Novembris 1988 (Ķikure/Kikure)

4. novembris.

Beidzot visas pupu vītnes norautas no sētas. Tīrs!
Vakar atkal (pēc kāda laika) aizgāju līdz Provigo. Sāku atkal justies labi, pēc acs iekaisuma un laikam arī viegla drudža – jo lūpas kalta un ‘sprēgāja’.
Nosūtīju vēstuli atbildei Gordonam.

6. nov. 1988. Svētdiena

Bijām, nodevām avīzes L. centrā pēc tam uz izstādi Sutton’ā, atpakaļ braucot vēl vienā German + Quebec izstādē. Skaista, silta, saulaina krāsainām debesīm diena. Tagad, vakarā līst.

8. nov. 1988. Otrdiena.

Piemācies 8°–
Nosūtīju Viesturam Vecgrāvim
Rīgā, Zinātnes Valodas Literatūras Institūtā, Turgeneva ielā 19
5 dzejoļus un biogr. datus.
1 – Un ko man teikt?
2 – Trokšņainā vilcienā
3 – Ar savām bēdām
4 – Rīts aust (tik lēni, krāsains logs etc.)
5 – Mātes diena.
Pēdējā (lai iznāktu uz 1 lapas) kļuva sarakstīta it kā pantos, tas ir sagrupēti teikumi citādi, kompaktāki – nezinu vai tas nāca dzejai par labu? Nezinu arī vai agrākais grupējums – garas (kā prozas rindas) un īsie ‘pāri palikumi’ no rindām bija ar nodomu tā salikti? Vaļēji, varbūt izteica labāk dzejas vāro, prozas soli? Domu nesaistītu plūdumu.
Tikko pārlasīju ‘jaunajā salikumā’ – liekas labi, vairāk var just – ka tā ‘ir dzeja’.

9. nov. 1988.

Cik ātri iet laiks, cik piemirkušas ir dienas – garbidģe pludo, aizbarikadē. Auksts šorīt. Un tumšs. Un mitrs. Un tukšums galvā.

Tā tīra kā kalnu ūdens
Mierīgā izbrīnā raugās
Un nerod atbildes – 

Nosūtīju vēstuli Rubenei (grāmatas arī).

12. nov. sest.

Vēss ap 2°– un sauss!!
Domāju brīdi par kādu cilvēku, domāju – ā, cik viņš laimīgs šai brīdī, šai rītā, cik ļoti laimīgs, cik labi viņam. Tad otra doma pati no sevis glābj mani lai es negaudoju – tā saka – ko tu zini par viņu, varbūt viņam sāp zobi…
Tas bija tik pārsteidzoši man pašai, ka šī doma, kas it kā tiešām nebija manis domāta, teica to reālo teicienu par zobu sāpēšanu!! Hahaha!
Tā bija jau saruna. Domu saruna.

Vakar komputorā pazaudēju 2 īsus stāstus – ne visai svarīgus – par 1) par dzīvošanu vairāk ar mirušiem un 2) par bēdīgo cilvēku redzētu pie jūras.
Tas tomēr sabaidīja mani un arī mācīja uzmanīties.
Nodrukājām pirmās (miniatūru) 9-10 lapas! Būs OK
Jāsāk tik pamazām viss taisīt cauri! Drukājām kopā ar Inesi tālāk – visu – žurnālu 16 l. un es viena pati – un nepareizi noraujot papīri – sākās klizma ar drukāš. Inese salaboja.

16. nov. 1988. Trešdiena.

10°. Bij skaidrs, nāk lietus?
Nosūtīju vēstules Ruņģiem un Kreišmanei. Pie Ruņģu vēst. klāt 7 kartiņas Sniedzei un Dzidr. ielūg.

Gribētu vārdus dzejas rindās Tev teikt
Tikai asaras riešas; vai par to
Ka lieti nāk? Ka gara ziema nāk?
Dārgās stundas, to vidū laime dzīvo
Viegli aizskar kā gaisma caur
              pelēkām skumjām,
To vidū laime dzīvo.
Pelēko stundu vidū laime dzīvo.

18. nov. 1988.

Salzburger dumplings.

4 eggwhites
3 eggyolks, essence of vanilla
1 ½ oz. flour
3 oz. sugar
¼ pint milk about + 1 oz butter.
Put milk + butter in ovenproof dish – heat in oven
Beat eggwhites
Stir together – eggyolks, sugar, vanilla, mix in flour, mix in ½ of the eggwhites
Fold in the rest of eggwhites
Make 3 dumplings, put in the milk pan
Bake – 6-8 min.
Eat hot, sprinkled with sugar.

Vakar (17. nov) piezvanījām Dzidrai!
Ineses paziņa Suzan (?) [Janice, right] te pa nakti, vakarā dzērām vīnu, ēdām viņas atvesto sieru un ‘doughnuts’ un es nogaidīju līdz 12 – lai zvanītu pa lēto…
Dzid + Tālis bija mājā 4.30 pm tur. Dzidras izstāde beigusies labi, 4 pārdoti, bet lēti…

Rakstu komputorā – stāstu par M. Navarski. Gribu – īsā stāstījuma veidā. Bet temats tik dramatisks (man liekas) ka vidū neatļauj iemaisīt sarunas. Sākumā mēģināju kādu balsi, kas prasa – īsti notikušu stāstu.
Uzrakstīju (komputorā strādājot visu) stāstu par Miķeli Navarski. Domāju – ka labi uzrakstīju – kā – patiesi notikušu stāstu – īsi, lakoniski.
Reiz, varbūt jau 2 reiz, sen atpakaļ, es to uzrakstīju. Bet tagad tas droši ir citāds, tas ir – īsāki runāts – un tā tad – labāks. Varbūt tomēr agrāk, visu sīki atceroties – ir kādas labākas vietas, rakstītas krāsaināk. Bet – patreiz ir tā, kā tas patreiz šķiet pareizi.

Esmu ļoti apmierināta to darot. Darīju ar lielu atdevību darbam – nodrukāju arī labi. 5 l.puses. diezgan garš, tā tad. Jā – savāds gandarījums – ka es to paveicu. Nezinu nemaz – kā tas man ienāca prātā tagad to darīt – izdarīt? Varbūt vajadzētu uzrakstīt arī par Varrenu? Tas būtu citāds stāsts. Jā – par Varrenu es jau sen gribu rakstīt – bet viela piezīmēs tik izplūdusi. Daudz darba jāpieliek savācot.

Šinī Miķeļa stāstā – fakti, notikumi vai pēc datumiem – nav kur maldīties. Vai būtu bijis iespējams
uzrakstīt to trešā personā, kā daļu nu Upeslejām? Nezinu. Grūt varbūt.
Notikuma lielums iegūst te arī ar to ka tas norisinās, tā sakot – uz pašu stāstītājas ādas.
Varrens – laikam liekams stāstam trešā personā. Tikai žēl dažu vietu, žēl svarīgo vietu, kas it kā tad izbāl.
Davids – izstāstījās 3. personā un labi tā.

Esmu ļoti apmierināta par šo (Miķeļa) pēdējo dienu darbu. Ne kvalitātes vien dēļ, par to jau nezinu cik tā teicama, bet tādēļ – ka tā ir it kā piemiņa, kvitējums no kādas dzīves, traģikas. Ka padomā – šis jaunais, labais, skaistais, centīgais puisis! Un to aizslauka kā lapu. Izmoka. Jā tad bij dilonis. Tagad Sida. Slimību iegūšanas veids gan – citāds, vai nē?

19. nov. 1988.

Sauss, auksts, saulains, bez vēja – un labi ir iziet līdz M. Royal ielai. Eju – katru dienu, ar retiem izņēmumiem.
Klavieru skaņotājs patreiz – skaņo. Šis – jauns. Nekā nesaka par klavierēm speciālu vajadzīgu operāciju. Varbūt – kādu brīdi būs labāka skaņa. Varbūt koks (vai kas??) ir sabriedis un tagad savilkums turēs!
Janis (kā izrunāt) draudzene – pazīstama bija te 2 naktis, 3 dienas. Maza čībiņa izsmērētām acīm. Kad nomazgājas – gluži glīta sieviete.
Madelēna atbrauca viņu aizvest – tā beautiful french – raksta + visu citu…
Sāk krēslot – jau ziemas jūtoņa. Uz un zem nulles. Skaista diena.
Ko tagad rakstīt? Pēdējā (M.N.) stāsta uzrakstīšana dod it kā enerģiju. Tikai poēzijas nav.
Timothey Findley – Stones stories $22.95, 221 l.p. ļoti (?!) laba kritika –

20. no. 1988.

Vakar noskaņoja klavieres ($55) it kā – tik briesmīgi traki vēl nav – varbūt vēl var arī – resnākas skrūves likt. Lielā operācija vēl var gaidīt. Jauns skaņotājs, francūzis, strādāja – sirsnīgi un gentle. Labi!
Director Marie Audette
1250 Sanguinet str. ‘Last Resort’ ‘Dernier Recours’.

Balts zirneklis mīt baltos ziedos
Balts sermuliņš pa sniegu brien
Tā eju es, Dievs man to piedos
Pa ceļa balto pusi vien.               

Eriks Ādamsons

Nu – es atcerējos – (par sniegu domājot) dzejoļa vienu rindu! –
Domāju kaut kā tā apmēram: pa sniegu brienam līdz ziemsvētkiem
Jeb
Līdz ziemsvētkiem pa sniegu jābrien

Jābrien, jābrien sniegi 
Jābrien līdz ziemsvētkiem –
Aizsnieg ceļi un vārti
Aizsnieg ceļi un ciemi
Visi sniegā ciet.
Jābrien, jābrien sniegi
Vēl ilgi aiz ziemsvētkiem.
Aizsnieg ciemi ciet
Jābrien, jābrien sniegi
Vēl ilgi aiz ziemsvētkiem.

Pirmais labāks??

21. nov. 1988

Sniegs, slapjš – bet turas!
Šodien vēlēšanas! Select one of the 2 ‘dopes’!
Izskatos šorīt – nolietota! Ļoti bad. (Vakar 3 kilom. kā arvien)
Nodrukāju dažus (30 l.p. + 2) dubultex.
Vakar rakstīju tālāk – Sienas seja – T. ir Seja uz sienas? Šodien jāpabeidz…

23. nov. 1988.

Tu esi klāt un pasaule visa kļūst silta
Kā māja pēc maizes cepiena.
Bij smaga diena, nu vakar brīdi auklē
Tavās rokās vieglās.
Kam man viss, kad miera brīdis
Aužas nosargādams.

––––––––––––

Nogurums maigs
Saldi līst kā piens
Šūpo bērna prieks
Laika laikiem pāri.

24. nov.

Saulē un salā mūris
Pretī logu ir ķieģeļu sarkans
Un debess ir skaidra, zila
Kā bezdelīgas ola.
Šis mūris, nav cietuma mūris
Un ir arī, ir.
Manas alas sargātājs labais.

22. nov nosūt. vēstuli Freijai. Vakar (23 nov.) nosūtīju vēstuli Dzidrai.
Nelsons esot priecīgs, Inese teica, grāmata būšot skaista!! Tas labi! Un būšot gatava varbūt uz 15. decembri.

25. nov. 1988.

Šorīt redzam ka daļa sienas – lērums ķieģeļu – ir nokrituši no augšas uz mūsu garāžas jumtu.
Mums tikko (vakar ap 7 p.m.) bija zemes trīce. Es klausījos laika ziņas kad mani krēslā sāka šūpot – mazliet (??) tad vairāk, tad īsti šūpot, un es izskrēju virtuvē pie Ineses kliegdama – zemes trīce, zemes trīce – Tad juta visu māju šūpojam un sprakšķi un trokšņi – un mēs zem galda!! Galds šis nu ir stiprs… Tad vēl jūtami viļņi – un norimst! Nelaba sajūta gan!
Vakariņas bija jau galdā, tad ēdām un uzdzērām vīnu uz nobīli!
10 p.m. jāklausās ziņas.
Plaisas apmetumā te virs durvīm un vislielākā garākā Ineses istabā, un Ines. gulta un grāmatas nokaisītas ar apmetuma drumstām un putekļiem. Owful experience. Un tāda skaista diena bez vēja, ar sauli 2-3°. Es biju parasto līdz M. Royal ielai bet – īsti kā labā pastaigā.

Nu Nelsons ir blueprint no grāmatas atsūtījis – mazāka, kā es iedomājos – bet būs very nice! Ar visiem Ineses un Austras rakstiem un Dzid. zīmējumiem.
Tomēr – es domāju – vairāk ko redzēt, domāt, just – ar Dzidras zīmējumiem, kā Ivaskas dzejas ar viņas vīra ‘blokiem’, krāsas bluķiem.
Liekas būs – grāmata ar ‘quality’ skatu! Tāda, kā – mums latviešiem te nav redzēta.
Par dzejas vērtību – nezinu teikt. Bet ja vērtē – ‘īstu jušanu’, nemākslotību – tad ‘very fine’!!

27. nov. 1988.

Mīksts, mitrs.
Domas iet atpakaļ ceļos uz Austrāliju, jo 2 Biennales grāmatas no Austrālijas uz galda. Un klusums un tukšums. Inese aizved mūsu grām. blueprint uz airportu – nosūtīšanai atpakaļ Nelsonam. Lai 5. dec. gatava tā grām.

…Mēs sēdējam ap galdu un dzērām vīnu un runājām. Un dzērām kafiju. Aiz logiem saule karsēja dārzu un kukabaras smējās un nāca ap izliktajiem gaļas kumosiem.

Indulis dīdījās dēļ braukšanas uz jūru. Lai mēs taisāmies ja varam sataisīties, vai viņš brauks viens. Viņam jāpeld. Viņam jānopeld savi kilometri.

Mēs braucām uz beachu.
Kāpām lejā pa augstajām kāpnēm, izpeldējāmies jūrmalas peldbaseinā kura vienā stūrī viļņi gāzās iekšā. Un staigājām pa akmeņiem, pa smiltīm, prom pa krastu. Augstu gar smilšu krastmalu cēlās zaļām galvām kalni, stāvās klintis.
Mēs runājāmies.

Bridām siltajās ūdens dubļos krasta klintīs, cenšoties neuzmīt asajiem gliemežvākiem. Uzlasījām skaistākos no tiem, metām atpakaļ ūdenī kad rokas kļuva pārāk pilnas no tiem. Redhead klintis varēja vai nevarēja saredzēt horizontā? Nevarēja – tur kāds cits klinšu stūris to aizsedza.

Redheadā dzīvoja Bērziņu ģimene. Smalkā kundze un smalkie bērni un vienkāršais lēnais Bērziņkungs un viņa – tante. Tante bija atbraukusi no Latvijas (jau labu laiku, jau sen atpakaļ) cerēdama kļūt Bērziņa kundze, bet atrada te priekšā jau šīs vietas stipro kandidāti tante kļuva – tante ģimenē. Dažreiz briesmīgs negals, dažreiz palīgs mājas darbos.
Redheads – skaists beachs un apdzīvota vieta.

Reiz Bērziņa kungs pēc kāda sarīkojuma naktī, teicis ka mājās brauks godīgi kā nākas pa ceļa labo pusi un beigta balle. Aizbraucis arī. Kundzei vaimanājot un pretī braucējiem neganti taurējot un ceļu griežot.
Kādreiz mums katram ir jāparāda sava galva!

Akmens dobumos
Maigā ūdenī
Asie gliemežvāki uz 
Kuriem sagraizīt pēdas.
Skaistie gliemežvāki
Ko savākt rokās
Nezinot ko ar tiem darīt.
Karstā saule
Kas dedzina pieri,
Bet netīk vairs ūdenī slapināties
Vēsināties.
Izvaļas paradīze.
Spiež beidzot grūta
Veselīgā labā diena.
Sakarsušā mašīnā velies
Steidzies uz mājām.
Sāls slapjiem dvieļiem visapkārt
Šķīstījies, izdedzinājies.