1987 Kanādā Montreālā

8 janvāris 1987. Ceturtdiena.

Jau atkal sniega rozes zied
Egles zaros man logā
Un šķiet – sendiena, it kā Tu nāktu tuvu
Bet tikai svešums iet
Ar citiem soļiem ielā
Pat pēc maiguma vairāk siltuma
Ir jāmeklē svešā vaigā.

12. janv. 1987.

Rīts vibrē rokās, pirkstgalos.
bet sniegties kur?
Vien sniegs ir logā
tukšā ielā vējš
zari šūpo viegli -- 
dali maigumu 
no sava sapņa.

15. janv. 1987.

Laiks silts. Inese rītu brauks uz USA. Es nedaru neko! Absolūts tukšums galvā!
Tagad 2 appointm. – uz kādu veselības testu slimnīcā, tad pie acu ārsta. (Tad vēl varbūt pie šī daktera kur eju). – un vai tad būs cauri ar veselības pārbaudēm?
Es jūtos vesela diezgan! Nevaru gulēt aiz nemiera un nevaru strādāt – rakstīt – kaut kā riebjās, taisni riebjās tā situācija kurā mēs migrantrakstītāji esam. Ne atalgojuma, ne kritikas ne īstas brīvas darbības kopsolī – sacensībā. Ne – lasītāja par ko būtu kāda zināšana.
Bet ko es brēcu? Ko es gribu? Man drukā (Austr. Latv.) visu ko iesūtu. Citur? Liekas – visur ir – savējie! Lond. avīzē gan bija kas iespiests. Bet vai viss! Un – kas ar ‘Latviju’ notiks. Varbūt es vēl sākšu kustēties. Gaidu kādu – ‘ierosmi!’

16. janv. 1987.

Šatakvas konference Latvijā 1986?

29. janv.

Ziema iet uz priekšu. Dzīve iet.
Bija ļoti aukstas dienas, daudz sniega, putenis! Tagad siltāks kādu dienu. Būs atkal sals! Vēl februāris nāks.
Rītu – Austrālijā izcīna jachtu cīņu. Amer. ar Austr.
Dzidra – salās. Raksta labas ziņas – lēts un laba dzīvošana. Tikai dienas vidus, ļoti karsts, sutīgs.
No Daug. Van. žurnāla Toronto saņēmu $10 (bez maiņas santīmiem – tas ir 9.64.) Tā tad – 2 žurnālos ielikts, stāsts un dzeja.

Cilvēki? … Viņi ir noslēpušies. Viņi ir kaut kur tepat tuvu apkārt. Viņi ir savā mājā. Savā automašīnā. Savā veikalā. Savā birojā. Viņi nevar skraidīt apkārt.

Tie kas skraida apkārt – apstājas prasa naudu. Slepus izņem no kabatas naudas maku. No – Tavas kabatas. Tavu naudas maku.

Viņi iet veikalā, ņem ko grib nemaksā. Sašauj, nošauj Tevi. Pieliek uguni Tavai mājai. Viņu ir daudz. Nu ne tik daudz kā to, kas ir savā mājā, savā birojā, savā darbā. Tie skraida apkārt. Guļ uz režģiem ielas malās caur kuriem plūst siltāks gaiss no mājām kur dzīvo tie kas ir noslēpušies.

Ir ziema.
Nāks vasara, būs labāk. Būs mazliet labāk.
Grūti ir slēpties.
Bēdīgi ir, ka nevar nevienu atrast, visi ir pazuduši.

Sestdiena 30. janv. 1987.

Austrāļi zaudēja Amer. Cup! Bāh! Lielie, lielie visi varenie. Kad tik vien visu darīja kā nākas – tas ir godīgi?! Kur tie lielie uzvarētāji newzēlanderi palika? Aizbāza – ar ko? No good!
Un man, arī mani – slinkums kauj nost.

Kad viss ko kāro, kļūst atņemts
Nav taupīts ne nieka prieks,
Tad uz mirkli iejūsmo prāts
Jūtot uz savām dienām
Traģēdijas karalisko lielumu.