Oktobris 1988 (Ķikure/Kikure)

1. okt. 1988. Sest.

Vakar ieradās Karen + mother un es domāju ka Inesei ir piezvanījusi ka būs Kolleen + mother!!! Biju pārsteigta – kas nāk pa durvīm iekšā!! Ir ok. Inese sagatavoja nice supper un bija līdz 1 am nice talking. Jutāmies ļoti labi. Šodien Karen + m. prom līdz otrdienai – un Inese ar Mary – uz izstādēm. Es – vakar tais. banāna cake, aizvakar chick. liver patē. OK.
Šodien – relax. Dārzā pupas aug exellenti garas. Zobi – owful!!

3. okt.

Rudens gaismas
Caurstarotas lāses.
Stundas jau saldē
Un vēl silda
Jau par vēlu 
Tērps vieglais.
Moments nesvētīts
Iet aizveras.
Raupjas rokas
Vāc ražu
Ņem lielu samaksu
Par zaudēto dārgo.
Rudens gaismās
Lāses caurstarotās.

Gaidīšana
Nenoteiktība
Neziņa
Nemiers
Melancholija

Debess uzmirdzot vien vairs neglābj, 
nemiers uzēdas gaismai cauri, 
dzen tālāk izsalkumā.

4. oktobr. 1988. Otrdiena.

Skaisti (ar rudens lapām) dekorētas dāvanas uz galda no rīta no Ineses: krēms un smarža kastē! Un speciāla šokolādes – upeņu kūka! Ļoti garšīga! Kafija + kūka ar Inesi!
Tad ne tik patīkama ziņa ka manas Banffas draudzenes jau ierodas no sava apkārt tripa. Domājām ka būs tikai vakarā. Es kļuvu pavisam nervoza. Nu nekas – ēdām kūku vēl es un viņas. Tad pienāca pasts! Vēstule ar akad. laika uzņēmumu no Dzidras un arī no Tāļa un žurnāls latv. māksla no Jūrmalas Zviedrijā. Tas tā kuplina notikumu.

Viņas aizgāja šopīt – teicās nākt taisīt vakariņas. Nekā! Pat sviestmaizes – ko viņas teica varot uztaisīt vakariņās – bija jātaisa no tā kas mājās. Nu agrāk viņu atnesto vīnu dzērām. Dāvana man – vannas ‘bubble’…
Labais vēl:
Pēcpusdienā piezvanīja Dzidra. Ejot labi! Taisās uz izstādi. Tas, ko es pateicu viņai par Mach izstādīto – aprakti ‘magazīnās – viņu ļoti iedrošināja par viņas nodomiem savā izstādē. Tas bija labi.
Jauka laba diena.
Biju parkā staigāt. Pēcpusdienā lietus.

Sapņoju – biju kādā ļoti apdzīvotā kalnā kā kādā mistiskā pilsētā. Kaut kur jaucos, biju – nezinu vairs kas un kā – tad. Biju it kā atsevišķi no jūkļa nosēdusies solā, un pēkšņi man nosēdās blakus jauns gaišs cilvēks (it kā sen pazīstams, kā nē) un teica – es atradu ko kāroju – un es kā atsaucoties piespiedos ar plecu viņam. Viss tas kalns ar visu pūli etc – it kā griezās, kā sviedās un viņš kā šīs kustības nests nokrita, nosēdās man blakus.
Neviens man īstenībā nenosēdās blakām.
Bet kādēļ tik dzīvs sapnis. Varbūt man vajadzēja apstāties, pavērot ikdienas neikdienisķo.
Skaista, laba diena.
Šis jūkošais kalns kas griežas un met un jauc cilvēkus un to ceļus! Tāda ir dzīve. Bet sapnis deva vairāk kā īstenā dzīve. Jeb nē?

5 okt.

Es vairs nevaru panest cilvēkus. Mani traucē katrs, vai gandrīz katrs caurmēra radījums ja man ar to jādalās ilgāku laiku manā laikā.
Karenas māte mani traucē vairāk kā Karena. Karena ir little sly thing, izmanto visu ko atrod, glaimo, izliekas etc. Zināms – ja kāda viņas āriene ļoti simpātiska un vispār – ļoti vajadzīga kompānija – tas var viņu acceptīt.

Bija sapnis skaists
Dzīve skaistāka
Bij sapnī tuvums
Dzīvē māns.
Ar tukšu gaismu 
Raugās durvīs 
Ar vientulību
Aizslēgts logos.
Vairs nemeklēju
Tavu vārdu
No soļiem ceļā
Bēgu nost
Bet cieti tverot 
Neatlaižos vēl
Ticēt kam
Un prasīt tā.

–––––––––––-

Svītraini palagi
Kā piepūstas buras
Vējā plandās veļas auklām
Pāri jumtiem augstu logos
Kā ūdeņos spoguļojas
Aicina pāri jūrām lidojoties
Ielas dziļas sienās slēpušās
Norok dienas
Norok naktis palagos svītrainos
Bez jūras būrām.

6. okt. 1988

Vēss un skaidrs. Jāstrādā. Grūt zem vientulības sloga.

7. okt.

Svētki nāk un aiziet
Un mums nepietiek
Raudāt mums un raudāt vēl.

8. okt. Svētdiena.

Vēss rudens vakars
Lapkritnis, mitrums
Kas žūst un savilgst atkal.
Vēss maigs rudens
Vēl jauns, vēl neapnicis
Vēl atļauj cerību
Uz stundām saulainām.
Vēss rudens vakars
Riet ar stādu sulām
Karsto asiņu straumju vietā
Gurdens, bezmoku kāvējs laiks.

–––––––––––––

Mēs aizrunājamies par tālu
Gandrīz pusgadsimta,
Vairāk kā pirms pusgadsimts gadu
Un sirds skumja kļuva.
Kā tas viss bija!
Tik jaunam un dumjam
Un laimīgam droši klīstot
Pasaulē, jo tad piederēja visa
Svešā pasaule, bija sava.
Kaut kā ir vienmēr trūcis
Bet daudzreiz, daudzreiz tomēr
Esi – juties kā karalis.
Un vai nav tā, tāpat līdz
Šo dienu? Savā nabadzībā
Dārgumus cilā.

12. okt. 1988.

Inese visu dienu prom. Vēss, mitrs.
Vakar mocījos aizmigt (jo Nelsona zvanīšana iztraucēja pirmo aizmigumu) – sirds pilnīgi trakoja, beidzot liku 2 spilvenus lai atvilktu elpu.
Šodien – pēc staigāšanas ārā – (līdz M. Royal ielai) ir labāk.
Nosūtīju vēstuli Dzidrai. Vēstule no Gordona ar avīžu izgriezumiem par Baltic.
Nopirku ābolus 5 mārc. (kurvi) par 199.
Nezinu ko lasīt. Nezinu ko – rakstīt. Sad!!

Un izdzen mani no manas zaļās pļavas.
Un dažubrīd viss liekas pilns kā auglis
Sulās gaismu, viss dzīvotais kas krājies
Sagarojis šķiedru šķiedrām, nezūdošs
Kā dienu gaita pati šūpodamies spēkā.

18. okt. Otrdiena.

Lietus un vējš, silts 16 gr.
Sagatavoju čeku Gorsvānam Kan. doll 36.75 dol. sūtot Amer. doll. Ja sūtītu Kan.d. būtu jāsūta 40.50. mazliet labāk ka Kan. d. Diezgan liels. Tomēr – dārgas grāmatas un visumā – zema liter. vērtība.

Vakar radās prieks rakstīt. Šodien nav. No rīta biju galīgi ‘izjukusi’ – nevarēju aizmigt, tad kļuva grūti elpot etc. Lietus un vējš un tumša diena. Un – vai es atšifrēju pareizi visus hieoroglifus? Vai tā var būt labvēlība kas – aiziet? Vai viņam bija kas ko teikt? Gandrīz tā var domāt. Tas hallo – ko tas varēja nozīmēt? Bet es jau tūlīt – out of mind – tukšs rudens dārzā.
Vakar sagrābām lapas. Vēl būs jāgrābj. Pupas būs jāņem nost – visas vītnes!

„Dēļ šķiršanās mēs rozes sējām –
Dēļ šķiršanās šī stunda zied –
Viss padots vēlam rudens vējam etc.”

Kas to rakstīja?

Skaidrojas! Zils debess rādās, 
Mākons kļūst tāds saldi caurspīdīgs
Kā vasaras rožābols tavā rokā.
Skaidrojās!

„Ziedēja rozes, ziedēja neļķes, ziedēja neaizmirstules”.

19. trešd.

Auksts un saule. Līdz Provigo pēc chuka [“chook” (chicken) — vista]!

Maza balāde.

Un nu Tu aizej
Kā rudens lapa
Ar sarkanu kaklautu tinies
Par mīlas zīmi.
Kā krītošā zvaigzne aizslīdi 
Manu atmiņu tālos laukos
Atmiņu naktī lēni
Vizēdams, dzisdams.
Tava kaklauta krāsa rudens lapas
Zem soļiem man liegi klāsta
Raksta – beigas – šim stāstam.
Pēkšņi ass vējš, tumšs negaiss ceļas
Kā kalns 
Aizsedz acis.
Akli tam cauri lauzties
Salstot, soli pa solim
Sarkanā kaklauta bārkstīs
Sasildīties
              Tomēr sasildīties.

Un dažreiz naktī tu pieiesi pie loga – paskatīsies
Vai vārti ir ciet? Jā, vārti vienmēr nu būs ciet.
Tu skatīsies naktī vai vārti nepavērsies nedaudz
Mazliet kā gars kad cauri tur iet. Nē, vārti
Vienmēr nu būs ciet. Tik gaismas šūposies
Kā kad kāds ietu nāktu. Naktī tu aiziesi no loga, 
Klusumā kā akā klausīsies, vēl klausīsies.

20. okt.

Tātad jau vairāk kā 2 mēneši… Un es cīnījos šo laiku – aiztaisīt durvis! Un tik ilgi es to darīju. Tik cieti. Bez pārdomāšanas.
Un tad pamazām apstājās nākšana iešana piebraukšana… Un tad tas gājiens prom ielā – jau tagad arī aiz dienām, aiz kādas nedēļas – Un te viss kluss. Tā tad jau [..]

21. okt.

O.K.
Varbūt uz Austrāliju tā ceļš gājis?

Tas notika, kad saule ienesa Tavu attēlu
Manu durvju stiklā.
Tevi es vairs nekur neatradīšu.
Šai pasaulē mēs uzzinām cits citu pēc vārdiem
Nezinu Tavu vārdu, nepazīstu Tavu seju
Jo atspīdums manā durvju stiklā
Bij ļoti spožs, vai tumšs un pilns vēju
Kā lai es atrodu Tavu seju
Tavu soļu kustību vēl šūpos manu skatu
Tā vienīgā man rādītu ceļu.
Bet ja Tu nobrauc man garām savā mašīnā
Ne sudrabotā īsti ne zaļā
Es Tevi neatrastu un kā citādi 
Lai būtu – ja Tu man nepiederi
Ne dzīvodams ne mirdams.
Bet žēl, bet sāp
Atdot Tavu atspīdumu
No manu durvju stikla
Bargai aukstai mūžībai.

22. okt. Sestdiena.

7 am – nāk 1. Sniegs! Daudz un smags un slapjš.
Un es (gudra!) vakar apkopu dārzu – uzliku mēslojumu – cik tas nu labs! Cerams šis sniegs kusīs – ir 1 gr. silts! Bet ziemas smaids ir te! Cik labi, ka ceriņkrūmiem un tulpēm ir silti! Hope so!
Vakar nosūtīju vēstuli ar čeku $30 am. Gorsvānam.

Biju izgudrojusi (?) ka tā bija atvadīšanās aiziešana gar šai ielā (jau nedēļu atpakaļ) un brīnišķīga poēma audās pāri visam. Tā krāsu, noskaņu, vairs nevaru uztvert jo vakar šķita – viss ir tepat. Un lai cik skaisti izjutu poēmu – ja viss ir tepat, dod siltu labsajūtu, varbūt laimes (pat laimes, kas nu laime ir!) izjūtu. Gandrīz žēl poēmas dramatiskā skaistuma, kas ir zudis. (Gan jau atgriezīsies!?)
Agrs vēl. Inese + Petra brokasto. Vedīs Petru uz lidlauku.
Ja sniegs, ja piesnigs, ja aizsnigs – būs tālāk viss it kā patiesi tas būtu viss prom un tālu. Tikai bez tā izjustā dramatiskā skaistuma. Būs ar tukšumu un nabadzības izjūtu.
Snieg jau vairāk kā stundu.

Skumjas dziļas kā Aiviekstes pļavas malas atorus brienu
Tu vairs nedzīvo (?)
Tavas mājas vairs nav manā ielā.
Ja Tu redzētu, cik daiļi ir izrotāti vārti (pie sniega) ar dzeltenām lapām uz dzelzs tīkla kas ir kā maigs plīvurs.
Un tagad mani sāk mocīt grūtums – ka viss ir kā bijis! Pirmais siltuma, prieka vilnis pāri – un realitātes bezcerība sāk spiest – ar ko kaušos ubagojot diendienā. Keep out!

25. okt. 1988. Pirmd.
Rīts.

Tomēr pareizi (apmēram) meklēts.
Kāds ļauns gars, (vai labs?) 
Mani turēja tik cieši!
Lai es neskrienu, lai es valdos
Novaldos noslēpjos drošā tukšumā
Un savus vārgos izdomu tiltus ceļu
Ne mirkli īstenības kas nespēj nest.
Un es tos atkal no jauna ceļu. –

Pēcpusdiena.

Varbūt viss pa vecam un cits viss izdoma.

27. okt. Ceturtdiena.

Ciešu no ļoti iekaisušas labās acs – jau kādas 4-5 dienas! Varbūt no komputora pret dienas gaismu rakstot un sīko tekstu lejā nevarot salasīt.
Ļoti iekaisusi. Vakar it neko nedarīju.
Galvā arī sāpe staigāja. Šodien ir beidzot mazliet labāk – un sāpi (pēcpusd.) nejūtu. Neko ne lasu ne uz comp. rakstu. Lieku ‘kompreses’ remdeni siltas – bet nezinu ko tas līdz. Jā – acs negrib ka to lieto – nupat iesāpas. Grūt bez darba dzīvot un viss darbs – ar acīm vien ir darāms!

Petra [right] bija un aizbrauca vakar – savādā kārtā viņa man beidzot teica daudz komplimentus! Es esot beautiful bet tas jau – nu garīgi – ! Bet tomēr. Un pat roku noskūpstīja atvadoties. Gandrīz neiespējami. Viņa daudz no tā ko es sarunās mums trim teicu – ļoti atsaucīgi uzklausīja.
Dārzā viss pa vecam. Vai apmēram tā. Liekas tomēr tik – tukšs…
Ruņģis atsūtīja ielūgumu (rakstīt) sūtīt 5 dzejas uz Latviju (komunistu žurnālam) Māksla un Literatūra. Ko gaidīt! Jāsūta.

Sveša man Tava seja
Bet par viņu lejas
Saule no Rīgas jumtiem un
Tuva man top Tava seja.
Kā silta debess aiz vārtiem
Tu staigā zem lapām un priedēm.
Ja Tu ietu pa dzelzceļa sliedēm
Vai baltiem lielceļiem, tas diezgan tālu
Līdz nonāktu Aiviekstes krastā
Pāri Aronas ietekni bristu
(Vai peldus, vai ar laivu) 
Ietu vien tālāk līdz mājai ar egļu sētu 
Ne vairs gan kādu gludo 
Bet vēl diezgan eglēm
Tur apsēstos ošu ēnā
(Ja ledus tos visus nav lauzis
Vai smagu ūdeņu plūdi)
Un izvilktu kādu sāmu,
Raudu vai grundulēnu
Izvilktu vēl ko – manu jaundienu!
Ar skalbju saknēm ar dūņām,
Aiviekstes ūdeņu pilnu
Tā kā sviestu to atpakaļ
Tā ne vairs dzīvei tik mestu
Sapnim
Kas draudzīgs Tev parādītos
Ja pļaviņas madarās gūlies
Tu dien dusu tur snaustu
Svešs sapnis Tev parādītos.

28. okt. 1988. Piekt.

Vējš.

{Brīdi, ilgu brīdi, raudzījos durvīs uz āru. Miers bija viņās. Un dzīves labā stunda, bez lielām sāpēm, ar vieglu laimes ilgu smeldzi. Un brīdi šais durvīs bija jūtamas visas dzīves vērtās, virinātās, aizvērtās, atvērtās durvis. Ar vieglu rudens gaismu, no tumšākās telpas raugoties uz gaišāko uz kuras grīdas liegi blāzmoja atspīdums no šo durvju stikliem no viņu gaismas.
Viņās bija visas dzīves durvis: durvis
****} [published in Uz tilta as Durvis]

Sest. 29. okt. 1988.

Acs beidzot ir gandrīz normālā krāsā. Apgāju dažas ielas ārā – pa visu vēju.
Sāku ierakstīt comp. ‘Caur sirdsveid. lodz.’ Kaut kas ar acīm tomēr nav labi – tām komputors nepatīk –
Šais dienās – rakstnieku dien. Melburnā. Kaut nu Dēliņš būtu atradis ko avīzē ielikt. 3 (no aizsūt. 5) dzejoļus ir jau ielicis.

Oktobra pēdējās dienas
Vējš, lietus, rudens lapas.
Lapu pēdējās dejas to
Nāves dejas rotaļīgas
Vai smagas, grūtas?
Deg viņu krāsas ielās zem 
              cilvēku soļiem.
Vējš, vējš kā reibis nestāj.
Vējš nēsā lapas gulda
Modina atkal
Atkal vēl,
Met Tavos soļos kas aiziet.

Atceries, ka jādzīvo mierīgāk.

30. okt. Svēt.

Auksts.
Pārrakstīju uz comp. 6 lap. (2 stāsti) un laikam (nezinu vairs) lielāko daļu no Sirdslodziņa. – Noguru arī.

Dārzs vēl daiļš ar zaļumu un 
Brūnām lapām un
Rudens asarām.
Bet auksts vējš, auksts – nav
Ko darīt dārzā.

 31. okt.

Halloween. Auksts, skaidrs bez vēja.
No rīta – sagrābu lapas dārzā. Rīkojos brīvi! Apgriezās kā zibens. Ārā atpūtos no ‘spiediena’ galvā, kas pieceļoties bija. Svaigs gaiss! Svaigs gaiss! Vēlāk pie komputora noguru – bet neko nepadarīju – laboju un skatīju cauri dzeju – kas kurā vietā ir, visu neizskatīju – jāraksta dažs iekšā.
Otra vēstule no Kreišmanes – nesen viena bija – bet viena rakstīta 30 sept. otra 26. okt.