Un tad? (Ķikure/Kikure)

Sila kundzes meita klāj vakariņu galdu. Sila kundze jau piesēžas pie galda savā parastā vietā un ar patiku nododas īsam, mierīgam gaidīšanas brīdim. Ir rudens vakars. Kāds pirmo rudens dienu vakars, kad agrā, lēnā dienas satumšana vēl ir tīkams jaunums, satikšanās ar kaut ko jau dzīvotu, ar kaut ko pazīstamu, kas dod atkalsatikšanās prieku un šobrīd vēl nav apnicis, nogurdinājis. Ir tomēr rudens, kļūs arvien aukstāks, nāks ziema.

Sila kundze raugās galdā, raugās logā, griestos, puķēs podos uz loga, uz galda un domā, sāk domāt vārdos, pusteiktos vārdos: “…Kā tās ir? Domā, saka – ja būtu puķu podi – iestādītu kādu puķi. Dabū puķu podus. Iestāda puķu stādiņus. Domā, saka – ja tik nu ieaugtu! Ieaug. Domā, saka – ja augtu! Aug. Un tā pirktā Āfrikas vijolīte, ja tā ziedētu otrreiz! Tā zied otrreiz. Vēl kuplāk, vēl bagātīgāk. Un tā zaļā vīteņu puķe tā aug, ja viņa izaugtu līdz griestiem! Tā izaug līdz griestiem… Un ārā, dārzā tāpat – ja dabūtu zilo ceriņkrūmu! Dabū zilo ceriņkrūmu. Ja tik tas izdzīvotu ziemu! Un ziedētu, varbūt ziedētu. Tas izdzīvo ziemu. Tas zied. Ja dabūtu vēl otru, balto ceriņkrūmu! Dabū. Iestāda. Un tagad domā, saka – ja iestādītu arī vēl vienu rozi! Īstu, labu, ziemcieti rozi?…”

Sila kundze apstājas runāt, tad prasa nopietni, un arī – ne tik nopietni: “Un tad? Un tad? Kas bija tad, kas ir tad, kad ieaug, aug? Kas ir tagad – kad zied?” Sila kundzes meita smejas, sēžas pretī mātei pie saklātā vakariņu galda un arī padomā, un saka:

“Jā, tad? Kas ir tad? Tad, kad kaut ko vēlas un kad tas piepildās? Tad – vēlas vēl. Jo vienmēr ir jāvēlas vēl, jādzīvo vienmēr tālāk. Tas ir gandrīz kā pasakā. Līdz – vēlas kaut ko nepareizi…” Jā, ja vēlas kaut ko nepareizi un tas – neieaug, neaug… Ir rudens vakars. Ir vēl tik agrs rudens, ka tas ir tīkams, gaisā ir jūtams atkalredzēšanās prieks. Roze vēl būtu jāiestāda. Tāda, kas izdzīvo ziemu, izcieš salu, kuplo un zied – dzīvo savu dzīvi.

Durvis (Ķikure/Kikure)

Ilgu brīdi raugos durvīs uz āru. Miers ir viņās. Dzīves labā stunda, bez asām sāpēm, ar vieglu laimes ilgu smeldzi. Uz brīdi šais durvīs ir jūtamas visas dzīvē vērtās, virinātās, aizvērtās, atvērtās durvis. Ar vieglu rudens gaismu uz grīdas liegi blāzmo atspīdums no šo durvju stikliem, no viņu gaismas.

Šais durvīs šai brīdī ir visas dzīvotās dzīves durvis. Tās – durvis uz dārzu, uz upi, uz dienvidu pusi, kuras labi nevarēja aiztaisīt, jo saulē un vējos, un lietū, un salā, un sniegā (un ilgā kara laikā) tās bija sarāvušās un izstiepušās, un izlocījušās. Bet labi ar plecu piespiežot, naktij nākot, tās varēja aizvērt. Un varēja atvērt, atstāt vaļā dienai.

Šīs durvis uz dārzu ziemās varēja atļaut sniegam aizputināt un tās tad neatvērt līdz pavasarim. Dārzu un vasaru durvis.

Šādas durvis uz dārzu bija arī tālajā ciemā, vecā tēva un vecās mātes mājās. Durvis uz lielo, laimīgo dārzu, durvis – uz lielo, vecā tēva stādīto, kopto, audzēto dārzu, bet skumīgas pašas sevī, šīs durvis no pustumšā viesu istabas stūra uz mazu, stiklotu verandiņu – “porūzīti”, karstu no saules. Tikai vasarās mēs gājām caur to, caur tā divi durvīm uz dārzu. Caur tām tur dažreiz tad plūda gramofona skaņas – “Teici to stundu to brīdi”… Un Vīnes valši, un stipras vīru balsis. Tantes un onkuļi, un vecā māte un vecais tēvs, un tēvs un māte (ar baltu zīda šalli ap pleciem) tur staigāja iekšā ārā. Mēs ar māsu tikai lasījām ābolus, vissarkanākos ābolus un lielās dzeltenās plūmes, visu laiku ābolus un ogas – plūmes, ērkšķogas, upenes, avenes…

Šeit, šai brīdī, šais durvīs, ar saules silto spožumu uz grīdas, uz mirkli pavīd arī senās pilsētas istabas durvis, lielas stikla durvis, kuras neatvēra, smags rakstāmgalds bija pie tām un pilsētas jumti aiz tām. Tās zudušas no glabājamām atmiņām. Pēc gadiem tikai viegla reimatisma sāpe kādu laiku sāka vilkt tai kājā, kas, pie rakstāmgalda sēžot, bija uz šo lielo stikla durvju pusi.

Durvis. Rudens brīdis šūpojas tagad šeit pie šīm durvīm, ar atspīdumu no to stikliem uz grīdas. Šīs tukšās durvis ir pilnas citu durvju sabiedrības, viņas ir ļoti bagātas, brīnumlabas… Rudens saule ir šorīt un vējš.

Durvis aiztur vējus. Kādā naktī bija viegls rokas pieklauvējiens pie durvīm. Tas bija labs. Kādā naktī bija cits klauvējiens pie durvīm, tas bija ļauns. Dažus no mums nosargāja durvis.

*

Pēc gadiem mēs aizejot aizvērām durvis. Tukšs palika iekšā aiz tām, tukšs ārā aiz tām. Kaut kas (kas?) bija iztukšojis mūsu dzīves, tās durvis tur vēji palika virinot.

Te, uz brīdi (kā visa dzīve ir – uz brīdi), šīs durvis ir labas. Ar saules atspīdumiem no tām uz grīdas, ar mierinātāju mieru, ar solījumu… Kādu?

Ar solījumu par cilvēka tuvumu. Kā tas vienmēr bijis.

Mazais mūziķis (Ķikure/Kikure)

Tie bija jaunā kaimiņa soļi, kas vēstīja, ka viņas draudzīgās domas pret to sāka pārvērsties romantiskās. Nē, romantikas vairs nav. Tas vārds vairs neizsaka to, ko cilvēki tagad domā un jūt, kad tie sāk dzirdēt, sāk klausīties kādos soļos ielā vai aiz sienas. Tātad – viņas domas sāka pārvērsties seksā. Nē, tas nebija izsakāms arī tā. Viņa nedomāja par to vārdos izteiktos teikumos. Viņa vēl ilgi nedomāja par to, kādā veidā viņa sāka klausīties kaimiņa soļos aiz sienas.

Viņa vienmēr vēl domāja par mazo mūziķi. Un žēlojās. Bet domāja spītīgi vēl par viņu un visu to, kādēļ viss pārtrūka tieši tad, kad viss varēja sākties. Pret mūzikas departamenta direktora meitu viņa gan varbūt bija tikpat nevarīga kā mazais mūziķis. Tā nāca ar savu čellu, ar saviem astoņpadsmit gadiem, ar savu koķeto auguma grozīšanu, ar saviem tērpiem, ar savu maigo seju un ar to, ka aiz visa tā vēl stāvēja viņas tēvs – mūzikas institūta direktors. Runāja, ka viņš izvēloties čello spēles mūziķus institūtā un mainot tos tā, lai viņa meita dabūtu pasaules labāko čella spēles izglītību.

Mazais mūziķis bija tur tikai pianists, ne sevišķi slavens kā solists, patiesi viņš pavisam maz sevi rādīja kā solistu, jo viņš bija labākais pavadītājs institūtā, viņam nebija daudz laika domāt par sevi. Viņa karjera kāpa, domājot par citiem, – par vijolniekiem, flautistiem, čellistiem, kurus viņš pavadīja. Kas gāja uz skatuves viņa aizgādībā, tie nevarēja nekad kļūdīties, tas ir – tie varēja visādi kļūdīties, un tos vienmēr saglāba mazais pianists. Ļāva tiem pilnu vaļu, izsekoja tiem, uzvandīja to uzdrīkstēšanos, atļāva visu, ko kāds iedomājās savā spēlē izdarīties ar ritenuto, ar fermātu, kādreiz pat sagrūžot teikumu daļas citu pār citu…

Jaunajai direktora meitai viņš bija zelta vērts. Viņš bija tāds visiem, bet sev piesavināties to drīkstēja viņa, cik un kā, kur un kad viņai tas nāca prātā. Kur viņi abi spēlēja, samēģināja, tur uz durvīm bija piesprausta brīdinājuma zīme – netraucēt – viņi varēja saspēlēt stundām ilgi. Un pēc uzstāšanās koncertā viņa klanījās kā īsta primadonna savā vakara kleitā ar kailiem pleciem (nevienai citai tur nebija bijis tērps ar kailiem pleciem) un pastiepa roku pēc sava pavadītāja, kas stāvēja taisns un stīvs nobijies (vai viņš bija nobijies?), un atļāva viņai turēt savus pirkstgalus. Kādēļ viņš nesatvēra viņas roku stingrāk? Vai bailēs no direktora, vai varbūt tomēr saudzējot viņas, Lilijas, jūtas?

Viss tas ar direktora meitu sākās tad, kad Lilija tikko bija iepazīstināta oficiāli (ar saskatīšanos viņi pazinās jau labu laiku) ar viņu kā ar savu pavadītāju nākamajā koncertā. Un viņš bija satvēris viņas roku tik ciešā drošā, siltā skāvienā, ka to no smalkas pianista rokas gandrīz nevarētu gaidīt. Tas bija neviltots apgalvojums, ka viņš šīs satikšanās bija gaidījis. Tāpat kā viņa.

Un tad, caur institūta parku mājās skrejot, viņa slīdēja, krita un savainoja roku un kāju. Un viņas vietā lielajā izlases koncertā spēlēt nāca direktora meita. Nu, reiz tā būtu nākusi tā kā tā. Viņš bija labākais pavadītājs institūtā, un viņai vajadzēja labākā. Bet tad Lilija būtu varējusi ar viņu cīnīties. Būtu paspējusi ar mazo mūziķi labi saspēlēt, nostiprināt mazu tuvību, ieņemt savu vietu. Jau it kā apsolīto, nozīmīgo vietu. Jā – cerēto mīlas notikumu… Kā citādi to lai saka, lai gan tas neskan īsti pareizi. Par mazo mūziķi viņa domāja ar sevišķu jūtu maigumu un spēku, ko nevarētu teikt banālos vārdos.

.

Lilija domā un domā par visu to. Sēd savā jaunajā dzīvoklī svešajā pilsētā un nekustas. Kāja neļauj brīvi kustēties. Un viņa nedomā rādīties šīs jauniekarojamās pilsētas ielās klibodama. Arī roka vēl stīva, uz savas flautas viņa nevar vēl vingrināties, un tā tas var iet varbūt vēl nedēļas. Tur, mūzikas institūtā, viņai nebija nozīmes ilgāk palikt, maksāt lielo naudu, nespējot ne vingrināties, ne uzstāties koncertos. Un pavasaris bija tuvu, un ziemas sezonas beigas, bet tas bija pats spožākais, ražīgākais laiks, no kā bija jāatsakās.

Kādēļ viņa atceļoja tik ļoti tālu? Viņa nezināja, ka jebkad kādā šīs zemes pilsētā viņa varētu justies tik bezgala tālu prom, kā tā tagad jutās. Prom, prom… No kā? No visa. Bet te viņai bija solīta vieta mūzikas skolā. Un te viņa varēs šo dzīvokli dalīt ar krustmāti, kas vēl nebija atgriezusies no brīvdienu ceļojuma. Un te būs daudz lielu notikumu mūzikas pasaulē, koncerti, mūziķu sacensības.

Bija labi būt vienai šeit tagad, masēt stīvo roku un kāju, tad sēdēt un domāt par mazo mūziķi. Viņš nemaz nebija tik ļoti mazs. Tikai pie lielajiem, pat pārmērīgi slaidajiem vijolniekiem tas tā bija šķitis sākumā. Sākumā viņa pat bija viņu vērojusi ar līdzjūtību, domājot – kas tādu sīku, uzlīkušu, pie flīģeļa piegrimušu, gar malu aizlīdēju, kad slaidie saņem ziedus, kas tādu mīlēs? Un tad pēkšņi viņa iemīlējās viņā. Gaitenī viņš bija nācis viņai tuvu garām, drošā, vieglā, elegantā solī…

Lilija apstājās savā domāšanā par visu to zaudēto, ar ko viņa jau daudz dienas te neatlaidīgi sevi sāpināja. It kā lai kaut ko atgūtu tā – ciešot. Tad viņa atguvās, ka nupat vairs nebija nemaz tik ļoti cietusi, tikai atcerējusies, gandrīz kā interesantā grāmatā lasījusi notikušo, un pus neapzinīgi, bet uzmanīgi klausījusies, vai aiz sienas, no blakus dzīvokļa gaiteņa neatskanēs vienādie, mierīgie soļi?

Jaunā kaimiņa soļi, ne asi, skaļi, bet brīvi kā laimīgā labsajūtā, viegli, bet droši likti uz gludi pulētās grīdas. Šīs mājas dzīvokļiem bija skaistas parketa grīdas. Krustmātes un tagad arī viņas dzīvoklis bija blakām ar otru dzīvokli aiz sienas, kā divi kodoli viena rieksta čaulā… Mūzika un kādreiz skaļākas balsis skanēja sienai cauri. Un šie soļi, kad tie gāja tuvu gaitenī gar sienu uz āra durvīm, uz ielu, uz viņu kopējo verandu, tikai vidū dalītu ar dzelzs treliņu sētu, ar kāpnēm lejā uz ielu, septiņi pakāpieni lejup. Tad šie soļi…

Lilija pacietīgi sāka masēt sasisto roku. Un kāju. Rokai drīz bija jāspēj atkal viegli un nekļūdīgi slīdēt pa flautas maigajiem dobumiņiem kā pa ziediem, kā pa straumes burbuļiem. Kājai bija atkal jālokās bez mazākās sastomīšanās. Kaimiņa soļi aiz sienas nevarēja ilgi gaidīt. Un Lilija ņēma flautu un viegli, ļoti klusu sāka atkārtot kādu vieglu mūzikas teikumu. Vēl arvien ļoti klusu un tikai vienu un to pašu, kādu mūzikas teikumu, bet ne bezpersonīgu vingrinājumu. Līdz soļi aiz sienas vakarā atgriezīsies, šim mūzikas teikumam bija jābūt gatavam, skaidram un drošam. Roku nedrīkstēja pārpūlēt, bet tomēr tai bija jāsāk strādāt. Kad Lilija nolika flautu, viņa sāka uzmanīgi un neatlaidīgi soļot krustmātes dzīvoklī no istabas istabā, tad lēni nokāpa un uzkāpa, atkal un atkal nokāpa un uzkāpa uz krustmātes kāju soliņa. Rītu, parīt, Lilijai bija jāiziet jau pa ārdurvīm nelielajā verandā, ko vidū dalīja vieglā dzelzs sēta. Tā pavēlēja dzīves likums. Un mazais mūziķis? Ko viņš vēl varētu darīt? Varbūt viņš vēl varētu atbraukt te uz kādu mūziķu sacensību…

Caur sirdsveidīgo lodziņu (Ķikure/Kikure)

Arnolds Vintera kungs pārnāca no darba mazliet domīgā gara stāvoklī. Tikko pusdienas laikā viņš bija saņēmis ziņu, elegantu baltu karti, kas vēstīja, ka pēc pāris mēnešiem kāds jauns cilvēks varēs viņu saukt par sievas tēvu… Katra jauna situācija dzīvē ir jāiegroza sev par labu, lai arī sākumā nezina – kā? Tomēr viņš domāja, ka mazā rūpe, kas tagad uz brīdi spieda viņa sirdi, nebija viņa paša, bet meitas dēļ. Viņam šķita, ka viņa metas šinī lietā par agru, par jaunu, bez pārlikšanas, bez izvēles… Bet ir lietas, kas vienmēr iet savu ceļu.

Viņš veikli uzskrēja nedaudzos mīksti segtos pakāpienus no mazās priekštelpas augšup un iesoļoja savā plašajā dzīvojamā istabā. Kopš viņa otrā sieva bija prom, viss apkārt tur šķita vēl plašāks nekā agrāk. Bet viņš par vientulību nežēlojās. Brīvība bija laba, pirms atkal sāksies kādas saistības. Tās, kas viņam jau bija sākušās, pagaidām vēl norisa ārpus viņa paša mājas.

Viņš atvilka aizkarus no lielajām stikla durvīm uz dārzu, kur bija jau patīkamas pievakares ēnas, ieslēdza radio un iemaisīja sev glāzi viskija ar mazliet ūdens (ledu viņš nemīlēja), tad devās uz savu dziļo, mīksto atpūtas krēslu, kas pēdējā laikā viņu arvien iešūpoja īsā pēcpusdienas snaudā.

Arnolds Vinters bija pāri piecdesmitiem, bet neviens viņam vairāk nedeva kā četrdesmit, un dāmas labprāt teica un arī domāja, ka viņš ir tikai vēl trīsdesmito vidū vai pat sākumā. Viņš bija slaids, ne sauss, ne pilnīgs, bet ar patīkamu maigumu ap kauliem, mati kupli ar tikko manāmu vēlamo iesirmumu zem deniņiem. Un – viņš prata ģērbties. Viņš pats gludināja savus kreklus kā pirmās, tā otrās sievas laikā un, protams, tagad, kad viņš bija atkal viens. Viņš bieži pārgludināja arī tos kreklus, ko atnesa no tīrītavas un nekad nevilka mugurā jaunpirktu kreklu bez tā izmazgāšanas. Kreklam zem kaklasaites vajadzēja būt kā siltam ledum, ja tāds varētu būt, pieglaudīgam, dzīvam, elegantam, bet bez veikala cietuma un bezpersonības. Ar savu pareizo ģērbšanos viņš ieguva sievietes un valdīja pār vīriešiem. Vīrieši saprata, ka viņa intereses jārespektē, un sievietes viņu iekāroja. Viņa elegance, ne gluži tik pilnīga, bija iedzimusi viņa bērnos, tikai tie to lika novārtā, atļāvās iet, kā kuro reizi, bet tāds bija jaunais laiks. Tas ir – jaunajiem.

.

Pašūpojies mazliet savā ērtajā krēslā un ieņēmis dažus malkus dzēriena, viņš atskārta, ka bija aizmirsis paņemt avīzi. Bija atstājis to nelasītu birojā uz galda. Pavisam negribējās iet atkal, sēsties mašīnā un braukt atpakaļ uz biroju, kaut arī tas prasītu tikai nedaudz minūšu. Avīzes pašreiz vajadzēja vairāk kā citkārt, lai viņš mazliet atgūtos no saņemtās ziņas. Jāpalasa kāda grāmata (Katrīna Otrā gaidīja turpat uz galdiņa), bet to viņš būtu darījis tā kā tā – pēc avīzes. Jāparisina kāda krustvārdu mīkla (viņam bija jauna grāmatiņa sevišķi grūto mīklu), bet to viņš vienmēr darīja vēlāk, vakara ziņu laikā. Viņš cēlās un pasoļoja pa istabu. Avīzi izlasīs vēlāk pie Pētera, viņiem bija norunāts vakariņot klubā. Viņš, Arnolds Vinters, sabiedrības un vienpatības jautājienu bija uzmanīgi aplēsis – ne par daudz, ne par maz. Melita viņu gaidīja katrā laikā, bet ceļš pie viņas braukt paņēma par daudz enerģijas, tā lieta bija jāatstāj nedēļas nogalēm.

Viņš apstājās pie klavierēm. Savādā, gandrīz komiskā kārtā viņš bija atsācis dažreiz piesēsties pie klavierēm, kaut ko paspēlēt. Viņš bija iegādājies pat jaunas notis – populāras dziesmas ar klavieru pavadījumu. Tas varbūt tomēr nebija tikai viņa tagadējās vientulīgākās dzīves dēļ, bet arī tādēļ, ka viņa meita bija izvēlējusies mūziku par savas dzīves pamatu un saturu. Viņa bija – jā, profesionāla dziedātāja, dziedāja kādā modernā mūzikas grupā, bija iedziedājusi arī pāris plašu. Grupa bija sekmīga, pelnījās dziedot (jāteic – spēlējot, jo viņa meita bija vienīgā dziedātāja četru spēlētāju grupā), pelnījās restorānos, visādos festivālos, bija arī pāris reižu ceļojusi pāri valsts robežām ar labām sekmēm. Patikt meitas dzīves veids viņam nepatika. Kaut iekšēji viņš tam pretojās (viņš bija izglītības departamenta darbinieks, diezgan ievērojama persona), bet viņa nepatikai arī nebija īsta iemesla un viņa principos bija neaizliegt un neuzspiest bērniem citu dzīves veidu, nekā tie to izvēlējās. Lai būtu tuvāk meitas dzīvei, viņas mūzikai, viņš pat bija iegādājies šīs svešās notis. Kad viņi te sanāca kopā kaut ko samēģināt vai tikai papriecāties, viņš varēja piedalīties, būt viens no viņu pulka. Vai tas tā būs arī tagad, kad viens no tiem sauks viņu par sievas tēvu? Ir gan vienalga, vai esi paša bērnam vai citam jaunietim – tēvs? Jeb – nav?

Viņš apsēdās, kaut ko paspēlēt, pavingrināties, bet paņēma no klavierēm balto karti, ko pusdienas stundā tur bija nolicis. Tas bija viņa meitas kāzu ielūgums.

..."Šai dienā es precēšu savu draugu,
to, kas dala ar mani manus sapņus,
manu dzīvi un mīlestību..."

…Un rozes un zelts un sirdsveidīgs izgriezums kartes priekšvākā, caur kuru kā caur lodziņu varēja lasīt abu vārdus. Savāds sāpīgs prieks tas bija, kas ieviļņojās viņā no šīs baltās greznības. It kā būtu jābrīdina, it kā kāds padoms jādod. Bet kādu padomu viņš varēja dot ar savām divām izjukušajām laulībām? Varbūt tikai to, šo lietu – izjukšanas ziņu…

Viņš paņēma vēl citas divas kartes, kas arī stāvēja uz klavierēm un gāja, apsēdās atkal savā krēslā. Lasīja vēl un vēl meitas kartes patētisko tekstu. Līgavainis bija no tās pašas mūzikas grupas, un ar to viņu pasaulē klīšanas ceļš bija nodrošināts. Varbūt vienīgi tad citāds, ja viņa dēls kādreiz iegūtu savu hoteli – restorānu, kur mūziķi varētu vairāk palikt uz vietas (bet to viņiem nevajadzēja, to viņi nevēlējās…)

Ka viņa dēls reiz iegūs savu hoteli, un pirmšķirīgu, tā bija droša lieta, ja vien – viņš to vēlēsies. Viņš bija visjaunākais gados, kas bija ieguvis labāko izglītību šajā laukā – hoteļa vadītāja tiesības un jau bija pilsētas lielākā hoteļa dzērienu pārzinis un tūlīt pārņems arī ēdienu pārziņu. Viņš būs pirmais miljonārs ģimenē. Vintera kungs to mēdza teikt pa jokam, bet ne vairs tikai pa jokam. Kaut nu tik nesekotu māsas paraugam… Viņam sāpēja šī meitas laulības karte. Bet pret to viņš vairs neko nevarēja. Bez tam viņa jau kādu gadu bija dzīvojusi kopā ar kādu citu no tās pašas mūzikas grupas. Bija lāga zēns, bet tāds – vientiesis. Labi, ka meitene viņu neapprecēja, viņai tad vēl nebija ne pilni deviņpadsmit.

Kad tas sākās, viņš bija jutis vajadzību dot tai izlasīt grāmatu “Joy of Sex”, un viņa roka bija sākusi tik ļoti drebēt, sniedzot grāmatu, ka viņam bija nācies nolikt to viņai priekšā uz galda, lai viņa nemanītu viņa satraukumu, viņa sāpes par to, ka dzīve tik ātri gāzās pāri, rāva no rokām viņa jauno bērnu. Tagad viņš vēl varēja brīdināt dēlu, lai nesteidzas, lai padzīvo, lai ir brīvs. Un neviļus atcerējās, ka Zigmundam jau ir divdesmit seši gadi un viņš jau dažus gadus (drīz, tūlīt pēc skolas beigšanas) bija dzīvojis kopā ar kādu meiteni, skolas biedreni. Tagad pāris gadus viņi bija šķīrušies. Un – labi.

Vintera kungs cilāja un lasīja vēl divas citas kartes, kurās it kā visa cilvēka dzīve bija lasāma. Viena karte bija vienkārša, bez zelta, tur brālēns paziņoja sava trešā bērna ierašanos; otra karte grezna, tāpat kā meitas laulību karte, ar zeltu – Lidijas šķiršanās no Arvīda, greznā zīmējumā ietverts teksts:

"Es pateicos manam bijušam vīram
par mūsu abu kopā pavadīto laiku,
par daudzajām dāvanām, laicīgām 
   un garīgām,
ko viņš man devis un arvien vēl dod.
Es atzīstu pārmaiņu nenovēršamību,
es eju svētīt savu vienpatību."

Pārlasījis daudzreiz lasīto tekstu (notikums bija jau dažus gadus vecs), Vintera kungs apskatīja jau daudzreiz skatīto zīmējumu – putns, Fēnikss, kas, degdams nesadedzis, spārnus izpletis, ceļas no liesmām…

Nieki! Pašapmānīšanās – stīviem spārniem tu celsies un daudz nevarīgāks meklēsi – atkal krist kādā peklē. (Mazliet atpūties, pasvētījis vienpatību…) Un Vintera kungs domāja par savu vairākkārtējo liesmās krišanu un augšāmcelšanos. Nē, sadedzis viņš nebija. Sadedzis gan bija viss tas, no kā viņš bija cēlies prom, un arī daudz no tā, uz ko viņš bija cēlies. Bet vienpatībā viņš palikt nevarēja, dzīve pati to neļāva. Jocīgi, ka Melitas vīrs (viņa vēl nebija šķīrusies) spieda viņas jauno afēru uz nopietnību: “Ja tu ej, tad mazākais paliec tai vietā, uz ko tu ej, tas tev jādara ja ne sevis dēļ, tad mūsu bērnu dēļ. Neklejo apkārt…” Tā viņš rakstīja Melitai. Būtu labāk to vācis atpakaļ, cik varējis; viņš, Arnolds Vinters, šīs jaunās nopietnības nemaz tik ļoti nekāroja. Lai arī savas vienpatības, savas brīvības viņš arī vairs tik ļoti nekāroja kā tad, kad viņš aizgāja no savas pirmās sievas. Izdedzis? Varbūt mazliet apdedzis…

Vintera kungs mīkstā krēsla tikko jūtamās šūpās bija iegrimis caurspīdīgā snaudā, viņa domas lēni sāka plūst turp un atpakaļ – uz savu roku.

Tālruņa zvans to asi iztraucēja. Zvanītājs bija viņa dēls. Tā jaunā, pilnskanīgā balss tālrunī darīja labu tēva pārdomu pilnajai miegainībai. Dēls apjautājās, vai tēvs meitas kāzu ielūgumu jau saņēmis? Priecājās, ka tas tikko nesen dienā noticis.

Viņš tieši tā gribējis, lai abas ziņas pienāktu reizē. Un mazliet stomīdamies, mazliet vainīgi, mazliet saudzīgi runāja, atvainojās, ka nav agrāk to teicis, tas tādēļ, lai neuzliktu viņam domāšanas smagumu, šoreiz domāšana piekrītot tikai viņam pašam, un izdomāts esot – viņi ar Anitu nolēmuši svinēt savas kāzas reizē ar māsas kāzām!

“Anitu? Bet Jūs jau vairs kopā negājāt?” Tēvs mazliet iztrūcies, kā pats to negribēdams runāja. “Tas bija tikai, lai mēs sevi pārbaudītu,” dēls teica. “Tu jau zini, ar Anitu mēs esam kopā pavadījuši jau daudz no mūsu dzīves, mēs esam kā daļa viens no otra, no sevis… Tu zini…” Nē, viņš nezināja neko. Un ja arī zinātu. Dzīvē nekas nav iepriekš izzināms. Mīļa meitene. Bet arī tas varēja mainīties. Dēls izklausījās laimīgs, spēcīgs, jauns, kāds viņš bija.

.

Vintera kungs iemaisīja sev vēl mazliet viskija. Varbūt viņam būs jāpasūtina jauns uzvalks. Jauns, kas nevienās kāzās vēl nav bijis. Ar ko viņš ies? Būs jāiet vienam. Būs jāsatiek viņa pirmā sieva. Tie bija pirmās sievas bērni.

Ziemsvētku pusdienas (Ķikure/Kikure)

Jūras ielā, pie sarkanās ķieģeļu mājas, kur jau divi nedēļas dzīvoja tikai liels suns un veca sieviete, pirmajos Ziemsvētkos piestāja cilvēku pilna mašīna. Cilvēki? Vai – tas tā tikai izskatījās? Visas sievietes? Vai – tas tā tikai šķita? Mašīna brīdi pastāvēja mierā, kā apdomājoties, zem jaunā eikalipta, tad lēnām sāka attaisīties tās durvis.

Pirmā izkāpa mašīnas vadītāja, sirma, bet vēl spēcīga sieviete. Ar rokas mājienu un mierīgiem vārdiem viņa norīkoja nevienam no mašīnā sēdētājiem nesteigties, neuztraukties, gaidīt savu kārtu, izkāpt lēnām un apdomīgi. Tad viņa citu pēc citas saudzīgi, bet stingri ņemot, izvilka no mašīnas piecas citas vecākas un vārgākas sievietes. Nostādīja, sakārtoja, atbalstīja tās visas sev apkārt, ātri pārlaida skatu mājas logiem, durvīm, vārtiņiem, meklējot sagaidīšanas, bet tā kā neko, izņemot spēcīgu suņa ieriešanos, tur nemanīja, sāka uzmanīgi virzīt savu savādo, svārstīgo, tik tikko vertikāli saturēto, bet vēl dzīvo radījumu ķekaru uz vārtiņu pusi. Ķermeņi mazliet izretinājās, saveidojās rindā cits aiz cita, dažiem bija nūjas, dažiem somas, visiem izstieptas, cita citu tverdamas rokas, kājas, kas daudz necēlās no zemes, bet taustīdamies lēnām šļūca uz priekšu; grupa ļoti atgādināja P. Breigeļa Aklos, tikai te celiņš neveda lejup, bija gluds un gāja mazliet augšup.

Pirms gājiens aizsniedza vārtiņus, tie atvērās un pa tiem iznāca vecā sieviete, kas jau divi nedēļas dzīvoja šai mājā, un viņai garām pašāvās lielais vilku sugas suns, ierējās savā stiprā balsī, paslējās augšup, atplēta savu milzīgo, slaido zvēra rīkli. Likās, tas iznīcinās visu tam pretī apstājušos radījumu murskuli vienā paņēmienā. Bet nākošā mirklī suns apklusa, saduga mazliet pie zemes un vēroja, raudzījās asi, tad sāka lēni vēdināt asti. Tas bija ļoti gudrs suns, kas savu inteliģenci parādīja atkal reiz no jauna. Tā bija jauna, spēkpilna kuce, kas necieta vīriešu kārtas cilvēkus. Svešiem patiesi uzbruka, pazīstamiem rēja un rūca, un knakstināja zobus pretī, neļāva tiem sevi aiztikt, negāja arī to tuvumā, bet paturēja tos sava nikni gailošā skata aplokā. Ar sievietēm, arī svešām, sevišķi, ja viņu uz to vēl pamudināja tās īpašnieki, kuce bija laipna. Tagad tā acumirklī saprata atnācēju kuslumu un nevarību, un savā īpatnējā veidā arī to, ka tās bija sievietes, vecas sievietes. Viņa mierīgi atkāpās, apstājās sāņus, un drīz vien viņas purns satikās ar vecajām mīlinātājām rokām. Kad pēdējā viešņa pagāja garām, suns, asti vēdinādams, pievienojās sabiedrībai, kas tagad, šīs mājas kopējas vadīta, sasniedza vārtiņus. Tur, pēc mazas piestāšanās, pēc dažiem īsiem izsaucieniem – cik skaisti ir saziedējuši labi laistītie krūmi un puķes – vecās virzījās tālāk līdz mājas durvīm. Te nu vajadzēja gājienu ilgāk pieturēt un apsvērt sliekšņa augstumu, un tad ar viņu pavadones Idas roku palīdzību pa vienai to pārvarēt. Tāpat vēl uzmanīgi bija jāiet pāri priekšnama mazliet slidenai grīdai, un tad jau bailīgās, pastīvās, paklibās kājas atrada viesistabas mīksto, drošo grīdsegu, un viena pēc otras viņas varēja atlaisties Idas norādītos sēdekļos. Tikai tad pēc atvieglotājām nopūtām sāka atraisīties pa smieklam, pa priecīgam vārdam – uzslava mājai, sunim, laikam.

Tika izdarīta arī mazliet nokavētā iepazīšanās ceremonija, saucot vārdus, sasmaidoties, arī sasniedzoties rokās, cik tas bija iespējams, ar veco Annu, viņu pašreizējo mājas māti, tas ir – pa pusei mājas māti, jo Ida bija galvenā visa rīkotāja un darītāja. Viņa arī uzmanīja un palīdzēja, lai nūjas un somas tiktu novietotas sēdētājām tuvu apkārt, kājas un rokas iegrozītas, muguras atbalstītas tā, lai kādu brīdi varētu palikt bez kaulu sāpēm, bez kāda spiediena vai vilkšanas vai duršanas sirdī, māgā, deniņos, pakrūtē un citur. Mazus galdiņus pievirzīja tuvāk. Glāzes bij pilnas, puspilnas vai ceturtdaļpilnas viegla vīna vai šerija pēc katra apdomīgi apsvērtas vēlēšanās. Un bija klāt Idas ceptie tradicionālie šveiciešu cepumi, rieksti, saldumi, maigi augļi – bija Ziemsvētki!

Pamazām viņas visas no sava asā, nežēlīga vecuma satvēriena it kā atraisījās: atlaidās sēdekļos brīvāk, taisnāk, elastīgāk, ielika sejās, lūpās, acīs kādu agrāk tur bijušu drošāku, koķetāku izteiksmi, runāja skaidrāk cita pret citu. Aptaujājās, uzslavēja drēbes un izskatu, apbrīnoja viena otru. Leonoras mugurā iemetušos kūkumu slēpa augstā krēsla atzveltne, Resijas izdilušās kājas bija cēli sakrustotas zem puķainās kleitas, Mērijas tumšais piesarkums no iedzertā vīna savienojās ar viņas vecuma aknu raibumiem sejā, un tā kļuva gandrīz jauna. Kas arī varēja domāt, ka Marta bija jau gandrīz pilnīgi akla, ja viņa viegli aizskāra vienu otru puķes ziedu vāzē uz galda un teica klusi un sirsnīgi: “Cik skaista, skaista…” Un Helēna smaidīja visu laiku, tas bija piedienīgi svētku dienai un nerādīja to, ka viņa ik pa brīdim zaudēja jēgu par to, kur viņa bija un kas ap viņu notika. Pie viņām atgriezās citi sen dzīvoti Ziemsvētki, un viņas pašas ienāca šajos svētkos kā agrāk senos, labos Ziemsvētkos…

.

Un nākošajos Ziemsvētkos arī Ida ies pensijā. Ida bija vecmeita, vientuļniece, kas vēlējās sagādāt svētkus citām jau vēl lielākām, tālākām vientuļniecēm, kas jau bija saistītas pie kājām, rokām, galvām slimnīcās, vecu ļaužu mājās, patversmēs un vientuļu istabu kaktos. Kas bija dziļākais motīvs Idas rīcībai – vai prieks vēl izbaudīt savus spēkus, vai patiesi nesavtīga domāšana par citiem vien, to neizsvēra ne viņa pati, ne citi. Kopā tas viss bija labs. Idas draugi, šīs mājas īpašnieki, bija aizbraukuši atvaļinājumā, atstājuši māju Annas kopšanā un Idas rīcībā rīkot svētkus. Un – diena bija saulaina, jāraugās tikai, lai vecās par daudz neizkarst… Jā, jāiet bija pie pusdienu galda. Ziemsvētku maltīte bija galvenais šīs kopā sanākšanas iemesls, notikums. Un ne tikai viņām vien, tāpat tas bija lielajā dzīvē, kur sanāca kopā citi dzīvie, īstie cilvēki.

.

Galds bija bagātīgs, ar dāvanu sainīšiem un Ziemsvētku lilijām pušķots. Iededza sveces, dzēra vīnu. Drebošām rokām cēla glāzes un, kā kādā senā spēlē no jauna dodoties, vēlēja priecīgus Ziemsvētkus, vēlēja – prieku. Prieks varbūt tomēr bija jēdziens, kas bija jau izslīdējis no viņu apziņas, izbālējis viņu dienās. Vairākkārt prieka vārdam atskanot, arī visvairāk apjukusī no viņām, jau pusskaidrā prātā vien, Helēna, smaidīja un grozīja galvu tā, it kā viņa apzinātos absurdo vājumu pieminēt to, kas bija jau aizgājis uz visiem laikiem. Bet varbūt ne, varbūt tas bija vēl tepat un silts cēlās pretī no mirdzošā galda, no spožajiem papīriem, dāvanu sainīšiem, ēdienu smaržām.

Tītara cepetis bija mīksts. Ida grieza, dalīja slaidas šķēles uz visiem šķīvjiem. Sparģeļi bija maigi. Saldie kartupeļi sasutināti, sacepināti ilgi jo ilgi, brūni, vienā masā kā konfekšu pildījums. Salāti sagriezti smalki. Vecās ēda ar apbrīnojamu apetīti. Gandrīz visas atļāvās sev otru devu.

Un vīns bija viegls kā maigs pieskāriens pierēm. Ida, kas viņas visas pazina ilgāk, uzsāka vienu, otru sarunas tematu par notikumu no vienas otras citas dienas, atsvaidzināja kādu mazu atmiņu, pamaisīja viņu visu apklusušos dzīves ūdeņus un smiešanās un runāšana uzverda jo dzīvi. Tas nekas, ja daži teiktie vārdi, teikumi, iesmiešanās karājās tālu prom no sarunu temata, tas nekas, ja visi šo to pārklausījās, neuztvēra, pazaudēja arī savu teikto domu pusceļā, tas nekas; neviens nelikās par to ne zinis. Vārdi un iesmējieni maisījās pār galdu šurp un turp, bija gandrīz kā kādā bērnu dzimšanas dienā… Ida uzaicināja atvērt dāvanu sainīšus, ko viņa visām bija sagatavojusi un vēl tos, ko tām bija atstājusi mājas īpašniece. Ida palīdzēja, ja kādas rokas sapinās maigajās sējuma lentās vai nevarēja atraut vaļā stipros līmpapīrus, paskaidroja, kas darāms ar šo, ar to. Daudz nesaprotama arī tur nebija: krāsaini, bilžaini vēstuļu papīri un kartītes, ziepes, kabatas lakatiņi, kruzuļaini apadītas mazgāšanās lupatiņas, aceņu un suku somiņas, ar neilonu apvīti drēbju pakaramie… Vecās sievietes čaukstināja, čubināja krāsaino iesaiņojumu papīrus, locīja lentas, jauca un maisīja visu atkal, cilāja vēlreiz un apbrīnoja. Tad vēl ēda saldējumu, putu krējumu, kūkas, augļus un kļuva klusas.

Tās bija lieliski izdevušās Ziemsvētku pusdienas. Ida smaidīja un zināja, ka svētku svinēšana būs jābeidz. (Kaut kas varēja arī mainīties. Helēnas garastāvoklis kādreiz ņēma citu virzienu, viņa varēja sākt sviest traukus, raudāt un lādēties… Arī Mērijas oma varēja grozīties. Bija labi, kamēr tas nenotika, valdīja labvēlīgs gars un maigums.) Vīns, bagātīgās pusdienas, izbraukums no ikdienas kakta – viss bija bijis uztraucošs, neparasts, liels un labs un bija izsmēlis spēkus. Visas sāpīgās vietas bija apklusušas, miers bija maigs kā dūnas, bet arī nogurums, smags nogurums tuvu.

Ida steidzās salikt neapēsto pustītaru, šķiņķi un kūkas saldētājā un teica: “Varbūt sanāksim vēl uz Jauno gadu kopā?” Jā, uz Jauno gadu! Tā bija pirmā reize, kad bija pieminēta nākotne. Nebija te teikts vēl neviens vārds par to, kas nāks, kas būs, kas gaidāms…

Jā, uz Jauno gadu… Ja tikai Marta varēs… Martai vienmēr bija nolikta viņas lielā aiziešanas diena. Šoreiz gan tas bija februārī. Bez tam Resija, kas dzīvoja Martai tuvos kaimiņos, zināja teikt, ka Marta visus savus noliktos datumus jau vairāk gadu tā – nokavējot…

Vecenītes cēlās, meklēja savas somas un nūjas, skūpstījās vēl uz vītušajiem vaigiem un tad taustījās uz durvīm, uz vārtiņiem, uz mašīnu.

.

Tās bija labi izdevušās Ziemsvētku pusdienas. Neviena nebija ne klupusi, ne slīdējusi, ne nometusi kādu trauku, saplēsusi kādu glāzi, vai citādi sevi vai citus, vai lietas savainojusi. Skaistas viesības. Līdz mašīnai ejot, vēl varēja saņemt saujā kādu pīpenes ziedu, piparmētras lapu, noglāstīt sunim galvu. Miers un labs prāts. Kad visas nemiera sulas šīs zemes augļos izspiestas – miers un labs prāts. Padošanās, paklausība, atzīšana.

Maza satikšanās (Ķikure/Kikure)

Sidnejas lepnajā priekšpilsētā, Rožu Līcī, atrodas mazs restorāns, kur pasniedz tikai no jūras labumiem gatavotas maltītes. Restorāns ir celts uz pāļiem virs jūras līča ūdens un jau pa gabalu no tās puses nāk stipra eļļas un zivju smaka. Šī vieta, kas, atrazdamās tik tuvu izsmalcinātiem bagātniekiem, uzdrošinās tik rupji smirdēt, ir ļoti iecienīta. Minētā smaka tomēr klīst tikai restorāna ārpusē, un tā ir radusies, sabiezinoties nevainojamām virtuves smaržām ar smakām, kas nāk no jūras līča atkritumiem, motorlaivu eļļām, dūmiem un citām tādām dzīves lietām. Jūras līča vēji un vējiņi to arvien atsviež no restorāna durvju priekšas prom uz ielām un lepnajiem dārziem, atvietodami to ar svaigu jūras elpu no lielajām ūdens masām, kas guļ tīras tālāk no krasta.

Restorāna telpās valda pašapzinīgs, kundzisks gars, kur arvien no balti klātajiem galdiņiem slejas pretī lieli uzraksti: aizņemts, aizņemts, aizņemts. Šos uzrakstus var salasīt jau no ielas, un varētu domāt, ka šādai lepnai vietai jāiet garām kā kādam diplomātu vilcienam, bet, kas uzdrošinās ātri pāriet pāri tiltiņam un droši šauties pa vaļējām durvīm iekšā, uz sulaiņiem tikai pusaci piemiedzot un tikai brīdi uz tiem pagaidot, tam telpa atveras viesmīlīga, pat maiga, jo tālāk tur saule caur plašajiem, priekškaru pusaizplīvurotajiem logiem ieplūst, atspīdot tikai no jūras līča ūdens virsmas. Sevišķi skaisti tas ir agros pusdienu laikos, kad līcis mirgo tikai vieglu vēju vēsmās un sīkie vilnīši met miljoniem mīlīgu atspīdumu. Šādā spožā pavasara pusdienas stundā iegāju šai restorānā paēst un paskatīties veselīgas ēstgribas pārņemtajos cilvēkos. Garā pastaiga gar jūrmalu bija izsūkusi ķermeņa spēkus un padarījusi garu nelabi jūtīgu. Saule bija bijusi tik stipra, ka acis jātur tikai nolaistas ar skatu pie kājām, bet pie kājām, ūdens un zemes robežās, norisinājās sāpīgas ainas, dzīvības cīņas ar nāvi: no jūras izmestās zivis, vēži, visādi pusaugi – pusdzīvnieki ar aizplūstošām, izlīstošām miesām karstajā saulē bija atstāti vientuļai, veltīgai cīņai ar nežēlīgo iznīcības norisi. Zem katra akmeņa kāda drāma, kur maigie jūras stādi, visādi mīkstmiesīši un mazie zaldātu vēzīši, kas prot tik aizkustinoši sāniski skriet, kopā saspiedušies, gaida vēl kādu pēdējo bēguma vai jau pirmo paisuma vilni, kas tos aizsniegtu, apsegtu un ieveltu atpakaļ dziļumā. Bet tādi visur tik ļoti gaidītie viļņi arī tur dažreiz laikā neatnāk, kur tie tik tuvu un to tik daudz… Un tas ir viss, kas mums ir, mūsu vienīgā pasaule, kur norit lielā ieelpošana un izelpošana, dzīvība un nāve, gaidīšana uz vilni un – izglābšanās vai ne. Tas ir – vēl izglābšanās vai vairs ne. Pēc staigāšanas pa šo smagās dzīves dvingas piesātināto krastu mana kāre būt starp cilvēkiem, šiem cita veida zaldātvēzīšiem, kas prot tik aizkustinoši sāniski skriet, bija tik liela, ka doma par cepinātiem un marinētiem jūras vēžiem un zivīm tomēr radīja ēstgribu un dzīvotgribu, ne pretīgumu un apātiju, kā to varētu domāt.

Restorānā, protams, brīvu galdiņu nebija. Varēja piebiedroties pusaizņemtajiem: kādam mīlas pārim ar sakrampētām rokām un neko neredzētājām acīm, kādam resnulim ar plati atplestu laikrakstu vai – kādai dāmai. Kādai dāmai bez spīdumiem! Steidzīgi izvēlējos dāmu. Tuvumā pārlaižot viņai acis, bija redzams, ka viņai tiešām nebija neviena spīduma ne pie kostīma jakas, ne ap kaklu, ne ausīs, ne pie cepures. Bet viņai bija cepure un bija kaut kas ap kaklu. Viņas drēbes bija tumšas, bet ne melnas, un viņa nesmaidīja, bet viņas sejas izteiksme bija laipna.

Man atnesa eļļā ceptus vēzīšus. Tie bija neparasti lieli. Šķita, ka nāksies grūt tos plēst vai griezt (kas arī nav pieņemts), nelikās ērti arī bāzt tos mutē veselus, jo nebija droši, ka tiem varēs bez pūlēm izkost cauri. Mēģināju kaut ko darīt. Nē, sīksti tie nebija. Kad es atkal pacēlu acis uz savu galda biedri, viņa ierunājās mīksti un laipni, it kā viņa no paša sākuma manai ēšanai būtu saprotoši asistējusi: “Jā, tos nav ērti ēst, bet garšo labi.” Viņas vārdi bija veldzējoši, tāpat kā viņas izskats, kad nedūra ne ar vienu briljantu vai smaida imitāciju. Kas viņa varēja būt? Ungāriete? Vāciete? Francūziete? Varbūt pēdējā. “Amerikāniete,” viņa teica, kad mēs pēc brīža sākām runāt. Mēs nesākām runāt nopietni un gari, bet īsi un strauji. Tikai pa piezīmei, pa teikumam, jautājienam, un tūlīt mēs jau it kā bijām apmainījušās savas personības portretas skicēm. Jo tās bijām mēs – šīs īsās piezīmes par jūru, sauli, cilvēkiem, sestdienu un svētdienu. Viņa apskauda manu vitalitāti. Es apbrīnoju viņas mieru, kas kā ar kādas caurspīdīgas krāsas toni bija pārvilkts viņas sejai.

“Miera nevajag,” viņa teica, “tas nāk, kad viss ir cauri.”

“Bet, kamēr tā nav, neko nevar padarīt,” es domāju.

“Tāpat neko nevar padarīt. Kad ir tik tālu, kad sāk saprast, ko un kā varētu darīt, tad viss jau ir garām. Dzīves vairs nav. Neko no sakrātā, izzinātā nevar izlietot.”

“Varbūt šī gatavošanās, krāšana un izzināšana ir viss, kam jābūt?”

“Bet mēs tomēr gatavojamies tā visa izlietošanai – dzīvei. Bet vienu dienu, kad mēs vēl esam tepat – mēs esam jau ārā.”

.

Nāca viņas stāsts:

“Mans vīrs slimoja seši gadi bez cerībām izveseļoties. Tas bija grūti. Kļuva grūtāk un grūtāk. Beidzot man šķita – es to vairs nevaru nest, tas tā ilgāk nevar iet. Tad viņš nomira un – tas mani iznīcināja…” Viņa apstājās un sāka no gala, it kā nebūtu izteikusi to, kas viņai sakāms. “Tie bija ļoti grūti gadi. Viņš pats zināja, ka ir bez cerībām. Tikai jāgaida aiziešana, un nav zināms, kad tā nāks. Es viena paliku pie viņa visu laiku. Draugu apciemojumi izsīka, jo kļuva arvien grūtāk panesami – meli, izlikšanās vai tukša bravūra, slēpjot īstenību, kas tomēr zināma. Beidzot viņam ārpasaule pilnīgi noslēdzās. Tikai gaidīšana – kad ? – bija viņa realitāte. Viss cits, kas viņu vēl aizsniedza no ārpasaules, gāja caur mani. Es biju it kā viņa daļa. Viņa daļa, kas vēl staigāja apkārt. Es tiku tā pārvērsta, ka dažreiz šķita, ka viss, ko es vēl gribētu, būtu kāda stunda būt pašai, pašai vien… Nē, to nevar pateikt… Un tad viņš nomira. Tas, kas gadiem ilgi bija bijusi mana daļa, it kā viņš būtu manī, tagad šī daļa bija mirusi. Un vēl manī. Palika manī. Es biju nederīga, mirusi un tomēr – dzīva. Un jutos vainīga, ka neesmu spējusi viņu noturēt…”

Viņa bija piepūlējusies. Viņas balss kļuva ātra un neskaidra, un es vairs neuzdrošinājos klausīties tā, lai viņu saprastu. Beidzot viņa lēni un mierīgi gribēja piebilst: “Ak, nav jau nekas. Ir tikai iznācis tā, ka es esmu palikusi viena, un…” Viņas balss neizturēja un nolūza falsetā. Tad es īsti ieraudzīju, cik pazudusi viņa bija. Kāds nejaušs otra cilvēka izturēšanās pagrieziens to varēja nogrūst bezdibenī. Izlikos sapratusi mazāk, kas ir glābšanas paņēmiens šādos brīžos. Viņa pati glābās, uzņemoties aprūpētājas, gādātājas lomu, lomu, kādā viņa bija bijusi stipra gadiem ilgi. Kad viņa manā vietā varēja atbildēt kaut ko sulainim, pajautāt, vai es vēl vēlētos kaut ko ēst vai dzert, vai labāk iet uz ielas ārā zem kokiem, viņas spēks balsī un kustībās atgriezās.

.

Viņas vienīgais dēls jau vairāk gadu dzīvoja un strādāja Austrālijā, un pie tā viņa tagad te bija atbraukusi, lai paliktu uz dzīvi.

“Bet nu man liekas,” viņa teica, “ka man ir jābrauc atpakaļ. Dažus mēnešus es esmu te pūlējusies, bet es neredzu, kā es spētu izveidot te savu dzīvi. Protams, to nevarēšu nekur. Esmu palikusi viena. Ārpus dzīves. Bet tur atpakaļ varbūt man būtu kāds pamats, tas, kas kādreiz bija mana dzīve, varbūt tam es kaut kā varētu vēl pieķerties, piekārt savas dienas, kas man vēl nāks. Dēls ir ļoti labs pret mani. Mēs saprotamies, varam parunāt. Viņš noīrēja man jauku dzīvoklīti. Reizi nedēļā viņš nāk pie manis vakariņās. Šie apciemojumi ir bijuši ļoti skaisti. Bet… Tā tas tālāk nevar iet.”

“Jūs domājat, šie apmeklējumi reiz izbeigsies, viņš apprecēsies, vai…”

“Jā, varbūt. Protams, viņš vēl arvien nāks. Bet man šie īsie brīži kļūst visa mana dzīve. Pāris stundas vienīgā siltā vieta manā dzīvē, vienīgā dzīvā daļa. Tas tā nevar būt. Nu, varbūt es dzīvoju ilgāk kā dažas stundas, es gatavojos viņa atnākšanai, gatavoju viņa mīļākos ēdienus, pērku puķes vai kādu grāmatu, vai jaunu mūzikas plati. Ir labi gaidīt. Ir brīnišķīgi, kad viņš atnāk. Bet dažreiz es trīcu – vai šī spēle izdosies? Jo tā ir spēle, kas pēc zināmas stundas izbeidzas, un es savā tukšajā dzīvoklī esmu kā pamesta skatuve. Ko es te vēl varētu darīt? Apskatīt Austrāliju? Nu jau viss būs apskatīts. Un, ja arī ne – kādēļ man tā visa būtu jāapskata?” Viņa mazliet iesmējās. “Man ir kaut kas jādara…” Viņai bija maiga seja, un viņas vecums bija nenosakāms – vēlie četrdesmit līdz sešdesmit. Viņai bija pietiekami līdzekļu, no kā dzīvot, viņa teica.

Ko viņa te varētu darīt?

Pirmajā mirklī likās – ir tik daudz, tik daudz, ko varētu darīt. Bet – kas? Kādēļ?

“Ak, nav jau nekas,” viņa atkal mēģināja izteikt savu grūto aizbildināšanās teikumu, “nav jau nekas, ir tikai noticis tā, ka es esmu palikusi viena.” Viņa izteica to līdz galam, bet beigās viņas balss kļuva ēteriski viegla, pazuda, un es neuzdrošinājos viņu uzlūkot. Mēs gājām pa krasta ielu zem lielajiem kokiem, kur mašīnas šalca garām un no lejas, no līča, vizuļoja simtiem motorlaivu, oda pēc zivīm, eļļas, benzīna, jūras zālēm. Bet no visām šīm bagātībām nebija nekā, ko ielikt viņas tuksnesī. Kas viņai palīdzētu? Varbūt tas, ja atļautu viņai – kādam citam palīdzēt. Bet tas bija bīstami. Viņa bija atmācījusies dzīvot sev, būt pati. Kā medūza. Vai kā vītenis. Varbūt arī un vislabāk kā vīteņa balsts. Bet tāds balsts jau bez savām saknēm, savām lapām.

“Man jābrauc atpakaļ,” viņa murmināja.

Mēs apmainījāmies tālruņu numuriem, bet mēs tos nekad neizlietojām. Ja kāds cīnās par savu dzīvi tik ļoti, ka ir gatavs tās dēļ pamest vienīgo laimes mazumu, kas tam vēl palikusi, tas varbūt ir jāatstāj viens šai cīņā, un tikai nejauši, neapzināti sniegtas lietas tam var palīdzēt.

Vai ķirbis ir tikai ķirbis? (Ķikure/Kikure)

Ja Liepiņas kundze tik daudz plēsās pa savu sakņu dārziņu, šauru zemes stūrīti, ko mājas saimnieks tai bija atvēlējis, tad tas nebija tik daudz tādēļ, ko viņa cerēja tur ievākt, kā atmiņu dēļ par tām vasaras dienām, kad, nākot no pļavas vai dārza, viņa dzirdēja mātes balsi, kas sauca pusdienā: “…un nākdama paņem kādu sīpollakstiņu no dārza” vai “pašķin kādu salātu lapu”, vai “…nākdama paņem pāris gurķu”. Un dažreiz viņa tikai dzirdēja, ka māte iztukšoja pannu, un šī pannas metāliskā skaņa siltajā dienā sauca viņai ātri sašķīt to, kas patlaban bija dārzā, un steigties salikt šķīvjus galdā, aiziet uz pagrabu pēc piena, krējuma.

Šeit zemes gabaliņš bija neiekopts, vārpotnes sarauts, kā to mēdz teikt. Bet Liepiņas kundze tur sāka rušināties neapnikdama, un saimnieks, kas pats bija liels dārza kopējs, to redzēdams, atvēlēja viņai labu kaudzi no sev atvestā dārza mēslojuma. Tas deva cerības reiz redzēt dārziņu kuplojam. Bet sākums nebija viegls – rakšana, kaplēšana, pastāvīga vārpotnes sakņu izlasīšana, kas vienmēr no jauna dzina asnus no zemes ārā. Pāris centimetru garš saknes gabaliņš, atstāts zemē, deva jaunu sakņu tīklu un niknās zāles dzinumus.

Tā tas gāja līdz jūnija vidum, tad stādi beidzot bija pacēlušies pāri saviem uzbrucējiem no apakšzemes. Nu draudēja cita klizma – varēja kļūt par sausu, kad ziemā iekrātais mitrums no zemes būs izgarojis. Laistīšana nebija viegla lieta – nest pilnus ūdens spaiņus pāris simt metru pret kalnu; nāca arī tuvu visas ģimenes došanās prom vairāk nedēļu ilgā ceļojumā pa plašo zemi – uz kalnu, uz zelta upēm. Sakņu dārziņa dēļ Liepiņas kundze negribēja no tā atteikties. Varbūt būtu tas jādara, kā citiem dažkārt to nācās darīt – kaķa, suņa vai kanāriju putniņa dēļ. Liepiņas kundzes uztverē ar dārziņa pamešanu savam liktenim lieta nebija daudz citāda.

Pēdējā svētdienā pirms aizbraukšanas mājā sēdēja un apspriedās kāds ducis draugu, kas lielākā vai mazākā skaitā gatavojās līdzi šai vasaras ceļojumā; izlēma, ar cik mašīnām brauks, cik teltis jāņem līdz, cik guļammaisu, kam ir lauku pavardi, cik zelta skalojamās pannas jāsameklē…

Liepiņas kundze aizstaigāja uz savu sakņu dārziņu vēl paskatīties, kas sapūlēts, un gandrīz kā – norādīt, kā stādiem jāuzvedas kādu laiku bez viņas rokām.

Liepiņas kundzes jaunākā meita bija klusi pienākusi, kur māte līkāja: “Dārzs jālaista,” viņa teica, “kārtīgi jānolaista, jo tūlīt tas būs jāatstāj savam liktenim.” Bez tālāk runāšanas viņa devās uz māju un drīz skrēja uz dārzu ar diviem pilniem ūdens spaiņiem. Viņa tiešām – skrēja: “Tā vieglāk,” viņa teica. Viņa bija liela, jauna un stipra.

Māte laistīja, un Inta nesa ūdeni.

Kad pēc brīža Liepiņas kundze pacēla acis no laistīšanas, brīnoties, kā spaiņi varēja nākt tik ātri cits pēc cita, viņa redzēja, ka pārsimtsoļu garajā takā no mājas zem ābelēm, gar lazdu krūmiem Intai palīgos bija sastājušies daži ciemiņu ļaudis, un pilnie spaiņi uz dārzu, tukšie atpakaļ uz māju, uz ūdens krāniem, kas bija vienīgie ūdens devēji, ceļoja teicamā ātrumā. Labi, ka dārzs bija pietiekami uzkaplēts un spēja uzņemt ātro liešanu. Pēc neilga laika jau varēja teikt, ka diezgan, un Liepiņas kundze devās uz māju teikt, lai met mieru. No vaļējām mājas durvīm nāca vēl lēnais mākslinieks Berts un, pēkšņi izbijies, sāka mētāties šurp turp: “Kur deg? Kas deg?” viņš sauca.

“Visvairāk ķirbji,” kāda balss viņam atsaucās, un laistīšana izbeidzās ar jautriem smiekliem.

.

Tā bija vienīgā šī dārza laistīšana tai vasarā, jo visi mazās mājas iemītnieki aizbrauca tālu kalnos un mežos, dzīvoja tur karsto vasaras vidu, bet mājās vēl laikā bija sācies lietus un lijis, un lijis. Dažiem dārzi jau bija izslīkuši, bet Liepiņas kundzes dārziņš pasausajā uzkalniņā bija zaļojis, audzis, ziedējis un gatavojies.

Šis tas bij pāraudzis, sagāzies, krustu šķērsu cits citā saķēries, cits slēpa gatavus augļus un vēl joprojām ziedēja. Tas bija tā, kā tas bija kārots – tur varēja staigāt apkārt, līst, lauzties cauri caur šo dižo zaļoksnību. Cukīni un ķirbju ziedi bija tik lieli kā dziļi kausi, kur reizē salaidās pa divi trīs bites un strādāja, nomūrējušās ziedputekļos kā mazi rūķi – zelta miltu malēji.

Kāds spēcīgs ķirbja stāds bija pārstiepis vienu savu stīgu visam pāri un iekāris savu jau krietni lielo augli zirņu mietos, kur tas sildījās saulē, grimdams zirņos kā mīkstā sēdeklī. Kāds cits bija izlīdis caur sētu un aizstiepies līdz lielajai ielai, likdams augļus rindā, tikai pēdējais no tiem uz ceļa bija sabraukts. Un diļļu mežs un sarkanziedu vīteņu pupu pākstis kā zobeni, citi jau balti saulē, citi vēl mīksti un zaļi. Cukīni bija uzcēluši vai metru augstas lapu teltis, – garos kātos apaļās lapas sakļautas cita pie citas, radot lejā siltu telpu, kur ne vējš, ne karsta saule tieši nepiekļuva, tikai bites zuzēja lielajos vienas dienas ziedos, un apputeksnētie vērtās cietos, zaļos augļos, kas šāvās gari un taisni augšup. Auglība, auglība, audzelība!

Liepiņas kundze savu ražu deva prom arī bērnu draugu ģimenēm un kaimiņiem. Viss vairāk vai mazāk kļuva izlietots, tikai ķirbji vēl palika, sanesti istabās uz plauktiem un skapjiem. Lai gan tādu īstu skapju, uz kuriem ķirbjiem rotāties, vairs maz varēja atrast, kā tie bija mājās Jūlei, kad viņa ar Andrievu precējās un uz viņas skapja zvilnēja divi neredzēti lieli ķirbji. Tie stāvēja tur, visu apbrīnoti, tik ilgi, līdz beidzot sāka saļimt, sāka bojāties un maltītēm vairs nebija izlietojami. Bet par to neviens nežēlojās: šie ķirbji bija tādi auguši – apbrīnošanai, acu priekam, svītraini, rakstaini, apaļi.

.

Arī Liepiņas kundzei daļa ķirbju vēl stāvēja neizlietoti un neizdāvināti vai tādēļ vien, ka tie bija tik ļoti skaisti. Sevišķi viens lielais, lielākais, kas bija zinājis uzrāpties zirņos un sildījies saulē no visām pusēm. Lai nu stāv arī, Liepiņas kundze domāja un pielika roku dažreiz vienam, dažreiz otram ķirbim, pagrieza skatam vienu pusi, kas bija dzeltenākā rakstā un maigākās svītrās, tad atkal otru pusi, kas bija brūnganzaļganāka un tumšākās svītrās. Kā brīnums bija tas, ka starp šīm svītrām bija gandrīz ģeometriski precīzi sīki raksti, daiļi izkārtoti plankumiņi un svītriņas, gandrīz kā tautiskās jostās.

Kādā rudens vakarā, kad daži viesi sēdēja pie vakariņu galda, kur, protams, bija daudz kas no Liepiņas kundzes dārza, ķirbju salātus ieskaitot, mazā Fanija, sešu gadu meitēns, kas kā parasti piesaistīja visu uzmanību sev, sāka lēkāt, tiepties un prasīt, vai viņa varētu dabūt lielos ķirbjus, daudz ķirbju sev un draudzenēm? Un Berts, viņas iztapīgais krusttēvs, tūdaļ atsaucās, ka Fanijai jādod lielākais ķirbis rītdienas svētku (Holovīna) procesijai, ķirbim jāizgriež acis, mute, jāliek uguns iekšā… no kāda mazāka jātaisa maska, ko likt Fanijas sejai pāri…

Liepiņas kundze nesaprata: ķirbim izgriež acis, liek uguni iekšā, taisa maskas… Un viņai izskaidroja šīs zemes rudens svētku paražas – bērni vakarā staigā apkārt, dejo ar ķirbju laternām rokās, ar ķirbju maskām galvās.

Liepiņas kundze bija ļoti iztrūkusies, patiesi sāpīgi aizskarta, bet izturējās mierīgi un klausījās par šīs zemes svētkiem, tomēr kā negribot izteica: “Tie ir tik cieti, es nezinu, kā viņiem var izgriezt acis…” Tad nokaunējās, pūlējās neizrādīt savu lielo pretestību šai prasībai (ļaut, lai tos sagraiza, izgriež tiem acis…!), tad beidzot saņēmās:

“Protams, tu to varēsi, Bert, tu jau esi skulptors. Varēsi izgriezt…” un viņa steidzās uz savu mājas galu, lai tūlīt ķirbjus atnestu, nodotu šai izdarībai.

.

Viņa palika savās divi istabās ilgu brīdi. Viņa bija satraukta, gandrīz nokaitināta, pretošanās pilna. Apsēdusies pie lielākā ķirbja, kas bija nolikts uz galda tā, lai gaisma no loga rotātu tā krāsaino apaļumu, Liepiņas kundze mēģināja sevi izprast, kādēļ viņa tik ļoti negribēja to, kas viņai tagad neizbēgami bija jādara? Viņa pārlika, ieskatījās sevī ļoti uzmanīgi:

“Ko es gribēju darīt ar šo ķirbi?” viņa domāja.

Viņa vēlējās, kaut viņa varētu to paturēt mazliet – ilgāk. Jā, kaut kā visas šīs vasaras augšana tur, dārzā, šī ķirbja augšana saulē, viņas darbs, personīgā dzīve, visa tā iznākums, šis lielais skaistums, šis ķirbis, kas tikko nesen bija atnests no lauka, kaut kas bija šai garajā vasaras dzīvē, šai notikumā, beidzies. Viņa to nebija vēl izvērtējusi, izdzīvojusi, sapratusi, ieguvusi…

Ko varēja saprast – no ķirbja?

Jā, tā jau bija viņas dārzkopības dziļākā lieta: viņa gribēja to saprast. Nē, to nevarēja pateikt. Viņa – mīlēja, varbūt tā varētu teikt. Viņa mīlēja šo ķirbi. Šo vairāk nekā citus. Viņš bija ne tikai lielākais ķirbis dārzā, bet, liekas, arī lielākā personība ķirbju vidū. Viņš iegūlās zirņos… Nu jā, tādēļ ka zirņi bija tam tuvumā. Citi divi, mazāki, ielīda dillēs, daži aizgāja uz ceļa malu, un vienu sabrauca. Nē, tā viņa netika pie lietas kodola. Bet vai mēs kādreiz tiekam? Mēs iemīlam cilvēku, un ir gara vasara, bet reiz tā ir galā.

Par ātru. Vienmēr par ātru.

Liepiņas kundze bija atvadījusies no ķirbja.

Viņš bija šīs zemes auglis, varbūt viņam bija jāļauj dzīvot pēc šīs zemes paražas. Mums Jēkaba dienā Jēkaba kronī pina vārpas, augļus, saknes; visa vasaras deva – sīpoli, burkāni, laksti un pākstis, pupas, zirņi – karājās gar Jēkaba ausīm līdz pleciem smagā bagātībā. Šai zemē bērni bāž tos galvā, lielos augļus, liek tiem uguni iekšā, staigā ar to laternām rudens maigajā naktī. Šis ķirbis kļūs pagodināts. Visas vasaras ķirbis, tik skaists kā puķe, kā saules puķe, tik smags un gluds un apaļš kā ar cirkuli izvilkts, izmērīts, tik pareizs kā jūras gliemežvāks, kā Barbaras Hepvorthes skulptūra…

Liepiņas kundze aptvēra ķirbi abām rokām un aiznesa, nolika šīs zemes bērnam Fanijai pie kājām.

“Necel! Nenomet! Nesaskrāpē!” Berts Fanijai pavēlīgi sauca. Varbūt viņš bija noskārtis Liepiņa kundzes iekšējo cīņu. Viņš nākamā gadā teicās taisīt sakņu dārzu savā jaunajā mājā.

Savā mājā, savā dārzā, varbūt neaug tik nozīmīgi ķirbji un pupu un zirņu pākstis, kā tas ir tādā mazā, cita atvēlētā zemes stūrītī, kur katrs stāds kaut ko saka un liecina kopējam.

Sienas seja (Ķikure/Kikure)

Viņa bieži redzēja sejas, kur nebija seju… Ejot ielā, tās bija veca trotuāra akmeņos, asfalta lējuma plankumos, koku lapās, stumbros un mākoņos, protams. Par seju redzēšanu mākoņos viņa nebrīnījās, viņa domāja, ka tur visi tās redz.

Bet citur viņai sejas rādījās tik bieži, ka tas viņā radīja aizdomas, kādēļ tas tā varēja būt? Tikko viņa iegrima domās, kādu brīdi skatījās neredzīgām acīm, kā to mēdz teikt, te kāda seja jau blenza viņai pretī; no grīdas, no sienas, no kāda paklāja, no loga priekškara. Papētot tādas sejas sastāvdaļas, arvien atrodas divi dzīvi punkti – sejas acis. Divus punktus var atrast daudz kur, tiem nevajadzētu vērsties sejās…

Mākoņos redzēt sejas, tas šķita dabīgi, parasti tas arī iepriecināja. Reiz, sēdot lidmašīnā, kas skaistā vasaras dienā spraucās caur mākoņu valstību, seju apkārt gaisos bija neskaitāmi daudz, visvairāk lielu sāpju pilnas, dažas sāpēs pat kliedzot, un arī laimīgas, lepnas, karaliskas. Likās, ka debesis ļāva ieskatīties lielajā aizdzīvē, mūsu pirms un pēcdzīves kalnos un lejās. Pilots, Kalamazū nolidojis, atskatījās uz aizejošiem pasažieriem, laimīgi smaidīdams, it kā viņš ar nodomu būtu tos vedis caur šīm mākoņu sejām un gaidītu kādu debesu atspulgu cilvēkos. Tie aizsteidzās ar parasto īso – paldies.

.

Tagad viņa sēdēja istabā un domāja, un zināja, tikko viņa beigs domāt, kāda seja raudzīsies pretī, un tad lēnām izgaisīs kādā ikdienišķā lietā – bez sejas. Reiz, ejot pa parka taku, ar koku saknēm un pus aizsalušām lietus peļķēm uz tās, viņai pretī no zemes raudzījās viņas mirušās mātes seja. Viņas māte tai bija bijusi ļoti mīļa. Varbūt tagad tā nāca viņu brīdināt no kaut kā? Viņa zināja – no kā. Viņai būtu grūti bijis klausīt mātes brīdinājumu. Afēra, kurā viņa gribēja mesties, to ļoti kārdināja. Viņa nevēlējās no tās atteikties un juta mazliet bailes neuzklausīt mātes brīdinājumu, ar ko tā bija nākusi viņas ceļā, ļāvusi tai atkal redzēt savu mīļo seju.

Parasti šīs sejas bija nenozīmīgas. Vai tās viņu meklēja? Vai viņa tās radīja? Reiz no koka zariem, no jaunajām lapām vairāk dienu no vietas viņas logā skatījās tiešām daiļa seja. Varēja domāt, tā kāda dieva vai dievietes seja. Lēnam vējam lapās nākot un ejot, tā slēpās un no jauna parādījās. Gandrīz šķita, ka jāizturas draudzīgi pret to, lai dievību nenokaitinātu, un tad…? Nē, tās bija tikai lapas un vējš. Tāpat visas citas, ko viņa tik bieži redzēja, jādomā, bija viņas pašas meklētājas acs radītas. Varbūt tā mātes seja bija kādas citas matērijas…? Tomēr tikai uz kailas zemes, tikai zīmējums saknēs un ledū… Afēra, no kuras tā varētu būt brīdinājusi, patiesi beidzās skumji. Bet tā citādi nevarēja beigties, un to viņa jau zināja pirms brīdinājuma.

Visas šīs sejas viņas dienu norisē neko viņai zināmi nemainīja. Bet šī seja uz ķieģeļu sienas, kas viņā noraudzījās, tā bija devusi viņai jau vienu gandrīz negulētu nakti, domājot par to, ko šī seja teica? Uz lielās ķieģeļu sienas, ārā pretī aiz sētas, aiz pagalma, tur brīdi bija neliels saules plankums – un pēkšņi tā bija seja ar bezgala laipnām, ļoti mirdzošām acīm. Uz tukšās ķieģeļu sienas acis blāzmoja, gaismas pilnas, lai gan tās bija pusēnā, tikai vaigs saulē, muti grūti saskatīt, redz tikai pieri un lāsmojošās acis. Ļoti laipna seja. Kvēloši laipna, kāda nav īstenībā nekad redzēta. Reiz gandrīz tāds smaids… Nē, šī bija nepazīta seja. Dzīva, vairāk kā dzīva, tik reāla un pārreāla, tā deva kādu ziņu vai gaidīja… Skatu no tās nedrīkstēja novērst. Tomēr – ne pārdabīgas būtnes seja, bet cilvēka seja, noteikti – vīrieša seja.

Pēc vienas nomoda nakts viņa zināja, ko šī seja viņai vēstīja. Viņa gan ievēroja, ka pilnā saules gaismā uz sienas bija redzami divi tumšāki ķieģeļi, kas bija bijuši sejas lāsmojošās acis… Īstenība nekad nepadosies, viņa zināja, bet pēkšņi zināja arī to, kas viņai agrāk nebija nācis prātā – ka tur pāri šai ķieģeļu sienai tālāk bija vēl augstāka otra siena, otras mājas siena, kad labi pastiepās pirkstgalos, varēja redzēt logus, un tie bija – viņa logi, viņa mājas sienā! Skaņas iet augšup, ceļas, dodas uz augšu. Viņš tur augšā varēja dzirdēt viņas spēlēšanu, viņas daudzreiz kaisli izkliegtās jūtas kādā nemiera brīdī, tādā, kad viņas durvis un logi bija vaļā vai pus vērti… To pārdabīgi laipnā seja uz sienas bija viņai pateikusi. Un – viņa zināja tagad, ka viņas spēlēšana ir viņam kaut ko pateikusi, viņš zina, un tas viņam glaimo, ka viņa – dažreiz spēlē viņam. Jo, ja tas viņam neko nenozīmētu, viņš būtu ieeļļojis savas garāžas durvis, lai tās slīd klusāk un neziņo viņai ikreiz viņa aiziešanu no mājas un pārnākšanu mājās, un nesauc viņu vienmēr pie loga vai durvīm šais brīžos.

Tas tā bija gājis jau dažus mēnešus. Katru rītu, kad viņš gāja uz darbu, un katru vakaru, kad viņš pārnāca no darba, kad viņš izbrauca mašīnu no garāžas un kad iebrauca mašīnu garāžā – viņi bija kopā, viņa pie savām dārza durvīm, viņš pie savas garāžas durvīm. Tas bija liels tuvums viņu vidū, izņemot tās reizes, kad no viņa mašīnas izkāpa tā sieviete. Reiz, kad viņa pie savām durvīm piegāja tās uz nakti aizvērt, viņa nakts rēnā tumsā redzēja viņu piebraucam, un tad viņas gaiši bikšotās kājas gar mašīnu aizejam. Un reiz, vēlu vakarā, viņš nāca mazliet neparastā, šūpojošā solī un apstājās pie viņas vārtiem, un gaidīja. Bet pēkšņi viņa to neuzdrošinājās pazīt, brīdi nolūkojusies viņā (kā viņš tur stāvēja ziemas nakts krēslā pie viņas vārtiem, kas bija caurspīdīga dzelzs pinuma, bet vienmēr aizslēgti), viņa ātri aizvēra savas durvis. Tas bija kādu laiku pirms viņa kāzām… Tas bija nepiedodami, ka viņa bija aizvērusi durvis. Varbūt viņš nebūtu apprecējies, ja viņa būtu izgājusi viņam pretī.

*

Vai viņš apprecēja to sievieti, kas dažreiz izkāpa no viņa mašīnas, vai ne, to viņa skaidri nezināja, bet zīmes par to, šķiet, viņa atšifrēja pareizi – viņš apstājās pie viņas vārtiem, jo viņa precības nāca tuvu, un viņu ilgajiem saskatīšanās brīžiem bez attiecību tālāka risinājuma varbūt bija jādod un jārod kāds izskaidrojums… Dienā, kad kāzas notika, viņš ļoti ilgi nevarēja aizvērt garāžas durvis, un, zemu noliecies, stāvēja tā, lai viņa varētu redzēt tā rožaino pletkreklu, kamēr viņa līgava gaidīja savā garā, rožainā tērpā. Viņa neizskatījās eleganta šai tērpā, tomēr – sievišķīga, kāda tā nebija tai vakarā, kad viņa tumsā izkāpa no viņa mašīnas. Toreiz nakts krēslā varēja samanīt tikai viņas balti bikšotās kājas ar stīvu putna soli. Neliels izbrīns skāra viņu toreiz ar balto, stīvo soļu pazušanu tumsā: “Tu tas nebiji? Tu neej tā. Un tikai Tu tur piebrauc. Aiztaisi garāžas durvis, pastāvi, atskaties un ej.” Tā bija nedēļas nogale. Viņš bija atvedis savu līgavu, vai kas nu viņa bija. Ar ļoti augstiem papēžiem un stīvu soli, it kā baidītos zemei pieskarties, it kā ko nepatīkamu brienot… “Skaudība manī runā,” viņa domāja, bet turpināja domāt: …”Ne skaudība, dzīves izpratne… Viņa ir izlutināta, un Tev tādas vajaga. Līdz Tu būsi apnicis, piekusis kalpošanas… Bet varbūt Tu neapniksi. Tu esi lēns. Varbūt Tev visu laiku, visu garu mūžu vajadzēs šo balto soļu asuma. Darbā Tu brauc ar zaļgano mašīnu. Viņu Tu atvedi ar sudrabaino. Jeb tā bija nakts gaisma… Iznāc! Iznāc! Tev jājūt, ka es te stāvu…” Viņa bija tad ātri aizvērusi savas durvis, jo viņas domas bija tik stipras, tās spēja viņu traucēt. Bieži viņš tad it kā apjucis, it kā bez vajadzības bija iznācis pie garāžas durvīm, kad viņa tā domāja.

No tā vakara viņa ienīda…nē, ne ienīda, viņa nicināja viņa līgavu. Viņš bija precējies nu jau vairāk kā mēnesi. Bija laiks mazliet iejaukties… Viņa domāja par redzēto seju uz sienas, par tās mudinājumu un – izgāja pagalmu ieliņā gar viņa garāžu. Viņš vēl nav mājās no darba, viņa domāja, gribēja iet tālāk gar viņa garāžas durvīm, bet pie viņa mājas vārtiem viņa apstājās. Vārti bija pus vērti, un celiņa galā, aiz pāris pakāpieniem, arī mājas durvis bija vaļā. Bija ļoti silts vakars. Tikai brīdi apstājusies, viņa pēkšņi soļoja turp, aiz vārtiņiem, pa grantēto celiņu, un tad – viņa vairs nevarēja neiet, neiet droši iekšā vaļējās durvīs.

No nelielā priekšnama kāpnes veda augšup uz otro stāvu. Viņai vajadzēja – uz otro stāvu. Redzēt telpu, no kuras logiem viņš klausījās viņas spēlēšanu. Liels, pelēks kaķis izslējās kāpņu galā un sāka, raiti lecot, kāpt pa kāpnēm augšup, it kā viņu aicinot tam sekot. Viņa nemīlēja kaķus. Tas droši vien nebija viņa kaķis, tas bija viņas kaķis.

Līdz ar pelēko kaķi viņa uzkāpa otrā stāvā un apstājās uz sliekšņa kādās citās vaļējās durvīs. Tā bija tā telpa, ar divi logiem uz viņas mājas pusi. Viņa brīdi raudzījās, kur vakara debesīs peldēja daži dziestoši mākoņi…

“Ah! Es domāju…” kādas sievietes balss kaut kur iesaucās un apklusa, pienākot tuvu. Kā atbalsojoties tai, ienācēja arī izteica to pašu, un runāja dažus vārdus tālāk: “Ah, es domāju… Es domāju, ka es satikšu…viņu. Ka – viņš būs jau mājās.” Tad viņa kā sastingusi brīdi mierīgi noskatījās otrā sievietē. Redzēja tikai tās seju, pašauru, pusaizsegtu ar iesarkanu matu cirtu. Jeb sarkanums bija no vakara gaismas? Mati īsi apgriezti, tikai viena smaga šķipsna pār pieri. Un acis, kādas? Acis skatījās un gaidīja, tad balss jautāja, ko īsti, to ienācēja nedzirdēja, jo tas viņai bija vienalga, viņa vērtēja tikai balss noskaņu, tā neskanēja ļoti laipni, drīzāk mazliet nepacietīgi.

Jau aizdomīga, ienācēja paspēja domāt, tad ātri atvainojās par nepieteikto ierašanos. “Durvis bija tik aicinoši vaļā,” viņa pati savu darbību attaisnoja, un gandrīz spītīgi izteica: “Tas nekas. Es viņu satikšu citreiz…” Un ātri devās pa kāpnēm lejā, ārā, prom. Aiz vārtiem viņa sadurstījās, tad pagriezās un soļoja prom uz otru pusi, ne uz savas tuvās mājas pusi, lai – ja viņa, tā izbrīnītā, iztraucētā, no kāpnēm skatītos, neuzzinātu… Neuzzinātu – ko? To, ka tik maz viņai ko uzzināt. Jā, taisni to. Lai viņa neuzzinātu, ka tik maz viņai ko uzzināt.

Viņa centās soļot mierīgi, tad ātri iegriezās šķērsieliņā, lai gadījienā nesatiktu viņu, no darba mājā braucot. Kaut kas bija noticis, kaut kas bija savādi – izdevies. Bet viņš – nekā lai neuzzina. Mazākais ne tūlīt. Pēkšņi viņa mazliet drebēja, jutās nogurusi. Tas bija bijis neprātīgs solis. Ja viņš būtu jau bijis mājās? Ja viņa to būtu satikusi kāpnēs? Kā viņa būtu varējusi sevi aizbildināt? Tagad tas palika viss nereāls, tikpat nereāls kā aicinātāja seja uz sienas. Un tomēr, vai tur šo divu cilvēku dzīvē nebija iesviests kāds akmens? Kāds neatbildams, nejautājams jautājiens? Jaunā sieva kļūs aizdomīga. Prasīs un neprasīs, un kaut kas rūgs, sarūgs, samaitāsies. Un vai šis, it kā sienas sejas iedvesmotais gājiens tur nebija viņas zemapziņā tieši tā izplānots? Vai šī ielaušanās bija tik nevainīga, kā viņa to domāja, kad viņa devās līdzi kaķim, kas veda viņu pa kāpnēm augšup?

Viņa apstājās pie kādas svešas mājas vārtiņiem, vēl satraukta, nobijusies un savādā kārtā apmierināta. Viņa neatvēlēja viņu šai otrai, šai svešajai. Viņu kāzu dienā viņš bija pagriezies pret viņu, prom no tās otras, tā, lai viņa redzētu viņa rožaino kreklu vai tikai lai ziņotu, ka viņš aiziet pie tās otras, kas tālāk stāvēja rožaini tērpta, vai varbūt tomēr, lai rādītu viņai savu svētkiem tērpto pievilcību, savu šarmu, savu spēku, lai viņa vēl tālāk arvien iekārotu, ņemtu viņu?

Viņa atgriezās mājās no otras puses. Mūra siena pretī aiz pagalma krēslojās vakara gaismās, bet tur nebija nevienas sejas. Iesarkans, tumstošs mūris. To viņa jau zināja – šai sienai bija tikai tik daudz mistiskas varas, cik viņa pati tai gribēja to dot. Bet ievainojums divu cilvēku dzīvēm augšā aiz šīs sienas bija iesists. Un – veltīgi. Ja no tā viņi tur neatveseļotos, izsāpēšana vilktos divi, trīs gadi, ne viņa tos gaidītu, ne viņš meklētu ceļu uz viņu. Dzīve vienmēr ved kaut kur citur, tālāk, prom jaunā ceļā.

Viņa sēdēja vakara tumsā, mazliet baidoties iedegt gaismu. Slēpjoties no izdarītā. Tad izgāja paklejot ielā, gaismās, cilvēkos. Viņa jau nebija neko ar ļaunu nodomu izdarījusi. Un ja bija… Tā varēja būt lielās, tukšās ķieģeļu sienas vaina.

Viņas piezīmes (Ķikure/Kikure)

Nekādus paskaidrojumus vai garākas vēstules es no savas priekšteces te neatradu.

Manu ierašanos te izkārtoja mani draugi, arī viņas draugi, šeit kaimiņos. Uz galda, kad atbraucu, bija tikai īsa zīmīte: “Atstāju visu, kas kādam varētu noderēt…” Jā, viņa nebija pūlējusies aizmest lietas, kas kādam vēl varētu noderēt. Mani draugi jau man arī rakstīja – neņem neko līdz, viss iesākumam būs te uz vietas. Te bija atstātas mēbeles, trauki, grāmatas, pat gleznas, lai sienas neizskatītos noplēstas… Bija gultas segas, apģērba gabali, vairāki pāri apavu. Šīs drēbes un citas lietas es pārcilāju ar divējādām jūtām – ar īgnumu un pazemību. Kā viņa to teica – tās kādam varētu noderēt. Varbūt arī man. Vai mēs nepalienam ūdens zābakus, mēteļus, jakas un pat rīta svārkus un naktskreklus, kad viesojamies nesagatavojušies kādās mājās? Mana nesagatavošanās bija tikai tā, ka es ierados no cita kontinenta, un mantu pārvešana tik tālos ceļos ir nepatīkama lieta. Tomēr ikdienai nepieciešamās lietas, sevišķi drēbes, ir tik absolūti personīgas, mēs domājam, ka citādi tas nevarētu būt, ka katram tās jālieto pašam savas. Mēs neesam nekādi eskimosi, par labu vai ļaunu… Viss arī mainās pēc modes. Nu, es varēju pieņemt, ka puspilnie skapji un atvilktnes satur manis pašas agrāk lietotās mantas, ko pie gadījiena var vēl izvilkt dienas gaismā. Es visu piestūmu pie malas tikai tiktāl, lai tas nelektu man velti acīs. Lai es pie visa pierastu pamazām. Un aizmestu nevajadzīgo pamazām, tāpat kā es to darīju ar savām lietām.

Viņas drēbes bija apmēram manā lielumā. Dažas kurpes šķita man par mazām, tāpat kā tas bija ar dažām manām laikā neaizmestām kurpēm. Gumijas zābaki bija man pašā laikā, un es ar tiem drīz vien rasainos rītos izstaigāju lielā dārza un apstādījumu visas malas un kaktus. Tas bija ērti. Es pieradu arī pie rīta mēteļa, kas karājās pie vannas istabas durvīm. Te bija vēsi, miglaini rīti.

Uz tualetes galda bija dažas ziedes, dažas smaržu un odekolona pudeles – “Je reviens”. Es mīlēju šo smaržu. Kādu smaržu iemīl, tas saistās ar to, cik agri dzīvē kādu smaržu sāk lietot, un ar notikumiem, kas saistās ar to. Nu – var iemīlēt arī otra cilvēka smaržu. Smaržas ļoti ilgi, dažkārt pat nemirstīgi, nes līdz atmiņas. Je reviens… Kāds absurds! Viņa nekad neatgriezīsies. Mēs pat pie sevis neatgriežamies. Un tomēr, tomēr – mēs līkumojam diezgan un atgriežamies…

Bija arī kāda vēl nelietota pudele matu krāsas. Slavens īslaicīga iekrāsojuma tonis. Jā, to es pazinu. Bet es vairs to nelietoju. Mazliet sudraba dara brīnumus. Nāk gadi, kad sāk dzīvot no brīnumiem.

Viņa ir bijusi tumšmate. Bet ne ļoti tumša. Viņas atstātās drēbes ir visvairāk dzeltenos un brūnos toņos. Tagad es no šīm krāsām lietoju tikai spilgtākos un aukstākos toņus. Ir atstāta kāda sarkana blūze. Nezinu, kādēļ šī blūze man šķita tīkama no pirmā brīža. Varbūt tā ir no tādiem apģērba gabaliem, ko valkā ļoti ilgi, kas vēl no jauna un no jauna atrod ceļu uz svētkiem un svinībām, kas rada, atnes svētkus un kā tādi ir – pārpersoniski. Vai tādi nebija līgavu tērpi no vecmāmiņas uz meitas meitu? Arī visādi lakati un šalles. Un rotas. Viņa ir atstājusi žūksni koka kreļļu.

.

Viss kopā, mana ierašanās, šī iesāktā, sagatavotā dzīve, kurā man jāietilpina mana dzīve, ir mani apmulsinājusi, piepūlējusi. Protams, pēc pārlidojuma no vienas pasaules malas uz otru paiet dažas dienas, līdz prāti noskaidrojas. Šoreiz tas iet ilgāk. Šī iesāktās dzīves pieņemšana, kas varētu būt viegla, prasa savādas pārdomas. Bez tam ielidošana bija īsts jūklis. Bija domāts, ka mana lidmašīna ienāks pirmā un viņas lidmašīna aizies pēc pāris stundām. Mēs satiksimies, iepazīsimies, mani draugi aizvedīs mani viņas (tagad manās) mājās, tad aizlidos paši. Viss iznāca citādi. Mana lidmašīna ļoti nokavējās prinča dēļ, viņa bija jau aizlidojusi, un maniem draugiem atlika tikai tik daudz laika, lai iedotu man manas jaunās mājas atslēgas. Es varēju braukt ar taksometru vai pieņemt manu draugu paziņu pakalpojumu. Nevajadzēja pieņemt svešinieku pakalpojumu. Pakalpojumi nogurdina, sevišķi vēl – pēc lidojuma ar princi. Nu, viņš jau nebija vainīgs.

Iet jau otrā nedēļa te, un es vēl neesmu skaidrībā – kā es te jūtos? Bet pēc divām nedēļām atlidos mani draugi un pirmais, ko viņi darīs, būs izjautāšana, kā es te jūtos? Man jātiek skaidrībā par to.

Viņa ir atstājusi arī ziņu, ka tās četras grāmatas, par kurām man būs jāreferē gada beigās, vēl nav atsūtītas. Nu, tam vēl laika diezgan. Citas trīs grāmatas, kuras būtu vēlams izlasīt – ir atrodamas otrā stāvā, bibliotēkas istabā uz mazā rakstāmgalda. Uz viņas mazā rakstāmgalda. Uzmeklēt šīs trīs grāmatas es uzgāju tikai tagad, otrā nedēļā, kopš esmu te. Man bija citas, ko lasīt. Es izvairījos tūlīt sākt savu pienākuma daļu te. Un tas bija labi. Man būtu pārāk sajukuši prāti no tā, ko es atradu. Jā, es atradu tās trīs grāmatas. Divas no tām esmu lasījusi jau agrāk. Tas nenozīmē, ka man nebūtu tās jāpārlasa. Katra grāmata, kas ko vērts (un šīs trīs skaitās slavenas grāmatas), būtu pēc trim gadiem jāpārlasa, jo tad viņu saturs būs jauns, mainījies attiecībā pret mūsu pašu maiņu, augšanu, pārtapšanu… Katra grāmata ir zināmā mērā spogulis mums pašiem. Der sevi redzēt dažreiz, pārbaudīt. Nu, visas grāmatas nevar izlasīt atkal un atkal no jauna. Visas arī nav jālasa. Ir jālaužas cauri jaunajām. Tas nu tā. Bet tur, uz mazā rakstāmgaldiņa pie loga ar zeltdzeltenajiem priekškariem, zem trim minētajām grāmatām bija atstāta vai aizmirsta viņas dienasgrāmata. Ne visai sen iesākta rakstīt jauna dienasgrāmata jeb piezīmes, kā tas man sākumā šķita. Tur bija viss, ko viņa bija atzīmējusi par pēdējo konferenci. Par to pašu, turpat, kur man būs jāierodas pēc gada. Es šo dienasgrāmatu izlasīju. Man tas izdevās neviļus, tas ir – gan tikai pusneviļus. Vispirms man šķita, ka tā atstāta manis informēšanai, un vēlāk, kad es to biju sākusi lasīt, es nevēlējos to nolikt neizlasītu, nevarēju nolikt… Un tagad mans liktenis šim gadam ir nosprausts, tas ir tiktāl, cik tas ir padots manai rīcībai.

.

Savām piezīmēm viņa ir ņēmusi jaunu, vēl neiesāktu piezīmju grāmatu. Iesietu patīkami mīkstos vākos. Arī es mīlu rakstīt tādā piezīmju grāmatā. Tāda ir gandrīz neatvairāma. Tādā var sākt rakstīt ļoti godīgi, ne pārāk plašā rokrakstā, mazliet taupot papīru, mazliet taupot domas. Bet arvien kaut kur tālākās lapās, šī savaldība zūd. Nāk piezīmes, kur daži teikumi iet pāri visai lapaspusei, iegravējušies rokrakstā, tik brīvā, neapdomātā, plūstošā no pārdzīvojuma, no izteikšanās prieka, ka teiktā grafiskais attēls runā tikpat daudz kā vārdi. Pārrakstot tādas lapas puses, ir grūti paturēt dzeju. Dzeja ir viss tas kopā, kā to papīrs ir saņēmis. Tie ir radītāja dārgumi, kas paliek viņa personīgajās lapas pusēs. To publika nedabū redzēt. To tā arī tikai retos gadījienos spētu atšifrēt un cienīt.

Šī grāmata ir zilos vākos (ar uzlīmētu veikala zīmi, pirkta trīs gadus atpakaļ). Man tas svarīgi. Ļoti svarīgi. Kādēļ šī grāmata tik ilgi glabājusies nelietota? Un – kādēļ tagad sākta lietot? Un – kādēļ pamesta?

Šai zilajā piezīmju grāmatā ir pierakstītas tikai nedaudzas lapas. Tikai par došanos uz kongresu. Un par – atgriešanos no kongresa. Es viņu izlasīju un ieliku mazā rakstāmgalda atvilktnē. Es zinu, ka es to vēlāk izņemšu un lietošu. Es turpināšu viņā – savas piezīmes. Tāpat es sēdēšu pie mazā rakstāmgalda, skatīšos parka kokos un kādā brūnu ķieģeļu mājas sienā aiz tiem, kuras garie, šaurie logi četros stāvos naktīs spīd kā fosforizētas skaidas, izkaisītas zaros.

Lielāko daļu grāmatā viņa rakstījusi konferences laikā, B. universitātē, kurp man būs jādodas pēc nepilna gada. Viņas rokraksts mainīgs. Rakstot, tāpat kā spēlējot kādu instrumentu, norise nav tikai vārdi, nav tikai skaņas, bet arī roku, visa ķermeņa, visa cilvēka attiecība, saskare ar instrumentu. Viņas rokraksts parasti mainās no mierīga, vienāda, ieslīpa, ne visai liela, viegli salasāma uz plašu, gandrīz perpendikulāru, ļoti lielu rakstu. Tomēr katra atsevišķa rakstīšanas brīža rokraksts parasti ir ieturēts vienā veidā. Liekas – dažas piezīmju lapas būtu rakstījis pavisam cits cilvēks, tas ir – pavirši to uzskatot. Pavērojot sīkāk, rokrakstam viscaur ir vienas un tās pašas plūsmas līnijas, viens ritms. Pirmā lapa:

  1. jūnijs, l976. B. universitātē.

Viss iznāk nepareizi. Ne tā, kā pagājušā gadā. Saaukstējos dienu pirms šurp braukšanas. Bet man bija jātiek šurp. Turos trausli, galvas sāpes izlaužas lēkmēm. Izskats nevar būt labs. Bet izskats ir svarīgs…

Te viss tāpat – ķieģeļiem izliktais laukums ar strūklaku, koki. Viss savās vietās, it kā mūs gaidītu, it kā mēs vakar šo vietu būtu atstājuši. Kas – mēs? Viņš atstāja to ar savu sievu, es ar savām biedrenēm…

Bet šai vietā, pie klausītavas durvīm, es pārsviedu saiti pāri citu galvām uz viņu, kas ir turējusi visu gadu. Turējusi – ko? Mani.

Mana istaba laba. Otrās durvis no gaiteņa, kas ved no atpūtas zāles. Laba vieta satikšanai. Kā es varu būt tik droša, ka viņš būs ieradies? Un vai kādā apspriedē mēs būsim vienā telpā?

Te pagājušā gada piezīmes, kas man jāpārlasa vēlāk…

Kāda izplēsta lapa no citām piezīmēm bija ielīmēta jaunajā piezīmju grāmatā ar kādu pastmarku. Es zināju tagad, ka es lasu viņas dienasgrāmatu, kam nebija sakara ar mani un manām grāmatu debatēm nākamajā gada. Vai bija?… Es lasīju visu cauri nekautrīgi, tā, it kā man būtu jāstājas viņas vietā arī viņas personīgajā dzīvē. Iepriekšējā gada piezīmju lapas papīrs bija mazliet iedzeltējis. Cik nežēlīgi, neatlaidīgi laiks visu skar. Es lasīju visu:

1975. gada jūnijs.

Biju B. universitātes pilsētā (trīs dienas, divas naktis). Nebūtu ticējusi, ka ir lasītāji, kas grāmatā izteiktās domas uztver pilnīgi pretēji autora domām. Bija arī tādi, kas pavēra dziļākus skatījumus. Man Florence (atbildīgā vadītāja) izteica atzinību, manis teiktais ienesis pārrunās jaunu dzīvību. Renija teica – vairāk jūtu… Bet viņš, kas man tai dienā kļuva nozīmīgs, tur nebija. Viņš bija citā klausītavā, un es viņu vēl nepazinu…

Vēlāk divi reizes biju ar viņu vienā telpā. Pirmais, ko dzirdēju, bija viņa balss no aizmugures sēdekļiem. Viņa domas bija inteliģentas, valoda īsa un skaidra (man tā šķita). Varbūt viņš bija pavirzījies vairāk uz priekšu ar savu krēslu, vēlāk, kad es atskatījos, es ieskatījos viņa sejā. Sagaidīju cietākus vaibstus. Viņa seja it kā nenoteiktāk veidota, ne tik stingri sakopota kā viņa domas. To nevarēju novērtēt, atrast uz reizi. Tomēr – viņš bija jau mani saistījis. Es ilgāk nopētīju viņa sievu, kas sēdēja man labi redzamā vietā. Uzminēju, ka viņi ir tas pāris, par kuriem Renija teica: “…tie abi gudrie. Sieva arī gudra. Paasa…” Jā, viņa bija ļoti nopietna, ar jaunu seju, gludu kā rieksts, un ar mazu nepacietības, uztiepšanas pieskaņu balsī. Viņam bija mierīgāks izteikšanās veids.

Otrā dienā viņi abi bija sarunu vadītāji tai telpā, kur es biju.

“Ko jūs visnopietnāk apsvērtu, izvēloties iet vai neiet uz Ekotopiju?” bija viņa pirmais jautājiens, uz ko es kā pirmā, bez kavēšanās saucu – “Brīvība…”

Varbūt man būtu bijis jāvaldās. Bet tas palika visvairāk pārrunātais apstāklis debatēs par Ekotopiju. Biju uzminējusi viņa domas. Tas ir – mēs bijām vienās domās. Pēdējās apspriedēs mēs nebijām vienā telpā, bet vēlāk ārā, strūklakas laukumā, redzēju viņu, ielenktu vēl no viņu pārrunu dalībniekiem, nevarot beigt sarunas. Arī es piestāju tur un, pašai it kā nedomājot, iebruku ar acīm viņa sejā, pētot, meklējot, izsverot… slavinot, saucot. Un runājot un atbildot citiem, viņa seja izkārtojās, atvērās, ļāvās manam skatam, atmaiga, ar acīm turoties pie mana skata, to pieņemot, padodoties. Tad es nopētīju viņa sievu, no viņas lepnās galvas līdz tās kājām (jaukām, stiprām kājām vasaras sandalēs), kas bija apstājusies tur, viņu gaidot. Tai brīdī viņa man nebija nekas, viņa skaistā, gudrā sieva.

Ekotopijā esot paradums aizskart citam citu, lai, mazliet saskaroties, cilvēki tuvinātos, labāk saprastos, būtu laimīgāki, izietu no savas izolētības, vientulības. Tas, kā es iekritu šī svešinieka sejā, bija tāda pat aizskaršana, tikai ne fiziska, lai gan – gandrīz tāda. Bet mēs nebijām vieni. Mēs nekad neesam vieni. Vienmēr ceļš prasās smagi izlaužams.

Ceļš, atpakaļ braucot, bija skaists, ceļmalas noziedējušas ar mežrozēm. B. universitātes pilsēta patiesi nav ļoti tālu…

Te lapa bija noplēsta un viegli ielīmēta (ar pastmarku) jaunajā piezīmju grāmatā, kas vēstīja notikumus turpat, B. universitātē pēc viena gada. It kā lai pati nesajauktu datumus un notikumus, viņa bija atzīmējusi pilnu jaunās dienas datumu otrreiz:

l6. jūnijs, l976. gads…

Vakars. Esmu savā istabā. Mūzikas zālē neatgriezīšos, kur daži vēl salasīsies. Baidos viņu satikt savas migrēnas dēļ. Tikko pagāju viņam garām, nepaceļot acis, kā ģimnāzijas laikos… Necerēju viņu ieraudzīt te, tik tuvu savas istabas durvīm. Man šķita, viņš deva man izdevību viņu satikt, bet es to laikā neatskārtu. Mēģinu sevi sev aizbildināt – rītu arī vēl diena. Te es arvien kļūdos, iedomājoties, ka kaut kas tiek atļauts ilgstoši, neierobežoti.

l7. jūnijs.

Viņš otrreiz deva man izdevību viņu satikt… Pēc pabeigtām debatēm mūsu telpā (kas nebija interesantas… Viņa tur nebija) mēs, neapmierinātie, bijām vēl iekaisuši skaļās domu izmaiņās ārā pie durvīm. Labi, ka viņš mani tur dzirdēja mazliet dzīvāku – viņš bija nostājies tuvu aiz mums, pie kāpņu margām atspiedies, kaut ko gaidīja… Nepacietīgā Renija bikstīja mani pie pleca, lai beidzu runāt un eju viņai līdzi pusdienās. Uz Reniju atskatoties, es viņu pamanīju. Labi, ka biju uzvilkusi sarkano blūzi. Man pašai nav krāsas. Nogāju atkal viņam garām kā transā, bez sveiciena un smaida. Bet, ienākot ēdamzālē, viņš kaut kur vidū apstājās, un viņa skats pus acumirkli aizķērās manās acīs. Es to sapratu tikai tad, kad viņš atrāva savu skatu. Tas nav nekas savāds – katrs bēgtu no pazīstamas sejas, kas neuzsmaida.

l9. jūnijs, mājās.

Te, ikdienā, un vienmēr – vēl tur, un ir labi ar to… Un tomēr – esmu te, ne tur vairs…

Pēdējā vakarā bija visiem kopīga vakarēšana mūzikas zālē. Mēs ar Helēnas kundzi sēdējām atpūtas krēslos (pie zāles sienas), viņai bija pagādāta pudele Chablis, Kalifornijas baltā vīna, viņa pielēja man lielu, slaidu glāzi, to turot, es mierīgāk varēju raudzīties apkārt.

Telpas vidū sagrupēja galdus kādām sabiedriskām spēlēm, ko jauna studente uzņēmās vadīt.

Pēkšņi mums ar Helēnas kundzi iepretī pie tukšā galda nosēdās viņš… Un vēl kāds. Un vairāk neviens. Viņš sēdēja tur pretī. Tas vilkās jau vairāk mirkļu. Man tie šķita gari. Laiks plūda kaut kā lēnām, kā apstādamies – bet tas varēja pēkšņi arī vairs nebūt, pārtrūkt… Citi varēja ieņemt tur vietas. Brīnums, ka tas vēl nenotika.

“Mums jāiet pie galda,” čukstēju Helēnas kundzei.

“Paliksim tepat, kur esam,” viņa negaidīti pavēlīgi teica, un es klausīju. Vieta galda malā, viņam pretī, bija tukša… No visas telpas viņš bija izvēlējies šo vietu… Tas kļuva smagi.

“Mums jāiet… Mēs nevaram ilgāk kavēties,” es teicu un cēlos, un nedzirdēju, ko Helēnas kundze teica. Mūsu krēsli bija par smagiem, lai mēs tos ņemtu līdz. Gāju uz galdu un stājos. Helēnas kundze arī. Krēsliem, kaut kādiem sēdekļiem kaut kādā ceļā vajadzēja mums rasties… Es vienu acumirkli gaidīju tā, it kā es būtu karaliene. Viņš ātri piecēlās un arī otrs, kas sēdēja viņam blakus – viņi pievilka mums mūsu smagos krēslus. Pieņēmu to kā sapnī, bet mierīgi, lai arī kā bez prāta. Helēnas kundze piepildīja vēl manu glāzi, un man bija ko satvert rokās, kad viņš bez apdoma kļuva mans pretpols.

Patiesi, es visu laiku skatījos viņa sejā, gaidot katru tās pagriezienu, meklējot, iegaumējot, gaidot, vai neatklāsies kas nepatīkams, svešs. Tā izjuks, zaudēs savu varu. Bet tas nenotika. Es nodevos tai neslēpjoties. Tas ir – ne pārāk. Dažas citas sejas apkārt vērās manī un smaidīja, apbrīnojot varbūt manu drosmīgo aizraušanos, bet man nebija citas iespējas, es tvēru katru viņa vaibstu. Studente lasīja mūsu visu anonīmi sacerētās “dzejas rindas” un apkārt šalca nepārtraukti smiekli. Sirsnīgs bērnišķīgums aizrāva visus un pieņēmās ik brīdi. Dažreiz viņš nolieca galvu, it kā atteicoties skaļi smieties (par pikantajām muļķībām, kas studentei bija jālasa no lapiņām un kas tur bija radušās negribētas un neizdomātas, tikai gadījienu dēļ), bet tad viņa sejas muskuļi drebēja tik pievilcīgās, pusapslēptās smieklu līnijās, ka es vēlējos tās paturēt uz laikiem, tai pat brīdī laižot skaļus, nevaldītus smieklus par to, par ko viņš mēģināja valdīties. Un tad dažus acumirkļus mūsu sejas bija tik tieši pretī viena otrai, tik tuvu viena otrai, kā tas īstenībā gandrīz nevarētu būt, un mums apkārt bija absolūts klusums, mēs bijām ieslēgti kādā mazā kosmā ar kādu jautājienu un atbildi un – atzīšanos. Mūs satvēra pārvarīgs tuvums, piederība.

Mēs atguvāmies, un spēle trokšņoja tālāk: neapzinīgi es izdzēru Helēnas kundzes pielieto glāzi. Es vēlējos prom. Mans mērs pēkšņi bija pilns. Vairāk par to man nekas tur vairs nevarēja notikt. Neapzinīgi paņēmu rokās kādu zīmējumu, ko kāds no rotaļu dalībniekiem bija zīmējis. Tas bija ļoti vājš zīmējums. Bet es viņā skatījos ilgi. Man šķita, viņš ir atstājis galdu, bet, paceļot acis, redzēju stāvam viņu tuvu pretī vēl turpat. Helēnas kundze vedināja mani iet skatīties naktī no logiem. Pilsēta lejā laistījās nakts ugunīs. Bet es cēlos un teicu, ka man diezgan. Man likās, ka man tikko pietiks spēka un savaldības mierīgi aiziet līdz manai istabai. Turpat, otrās durvis no gaiteņa. Gāju, acis neceļot. Kā strauss (emu), domājot, ja es viņu neuzskatu, viņš mani neredzēs. Lai gan es nebēgu. Bet… Tuvāk pie durvīm, pie tā paša garā spēļu galda, sēdēja viņa sieva. Vai es būtu palikusi pie durvīm stāvot, ja viņa tur nesēdētu?

Tās bija pēdējās viņas piezīmes par notikumiem B. universitātē. Tālāk, pēc dažām neaprakstītām lapām, nevienādā, dažādu zīmuļu un spalvas rakstā, bija vēl daudzas sīki aprakstītas lapas, kuras es nebiju ievērojusi un kuras es nekad nopietni neizlasīju. Tās bija piezīmes par vasaras dienām pēc viņas lielajiem piedzīvojumiem:

Te sāk mainīties rīti un vakari, dienas un naktis. Bet es tās vēl nejūtu. Viss savērts vienā saitē, kas atsniedzas no B. pilsētas. Es dzīvoju un svinu. Jāsvin, jo tādas lietas nenotiek bieži. Kas notiek? Nekas, ko varētu dēvēt par notikumu… Lasu grāmatas par cilvēkiem (un rakstītas no cilvēkiem), kas dzīvojuši pirms divi simti gadiem. Viņi runā ļoti līdzīgi mums – aizraušanās muļķu paradīzē. Muļķu paradīzē mani apdāvināja. Biju karaļnamā. Sēdēju pie viena galda ar labdzimtajiem… Un rītā, kad modos, bija tikai tīrs, salds rīts. Nebija putekļos pārvērtušos ābolu. Nē, nebija nekā, tikai rīts, kura tukšums, dienai sākoties, kļuva smagāks. Mirklis un mūžība ir viens. Tikai īsti aptvert nevar ne vienu, ne otru…

Tā ir viņas piezīmju pēdējā lapa, no 3. jūlija. Es atbraucu l2. jūlijā. Es nezinu tā cilvēka vārdu, par kuru viņa raksta. Savās piezīmēs viņa to nav minējusi. Viņa pasaka tikai to, ka visu iepriekšējo gadu, no vienas konferences līdz otrai, viņa nav zinājusi viņa vārdu. Mazliet savādi. Un tomēr – kāda nozīme vārdam, ja tas nav jālieto? Otru reizi viņu tur satiekot, viņa tomēr to uzzinājusi. Bet savās piezīmēs viņa atzīmē tikai tā pirmo burtu – “M.” (Man nekad nav bijis nekas nozīmīgs ar burtu “M”…)

Ja arī es nezinu viņa vārdu, man nav šaubu, ka es viņu pazīšu. Tas ir – ja viņš būs ieradies. Varbūt – viņa nebūs? Tādā gadījienā man nebūtu nozīmes tik ļoti nopietni studēt šīs sešas diskutējamās grāmatas. Bet – viņš būs, viņam jābūt.

Esmu droša, ka es viņu pazīšu, tikai acis tam uzmetot, tikai jūtot viņu ienākam telpā. (Sākumā šāda pazīšana ir gandrīz neapzinīga, bet drīz tā ir droša realitāte, spēks, kas rada tālākos notikumus.)

Viņas sarkano blūzi es jau atstūmu drānu skapī manu drēbju pusē. Tā ir skaista vienkārša blūze. Viņas krāsu varētu saukt rožu sarkanu, ja mums būtu tikai baltas, dzeltenas un sarkanas rozes. Bet B. universitātē, kā viņa to piemin, bijis simtiem dažādu rožu krāsu. Jau varbūt tūkstošiem rožu krāsu.

Sarkano blūzi es uzģērbšu pirmā dienā, ierašanās dienā. Jeb – otrā dienā? Man nav ko slēpties, es varu to vilkt pirmā dienā. Ne tikai kā pazīšanas zīmi, bet arī kā piemiņu, suminājumu. Ja viņš viņu pavisam būtu aizmirsis, varbūt es nevēlētos viņu pazīt tik nejūtīgu. Bet es arī nevēlos, lai šī krāsa viņam atgādinātu ļoti daudz. Šī blūze, šī krāsa, nedrīkst mani iznīcināt. Man tikai īsu brīdi tā jāuzģērbj. Man pašai būs jauna, cita krāsa. Vai es jau zinu – kāda? Rozēm manā izpratnē ir tomēr tikai trīs krāsas – balta, dzeltena un sarkana.

Sābrs (Ķikure/Kikure)

Vislabāk ir staigāt pāri tiltiem te, pāri lielajam tiltam un arī mazajam, pār lielās upes pieteku. Eju tur tā, it kā es varētu aiziet pie tā, ko es meklēju, kas ir un nav pie manis.

Kopš es pārgāju mūsu robežgrāvja tiltiņu un gāju visu nakti, tad tālāk vairāk nekā divi mēneši (līdz jūrai un kuģim), gāju un gāju, ceļš man kļuvis tuvs. Ceļš patiesi ir vienīgā lieta, kas patiesi ir un turpina būt. Ceļš mani ir atvedis atkal ziemeļ puslodē.

Ir pavasaris. Pēc ilgiem gadiem tās skar patvarīgi dziļi, šīs pavasara zemes smaržas! Varbūt tā, kā kad lietus gāzes ielaužas lēnā strautā un izrauj tā sīkos oļus dienas gaismā. Lai pēc tam atkal apslēptu.

Smaržo jaunās lapas mežos, ceļmalās, pāri ceļmalas grāvjiem. Lapas ir jau pilnam atvērušās, lielas, spīdīgas. Alkšņu, bērzu un apšu lapas smaržo tik stipri, ka ejot neviļus jāapstājas, jāieelpo no visa spēka, piepildot sevi ar šo gaisu, kas ir tik biezs, droši tverams kā akmens pie kājām un tomēr, līdzi neaiznesams, paliek uz vietas.

Mazā pilsētiņa lejā ir pilna zilo ceriņu. To smarža guļ tai pāri silta un smaga. To smaržu mēs zinām katrs. To var atcerēties, un tā liek atcerēties. Pavasarīga smarža. Bet otrreiz un trešoreiz to ieelpojot, tā ir tāda pati. Gandrīz satracina ar to, ka tā ir tāda pati, nemainīga, salda, stipra, tai nevar izspiesties cauri, nevar no tās atraisīties, kļūt par kaut ko skaidrībā. Meža smaržā ir daudzas smaržas, viena un daudzas, tās nāk pretī (jau uz tilta), tās nedodas rokā, bet viļņodamies nāk līdzi, vada arvien kaut kur tālāk no jauna, neierobežojot, nenomācot.

Te ir kādi koki, viņi tos sauc par kokvilnas kokiem (jo vēlāk, kad to sēklas sāk ar savām pūkām lidot, visi ceļi, ceļmalas un upju līmeņi ir noklāti kā ar baltu kokvilnas kārtu). Kad naktī gadās iet garām, kad tie ver savas iebrūnās, sveķainās lapas, soļi apstājas: kas te zied – ievas vai jasmīni? Tikai koku lapas. Varbūt tiem ir kādi sīki ziedi augšā, ko nevar pamanīt. Kad te koki lapo, tie salapo tik ātri un izšķērdīgi, ka tas gandrīz neizskatās dabīgi, noklājas kārtu kārtām, zari kļūst tik smagi, bail noskatīties, kad ceļas vējš. Pavasaris nevar būt bez vējiem. Zari liecas un ceļas līgani, glābj savas jaunās lapas. Un tās turas, turas tik stipri, vējš tās var plosīt, pat saplosīt, tās neraisās prom. Nupat Amerikas baleta izrādē augumi bija tāda vēja pilni.

Slāvu un latviešu augumi Amerikas baletā. Barišņikovs, Godunovs, Liepa…

“Vai jūs runājat latviski?”

“Angliski. Visvairāk angliski.”

Tāpat kā dejojam. Vai ne? Mēs dejojam angliski. Ar slāvu un latviešu augumiem, kas ir kā vējš.

Bet tie ir lielie ceļi, pilsētas ceļi. Pilsētās šis mežu un koku ceļš izbeidzas, pazūd. Ko uz šī ceļa var satikt? Akmeni, koku, kādu tūristu, kādu indiāni. Bez šī ceļa nevar iztikt. Tādus ceļ un klāj vairāk un vairāk, no pilsētas uz pilsētu.

Cilvēki plūst un maisās pa šiem ceļiem. Arī bez kādas vajadzības, malā stāvētājs domā. Bet kur indiānis lai paliek?

*

Nupat kādu dienu piezvanīja Sābrs. Sābrs nav indiānis. (Lai gan viņš varētu tas būt. Katrs varētu būt piedzimis par kaut ko citu nekā viņš ir, daži domā.) Kas Sābrs ir, to, liekas, vismazāk zina viņš pats. Lai gan ne pēc papīriem, ne izskata, ne viņa ieņemtā stāvokļa dzīvē par Sābru šaubu nebūtu. Tikai viņam, kā šķiet, ir bieži ceļš zem kājām, arī tad, kad viņš nav ceļā.

Tagad Sābrs pārnācis mājās no vairāk kā triju gadu prombūtnes – Meksikā un vēl tālāk Dienvidamerikā. (Ka viņš tik ilgi bijis prom, mēs to gandrīz nebijām pamanījuši, kaut gan agrāk viņu bieži satikām.) Strādājis par kalnu inženieri. Meklējis rūdu. Dzīvojis ar visādiem krāsainiem – melniem, sarkaniem. Aizmirsis visu citu.

Bērni pieņēmuši, ka viņš aizgājis uz visiem laikiem, jādomā – pagalam, miris. Apgriezuši māju otrādi, nonesuši pagrabā, sametuši bēniņos. Spēlē plates un dzīvo ar draugiem.

Sābram, īsti ņemot, bērnu nav. Tie viņa bijušās sievas bērni.

Pirms gadiem desmit Sābrs bija apprecējis šķirteni ar pieciem bērniem. Divi dvīņi, tas arvien dod it kā nepelnīti lielāku skaitu. Tad bērni bijuši gados no seši, septiņi, līdz desmit, divpadsmit. Tad, pirms dažiem gadiem, sieva, ātrā, skaistā Jūlija no Sābra aizgāja. Bērni palika. Sābra mājā visu laiku, ar sievu, vai bez tās, katrs dzīvo uz savu roku, kā patīk.

Sābra māja, kā mēs to pazinām, arvien bijusi pilna dzīves, pilna lietām, mēbelēm, rokdarbiem, stādiem, mašīnām, ar drēbēm un avīžu kaudzēm gar sienām, ar suņiem, kaķiem, putniem, kas karājas makramē sietos būros un sauc pa vidu cilvēku balsīm, un mūzikas instrumentiem. Lielāku, nekārtīgāku un dzīves pilnāku māju nevarētu iedomāties. Vājāks raksturs tādā zaudētu orientēšanās spējas, pagurtu, pirms diena galā. Bet Sābra mājā nevienam nebija vājš raksturs. Sieva pēc skolas darba stundām nāca mājā kā vējš, nosvieda kažoku, maisīja viesiem dzērienu glāzēs, trieca, stāstīja, smējās, bārās, uzkliedza. Bērni tāpat pretī. Vīrs laida visu pār galvu, ņemdams cik varēdams, labāko no dzīves nopietnajiem tračiem.

Ar sievas aiziešanu, varētu domāt, Sābra mājas dzīves mutuļošana kļūtu rāmāka. Viņa, kā katrs objekts vai subjekts, bija aizpildījusi savu daļu no dzīves telpas. Savu lielu, labu daļu. Bez tā, ka viņai bija skolas darbs, sabiedriski darbi, mājturības darbi, viņa vēl intensīvi darbojās šķiedras (“fibre”) mākslās un keramikā. Šo nodarbību darba rīki, jēlmateriāli un saražotie darbi pildīja telpas vai straumēm. Ja arī sieva šo to no tā bija ņēmusi sev līdzi, vairums šo lietu bija palicis uz vietas, turklāt bērni pieauga katrs ar savām nodarbībām un viņu prasības pēc dzīves telpas kļuva arvien lielākas, jo, izņemot sievu, kas bija aizgājusi, neviens māju negribēja atstāt.

Sābrs dažubrīd krita drūmās pārdomās. Pilna māja traku, nevaldāmu bērnu, un tie nemaz nav viņa paša. Sieva, kam tie īstenībā pieder, dzīvo jaunu, smalku dzīvi ar citu. Atstājusi viņam visu šo lauzu…

Sābrs iedzer viskiju, aprunājas ar draugiem. Bet kādu padomu tie var dot? Katram sava bēda un nevaļa.

Kādu dienu Sābrs piezvanīja mūsu galvam – Alfam.

“Klausies, tu pazīsti viņas pirmo vīru. Strādā tagad tavā iestādē, vai ne? Kad satiec, ierunājies par mani. Saki, lai viņš ņem tos bērnus atpakaļ, kādu daļu mazākais… Pilna māja. Man sāk trūkt telpas. Galu galā, mani tie nav…”

Ko Sābrs domāja nopietni, ko ne, neviens necentās īsti izpētīt. Sābrs visu teica kā joku. Visa viņa runāšana vienmēr bija smieklu un joku pilna. Kas bija viņa joks, kas nopietnība, kas skāra viņu līdz kaulam, un cik viņš varēja nest?… Jā, visiem vienmēr bija savas lietas un likstas.

*

Sābrs savā izskatā, balsī un izdarībās arvien ir turējies robusts, pasmags miesās, bet vairāk stiprs kā aptaukojies, skaļu balsi, kas lielā stāstīšanā bieži iečirkstas kā vietumis ieskrāpēta skaņu plate; no vārdiem balss iekrīt smieklos, ne visai spožos, vairāk tādos izsmiekliņos, apsmiekliņos un visvairāk tā pašam par sevi un saviem darbiem. Sābrs valkā visādas ādas jakas, vestes, visādus nezin kur rautus, it kā visīstākā veida zābakus, un var dzert daudz alus un viskija. Tāda dzeršanas spēja pieder tāda stila cilvēkam, kāds ir Sābrs, tāpat kā viņam piederas un vienmēr ir klāt pīpe, cigārs vai cits tinams, satinams smēķis. Viņu pavada ādas, vilnas, tabakas smaržu mistrojums ar viskija notonējumu.

Viņa sieva kādreiz, kad viņi vēl dzīvoja kopā, smaidot teica: “Šāda veida vīriešus izaudzina tikai šī zeme. Tos citur nevar atrast. Un arī te – ne bieži…” Tā bija liela uzslava. Jāpiezīmē, ka viņa tad tikko bija atgriezusies no ārzemju ceļojuma, no Eiropas, no Parīzes. Varbūt viņa mazliet bija vīlusies franču uzmanībā (vai vīrietībā), un atgriešanās pilnvērtīgajā drošībā pie Sābra bija uz brīdi tīkama.

Kad viss bija mainījies kā uz kādu sezonas maiņu principa, sieva prom un Sābrs bija it kā sūdzējies par bērnu pārpilno māju, prasījis it kā padomu viņu mazliet sarežģītajā piederības lietā, ne Alfs, ne kāds cits tādas izrunas neņēma īsti nopietni. Jā, kā citādi tādai lietai varētu pieiet? Varēja ataicināt Sābru uz kādu iedzeršanu, uz draudzīgām vakariņām, lai patriektos, viegli pārcilātu vispārīgas problēmas, bet savas dzīves izkārtošana bija un palika katra privāta lieta. Tomēr, kad Sābrs bija izsmējies un atvadījies un bija prom, viens vai otrs no mums ierunājās:

“Traki viņam ir. Kur lai viņš liktu jaunu sievu, ja viņš tādu gribētu apņemt? Un kā citādi viņš lai tai mājā dzīvo?”

*

Te bija pavasars, te jau meža zemenes… Laiks griežas, iet vasarā. Ir lietas, kuras nevar garām palaist. Pie meža zemenēm ir jānometas uz ceļiem pie zemes. Arī – kā pie aizgājušā laika. Tur otrā pusē zemeslodei nav šo meža zemeņu. Ne tā kā šeit. Un mājās! Šeit tās ir tās pašas, kā no vakardienas. Viss šai zemē ir tai līdzīgs. Un arī mazliet citāds. Meža zemenes te vairāk pie zemes, pavisam pie zemes pietvērušās, guļ uz baltiem zvirgzdiem. Šī ir kalnu zeme. Klintis, akmeņi. Lai gan tās pašas egles, tas pats putns runā, tā pati zemeņu smarža. Bet varbūt lācis gaida nepacietīgs mazliet tālāk, augstāk kalnā, gaida, kad cilvēks beigs traucēt viņa ogošanu?

Šī ir kalnu zeme. Indiāņu zeme? Arī tā var domāt.

Pār tiltu, no meža mājā nākot, pretī nāk jauns indiānis. Mati apsieti ar rakstainu prievīti, seja paplata, patumša.

Jāsmaida, jāteic – labrīt, pēc šīs zemes, šīs vietas paraduma, pēc labu cilvēku paraduma. Viņš apstājas un prasa, vai tālu vēl līdz vietai, kur ceļi krustojas, līdz krustcelēm? Nē, nav tālu, varbūt mazliet vairāk kā kilometrs, aiz šī lielā tilta un aiz otra mazā tilta…

Viņš pateicas un paceļ, pastiepj roku, ne tieši sveicināt, jo tā ir viņa kreisā roka, bet saņemt otra roku, pieskarties. Viņa roka ir silta un sausa, kā gaiss un zeme. Šī – viņa zeme. Viņa sendzimtene. Viņa laši ūdeņos. Lāči. Ceļi. Atskatos, kā viņš aiziet. Droši vien moderns indiānis, balto pārtaisīts, un tomēr – vēl šīs savas paša zemes indiānis.

Mājā Alfs saka: “Labi, ka neatņēma tev naudas maku.” Alfs ir šejienietis, viņš zina labāk. Man nebija mežā naudas līdz. Un, ja būtu – cik var atņemt, uz ceļa satiekoties? Varbūt vairāk var iedot, pastiept siltu roku – sveiks, ardievu, otrs cilvēks. Man uz to pusi, kalnos pār tiltu. Manā zemē. Manā vasarā.

Indiāņi ar viņu un ne viņu zemēm mani dažreiz aizkustina, liek domāt. Ir lasīts amerikāņu īsstāstos par indiāņiem (un te dzirdu, redzu tos dažreiz), viņi savās dziesmās vēl dziedot, ka baltais cilvēks nav bijis, nav nekad atnācis…

Pie visiem muzejiem stāv te viņu totēmi – augstās koka kolonnas, izgrieztas, izkrāsotas.

Tūristiem. Un kam vēl? Kam?

Un mana dziesma varētu būt – kara nekad nav bijis, tas nekad nav noticis… Bet, ja tāda dziesma kaut kādā veidā, savādā veidā, kļūtu īstenība, varbūt no šī laika būtu palicis kaut kas, kas ne tikai par ļaunu bijis. Daudzas zemes ietas. Daudzi indiāņi satikti. Daudzreiz pats indiānis bijis. Tāds, kas neatņem naudu un arī – kas atņem.

*

Runājot par kalniem, ceļiem un indiāņiem, mēs atceramies Sābru un dodamies viņu apciemot, dzirdēt, kā klājies Meksikā?

Viņš izskatās labi. Ar meksikāņu cepuri galvā sagaida mūs, mājas durvīs stāvēdams.

Mājas pagalms ir pilns visādām mašīnām, gandrīz nevar atrast stūrīti, kur iegriezties. Visādi lielāki un mazāki braucamie spēkrati, to iekš- un ārdaļas, daži tādi, ka bail būtu iekšā sēsties. Bet pa mājas otriem vārtiem tikko, tādos sasēdušies, izbrauc bariņš jauniešu smiedamies, pavicinot tikai ātrus sveicienus – Sābra bērni un bērnu draugi. Varētu domāt, ka nu mājā paliek tikai mājas galva Sābrs, bet kaut kur mājas otrā galā, augšā vai lejā, citā stāvā, skan mūzika, dzird jaunas balsis. Šī māja nekad neizsīkst.

Sābrs lej viskiju, lej alu kā agrāk. Apcirpis bārdu pēc meksikāņu parauga, ļāvis paaugties matiem. Stāsta un smej kā agrāk. Varbūt mazliet lēnāk, apdomīgāk, mierīgāk. Viņam tagad nav jāsacenšas valodā ar savu straujo sievu. Rāda uzņēmumus no rūdas kalniem un uzņēmumus no daudzām krāsainām iedzimto sievām. Daža pieķērusies jo cieši Sābram. Un dažai (bildē) Sābrs pievēršas ilgāk, aizrāda un slavē tās skaistumu. Bet viņš ir atgriezies viens. Un te bērni pārņēmuši visu māju, iekārtojušies paši un vēl līdz ar draugiem. Sābrs gandrīz vairs nevar atrast sev stūri, kur iespiesties. Ar mantām māja kļuvusi vēl pilnāka, tāpat vēl stāv aizgājušās sievas audumi, priekškari, aizkari, maskas ar vilnā un linā sietiem matiem, mālā dedzinātām sejām, mazliet apputējušas, kā sastingušas raugās visapkārt ar savādu mēmumu. Klāt nākuši bērnu, jauno cilvēku mūzikas instrumenti, ģitāras, tamburīni, visādi jauni un veci pašspēlētāji. Un paša Sābra tikko klātpienestie meksikāņu ražojumi: pītas ādas pātagas, segli, sporta rīki. Sābrs tos iznes no citas istabas, no savas guļamistabas, kas tik pilna un sajaukta, ka durvis jāaizcērt ar steigu.

Dzeram, runājam un liekas, arī uzmanāmies nepieminēt necilājamas lietas. Bet patiesi – nekādu rētu jau vairs nav. Ir dzīves tālāk virzīšanās.

Kad Sābra Meksikas laika trofejas apskatītas, tās viņam jānes atkal atpakaļ guļamistabā, jāliek pie malas. Uz brīdi pazib doma, ka tam tā nevajadzētu būt. Bet – kā? Māja pilna jauno dzīves. Un katra nobeigta laika vai ceļojuma piemiņas lietas ir tieši tādas, kā tās sauc – piemiņas lietas. Ja tās nav praktiskajā dzīvē sevišķi lietojamas (Sābram ir tomēr kāds tabakas maks labi lietojams), tās ir nolemtas apputēšanai.

Jūtot ciemošanās laika beigas, mēs vēl izejam palievenī, kur agrāk bija skaļums, galdi, krēsli…

Tagad kluss? Nē, jaunie cilvēki sanāk apkārt viens, otrs, trešais – izaugušie bērni. Viens dara to, otrs, trešs strādā un mācās tur, pa visiem kopā sākuši vēl kaut ko, kādu pasākumu… Brīnums – trakie bērni izaug, iemācās, dzīvo, dara darbus, ieņem vietas un arvien vēl turas pie vecās mājas kā pie kuģa, kas nes un nes, jau aplūzis, ieliecies – nes un nes vēl.

No palieveņa, kam margas nolūzušas un nokritušas lejā nātrās, atveras skats uz maigu, zaļu uzkalnu, šur tur pieaugušu ar mežarožu krūmiem, ar biškrēsliņiem. Tur zemes vairāk kā divi apbūves gabali – tīrs kapitāls! Pārdod un kļūsti tepat vai miljonārs. Pusotra apbūves gabala vēl paliek zem mājas, ap māju. Bet domājot tā, jāsaprot, ka tad mierpilnais uzkalns zudīs. Celsies dzīvokļu bloki vai pat tirgus centrs. Vēl brīdi – viss var stāvēt tāpat, spriež Sābrs. Arī mēs, izdomājušies, ko ar kalnu varētu darīt, tā jaukumu paturot, padoma neatrodam. Vēl – lai paliek tāpat, domā Sābrs un apliecina savas domas vērtību, pastāstot, kā kāds viesis pēc dzīrēm te nokritis no lieveņa un mīkstajā zālē labi izgulējies.

Mēs tukšojam savas glāzes un ardievojamies. Līdz citai reizei.

Un gludajos ceļos mājās braucot, mēs mazliet skumīgi domājam, ko Sābrs varētu darīt? Tā, kā tas tur tagad viss ir, neizskatās visai gaiši, bet pārkārtoties, kaut ar pusmiljonu, un palikt tas, kas esi, Sābrs?…

*

Laiks jau rudenī iegriezies. Sābrs ir piezvanījis Alfam, ka viņš aiziet slimnīcā uz kādu laiku. Kaut kas vēderam darāms, operējams.

“Viskijs,” saka Alfs, “un tukšums. Un viskijs.”

Sābrs būtu jāapmeklē slimnīcā. Bet tas arvien iziet no prāta. Un Sābrs jau nekur negarlaikojas, par to nav jābēdā. “Tā slimnīca nekad vairs nebūs tā pati, kad Sābrs būs tur apgrozījies,” domā Alfs, zinot Sābra jokdara dabu.

.

Vēl pēc dažiem mēnešiem Alfs nopietnākā balsī nosaka: “Sābrs nav vairs tas pats. Sūta visiem sveicienus. Aizejot pie mātes, dzīvot lēnām. Atpūsties.” Viņam vēl ir māte, pašai sava māja citā pavalstī.