1. okt. 1988. Sest.
Vakar ieradās Karen + mother un es domāju ka Inesei ir piezvanījusi ka būs Kolleen + mother!!! Biju pārsteigta – kas nāk pa durvīm iekšā!! Ir ok. Inese sagatavoja nice supper un bija līdz 1 am nice talking. Jutāmies ļoti labi. Šodien Karen + m. prom līdz otrdienai – un Inese ar Mary – uz izstādēm. Es – vakar tais. banāna cake, aizvakar chick. liver patē. OK.
Šodien – relax. Dārzā pupas aug exellenti garas. Zobi – owful!!
3. okt.
Rudens gaismas Caurstarotas lāses. Stundas jau saldē Un vēl silda Jau par vēlu Tērps vieglais. Moments nesvētīts Iet aizveras. Raupjas rokas Vāc ražu Ņem lielu samaksu Par zaudēto dārgo. Rudens gaismās Lāses caurstarotās.
Gaidīšana
Nenoteiktība
Neziņa
Nemiers
Melancholija
Debess uzmirdzot vien vairs neglābj, nemiers uzēdas gaismai cauri, dzen tālāk izsalkumā.
4. oktobr. 1988. Otrdiena.
Skaisti (ar rudens lapām) dekorētas dāvanas uz galda no rīta no Ineses: krēms un smarža kastē! Un speciāla šokolādes – upeņu kūka! Ļoti garšīga! Kafija + kūka ar Inesi!
Tad ne tik patīkama ziņa ka manas Banffas draudzenes jau ierodas no sava apkārt tripa. Domājām ka būs tikai vakarā. Es kļuvu pavisam nervoza. Nu nekas – ēdām kūku vēl es un viņas. Tad pienāca pasts! Vēstule ar akad. laika uzņēmumu no Dzidras un arī no Tāļa un žurnāls latv. māksla no Jūrmalas Zviedrijā. Tas tā kuplina notikumu.
Viņas aizgāja šopīt – teicās nākt taisīt vakariņas. Nekā! Pat sviestmaizes – ko viņas teica varot uztaisīt vakariņās – bija jātaisa no tā kas mājās. Nu agrāk viņu atnesto vīnu dzērām. Dāvana man – vannas ‘bubble’…
Labais vēl:
Pēcpusdienā piezvanīja Dzidra. Ejot labi! Taisās uz izstādi. Tas, ko es pateicu viņai par Mach izstādīto – aprakti ‘magazīnās – viņu ļoti iedrošināja par viņas nodomiem savā izstādē. Tas bija labi.
Jauka laba diena.
Biju parkā staigāt. Pēcpusdienā lietus.
Sapņoju – biju kādā ļoti apdzīvotā kalnā kā kādā mistiskā pilsētā. Kaut kur jaucos, biju – nezinu vairs kas un kā – tad. Biju it kā atsevišķi no jūkļa nosēdusies solā, un pēkšņi man nosēdās blakus jauns gaišs cilvēks (it kā sen pazīstams, kā nē) un teica – es atradu ko kāroju – un es kā atsaucoties piespiedos ar plecu viņam. Viss tas kalns ar visu pūli etc – it kā griezās, kā sviedās un viņš kā šīs kustības nests nokrita, nosēdās man blakus.
Neviens man īstenībā nenosēdās blakām.
Bet kādēļ tik dzīvs sapnis. Varbūt man vajadzēja apstāties, pavērot ikdienas neikdienisķo.
Skaista, laba diena.
Šis jūkošais kalns kas griežas un met un jauc cilvēkus un to ceļus! Tāda ir dzīve. Bet sapnis deva vairāk kā īstenā dzīve. Jeb nē?
5 okt.
Es vairs nevaru panest cilvēkus. Mani traucē katrs, vai gandrīz katrs caurmēra radījums ja man ar to jādalās ilgāku laiku manā laikā.
Karenas māte mani traucē vairāk kā Karena. Karena ir little sly thing, izmanto visu ko atrod, glaimo, izliekas etc. Zināms – ja kāda viņas āriene ļoti simpātiska un vispār – ļoti vajadzīga kompānija – tas var viņu acceptīt.
Bija sapnis skaists Dzīve skaistāka Bij sapnī tuvums Dzīvē māns. Ar tukšu gaismu Raugās durvīs Ar vientulību Aizslēgts logos. Vairs nemeklēju Tavu vārdu No soļiem ceļā Bēgu nost Bet cieti tverot Neatlaižos vēl Ticēt kam Un prasīt tā. –––––––––––- Svītraini palagi Kā piepūstas buras Vējā plandās veļas auklām Pāri jumtiem augstu logos Kā ūdeņos spoguļojas Aicina pāri jūrām lidojoties Ielas dziļas sienās slēpušās Norok dienas Norok naktis palagos svītrainos Bez jūras būrām.
6. okt. 1988
Vēss un skaidrs. Jāstrādā. Grūt zem vientulības sloga.
7. okt.
Svētki nāk un aiziet Un mums nepietiek Raudāt mums un raudāt vēl.
8. okt. Svētdiena.
Vēss rudens vakars Lapkritnis, mitrums Kas žūst un savilgst atkal. Vēss maigs rudens Vēl jauns, vēl neapnicis Vēl atļauj cerību Uz stundām saulainām. Vēss rudens vakars Riet ar stādu sulām Karsto asiņu straumju vietā Gurdens, bezmoku kāvējs laiks. ––––––––––––– Mēs aizrunājamies par tālu Gandrīz pusgadsimta, Vairāk kā pirms pusgadsimts gadu Un sirds skumja kļuva. Kā tas viss bija! Tik jaunam un dumjam Un laimīgam droši klīstot Pasaulē, jo tad piederēja visa Svešā pasaule, bija sava. Kaut kā ir vienmēr trūcis Bet daudzreiz, daudzreiz tomēr Esi – juties kā karalis. Un vai nav tā, tāpat līdz Šo dienu? Savā nabadzībā Dārgumus cilā.
12. okt. 1988.
Inese visu dienu prom. Vēss, mitrs.
Vakar mocījos aizmigt (jo Nelsona zvanīšana iztraucēja pirmo aizmigumu) – sirds pilnīgi trakoja, beidzot liku 2 spilvenus lai atvilktu elpu.
Šodien – pēc staigāšanas ārā – (līdz M. Royal ielai) ir labāk.
Nosūtīju vēstuli Dzidrai. Vēstule no Gordona ar avīžu izgriezumiem par Baltic.
Nopirku ābolus 5 mārc. (kurvi) par 199.
Nezinu ko lasīt. Nezinu ko – rakstīt. Sad!!
Un izdzen mani no manas zaļās pļavas. Un dažubrīd viss liekas pilns kā auglis Sulās gaismu, viss dzīvotais kas krājies Sagarojis šķiedru šķiedrām, nezūdošs Kā dienu gaita pati šūpodamies spēkā.
18. okt. Otrdiena.
Lietus un vējš, silts 16 gr.
Sagatavoju čeku Gorsvānam Kan. doll 36.75 dol. sūtot Amer. doll. Ja sūtītu Kan.d. būtu jāsūta 40.50. mazliet labāk ka Kan. d. Diezgan liels. Tomēr – dārgas grāmatas un visumā – zema liter. vērtība.
Vakar radās prieks rakstīt. Šodien nav. No rīta biju galīgi ‘izjukusi’ – nevarēju aizmigt, tad kļuva grūti elpot etc. Lietus un vējš un tumša diena. Un – vai es atšifrēju pareizi visus hieoroglifus? Vai tā var būt labvēlība kas – aiziet? Vai viņam bija kas ko teikt? Gandrīz tā var domāt. Tas hallo – ko tas varēja nozīmēt? Bet es jau tūlīt – out of mind – tukšs rudens dārzā.
Vakar sagrābām lapas. Vēl būs jāgrābj. Pupas būs jāņem nost – visas vītnes!
„Dēļ šķiršanās mēs rozes sējām – Dēļ šķiršanās šī stunda zied – Viss padots vēlam rudens vējam etc.”
Kas to rakstīja?
Skaidrojas! Zils debess rādās, Mākons kļūst tāds saldi caurspīdīgs Kā vasaras rožābols tavā rokā. Skaidrojās!
„Ziedēja rozes, ziedēja neļķes, ziedēja neaizmirstules”.
19. trešd.
Auksts un saule. Līdz Provigo pēc chuka [“chook” (chicken) — vista]!
Maza balāde. Un nu Tu aizej Kā rudens lapa Ar sarkanu kaklautu tinies Par mīlas zīmi. Kā krītošā zvaigzne aizslīdi Manu atmiņu tālos laukos Atmiņu naktī lēni Vizēdams, dzisdams. Tava kaklauta krāsa rudens lapas Zem soļiem man liegi klāsta Raksta – beigas – šim stāstam. Pēkšņi ass vējš, tumšs negaiss ceļas Kā kalns Aizsedz acis. Akli tam cauri lauzties Salstot, soli pa solim Sarkanā kaklauta bārkstīs Sasildīties Tomēr sasildīties. Un dažreiz naktī tu pieiesi pie loga – paskatīsies Vai vārti ir ciet? Jā, vārti vienmēr nu būs ciet. Tu skatīsies naktī vai vārti nepavērsies nedaudz Mazliet kā gars kad cauri tur iet. Nē, vārti Vienmēr nu būs ciet. Tik gaismas šūposies Kā kad kāds ietu nāktu. Naktī tu aiziesi no loga, Klusumā kā akā klausīsies, vēl klausīsies.
20. okt.
Tātad jau vairāk kā 2 mēneši… Un es cīnījos šo laiku – aiztaisīt durvis! Un tik ilgi es to darīju. Tik cieti. Bez pārdomāšanas.
Un tad pamazām apstājās nākšana iešana piebraukšana… Un tad tas gājiens prom ielā – jau tagad arī aiz dienām, aiz kādas nedēļas – Un te viss kluss. Tā tad jau [..]
21. okt.
O.K.
Varbūt uz Austrāliju tā ceļš gājis?
Tas notika, kad saule ienesa Tavu attēlu Manu durvju stiklā. Tevi es vairs nekur neatradīšu. Šai pasaulē mēs uzzinām cits citu pēc vārdiem Nezinu Tavu vārdu, nepazīstu Tavu seju Jo atspīdums manā durvju stiklā Bij ļoti spožs, vai tumšs un pilns vēju Kā lai es atrodu Tavu seju Tavu soļu kustību vēl šūpos manu skatu Tā vienīgā man rādītu ceļu. Bet ja Tu nobrauc man garām savā mašīnā Ne sudrabotā īsti ne zaļā Es Tevi neatrastu un kā citādi Lai būtu – ja Tu man nepiederi Ne dzīvodams ne mirdams. Bet žēl, bet sāp Atdot Tavu atspīdumu No manu durvju stikla Bargai aukstai mūžībai.
22. okt. Sestdiena.
7 am – nāk 1. Sniegs! Daudz un smags un slapjš.
Un es (gudra!) vakar apkopu dārzu – uzliku mēslojumu – cik tas nu labs! Cerams šis sniegs kusīs – ir 1 gr. silts! Bet ziemas smaids ir te! Cik labi, ka ceriņkrūmiem un tulpēm ir silti! Hope so!
Vakar nosūtīju vēstuli ar čeku $30 am. Gorsvānam.
Biju izgudrojusi (?) ka tā bija atvadīšanās aiziešana gar šai ielā (jau nedēļu atpakaļ) un brīnišķīga poēma audās pāri visam. Tā krāsu, noskaņu, vairs nevaru uztvert jo vakar šķita – viss ir tepat. Un lai cik skaisti izjutu poēmu – ja viss ir tepat, dod siltu labsajūtu, varbūt laimes (pat laimes, kas nu laime ir!) izjūtu. Gandrīz žēl poēmas dramatiskā skaistuma, kas ir zudis. (Gan jau atgriezīsies!?)
Agrs vēl. Inese + Petra brokasto. Vedīs Petru uz lidlauku.
Ja sniegs, ja piesnigs, ja aizsnigs – būs tālāk viss it kā patiesi tas būtu viss prom un tālu. Tikai bez tā izjustā dramatiskā skaistuma. Būs ar tukšumu un nabadzības izjūtu.
Snieg jau vairāk kā stundu.
Skumjas dziļas kā Aiviekstes pļavas malas atorus brienu
Tu vairs nedzīvo (?)
Tavas mājas vairs nav manā ielā.
Ja Tu redzētu, cik daiļi ir izrotāti vārti (pie sniega) ar dzeltenām lapām uz dzelzs tīkla kas ir kā maigs plīvurs.
Un tagad mani sāk mocīt grūtums – ka viss ir kā bijis! Pirmais siltuma, prieka vilnis pāri – un realitātes bezcerība sāk spiest – ar ko kaušos ubagojot diendienā. Keep out!
25. okt. 1988. Pirmd.
Rīts.
Tomēr pareizi (apmēram) meklēts. Kāds ļauns gars, (vai labs?) Mani turēja tik cieši! Lai es neskrienu, lai es valdos Novaldos noslēpjos drošā tukšumā Un savus vārgos izdomu tiltus ceļu Ne mirkli īstenības kas nespēj nest. Un es tos atkal no jauna ceļu. –
Pēcpusdiena.
Varbūt viss pa vecam un cits viss izdoma.
27. okt. Ceturtdiena.
Ciešu no ļoti iekaisušas labās acs – jau kādas 4-5 dienas! Varbūt no komputora pret dienas gaismu rakstot un sīko tekstu lejā nevarot salasīt.
Ļoti iekaisusi. Vakar it neko nedarīju.
Galvā arī sāpe staigāja. Šodien ir beidzot mazliet labāk – un sāpi (pēcpusd.) nejūtu. Neko ne lasu ne uz comp. rakstu. Lieku ‘kompreses’ remdeni siltas – bet nezinu ko tas līdz. Jā – acs negrib ka to lieto – nupat iesāpas. Grūt bez darba dzīvot un viss darbs – ar acīm vien ir darāms!
Petra [right] bija un aizbrauca vakar – savādā kārtā viņa man beidzot teica daudz komplimentus! Es esot beautiful bet tas jau – nu garīgi – ! Bet tomēr. Un pat roku noskūpstīja atvadoties. Gandrīz neiespējami. Viņa daudz no tā ko es sarunās mums trim teicu – ļoti atsaucīgi uzklausīja.
Dārzā viss pa vecam. Vai apmēram tā. Liekas tomēr tik – tukšs…
Ruņģis atsūtīja ielūgumu (rakstīt) sūtīt 5 dzejas uz Latviju (komunistu žurnālam) Māksla un Literatūra. Ko gaidīt! Jāsūta.
Sveša man Tava seja Bet par viņu lejas Saule no Rīgas jumtiem un Tuva man top Tava seja. Kā silta debess aiz vārtiem Tu staigā zem lapām un priedēm. Ja Tu ietu pa dzelzceļa sliedēm Vai baltiem lielceļiem, tas diezgan tālu Līdz nonāktu Aiviekstes krastā Pāri Aronas ietekni bristu (Vai peldus, vai ar laivu) Ietu vien tālāk līdz mājai ar egļu sētu Ne vairs gan kādu gludo Bet vēl diezgan eglēm Tur apsēstos ošu ēnā (Ja ledus tos visus nav lauzis Vai smagu ūdeņu plūdi) Un izvilktu kādu sāmu, Raudu vai grundulēnu Izvilktu vēl ko – manu jaundienu! Ar skalbju saknēm ar dūņām, Aiviekstes ūdeņu pilnu Tā kā sviestu to atpakaļ Tā ne vairs dzīvei tik mestu Sapnim Kas draudzīgs Tev parādītos Ja pļaviņas madarās gūlies Tu dien dusu tur snaustu Svešs sapnis Tev parādītos.
28. okt. 1988. Piekt.
Vējš.
{Brīdi, ilgu brīdi, raudzījos durvīs uz āru. Miers bija viņās. Un dzīves labā stunda, bez lielām sāpēm, ar vieglu laimes ilgu smeldzi. Un brīdi šais durvīs bija jūtamas visas dzīves vērtās, virinātās, aizvērtās, atvērtās durvis. Ar vieglu rudens gaismu, no tumšākās telpas raugoties uz gaišāko uz kuras grīdas liegi blāzmoja atspīdums no šo durvju stikliem no viņu gaismas.
Viņās bija visas dzīves durvis: durvis
****} [published in Uz tilta as Durvis]
Sest. 29. okt. 1988.
Acs beidzot ir gandrīz normālā krāsā. Apgāju dažas ielas ārā – pa visu vēju.
Sāku ierakstīt comp. ‘Caur sirdsveid. lodz.’ Kaut kas ar acīm tomēr nav labi – tām komputors nepatīk –
Šais dienās – rakstnieku dien. Melburnā. Kaut nu Dēliņš būtu atradis ko avīzē ielikt. 3 (no aizsūt. 5) dzejoļus ir jau ielicis.
Oktobra pēdējās dienas Vējš, lietus, rudens lapas. Lapu pēdējās dejas to Nāves dejas rotaļīgas Vai smagas, grūtas? Deg viņu krāsas ielās zem cilvēku soļiem. Vējš, vējš kā reibis nestāj. Vējš nēsā lapas gulda Modina atkal Atkal vēl, Met Tavos soļos kas aiziet.
Atceries, ka jādzīvo mierīgāk.
30. okt. Svēt.
Auksts.
Pārrakstīju uz comp. 6 lap. (2 stāsti) un laikam (nezinu vairs) lielāko daļu no Sirdslodziņa. – Noguru arī.
Dārzs vēl daiļš ar zaļumu un Brūnām lapām un Rudens asarām. Bet auksts vējš, auksts – nav Ko darīt dārzā.
31. okt.
Halloween. Auksts, skaidrs bez vēja.
No rīta – sagrābu lapas dārzā. Rīkojos brīvi! Apgriezās kā zibens. Ārā atpūtos no ‘spiediena’ galvā, kas pieceļoties bija. Svaigs gaiss! Svaigs gaiss! Vēlāk pie komputora noguru – bet neko nepadarīju – laboju un skatīju cauri dzeju – kas kurā vietā ir, visu neizskatīju – jāraksta dažs iekšā.
Otra vēstule no Kreišmanes – nesen viena bija – bet viena rakstīta 30 sept. otra 26. okt.

