6. marts. Svētdiena.
Silts. +4, bet es vakar mazliet apsaldējos, bija ļoti auksts vējš. Vakarā skatījos TV – Mocarta dzīvi. Reālistiska filma. Un – skumīga! Gadu simteņus cilvēki ‘barojas’ no kāda cilvēka gara, kas no savas ikdienas nabadzības un posta spējis izliet tādas vērtības. Un viņš nav vienīgais kas to spējis un kam tāds pats cietēja liktenis. Varbūt – sava daļa laimes. Un – tas radīšanas prieks kas iet pār visu.
Šorīt jau cēlos ar pesimistisku gara stāvokli. Bez iemesla – tikai jūtams skumīguma gars, kas staigā te apkārt un kaut kur dzīvotajā un nezina ko meklē, ko gribētu atrast, pārbaudīt.
7. marts. Pirmd.
Silts +2 varbūt +3. Es nobijusies no mazās saaukstēšanās zīmes laikam sargāšos tupot iekšā. Bet kad es vēdinu atverot plaši durvis – tad mani aukstais vilnis sagrābj negaidot…
No bijušas laimes nevar dzīvot
Sirds vienmēr prasa ko jauna
It kā tā nepazītu
Tās nākšanu un iešanu
Ne apstājoties droši, tuvi.
It kā tā nezinātu
Šo spēli vieglu un grūto
Šīs balsis vilinātājas:
„Es te, es tur, es nekur,
Un tomēr te, un tur.”
It kā sirds nezinātu
Šo olimpisko spēli
Kas kaut kur medaļas dala
Kronē un projām sūta.
Nosūtīju vēstuli Ruņģei.
8. marts. Pirmd.
Saule, vēsāks.
Viss ir caurspīdīgs
Kā dinozaura skelets muzejā:
Labais ļaunais kopā cauraudies
Vidū nesegts gaiss
Kurā pusē saule, tumsa?
Rodi, meklē, brien un sien.
Nosūtīju vēstuli Skaidrītei Rubenei.
Cik laba ir tāda liela, augsta, tukša vecu ķieģeļu siena, ja pāri tai raugās zila tīra debess.
Siltums un miers krājas šai sienā un staro pāri mierinot un sildot, ja ir zināmi vārti, kas ved ārā no pagalma.
9. marts otrd.
+4 un līņā…
Dāmas iet ar skaistiem lietus sargiem.
Vai tev arī ir kāds lietus sargs, skaists?
Man ir.
Nu tad iesim ar skaistiem lietus sargiem.
Vai tu proti smaidīt, tā – nevienam, tikai smaidīt
Tā, kā Amerikā smaida.
Protu smaidīt.
Nu tad smaidīsim tā – nevienam
Bet kāds varbūt to redzēs, tad
Izlikšanās būs ar nopelniem.
10 marts 1988
Saule, vējš, ‘uz nulles’, vai mazliet zem.
Nosūtīju vēstuli Līgai Streipai par Mctosh burtiem.
1) Bēda jāizsaka.
Jānoplēš kā kokam sausa miza.
Laime jāizkliedz,
Jāizsauc kā putna sauciens.
Tālu jūru, krastu klāstā
Sirdij brīdi jādod miers.
2) Klausies vienā malā, otrā
Visur klusums, klusums
– Klusums ass kā nazis.
Cauri maigām jautrām čalām
Cauri lielo svētku čalām
Klusums skan kā krizdams nazis
Tukšā klonā.
11. marts.
Saule. Auksts -10, -9, -8. Vējš.
[shorter variant Pie jūras published in Ceļa akmeņu raksts]:
Jūru nevar aizmirst. Jūra ielīst dzīvē, asinīs, dvēselē, tāpat kā laiks un pļava, mežs. Pie jūras var atgriezties kā mājās arī pēc ilgas prombūtnes.
Jūra sauc atpakaļ pie sevis. Tas ir ja tu esi dzīvs, ja tavs gars ir vesels. Vai puslīdz vesels. Ja ar tevi nav tā, kā kādreiz pie jūras kad tavs gars bija slims, tu biji dziļā depresijā. Dzidrs ūdens skalojās krasta smiltīs kā garāk bet tas bija tukšs, bez mierinājuma.
Akmeņi cik dziļi tos ūdenī varēja redzēt bija melni, absolūti melni un tukši, ar briesmīgu bezcerību, noliegumu, pazudinājumu ar nežēlīgu ņirdzīgu dūkoņu ar negrozāmi lasāmu apgalvojumu – nav nekā, nav nekā, ir melna nesaprotama nepazīstama nedzīvu elementu existence. Jūrā nebija patvēruma.
Ja esi vesels, ja arī tev kas sāp, bet tavs gars nav slims jūra ir siltas dzīvības pilna. Tie paši skaidrie ūdeņi lejas viegli saulaini pār krasta smiltīm, glāsta tavas pēdas. Tālāk zem tā akmeņu melnums nav draudīgs. Zivis tur spēlējas, tur zāles guļ kā sūnas, gliemežvāki, tur priecīgi var gremdēt soļus lai stingrās jūrzāles un gliemežvāki kutina pēdas. Viss dzīvo.
Šīs pretējās izjūtas tur no jūras kad gars ir slims un kad tas ir vesels – kura no tām patiesība, kura – meli. Abas ir patiesības un abas meli. Nav nekā tik mirdzoši silta un nekā tik draudoši tukša.
Un tomēr – abas ir patiesības.
Dzīvība un nāve.
Tās nevar ņemt abas reizē. Ir jāmirst, vai – jādzīvo! Lai arī gadās kādreiz svārstīties starp abām. Ne dzīvotājs ne mirējs – cilvēki saka.
Ja dzīvotājs – pēc peldes un pēc saules eji gulsties uz siltā plakanas klints akmeņa ūdens malā kur viļņi skalojas, zivis nāk tuvu, gliemežvāki izpeld, aizmiedzi dziļā, labā atpūtā. Kad mosties varbūt kāds cilvēks ir nogulies tuvu: dvieļu raksti, sārti kāju pirksti, ne gluži tik sārtas tomēr sārtas ūdens mazgātas pēdas – izslējušies kāju pirksti, lielas pēdas. Jāaizver acis – skats nav mīlīgs, svešādas šķiet cilvēku kāju pēdas. Bet jāatver acis – tur ir cilvēka galva – mirdzošs slapju matu cekuls, roka. Cilvēka roka var būt skaista, pievilcīga, dzīvi sološa. Varbūt tā tur grāmatu, varbūt tikai atpūšas ar pirkstiem pietvērusies klints akmenim. Nevar ņemt tikai galvu un rokas, jāņem arī stilbi un pēdas, savādas kailas pēdas – dzīve ir tas viss kopā. Ja spēj to ņemt visu kopā, uzsmaidi un sāc sarunu. Tad jūs tveraties rokās un ejat lēkt pār plūstošo, tumšo straumi uz otru klinti tālāk jūrā, baudīt, iegūt vairāk klints, vairāk jūras, vairāk dzīves. Lēkt roku rokā ir viegli. Tāds lēciens paliek asinīs tāpat kā klints un jūra un rokā paliek otra svešā roka, paliek tās satvēriens — tā ir dzīve. Ejat saulē, ārā, pilsētā, dzert kafiju, alu, vīnu, stāstus, skūpstus, utt.
Varbūt pēc laika atkal gulēt uz akmens pie jūras, pavisam tuvu pie ūdens, tik tuvu, ka roka pastiepjot var delnu mērkt ūdenī pie viļņiem, un ka acis atverot atkal ir redzamas tuvumā cilvēku kājas, pēdas, sārti izšļakstījušies kāju pirksti, ja tie nešķiet pievilcīgi, ja tos var redzēt tādus, kā tie ir (vai nav?), var aizgriezt galvu prom uz jūras pusi. Var ņemt, ko grib — jūru vai cilvēku. Var ņemt jūru vien un sūri ilgoties pēc cilvēka… cilvēka rokas.
Rokas vien nevar dabūt. Pēdas nāk līdz.
Kā citādi varētu būt?
Var skatīties tikai uz roku.
Var skatīties, varbūt arī klausīties.
Dzīvei ir daudz veidu.
Nāvei viens.
10 marts 1988.
[Jūra continued. Included in shorter version in Unpublished texts Žurnāls section as Zemes tādas un citādas]:
Kas dzimis zemē ar, varētu teikt līdzsvarotām (varbūt lai neteiktu viduvējām) īpašībām, ar mežiem, laukiem, uzkalniem, ielejām, upēm, ezeriem, tam dažkārt ir ļoti pašapzinīgs, dažreiz neiecietīgs gars. Pie jūras tas var parādīties. Jūra ir ļoti valdonīga un neapsverama, nemainīga savā valdonībā. Aizņem pusi pasaules un neatkāpjas ne mirkli. Kad esi izpeldējies, izpriecājies, izstaigājies gar tās malu, gar to — var uznākt pretošanās, gandrīz vai — dusmu brīdis: valdonīga, nepiekāpīga, aizņem pusi pasaules — bez sevišķiem līdzekļiem, bez lieliem kuģiem (pat laiva nav spēcīga), nevar ar jūru vairāk neko iesākt. Tā krāc, šļac savus viļņus nemitīgi krastā, jā — mirdz varbūt, vizuļo un visu to lielo burvību pilna, bet kad tā ir diezgan, tā nenoiet no ceļa.
Debesis pāri, nekad neizsauc tādu pretošanos uzplūdumu. Kalni — jā. Kalni? Lielie, tie ko sauc par kalniem, ti ar klinšu un sniega galotnēm, tie arī dara kā jūra. Brīdī, kad ir diezgan to krāsu, to varenuma, to nebeidzamā, neizejamā, nepārredzamā lieluma, kad tā visa ir diezgan, roka celtos — pastumt tos nost. Lai varētu redzēt horizontu. Lai tie nemestu ēnu pāri pusdienas laikā. Lai tie laistu vaļā — no sprosta.
Vai tādas viduvējas zemes cilvēks ir tik prasīgs, tik — kundzisks, tik valdonīgs? Valdonīgāks par jūru, par kalniem. Brīvības prasītājs. Lai tas var iet no meža pļavā, no pļavas laukā, pakāpties uzkalnā, iesoļot ielejā, būt klāt pie saullēkta un klāt pie norieta…
Kā tas ir ar pilnīgi nepārtrauktu līdzenumu? Kā tas ir ar stepi? Stepē dzimušais to protams mīl un apdzied tāpat kā jūrmalnieks jūru un kalninieks kalnus. Bet kā stepe iedarbojas ar svešinieku? Nezinu. Stepe jāredz, tur jābūt kādu laiku, lai zinātu.
Saskačevanas līdzenumi izsauca kādu dejošanas vēlēšanos. Kāri dejot prom uz visām pusēm, visam pāri, visā iekšā. Tas bija īsā apciemojumā. Ilgākā varbūt uznāktu tā pati nemierīgā vēlēšanās — iziet, aiziet, tikt ārā no nebeidzamā līdzenuma, kura visas dzīvas un nedzīvas lietas pazūd tāluma miglā. Nu — jā, debesis, saullēkti un saulrieti un atkal vēl un vēl debesis, bet tas tā netraucētā mīlestībā tikai iedzimtajiem, ne svešiniekam.
Tātad — sveicināta līdzsvarotā viduvējību zeme! Vai tā nedara nekādu vainu cilvēka garam, cilvēka sirdij? Tomēr liek ilgoties jūras, liek meklēt neuzvaramā, lielā pretinieka? Meklēt — apbrīnojamā, līdz ar to sīvi jāspēkojas.
12. marts. Sest.
Auksts -12. Saule. Bez vēja.
Par jūru vēl. [vāriation on Lauku un mežu cilvēks in Unpublished prose texts]
Ko viņa varētu darīt, lai nekaitinātu, ka tā guļ uz jūspasaules. Tā varētu pašķirties, kā mežs pašķirās un padod vietu laukam, kā lauks pašķirās un dod vietu mežam. Tad viņa zaudētu savu suverenitāti. Jā, tas jau ir tas — viņas valdonība, viņas absolūtā nepiekāpība.
Jā, bet tikpat labi tad varētu prasīt, lai zeme piekāpjas, lai tā padodas, lai pašķirās jūrai. Bet tas būtu tā no zivs viedokļa. Cilvēks ir no zemes mājām. Viņš mēro ar sevi. Viņš prasa sadarbības ar viņa valstību. Nē, protams, cilvēks tikai kādos sava vājuma brīžos vēlas, lai jūra pašķirtos. Jūrai ir tas, pēc kā viņš ilgojas — stiprums, patstāvība, neizmaināma īstenība. Jūra ir viņam, ko apbrīnot un ar ko spēkoties. Tikai dažreiz, tikai (vājais no tiem) vājuma brīžos tas kliedz — Kādēļ tu aizņem pus pasaules?
Tāpat kā redzot jūru pirmo reizi, lauku un mežu cilvēks domā — viņa ir kā kalns, kā zils kalns un es domāju, ka tā būs kā vistālākais tālums, kuru var redzēt un redzēt. Jā, un tā ir viņa paša vaina, ja viņš tā nevar redzēt.
Kalni vēl.
Tie pilni illūziju – to līkumotās takas augšup var kāpt pusdienu, dienu, skatīties lejā, iedomāties ka tev ir spārni, ka tu raugies kā Dievs uz visu lejā, ka tu esi liels un pārspēcīgs. Bet diena ir galā un tev jākāpj lejā. Jākāpj lejā lai tiktu uz otru kalna galu, vēl austāku, jākāpj lejā ja tu gribi tikt atpakaļ savā būdā. Jākāpj pacietīgi, ilgi jākāpj lejā. Tā kāpdams augšup lejup vari iemīlēt šos kalnu sānus, vari dziedāt, saukt un atbildes nāk visapkārt, no tālu un tuvu. Nē, ne atbildes nāk atpakaļ tava paša sauciens. Ja atkārtosi ilgāk savu saucienu tas ko dzirdēsi atpakaļ no tāluma nākam būs kā – mēdīšanās. Uzmanīgi kāp, rāpo lejā. Kalnu varenība ir cieta, spītīga, ietiepīga. Tie neatkāpsies. Tie gremdēs tevi, aprīs tevi ar savām idejām. Lauku un meža cilvēks grib uzvarēt – tā lai tas var iziet no meža klajumā, saulainā laukā, apsēsties atkal meža ēnā.
Vai lauku un mežu cilvēks ir tik valdonīgs, tik liels tik suverēns?
Un pilsētā?
O, pilsēta ir kā kalni un jūra kopā, labirints no kura nav ceļa ārā.
Nāk, ir jau tuvu kaut kur – pavasars,
Un jau dzirdu ūdens šļakstu, soļu dipu
To mazo jauko soļu dipu, kas arvien
Kaut kur skrien, skrien no vietas
Uz vietu, iemin smiltīs, iemin ziedos, iemin smilgās.
13. marts. Svētd.
Piemācies -6, bez vēja.
Neaizmigu līdz 3 am. Suzann bija pie Ineses (kaut ko tulkot uz English) un es par ilgu savā istabā ‘svīdu un salu’, lasīju, liku kārtis – blēņojos tā līdz ‘trūka gaisa’, reimatisms metās rokās, kājās.
Aizmigu ar mazliet – Neo Citron – tagad 9 am un viss o.k. Kam šis – ‘rapports’? Savam miegainumam.
‘Iekšā ir bet ārā nenāk’ kāda rakstīšana. Tagad mazākais – itkā būtu vēlēšanās rakstīt. Visu ziemu arī tās nebija – tikai tukšums. Karsti un auksti un grūti un nelāgi, kā ‘izmiekšķēti’.
Šī zeme, viss te, pieder tiem, kas ar tulznainām rokām to strādā – rok, rušina, ar, ceļ, grābj. Bez apstājas visu vasaru, pavasari, rudeni. Ziemu, arī ziemu – zāģē, cērt, ved, ceļ.
Un paliek vienmēr te.
Viņa vairs nebij starp tiem. It kā zogot tā staigāja, saulē, vējā, zaļumā. It kā tas viss nepiederētu tai. Un tomēr tas bija tā tikai redzot šos cilvēkus līkņājot, ceļot, zirgiem pakaļ ejot un arī mašīnām, arvien vairāk mašīnām pļaujot, sējot, vācot. Un tad redzot pļaujmašīnu spārnus ceļamies un krītam tālu tīruma vibrējošā gaisā, dzirdot mašīnu trokšņus apkārt, tad viņa brīvāk gāja savās brīvās gaitās. Tie, no savu zemes darba, tie no rakšanas un rāpošanas cēlās nāca, gāja vieglāk. Nāca līdzi viņai viņas vieglākos ceļos. Vai vieglākos? Vai viņas nebeidzi mācīšanas studēšanas darbs nebija grūts? Tikpat grūts? Bija. Bet, tie to varēja labāk saprast. Kāda it kā nepārkāpjama plaisa viņu vidū samazinājās. Viņai tā šķita. Viņi zināja, saprata labāk, ka viņas darbs un visu to skolā gājēju darbs arī bija tāds pats darbs. Dzīve auga līdzsvarotāk visapkārt. Plaisa kaut kur arvien palika, paliks – bija poļu laukstrādnieki, bija tepat vietējie strādnieki, kuru ceļi nemainījās, nekad nemainīsies. Jeb tomēr? Varbūt pat to pulki pieņēmās, auga, augumā, rokpeļņi, dienu strādnieki, tie kas klīda no vietas uz vietu. Kas nekad nekur nepieauga zemei ar savu būdu, ar savu dārzu.
Tās bija domas kas dažreiz traucēja uz brīdi, uz īsu brīdi kādu vasaras dienu.
Kādreiz tuvu satiekoties… Bet neviens nebija nelaimīgs. Jeb – nelaimīgie un laimīgie bija visur. Tā bija individuāla lieta. To nevarēja mazais cilvēks grozīt. Varbūt tikai kādā brīdī, satiekoties, bija jāuzmanās kaut ko nesabojāt, neievainot. Šais skaistajos laukos dzīvojot dzīve te tomēr prasīja savu daļu pazemības. Un atkal – ne par daudz tās, ne par daudz. Katram bija jāzina, jātur savas tiesības ar drošumu un cieņu.
Šāda domāšana reti skāra V. to tikai dažreiz varbūt pat vienmēr, juta kaut kur zem šo dienu mierīga rituma. Nē – viņi visi te vēl bija laimīgi cieši kopā. Visciešāk tos saturēja svētki.
Svētki nāca visi pēc savas kārtas. Ar darbu, ar dziesmām kopā.
14. marts.
Snieg un kūst.
(After the war) „…when we shall get back to poetry and beaty and summer woods.” Bern. Russel.
„… Un nevar un nevar pierast pie tā, un iegaumēt, ka lietas, ka nekas, nav mūžīgs, lai gan arvien ir kāda maza (it kā atkārtota) zīme kas uz to norāda.”
Tu piestājies te tuvumā atvadīties bet es to nenojautu…
Nu liekas viss ir tukšs, nodzēsts! Lai arī nav nekādas dziras bijušas – viss ir nodzerts, un ja kas vēl atlicis – tas ir mieles. Arī labās atliekas sajauktas ar mielēm. Rūgts. Rūgts. Bet ir laiks kad jāsauc skaļi un priecīgi – Sveiks! Sveiks!
15. marts. 1988.
Silts, pēc vakard. mīkstā sniega.
„Labāk ej, Vilmiņ, izskalo tās muciņas, sapildi pudelēs lai nostājas. Vai auksts akas ūdens bija jāuzlej tad? Jāaprok pagraba mitrās smiltīs. Labs raugs, lai nebojājās. No tās alus lāses kas tur vēl virsū, vairs nekā laba nav, lej zemē, vai salej cūku silē, vai ja gribi atstāj lielajā stikla krūzē uz galda, ja ienāk kāds kam tāda zēvele mīļa – lai izdzer. Vai tik vien nelabā iekšās ņēmis.”
Vasaras diena. Upe plūst un mirdz. Zāle pagalmā zaļo, vietām kļūst arī jau dzeltena – izkalst. Siena laiks iet pāri. Pļaujmašīnas tarkšķ. Izkaptu strīķēšana skan priecīgi, uzmudinoši, sauc kā uz deju, uz dzīvi. Sūru un saldu.
Ak Vilma, Vilmiņ, kur tevi dzīve vedīs? Kur mani? Viss iet tik ātri pāri un nāk tik lēnām.
16. marts 1988.
Rīts piemācies. Miers vispāri. Gandrīz kā rudens rīta klusums telpā. Laiks skalojas lēni apkārt, stāv mierā šo brīdi. Nenes uz priekšu, nelaiž atpakaļ, tur gaidīšana, kā vienmēr, gaidīšana kā vienmēr, pacietībā, neapsolītā cerībā – jeb apsolītā? Vakar spēlētās notis pieskaras ausīm kā garām slīdoši tauriņi. Vakar skatītā filma (Kanādas) bagāta, asa, tomēr grūta kā dzīvē akli ieti ceļi, neizejami, neatrodami ceļi kas satveras, sagadās, grūti meklēti ceļi uz laimi, garām gājēji, pāri gājēji ceļi.
–––––––––-
Un viss ir tukšs un tukšs uz ko man jāiet. Es nezinu neko. Un nevaru padomu prasīt nevienam, jo zinu – ka neviens nekā par šo ceļu nezina. Neviens pravietis ne filozofs nevar man palīdzēt. Vienīgi ticība – ja es varētu ticēt ka būt par pelnu sauju, par putekli vējā ir tikpat labi būt kā staigāt kā cilvēkam šo zemi – tad varētu iet smaidot. Varbūt man ir mazliet šīs ticības. Dažreiz šķiet – šī nezūdamība maiņā ir liela un … jā un kāda? Tā iznīcina to kas esi. Bet vai tā ko atstāj pārmainot? Ko tā var atstāt? Garu? Gars ir kaut kas cits kā zūdošais ķermenis. Gaisma arī ir kas cits kā svece, kas cits kā ūdens spēkstacijā. Un tie ir neatvienojami, kā dziest viens tā dziest otrs.
Nolūks? Mērķis? Nekādu nolūku nav. Nezināt ka tu neexistē, ir tikpat labi, kā zināt ka tu existē. Tā ir vienīgā cerība.
Tagad vajadzētu aizmirst personīgo un domāt, rakstīt – tautai.
Kādēļ? Nu jā – izlietot savus spēkus. Bet es tos jau lietoju cik spēju. Kaut ko vajadzētu saņemt par šīm pūlēm. Kādu galvas paglaudienu. Bez tam – es nevaru (vai negribu?) būt nacionālais zvans.
Viens pravietis tāds mums ir (un ļoti labs – Andr. Eglītis) mēs esam maza tauta ar vienu tādu, tik spēcīgu – pietiek, lai tauta klausās, skaita tā rindas un soļo droši un pa vidu lai klausās kaut ko bez zvana.
Nosūtīju vēstuli Sandra sievai – jautājot par Austru.
Spēlēju Šopēnu šodien, nebiju ilgāku laiku to spēlējusi.
Nāku pie atziņas – ka Šopēnu es nevaru mierīgi spēlēt, es sāku ‘spēlēt ar jūtām’ tā, ka sirds pēc tam ir nogurdināta, jauc rakstu… Es gribu spēlēt mierīgi – nekā! Es varu spēlēt Rachmaninovu ilgi, mierīgi, kaut dienām, neuztrauc arī Mocarts (tikai ja spēlēju ko sevišķu – to sonātu – fantasia…). Tāpat nedzen mani Lists, ne Debussy. Šūberts ir grūts rokām, fiziski nogurdina un varbūt arī aizrauj mazliet.
Bachs nogurdina ar savu pirkstu precīzo kārtību, citādi – arī miers… Bet Šopēns rauj trakot, nevar pat mierīgi mācīties, bet mierīgi spēlējot uzlabo techniku.
Rachmaninova II konc. var mierīgi risināt dienām. Ja grib temperamentu – tas pašam jāliek izpildot, Šopēns rauj, spiež to darīt bez paša vēlēšanās. Beethovens arī – ‘rauj’, bet var to spēlēt arī mierīgi.
17. marts.
Saule. Vējš. Saule silta vējš (ļoti) auksts.
Pretī uz kaimiņmājas gludā mūra (zem sarkanās jumta zīmes) saulē vizuļo daži sīki punkti, kā stikla vai smilts gabaliņi. Un pirksti atceras pieskārienu siltam mūrim, vēsam mūrim, varbūt sarunājoties ārā pie balkona, vai tāpat dārzā lūkojoties, upes vizuļošanā skatoties roka noglāsta ieplīsušos balkona mūra gabalus, varbūt citur. Dzelzs durvju kliņķi roka atceras. Bet kādas bija durvis? Smagas, biezas. Bet kā likti bija biezie (spundētie? Kas tas ir) dēlīši klēts durvīs? Skujā? Vai ar centru vidū?…
Ko tu ēdies? Ko tu skrien apkārt pa veco dzīvi, veco māju – ko tu meklē? Viss ir tevī līdz. Un nav nekā. Un ir, tomēr ir. Šī svešā siena atgādina. Rok ārā to kas ir ierakts tevī. Ko tu nēsā līdz. No kā tu sastāvi.
Un tu gaidi parādamies kādu svešu cilvēku. Gaidi viņa soļus, kustības.
Lai – ko? Lai to noglabātu sevī. Kam? Arī ir pilns svešuma – mūri, dzelzs, veci stikli logos. Saule. Saule rok ārā aprakto. Un saule audzē te atkal kaut ko jaunu. Saule nestāv mierā kad tā atgriežas savā gadskārtā, tā nestāv mierā, audzē asnus, pumpurus visaizbērtākā kaktā, rauj ārā. Un tu meklē dzīves ko likt sevī. Kam? Atdošanai atkal, kad laiks to prasa. Un arī neatdošanai, nogulda tevī visu kā iežu slāņos. Tagad tu gaidi tos soļus, to nākšanu. Tev vajaga piebērt sevi kā upi plūdos.
Kad tas beigsies, kad tas stājās tā būt? Prasi kādam vecākam cilvēkam, es nezinu.
18. marts 1988.
Aiz simtu krustiem aizzīmogots
Aiztīklots tas laiks
Kā stindzis tauriņš iestiklots
Un bāla saule glāsta
Senās dzīves pēdu zīmes
Klusas, saplosītas, aizvākotas.
D.V. grāmatnīca
491 College Str. Toronto Ontario M6G 1A5
Liepa un pārējie koki IV
Dainu izlase cena 12 dol. Can.
19. martā, 1988. Sestdiena.
Saule. -2.
Vakar bijām uz 4, nē 5 izstādēm.
Es tikai pirmo – apdegušie koki, melni stumbri (papīrs, veltiņš etc) ‘Fibre, art’ es ‘atzinu’. Citas 2, lielo sievu izstādes izsauca protestu, kā tēmās tā izpildījumā. Bet – abas ļoti spēcīgas sievietes:
Marion Wagshal – ‘zīmētas’ milzu gleznas, aborts, homo, vecs pāris, jauns ’12 bērnu’ pāris – viss ‘atklāts’ un sasmērēts netīrs, labs, drošs zīmējums, ‘par gabalu’ skatīts – maigi krāsains. Kas man likās (uz reizi?) nepieņemams – tēmu pārspīlētā nozīme, rādīta degradējošā veidā: aborts, homo, daudzbērnība etc. Rādīts tā, ka ‘slikta dūša paliek’…
Betty Goodwin – (gaidīju nezin ko…) mani traucē zīmējumu (gleznu??) lielums, neskaidrās, netīrās fonu materiāla (papīrs?) ‘nekrāsas’, bezgala melnie lielie ‘zīmējumi’. Jādomā – ar kādu slotas kātu viņa tur švītrojusi? Citādi līnijas tomēr un tumšie skrāpējumi – ‘jūtīgi caurspīdīgi’ izņemot dažus.
Žēl, nebija spēka vairs apskatīt viņas ‘vestes’ – tās pavisam citādi zīmētas – gludi, spoži nostrādātas – patiesi ļoti iespaidīgi un ‘burvīgi labi’ – bet es neapskatīju visas, tikai paķēru iespaidu no 2 pirmajām bildēm.
Briesmīgi spēcīga, ražīga brīnum sieva! Bet es viņu tur izstādē nevarēju baudīt – te grāmatā, fotogrāfijās – tās ir lieliskas, pat krāsa klāt etc. Savādi – kādēļ ir ‘jāzīmē’ (ar ko?) tik zīmējuma, rokas kustības normālam izmēram tik nepiemēroti lielā formā??? Temperaments?
Matiss arī zīmēja lielas ‘bildes’ – bet tam nejuta šī ‘palielinājuma’, šo pārspīlēti lielo izmēru ‘nenormālības’ (?). Kā viņa strādā? Ar slotu uz grīdas? Tāds ir iespaids. Kādēļ nē?
Bet – kādēļ jā?
Vai tas ir skatītāja akluma dēļ vai tas ir radītāja zvērīgā izsalkuma dēļ? Man tas rada pretīgumu, skaļuma, dzīves bravūras nomācošo tuvumu.
Moderno mēbeļu paraugi izņemot dažus – galīgi neiespējami normālā dzīvē, ‘klubi un bloki, kubi un plankas’ –
‘Human condition’ tas ir Marion Wagshal teiktais motīvs. (Liekas neteikts tas arī ir Betty Goodman temats).
Kas ir ‘human conditionā’ tagad tik briesmīgs? Tikai dabīgā nāve un nāve vispār šāda vai tāda.
Tikai tā ir – nepārvaramais. Cits viss ir cilvēkam ir padots pašam kārtot. Protams – dažam ir grūti, neiespējami etc. Bet tas parasti ir citu cilvēku radīts stāvoklis. Cits citu gremdē. Visur vienmēr, tā joprojām – gribot un negribot. Liela daļa no šī nelaimes stāvokļa būtu atvairāma, ja cilvēki būtu ‘cilvēcīgāki’ – apvaldīti savās personīgās iekārēs, respektētu citu dzīvi, palīdzētu, vai mazākais – neiznīcinātu otra daļu. Jā – tas būtu ja cilvēki savas cilvēku tiesības izlietotu ar cieņu. Bet cilvēki rada šīs ‘human conditions’ (ha!) – sit, kauj, zog, laupa, izvaro, melo, melo, melo!… Te šais ielās pat negriež ceļu, brauc virsū etc. etc. Jā varbūt tas viss tad ir un izskatās tā – kā Marion Wagshal to rāda. Bet vai daudzbērnība, aborts, homo – ir tādas nelaimes kā viņa to rāda? Tās ir sīkas pārvaramas vai apsedzamas lietas ejot savā cilvēka izveidošanos ceļā.
Bet tagad ir laiks – kad jātaisa milzīgas bildes un jārāda visas šausmas ļoti šausmīgi. Un ko tas līdz?
Tas rada situāciju – kur mēs visu to pieņemam kā normālu, ikdienas parādību un dzīvojam tieši tai pašā lietā tālāk. Nav nekāda biedinājuma un brīdinājuma uz ko ‘kondition’as’ cilvēks klausītos. Ar šausmu rādīšanu nevar to iebiedēt – jo šausmas viņš var redzēt un radīt dzīvē lielākas.
Nomierināt to ar idillisku mūziku? Laikam jau ir mēģināts arī tā. Hm?
Vai man (un citiem arī) nebūtu jāiet pie Griffin’a mātes un tā jāmierina, lai viņa nebrēc pēc otra dzīvības savās bēdās, jo darot to viņa stājas nozieguma radītājas lomā ne nozieguma (resp. nelaimes šinī gad.) labotājas lomā.
Jā, māci – pacietību, pazemību, piedošanu, saprašanu – šinī (un daudzos) gadījienos – saprašanu.
Bet sāpēs gribās būt neprātīgam. Jeb nē?
21. marts 1988.
Šorīt – viss kā agrāk – saule, bet -17 mīnus!
Un neziņas ziema stindzina pavasara prieku. Tomēr – prieks!
Savādi, uz savādā tukšuma, kas it kā gadsimtus vecs – ieraudzīt dzīvo tēlu, īstenība gandrīz neaptverama un arī – viss kā senāk – neziņa nedrošība…
Man beidzot jāsaņemas mazākais pabeigt tulkojumu, kas iesākts. Grūti piespiesties. Un galva tukša.
About atom war Bertrand Russel:
„There lies before us, if we choose, continual progress in happiness, knowledge and wisdom. Shall we instead choose death, because we cannot forget our quarrels? I appeal as a human being to human beings: Remember your humanity and forget the rest. If you can do that, the way lies open to a new Paradise; if you cannot, nothing lies before you but universal death.”
Ja Tu palieci –
Stundas apstājas, parunājas
Top laipnāks un siltāks ik nakts
Jauns spēks izstaigā ķermeni
Gaišas domu guntiņas iedegdams.
No vecām piezīmēm:
Nāc, dzīvo mans mazais
Tencini savu likteni
Ka neesi karalis, neesi vergs,
Esi brīvs cilvēks dzimis!
22. marts 1988
-10, -7, -6, -3!! Biju līdz M. R. Street.
Uz sienas lielās ķieģeļu sienas ārā, pretī aiz sētas, aiz pagalma – brīdi bija neliels saules plankums – un pēkšņi tā bija seja ar bezgala skaistām mirdzošām, laipnām acīm – skaista seja, noteikti – vīrieša seja. Parasti sejas ko es redzu nav tik ļoti laipnas, ne tik ļoti daiļas. Šī bija brīnumaina. Kā tas nāk – ka es tās tā ieraugu? To acis pēkšņi, nāk ārā nepārprotami skaidri. Tā kā šī seja bija sakarā ar saules gaismas plankumu tā – izdzisa, es neskatījos tad daudz tālāk – tās vaibsti gandrīz sāka pārvērsties netīkami. Labi ka tā izdzisa ātri. Šī šodien, kā arī jau citas, bija pārsteidzoši īsta, dzīva. Nesaprotami. Protams – mana redzēt trenētā acs ierauga šo to – bet vai tik dzīvi var atrasties acis, vaibsti kas skatās pretī? Neko tur domāt.
Jau vēls. Šī seja vēl prātā. Uz tukšas sienas. Uz ķieģeļu sienas acis maigi blāzmojošas, gaismas pilnas bet ēnā, tikai vaigs saulē, muti grūt saskatīt, tikai pieri un acis spožums lāsmo gandrīz var saskatīt it kā briļļu stiklu lāsmošanu. Ārkārtīgi laipna seja. Kvēloši laipna, nav tāda īstenībā gandrīz redzēta. M. smaids kādreiz līdzīgi lāsmoja. Nē – šī bija neredzēta, nepazīta seja.
Šodien es arī ievēroju ka augšā ir logs vai durvis. Skaņas kāpj uz augšu. Kā es varu tik dzīvi pieķerties lietām, tik vieglām, tik caurspīdīgām kā ēnām? Neredzot, nepazīstot tā pieķerties? Kur kāda ir reālā saite? Jeb pārreālā?
Spēlēju šovakar – nezinu kam? Rokas neveiklas acu neveikluma dēļ.
23. marts.
Hm? Vakar (pēc zvaigznēm…) tas bijis mans ‘ārprāts’!! kas rādījis laipno seju uz sienas! A! Ha!
Jā – ir siltāks. Un – nemiers.
Nosūtīju Dzidrai vēstuli par šo to –
Gesset (policists kas nošāva melno) – tikšot tiesāts otrreiz! Kauns, kauns Kanādas tiesai!!! Nobijušies no melno demonstrācijām – zaķa pastalas! Un melnie – kauc pēc asinīm. Ja es esmu rasists, tad tam jāmaina mans uzskats pret ko es esmu tāds, ne man. Es ar varu nevaru būt ne nebūt rasists. Melnie te prasa pēc savas nelaimes! Kaujās, (sit busa vadītājus), nesaprot humoru, brauc taxī bez naudas, bēg no atbildības par saviem nedarbiem. Pēh! Nesaprot nekā tik bļaut – rasists!
Ka melnam būt nav viegli balto vidū – bet citas izejas nav – kā uzvesties. Pret ķīniešiem (kuru te daudz) neviens kas īsti racists – visi cienī ‘Chinese food’!!!
Šai brīdī viena ‘govs galva’ skatās uz mani! Sataisījusies no puķes kāta un apsietās lentas nu te iznāca pēc sēnes – bet viņa skatījās kā govs! Tā tad mani apceļ manas pašas acu nemitīgā apkārtnes ieraudzītā vai citādi, bet savādāk arvien nekā tas īstenībā vienkārši ir –––
Often I see faces where there are no faces. Walking in the street I can see faces on the asfalt, on the old pavement, in the leaves of the trees, on the treetrunks, in the clouds of course. To see faces in the clouds that is a little different thing. I would say – it is very common thing, very normal thing. Once flying from Detroit to Kalamazoo I saw dozens and dozens of them. Mostly with painful expressions, very suffering expressions, some screaming, shouting in pain. Some calm of course too. One was with sunglasses. ‘in face’ with sunglasses it would be something unusual, but it was in profile, a big man’s face with really nice sunglasses. Yes – faces in the clouds are a common things.
Faces on walls and carpets in curtens flowerpots – they are different faces. I think – they are specially faces for me. Created for me. Or I – am their creator?
Usually I see them when I am thinking something, thinking and looking without seeing anything of what is where my eyes are directed. Then suddenly I stop thinking and there is a face looking at me, from the wall, or window pane, or carpet or anything.
Usually they ar not harmful and are no speciellay enjoyable. Sometimes they are annoying, mostly becose they do not reveal what they are looking for, what they – want from me.
When I write this a face already has formed itself opposit me on the bookshelve some 10 feet away. It is a stupid, clowny face, one half the other reddish and red beard and a black tie. Two round eyes. Silly animallike expression.
I would have not seen, not noticed that face, if I had not looked on the same point all the time when I lift my eyes from writing. The face is made probably of 2 books with some identical signes – eyes, some shade of the electric light. What makes the read beard – I really cannot guess from here. As I look longer at it – its expression looks more childish and also – more animallike. It annoys me to look at it, but actually it is a not important face.
Still – it is there.
If I would change my direction of my gaze to a different place on the bookshelve – there probably would develop a face.
I really find them only when I look without thinking of that where I look.
One would be at this moment on the little white vase with the blue flower designe: a funny fat stupid face. And so on, they are around everywhere.
A very nice face was once in the leaves of the big trees over the yard. It was a moving, expressive nice face. I looked long time at it, made really an aquaintance, made some conversation with it. The nice thing was, that it disapeared, hid itself when the wind blew and returned when wind stopped. In summer the winds there were mild, calmly coming and going like gentle waves.
Once on the path through a forest, actually a part of park, not really a forest – there designed of half melted ice, sand and roots there was a face which I thought was my mother’s face. Down near the path, there was a cemetery. My mother is dead for long time. I though maybe she has come to warn me of something. I knew of what she might warn me. It was hard for me to accept her warning. I loved the silly affair I was falling then in. I did not want to reject it, to stop it, to come out of it. And also – I was frightened – not to obey my mother, not to obey in that surprising, mostly wonderful moment when my mother had let see me her face, had come to me.
I respected and loved her dearly. But what of she was warning me was somebody I also loved, strongly, pasionately. I could not really change that. That love was in me without my – powers over it. All I could promise to the face of my mother was – that I will try to be cautious.
The face I saw a couple of days ago – was the most wonderful face I have ever seen. If those faces I was talking here, were more or less like drawings or paintings, like pieces of art – this face was alive, and more than alive.
It is frightening how real and how superreal it was. God’s face? It was very human. It was a man’s face. Luminous wonderfull eyes, the mostly kind, loving expression. Actually I cannot remember ever having seen a living face with so loving, benvalent expression.
Yes, I was reading sitting at the table opposit the window to our backyard. I took my eyes off the book thinking. I was looking at the high brick wall behind the yard. It was a marvellous wall three stories high, and there is no windows in it. At least the main half of it is pure empty brick. It’s an old long ago build wall. One can see all the different lots of bricks which are build in it. One can see – the building of it has not happened in one day, there people have been working, decided already – it’s high enough, two stories. Hardly there have been enough of the bricks, a darker, a quite dark, almost black line of bricks goes through the wall. The first load of the bricks with what they started had been of more reddish colour, quite strongly red brick.
Then they had another lot a little more grayish, in some patches there they had also different shade of cement – of light green colour. It looks marvellous that little of green among the bricks. Then they have had the third load of bricks reddish again, but not quite so bright as the first lot. Then the wall is already full 2 stories high, and there comes the smaller lot of bricks – very dark briks. But it makes the wall just more attractive. After the narrow dark part of the bricks up till the last line of the third floor – the bricks are again reddish. But very mild brick read. There are more just a little different shades of bricks, different some grey some greenish cement that keeps the bricks together. Up from the dark line, the wall then goes in a more even colour, up till the roof. There is no roof, only a brightly red line of what? Metal or other building material. All the wall though together with the little color differences is old brick read.
Against the blue skye the colours live strong and mild and beautiful. It is very alive and very calm brick wall.
All the wall is a quiet brick wall, the differences in colors of the birck loads are noticeable only when one is looking very intensely, surchingly as I have been looking at it for 2 years, mostly sitting at my dinig rooms table and reading.
The dining room is one of the lightest rooms in my little 4 room flat. And from the dining room one door leads outside to the backyard, what I call garden, becose I have planted a little lilac bush there.
When I was looking at it thoughtfully after reading it was late afternoon. The wall almost up till the upper part of it, was in the shade, brownish, greyish only one little pach on it was light with reflection maybe from some window somewhere in this side of the yard.
My gaze rested on that mildly pale patch of light. Where did it come from? I did not know, and did not care. I looked at it. And suddenly, yes, pretty suddenly it was a face – a one light cheek, a forehead and two eyes. It all got clearer, more real in a second, the eyes luminated, they vibrated from the mild halflight, with an unbelievable kindness. I could not destinguish the lips, the mouth, but it was there and the more strongly lighted cheek.
The eyes were so alive, that I did not dare to look in them too steady, as one could not dare to look in a very attractive, strikingly attractive stranger’s face.
I looked in them with little intervals. It was a man’s face. I proufed it, imagining the face as a woman’s face – but it did not work. It was a man’s face. Strong in a way. The eyes luminous (I could not find another word, they were not really shiny, they were not brilliant, they looked out from a half shade). I was fascinated, happy and a little frightened.
The people here see holy faces, Madonnas and so on. I laugh at them, when I read about that in newspapers. I do not believe in supernatural things.
All those faces that I see, that I so often see, it is only a play of my eyes. I have painter’s eyes, they work by themselves making pictures of what they catch out of the surroundings. Why they make mostly faces, I do not know.
This time it was somehow different. The face on the wall (in the wall, off the wall?) was out of all… Out of what? Out of what is possible.
No, it was not a holy face. Or, was it? The face was very humman, its kindness was just the kindness I would like to have from a man, it was – love.
It was unbeleavably beautiful, such as love is when you catch a glimpse of it.
I do not know heavenly love…
Did he wear glasses I wondered becose of light round the eyes… I did not know what had I to do, what had I to think? To make a message out of it?
Then the sunny reflection faded. The face disapeared.
I did not want to look at the change, of the fear I might see some distorted animallike face in the darkened wall. Why was I afraid of that? I was afraid that my eyes will start their usual play and will make a disturbing features on the darkened remains of the vision.
One cannot beat the reality – next day in the full daylight I surched a little the wall – there wer two darker bricks – which had been the eyes of the wonder face.
Good that they were there the two bricks. If they had not been there I would have become too puzzled.
Was there a message in that face? I do not know. Probably… no. I do not know…
But I made a message of it.
There next to that brick wall is another wall, a bright evenly cemented wall with shiny windows. Behind that higher one can see another wall with some windows. No, actually one can see only half, not quite half, only upper part, upper panes, of a window.
Really never before I had understood that that half of the window, was – a window of his house. He lived there.
I do not know his face. We had seen each other only from distance. We have looked so to each other, over other side of the yard, through the gate. Once we smiled to each other, that is – we exchanged a short smile, casual unaware smile. But it stayed in us. It stayed in me.
Then suddenly I knew what the face on the wall said to me. It said – that there high up in the next neighbour’s house was his window, and he could hear me when I was playing in the evenings my old out of tune, good sounding piano. The sounds get upwards. In the summer evenings all my windows and my doors too were open.
So – he sometimes heard me, had to hear me playing. Playing is often the same as talking, very often much open talking as we do talk with words.
The face on the wall told me, that my message was receaved. Might have been receaved.
I had not known that. I knew that I had send the message, the longing, the calling, sometimes even very strongly expressed one. But I did not know – how he could get it, how he could hear it. He could not hear me from his backyard, however there was that little garden, with a gate, and there I had seen him. And once we exchanged a short smile. But our houses were not so near to each other, there were other houses, yards and gates. It was only accidently that we managed to see each other.
My music could not find him there over the many backyard fences and gates.
My music could reach him high up there, over the red line of the 2 roofes, through his window.
I even started to think, that it was his face there on the wall. I had never seen him in full face, only his profile with a quick smile once. The smile is not the face. The smile is a flash of light over a face. You could find then the same face only by the smile, by that smile.
26. marts 1988.
Silts +10, mazliet līst. Sniegs, ledus kūst.
Vakar jau nopirku Inesei (priekš rīta…) mazu zilu puķīti podā, ko varēs vēlāk izstādīt dārzā un tā, domājams, ziedēs katru gadu. Lapas, arī ziedi atgādina gaiļpiešu dzimtu.
Šodien mana Tēva nāves diena pirms 69 gadiem.
Tēva māja atmiņā, tēva mājā uzaugu, bija labās, tad vairs ne tik labas dienas.
Pārdomājot savas gaitas – es neesmu bijusi tik laba kā es sevi iedomājos bet es esmu bijusi labāka, kā es dažās situācijās negribot, nezinot esmu iekļuvusi.
Un rītu Inesei dzimš. dien. Pirms 46 gadiem…
„Love (of Sahara) like love itself is born of a face perceived and never seen.” Antoine de Saint Exipery.
27. marts.
All – well. Lietus, migla.
Iestādīju 1 Afrikas vijolītes lapu, pēc dotā padoma.
30. martā 1988.
Silts – +10 +12. Vējš.
Saņēmu Gorsvāna un Ivaskas grāmatas!!!
Izlasīju Gorsvāna grāmatu – sentimentāla, banāla, ‘virspusīga’ – tāds skolas bērna darbs, silts, glīts, īsi teikumi – tie OK! Bet maz īsti domātu domu. – Un saturs, tēma – tāda kā tas dzīvē tomēr nav. Ir un ir un tomēr tā mēs nedzīvojam un tā mēs nejūtam – bet var jau – izsijāt visu arī tā iztaisīt – bedside story – un mūsu lasītāju storiju. Nu es sāku redzēt ‘mūsu dvēseles’, tas ir gara, prāta dzīvi. Mēs runājam un rakstam – tā kā mēs īstenībā nedzīvojam. Ir daža vieta atspoguļota OK. Bet – nu jā – tā mēs ne tikai rakstam un runājam – tā mēs arī dzīvojam – mēs, mēs. Jā, varbūt lielākā daļa no mēs – un ar tādu grāmatu mēs uz Nobeli nevaram cerēt.
Ar Laimas grāmatu arī tomēr nē. Vajag vairāk ‘esences’, vēl vairāk.
Nē – es neko pareizi nespēju kritizēt. Domāju: Gorsvāna raksturi – neizstrādāti, bāli. ‘Filozofējumi’ – primitīvi, pārāk vienkārši. Saturs – izrauts no īstas dzīves nedzīvā romantismā.
Nav gandrīz ne vienas vietas ko gribētos otrreiz izlasīt un kaut ko padomāt, kaut ko atrast tā pateiktu, ka pie tā jāapstājas, jāsalīdzina tā, viņa pasaule ar savu. Un tomēr – varbūt tāds viņš pats ir un tā viņš jūt un domā un aiz viņa ir visa lielākā daļa mūsu labo cilvēku. Nevarētu teikt īsti – seklums, drīzāk – aklums. Jā – ir jau kāda smarža arī no cilvēka, no latvieša, dažs teikums kaut ko pasaka.
Teikumi vispār – nevainojami, tikai kopā – tukšums uzmācās, arī atkārtojas tas pats, atkārtojās monotoni.
Tu esi vēl tepat
Vakar, šodien,
Tu esi te vēl
Vakar, šodien.
Bet kā rītdienai
Man Tevi saglābt,
Kā saglabāt man
Tevi rītdienai?
31. marts 1988.
Cik trausla ir mana sīkā laimes druskiņa
Kā mazāka gliemeža bērniņa pirmais aizskalotais vāciņš
Gliemeža vāciņš.
Tik zili zaļi sārti tā caurspīdīga,
Bet jūra viņā spoguļojās.
Un man šķiet katra pēda meklē to samīt.
Saņēmu Treji Vārti – un mazu vēstuli no Rumbergas – slavē manus darbus – patīkot – Mans manuskripts pie viņas, šad tad stāstus likšot ‘Treju Vārtos’. Labi! Ja nav grāmatas ir tomēr publicēšanās.
Rumbergas vārdi – „tik daudz jaunības fantāzijas un jūsmas” (laikam to pēdējo vārdu grūti salasīt,) ir tomēr patiesi. Rumberga nav nekāda kritiķe, bet viņa ir – ‘cilvēks’, ‘cilvēkiem’ manos darbos šis tas patīk.
Labi – kontakts jau ir tas ko visi meklē, un tas jel ir kontakts ja lasa priecājoties. Katrs zināms priecājas par kaut ko citu. Bet tā tas ir ar visiem ‘lielajiem’ kā ‘mazajiem’.
