saprotama lieta.

Bet tas bija iespaidīgi kā labie mēteļi, cimdi, pleci – bez kavēšanās pielika savu spēku kur tā acumirklī vajadzēja. Jo tiem bija šī spēka rezerves, viņu vezumi nebija uz kāpenes. Viņu spēks palika pāri, to varēja dot otram, kam patreiz tā trūka.
Vai mēs te tā darītu?
Varbūt – jā. Es nezinu. Bet kādēļ tik smagi velk, tik ilgi jau velk un daži, daudzi vilcēji piekūst, stājas, iet pazušanā.
Varbūt – būtu jādzīvo taupīgāk visiem – taupīgāk.
Bet komforts aug kā tāda briesmīga sēne. Tā vajaga vēl un vēl, vairāk un vairāk un tā dēļ (vai tā dēļ?) dzīve iet ārā no līdzsvara.

24. dec. 1986.

Apkaliņš, labais,
Ziemsvētku rītā
iekalis ielas, kokus un namus
iekalis manas domas
ledū.
Silsti, sirds, silsti
(pati no sevis), kausē,
atkausē ielas un namus un
savas domas no
ledus.
Silsti, sirds, silti
vēl tu neesi viena.

25. dec. 1986. I ziemsvētki.

Apkaliņš! Dz. piezvanīja – laimīga.
Ozoliņa, Arone atrakstīja – jāraksta tām. Sāku kustēties?
Inese uzdāvināja skaistu baltu lapu grāmatu. Dzejām?!! Domām.
Vakar – avīzē. Protestē pret franču val. apspiešanu – ar violence – logu ielaušana, draudīgu uguns taisīšana, ‘false alarm’ par b[..]. Nepareizība, muļķība. Avīzē – simtiem rabais, 50% rabais, rabais, rabais – muļķība, nekaunīga, neticama muļķība.
Veikalā – Xmas, ziemsvētku (gaišo laimīgo svētku) pircēji un kāds sargā, stāv ar revolveri!
Vēl ielā kāds iet bāls noplīsis jauns!
Mājās pārnākot gandrīz jāraud! Kur mēs dzīvojam, kur mēs ejam!? Avīze vispār tik pārkrauta ar sludinājumiem ka nevar saredzēt – kur kas ziņots lasāms.