Ilgu brīdi raugos durvīs uz āru. Miers ir viņās. Dzīves labā stunda, bez asām sāpēm, ar vieglu laimes ilgu smeldzi. Uz brīdi šais durvīs ir jūtamas visas dzīvē vērtās, virinātās, aizvērtās, atvērtās durvis. Ar vieglu rudens gaismu uz grīdas liegi blāzmo atspīdums no šo durvju stikliem, no viņu gaismas.
Šais durvīs šai brīdī ir visas dzīvotās dzīves durvis. Tās – durvis uz dārzu, uz upi, uz dienvidu pusi, kuras labi nevarēja aiztaisīt, jo saulē un vējos, un lietū, un salā, un sniegā (un ilgā kara laikā) tās bija sarāvušās un izstiepušās, un izlocījušās. Bet labi ar plecu piespiežot, naktij nākot, tās varēja aizvērt. Un varēja atvērt, atstāt vaļā dienai.
Šīs durvis uz dārzu ziemās varēja atļaut sniegam aizputināt un tās tad neatvērt līdz pavasarim. Dārzu un vasaru durvis.
Šādas durvis uz dārzu bija arī tālajā ciemā, vecā tēva un vecās mātes mājās. Durvis uz lielo, laimīgo dārzu, durvis – uz lielo, vecā tēva stādīto, kopto, audzēto dārzu, bet skumīgas pašas sevī, šīs durvis no pustumšā viesu istabas stūra uz mazu, stiklotu verandiņu – “porūzīti”, karstu no saules. Tikai vasarās mēs gājām caur to, caur tā divi durvīm uz dārzu. Caur tām tur dažreiz tad plūda gramofona skaņas – “Teici to stundu to brīdi”… Un Vīnes valši, un stipras vīru balsis. Tantes un onkuļi, un vecā māte un vecais tēvs, un tēvs un māte (ar baltu zīda šalli ap pleciem) tur staigāja iekšā ārā. Mēs ar māsu tikai lasījām ābolus, vissarkanākos ābolus un lielās dzeltenās plūmes, visu laiku ābolus un ogas – plūmes, ērkšķogas, upenes, avenes…
Šeit, šai brīdī, šais durvīs, ar saules silto spožumu uz grīdas, uz mirkli pavīd arī senās pilsētas istabas durvis, lielas stikla durvis, kuras neatvēra, smags rakstāmgalds bija pie tām un pilsētas jumti aiz tām. Tās zudušas no glabājamām atmiņām. Pēc gadiem tikai viegla reimatisma sāpe kādu laiku sāka vilkt tai kājā, kas, pie rakstāmgalda sēžot, bija uz šo lielo stikla durvju pusi.
Durvis. Rudens brīdis šūpojas tagad šeit pie šīm durvīm, ar atspīdumu no to stikliem uz grīdas. Šīs tukšās durvis ir pilnas citu durvju sabiedrības, viņas ir ļoti bagātas, brīnumlabas… Rudens saule ir šorīt un vējš.
Durvis aiztur vējus. Kādā naktī bija viegls rokas pieklauvējiens pie durvīm. Tas bija labs. Kādā naktī bija cits klauvējiens pie durvīm, tas bija ļauns. Dažus no mums nosargāja durvis.
*
Pēc gadiem mēs aizejot aizvērām durvis. Tukšs palika iekšā aiz tām, tukšs ārā aiz tām. Kaut kas (kas?) bija iztukšojis mūsu dzīves, tās durvis tur vēji palika virinot.
Te, uz brīdi (kā visa dzīve ir – uz brīdi), šīs durvis ir labas. Ar saules atspīdumiem no tām uz grīdas, ar mierinātāju mieru, ar solījumu… Kādu?
Ar solījumu par cilvēka tuvumu. Kā tas vienmēr bijis.
